Ja vispār kāds kontinents var lepoties ar vienu no savām daļām, kā tēvs lepojas ar vienu no saviem bērniem, tad tā ir Ziemeļamerika. Ja vispār kāda republika var lepoties ar vienu no saviem štatiem, tad tās ir Savienotās Valstis. Ja vispār kāds no piecdesmit viena štata, kuru piecdesmit viena zvaigzne rotā federālā karoga stūri, var lepoties ar savu galvaspilsētu, tad tā ir Virdžīnija ar metropoli Ričmondu. Ja, beidzot, kāda Virdžī- nijas pilsēta var lepoties ar saviem dēliem, tad tā ir Vostona, kurā bija izdarīts sensacionālais atklājums, kam vajadzēja ieņemt paliekamu vietu gadsimta astronomijas annālēs. Tāds vismaz bija vienbalsīgs vostoniešu ieskats.
Viegli iedomāties, ka laikraksti, vismaz Vostonas laikraksti, ievietoja sajūsmas pilnus rakstus par misteru Dinu Forsaitu un doktoru Hjudelsonu. Vai tad abu populāro pilsoņu slava neapmirdzēja visu pilsētu? Vai kādam no Vostonas pilsētas iedzīvotājiem nebija tikusi sava daļa? Vai Vostonas vārds nākamībā nešķirami nesaistīsies ar šo atklājumu?
Amerikas iedzīvotājos, kurus tik ātri un tik iedarbīgi ierosina dažādi sabiedriski spriedumi, drīz varēja just ditirambos sacerēto rakstu ietekmi. Lasītājs tāpēc nebūs pārsteigts, un, ja arī tāds būtu, tad mēs viņu lūdzam ticēt mums uz vārda, kad apgalvosim, ka kopš šīs dienas tauta trokšņainā un satrauktā barā devās uz Morisstrī- tas un Elizabetstrītas inajain. Neviens neko nezināja par mistera Forsaita un mistera Hjudelsona sāncensību. Publika par to nevarēja būt ne mazāko šaubu — jūsmoja par abiem. Visi bija pārliecināti, ka viņu vārdi paliks nešķirami mūžu mūžos, tik nešķirami, ka pēc tūkstoš gadiem nākamie vēsturnieki varbūt apgalvos, ka šie vārdi piederējuši vienam un tam pašam cilvēkam!
Nogaidot, kamēr laiks ļaus pārbaudīt, cik dibināti ir šādi pieņēmumi, misteram Dinām Forsaitam un misteram Sidnejam Hjudelsonam vajadzēja parādīties uz savu torņu terasēm, lai atbildētu uz pūļa apsveikumiem. Kad augšup lidoja urā saucieni, viņi pateicībā nolieca galvu.
Tomēr, novērotājs būtu konstatējis, ka viņu izturēšanās nebūt neliecina par īstu prieku. Triumfs šķita aizēnots kā saule, kuru aizsedz mākoņi. Kā viens, tā otrs no savas terases meta greizus skatienus uz kaimiņa torni. Ikviens redzēja otru atbildam uz vostoniešu suminājumiem un nosprieda, ka pašam veltītie suminājumi nav tik saskanīgi kā sāncensim adresētie, lai gan ari tie, kā jau konkurentam domāti, griezīgi skanēja ausīs.
Patiesībā suminājumi bija tādi paši kā vienam, tā otram. Pūlis abus astronomus uzskatīja par līdzvērtīgiem. Dins Forsaits tika sumināts tikpat diži, cik doktors Fljudelsons, jo apsveicēji bija vieni un tie paši kā pie viena, tā otra mājas.
Bet, kamēr ovācijas skanēja te vienā, te otrā kvartālā, ko gan domāja Frānsiss Gordons un Mica, un misis Hjudelsone, Dženija un Lū? Vai viņi baidījās, ka Bostonas observatorijas laikrakstiem nosūtītajam paziņojumam varētu būt ļaunas sekas? Tas, ko līdz šim slēpa, tagad bija atklājies. Misters Forsaits un misters Hjudelsons bija oficiāli atzīti sāncenši. Vai tad nebija iespējams, ka par atklājumu abi tūlīt prasīs ja ne atlīdzību, tad vismaz goda parādīšanu un abas ģimenes tikai nokļūs laužu valodās?
Var iedomāties, ko izjuta misis Hjudelsone un Dženija, kamēr pūlis auroja pie viņu logiem. Ja doktors atradās uz terases, viņas sargājās parādīties uz balkona. Aizslēpušās aiz aizkariem, viņas ar sāpošu sirdi vēroja manifestāciju, kas nesolīja nekā laba. Ja misters Forsaits un misters Hjudelsons muļķīgā greizsirdībā ķildojās par meteoru, tad arī tauta reiz varēja nostāties vai nu viena, vai otra pusē. Katram varēja rasties savi piekritēji, un kāda nākotne tad kaislību sabangotajā pilsētā gaida abus saderinātos — Vostonas Romeo un Džuljetu, ja zinātnieku ķilda abas ģimenes pārvērtīs Kapuleti un Monteki?
Toties Lū bija neganti pikta. Viņai gribējās atraut logu, apsaukt apsveicējus, un viņa izteica nožēlu, ka neesot šļūtenes, ar ko aplaistīt pūli un noslīcināt urā saucienus auksta ūdens šaltīs. Mātei un māsai nebija viegli apslāpēt dedzīgās meitenes sašutumu.
Elizabetstrītas namā bija līdzīgs stāvoklis. Arī Frānsiss Gordons labprāt būtu aizsūtījis pie velna visus entuziastus, kas jau tā saspīlētās attiecības varēja padarīt vēl ļaunākas. Ari viņš nerādījās, kamēr misters Forsaits un Omikrons tornī pieņēma parādi, apliecinādami savu stulbo iedomību.
Tāpat kā misis Hjudelsonei vajadzēja apvaldīt nepacietīgo Lū, tāpat Frānsisam Gordonam bija jāremdina negantās Micas dusmas. Kalpone grasījās pūli noslaucīt no zemes virsas, un viņas mutē tas skanēja kā drauds, par kuru neklājās smieties. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka darbarīks, kuru viņa ik dienas lietoja tik veikli, viņas rokās būtu ieguvis drausmīgu spēku. Tomēr jāatzīst, ka sagaidīt ar slotas vēzieniem ļaudis, kas nāk jūs sumināt, būtu mazliet par daudz!
— Ak, bērniņ, — vecā kalpone iesaucās, — nu saki, vai šie bļauri nav ķerti?
— Atzīstos, ka tas ir iespējams, — Frānsiss Gordons atbildēja.
— Un tas viss kaut kāda tur akmens dēļ, kas vazājas pa debesīm!
— Tik tiešām tā, Mica.
— Kāda metafora dēļ!
— Meteora, Mica, — Frānsiss pārlaboja, ar mokām valdīdams smieklus.
— Es jau saku: metafora, — Mica atkārtoja. — Ja tas uzkristu viņiem uz galvas un samaltu kādu pusducīti! Galu galā es prasu tev, kas esi zinātnieks, — kam tāds metafors der?
— Lai saķildotu mūsu ģimenes, — Frānsiss Gordons apliecināja, kamēr ārā atskanēja vēl skaļāki urā saucieni.
Un tomēr, kāpēc gan divi seni draugi nebūtu varējuši dalīties slavā? Nekādi materiāli labumi, nekāda nauda nebija gaidāma. Runa varēja būt vienīgi par tīri platoniskas dabas goda jautājumu. Kāpēc atklājumu nenosaukt abu astronomu vārdā, kas nepagaistu pat gadu simteņos? Kāpēc ne? Traucēja tikai patmīlība un godkāre. Ja virsroku ņem patmīlība un tai vēl pievienojas godkāre, kurš gan var cerēt, ka vedīs cilvēkus pie prāta?
Un, beidzot, kas tas par nopelnu — ieraudzīt meteoru? Vai tā nav tikai nejaušība? Ja bolīds nebūtu šķērsojis redzeslauku brīdī, kad misters Dins Forsaits un misters Sidnejs Hjudelsons lūkojās okulārā, vai abi astronomi, kas tiešām visu pārspīlēja, to būtu ieraudzījuši?
Starp citu, vai tad dienu un nakti Zemei garām neslīd simtiem un tūkstošiem bolīdu, asteroīdu un astes zvaigžņu? Vai maz iespējams saskaitīt ugunīgās lodes, kuras veseliem spietiem velk savas trajektorijas uz zvaigžņu telpas tumšā fona? Seši simti miljonu — tik daudz meteoru, pēc zinātnieku domām, šķērso Zemes atmosfēru vienā naktī, jeb tūkstoš divi simti miljonu diennaktī. Šie liesmainie ķermeņi slīd garām miriādēm, un, pēc Ņūtona domām, desmit vai piecpadsmit miljoni no tiem ir redzami ar neapbruņotu aci.
«Tātad,» aizrādīja «Punch», vienīgais Vostonas laikraksts, kas notikumu aprakstīja jautrās krāsās, «atrast debesīs bolīdu ir mazliet vieglāk, nekā atrast graudu kviešu laukā, un tāpēc ir pamats apgalvot, ka abi mūsu astronomi drusku pārspīlē ar apkūlībām, jo šis atklājums nav tik dižs, ka tā priekšā būtu jāpaceļ cepure.»
Bet, ja satīriskais «Punch» izmantoja izdevību, lai pazobotos, tā nopietnākie amata brāļi turpretim dižojās ar jauniegūtajām zināšanām, kas bija tik izsmejošas, ka varēja modināt skaudību pat pieredzes bagātākajos profesionālajos zinātniekos.
«Keplers,» rakstīja avīze «Whaston Standard», «uzskatīja, ka šādi bolīdi rodas no zemes iztvai- kojumiem. Tomēr šķiet ticamāk, ka šī neparastā dabas parādība ir tikai aerolīti, kuros vienmēr var konstatēt strauja degšanas procesa pēdas. Jau Plūtarha laikos tās uzskatīja par minerālām masām, kas nokrīt uz mūsu globusa virsmas, kad tās garāmejot notver Zemes pievilkšanas spēks. Bolīdu analīze rāda, ka tie sastāv no vielas, kas ne ar ko neatšķiras no mums pazīstamajiem minerāliem, un ka visumā tie satur apmēram trešdaļu vienkāršo elementu. Bet kādu dažādību uzrāda šo elementu kohēzija! Sastāvdaļiņas reizēm ir sīkas kā metāla skaidiņas, reizēm lielas kā zirņi vai rieksti, tās ir ārkārtīgi cietas un lūzuma vietā uzrāda kristalizācijas pazīmes. Ir pat tādas, kas sastāv vienīgi no dzelzs tīrradņa, kuram piejaukts niķelis un kurš nekad nav oksidējies.»
Būsim taisnīgi — «Whaston Standard» saviem lasītājiem nemeloja. «Daily Whaston» uzskaitīja senos un modernos zinātniekus, kas uzmanīgi pētījuši meteorītus. Laikrakstā bija lasāms:
«Vai gan Apollonijas Diogens nepiemin ugunīgu akmeni dzirnakmens lielumā, kas nokritis pie Aigas-Potamas, izbiedēdams Trāķijas iedzīvotājus? Ja līdzīgs bolīds uzkristu svētā Andreja baznīcas tornim, tas sagrautu to līdz pamatiem. Sajā sakarā varam minēt dažus no akmeņiem, kas, nākuši no izplatījuma dziļuma un nokļuvuši Zemes pievilkšanas lokā, nokrituši uz zemes: šāds ir, pirms kristīgās ēras, zibens akmens, ko Gala- tijā pielūdza kā Ķibeles [4] simbolu un kas tika aizgādāts uz Romu; kāds cits akmens, kas atrasts Sīrijā un saistīts ar saules kultu; svētais vairogs, kas atrasts ķēniņa Numas valdīšanas laikā; melnais akmens, ko rūpīgi glabā Mekā; pērkona akmens, kas noderēja Antara slavenā šķēpa darināšanai. Un cik daudz aprakstu par aerolītiem un to nokrišanas apstākļiem ir kopš kristīgās ēras sākuma: divi simti sešdesmit mārciņu smags akmens, kas nokritis Ensisheimā, Elzasā; melni metālisks akmens cilvēka galvas lielumā un formā, nokritis Vezona kalnā Provansā; septiņdesmit mārciņu smags akmens, darināts, šķiet, no jūras putām, ar sēra smaku, nokritis Larini, Maķedonijā; akmens, kas nokritis Lisē pie Šartras 1793. gadā, bijis tik karsts, ka tam nav varējuši pieskarties. Būtu jāpiemin arī bolīds, kurš 1203. gadā
skara Normandijas pilsētu Leglu un par kuru Humbolts raksta:
«Vienos pēcpusdienā ļoti skaidrās debesīs varēja redzēt lielu bolīdu, kas virzījās no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem. Brīdi vēlāk nepārtraukti piecas sešas minūtes bija dzirdama eksplozija, kas nāca no maza, melna, gandrīz nekustīga mākonīša, pēc tam trīs vai četras detonācijas un troksnis, ko varētu salīdzināt ar muskešu šāvieniem, kuriem pievienojās daudzu bungu rīboņa. Katra detonācija atdalīja no melnā mākoņa daļu tvaiku, no kā tas sastāvēja. Šajā vietā nebija manāma nekāda luminiscence. Elipsveida platībā, kuras ass bija vienpadsmit kilometrus gara un stiepās no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem, nokrita vairāk nekā tūkstoš meteorītu. Akmeņi kūpēja un bija karsti, kaut arī neliesmoja, un tos varēja vieglāk saskaldīt dažas dienas pēc nokrišanas nekā vēlāk.»
«Daily Whaston» šādā garā turpināja, piepildot vairākas slejas, un neskopojās ar detaļu aprakstiem, kas vismaz pierādīja redaktoru apzinīgumu.
Starp citu, arī citi laikraksti centās, cik spēja. Tā kā astronomija bija aktuāls temats, visi rakstīja par astronomiju, un, ja kāds vostonietis vēl nebija lietas kursā par bolīdiem, tad tikai savas paviršības pēc.
Ziņām, ko sniedza «Daily \Vhaston», laikraksts «Whaston News» pievienoja savu informāciju. Tas atsauca atmiņā uguns lodi, diametrā divreiz lielāku par pilnu mēnesi, ko 1254. gadā novēroja tiklab Harvordā, Darlingtonā, kā Darhemā un Dandī un kas bez eksplozijas pārslīdēja pār debesīm no viena apvāršņa līdz otram, atstādama aiz sevis garu, platu un blīvu gaismas svītru, kura krasi iezīmējās uz tumši zilā debesu fona. Har- vordas bolīds nebija eksplodējis, toties tas_ noticis ar 1864. gadā novēroto bolīdu, kas parādījies kādam Kastijonas astronomam Francijā. Kaut arī meteors bijis redzams tikai piecas sekundes, tā ātrums bijis tik ievērojams, ka šai īsajā laikā tas noskrējis sešus grādus platu loku. Sākumā būdams zilgani zaļš, tas drīz vien nokaitis līdz baltkvēlei un bijis ļoti spožs. No eksplozijas līdz troksnim aizritējušas trīs četras minūtes, un tas liecina par sešdesmit līdz astoņdesmit kilometru lielu attālumu. Tātad sprādziena spēkam jābūt lielākam par visstiprāko eksploziju, kāda var notikt virs zemes. Pēc augstuma aprēķinot bolīda dimensiju, var spriest, ka tā diametrs bijis lielāks par piecpadsmit tūkstoš pēdām un ka tas kritis ar ātrumu vairāk nekā simttrīsdesmit kilometru sekundē — ar daudz lielāku ātrumu, nekā Zeme griežas ap Sauli.
Tad nāca «Whaston Morning» un «Whaston Fvcniiig» kaita, pie tam pēdējais, starp citu, ap- cerēja bieži sastopamus bolīdus, kuru galvenā sastāvdaļa ir dzelzs. Laikraksts atgādināja lasītajiem, ka viens šāds meteorīts, kas atrasts Sibīrijas stepēs, svēris ne mazāk par septiņsimt kilogramiem; kāds cits, atklāts Brazīlijā, svēris seštūkstoš kilogramu; trešais, četrpadsmittūkstoš kilogramu smags, atrasts Tukumanas Olimpā, bet vēl cits, nokritis Durango apkaimē Meksikā, sasniedzis rekordsvaru — deviņpadsmittūkstoš kilogramu!
Nepārspīlējot, taisnības labad, jāteic, ka daļa Vostonas iedzīvotāju, lasot šos rakstus, izjuta zināmās šausmas. Lai misteru Forsaita un Fljudel- sona meteoru varētu ieraudzīt minētajos apstāk
ļos, tik ievērojamā attālumā, tā dimensijām droši vien vajadzēja būt krietni lielākām par Tukuma- nas un Durango bolīda dimensijām. Kas zina, vai tā apkārtmērs pat nepārsniedza Kastijonas aero- lītu, kura diametrs bija aplēsts uz piecpadsmit- tūkstoš pēdām? Vai var aprēķināt, cik sver šāda masa? Un, ja šis meteors jau bija parādījies pie Vostonas zenīta, tad tas nozīmēja, ka Vostona ir tā trajektorijas ceļš. Ja vien šai trajektorijai ir orbītas forma, tas atkal reiz pārlidos pilsētu. Un tad, ja šajā brīdī tas kaut kādu iemeslu dēj apstājas savā skrējienā, tas skar tieši Vostonu ar tādu spēku, kādu pat grūti iedomāties. Tāpēc iedzīvotājiem, kas to vēl nezināja, šī bija īstā reize paskaidrot, un tiem, kas to zināja — atgādināt briesmīgo spēka likumu: tas līdzinājās masai, kas reizināta ar ātruma kvadrātu, turklāt ātrums, pēc vēl drausmīgākā paātrinājuma likuma, šādam bolīdam, kas krīt no četrsimt kilometru augstuma, saskaroties ar Zemi, tuvotos trīstūkstoš metriem sekundē!
Vostonas prese bija savu uzdevumu augstumos, un taisnības labad jāatzīst, ka dienas laikraksti nekad nebija tik daudz noņēmušies ar matemātiskām formulām.
Pamazām pilsētu pārņēma tāds kā izbīlis. Bīstamais un draudīgais bolīds kļuva par sarunu tematu gan uz ielas, gan klubos un ģimenēs. Sievietes, piemēram, murgoja tikai par sagrautām baznīcām un iznīcinātām mājām. Bet vīrieši uzskatīja par pareizāku paraustīt plecus, lai gan arī šī kustība nevienu nepārliecināja. Nakti un dienu Konstitūcijas laukumā un pilsētas augstākajos kvartālos dežurēja ļaužu grupas. Novērotāji palika savās vietās, vienalga, vai debesis bija skaidras vai no- mākušās. Nekad vēl optiķi nebija pārdevuši tik daudz tālskatu, binokju un citu optisku instrumentu! Nekad vēl debesīs nebija vērušās tik daudz acu! Vostonas iedzīvotājus urdīja bažas: vai nu meteoru varēja redzēt, vai ne, briesmas bija aktuālas ik brīdi, ik minūti un sekundi.
Briesmas, protams, tikpat labi draudēja arī citiem apgabaliem, pilsētām, miestiem, ciematiem un apdzīvotiem centriem, kas atradās trajektorijas ceļā. Ja bolīds riņķoja ap Zemi, kā to pieņēma, tad visus punktus, kas atradās zem orbītas, apdraudēja tā varbūtējā krišana. Tomēr Vostonai piederēja baiļu rekords, ja gribam samierināties ar šo ultramoderno izteicienu, un tas notika vienīgi tāpēc, ka bolīds pirmoreiz bija novērots tieši Vostonā.
Taču bija arī kāds laikraksts, kas pretojās sērgai un atteicās jautājumu apskatīt nopietni. Tas izturējās naidīgi pret misteriem Forsaitu un Iīju- delsonu un uzvēla viņiem visu atbildību par nelaimēm, kas draudēja pilsētai.
«Vai šiem amatieriem tiešām vajadzēja jauk- lic; lieta ;, kas uz viņiem neattiecas?» rakstīja - IMiricli». - Kas viņiem lika kutināt Visumu ar saviem laiskaiiem un teleskopiem? Vai viņi nevarēja likt miera debesjumu un nekaitināt zvaigznes? Vai tad nepietiek, vai tad nav jau par daudz īstu zinātnieku, kas nekautrīgi spraucas iekšā starpzvaigžņu telpā? Debesu ķermeņi ir ļoti kautrīgi, un tiem nepatīk, ka tos apskata pārāk tuvu. Patiesi, mūsu pilsēta ir apdraudēta, vairs neviens nejūtas drošs, un pret šo kaiti nav zāļu. Ļaudis mēdz apdrošināties pret ugunsgrēku, pret krusu un cikloniem… Ejiet nu un apdrošinieties pret krītošu bolīdu, kas varbūt ir desmitreiz lielāks par Vostonas citadeli! Un ja nu tas krītot vel eksplodē, kā bieži notiek ar šāda veida lidķermeņiem, tad visai pilsētai būs jāpārcieš tikpat kā bombardēšana, un varbūt tā pat nodegs, ja šķembas būs kvēlošas. Lai nu kā, tas nozīmē mūsu dārgās pilsētas pilnīgu sagrāvi, un šo varbūtību nav ko slēpt. Tātad lai glābjas, kas var! Lai glābjas, kas var! Un galu galā kāpēc gan misters Forsaits un misters Hjudelsons nebūtu varējuši mierīgi dzīvot savu māju apakšstāvā, nevis izspiegot meteorus? Ar savu nekautrību, ar savām noziedzīgajām intrigām to ir izprovocējuši un pievilkuši klāt tieši viņi. Ja Vostonu nopostīs, ja bolīds to sagraus vai nodedzinās, tad tā būs viņu vaina un par visu vajadzēs atbildēt tikai viņiem! Taisnību sakot, mēs prasām jebkuram patiesi bezpartejiskam lasītājam, citiem vārdiem — visiem «Whas- ton Punch» abonentiem: kam gan der astronomi, astrologi, meteorologi un citi kukaiņi ar galotni «ogi»? Vai no viņu darba ir kāds labums? Uzdot šo jautājumu nozīmē reizē arī atbildēt, un mēs joprojām stingrāk nekā jebkad paliekam pie saviem labi zināmajiem uzskatiem, kurus tik lieliski asprātīgā teikumā formulējis kāds ģeniāls francūzis, slavenais Brijā-Savarēns: «Jauna ēdiena receptes atrašana cilvēcei dod vairāk nekā jaunas zvaigznes atklāšana!» Kāds nožēlojams iespaids gan rastos Brijā-Savarēnam par abiem ļaundariem, kas uzdrošinājušies pakjaut savu zemi visbriesmīgākajām katastrofām tikai tādēļ, lai sava prieka pēc atklātu kādu noklīdušu bolīdu!»