Ko uz «Whaston Punch» zobgalībām atbildēja misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons? Neko, un vienkārši tāpēc, ka aizskarošo avīzes rakstu nebija lasījuši. Nezināt nepatīkamo, ko par mums stāsta, ir un paliek drošākais veids, kā izbēgt no nepatikšanām, — savā nenoliedzamajā gudrībā būtu teicis de la Palisa kungs [5] . Mazāk vai vairāk saprātīgas zobgalības nav necik patīkamas tiem, kam tās adresētas, un, ja konkrētajā gadījumā izsmiekla objekti par tām neko nezināja, tad to pašu nevarēja teikt par viņu ģimenes locekļiem un draugiem. Sevišķi pikta bija Mica. Apvainot viņas saimnieku, ka tas pievilinājis bolīdu, kas apdraud sabiedrības drošību! Pēc viņas ieskatiem, misteram Dinām Forsaitam vajadzēja raksta autoru saukt pie atbildības, un tiesnesis Džons l'rols lad gan zinātu vainīgajam piespriest atlīdzināt zaudējumus, nemaz jau nerunājot par cietumu, ko tas pelnījis par saviem mēlnesīgajiem minējumiem!
Mazā Lū turpretim visu uztvēra nopietni un bez svarstīšanās nostājās «Whaston Punch» pusē.
— Patiešām, avīzei taisnība, — viņa teica. — Kāpēc gan misters Forsaits un tētis atklājuši to nolādēto akmeni? Bez viņiem tas būtu pagājis garām nepamanīts, tāpat kā daudzi citi, kas mums na-v nodarījuši neko ļaunu.
Sis ļaunums vai, pareizāk sakot, nelaime, par kuru domāja meitene, bija šķelšanās starp Frānsisa tēvoci un Dženijas tēvu ar visām tās sekām, lai gan drīzajām laulībām abas ģimenes vajadzēja vienot vēl ciešākām saitēm.
Mis Lū bažas bija dibinātas, un tas, kam bija jānotiek, notika. Kamēr misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons viens otru turēja tikai aizdomās, nekāda skandāla nebija. Viņu attiecības kļuva vēsākas, viņi izvairījās satikties, bet tas arī bija viss. Toties pašreiz Bostonas observatorija publiski atzina, ka vienu un to pašu meteoru atklājuši divi Vostonas astronomi. Ko tagad iesākt? Vai prasīt, lai atklājēja prioritāti piešķir abiem? Vai varbūt diskutēt un skaļi polemizēt pa šiem savā starpā Vostonas presē, kas mīļtiprāt šādam materiālam dos vietu savās slejās?
Neviens nekā nezināja, atbildi varēja gaidīt tikai nākotnē. Skaidrs bija tikai tas, ka ne misters Dins Forsaits, ne doktors Hjudelsons vairs ne ar vārdu nepieminēja laulības, kuru datums, pēc saderināto ieskatiem, tuvojās pārāk lēni. Ja par tām pavaicāja vienam vai otram astronomam, viņi vienmēr bija aizmirsuši ko svarīgu, kas nekavējoties nokārtojams observatorijā. Tur, starp citu, viņi pavadīja lielāko dienas daļu, kļūdami aizvien vairāk aizņemti, aizvien nerunīgāki.
Un tiešām, meteoru gan atkal bija redzējuši oficiālie astronomi, bet misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons to meklēja veltīgi. Vai tas bija aizgājis tik tālu, ka viņu instrumenti to vairs nespēja notvert? Tā varbūt varēja domāt, lai gan to pārbaudīt nevarēja. Tāpēc viņi ne mirkli nepārtrauca novērošanu, tiklab nakti, kā dienu izmantodami niecīgāko skaidras debess plankumiņu.
Turpinādami šādā garā, viņi kādā jaukā dienā nogāzīsies no kājām.
Abi velti mēģināja aprēķināt datus asteroīdam, kuru tiklab viens, kā otrs stūrgalvīgi uzskatīja tikai un vienīgi par savu atradumu. Aprēķinā slēpās izdevība atrisināt pastāvošās domstarpības. No abiem astronomiem ex aequo[6] spējīgākais matemātiķis vēl varēja kļūt par lauru vainaga īpašnieku.
Tomēr vienīgais novērojums bija pārāk īslaicīgs, lai uz tā pamatotu matemātiskas formulas. Vajadzēja vēl otru vai varbūt pat vairākus novērojumus, lai droši varētu noteikt bolīda orbītu. Tāpēc arī misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons, abi baidīdamies, ka sāncensis to var pārspēt, uzmanīja debesis tikpat centīgi, cik veltīgi. Untumainais meteors pie Vostonas apvāršņa nerādījās, un, ja arī rādījās, tad tikai pilnīgi incognito.
Veltās pūles ietekmēja abu astronomu omu. Viņiem tuvoties nebija iespējams. Divdesmit reizes diena misters Dins Forsaits sabārās ar Omikronu, kurš nepalika atbildi parādā. Turpretim doktors, kurš varēja skaisties tikai pats uz sevi, nekad nepalaida garām izdevību to arī darīt.
Kurš gan šādos apstākļos būtu uzdrošinājies pieminēt laulību līgumu un kāzu ceremoniju?
Kopš laikraksti bija publicējuši Bostonas observatorijas paziņojumu, bija aizritējušas trīs dienas. Debesu pulkstenis ar saules rādītāju būtu nozvanījis 22. aprīli, ja Lielais Pulksteņmeistars tam būtu pierīkojis zvanu. Pēc trim nedēļām vajadzēja piepildīties dižajam notikumam, lai gan Lū nepacietīgi apgalvoja, ka tas kalendārā nemaz nav atzīmēts.
Vai pieklājas Frānsisa Gordona tēvocim un Dže< nijas Hjudelsones tēvam atgādināt kāzas, kuras viņi nepieminēja ne ar vārdu, it kā tās nemaz nebūtu bijušas paredzētas? Misis Hjudelsone ieskatīja, ka vīram labāk neko neteikt. Viņam par kāzu rīkošanu nebija jārūpējas, tāpat kā viņš vairs nerūpējās pats par savu ģimeni. Kad diena būs pienākusi, misis Hjudelsone viņam vienkārši pateiks:
«Šeit ir tava fraka, tavs cilindrs un tavi cimdi. Laiks doties uz svētā Andreja baznīcu. Sniedz man roku, un ejam!»
Skaidrs, ka viņš ies, pat īsti neapzinādamies, kādēļ, tikai ar noteikumu, ja tieši šajā brīdī teleskopā neparādīsies meteors!
Bet, ja Morisstrītas mājā noteicējs vārds piederēja misis Hjudelsonci, ja doktoram nebija jāizskaidro sava izturēšanās pret misteru Dinu Forsaitu, tad pēdējais toties piedzīvoja niknu uzbrukumu. Mica neko negribēja dzirdēt. Noskaitusies uz savu saimnieku, viņa vēlējās, kā pati teica, parunāties zem četrām acīm un noskaidrot stāvokli, kas bija tik saspīlēts, ka mazākais starpgadījums draudēja izraisīt šķelšanos abu ģimeņu starpā. Un kādas tai būtu sekas! Atliktas, varbūt pat atceltas kāzas, abu saderināto un īpaši viņas mīļā Frānsisa izmisums, bet Frānsiss taču bija viņas «bērniņš», kā viņa to pēc senas un maigas ierašas dēvēja. Ko gan nabaga jaunais cilvēks varētu iesākt pēc publiska skandāla, kas jebkuru samierināšanos padarītu neiepējamu?
Un tā, 22. aprīļa pēcpusdienā, palikusi ar misteru Dinu Forsaitu ēdamistabā zem četrām acīm, kā vēlējusies, viņa aizturēja savu saimnieku brīdī, kad tas gatavojās atkal kāpt tornī.
Mēs jau zinām, ka misters Forsaits baidī-jās izskaidroties ar Micu. Viņš skaidri zināja, ka parasti tas beidzas viņam nelabvēlīgi, un tāpēc uzskatīja par prātīgāku nemaz neuzsākt vārdu apmaiņu.
Šoreiz slepus pavēries Micas sejā, kas atgādināja bumbu ar aizdedzinātu laika degli, misters Dins Forsaits,vēlēdamies patverties no eksplozijas, steidzīgi atkāpās uz durvīm. Bet, iekams paspēja nospiest rokturi, vecā kalpone nostājās durvīm priekšā un, cieši skatīdamās saimniekam acīs, kas bailīgi šaudījās apkārt, sacīja:
— Kungs, man ar jums jārunā.
— Jārunā ar mani, Mica? Diemžēl man pašreiz nemaz nav laika.
— Apžēliņ, kungs, arī man nav laika, jo jāmazgā visi pusdienu trauki. Bet jūsu rori var tikpat labi pagaidīt kā mani šķīvji.
— Bet Omikrons?… Man liekas, viņš sauc mani.
— Jūsu Amikrons? Vēl viens jauks putniņš! Drīz vien viņš no manis kaut ko dzirdēs, jūsu Amikrons. Varat viņu brīdināt. Viņa stundiņa drīz sitīs! Pasakiet viņam to, kungs!
— Katrā ziņā pateikšu, Mica. Bet mans bolīds?
— Jūsu bolīds? — Mica atkārtoja. — Es gan nezinu, kas tas ir, bet, lai ko jūs arī teiktu, man liekas, ka diezgan ir bolīts, būtu laiks skatīties patiesībai acīs un nepārvērst sirdi akmenī, kā jūs pēdējā laikā darāt.
— Bolīds, — misters Dins Forsaits ņēmās pacietīgi paskaidrot, — ir meteors, un …
— Ak tā! — Mica iesaucās. — Tas slavenais metafors! Nu ko, tas darīs tāpat kā Amikrons un mazliet pagaidīs!
— Kas vēl nebūs! — misters Forsaits uztraucās, aizskarts vārīgākajā vietā.
— Bez tam, —Mica atsāka, — laiks ir nomācies, tūlīt tecēs ūdentiņš, un tāpēc jums nebūs nekāda prieka skatīties mēnesī.
Tā bija taisnība, un ieilgušais nelādzīgais laiks jau sen darīja traku gan misteru Forsaitu, gan doktoru Hjudelsonu. Divas diennaktis no vietas debesis klāja biezi mākoņi. Dienu — ne saules stara, nakti — ne zvaigznes mirgas. No apvāršņa līdz apvārsnim kā krepa plīvurs, ko reizēm uzplēsa Svētā Andreja baznīcas torņa smaile, pletās blāva migla. Šādos apstākļos bija gluži neiespējami novērot debesis un atkal ieraudzīt tik dedzīgi apstrīdēto bolīdu. Varētu pat domāt, ka atmosfēras apstākļi nedeva lielākas priekšrocības ne Ohoio un Pensilvānijas astronomiem, ne citām Jaunās un Vecās pasaules observatorijām. Un tiešām, laikrakstos nebija parādījusies neviena jauna piezīme par meteora atgriešanos. Ir jau tiesa, ka interese par meteoru zinātnieku pasaulē nebija tik liela, lai izraisītu satraukumu. Galu galā tas bija diezgan parasts kosmisks notikums, un tikai Dins Forsaits un Hjudelsons gaidīja bolīda atgriešanos ar nepacietību, kas jau robežojās ar neprātu.
Kad saimnieks bija pārliecinājies, ka izbēgt neizdosies, Mica sakrustoja rokas un turpināja:
— Mister Forsait, vai jūs dažkārt neesat aizmirsis, ka jums ir māsas dēls vārdā Frānsiss Gordons?
— Ai, mīļais Frānsiss, — misters Forsaits atbildēja, labsirdīgi pakratīdams galvu. — Nē, es viņu nemaz neesmu aizmirsis… Un kā tad viņam klājas, mūsu brašajam Frānsim?
— Pateicos, ļoti labi, kungs.
— Man šķiet,-ka es viņu kādu laiku neesmu redzējis.
— Kā tad, kopš pusdienām.
— Vai tiešām?
— Vai tad jūs vairs redzat tikai mēnesi? — Mica jautāja, piespiezdama saimnieku atkal pagriezties pret viņu.
— Kur nu, labā Mica! Bet ko tu gribi? Esmu mazliet norūpējies …
— Tā norūpējies, ka, liekas, esat aizmirsis kaut ko svarīgu …
— Kaut ko svarīgu? Bet ko tad?
— Ka jūsu māsas dēls grib precēties.
— Precēties! Precēties?
— Jūs man varbūt jautāsiet, par kādu precēšanos ir runa?
— Nē, Mica! Bet ko jūs ar šiem jautājumiem gribat panākt?
— Skat, cik viltīgs! Nav jābūt burvim, lai uzminētu, ka jautā tāpēc, lai saņemtu atbildi!
— Kādu atbildi, Mica?
— Par jūsu izturēšanos pret Hjudelsonu ģimeni, kungs! Jo jūs taču zināt, ka ir tāda Hjudelsonu ģimene, tāds doktors Hjudelsons, kas dzīvo Moris- strīta, tāda misis Hjudelsone, mis Lū Hjudelsones un mis Dženijas Hjudelsones, jūsu māsas dēla līgavas, māte?
Ikreiz, kad Mica minēja Hjudelsonu vārdu, turklāt aizvien skaļāk un skaļāk, misters Dins Forsaits pieķēra roku te pie krūtīm, te pie sāniem vai galvas, it kā šis vārds, pārvērties lodē, viņu skartu tiešā trāpījumā. Tā kā viņš klusēja, Mica neatlai- das:
— Nu ko, dzirdējāt?
— Domāju gan, ka dzirdēju! — saimnieks iesaucas.
— Un? — kalpone atkārtoja, paceldama balsi.
— Vai tad Frānsiss vēl vienmēr domā par šīm laulībām? — misters Forsaits beidzot noprasīja.
— Es domāju gan! — Mica apgalvoja. — Gluži tāpat, kā viņš vēl grib elpot, dārgais mazulītis! Tāpat kā domājam mēs visi un arī jūs tai skaitā, ja drīkstu cerēt!
— Kā? Vai tad mans māsasdēls vēl vienmēr nolēmis precēt šā doktora Hjudelsona meitu?
— Mis Dženiju, ja jums tā labpatīk, kungs! Sitiet mani krustā, kungs, ja viņš būtu pārdomājis! Tad jau, lai parauj jupis, viņam kanāriņi būtu galvā, ja viņš atteiktos no sava lēmuma! Kur viņš vēl atradīs tik piemīlīgu līgavu, tik jaunu, jauku, apburošu!
— Tikai tādā gadījumā, — misters Forsaits iebilda, — ja šā kunga, kuru … šā kunga, kura vārdu es nevaru izrunāt, jo tas man iestrēgst rīklē, ja šā kunga meita būtu patiešām apburoša …
— Tas nu ir par daudz! — Mica iesaucās, noraisīdama priekšautu, it kā gribētu to atdot saimniekam.
— Klausieties … Mica … klausieties, — misters Forsaits murmināja, nobažījies par tik draudīgu žestu.
Vecā kalpone satvēra priekšautu, kura lences nokarājās līdz grīdai.
— Tieši tā, — viņa pavēstīja. — Pēc piecdesmit gadu kalpošanas es drīzāk sapūšu savā kaktā kā kraupains suns, bet nepalikšu pie cilvēka, kas noliedz savu asini. Es esmu tikai nabaga kalpone, bet man, kungs, ir sirds krūtīs!
— Ak vai, Mica, — misters Dins Forsaits atcirta, pagalam apvainojies, — tu tātad nemaz nezini, ko šis Hjudelsons man nodarījis?
— Ko tad viņš jums nodarījis?
— Viņš mani ir apzadzis!
— Apzadzis?
— Jā, apzadzis, briesmīgi apzadzis!
— Un ko tad viņš jums nozadzis? Pulksteni? Maku? Mutautiņu?
— Manu bolīdu!
— Atkal jau bolītu, — vecā kalpone iesaucās, iesmiedamās tik ņirdzīgi, ka misters Forsaits noskurinājās. — Nu jau gan ilgi neesam runājuši par jūsu slaveno metaforu. Vai tad patiesi cilvēks var nonākt tādā stāvoklī kaut kādas klaiņojošas bumbas dēj! Jūs bolījāt, bet misters Hjudelsons varbūt redzēja. Vai tad jūs tam esat uzlicis ķepu? Vai tad tas tikpat labi nepieder visiem, vienalga kam, manam sunim, ja man tāds būtu, bet, paldies dievam, nav! Vai tad jūs to nopirkāt par savu naudu, vai varbūt mantojāt?
— Mica! — misters Forsaits iekliedzās, vairs nespēdams valdīties.
— Nav nekādas Micas! — vecā kalpone pavēstīja pārmērīgā uzbudinājumā. — Jupis parāvis, jābūt taču stulbam kā zābakam, lai sanaidotos ar vecu draugu kaut kāda draņķa akmens dēļ, kuru nekad vairs neredzēs!
— Klusē, klusē! — astronoms protestēja, aizskarts līdz sirds dziļumiem.
— Nē, kungs, es neklusēšu, un jūs varat saukt palīgā savu muļķa Amikronu …
— Muļķa Oinikronu!
— Jā, muļķi, un tas nebūs viņš, kas mani apklusinās … tāpat, kā mūsu prezidents nespētu apklusināt ercenģeli, kas no visuvarenā nestu vēsti par pasaules galu!
Dzirdēdams šo briesmīgo teikumu, misters Dins Forsaits tā samulsa, ka balsene aizžņaudzās, vārdi iestrēga rīklē un viņš vairs nespēja izdvest ne skaņas. Viņš vairs nesacīja neko. Un, kaut arī trakās dusmās viņš būtu gribējis izmest uz ielas savu uzticamo, bet kašķīgo Micu, viņš nekādi nespētu izrunāt tradicionālos vārdus: «Arā, ārā uz karstam pēdām, un lai es jūs šeit vairs neredzētu!»
Mica, starp citu, arī nebūtu klausījusi. Pēc piecdesmit nodienētiem gadiem kalpone kaut kāda kļūmīga meteora dēļ nemēdz aiziet no sava saimnieka, kuru redzējusi piedzimstam.
Tomēr bija laiks scēnu izbeigt. Sapratis, ka negūs virsroku, misters Dins Forsaits meklēja atkāpšanās ceju, kas nebūtu pārāk līdzīgs bēgšanai.
Saule viņam nāca talkā. Laiks piepeši noskaidrojās un pa logu dārza pusē istabā ielauzās spilgts gaismas stars.
«Sajā brīdī doktors Hjudelsons, protams, jau ir savā tornī,» pēkšņi iedomājās misters Dins Forsaits. Viņš jau redzēja savu sāncensi, kas, izmantodams īslaicīgo noskaidrošanos, piespiedis aci pie teleskopa okulāra, pārlūko Visumu!
Tas bija pāri viņa spēkiem. Saules stars uz viņu iedarbojās kā gāze uz gaisa balonu: piepildīja, deva spēju pacelties, lika rauties augšup.
Kā balastu (lai noapaļotu salīdzinājumu) izmetis pār bortu sakrājušās dusmas, viņš devās uz durvīm.
Par nelaimi, Mica stāvēja tām priekšā un nebūt neizrādīja ne mazāko vēlēšanos laist viņu garām. Vai tiešām viņam tā būs jāņem aiz rokas, jācīnās, jāsauc palīgā Omikrons?
Par laimi, līdz šādām galējībām nenonāca. Vecā kalpone acīmredzot pārāk smagi pārdzīvoja šo sarunu. Kaut arī viņa parasti kurnēja uz savu saimnieku, tomēr nekad vēl nebija runājusi tik aizrautīgi.
Vai nu tā bija pārliecīga piepūle, vai arī ķildas nozīmīgums — runa taču bija par viņas dārgā «bērniņa» nākotnes laimi — tomēr fakts paliek fakts, ka Micu piepeši pārņēma vājums un viņa smagi atslīga krēslā.
Misteram Dinām Forsaitam par godu jāteic, ka viņš aizmirsa gan sauli, gan zilās debesis un meteoru. Viņš piegāja pie vecās kalpones un noraizējies apvaicājās, kas viņai kaišot.
— Nudien nezinu, kungs. Man it kā visas iekšas apgriezušās riņķi.
— Iekšas apgriezušās riņķī? — misters Dins Forsaits atkārtoja, pārsteigts par tik dīvainu slimību.
— Jā, — Mica apstiprināja vārgā balsī. — Sirds sažņaugusies kā mezglā.
— Hm! — misters Dins Forsaits izdvesa, jo nākamais paskaidrojums viņa mulsumu tikai pavairoja.
Viņš jau uz labu laimi gribēja sniegt slimniecei visparastāko palīdzību — atslābināt korseti, ar etiķi apslapināt pieri un deniņus, pasniegt glāzi cukurūdens..«
Tomēr nepaguva.
No torņa atskanēja Omikrona balss.
— Bolīds, kungs! — Omikrons kliedza. — Bolīds!
Misters Dins Forsaits aizmirsa visu pasauli un metās uz kāpnēm.
Viņš vēl nebija nozudis, kad Mica, atguvusi spēkus, dzinās saimniekam pa pēdām. Kamēr viņš skrēja augšup, pārlēkdams trīs spirālkāpņu pakāpienus reizē, viņam sekoja kalpones atriebīgā balss.
— Mister Forsait, — Mica sauca, — iegaumējiet, ka Frānsisa Gordona un Dženijas Hjudelsones kāzas notiks un notiks tieši paredzētajā dienā! Tās notiks, mister Forsait, vai arī, — un jaunā alternatīva cienījamās Micas mutē bija tikpat sulīga kā vienmēr, — vai arī man mute paliks vajā līdz ausīm.
Misters Dins Forsaits neko nedzirdēja, neko neatbildēja. Viņš straujiem lēcieniem devās augšup pa torņa kāpnēm.