— Tas ir viņš, Omikron, tas tiešām ir viņš! — misters Dins Forsaits iesaucās, tiklīdz bija pielicis aci pie teleskopa okulāra.
— Tā gan, tā gan! — Omikrons apstiprināja un piebilda: — Lai dievs dod, ka doktors Hjudelsons šobrīd nav savā tornī!
— Vai arī, ja viņš tur ir, — misters Forsaits piebilda, — lai nespēj atrast bolīdu!
— Mūsu bolīdu, — Omikrons precizēja.
— Manu bolīdu! — Dins Forsaits pārlaboja.
Tomēr abi kļūdījās. Doktora Hjudelsona tālskatis šajā pašā brīdī bija pavērsts pret dienvidrītiem — to debesu pusi, kur patlaban lidoja meteors. Tālskatis to bija notvēris parādīšanās mirklī un, tāpat kā kaimiņu torņa teleskops, neizlaida no acīm, kamēr tas nozuda dienvidu miglājos.
Starp citu, Vostonas astronomi nebija vienīgie, kas redzēja bolīdu. To novēroja arī Pitsburgas observatorija, tā ka, pieskaitot klāt vēl Bostonas observatoriju, vienlaikus notika trīs novērojumi.
Meteora atgriešanās bija notikums, kas izraisīja vislielāko interesi, jo šoreiz pats meteors bija intereses vērts. Tā kā tas palika redzams starpmē- ness telpā, varēja secināt, ka tas tiešām riņķo pa slēgtu orbītu. Tā nebija astes zvaigzne, kas pazūd, tikko pieskārusies augšējiem atmosfēras slāņiem, tas nebija asteroīds, kas parādās un izgaist kaut kur telpā, nedz aerolits, kurš nokrīt, tiklīdz parādījies. Nē, šis meteors atgriezās, tas riņķoja ap Zemi kā otrs satelīts. Tātad tas bija pētījumu vērts, un tādēļ misteram Dinām Forsaitam un doktoram Hjudelsonam jāpiedod skarbums, ar kādu viņi strīdējās.
Meteors pakļāvās stingriem likumiem, nekas nekavēja aplēst tā elementus. Ar šiem aprēķiniem nodarbojās visur, bet nekur tik aizrautīgi kā Vos- tonā. Tomēr, lai problēmu atrisinātu pilnīgi, vēl bija nepieciešami vairāki pozitīvi novērojumi.
Pirmais jautājums, ko pēc četrdesmit astoņām stundām atrisināja matemātiķi, kas nesaucās ne Dins Forsaits, ne Hjudelsons, bija bolīda trajektorija.
Tās precīzais virziens — no ziemeļiem uz dienvidiem. Niecīgā novirze par 3°3r, par kuru misters Dins Forsaits bija ziņojis Pitsburgas observatorijai, radās zemeslodes rotācijas dēļ.
Bolīdu no zemes virsmas šķīra četri simti kilometru, un tā ātrums nebija mazāks par seštūkstoš metriem sekundē. Tas tātad apriņķoja apkārt zemeslodei vienā stundā, četrdesmit vienā minūtē, četrdesmit vienā sekundē un deviņdesmit trijās sekundes simtdaļās, tā ka speciālisti varēja secināt, ka tas atgriezīsies Vostonas zenītā ne ātrāk kā pēc četrsimt gadiem, simt sešdesmit sešām dienām un divdesmit divām stundām.
Tā bija laimīga vēsts, kas nomierināja pilsētas iedzīvotājus, jo vairs nebija jābaidās, ka liktenīgais asteroīds varētu nokrist. Ja arī tam jākrīt, tas katrā ziņā nekritīs viņiem uz galvas.
«Bet kas gan liek domāt, ka tas kritīs?» vaicāja
«Wliaston Morning». «Nekādi nav pieļaujams, ka las savā ceļā varētu sadurties ar kādu šķērsli vai apstāties riņķojumā.»
Tas bija skaidrāks par skaidru.
«Protams,» aizrādīja «Whaston Evening», «pasaulei ir zināmi nokrituši aerolīti,un tie krīt vēl joprojām. Bet parasti tie ir maza apjoma, tie klaiņo izplatījumā un nokrīt tikai tad, ja uz tiem iedarbojas zemes pievilkšanas spēks.»
Izskaidrojums bija pareizs un, šķiet, uz šo bolīdu neattiecās, jo tas riņķoja pa regulāru apli, un tā nokrišana bija tikpat neiespējama kā Mēness krišana.
Kad tas bija noskaidrots, palika vēl neatrisināti vairāki jautājumi, lai varētu droši apgalvot, ka par šo asteroīdu, kas bija kļuvis tikpat kā otrs Zemes pavadonis, viss ir zināms.
Kāds bija tā apjoms? Kāda masa, kāds sastāvs?
Uz pirmo jautājumu «Whaston Standard» atbildēja šādi:
«Spriežot pēc bolīda augstuma un šķietamā apmēra, tā diametram jābūt lielākam par piecsimt metriem; līdzšinējie novērojumi vismaz liek tā domāt. Bet līdz šim vēl nav bijis iespējams noteikt tā sastāvu. Ja tas ir redzams, protams, lietojot pietiekami spēcīgus instrumentus, tad tāpēc, ka izstaro ļoti spožu gaismu, kas, jādomā, rodas no atmosfēras pretestības, lai gan gaisam šādā augstumā jābūt ļoti retinātam. Bet meteors, iespējams, ir tikai gāzveidīgu vielu sablīvējums. Vai arī varbūt tas sastāv no cieta kodola, ko aptver mirdzoša protuberance? Un šādā gadījumā kāds ir šā kodola izmērs un kāds tā sastāvs? To mēs nezinām un varbūt nekad arī neuzzināsim.
Vispār šis bolīds nav nekas sevišķs nedz apjoma, nedz ātruma ziņā. Vienīgā īpatnība, ka tas lido pa slēgtu orbītu. Cik ilgi tas jau riņķo ap mūsu Zemi? Mācītie astronomi nespētu mums to pasacīt, jo nekad nebūtu to notvēruši savos teleskopos bez mūsu tautiešu mistera Dina Forsaita un doktora Iljudelsona līdzdalības, kuriem arī pienākas gods un slava par lielisko atklājumu.»
Visā šajā gadījumā, kā to sapratīgi aizrādīja «Whaston Standard», nebija nekā ārkārtēja (ja neievēro raksta autora daiļrunīgumu). Tāpēc arī par to, kas tik ļoti satrauca cienījamo laikrakstu, zinātnieki izrādīja tikai parastu interesi, bet nespeciālisti visur citur pat nelikās par to zinis.
Vienīgi Vostonas iedzīvotāji gribēja uzzināt visu par meteoru, kuru bija atklājuši divi godājami viņu pilsētas pilsoņi.
Starp citu, tāpat kā visa dzīvā radība zem mēness, varbūt arī viņi beigu beigās būtu kļuvuši vienaldzīgi pret šo kosmisko starpgadījumu, ko «Punch» stūrgalvīgi joprojām dēvēja par «komisku», ja laikraksti aizvien skaidrāk neizteiktos par mistera Dina Forsaita un doktora Hjudelsona sāncensību. Tā deva vielu tenkām. Ikviens meklēja iemeslu strīdiem, un visa pilsēta pamazām sadalījās divās nometnēs.
Bet kāzu diena tikmēr tuvojās. Tiklab misis Hjudelsones, Dženijas un Lū, kā arī Frānsisa Gor- dona un Micas satraukums auga augumā. Viņi nemitīgi baidījās sadursmes, kas varētu izcelties, abiem sāncenšiem sastopoties, tāpat kā, diviem dažādi lādētiem mākoņiem saduroties, izšķiļas zibens un nogrand pērkons. Visiem bija zināms, ka mistera Dina Forsaita dusmas neplok un ka mistera Fljudelsona niknums tikai meklē izdevību izlauzties uz āru.
Debesis lielākoties bija skaidras, gaiss tīrs, Vostonas apvāršņi ļoti dzidri. Abi astronomi tātad varēja turpināt savus novērojumus pēc sirds patikas. Izdevības netrūka, jo bolīds parādījās virs apvāršņa vairāk nekā četrpadsmit reizes divdesmit četrās stundās, un viņi, pateicoties observatoriju sniegtajiem datiem, zināja punktu, pret kuru katrreiz vērst savus objektīvus.
Izdarīt novērojumus, protams, ne vienmēr bija vienlīdz ērti, jo arī bolīds ne vienmēr atradās vienādā augstumā virs horizonta. Bet tas parādījās tik bieži, ka šim traucējumam vairs nebija lielas nozīmes. Ja tas vairs neatgriezās Vostonas astronomiskajā zenītā, kur brīnumainas sagadīšanās pēc tas bija ieraudzīts pirmo reizi, tad tagad tas gāja tam garām tik tuvu, ka praktiskas atšķirības nebija tikpat kā nekādas.
Patiesi, abi kaislīgie astronomi varēja būt apmierināti, vērojot mirdzošā oreolā ieskauto meteoru, kas vagoja izplatījumu virs viņu galvām.
Viņi to vai aprija acīm. Viņi to glāstīja skatieniem. Katrs to sauca savā vārdā — Forsaita bolīds, Hjudelsona bolīds. Tas bija viņu bērns, miesa no viņu miesas. Tas viņiem piederēja kā dēls vecākiem, vēl vairāk — kā radījums radītājam. Redzot meteoru, viņi drebēja satraukumā. Par saviem novērojumiem un hipotēzēm viens ziņoja Cincinati, otrs — Pitsburgas observatorijai, turklāt nekad neaizmirstot pieprasīt atklājuma prioritāti.
Klusā cīņa drīz vien vairs neapmierināja satrauktos prātus. Nepietika ar to, ka viņi vairs nesatikās: tagad prasījās pēc atklātas cīņas, oficiāla kara pieteikuma.
Kādudien «Whaston Standard» parādījās diezgan agresīvs raksts pret doktoru Hjudelsonu, par raksta autoru minēja misteru Dinu Forsaitu. Rakstā bija teikts, ka dažiem cilvēkiem tiešām esot pārāk asa redze, kad viņi skatoties ar otra tālskati, un ka viņi ļoti drīz ieraugot to, ko otrs jau ieraudzījis.
Atbildei uz šo rakstu jau nākamajā dienā «Whaston Evening» pavēstīja: ja runājot par tālskatiem, tad mēdzot būt arī tādi, kuri neesot labi noslaucīti, kuru objektīvs notriepts sīkiem punktiņiem, ko sajaukt ar meteoriem varot tikai ne- mežģis.
Tajā pašā laikā «Punch» ievietoja karikatūru, kurā abi sāncenši, izpletuši milzu spārnus, dzenas pakal bolīdam, ko attēloja zebras galva, kas rāda mēli.
Tomēr, kaut arī šo rakstu un aizskarošo mājienu dēļ sāncenšu naids diendienā auga, nevienam no viņiem vēl nebija gadījusies izdevība iejaukties jautājumā par kāzām. Viņi tās nepieminēja un ļāva visam iet savu gaitu, un viss lika domāt, ka paredzētajā datumā ar Frānsisu Gor- donu un Dženiju Hjudelsoni notiks tā, kā sacīts senajā Bretaņas dziesmā:
Tos zelta važās sies, Līdz mūžs tiem noslēgsies.
Aprīļa pēdējās dienās nekādu jaunu starpgadījumu nebija. Kaut arī stāvoklis nekļuva ļaunāks, tomēr netika sperts neviens solis uz labo pusi. Maltīšu reizēs Hjudelsonu namā par meteoru nerunāja ne pušplēsta vārda, un mis Lū, mātes brīdināta, vai plīsa aiz dusmām, ka nedrīkst pateikt visu, ko domāja par šo debesu ķermeni. Pietika paskatīties, kā meitene griež bifšteku, lai saprastu, ka viņa bifšteka vietā labprāt sagrieztu smalkos gabaliņos bolīdu. Toties Dženija neslēpa savas skumjas, ko doktors tīšuprāt izlikās neredzam. Un varbūt viņš patiešām tās nemanīja, jo neglābjami bija iegrimis astronomiskos aplēsumos.
Frānsiss Gordons, protams, šais maltītēs nepiedalījās. Vienīgais, ko viņš sev atjāvās, bija ikdienas apciemojumi, kad doktors Hjudelsons uzrāpās savā tornī.
Elizabetstrītas mājā ēdienreizes nebūt nebija priecīgākas. Misters Dins Forsaits nerunāja ne vārda, un, ja arī ko jautāja, Mica viņam atbildēja tikai ar strupu un sausu «jā» un «nē», kas līdzinājās sausumam, kāds valdīja ārā.
Vienīgo reizi, 28. aprīlī pēc pusdienām, misters Dins Forsaits uzrunāja māsas dēlu:
— Vai tu vēl vienmēr apmeklē Hjudelsonus?
— Protams, tēvoci, — Frānsiss atbildēja noteiktā balsī.
— Un kāpēc gan lai viņš neapmeklētu Hjudelsonus? — Mica kašķīgi pārjautāja.
— Es ar jums nerunāju, — misters Forsaits norūca.
— Bet es jums atbildu, kungs. Suns taču drīkst runāt ar bīskapu?
Misters Forsaits paraustīja plecus un pagriezās pret Frānsisu.
— Arī es jums atbildēju, tēvoci, — Frānsiss teica. — Jā, es tur eju katru dienu.
— Pēc tā, ko doktors man nodarījis! — misters Dins Forsaits iesaucās.
— Un ko tad viņš jums nodarījis?
— Viņš atjāvies atklāt…
— To pašu, ko atklājāt jūs, un tādas tiesības ir visiem… Jo galu galā par ko tad ir runa? Par kādu bolīdu, kādi Vostonai lido garām tūkstošiem!
— Tu velti tērē laiku, bērniņ, — Mica izsmējīgi iejaucās sarunā. — Tu taču redzi, ka tavs tēvocis ir gluži ķerts uz savu oli, kas tikpat vērts kā stabiņš pie mūsu mājas stūra.
Tā savā īpašajā valodā izteicās Mica. Un misters Dins Forsaits, kuru šī replika padarīja vai traku, izkliedza kā cilvēks, kas vairs nevaldās:
— Tad klausies! Es, Frānsiss, tev aizliedzu spert kāju šai namā!
— Man žēl, ka nevaru jums paklausīt, tēvoci,— Frānsiss Gordons, ar pūlēm saglabādams mieru, sašutis atbildēja. — Es tomēr tur iešu!
— Jā, viņš ies! — iesaucās vecā Mica. — Un kaut arī jūs viņu sakapātu gabalos!
Misters Forsaits šo pārdrošo apgalvojumu likās nedzirdam.
— Tātad tu paliec pie sava nodoma? — viņš vaicāja māsas dēlam.
— Jā, tēvoci, — Frānsiss apliecināja.
— Un tu vēl vienmēr gribi precēt šā zagļa meitu?
— Jā, un neviens pasaulē man to nespēs liegt!
— To mēs vēl redzēsim!
Sie vārdi lika saprast, ka misters Dins Forsaits laulībām nepiekritīs. Viņš izgāja no istabas, devās uz torņa kāpnēm un ar troksni aizsita durvis.
Skaidrs, ka Frānsiss Gordons, kā jau vienmēr, bija nodomājis apciemot Hjudelsonu ģimeni. Bet ja nu doktoram Hjudelsonam, tāpat kā misteram Dinām Forsaitam, ienāk prātā slēgt viņam sava nama durvis? Vai tad no abiem ienaidniekiem, ko apstulbinājusi skaudība, turklāt tās ļaunākais veids — izgudrotāju skaudība, nevarēja sagaidīt visu?
Todien, kad Frānsiss Gordons atkal sēdēja pie misis Hjudelsones un viņas meitām, viņam nenācās viegli apslēpt savas bažas. Par notikušo scēnu viņš neko nestāstīja. Kālab gan vēl padziļināt ģimenes bēdas, ja jau reiz viņš bija nolēmis nerēķināties ar tēvoča draudiem, pat pieļaujot domu, ka tie var piepildīties?
Un tiešām, vai saprātīga cilvēka galvā spēja dzimt doma, ka kaut kāda bolīda dēļ var izjukt vai pat tikai aizkavēties saderinātu ļaužu laulības? Pat ja misters Dins Forsaits un doktors Fljudel- sons nevēlētos būt kopā ceremonijas laikā, tikpat labi varēja arī iztikt bez viņiem! Galu galā viņi še nebija vajadzīgi. Galvenais, lai viņi neatsauktu savu piekrišanu. Vismaz doktors. Ja Frānsiss Gordons bija tikai sava tēvoča māsas dēls, tad Dženija toties bija sava tēva meita un nevarēja precēties pret viņa gribu. Kaut arī abi apsēstie pēc tam viens otru aprītu, cienījamais mācītājs Ogarts svētā Andreja baznīcā tomēr būtu svētījis jauno ļaužu saderību.
It kā tādiem optimistiskiem apsvērumiem būtu savs pamats, apritēja vēl dažas dienas bez jebkādām pārmaiņām. Laiks joprojām pieturējās skaists, nekad vēl Vostonas debesis nebija pletu- šās tik dzidras. Vienīgi rītos un vakaros uzplūda viegla migliņa, kas izklīda pēc saules lēkta un rieta, neviens mākonis neaptumšoja skaidro ju- inolu, kurā savu regulāro apli veica bolīds.
Vai gan jāatkārto, ka misteri Forsaits un Hjudelsons to rītin aprija ar acīm, ka viņi stiepa tam pakaļ rokas, it kā satvert gribēdami, ka viņi to ieelpoja ar pilnu krūti? Protams, labāk būtu, ja meteors paslēptos aiz biezas mākoņu segas, jo, tajā raugoties, sāncenšu satraukums tikai auga. Tāpēc Mica ik vakaru, gultā kāpdama, piedraudēja tam ar dūri. Velti draudi. Meteors joprojām zīmēja savu gaismas līkni zvaigžņu piesētajās debesīs.
Stāvokli saasināja tas, ka šajā personiskajā ķildā ar katru dienu vairāk sāka iejaukties sveši.
Laikraksti gan dedzīgi, gan skarbi rakstīja te par Dinu Forsaitu, te par Hjudelsonu. Vienaldzīgo nebija. Lai gan jautājums par prioritāti, taisnību sakot, bija gluži lieks, tomēr neviens negribēja no tā atteikties. No abu torņu augstumiem ķilda nolaidās redakciju zālēs, bija gaidāmi nopietni sarežģījumi. Tika izsludināti mītiņi, kur vajadzēja šo jautājumu apspriest. Var iedomāties, kādus izteicienus tur lieto, īpaši, ja ņem vērā brīvās Amerikas pilsoņu nesavaldīgo raksturu.
Visu to redzot, misis Hjudelsones un Dženijas sirds sažņaudzās bažās. Lū velti mēģināja mierināt māti, tāpat kā Frānsiss savu līgavu. Bija skaidrs, ka sāncenšiem migla aizvien vairāk sakāpj galvā, ka abus musina nosodāmie saukli. Viens kāri uzklausīja patiesos vai izdomātos apgalvojumus, kas it kā esot pasprukuši misteram Dinām Forsaitam, otrs patiesos vai izdomātos vārdus, ko it kā teicis misters Hjudelsons, un stāvoklis no dienas dienā, no stundas stundā kļuva draudīgāks.
Tādi bija apstākļi, kad uzliesmoja zibens, kas atbalsojās visā pasaulē.
Vai bolīds tiešām bija eksplodējis un troksnis nograndis pa visu debess velvi?
Nebūt ne, runa ir vienīgi par neparastu ziņu, ko telegrāfs un telefons elektriskās strāvas ātrumā izplatīja pa visām Vecās un Jaunās pasaules republikām un karaļvalstīm.
Informāciju nesniedza ne misters Hjudelsons, ne Dins Forsaits, ne Pitsburgas, ne Bostonas un pat ne Cincinati observatorija. Šoreiz civilizēto pasauli satrauca Parīzes observatorija, 2. maijā publicēdama presē šādu paziņojumu:
«Bolīds, par kuru Cincinati un Pitsburgas observatorijām ziņojuši divi cienījami Vostonas pilsētas iedzīvotāji Virdžīnijas štatā un kura riņķošana ap zemeslodi līdz šim šķiet pilnīgi regulāra, pašreiz nakti un dienu tiek pētīts visās pasaules observatorijās. Sajā darbā iesaistījusies vesela plejāde izcilu astronomu, kuru neapstrīdamās zināšanas un pieredzi var salīdzināt vienīgi ar šo pētnieku apbrīnojamo, pašaizliedzīgo atdevi zinātnei. i
Ja ar visrūpīgāko pētniecības darbu vēl vairākas problēmas palikušas neatrisinātas, tad Parīzes observatorijai vismaz izdevies atšķetināt vienu no tām un noteikt meteora sastāvu.
Bolīda izstarojumus pakļāva spektrālai analīzei, un svītras un to izvietojums uz spektra skalas deva iespēju absolūti droši noteikt mirdzošā ķermeņa sastāvu.
Tā kodols, ko aptver spoža protuberance un kas rada izstarojumus, nav gāzveida, bet gan cieta viela. Tas nav dzelzs tīrradnis kā daudziem aero- lītiem, nedz arī ķīmisks konglomerāts, no kā parasti sastāv līdzīgi klejojoši ķermeņi.
Sis bolīds ir no zelta, no tīra zelta, un, ja pagaidām nav nosakāma tā vērtība, tad tāpēc, ka līdz šim nav izdevies precīzi izmērīt kodola apjomu.»
Tāda bija ziņa, kas pārsteidza visu pasauli. Tās radīto efektu ir vieglāk iztēloties nekā aprakstīt. Ap Zemi griezās zelta lode, milzu masa dārga metāla, kura vērtība bija aprēķināma tikai miljardos! Kāds sensacionāls notikums, kas ierosinās neskaitāmus sapņus! Kādu alkatību tas modinās visā pasaulē un īpaši Vostonas pilsētā, kurai piederēja atklājējas gods, un vēl it īpaši divu tās pilsoņu sirdīs, kas tagad bija kļuvuši nemirstīgi un saucās Dins Forsaits un Sidnejs Hjudelsons!