Pēc ceļojuma uz Ēģipti sultāns nezināja kā mani godāt, kā cildināt. Viņa augstība nemaz vairs nevarēja bez manis iztikt, un ik mīļu dienu es- tiku aicināts gan pusdienās, gan vakariņās. Lai nu kā, mani kungi, bet viens kas tiesa — turku sultānam ir vissmalkākais galds no visiem valdnieku galdiem zemes virsū. Bet tas attiecināms tikai uz ēdieniem, ne uz dzērieniem, jo, kā jums zināms, Muhameda likums aizliedz ticīgajiem lietot vīnu. Tāpēc oficiālajās viesībās uz malku laba vīna nav ko cerēt.
Kā jau allaž, tas, kas nenotiek atklāti, notiek slepeni, un, par spīti aizliegumam, dažs labs turks zina tikpat labi kā cienījamākais vācu prelāts, cik labi garšo glāze teicama vīna. Tā tas bija arī ar viņa majestāti Turcijā.
Pie svinību galda, kur parasti piedalījās arī turku ģenerālsuperinten- dants, proti, Muftijs, kas pirms maltītes skaitīja lūgšanu «Visu acis», bet pēc maltītes «Gratias»[2], ne ar pušplēstu vārdu netika pieminēts vīns. Taču pēc pusdienas parasti viņa augstības kabinetā bija nolikta prāva pudele vīna.
Reiz sultāns deva man slepus draudzīgu mājienu sekot viņam kabinetā. Kad mēs tur bijām ieslēgušies, viņš sameklēja kādā skapītī pudeli un teica:
— Minhauzen, es zinu, jūs, kristīgie, protat cienīt malku laba vīna. Man ir saglabājusies pudele tāda tokajieša, kādu jums savu mūžu nebūs gadījies nobaudīt.
To sacīdams, viņa augstība ielēja man un sev pa glāzītei, un mēs saskandinājām.
— Nu, ko teiksiet? Vai nav smalka manta?
— Vīnam nav nekādas vainas, jūsu augstība, — es atbildēju. — Bet ar jūsu atļauju man jāsaka, ka Vīnē pie godājamā nelaiķa imperatora
Kārļa Sestā esmu dzēris krietni vien labāku. Vilks ar ārā, to jūsu augstībai vajadzētu nogaršot!
— Labais draugs, Minhauzen, lai arī kā es jūs cienu, tomēr nespēju ticēt, ka varētu būt vēl labāks tokajietis, jo šo es reiz dabūju no ungāru muižnieka, kurš tikai ar izmisīgu piespiešanos šķīrās no pudeles.
— Blēņas, jūsu augstība! Starp tokajieti un tokajieti ir milzīga atšķirība. Ungāru muižnieki nemēdz būt pārāk izšķērdīgi. Saderam, ka stundas laikā pagādāšu jums tieši no valdnieka pagrabiem pudeli tokajieša, kas garšos pavisam citādi!
— Minhauzen, man šķiet, jūs melšat niekus!
— Es nemelšu. Stundas laikā apņemos no imperatora pagraba Vīnē atgādāt šurp pudeli tokajieša, un tas tik būs vīns, nevis šāda te susla!
— Minhauzen, Minhauzen! Jūs smejaties par mani, un tas man nepatīk. Esmu jūs iepazinis gan kā cilvēku, kas cieši turas pie patiesības, taču patlaban man gandrīz vai jāsāk domāt, ka jūs pūšat pīlītes.
— Ko tad vairāk, jūsu augstība? Atliek tikai pārbaudīt! Ja es savu solījumu neizpildīšu — esmu jebkādas plātīšanās niknākais ienaidnieks—, tad jūsu varā, augstība, lai ripo mana galva. Taču mana galva nav nekāds izēsts ķirbis. Ko jūs liksiet pretī?
— Lai iet! Turu jūs pie vārda. Ja ar pulksteņa sitienu tieši četros vīna pudele nebūs te, tad bez žēlastības jums būs jāsamaksā ar savu galvu, jo es sevi muļķot neļaušu, pat labākajiem draugiem ne. Ja izdarīsat, kā solāt, tad varat ņemt no mana mantu kambara tik daudz zelta, sidraba, pērļu un dārgakmeņu, cik visspēcīgākais vīrs spēj aiznest.
— Tas man patīk! — Es biju ar mieru, palūdzu tūlīt pat tinti un spalvu un uzrakstīju karalienei valdniecei Marijai Terēzai šādu zīmīti:
«Jūsu majestāte kā vienīgā neapstrīdāmā mantiniece neapšaubami no godājamā nelaiķa tēva kunga starp citu būsiet mantojusi viņa vīna pagrabu. Vai es drīkstētu ar šīs zīmītes pasniedzēja starpniecību izlūgties pudeli tā tokajieša, kādu bieži tiku pie Jūsu tēva kunga dzēris? Tikai gan no labākā, jo ir noslēgtas derības! Ar prieku pakalpošu Jums atkal, kā vien varēšu, palieku Jūsu …» — un tā tālāk.
Zīmīti tūdaļ nodevu savam Skrējējam, pat nepaguvis ielikt aploksnē, jo bija jau piecas minūtes pāri trijiem. Skrējējs, ilgi negudrojot, atsprādzēja no kājām svina bumbas un laidās prom uz Vīni.
Pēc tam mēs kopā ar sultānu, gaidot uz labāku malku, izdzērām pudeli tukšu. Pulkstenis nosita ceturtdaļstundu, tad pusi, tad bez ceturkšņa četri, bet no Skrējēja ne vēsts. Atzīstos, ka man pamazām sāka mesties karsts, jo tā vien šķita, ka viņa augstība laiku pa laikam pamet acis uz zvana auklu, lai ataicinātu bendi. Man gan vēl deva atļauju izmest kādu līkumu dārzā, lai ieelpotu svaigu gaisu, taču pa pēdām jau sekoja divi pakalpīgi gari, kas nenolaida no manis acu.
Kad pulksteņa rādītājs bija nostājies uz piecdesmit piektās minūtes, es steigšus aizsūtīju vēl pēc Dzirdētāja un Strēlnieka. To pašu brīdi abi bija klāt. Dzirdētājs garšļaukus pieplaka pie zemes, lai paklausītos, vai Skrējējs beidzot netuvojās. Man par lielām izbailēm viņš ziņoja, ka tas āžgalva kaut kur, krietni patālu no šejienes, guļot aizmidzis dziļā miegā
krācot, ka ne aizklausīties. Tas vēl līdz galam nebija pateikts, kad mans brašais Strēlnieks jau bija augšā uz augstas terases un, paslējies vēl uz pirkstgaliem, lai paraudzītos tālumā, izsaucās:
— Lai visi svētie stāv man klāt! Slinkumpūznis guļ izstiepies zem kāda ozola netālu no Belgradas, un līdzās tam pudele. Nu pagaidi tik! Gan es tev pakutināšu papēžus … — Un viņš tūdaļ piemeta pie pleca savu Kuhenreitera bisi un izšāva pilnu lādiņu koka lapotnē. Uz gulētāja nobira zīļu, zaru un lapu krusa, pamodināja šo; šis satrūkās, ka gandrīz aizgulējies, un tad tik veicīgi lika kājas pār pleciem, ka ieradās ar pudeli un Marijas Terēzes pašrocīgi rakstītu zīmīti pie sultāna kabineta durvīm piecdesmit deviņas un pusi minūtes pirms četriem. Tā tik bija līksmība! Ha, cik kāri viņa augstība iekampa gardo vīnu!
— Minhauzen, — viņš sacīja, — neņemiet ļaunā, bet es šo pudeli paturēšu sev vien. Jums Vīnē ir labāki sakari nekā man. Gan dabūsiet sev citu.
Tā noteicis, viņš ieslēdza pudeli skapītī, iebāza atslēgu kabatā un piezvanīja, lai pasauc mantzini. Ai, dievišķīgās sidraba zvaniņa skaņas!
— Man tagad jānorēķinās ar jums par derībām, — viņš sacīja. — Izsniedziet manam draugam Minhauzenam, — tā viņš uzrunāja mantzini, — no mantu kambara tik, cik viņa spēcīgākais kalps spēj aiznest.
Mantzinis palocījās tik zemu, ka viņa deguns atdūrās pret grīdu, bet man sultāns sirsnīgi paspieda roku, un mēs draudzīgi šķīrāmies.
Varat iedomāties, mani kungi, ka es lieki nekavējos izmantot doto atļauju — atsaucu savu Stiprinieku ar visu viņa garo kaņepāju virvi un devos mantu kambarī. Šaubos, vai tas, ko mans Stiprinieks tur pameta
pēc tam, kad bija sasējis nastu, spētu jūs iekārdināt. Kātoju ar savu guvumu tiešā ceļā uz ostu, konfiscēju tur vislielāko preču kuģi, kāds vien bija dabūjams, un ar pienācīgu kravu un visiem saviem kalpotājiem pilnās burās steidzos prom, lai aizgādātu mantu drošībā, iekams nav kas atgadījies.
Notika tieši tas, no kā biju baidījies. Mantzinis, pametis durvis un logus vaļā — īstenībā nebija jau arī vairs nekādas īpašas vajadzības tās slēgt ciet —, pa galvu pa kaklu jozis prom pie sultāna un ziņojis, kādos apmēros bija izmantojis viņa atļauju.
Sultāns tikpat kā no plaukta nokritis. Un kā tad citādi — drīz vien viņu sagrāba nožēla par savu pārsteidzību. Viņš tūlīt pat deva pavēli liel- admirālim mesties man pakaļ ar visu floti un darīt man zināmu, ka tā mēs neesot derējuši.
Un nebiju paguvis tikt prom selgā ne divas jūdzes, kad pamanīju visu turku karafloti pilnās burās laižamies man pakaļ, un jāatzīstas, ka mana galva, kas tikko bija droši nostiprināta, sāka atkal ļodzīties.
Tobrīd man līdzās nostājās Vēj pūtis.
— Lai jūsu ekselence neuztraucas!
Viņš nostājās kuģa pakaļgalā tā, ka viena nāss bija pavērsta pret turku floti, otra uz mūsu burām, un tad uzpūta tādu vēju, ka turku flote ar salauztiem mastiem, takelāžu un saplosītām burām tika aizdzīta atpakaļ ostā, un mans kuģis dažās stundās sasniedza Itāliju.
Jāsaka tomēr, ka no iegūtās mantas man tika visai maz. Itālijā taču nabadzības posts ir tik liels, ka tur ubago, kur vien pagadās, bet policija neder nekam, un, nudien, varbūt tāpēc, ka esmu pārāk labsirdīgs, lielāko tiesu atdevu ubagiem uz ielām. Atlikumu ceļā uz Romu svētītajā Loreto klajumā man atņēma laupītāju banda. Domāju, ka sirdsapziņa šiem kungiem pārāk lielas raizes nedarīja — viņu guvums vēl joprojām bija tik prāvs, ka būtu pieticis arī ar vienu tūkstošo daļu, lai visai šai godājamai sabiedrībai, kā arī viņu mantiniekiem un mantinieku mantiniekiem nopirktu atlaides pat no pirmajām un labākajām rokām Romā par visiem pagātnē pastrādātajiem un nākotnē gaidamajiem grēkiem.
Bet nu gan, godājamie kungi, būtu tā kā laiks likties uz auss. Saldu dusu!