Pabeidzis stāstīt iepriekšējo dēku, barons nebija vairs aizkavējams, bet tiešām piecēlās un lieliskā omā devās prom. Taču aiziedams viņš apsolīja pie pirmās izdevības pastāstīt vienu otru neparastu gadījumu un sava tēva piedzīvojumus, uz kuriem klausītāji gaidīja ar lielu nepacietību.
Kad ikviens bija savā veidā izteicies par nule dzirdēto, kāds no klātesošiem, barona draugs, kas bija viņu pavadījis ceļojumā uz Turciju, piemetināja, ka netālu no Konstantinopoles atrodoties milzum liels lielgabals, kam barons Tots savos nupat iznākušajos memuāros veltījot izcilu vērību. Cik atceros, tad viņš tur stāsta šādi:
«Netālu no pilsētas, augstāk par citadeli, turki bija slavenās Simoisas upes krastā uzstādījuši varenu lielgabalu. Lielgabals bija izliets no skaidra vara un spēja izšaut marmora lodi — vismaz savas tūkstoš un simts mārciņas smagumā. Man radās nepārvarama vēlēšanās izšaut no šī ieroča, lai darbībā to pienācīgi novērtētu. Ļaužu pūlis ap mani trīcēja un drebēja, jo bija pārliecināts, ka pēc šāviena tiklab pils, kā visa pilsēta sagrūs un sabruks. Beidzot bailes nedaudz aprima un es saņēmu atļauju izšaut. Sim nolūkam vajadzēja ne mazāk par trīssimt trīsdesmit mārciņām pulvera un lodi, kas, kā jau teicu, sver tūkstoš un simts mārciņu. Kad pienāca lielgabalnieks ar degli, pūlis, kas bija mani ielencis, atkāpās, cik tālu vien bija iespējams. Tikai ar lielām pūlēm man izdevās nomierināt pašā, kurš atsteidzās norūpējies, ka tikai nedraudētu kādas briesmas. Pat lielgabalniekam, kam vajadzēja klausīt maniem norādījumiem, aiz bailēm drebēja sirds. Es nostājos savā vietā mūra nocietinājumā aiz lielgabala, devu zīmi un sajutu grūdienu kā zemestrīces laikā. Trīssimt asu attālumā lode sasprāga trīs daļās, tās uzlidoja virs jūras šauruma un, atsizdamās pret ūdeni, atlēca pret kalniem pāri pretī un sakūla šaurumā ūdeni vienās putās.»
Šāds, mani kungi, cik atceros, ir barona Tota vēstījums par pasaules lielāko lielgabalu. Kad mēs ar fon Minhauzena kungu ieradāmies minētajā apvidū, mums stāstīja par barona Tota paveikto šāvienu kā par izcilas drosmes paraugu. Mans labvēlis, kurš neparko nespēja samierināties ar domu, ka francūzis būtu viņu kaut kādā ziņā pārspējis, pacēla lielgabalu uz pleciem, nobalansēja to horizontāli, ielēca ar visu jūrā un pārpeldēja uz pretējo krastu. Par nelaimi, no turienes viņš mēģināja lielgabalu atmest atpakaļ agrākajā vietā. Es saku — par nelaimi! Jo tas izslīdēja no rokām tieši tad, kad viņš bija atvēzējies metienam. Tāpēc lielgabals iekrita šauruma vidū, kur tas guļ vēl šobaltdien un gulēs droši vien līdz pastardienai.
Tas, mani kungi, ir īstais iemesls, kāpēc barona kungs ar sultānu sagāja naidā. Notikums ar mantu kambari, ko barons minēja par ieganstu sultāna nelabvēlībai, bija sen aizmirsts, jo sultānam jau bija pietiekami ienākumu, lai drīz vien savu mantu kambari piepildītu no jauna. Un barona kungs, paklausīdams sultāna ielūgumam, taču bija atkal Turcijā un, ko var zināt, būtu vēl tagad tur, ja slavenā lielgabala zaudējums nebūtu nežēlīgo turku tik traki nokaitinājis, ka viņš deva neatceļamu pavēli baronam nocirst galvu.
Taču viena no sultāna sievām, par kuras mīluli barons bija kļuvis, ne vien laikus darīja viņam zināmu asinskāro nodomu, bet arī paslēpa viņu savā istabā, kamēr virsnieks, kam šī eksekūcija bija uzdota, ar saviem palīgiem viņu visur meklēja. Nākamajā naktī mēs paglābāmies uz kuģa, kas grasījās pacelt buras, lai dotos uz Venēciju, un tā mums izdevās laimīgi izsprukt.
Barons nemēdz labprāt atcerēties šo notikumu, jo tas beidzās ar neveiksmi un turklāt viņš pats atradās par mata tiesu no nāves. Taču
notikušais ne mazākā mērā nedara viņam kaunu, tāpēc es reizēm, kad viņa nav klāt, to pastāstu.
Tātad, godājamie kungi, jūs nu zināt visu par baronu fon Minhauzena kungu, un, cerams, jums neradīsies ne mazākās šaubas par viņa patiesīgumu.