Pats par sevi saprotams, ka baronam katrā izdevīgā gadījumā atgādināja viņa solījumu pastāstīt vēl kādu no savām pamācošajām un aizraujošajām dēkām, tomēr ilgāku laiku visa lūgšanās bija velta. Viņam bija teicama īpašība neko nedarīt pretēji savam noskaņojumam un vēl teicamāka — nekādos apstākļos neatkāpties no šī principa.
Beidzot tomēr pienāca ilgi gaidītais vakars, kad par atbildi draugu lūgumam barona sejā paplaiksnījās jautrs smaids, kas nepārprotami liecināja, ka viņš jūtas pacilātā omā un draugu cerības piepildīsies. Visi apklusa un saspringti klausījās, ne acu no viņa nenovērsdami, un Min- hauzens, ērti nosēdies uz mīksti popētā dīvāna, sāka stāstīt:
— Pēdējās Gibriltāra ielenkšanas laikā es devos ar floti, kas veda
pārtiku un ko komandēja lords Rodnejs, uz šo cietoksni, lai apciemotu savu seno draugu ģenerāli Elio, kurš ar izcilu prasmi cietokšņu aizstāvēšanā bija plucis mūžam nevīstošus laurus.
Tiklīdz pirmais prieka vilnis, kāds parasti veciem draugiem satiekoties uzbrāzmo, bija mazliet aprimis, es apstaigāju ģenerāļa pavadībā cietoksni, lai iepazītos ar aplenkuma stāvokli un pasākumiem, kādus veic ienaidnieks, gatavodams uzbrukumu. Man bija līdzi Londonā pirkts lielisks spoguļteleskops. Ar tā palīdzību konstatēju, ka ienaidnieks patlaban grasās šaut šurp ar trīsdesmit sešu mārciņu smagu bumbu. Es to pateicu ģenerālim, viņš arī paskatījās teleskopā un atzina manu pieņēmumu par pareizu.
Ar viņa atļauju liku nekavējoties no tuvākās baterijas atgādāt četrdesmit astoņas mārciņas smaga lādiņa lielgabalu un notēmēju ar to tik precīzi — kas attiecas uz artilēriju, tad bez lielīšanās varu teikt, ka nezinu, kas spētu man stāties līdzās —, ka biju drošs: mērķī trāpīšu.
Pēc tam ne acu nenolaidu no ienaidnieka, līdz pamanīju, ka tas tuvina degli lielgabala aizdedzei; tai pašā brīdī arī es devu zīmi šaut. Aptuveni ceļa vidū abas lodes ar drausmīgu spēku sadūrās, bet šīs sadursmes iedarbība bija apbrīnojama. Ienaidnieka lode atsprāga atpakaļ tik spēji,
ka norāva galvu ne vien tam, kurš bija to izšāvis, bet atšķēla galvas vēl sešpadsmitiem, kas tai šķērsoja ceļu lidojumā gar Āfrikas krastu. Bet, iekams lode bija nonākusi barbaru zemē, tā noslaucīja galvenos mastus trim kuģiem, kas stāvēja rindiņā cits aiz cita ostā, un tad aizšāvās vēl savas divdesmit angļu zemes iekšienē, beigās ielauzdama kādas zemnieku mājas jumtu un večiņai, kas tur gulēja vaļēju muti, izsitot dažus atlikušos zobus, un, beidzot, iesprūda nabaga sievietes kaklā. Viņas vīrs, kas drīz pēc tam pārnāca mājās, mēģināja lodi izvilkt, taču tas nebija iespējams, tāpēc viņš, ilgi negudrodams, iedzina lodi ar veseri kuņģī, no kurienes tā pēc kāda laika dabiskā veidā iznāca laukā.
Mūsu lode bija spoži pakalpojusi — tā ne vien aiztrieca nupat aprakstītā veidā atpakaļ otru, bet saskaņā ar manu nodomu turpināja ceļu, nocēla lielgabalu, kas nule vēl tika izmantots pret mums, no lafetes un ar tādu sparu ietriecās kāda kuģa kravas telpā, ka izsita kuģim dibenu. Kuģī ieplūda ūdens, un tas nogrima ar tūkstoš spāņu matrožiem un prāvu skaitu kareivju, kas uz tā atradās.
Tas, protams, bija ārkārtējs varoņdarbs. Taču es nekādā gadījumā nedomāju, ka tas būtu vienīgi mans nopelns. Nav, protams, noliedzams, ka atklājuma gods pienākas manai attapībai, taču sava teikšana te bija arī gadījumam. Proti, es vēlāk atklāju, ka mūsu četrdesmit astoņas mārciņas smagā lode aiz pārskatīšanās bija uzsēdināta uz divkāršas pulvera porcijas, tāpēc arī kļūst saprotama šī negaidītā iedarbība, galvenokārt uz atpakaļ attriekto ienaidnieka lodi.
Ģenerālis Elio piedāvāja man par šo izcilo pakalpojumu virsnieka pakāpi, taču es tādu piedāvājumu noraidīju un apmierinājos ar viņa pateicību, ko viņš tai pašā vakarā pie galda, visiem virsniekiem klāt esot, goddevīgi izteica.
Pēc kādām trim nedēļām man radās reta izdevība vēlreiz pakalpo® angļiem.
Es pārģērbos par katoļu mācītāju, pulksten vienos naktī klusiņām izzagos no cietokšņa un, izspraucies cauri ienaidnieka līnijām, laimīgi, nonācu tieši viņu nometnē. Tur es iegāju teltī, kur patlaban grāfs Artuā kopā ar armijas virspavēlnieku un daudziem citiem augstiem virsniekiem apsprieda plānu, kā nākamajā rītā uzbrukt un ieņemt cietoksni. Mani sargāja mans tērps. Neviens mani neizraidīja, un es varēju netraucēti noklausīties visu, kas tika pārrunāts.
Beidzot viņi devās gulēt, un es ievēroju, ka visa nometne, pat sargkareivji iegrimuši dziļā miegā. Ilgi neprātodams, ķēros pie darba: nocēlu
no lafetēm visus viņu lielgabalus — vairāk nekā trīssimt gabalu, sākot ar četrdesmit astoņu un beidzot ar divdesmit četru mārciņu kalibriem — un ielingoju trīs jūdzes tālu jūrā. Man nebija gluži neviena palīga, tāpēc šis bija grūtākais no visiem jebkad paveiktajiem darbiem, izņemot vienu, kuru, kā dzirdu, man prom esot, viens no maniem paziņām uzskatījis par vajadzīgu pastāstīt — kā es ar milzīgo, barona Tota aprakstīto turku lielgabalu peldēju uz Jāras pretējo krastu.
Tiklīdz biju ticis ar to galā, aizstiepu visas lafetes un ratus nometnes vidū, bet, lai ratu rīboņa nesaceltu kājās aizmigušos, es tos nesu pa diviem iežmiedzis padusē. Krietns kalns pacēlās — ne mazāks par Gibraltāra klinti. Tad ar dzelzs gabalu, ko nolauzu no četrdesmit astoņu mārciņu kalibra lielgabala, izšķīlu uguni, piesitot to pie oļa, kas atradās divdesmit pēdas zem zemes kādā vēl arābu celtā mūrī, aizdedzināju degli un pēc tam visu lielo kaudzi. Aizmirsu jums pateikt, ka virsū biju uzkrāvis vēl visus ratus ar kara pārtikas krājumiem.
Visu, kas aizdegas vieglāk, biju ar gudru ziņu palicis apakšā, un tā vienā mirklī viss dega gaišās liesmās. Lai nerastos nekādas aizdomas, es biju pats pirmais, kas sacēla trauksmi.
Kā jūs varat iedomāties, visa nometne nevarēja vien beigt brīnīties; vispārīgs lēmums bija tāds, ka sargi bijuši uzpirkti un drausmīgajā artilērijas iznīcināšanā piedalījušies septiņi vai astoņi pulki.
Drinkvotera kungs, aprakstīdams savā vēsturē šo slaveno aplenkuma stāvokli, piemin lielo zaudējumu, ko ienaidniekam sagādājis ugunsgrēks, kas izcēlies nometnē, bet ne mazākā mērā nespēj izskaidrot tā cēloni. Un kā viņš to arī būtu varējis, jo es taču neatklāju notikumu nevienam pašam, arī ģenerālim Elio ne, kaut gan ar tai naktī paveikto biju izglābis Gibraltāru.
Grāfs Artuā pārbīlī aizbēga kopā ar visiem savējiem; kā viņš sāka skriet, tā skrēja divas nedēļas vienā stiepienā, kamēr sasniedza Parīzi. Arī izbailes, kas viņus sagrāba drausmīgajā ugunsgrēkā, bija tik lielas, ka veselus trīs mēnešus viņi nebija spējīgi norīt neviena malka kāda atspirdzinājuma un pārtika vienīgi no svaiga gaisa.
Apmēram divus mēnešus pēc tam, kad biju aplenktajiem izdarījis šo pakalpojumu, es kādu rītu sēdēju kopā ar ģenerāli Elio pie brokastu galda, kad pēkšņi kāda bumba — jo man bija pietrūcis laika viņu mortī- ras aizsviest nopakaļ lielgabaliem — ielidoja istabā un nokrita uz galda. Ģenerālis, tāpat kā to būtu darījis jebkurš, to pašu brīdi izgāja no istabas, bet es satvēru bumbu, iekams tā paguva sprāgt, un aiznesu to pašā klints smailē. No šejienes ieraudzīju, ka jūras krastā uz kāda pakalna, netālu no ienaidnieka nometnes, sapulcējies ļaužu bars, taču ar neapbruņotu aci nespēju saskatīt, kas tur notiek. Tad ņēmu palīgā tālskatu un atklāju, ka ienaidnieku rokās krituši divi mūsu virsnieki, viens ģenerālis un otrs pulkvedis, ar kuriem biju pavadījis kopā iepriekšējo vakaru un kuri pusnaktī bija iezagušies spāņu nometnē spiegot; tagad nu viņus grasījās pakārt.
Attālums bija pārāk liels, lai varētu bumbu aizsviest ar roku. Par laimi, es atcerējos, ka man kabatā ir linga, ko savā laikā Dāvids lietderīgi izmantojis cīņā ar milzi Goliātu. Es ieliku bumbu lingā un triektin ietriecu bara vidū. Tiklīdz bumba nokrita, tā arī sprāga un nogalināja visus ap- kārtstāvošos, tikai ne abus angļu virsniekus, kuri, par laimi, tieši tobrīd tika uzrauti augšā. Tikmēr viena bumbas šķemba atsitās pret karātavu pamatni, un karātavas sabruka. Tiklīdz abi mūsu draugi sajuta zem kājām cietu pamatu, tūlīt sāka lūkoties pēc negaidītās katastrofas cēloņa un, redzēdami, ka sargiem, bendēm un visiem pārējiem uznākusi vēlēšanās doties nāvē pirms viņiem abiem, atbrīvoja viens otru no traucējošām virvēm, skriešus metās uz jūras malu, ielēca kādā spāņu laivā un piespieda divus, kas tur sēdēja, airēt uz vienu no mūsu kuģiem.
Kādu brīdi vēlāk, tieši tad, kad es stāstīju par to ģenerālim Elio, viņi laimīgi ieradās, un pēc apsveikumiem un laimes vēlējumiem mēs līksmi un pacilāti nosvinējām šo neparasto dienu.
Es noprotu, mani kungi, redzu no jūsu acīm, ka jūs vēlaties zināt, kā esmu ticis pie tik dārgas mantas kā iepriekš pieminētā linga. Lai notiek! Lietas apstākļi ir šādi. Jums jāzina, ka esmu cēlies no Urija sievas, ar kuru Dāvidam bija tuvas attiecības. Taču ar laika, tā jau tas reizēm mēdz notikt, viņa majestāte manāmi atsala pret grāfieni — par grāfieni viņa tika iecelta pirmajā gada ceturksnī pēc vīra nāves.
Reiz viņiem gadījās sastrīdēties par kādu sevišķi svarīgu jautājumu, proti, par to vietu, kur uzbūvēts Noasa šķirsts, un to, kur tas pēc ūdensplūdiem piestājies krastā. Manam ciltstēvam uznāca vēlēšanās spīdēt ar lielu senatnes pazīšanu, bet grāfiene bija vēstures pētīšanas biedrības priekšsēdētāja. Turklāt Dāvidam vēl piemita daudzu lielu vīru vājība — viņš necieta nekādu pretī runāšanu, bet viņai savukārt, kā jau sava dzimuma pārstāvei, gribējās vienmēr un visur paturēt virsroku, vārdu sakot — sekoja šķiršanās.
Grāfiene bija bieži dzirdējusi viņu pieminam šo lingu un par to runājām kā par lielu dārgumu, tāpēc uzskatīja par lietderīgu paņemt to līdz — droši vien par piemiņu. Bet vēl viņa nebija tikusi pāri Dāvida valstu robežām, kad lingas zudums bija pamanīts un viņai sāka dzīties pakaļ ne mazāk par sešiem ķēniņa miesassargiem. Grāfiene tomēr neapjuka, bet tik veikli laida darbā līdzpaņemto ieroci, ka nolika gar zemi vienu no vajātājiem, kas, jādomā, ar savu uzcītību cerēja izcelties un bija aizsteidzies pārējiem priekšā, un tas notika tieši tai vietā, kur arī Goliāts bija dabūjis savu nāvējošo triecienu.
Kad pārējie redzēja savu biedru beigtu nogāžamies gar zemi, viņi pēc garām un saprātīgām pārrunām nolēma, ka būs labāk, ja šo neparedzēto apstākli vispirms darīs zināmu augstajai priekšniecībai, bet grāfiene savukārt nolēma, ka būs labāk ar nomainītiem zirgiem turpināt ceļojumu uz Ēģipti, kur viņai galmā bija ļoti ietekmīgi draugi.
Man vajadzēja jau laikus jums pateikt, ka grāfiene aizejot paņēma līdzi vienu no dēliem, savu mīluli.
Šim dēlam viņa ar īpašu noteikumu testamentā bija novēlējusi slaveno lingu, un samērā tiešā līnijā no šī dēla lingu beidzot mantoju es.
Viens no lingas īpašniekiem, mans vecvecvectēvs, kurš dzīvoja aptuveni pirms divsimt piecdesmit gadiem, iepazinās kāda Anglijas apciemojuma laikā ar dzejnieku, vārdā Šekspīru. Šis dzejnieks reizēm aizņēmās lingu un nogalināja ar to tik daudz medījuma, ka tikai ar lielām grūtībām paglābās no likteņa, kāds piemeklēja manus divus draugus Gibraltārā. Nabaga vīru iemeta cietumā, un manam sencim izdevās viņu atbrīvot pavisam neparastā veidā.
Karaliene Elizabete, kas tolaik valdīja, bija pēdējos gados, kā jūs zināt, apnikusi pati sev. Apģērbšanās, izģērbšanās, ēšana, dzeršana un vēl šis tas, ko nav vērts pieminēt, padarīja viņai dzīvi par neciešamu slogu. Mans sencis sagādāja viņai iespēju to visu pēc pašas ieskatiem vai nu veikt ar, vai bez vietnieku palīdzības. Un, kā jūs domājat, ko viņš izlūdzās sev par šo vienreizējo maģiskās mākslas meistarstiķi? Brīvību Šekspīram! Ne uz ko vairāk karaliene nespēja viņu pierunāt. Goda vīrs bija lielo dzejnieku tā iemīļojis, ka būtu labprāt atdevis daļu no sava mūža dienām, ja vien varētu ar to pagarināt drauga mūžu.
Bet man jums, godājamie kungi, gan jāteic, ka karalienes Elizabetes metode — iztikt pilnīgi bez pārtikas, lai arī cik oriģināla, viņas pavalstniekos nekādu lielu atsaucību neguva, vismazāk pie tā saucamajiem bīfī-
teriem — liellopu gaļas ēdējiem. Viņa arī pati nepārdzīvoja savu jaunievedumu ilgāk par astoņarpus gadiem.
Mans tēvs, no kura biju šo lingu īsi pirms ceļojuma uz Gibraltāru mantojis, pastāstīja man dīvainu anekdoti, kuru arī viņa draugi bieži dzirdējuši un par kuras patiesīgumu nešaubīsies neviens, kas pazina cienījamo, veco vīru.
«Savu ceļojumu laikā,» viņš stāstīja, «es ilgāku laiku uzturējos Anglijā un reiz netālu no Harvičas pastaigājos gar jūras krastu. Pēkšņi man metās virsū briesmīgi nikns jūras zirgs. Man nebija nekā cita klāt kā vien linga, ar ko es iemetu divus oļus nezvēram tik trāpīgi pa galvu, ka ar katru šim izsitu pa acij. Tad uzrausos tam negantniekam uz muguras un iedzinu viņu jūrā, jo reizē ar redzi tas bija zaudējis visu savu mežonību un kļuvis rāmāks par rāmu. Lingu ieliku viņam mutē kā iemauktus un jāju pa okeānu kā vēja spārniem.
Nepagāja ne trīs stundas, kad bijām sasnieguši pretējo krastu, un tas tomēr ir savas trīsdesmit jūras jūdžu liels ceļa gabals. Tur es par septiņsimt dukātiem pārdevu jūras zirgu «Trīs kausu» saimniekam, kurš to rādīja kā ārkārtīgi retu dzīvnieku un nopelnīja smuku naudiņu. Bifonā vēl tagad redzams tā attēls.
Lai arī cik neparasts bija mans ceļošanas veids, tomēr jāatzīst, ka vērojumi un atklājumi, kurus tai laikā izdarīju, bija vēl neparastāki.
Dzīvnieks, kura mugurā es sēdēju, nevis peldēja, bet rikšoja ar neticamu ātrumu pa jūras dibenu, dzīdams sev pa priekšu miljoniem zivju, no kurām daudzas pilnīgi atšķīrās no parastajām. Dažām galva atradās ķermeņa vidus daļā, citām astes galā. Citas, sasēdušās prāvā pulciņā, dziedāja neizsakāmi skanīgas dziesmas, vēl citas cēla tieši no ūdens krāšņas, caurspīdīgas ēkas, ap kurām slējās greznas kolonnas, bet kolonnās viļņveidīgi burvīgās krāsās zaigoja kāda viela, ko varētu noturēt par skaistu, liesmojošu uguni.
Starp citu, man iznāca šķērsot kalnu grēdu — vismaz tikpat augstu kā Alpu kalni. Gar klintīm bija redzami daždažādu sugu lieli koki. Uz tiem auga omāri, vēži, austeres, arī robainās gliemenes, jūras gliemeži un tā joprojām, no kuriem reizēm viens pats varētu piepildīt kravas ratus, bet mazākā pārvietošanai būtu krietni jāpapūlas pieredzējušam nastu nesējam. Viss, ko jūra mēdz izskalot malā un kas dabūjams mūsu tirgos, ir tikai nožēlojami atkritumi, ko ūdens notriecis no zariem, apmēram tas pats, kas sīkie, nederīgie augļi, ko vējš notrauc no kokiem.
Vislabākā raža, likās, bija omāru kokiem, bet vēžu un austeru koki toties bija vislielākie. Mazie jūras gliemeži auga tādiem kā krūmiem, kas patstāvīgi pletās ap austeru kokiem un stīgoja ap tiem augšup kā efejas ap ozoliem.
Ievēroju arī kāda nogrimuša kuģa visai neparastu iedarbību. Tas, man šķiet, bija uzgrūdies klints smailei trīs asis zem ūdens virsmas un grimstot apgāzies. Gāzdamies uzbrāzies kādam lielam omāru kokam un notraucis vairākus omārus, kas uzkrituši lejāk augošam vēžu kokam. Jādomā, ka tas bija noticis pavasarī, kad omāri bijuši vēl jauni, tie pārojušies ar vēžiem un radījuši vēl nebijušus augļus, kam līdzība ar abām sugām.
Mēģināju vienu šādu dabas retumu paņemt līdzi, bet tas bija pārāk apgrūtinoši, jo mans kumeļš negribēja lāgā stāvēt, turklāt biju jau pusi ceļa paveicis un atrados līdzenumā vismaz piecsimt asu zem jūras līmeņa, kur pamazām sāku izjust neērtības gaisa trūkuma dēļ.
Arī citu apsvērumu dēļ mans stāvoklis nebija visai apskaužams. Laiku pa laikam ceļu šķērsoja liela izmēra zivis, pēc kuru atplestajām rīklēm varēju noprast, ka tām nav iebildumu mūs abus aprīt. Mana nabaga Rosinante bija akla un, vienīgi to piesardzīgi vadot, man izdevās izvairīties no alkatīgo cilvēknīdēju naidīgajiem nolūkiem. Es mudināju kumeļu pielikt soli, lai, cik vien aši iespējams, tiktu uz sauszemes.»
Ar to, godājamie kungi, beidzās mana tēva stāstījums, ko man atsauca atmiņā slavenā linga, kas pēc tam, kad ilgu laiku bija glabāta mūsu ģimenē un izdarījusi tai daudzus svarīgus pakalpojumus, šķiet, dabūja krietni ciest jūras zirga mutē, lietota par iemauktiem. Es paguvu izmantot to tikai vienu vienīgu reizi, par kuru jums stāstīju — kad aizsūtīju spāņiem viņu nesprāgušo bumbu atpakaļ, tā izglābdams divus savus draugus no karātavām. Šai cildenajā pasākumā mana linga, kas jau iepriekš bija drusku ietrunējusi, izjuka pavisam. Tās lielākā daļa aizlidoja kopā ar bumbu, bet atlikušais mazais gabaliņš, kas palika man rokā, novietots mūsu ģimenes arhīvā, kur to kopā ar vairākām citām ievērojamām senlietām glabā mūžīgai piemiņai.
Drīz pēc tam es no jauna pametu Gibraltāru un atgriezos Anglijā. Tur man atgadījās viena no nepārspējamākām dēkām visā manā mūžā.
Man vajadzēja doties uz Vopingu[3], lai paskatītos, kā iekrauj kuģī dažādas mantas, kuras sūtīju draugiem uz Hamburgu; kad biju ar to ticis galā, devos atpakaļ cauri Tauera kuģu piestātnei. Bija dienas vidus, es jutos ļoti noguris, un saule cepināja tik neciešami, ka ielīdu vienā no lielgabaliem, lai tur mazliet atpūstos. Tikko biju tur iekšā, tā arī iegrimu dziļā miegā. Bija tieši ceturtais jūnijs — Anglijas karaļa dzimšanas diena, un pulksten vienos par godu šiem svētkiem tika šauts no visiem lielgabaliem. Tie bija pielādēti jau no rīta, un, tā kā neviens nevarēja iedomāties, ka esmu tur, tad mani aizšāva pāri namiem upes pretējā krastā kāda rentnieka pagalmā starp Bermondseju un Deptfordu. Te es nokritu uz kādas lielas siena kaudzes un, kā jau tas viegli saprotams, pēc tik smaga trieciena tā arī nepamodies paliku guļam. Apmēram trīs mēnešus vēlāk siena cenas stipri cēlās un rentnieks, cerēdams gūt krietnu peļņu, nolēma savus krājumus pārdot. Kaudze, uz kuras es gulēju, bija pagalmā lielākā — tajā bija vismaz piecsimt vezumu. To tad arī sāka iekraut. Mani pamodināja troksnis, ko sacēla cilvēki, pielikuši pie kaudzes kāpnes un grasīdamies rausties augšā. Vēl pa pusei aizmidzis un lāgā neapzinādamies, kur atrodos, es dzīros*skriet prom un nobrāzos lejā tieši virsū siena īpašniekam. Man pašam kritienā nenotika nekas ļauns, toties rentniekam gan — viņš palika guļam beigts, jo netīšām biju lauzis viņam sprandu. Sev par lielu mierinājumu vēlāk dabūju zināt, ka tas bijis negants augļotājs, kurš savu tīrumu ražu glabājis tikmēr, kamēr cenas sakāpušas iespējami augstas, tad pārdevis ar pārmērīgu peļņu, tāpēc ierāvēja liktenīgā nāve bija viņam taisnīgs sods un ļaudīm īsta labdarība.
Jums, mani kungi, nebūs grūti iedomāties, ka biju ļoti pārsteigts, kad pilnīgi atguvos un pēc ilgas gudrošanas beidzot sasaistīju domas ar tām, ar kurām biju pirms trim mēnešiem aizmidzis, kā arī manu Londonas draugu izbrīnu, kad es pēc ilgas, veltīgas meklēšanas pēkšņi atkal uzrados.
Tagad nu iedzersim kādu glāzīti, un pēc tam es jums pastāstīšu vēl dažas no manām jūras dēkām.