Jūs, protams, būsiet dzirdējuši par kapteiņa Fipsa — tagadējā lorda Malgreiva — pēdējo ziemeļu pētniecības ceļojumu.
Es pavadīju kapteini nevis kā virsnieks, bet kā draugs. Tā kā mēs bijām jau sasnieguši diezgan augstu ziemeļu platuma grādu, es paņēmu savu teleskopu, ar ko esmu jūs jau iepazīstinājis savā stāstā par ceļojumu uz Gibraltāru, un vēroju visu, kas atradās mūsu apkaimē. Jo jāpiebilst, ka esmu allaž uzskatījis par lietderīgu laiku pa, laikam pievērst uzmanību tuvākajai apkārtnei, it īpaši ceļojumu laikā.
Apmēram pusjūdzes attālumā peldēja leduskalns, augstumā ievērojami pārsniegdams mūsu mastus; uz tā es saskatīju divus baltus lāčus, kas, manuprāt, saķērušies nikni cīnījās.
Tūlīt pat paķēru bisi un devos uz leduskalnu, bet, kad biju nonācis kalna virsotnē, man pavērās neiedomājami grūts un bīstams ceļš. Bieži vajadzēja lēkt pāri drausmīgiem bezdibeņiem, un citur atkal ledus bija tik gluds kā spogulis, tāpēc es īstenībā nedarīju neko citu kā vien kritu un atkal rausos augšā. Kad beidzot biju ticis šāviena attālumā no lāčiem, sapratu, ka tie nevis kaujas, bet rotaļājas.
Jau sāku apsvērt, cik varētu maksāt to ādas — katrs bija tik liels kā labi barots vērsis —, bet to pašu brīdi, kad grasījos piemest pie pleca bisi, man paslīdēja labā kāja, es nogāzos atmuguriski un spējā triecienā uz nepilnu pusstundu zaudēju samaņu. Varat iedomāties, cik ļoti pārsteigts jutos, kad attapies sapratu, ka viens no augstāk minētajiem nezvēriem bija apvērsis mani ar seju uz leju un satvēris manu jauno ādas bikšu jostu. Mana auguma augšdaļa bija iespiesta zem lāča vēdera, bet kājas rēgojās izslietas uz priekšu.
Dievs vien zina, kurp briesmonis būtu mani aizstiepis; bet es izvilku savu kabatas nazi — šo pašu, ko te redzat —, satvēru lāča pakaļkāju un nošņāpu tai trīs pirkstus. Lācis mani tūdaļ palaida vaļā un neganti ierēcās. Es pacēlu bisi un, kad tas metās bēgt, izšāvu — lācis nokrita beigts. Šāviens bija gan uz mūžīgiem laikiem iemidzinājis vienu no šiem asinskārajiem dzīvniekiem, bet pamodinājis vairākus tūkstošus citu, ar kuriem te bija pilna apkārtne pusjūdzes tālumā. Nu tie visi taisnā ceļā brāzās man virsū.
Laiku nedrīkstēja zaudēt — es biju vai nu zudis, vai ari glābts, ja iešautos prātā kāda laba doma. Doma radās. Apmēram pusi laika, kāds vajadzīgs izveicīgam medniekam, lai nodīrātu zaķi, es novilku beigtajam lācim kažoku, ievīstījos tanī un pabāzu galvu zem viņa galvas. Tikko biju ticis ar to galā, ap mani jau sapulcējās viss bars. Man metās gan karsts, gan auksts manā kažokā. Bet viltība bija izdevusies labāk par labu. Lāči pienāca pie manis cits pēc cita, apostīja mani un, likās, uzskatīja mani par vienu no saviem pekainajiem brāļiem. Es ari patiešām tāds izskatījos — tikai mazāks, bet daži jaunie lāči nebija neko lielāki par mani.
Kad tie visi bija apostījuši mani un savu šīs zemes gaitas izbeigušo biedru, likās, mūsu vidū radās laba, draudzīga saprašanās; man pat izdevās samērā ticami atdarināt viņu kustības — lāči mani pārspēja vienīgi rūkšanā, rēkšanā un tuvcīņā. Kaut arī izskatā biju tik ļoti līdzīgs lāčiem, tomēr joprojām biju cilvēks! Tāpēc sāku apsvērt, kā varētu visizdevīgāk izmantot uzticību, kas bija radusies starp dzīvniekiem un mani.
Biju reiz dzirdējis kādu vecu feldšeri stāstam, ka ievainojums mugurkaulā nogalina vienā mirklī. Nolēmu šādu apgalvojumu pārbaudīt. Paņēmu atkal rokā nazi un iegrūdu to lielākajam lācim sprandā starp pleciem. Katrā ziņā tas bija pārdrošs solis, un es pats biju nobijies ne pa jokam. Jo skaidrāks par skaidru: ja zvērs paliks dzīvs, tad no manis nepaliks ne miņas.
Taču mēģinājums izdevās, lācis nokrita pie manām kājām beigts — pat neiepīkstējies. Tagad nolēmu tādā pašā veidā tikt galā arī ar visiem pārējiem, un tas nemaz nebija grūti, jo, lai gan tie redzēja savējos krītam pa labi un pa kreisi, tiem neradās ne mazākās aizdomas. Lāči nedomāja ne par citu krišanas cēloni, ne par tās sekām, un tā bija laime tiklab viņiem, kā arī man.
Redzot tos visus guļam sev pie kājām, es jutos kā Simsons pēc uzvaras pār tūkstošiem ienaidnieku.
Nerunāšu gari — es atgriezos pie kuģa un izlūdzos sev divas trešās daļas no apkalpes, kam vajadzēja man palīdzēt novilkt lāčiem ādas un aiznest uz kuģi šķiņķus. īsā laikā tas bija padarīts un kuģis piekrauts stāvgrūdām pilns. Kas palika pāri, to iemetām ūdenī, kaut gan nešaubos, ka, prasmīgi iesālīts, tas būtu garšojis tikpat labi kā šķiņķi.
Tiklīdz mēs atgriezāmies, es nosūtīju kapteiņa vārdā vairākus šķiņķus admiralitātes lordiem un valsts mantu kambaru lordiem, dažus lordmēram un Londonas pilsētas padomei, kādus arī tirdzniecības organizācijām un pārējos maniem tuvākajiem draugiem. No visām pusēm mani apbēra siltiem pateicības vārdiem, bet pilsētas padome atbildēja uz manu dāvanu pavisam izcilā veidā, proti, ar ielūgumu ik gadus lordmēra ievēlēšanas dienā piedalīties rātsnamā rīkotajās pusdienās.
Lāčādas es aizsūtīju Krievijas ķeizarienei — kažokiem viņas majestātei un visam galmam. Valdniece man pateicās pašrocīgi rakstītā vēstulē, kuru viņa man atsūtīja ar ārkārtēju sūtni un kurā lūdza mani
dalīties ar viņu godā valkāt valdnieka kroni. Bet, tā kā mani nekad nav sevišķi vilinājis ķeizara tronis, es sevišķi izmeklētos izteicienos atteicos no viņas majestātes piedāvātās labvēlības. Tam pašam sūtnim, kas atveda man ķeizariskās augstības rakstu, bija uzdots pagaidīt, lai aizvestu majestātei atpakaļ manu atbildi. Otra vēstule, kuru es drīz vien pēc tam saņēmu, pārliecināja mani par viņas jūtu lielo spēku un gara cildenumu. Ķeizarienes pēdējās saslimšanas cēlonis, kā viņai — maigajai dvēselei — sarunā ar kņazu Dolgorukiju bija labpaticies izteikties, esot bijusi vienīgi •mana cietsirdība.
Nevaru saprast, ko dāmas manī atrod, bet ķeizariene nav vienīgā sieviešu dzimtas pārstāve, kas sniedz man no troņa pretī roku.
Ir ļaudis, kas izplatījuši ļaunas baumas, it kā kapteinis Fipss neesot savā ceļojumā tik tālu ticis, kā to būtu varējis. Uzskatu par savu pienākumu viņu aizstāvēt. Mūsu kuģis bija uz īsti laba ceļa, līdz es to pārkrāvu ar tik milzīgu daudzumu lāčādu un šķiņķu, ka būtu bijis neprāts mēģināt tālāk doties, jo mēs tikko bijām spējīgi būrāt pret kaut cik spēcīgāku vēju, nemaz nerunājot par leduskalniem, kas sablīvējušies augstākos platuma grādos.
Kapteinis ne vienu reizi vien ir pukojies, ka viņam neesot nekāda nopelna pie tās dienas slavas, ko viņš uzsvērti dēvē par lāčādu dienu. Turklāt viņš ne mazums mani apskauž par šo uzvaru un cenšas kā vien prazdams mazināt manus nopelnus. Mums vairākkārt gadījušās domstarpības šai jautājumā, un vēl joprojām mūsu attiecības ir mazliet saspīlētas. /
Starp citu, viņš apgalvo, ka es esot lāčus piekrāpis, jo ietinies vienā viņu kažokādā; viņš esot gribējis iet nemaskējies, un lāči tikpat būtu viņu noturējuši par savējo.
Tas nu, protams, ir jautājums, ko es uzskatu par pārāk delikātu un aizskarošu, lai cilvēks, kurš ciena labu uzvedību, par to uzdrīkstētos strīdēties ar kādu un vismazāk jau ar aristokrātu.
devītā joras dēka
Kādā citā ceļojumā pa jūru es braucu kopā ar kapteini Hamiltonu. Mūsu ceļš veda uz Austrumindiju. Man līdzi bija putnu suns, kurš, es to varu apgalvot vārda vistiešākajā nozīmē, nebija ar zeltu atsverams, jo tas nekad nelika man vilties.
Reiz, kad mēs pēc visprecīzākajiem aprēķiniem, kādi vien iespējami, bijām vēl vismaz trīssimt jūdžu tālu no krasta, mans suns, saslējis ausis, sāka paklusi riet. Gandrīz veselu stundu es to ar izbrīnu vēroju un pastāstīju par šo apstākli kapteinim un visiem kuģa virsniekiem, un apgalvoju, ka mums jābūt tuvu zemei, jo mans suns saož medījumu.
Tas izraisīja vispārējus smieklus, kas gan ne drusku nemainīja manas labās domas par suni.
Pēc garākiem strīdiem par un pret es beigu beigās skaidri pateicu, ka vairāk uzticos sava Treija degunam nekā visu jūrnieku acīm uz klāja, un drosmīgi ieteicu saderēt uz simts ginejām — summu, kas man bija paredzēta šim ceļojumam —, ka pusstundas laikā mēs tiksim pie medījuma.
Kapteinis, gaužām labsirdīgs cilvēks, sāka no jauna smieties un lūdza Krauforda kungam, mūsu kuģa ārstam, pārbaudīt manu pulsu. Ārsts, to izdarījis, paziņoja, ka es esot pilnīgi vesels. Pēc tam abi ņēmās sačukstēties, bet sarunas lielāko daļu es sapratu.
— Viņš nav īsti pie pilna prāta, — apgalvoja kapteinis. — Es nebūtu godīgs, ja pieņemtu derības.
— Esmu gluži pretējās domās, — iebilda ārsts. — Viņam nekait nekas, viņš tikai vairāk uzticas sava suņa ožai nekā visu kuģu virsnieku skaidrajam prātam. Zaudēt jau nu viņš zaudēs katrā ziņā, bet to viņš ir pelnījis.
— Un tomēr šādas derības, — kapteinis palika pie savām domām, — būtu samērā negodīga izrīcība. Taču jo patīkamāk, ja es pēc tam viņam atdošu naudu atpakaļ.
Pa sarunas laiku Treijs, tāpat kā iepriekš, bija palicis stāvam un uzglūnam medījumam, tā vēl lieku reizi apstiprinādams manas domas. Es piedāvāju derības otrreiz — tagad tās tika pieņemtas.
Tikko paguva izšķirt mūsu rokas, kad daži matroži, kas kuģa pakaļgalā piestiprinātā laivā zvejoja, nogalināja milzum lielu haizivi, kuru tūlīt uzvilka uz borta. Zivi uzšķērda, un paskat — dzīvnieka kuņģī atradām ne mazāk par sešiem pāriem dzīvu irbju.
Nabaga radījumi bija jau tik ilgi atradušies šādā situācijā, ka kāda irbe sēdēja uz piecām olām, no kurām viena bija izperēta tieši tobrīd, kad haizivs tika uzšķērsta.
Mazo putnēnu mēs uzaudzējām kopā ar kaķēniem, kas bija piedzimuši īsu brīdi iepriekš. Kaķe to iemīļoja tāpat kā savus četrkājainos
bērnus un katrreiz aizkustinoši uztraucās, ja irbīte aizlidoja kur tālāk un tūlīt pat neatgriezās. Pārējo putnu vidū bija četras irbju mātes, no kurām parasti viena vai vairākas perēja, tāpēc visā ceļojuma laikā kapteiņa pusdienu galdā netrūka medījuma. Nabaga Treijam es liku aiz pateicības par simts ginejām, kuras biju ar viņa palīdzību vinnējis, katru dienu pasniegt visus kauliņus un reizēm arī veselu putnu.
DESMITĀ JORAS DĒKA
Esmu jums, godājamie kungi, jau stāstījis par nelielu ceļojumu uz Mēnesi, lai dabūtu rokā savu sidraba cirvi. Vēlāk es vēlreiz tur nonācu daudz patīkamākā veidā un paliku pietiekami ilgi, lai pamatīgi iepazītos ar visdažādākām parādībām, kuras aprakstīšu jums tik sīki, cik man to atļaus atmiņa.
Kāds mans attāls radinieks bija ieņēmis galvā, ka jābūt ļaudīm augumā līdzīgiem tiem, kādus Gulivers sastapis Brobdingnagas karaļvalstī.
Lai tos sameklētu, viņš devās ekspedīcijā un lūdza, lai es viņu pavadu. Man jāsaka, es nekad nebiju šo stāstu uzskatījis par kaut ko vairāk kā tikai labu pasaku un tikpat maz ticēju Brobdingnagai kā Eldorado, bet, lai vai kā, mans radinieks bija iecēlis mani par savu mantinieku, un tātad arī es jutu pret viņu zināmu pienākumu.
Mēs nonācām laimīgi līdz Dienvidjūrai, nesastapuši nekā tāda, ko būtu vērts pieminēt, ja nu — tad dažus lidojošus vīriešus un sievietes,
kas gaisā dejoja menuetu vai arī veica sarežģītus lēcienus un vēl tamlīdzīgus sīkumus.
Astoņpadsmitajā dienā, kad mēs bijām pabraukuši garām Otaheiti salai, pēkšņs orkāns pacēla mūsu kuģi vismaz savas tūkstoš jūdzes virs ūdens līmeņa un noturēja šādā augstumā krietni ilgi. Beidzot spēcīgs vējš piepūta mūsu buras, un tagad mēs šāvāmies uz priekšu ar neticamu ātrumu. Pusotra mēneša bijām ceļojuši virs mākoņiem, kad pamanījām Zemi — lielu, apaļu un spožu, līdzīgu mirdzošai salai. Mēs ieslīdējām ērtā ostā, izkāpām malā un redzējām, ka Zeme ir apdzīvota. Lejā zem mums mēs saskatījām citu Zemi ar pilsētām, kokiem, kalniem, upēm, ezeriem un visu citu, kas, jādomā, bija tā pasaule, ko bijām pametuši.
Uz Mēness — jo zaigojošā sala, kur bijām piestājuši, bija Mēness — mēs redzējām liela auguma būtnes, kas jāja uz trijgalvainām lijām. Lai jums rastos pareizs priekšstats par šo putnu lielumu, pietiek, ja pateikšu, ka attālums no viena spārna gala līdz otram ir sešas reizes garāks par garāko buru tauvu uz mūsu kuģa.
Tāpat kā mēs savā pasaulē jājam uz zirgiem, tā Mēness iedzīvotāji lido apkārt uz šiem putniem.
Turienes karalis tieši tai reizē karoja ar Sauli. Viņš man piedāvāja virsnieka vietu, bet es atteicos no goda, ko viņa majestāte man novēlēja.
Viss šai pasaulē ir pārmērīgi liels — parasta muša, piemēram, nav daudz mazāka par mūsu aitu. Visvairāk izmantotie ieroči Mēness iedzīvotāju vidū ir rutki, kurus lieto kā metamos šķēpus un kuri nogalina uz vietas visus tos, kam trāpa. Vairogi viņiem ir izgatavoti no sēnēm, un, kad rutku laiks pagājis, tad to vietā stājas sparģeļi.
Man gadījās šeit redzēt ari Suņa zvaigznes iezemiešus, kurus viņu tirgotāju gars pavedina uz tamlīdzīgiem sirojumiem. Sejas tiem ir kā lieliem buldogiem. Acis atrodas abpus deguna gala, vai pareizāk, deguna apakšējās daļas. Viņiem nav plakstiņu, bet, gulēt ejot, viņi apsedz acis ar mēli. Parasti viņu garums ir divdesmit pēdas, bet Mēness iedzīvotāji neviens nav mazāks par trīsdesmit sešām pēdām. Šos radījumus sauc neparastā vārdā — nevis par cilvēkiem, bet vārītājiem, jo, tāpat kā mēs, tie gatavo ēdienus uz uguns.
Starp citu, ēšanas process aizņem viņiem ļoti maz laika, jo viņi paver tikai kreisos sānus un iebāž visu devu uzreiz kuņģī, tad sānus atkal aizver, līdz paiet atkal viens mēnesis. Tādējādi viņiem visā gada laikā nav
vairāk par divpadsmit ēdienreizēm — iekārtojums, kas ikvienam, ja vien tas nav baudkārs rijējs, jāatzīst par labāku nekā mūsu.
Uz Mēness viss aug kokos, bet atkarībā no augļiem, kas uz tiem aug, šie koki savā starpā ir ļoti atšķirīgi — tiklab lieluma ziņā, kā arī lapu veidojumā. Tie, uz kuriem aug vārītāji, tātad cilvēki, ir nesalīdzināmi skaistāki par pārējiem; šiem kokiem ir lieli, taisni zari, lapas miesas krāsā un augļi ir rieksti ar sevišķi cietām čaumalām un vismaz sešas pēdas gari. Kad tie ir nogatavojušies, ko var noprast pēc tā, kā izmainās to krāsa, tos rūpīgi novāc un glabā tik ilgi, cik uzskata par nepieciešamu. Ja rieksta kodolus grib atdzīvināt, tad riekstus iemet katlā ar verdošu ūdeni — čaumalas pēc dažām stundām atveras un dzīvā radība izlec laukā.
Šo būtņu gars jau no laika gala, vēl iekams tās uzrodas pasaulē, nolemts un pakļauts kādam noteiktam uzdevumam. No vienas čaumalas izlobās karavīrs, no citas filozofs, vēl no citas — dieva vārdu zinātājs, jurists, fermers, zemnieks un tā joprojām, un katrs tūlīt pat sāk pilnībā izkopt sava amata prasmi, ko līdz šim zinājis tikai teorētiski. Ļoti grūti pēc čaumalas ārējā izskata noteikt, kas tanī slēpjas, taču manā laikā kāds-
zinātnieks varen sparīgi apgalvoja, ka zinot šo noslēpumu. Tomēr uz viņu daudz neklausījās, uzskatīja viņu par neglābjami slimu.
Kad Mēness iedzīvotāji kļūst veci, viņi nemirst, bet izgaist, izkūp kā dūmi.
Dzert viņiem nav nekādas vajadzības, jo ķermeņi šķidrumu neizdala, vienīgi izelpojot. Tiem uz katras rokas tikai pa vienam pirkstam, ar ko tie var visu darīt tikpat labi un vēl labāk nekā mēs, kam bez īkšķa ir vēl veseli četri pirksti.
Galva tiem atrodas zem labās rokas, un, kad viņi dodas ceļojumā vai arī uzsāk darbu, kas prasa spējas kustības, tad parasti atstāj to mājā, jo paprasīt galvai padomu var, vienalga, cik tālu paši no tās atrastos. Tāpat Mēness dižciltīgie iedzīvotāji, kad vēlas uzzināt, kas notiek vienkāršajā tautā, nemēdz turp doties. Viņi paliek mājā, īstenībā, mājā paliek viss augums, bet vajadzīgās ziņas dabūt aizsūta tikai galvu vienu pašu, kas vienmēr un visur var palikt nepazīta un pēc sava īpašnieka vēlēšanās atgriezties ar iegūto informāciju.
Vīnogu sēkliņas uz Mēness ir pilnīgi līdzīgas mūsu krusai, un es esmu cieši pārliecināts, ka tad, kad vētra uz Mēness notriec vīnogas no kātiem,
sēkliņas krīt uz mūsu zemes kā krusa. Man liekas arī, ka šī parādība dažiem vīntirgotājiem ir jau sen zināma, jo man ne reizi vien gadījies vīns, kas liekas pagatavots no krusas graudiņiem un garšo gluži tāpat kā Mēness vīns.
Gandrīz aizmirsu pastāstīt par kādu visai neparastu apstākli. Vēders ļaudīm uz Mēness kalpo tam pašam nolūkam kā mums ceļa somas — viņi tanī sabāž iekšā visu, kas nepieciešams, un, tāpat kā kuņģi, atver un aizver pēc vajadzības, jo tādas liekas kravas kā zarnu, aknu, sirds viņiem nav.
Acis"viņi var pēc patikas izņemt un atkal ielikt un tikpat labi ar tām redzēt — vai nu tās ir pierē, vai tiek turētas rokā. Ja gadās vienu sabojāt vai pazaudēt, tad var aizņemties vai nopirkt citu un izlietot tāpat kā savējo. Tāpēc uz Mēness ik uz soļa sastopami cilvēki, kas tirgojas ar acīm; un šai vienīgajā gadījumā iedzīvotājiem piemīt savs untums — reizēm ir modē zaļas, reizēm dzeltenas acis.
Ir tiesa, tas viss izklausās savādi, bet katrs, kuram rodas kaut vai mazākās šaubas, var pats doties uz Mēness un pārliecināties, ka esmu palicis patiesībai tik uzticīgs, kā reti kāds cits ceļotājs.