1776. gadā Portsmutā es uzkāpu uz pirmā ranga angļu kara kuģa, kas, apbruņots ar simts lielgabaliem, veda tūkstoš četrsimt vīru uz Ziemeļameriku. Es varētu te pie reizes pastāstīt daudz ko no tā, ko piedzīvoju Anglijā, bet atlikšu to uz citu reizi. Taču vienu notikumu, kas man likās gaužām amizants, es uz ātru roku pastāstīšu. Man uzsmaidīja laime, un es varēju noskatīties, kā greznajā svētku karietē karalis ar lielu pompu brauca uz parlamentu. Kučieris ar neiedomājami respektablu bārdu, kurā rūpīgi bija izcirpts Anglijas ģerbonis, majestātiski sēdēja uz bukas un skaidri un mākslinieciski ar pātagu izplīkšķināja «Georg Rex».[1]
Runājot par mūsu jūras ceļojumu, jāteic, ka nekas īpašs neatgadījās, līdz nokļuvām apmēram trīssimt jūdžu attālu no Sankt-Lorences upes. Te kuģis ar nevaldāmu triecienu uzgrūdās pret kaut ko tādu, ko mēs noturējām par klinti. Tomēr, izmetot rokas loti, mēs pat piecsimt asu dziļumā
vēl nesniedzām līdz dibenam. Taču pārsteidzošākais un pilnīgi neizprotams bija tas, ka pazaudējām stūri, bugsprits pārlūza vidū pušu un visi masti pāršķēlās no augšas līdz lejai, bet divi pārlidoja pāri bortam.
Kāds nabaga puisis, kas tieši patlaban bija nodarbināts, piestiprinot galveno buru, aizlidoja vismaz jūdzes trīs prom no kuģa un tikai tad iekrita ūdenī. Savu dzīvību viņam izdevās izglābt vienīgi tāpēc, ka, lidojot pa gaisu, satvēra aiz astes ziemeļu zosi, kas ne vien mazināja kritiena spēku ūdenī, bet arī deva izdevību uz tās muguras vai, pareizāk, iedobē starp kaklu un spārniem tik ilgi peldēt nopakaļ, kamēr beidzot viņu varēja uzņemt uz klāja.
Par grūdiena lielo spēku var spriest arī pēc tā, ka visi, kas atradās tai brīdī uz starpklāja, tika pasviesti pret griestiem. Mana galva ar to pašu ietriecās pilnīgi kuņģī iekšā, un pagāja vairāki mēneši, iekams tā atguva savu dabisko stāvokli.
Mēs neviens vēl nebijām attapušies no neaprakstāma apmulsuma un izbrīnās, kad pēkšņi, parādoties milzu valim, kas, sildīdamies saulītē ūdens virspusē, bija iesnaudies, viss kļuva skaidrs. Nezvērs, šausmīgi pārskaities, ka mūsu kuģis iztraucējis viņam diendusu, ne vien sadragāja ar asti galeriju un daļu augšējā klāja, bet pēkšņi sagrāba zobos galveno enkuru, kam tauva bija, kā parasti, aptīta ap stūri, un aizrāva mūsu kuģi vismaz sešdesmit jūdžu prom, rēķinot sešas jūdzes stundā.
Dievs vien zina, kurp mēs būtu aizvilkti, ja laimīgā kārtā nepārtrūktu enkura tauva un valis nepazaudētu mūs, bet mēs savukārt enkuru.
Kad pēc pusgada mēs stūrējām atpakaļ uz Eiropu, tad uzdūrāmies dažu jūdžu attālumā no tās pašas vietas uz tā paša vaļa, kas gulēja beigts uz ūdens un, bez pārspīlējuma, bija vismaz pusjūdzi garš. Protams, uz kuģa varējām paņemt tikai mazu daļu no tik liela dzīvnieka, tāpēc nolaidām ūdenī laivas, ar grūtībām nogriezām tam galvu un, par lielu prieku, atradām nevien mūsu enkuru, bet ari vairāk nekā četrdesmit asu tauvas, kas bija iesprūduši tam kreisajā pusē kādā caurā zobā.
Tas bija vienīgais ievērības cienīgs gadījums šai ceļojuma posmā.
Bet pag! Gandrīz aizmirsu pastāstīt par kādu kļūmīgu notikumu. Proti, kad valis pirmo reizi traucās ar kuģi prom, kuģis dabūja sūci un ūdens plūda iekšā tik spēji, ka visi mūsu sūkņi nevarētu mūs ne pusstundu paglābt no grimšanas. Par laimi, es pirmais to atklāju. Caurums bija prāvs — aptuveni pēdu diametrā. Es visādi izmēģinājos caurumu aizbāzt — veltīgi! Beidzot tomēr izglābu skaisto kuģi un visai lielo apkalpi, jo man iešāvās prātā vislaimīgākā ideja pasaulē. Kaut ari caurums bija tik liels, es to paguvu piepildīt ar sava auguma smagāko galu, nenovelkot bikses, un tā pietiktu ari tad, ja caurums būtu daudz lielāks. Jūs, mani kungi, nebrīnīsities, ja teikšu, ka es tiklab no mātes, kā arī no tēva puses esmu cēlies no holandiešu, vismaz vestfāliešu senčiem. Situācija, kamēr es sēdēju šai ietvarā, bija pavēsa, taču drīz vien mani no tā paglāba kuģa galdnieka māka.