Es nekad aizmirsīšu rītu, kad Frēdriksons saņēma zibenstelegrammu. Tas sākās mierīgi un patīkami. Mēs sēdējām un dzērām kafiju Juras orķestra navigācijas namiņā.
— Es arī gribu kafiju, — teica klintsāpsis, pūzdams burbuļus savā piena glāzē.
— Tu esi par mazu, — Frēdriksons laipni paskaidroja. — Starp citu, tu tiksi sūtīts mājās pie mammas. Pēc pusstundas ar pasta laivu.
— Tā tu saki, — klintsāpsis mierīgi noteica, turpinādams pūst burbuļus pienā.
— Bet es palikšu pie jums! — sauca Bumbulītes meita. — Līdz es kļūšu pilnīgi pieaugusi. Paklau, Frēdrikson, vai tu nevari izgudrot ko tādu, kas bumbulītes padara vienkārši šausmīgi lielas?
— Pietiek jau ar mazu bumbulīti, — es teicu.
— Mamma arī tā domā, — viņa piekrita. — Vai jūs zināt, ka es ierados pasaulē gliemežvākā un nebiju lielāka par blusu, kad viņa atrada mani savā akvārijā?
— Nu tu atkal nerrojies, — es teicu. — Es zinu ļoti labi, ka pasaulē nāk no mammas iekšienes, uz mata kā ābola serde! Un bumbulītes nevar atrasties uz klāja, tas nozīmē nelaimi!
— Blēņu runas, — bezbēdīgi atbildēja Bumbulītes meita un iestrēba vēl kafiju.
Mēs apsējām adrešu lapiņu klintsāpsim ap asti un nobučojām viņu uz deguna. Tas viņam dara godu, ka viņš nevienam no mums neiekoda degunā.
— Pasveicini mammu, — sacīja Frēdriksons. — Un nesagrauz pasta laivu.
— Nē, kur nu, — klintsāpsis laimīgs apsolīja. Pēc tam viņš devās ceļā kopā ar Bumbulītes meitu, kas apsolīja raudzīties, lai viņš kārtīgi nonāktu uz klāja.
Frēdriksons uz navigācijas namiņa galda izplēta pasaules karti. Un tieši tobrīd pie durvīm klauvēja un dobja balss sauca:
— Telegramma! Zibenstelegramma Frēdriksonam!
Pie durvīm stāvēja liels Murmulis no Karaliskās
Patvaldnieka gvardes. Frēdriksons ar atturīgu pašsa- valdību uzlika galvā kapteiņa cepuri un ar nopietnu izteiksmi izlasīja viņa telegrammu. Tur bija šāds teksts:
ir nācis mums zināms ka frēdriksons ir dzimis izgudrotājs punkts esiet tik laipni un nododiet savas davanas patvaldnieka kalpošana izsaukuma zime steidzami punkts
— Piedodiet, bet šitas Karalis diez ko pareizi neraksta, — teica Bizeklis, kas bija iemācījies lasīt no savas kafijas kārbas (Manvell House Coffee high grade one pound [3] un tā tālāk, lai gan tā, saprotams, bija zila).
— Zibenstelegrammās nekad nav garumzīmju, — Frēdriksons paskaidroja. — Nav laika tās uzlikt. Gluži otrādi, ļoti laba zibenstelegramma.
Aiz kompasmājiņas viņš bija sameklējis matu suku un sēdēja, un tā sukāja savas ausis, ka kumšķi lidoja pa visu navigācijas namiņu.
— Vai drīkstu tavā telegrammā uzlikt visas garumzīmes uz a, i un e? — Bizeklis vaicāja.
Frēdriksons neklausījās. Viņš kaut ko nomurmināja un pārgāja pie bikšu birstēšanas.
— Paklau, — es piesardzīgi ieminējos. — Ja tu sāksi izgudrot lietas Patvaldniekam, tad taču mēs nevarēsim braukt tālāk, jeb vai varēsim?
Frēdriksons izdvesa izklaidīgu skaņu.
— Un izgudrojumi prasa ilgu laiku, vai nav tiesa? — es turpināju.
Kad Frēdriksons neatbildēja, es izmisuma pilns izsaucos:
— Bet kā var būt par piedzīvojumu meklētāju, ja tikai dzīvo vienā un tai pašā vietā? Tu taču gribi būt piedzīvojumu meklētājs, vai tad ne?!
Bet Frēdriksons atbildēja:
— Nē. Es gribu būt izgudrotājs. Es gribu izgudrot lidojošu upes laivu.
— Kā tad būs ar mani? — es jautāju.
— Tu kopā ar citiem vari dibināt koloniju, — Frēdriksons laipni pateica un nozuda.
To pašu pēcpusdienu Frēdriksons pārcēlās uz Pārsteigumu Parku un Juras orķestri viņš paņēma līdzi. Tikai navigācijas namiņš vientuļš palika stāvam krastā. Patvaldnieka gvarde ievēla upes laivu izpriecu laukumā un visu apjoza ar ārkārtīgu noslēpumainību un astoņiem bruģakmens mūriem, kurus pavalstnieki cēla ar lielu sajūsmu.
Teritorijā ieveda vairākas ķerras ar darbarīkiem, tonnām zobratu un jūdzēm tērauda stiepļu spirāļu. Frēdriksons apsolīja Patvaldniekam veltīt visas otrdienas un ceturtdienas, izgudrojot jautrības, kas varētu biedēt pavalstniekus, citādi viņam bija brīvas ķepas darbam ar savu lidojošo upes laivu. Par visu to es tomēr izdzirdu tikai pēc tam. Es vienīgi jutos pamests. Es atkal sāku šaubīties par Patvaldnieku un vairs nespēju apbrīnot karaļus. Un man nebija ne jausmas par to, kas ir domāts ar savādo vārdu "kolonija". Beidzot es aizgāju uz Bumbulītes māju, lai tiktu mierināts.
— Hallo! — teica Bumbulītes meita, kas zem pumpja mazgāja mazākos brāļus un māsas. — Tu izskaties tā, it kā būtu saēdies dzērvenes!
— Es vairs neesmu piedzīvojumu meklētājs, es dibināšu koloniju, — es drūmi atbildēju.
— Ak šitā. Un kas tad tas ir? — Bumbulītes meita jautāja.
— Es nezinu, — es murmināju. — Droši vien kaut kas nedzirdēti plānprātīgs. Būs labāk doties prom kopā ar baltajiem zalkšiem vai vienam pašam kā tuksneša vētrai vai jūras ērglim.
— Tad es došos līdzi, — paskaidroja Bumbulīte un beidza pumpēt.
— Bet ir zināma atšķirība starp Frēdriksonu un tevi, — es sacīju tonī, kas pilnīgi aplam izmainīja teiktā iedarbību.
—Jā, vai nav tiesa! — viņa priecīga izsaucās. — Mammu! Kur tu esi? Kur nu viņa atkal ir palikusi?
— Sveika! — sacīja Bumbulīte, izlīzdama no lapas apakšas. — Cik daudzus tu esi nomazgājusi?
— Pusi, — atbildēja viņas meita. — Pārējie lai paliek, jo šitais trollis lūdza mani doties viņam līdzi pasaules klaiņojumā — vientuļu kā tuksneša vētru vai žubīti!
— Nē, nē, nē! — es izsaucos ar saprotamām bažām. — Es tā nemaz nedomāju!
— Nu tad kā jūras ērgli, — Bumbulītes meita teica.
Bet viņas mamma pārsteigta iesaucās:
— Nē, ko tu saki! Tad jau tu nebūsi uz vakariņām?
— Ek, mammu, — teica Bumbulītes meita. — Kad tu mani redzēsi nākošo reizi, es būšu vislielākā bumbulīte pasaulē! Vai dosimies prom tūlīt pat?
— Kad es šo lietu tā kārtīgi apdomāju, tad varbūt būs labāk dibināt koloniju, — es vārgu balsi sacīju.
— Labi, — viņa mundri sacīja. — Tagad mēs esam kolonisti! Paskaties, mammu, es esmu viena īsta ko- loniste, un tagad es pārceļos prom no mājām!
Mīļie lasītāji, jūsu pašu interesēs es jūs lūdzu būt ļoti piesardzīgiem ar bumbulītēm. Viņām interesē viss, un viņas nav spējīgas saprast, ka tās neinteresē citus.
Tātad es pats pret savu gribu biju nodibinājis koloniju ar Bumbulītes meitu, Bizekli un Juksaru. Mēs salasījāmies Frēdriksona pamestajā navigācijas kabīnē.
— Nu ja, — Bumbulītes meita sacīja. — Tagad esmu pavaicājusi mammai, kas kolonists tāds ir, un viņa domāja, ka tas ir tā, ka dzīvo pēc iespējas tuvu cits citam, jo šausmīgi stipri nepatīk būt vienam pašam. Un pēc tam sāk. pavisam drausmīgi ķildoties, jo tas tomēr ir jautrāk nekā tad, ja nav neviena, ar ko ķildoties! Mamma mani brīdināja.
Pēc viņas vārdiem iestājās nepatīkams klusums.
— Vai mums tagad jāsāk ķildoties? — Bizeklis bažīgi jautāja. — Man traki nepatīk ķildoties! Piedodiet, bet ķildas ir ļoti skumīgas!
— Pilnīgi aplam! — izsaucās Juksars. — Kolonija ir vieta, kur dzīvo mierā un miermīlībā pēc iespējas tālu cits no cita. Dažreiz notiek kaut kas neparasts, un pēc tam atkal vaids miers un miermīlība… Var, piemēram, dzīvot ābelē. Jūs saprotat, dziesmas un saule, un gulēšana ilgi no rītiem. Neviena, kas bizo apkārt un apgalvo, ka lietas ir svarīgas un ir jāizdara, un tās nav atliekamas… Un lai tās pašas tiek galā, kā māk!
— Un vai tās var tikt galā? — jautāja Bizeklis.
— Saprotams, — Juksars sapņaini sacīja. — Tās tikai jāatstāj mierā. Apelsīni aug un puķes uzzied, un laiku pa laikam piedzimst pa kādam jaunam juksaram, lai apelsīnus apēstu un puķes pasmaržotu. Un saule apspīd visus.
— Nē! Tā nav nekāda kolonija! — es saucu. — Es uzskatu, ka kolonija ir bezlikumu sabiedrība! Sabiedrība, kas dara kaut ko nedzirdēti dēkainu un makenīt šausmīgu, tādu, ko neviens cits neuzdrošinās izdarīt.
— Ko tad? — Bumbulītes meita ieinteresēta jautāja.
— Gan redzēsiet, — es noslēpumaini atbildēju. — Nākošo piektdienu ap pusnakti! Jūs būsiet pārsteigti!
Bizeklis urravoja. Bumbulītes meita sita ķepas. Bet šausmīgā patiesība bija tāda, ka man nebija ne jausmas, ko lai viņiem izgudroju ap pusnakti nākošā piektdienā.
Mēs tūdaļ ieviesām absolūtu neatkarību. Juksars iekārtojās ābelē netālu no Bumbulītes mājas. Bumbulītes meita paskaidroja, ka viņa gulēšot katru nakti jaunā vietā, lai justos neatkarīga, un Bizeklis turpināja dzīvot savā kafijas kārbā.
Es ar zināmu melanholiju pārņēmu navigācijas kabīni. To nostādīja uz vientuļas krasta klints, kur tā lielākoties atgādināja krastā izskalotu gabalu no vraka. Es ļoti skaidri atminos, kā es stāvēju un lūkojos uz
Frēdriksona veco darbarīku kasti, kuru murmuli no Patvaldnieka gvardes bija pametuši tāpēc, ka galma izgudrotājam tā nebija pietiekami smalka.
Es domāju: tieši tagad man vajadzētu izdomāt ko tādu, kas ir tikpat ievērojams kā Frēdriksona atklājumi. Kā lai es spēju atstāt iespaidu uz savu koloniju? Tur viņi tagad staigā un gaida, un drīz būs piektdiena, un es pārlieku daudz esmu runājis, cik esmu apdāvināts…
Vienu acumirkli es jutos pavisam slikti, vēroju viļņus, kas plūda garām, un savā iztēlē redzēju Frēdriksonu tikai būvējam un būvējam, un būvējam, un visu laiku izdarām jaunus izgudrojumus, un pilnībā sevi aizmirsu.
Es gandrīz vēlējos, kaut būtu piedzimis kā baltais zalktis zem balto zalkšu zvaigznēm, kas tos vadīja uz nenosakāmu vietu, ka neviens no manis negaidītu nekā cita kā vien to, ka arī es braukšu uz nesasniedzamo apvārsni, nerunājot un ne par ko neraizējoties.
Šī skumīgā noskaņa ilga līdz krēslai. Tad es sāku ilgoties pēc sabiedrības un klīdu prom uz iekšzemi, pāri pakalniem, kur Patvaldnieka pavalstnieki joprojām cēla savus neplānotos mūrus un ēda no saviem izbraukuma groziem. Visur viņi bija sakūruši mazus ugunskurus un bridi pa brīdim dedzināja paštaisītas raķetes vai, kā parasts, sauca urravas savam Karalim. Es gāju garām Bizekļa kārbai un dzirdēju viņu runājam bezgalīgu monologu pašam ar sevi. Cik varēju uztvert, runa bija par kādas pogas formu, kas bija apaļa, bet, aplūkota no citas puses, varēja būt ari ovāla. Juksars gulēja savā kokā, un Bumbulītes meita laikam bija ārā un kaut kur skraidīja, lai parādītu savai mammai, ka ir neatkarīga.
Dziļi izjūtot visa nevajadzību, es devos uz Pārsteigumu Parku, kas gulēja gluži tukšs. Ūdenskritumi bija noslēgti, un lampas izdzēstas, karuselis gulēja zem liela, brūna pārklāja. Patvaldnieka troni arī sedza pārklājs, un zem tā atradās miglas sirēna. Zeme bija pilna ar karameļu papīriem.
Tad es izdzirdu āmuru klaudzienus.
— Frēdrikson! — es iekliedzos. Bet viņš tikai klau- dzināja tālāk. Tad es iedarbināju miglas sirēnu. Pēc
brīža no krēslas iznira Frēdriksona ausis, un viņš teica:
— Tu nevarēsi skatīties, iekams tā nav gatava. Tu nāc par agru.
— Es nemaz nedomāju skatīties tavu izgudrojumu, — es apbēdināts sacīju. — Es gribu parunāties!
— Par ko tad? — viņš jautāja.
Kādu brīdi es cietu klusu, tad teicu:
— Mīļo Frēdrikson, ko īstenībā dara bezlikumu kolonijas piedzīvojumu meklētājs?
— To, uz ko viņam nesas prāts, — Frēdriksons atbildēja. — Vai tu vēl ko gribēji? Man ir neliela steiga. — Laipni pavēcinājis ausis, viņš atkal nozuda krēslā. Pēc brīža es dzirdēju viņu turpinām sist naglas. Es devos atkal mājās, manā galvā ņudzēja domas, kurām es diemžēl it nemaz neradu lietojumu, un pirmo reizi es nemanīju nekādu labsajūtu domāt pats par sevi. Es biju nogrimis dziļas grūtsirdības stāvoklī, kas vēlākā mūžā aizgrāba mani brīžos, kad kāds cits bija paveicis vairāk nekā es.
Bet savā ziņā es nolēmu, ka šīs jaunās jūtas ir ļoti interesantas, un nojautu, ka, lai vai kā, bet tām ir sakars ar apdāvinātību. Es manīju, ka, ļaujot sev kļūt pietiekami naktsmelnam, ļaujot nopūsties un blenzt pār jūru, sajūta bija gandrīz patīkama. Bija tik šausmīgi žēl sevis. Aizraujošs pārdzīvojums.
Pa to laiku es sāku izklaidīgi izdarīt sīkas izmaiņas navigācijas kabīnē, likdams lietā Frēdriksona darba rīkus un labu tiesu krastā izskalotu dēļu gabalu. Man likās, ka māja ir par zemu.
Šī skumīgā, sevis attīstībai tik svarīgā nedēļa pagāja. Es nagloju un prātoju, zāģēju un prātoju un, ziniet, ne reizes neatskanēja "kluks".
Ceturtdienas naktī bija pilns mēness. Tā bija pavisam bezskaņu nakts. Pat Patvaldnieka pavalstnieki bija noguruši urravot un šaut raķetes. Es biju pagatavojis kāpnes uz augšstāvu un sēdēju pie loga, atspiedis degunu ķepās, un bija tik kluss, ka varēja dzirdēt spalvainos nakts lidoņus spodrinām savus spārnus.
Te lejā smilšu krastmalā es ieraudzīju mazu, baltu būtni. Pirmajā acu uzmetienā tā likās kā baltais zalktis. Bet, kad tā slīdošām kustībām nāca tuvāk, es ieraudzīju ko tādu, ka mati saslējās pakausī stāvus. Būtne bija caurspīdīga. Es varēju skaidri saredzēt tai cauri akmeņus, un tai nebija ēnas! Ja piebilst, ka tā bija ietinusies tādā kā plānā, baltā aizkaru audumā, tad ikvienam būs skaidrs, ka runa ir par spoku!
Es uzbudināts piecēlos. Vai biju lejā aiztaisījis durvis? Varbūt spoki vienkārši iziet cauri… Ko lai iesāku?
Tagad nočīkstēja ārdurvis. Auksts caurvējš uzvilnīja augšā pa kāpnēm un iepūta man pakausī.
Tagad, pēc gadiem, es apšaubu, vai patiešām biju nobijies, iespējams, es tikai ieskatīju, ka ir jāievēro jebkura piesardzība. Tāpēc es apņēmīgi palīdu zem gultas un gaidīju. Pēc brīža sāka knakšķēt kāpnes. Viegls knakšķis, tad vēl viens. Bija deviņi pakāpieni, to es zināju, jo kāpnes man bija sevišķi grūti uzbūvēt (proti, tās veidoja spirāli). Tātad es saskaitīju deviņus knakšķus, pēc tam iestājās pilnīgs klusums, un es nodomāju: tagad tas stāv aiz durvīm…
Te trollīša Mumina tētis beidza lasīt un ieturēja efektīgu pauzi.
— Snif, — viņš teica. — Pagriez gaišāku petrolejas lampu. Vai varat iedomāties, ka man pilnīgi nosvīst ķepas, kad es lasu par šo spoku nakti?
— Vai kāds kaut ko sacīja? — pamodies nomurmināja Snifs.
Trollīša Mumina tētis, paskatījies uz Snifu, sacīja:
— Neko. Tikai es lasīju no saviem memuāriem.
— Spoks ir labs, — sacīja trollītis Mumins, kas gulēja, uzvilcis segu līdz ausīm. — To tev noteikti vajag rakstīt grāmatā. Bet viss ar tām skumjajām jūtām ir mazliet nevajadzīgs. Iznāk tik gari.
— Gari? — tētis aizvainots izsaucās. — Kā tā — gari? Memuāros ir jābūt skumīgām jūtām. Visos memuāros tādas ir. Es pārdzīvoju krīzi.
— Ko tādu? — jautāja Snifs.
— Es jutos šausmīgi, — Mumintētis dusmīgs paskaidroja. — Drausmīgi. Es biju tik nelaimīgs, ka tik tikko manīju, ka esmu uzcēlis divstāvu māju!
— Vai Juksara ābelē bija āboli? — Susuriņš jautāja.
— Nē, — tētis īsi atbildēja. Viņš piecēlās un aizvēra vaskadrānas burtnīcu.
— Paklau, tēt, šitais spoks bija varen labs, — sacīja trollītis Mumins. — Fakts. Mēs visi uzskatām, ka spoks ir varen saistošs.
Bet tētis nokāpa lejā, apsēdās salonā un blenza uz aneroīda barometru, kas joprojām karājās virs sekretāra. Tas vairs nebija navigācijas namiņš, tas bija salons. Ko tad īsti Frēdriksons bija teicis, kad ieraudzīja
Muminteta māju? "Paskat, ko tu esi iztaisījis!" Un tā kā aizstāvoši. Citi nemaz nebija pamanījuši, ka māja ir kļuvusi augstāka. Varbūt tas likās aušīgi un it nemaz nebija aizgrābjoši? Varbūt visa grāmata bija ģeķīga!
— Vai tu sēdi te tumsā? — virtuves durvīs jautā Muminmāmiņa. Viņa bija bijusi pieliekamā un sasmērējusi pāris sviestmaizes.
— Es domāju, ka šī nodaļa par manu jaunības krīzi ir ģeķīga, — teica tētis.
— Vai tu domā sestās nodaļas sākumu? — viņa jautāja.
Tētis kaut ko nomurmināja.
— Tā ir viena no vislabākām visā grāmatā, — teica trollīša Mumina māmiņa. — Tā būs stipri dzīvāka, ja tajā būs gabaliņš, kurā tu nelielies. Bērni ir par maziem, lai saprastu. Es tev arī paņēmu sviestmaizi uz nakti. Pagaidām sveiks.
Viņa devās augšā pa kāpnēm. Tās knakšķēja tieši tāpat kā toreiz, deviņi knakšķi. Bet šīs kāpnes bija daudz labāk uztaisītas nekā vecās…
Tētis tumsā apēda savu sviestmaizi. Pēc tam arī viņš devās augšā pa kāpnēm, lai turpinātu lasīt trollī- tim Muminam, Susurinam un Snifam.
Durvju sprauga pavērās mazliet, mazliet, un šaurs, balts dūmiņš ielidoja iekšā un saritinājās uz paklāja. Šī ritulīša vidū bija divas blāvas acis, kas mirkšķināja, un no savas slēptuves zem gultas es visu redzēju pilnīgi skaidri.
Tas patiešām ir spoks, es sev teicu (visādā ziņā skatīties uz to bija mazāk šausmīgi nekā dzirdēt nākam augšā pa kāpnēm). Visa istaba bija kļuvusi tikpat auksta, kādas jau spoku stāstos mēdz būt istabas, no visiem kaktiem vilka vējš, un piepeši spoks nošķaudījās.
Mīļie lasītāji, es nezinu, kā būtu jutušies jūs, bet uz acumirkli mana cieņa pret spoku samazinājās, es izlīdu no pagultes (starp citu, tas jau bija mani ieraudzījis) un teicu:
— Uz veselībām!
— Pašam uz veselībām! — spoks sadusmots atbildēja. — Caurumceļa fantomi žēlojas par šo drūmo liktennakti!
— Vai varu ar ko pakalpot? — es jautāju.
— Tādā likteņnaktī kā šī, — spoks stūrgalvīgi atsāka, — jūras malā grab aizmirstie kauli!
— Kura kauli? — es brīnījos.
— Aizmirstie kauli! — teica spoks. — Šausmas ņirdz dzeltenbāli pār pazudināto salu. Esi modrs, mirstīgais, es ieradīšos atkal ap pusnakti piektdien šī mēneša trīspadsmitajā datumā! — Un spoks ritinājās ārā un, lidodams uz puspievērto durvju pusi, pavērās manī ar šausmīgu skatu. Nākošajā mirklī tas ar smagu blīkšķi atsita pakausi pret durvju stenderi un iekliedzās: — Ai, hopsā! — un aizvijās lejup pa kāpnēm un ārā mēness gaismā, kur tas trīs reizes iekaucās kā hiēna. Bet es vairs nevarēju radīt par sevi iespaidu.
Es redzēju spoku izplēnam miglas piciņā, kas aizburāja pār jūru, un es piepeši sāku smieties. Nu man bija pārsteigums savai kolonijai! Nu es varēju izdarīt kaut ko šausmīgu, ko neviens cits neuzdrošinājās!
īsi pirms pusnakts piektdien, trīspadsmitajā datumā, es sagaidīju savus kolonistus krastmalā lejpus navigācijas namiņa. Bija skaists un mierīgs vakars. Es smiltīs biju uzklājis vienkāršu maltīti — zupu, kraukšķu maizi un Patvaldnieka ābolu vīnu (kuru jebkurš varēja iztecināt no lielām mucām katrā ceļu krustojumā). Traukus es biju nokrāsojis ar melnu velosipēda laku un izdekorējis ar krustā saliktiem kaulu skriemeļiem.
— Tu varēji dabūt no manis mazliet sarkano krāsu, — Bizeklis sacīja. — Vai dzeltenu un zilu. Piedod, bet vai tad tas nebūtu bijis patīkamāk?
— Mans nolūks nav, lai būtu patīkami, — es rezervēti atbildēju. — Te šonakt notiks neiedomājami šausmīgas lietas. Sagatavojieties uz visu ko.
— Šitā garšo gandrīz kā zivju zupa. Vai tā ir rauda? — Juksars jautāja.
— Burkāni, — es īsi atbildēju. — Ēd vien. Ēd! Tu laikam domā, ka spoki ir dikti ikdienišķi!
— Ai! Ak tā. Tu stāstīsi spoku stāstus, — sacīja Juksars. — Man patīk spoku stāsti, — izsaucās Bumbulītes meita. — Mamma vakaros vienmēr mēģināja mūs iebaidīt ar šausmīgiem stāstiem. Viņa stāstīja un stāstīja, līdz viņai palika tik ļoti bail, ka mums pusi nakts vajadzēja būt nomodā, pirms viņu atkal nomierinājām. Vēl ļaunāk ir ar manu mātesbrāli. Reiz…
— Šitā ir nopietnība! — es nikni pātraucu. — Spoku stāsti — pie manas astes! Es jums iedošu spoku! īstu! Es to izgudrošu, es to atburšu šurp! Ko nu jūs teiksiet?
Triumfēdams es viņus uzlūkoju.
Bumbulītes meita sāka sist ķepas, bet Bizeklim sariesās asaras acīs, un viņš čukstēja:
— Lai paliek! Mīļais, lai paliek!
— Tevis labad es izsaukšu ļoti mazītiņu spo- ciņu, — es sargājoši sacīju.
Juksars mitējās ēst un blenza manī izbrīnīts — jā, es pat teiktu — ar apbrīnu! Es biju sasniedzis savu mērķi un izglābis savu godu un savu tēlu! Bet, mīļie lasītāji, jūs varat iedomāties to nemieru, kas mani māca, līdz pulkstenis beidzot bija divpadsmit. Vai spoks atgriezīsies? Vai tas būs pietiekami šausmīgs? Vai tas šķaudīs, runās blēņas un sabojās visu efektu?
Priekš manis ļoti pagodinoša īpašība ir par katru cenu radīt iespaidu uz savu apkārtni, modinot apbrīnu, līdzcietību, izbīli, — vai vispār kaut kāda veida jūtas, kas ietver interesi. Tas droši vien ir cēlies no manas nesaprastās bērnības.
Tomēr, kad pulkstenis tuvojās divpadsmitiem, es uzkāpu klintī, pacēlu purnu pret mēnesi, maģiski pavēcināju ķepas un izdvesu kaucošu skaņu, — bija domāts, ka tai jāiet caur kauliem. Citiem vārdiem, es izsaucu spoku.
Kolonisti sēdēja kā apburti no saspringuma un gaidām, vienīgi Juksara dzidrajās, kritiskajās ūdens acīs es saskatīju aizdomu mirgu. Vēl šodien es jūtu dziļu apmierinājumu par to, ka Juksars bija imponēts. Jo spoks ieradās. Tas patiešām atnāca, caurspīdīgs un bez ēnas, un acumirklī sāka runāt par saviem aizmirstajiem kauliem un caurumceļa fantomiem.
Bizeklis kliedza un paslēpa galvu smiltīs. Bet Bumbulītes meita piegāja tieši pie spoka, sniedza ķepu un sacīja:
— Sveiks! Cik jauki satikt īstu spoku! Vai nevēlies mazliet zupas?
Nekad nevar zināt, ko bumbulītes var pastrādāt!
Saprotams, mans spoks apvainojās. Tas gluži vienkārši aizslīdēja prom, tas saruka un sačervelējās. Tieši tobrīd, kad nabaga spoks pazuda skumīgā dūmu grīstē, Juksars sāka smieties, un es esmu pārliecināts, ka spoks to dzirdēja. Nu ja, nakts bija sabojāta.
Bet kolonistiem vajadzēja dārgi samaksāt par savu nepiedodamo netaktiskumu. Nākošā nedēļa bija neaprakstāma. Neviens no mums naktīs nevarēja gulēt. Spoks atrada dzelzs ķēdi un žvadzināja to līdz četriem rītā, skanēja pūču un hiēnu brēcieni, šļūcoši soļi, klauvējieni, mēbeles, kas lēkāja un sabruka.
Kolonisti žēlojās.
— Aizvāc savu spoku, — sacīja Juksars. — Mēs naktī gribam gulēt!
— Tas nav iespējams, — es nopietni sacīju. —Ja spoks reiz ir izsaukts, tad ar to ir jāsadzīvo.
— Bizeklis raud, — pārmetoši teica Juksars.
— Spoks ir uzkrāsojis miroņgalvu uz kafijas kārbas un parakstījis zem tās PRECĒJIES [4] , un nu Bizeklis nezina, kur likties, un saka, ja viņš neesot precējies agrāk, tad tagad to absolūti nedarīšot!
— Cik bērnišķīgi, — es teicu.
— Jā, un Frēdriksons ir dusmīgs! — Juksars turpināja. — Tavs spoks ir uzkrāsojis brīdinājumus virs vārdiem Juras orķestris un čiepj viņa tērauda spirāles!
— Tādā gadījumā, — es uztraukts izsaucos, — mums kaut kas jādara lietas labā! Un šai pašā acumirklī!
Aši es sacerēju ziņojumu un piestiprināju to pie navigācijas namiņa durvīm. Tā teksts bija šāds:
Godātais spoks!
Zināmu iemeslu dēļ nākamo piektdien pirms saules rieta tiek noturēts spoku saiets. Visas sūdzības tiek uzklausītas.
Karaliskā Bezlikumu Kolonija,
P.S. Nav ņemamas līdzi nekādas dzelzs ķēdes. •> >
Es ilgi prātoju, vai lai rakstu Karaliskā vai Bezlikumu Kolonija. Beidzot nolēmu rakstīt abus vārdus. Tad it kā veidotos skaists līdzsvars.
Spoks atbildēja ar sarkanu krāsu uz pergamenta (pergaments izrādījās Frēdriksona vecais lietus mētelis, tas bija piedurts pie durvīm ar Bumbulītes maizes nazi).
"Liktenīgā stunda tuvojas", rakstīja mans mazais spoks. "Piektdien, bet Pusnaktī, kad tuksnesīgā vietā skan Nāves suņa vientulīgie kaucieni! Niecīgie mūdži, slēpiet savus purnus zemē, kas atbalsojas zem Neredzamo smagajiem soļiem, jo jūsu Liktenis ir asinīm rakstīts uz Kapeņu sienas! Ja man būs vēlēšanās, es
tomēr ņemšu līdzi dzelzs ķēdes!
? >
Spoks, saukts par Visšausmīgāko."
— Ak tā, — teica Juksars. — Liekas, ka liktenis ir vārds, kas viņam patīk.
— Pielūko, ka tu šoreiz nesmejies, — es stingri sacīju. — Tā iet, kad ne pret ko šai dzīvē nav respekta!
Bizeklis tika aizsūtīts, lai ielūgtu Frēdriksonu uz spoku saietu. Saprotams, es būtu varējis iet pats, bet atcerējos, ko Frēdriksons bija teicis par mani: "Tu nevari skatīties, iekams nav gatavs. Tu nāc par agru. Man ir neliela steiga." Tieši tā, laipnā, bet šausmīgi neaizsniedzamā balsī.
Spoks ieradās precīzi pulksten divpadsmitos, pavēstot to ar trim dobjiem kaucieniem.
— Es esmu šeit! — tas teica savā neatdarināmā balsī. — Trīciet, jūs mirstīgie, no aizmirsto kaulu atriebības!
— Sveiki, sveiki! — Juksars sveicināja. — Kāpēc tu mūžīgi činksti par tiem vecajiem kauliem? Kura kauli tie ir? Kāpēc tu pats tos neuzmeklē?
Iespēris Juksarain pa potīti, es pieklājīgi sacīju:
— Esi sveicināts, tu caurumceļa fantom! Kā klājas? Šausmas ņirdz dzelteni blāvas pār pazudināto krastu.
— Liec mierā manus izteikumus! — spoks dusmīgs sacīja. — Tā runāt drīkstu vienīgi es!
— Paklau, nu, — Frēdriksons teica. — Vai mēs nevaram gulēt mierā? Baidi kādu citu, ko?
— Tie ir ļoti pieraduši pie manis, — spoks saīdzis sacīja. — Pat dronts Edvards vairs nebaidās.
— Es nobijos! — sauca Bizeklis. — Man vēl tagad ir bail!
— Tas jauki no tavas puses, — sacīja spoks un steidzīgi piebilda: — Pamestā skeletu karavāna gaudo leduszalā mēnesnīcā!
— Mīļais spok, — Frēdriksons laipni sacīja, — liekas, tu neesi īsti līdzsvarots. Paklausies. Tu apsolīsi biedēt kaut kur citur. Es apsolu iemācīt tev jaunus biedēšanas veidus. Norunāts?
— Frēdriksonam ir nags uz šausmībām! — sauca Bumbulītes meita. — Tev nav ne jausmas, ko viņš var radīt no fosfora un skārda plāksnēm! Tu pārbiedēsi drontu Edvardu!
— Un Patvaldnieku, — es piebildu.
Spoks lūkojās Frēdriksonā un šaubījās.
— Ar savu miglas sirēnu? — Frēdriksons ierosināja.
— Vai māki spoku triku ar sveķotu diegu?
— Nē. Kā to dara? — spoks ieinteresēts gribēja zināt.
— Pats ar šujamdiegu, tādu resnāku, — paskaidroja Frēdriksons. — Augstākais ar 20. numuru. Tu piestiprini to kādam pie loga. Stāvi ārpusē un ar sveķiem berzē diegu. Iznāk šausmīgs kauciens.
— Pie manas dēmoniskās acs, cik tu esi patīkams! — spoks izsaucās un aizvēlās pie Frēdriksona kājām.
— Vai tu nevarētu sagādāt man arī kaulukambari? Tu sacīji, skārda plāksne? Tā man ir. Kā to dara?
Pēc tam Frēdriksons līdz pat ausmai sēdēja un aprakstīja, kā biedē ļaudis, un zīmēja smiltīs konstrukcijas. Viņš acīmredzot bija sajūsmināts par šo bērnišķīgo nodarbošanos.
No rīta viņš devās atpakaļ uz Pārsteigumu dārzu, un manu spoku ievēlēja Karaliskajā Bezlikumu Kolonijā ar goda nosaukumu Izbīlis Šausmu Salā.
— Paklau, spok, — es sacīju. — Vai tev ir vēlēšanās dzīvot pie manis? Es jūtos mazliet vientuļš. Saprotams — man nav gluži bail, bet dažreiz pa naktīm metas diezgan neomulīgi…
— Pie visiem elles suņiem, — spoks iesāka un no- bāla aiz aizvainojuma. Bet tad tas nomierinājās un sacīja:
— Jā, lūdzu, tas ir laipni no tavas puses.
Es uzklāju spokam gultu cukura kastē un omulības labad nokrāsoju to melnu ar glītu joslu krustā saliktiem kaulu skriemeļiem. Uz ēdiena krūzītes es uz- rakstīju PRECEJIES (Bizeklim par lielu apmierinājumu).
— Milzīgi mājīgi, — spoks sacīja. — Vai tevi netraucēs, ja es ap pusnakti mazliet pagrabināšos? Esmu tā kā pieradis pie tā.
— Grabinies vien, — es teicu. — Bet ne vairāk kā piecas minūtes, un nesaplēs jūras putu tramvaju! Tas ir ļoti vērtīgs.
— Nu ja, piecas minūtes, — spoks sacīja. — Bet par Jāņu nakti es neatbildu.