Un Jāņu nakts atnāca un aizgāja (tad, starp citu, piedzima Bumbulītes vismazākā meita, saukta Mija, kas nozīmē vismazākā- kāda - vien - ir) un uzziedēja puķes, un ienācās āboli vai kas cits garšīgs, un tika apēsts, un, kā nu tas bija, kā ne, es ieslīdēju bīstamā ik- dienišķībā, kas nonāca tik tālu, ka es pat iestādīju
samta rozes uz navigācijas namiņa komandtiltiņa un sāku spēlēt pogas ar Bizekli un Patvaldnieku.
Nekas neatgadījās. Mans spoks sēdēja podiņu krāsns stūrī un adīja šalles un zeķes: ļoti nomierinoša nodarbošanās spokiem ar trausliem nerviem. Iesākumā tam patiesi izdevās nobiedēt pavalstniekus, un tas bija ļoti laimīgs, bet beidza spokoties, kad manīja, ka pavalstniekiem patīk, ja viņus biedē.
Bumbulītes meita nerrojās aizvien trakāk un trakāk un katru reizi mani piemānīja. Reiz viņa izplatīja baumas, ka drontam Edvardam ir gadījies samīt Patvaldnieku! Es, diemžēl, vienmēr ticu, ka ļaudis saka to, ko domā, un aizvien kļūstu aizvainots, kad pamazām apjēdzu, ka viņi nerrojas vai arī uz mana rēķina uzjautrinās. Kad es pārspīlēju, es vienmēr pats tam ticu!
Dažreiz ieradās dronts Edvards, nostājās krasta ūdenī un pa vecam paradumam bārās uz mums. Juksars bārās pretī, citādi es nekad nemanīju viņu darām nekā cita kā vien to, ka viņš ēda, gulēja, sauļojās, smējās ar Bumbulīti un rāpās kokos. Sākumā viņš arī rāpās pāri bruģkmens mūriem, bet tas ātri apnika, kad viņš atklāja, ka tas nav aizliegts. Viņš tomēr apgalvoja, ka jūtoties lieliski.
Dažreiz es redzēju garām aizburājam baltos zalkšus, un tad visu atlikušo dienu es biju melanholisks.
Pa to laiku manī izplatījās nemiers, kura dēļ vēlāk es piepeši kļuvu trakoti garlaikots šai labi iekārtotā un beznotikumu dzīvē un, tā sakot, aizlaidos.
Un tā, beidzot, tas notika.
Frēdriksons pats stāvēja pie navigācijas namiņa durvīm, un viņam galvā bija kapteiņa cepure. Bet šodien to rotāja divi mazi apzeltīti spārniņi.
Nodrāzies lejā pa kāpnēm, es saucu:
— Frēdrikson! Sveiks! Tu piedabūji to lidot!
Viņš vēcināja ar ausīm un pamāja ar galvu.
— Vai tu kādam to esi teicis? — es ar pukstošu sirdi jautāju.
Viņš papurināja galvu. Un acumirklī es atkal biju piedzīvojumu meklētājs, atgriezās patika, es biju liels, stiprs un skaists! Frēdriksons vispirms bija atnācis pie manis, lai pastāstītu, ka viņa izgudrojums ir gatavs! Pat Patvaldnieks to vēl nezināja.
— Ātri! Ātri! — es saucu. — Sakravāsimies! Es atdošu savas samta rozes! Es atdošu savu māju! Ai, Frēdrikson, es vai plīstu no idejām un gaidām!
— Ir jau labi, — Frēdriksons sacīja. — Bet vispirms būs atklāšana un pārbaudes lidojums. Mēs nevaram nokrāpt Karalim svētkus.
Pārbaudes lidojums notika tai pašā pēcpusdienā. Pārveidotā upes laiva stāvēja uz estrādes pie Patvaldnieka troņa un bija pārklāta ar sarkanu drapējumu.
— Melns būtu bijis svinīgāk, — piezīmēja mans spoks, adīdams, ka adatas džinkstēja vien. — Vai arī plīvurs, pelēks kā pusnakts migla. Ziniet, šausmu krāsa.
— Pasaulīt, kā tas runā, — sacīja Bumbulīte, kas bija paņēmusi līdzi visus savus bērnus. — Sveika, mīļā meita! Vai esi redzējusi savus jaunākos brāļus un māsas?
— Mīļā mamma, vai tu atkal uztaisīji jaunus? —
Bumbulītes meita teica. — Pasaki tiem, ka vinu lielā
māsa ir karaliska Kolonijas princese un ar lidojošu upes laivu brauks apkārt mēnesim!
Mazie brāļi un māsas klanījās un kniksēja, un blenza vinā.
Frēdriksons vienā laidā līda zem drapējuma, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā.
— Kaut kas izputēs caurulē, — viņš murmināja. — Juksar! Uzej uz klāja un iedarbini lielās plēšas!
Pēc brīža lielās plēšas sāka pūst. Tūdaļ pēc tam no izpūtes caurules izlidoja milzum daudz biezputras, trāpot Frēdriksonam tieši acī.
— Kaut kas ir sagājis grīstē, — viņš sacīja. — Auzu pārslu biezputra!
Bumbulītes bērni kliedza no prieka.
— Piedodiet, — Bizeklis, tuvu asarām, sauca. — To, kas palika pāri no brokastīm, es ielēju tējkannā, nevis izpūtes caurulē!
— Kā tad nu ir? — jautāja Patvaldnieks. — Vai Mēs varam sākt Savu svētku runu jeb vai esat aizņemti?
— Tā bija tikai mana mazā meita Mija, — sajūsmināta paskaidroja Bumbulīte. — Viņa ir ļoti personisks bērns! Ieliet biezputru izpūtes caurulē! Jau tas vien!
— Kundze, neņemiet to tik smagi, — Frēdriksons diezgan stīvi sacīja.
— Vai Mēs varam sākt vai Mēs nevaram? — Karalis jautāja.
— Lai tikai Jūsu Majestāte sāk vien, — es teicu.
Pēc pārtraukuma un pēc miglas sirēnas tuvojās Murmuļu brīvprātīgais orķestris un Patvaldnieks, ļaudīm gavilējot, uzkāpa tronī. Kad bija iestājies klusums, viņš teica:
— Mūsu aušīgie, vecie ļaudis! Gadījums ir piemērots, lai veltītu jums dažus izjustus vārdus. Aplūkojiet Frēdriksonu, Karalisko Galma pārsteigumu izgudrotāju. Vislielākais no tiem tiks atklāts šodien, lai tas šķērsotu zemi, ūdeni un gaisu! Apdomājiet labi šo drošās idejas darbu, kamēr jūs šņācat savās šķirbās, graužat, rakņājaties, čubināties un runājat blēņas. Mēs joprojām no jums gaidām lielas lietas, jūs nelaimes piemeklētie, neveiksminieki, augsti mīlētie pavalstnieki. Pacentieties izplatīt mazliet spožuma un goda pār mūsu pakalniem, un, ja tas nav iespējams, tad vismaz uzsauciet "urrā" šodienas varonim!
Un ļaudis sauca urravas tik stipri, ka zeme drebēja.
Murmuļi uzsāka spēlēt Karalisko Svētku valsi un, līstot rožu lietum un japāņu pērlēm, Frēdriksons iznāca priekšā un pavilka auklu. Kas par acumirkli!
Drapējums noslīdēja no Juras orķestra.
Bet tā vairs nebija mūsu vecā upes laiva, tas bija viens vienīgs spārnots metāla priekšmets, sveša, savāda mašīna! Es kļuvu pavisam melanholisks. Te es piepeši ieraudzīju ko tādu, kas mani samierināja ar pārvērsto upes laivu — tai bija vārds ultramarīna krāsā, tā joprojām saucās Juras orķestris\
Tagad Murmuļu brīvprātīgais orķestris pārgāja uz Patvaldnieka himnu, jūs jau zināt, ar piedziedājumu "nu gan jūs bijāt izbrīnījušies, ha, ha" un Bumbulīte jutās tik aizkustināta, ka raudāja.
Frēdriksons uzvilka cepuri uz ausīm un, Karaliskās Bezlikumu Kolonijas pavadīts (joprojām līstot rožu un japāņu pērļu lietum), uzkāpa uz klāja, un Juras orķestri aši piepildīja Bumbulītes bērni.
— Piedodiet! — piepeši iekliedzies, Bizeklis nolēca atpakaļ pāri trapam. — Nē, es neuzdrīkstos! Augšā gaisā! Man atkal paliks nelabi! — un ka gaistoša svītra Bizeklis ienira laužu burzmā un nozuda.
Tai pašā brīdī mašīna sāka trīcēt un rūkt. Durvis tika aiztaisītas un stingri pieskrūvētas, un Juras orķestris šaubīgi šūpojās uz priekšu un atpakaļ pa estrādi. Un nākošajā mirklī tas tik spēcīgi salēcās, ka es nokritu uz dibena.
Kad iedrošinājos paskatīties pa logu, mēs kuģojām uz priekšu pāri koku galotnēm Pārsteigumu parkā.
— Tā lido! Tā lido! — kliedza Juksars.
Man trūkst vārdu, lai aprakstītu vienreizējo sajūtu, kas mani pārņēma, kad es lidinājos virs zemes. Kaut arī esmu pilnīgi apmierināts, tā sakot, ar braucamo, ar kādu neizdibināms liktenis mani ir apgādājis, man jāatzīstas, ka tas nav domāts, lai lidinātos. Tagad, pilnīgi piepeši, es sajutos viegls un elegants kā bezdelīga, man nebija nevienas vienīgas raizes visā pasaulē, es biju zibensātrs un neuzvarams. Vispirms tas man sagādāja izmeklētu izpriecu paraudzīties uz tiem, kas joprojām tekalēja lejā pa zemi vai bailīgā apbrīnā blenza uz mani. Tas bija brīnišķīgs acumirklis, diemžēl pārāk īss.
Juras orķestris grima un, apmetis loku, mīksti nolaidās uz zemes, un ar baltām putu ūsām slīdēja pāri jūrai pie Patvaldnieka krasta.
— Frēdrikson! — es saucu. — Lidosim!
Viņš paskatījās uz mani, mani neredzēdams, viņa acis bija ļoti zilas, visu Frēdriksona stāvu apdvesa slepens triumfs, ar kuru mums citiem nebija nekā ko- piga. Un tad viņš lika Juras orķestrim doties tieši lejā jūrā. To piepildīja zaļa, caurspīdīga gaisma, un gar kajīšu logiem aiztrauca garām burbuļu bari.
— Nu mēs grimstam, — sacīja mazā Mija.
Piespiedis purniņu pie rūts, es lūkojos jūrā. Juras
orķestrim pašā vidū bija iededzināts lampu vainags. Lampas sūtīja vāru, drebošu gaismu jūras tumsā.
Es notrīsēju. Uz visām pusēm nekā cita kā vien zaļa tumsa, mēs slīdējām mūžīgā naktī un pilnīgā tukšumā. Frēdriksons izslēdza motoru, un mēs klusā planējumā grimām arvien dziļāk un dziļāk. Neviens no mums nerunāja, vaļsirdīgi sakot, mēs bijām mazliet nobijušies.
Bet Frēdriksona ausis bija saslējušās stāvus no priekiem, un tagad es redzēju, ka viņš ir uzlicis jaunu kapteiņa cepuri, kas bija izrotāta ar divām mazām sudraba spurām.
Neparastajā klusumā es mazpamazām uztvēru čukstus, kas kļuva aizvien skaļāki. Izklausījās, it kā tūkstošiem izbiedētu balsu būtu čukstējušas vienu un to pašu lietu atkal un atkal, vienu vienīgu vārdu: jūras suns, jūras suns, jūras suns…
Mīļie lasītāji, pamēģiniet paši kādu brīdi čukstēt "jūras suns", — brīdinoši un ļoti lēnām — tas izklausās šausmīgi!
Tagad mēs varējām izšķirt milzum daudz mazu ēnu, kas iznira no tumsas. Tās bija zivis un jūras čūskas, un ikvienai uz deguna bija mazs lākturītis.
— Kāpēc viņas nav aizdedzinājušas savus lākturus? — brīnījās Bumbulīte.
— Varbūt beigušās baterijas, — teica viņas meita.
— Mammu, kas ir jūras suns?
Zivis piepeldēja pie paša Juras orķestra un interesējās. Tās stāvēja ciešā apli ap grimstošo laivu, un visu laiku mēs dzirdējām biedējošo čukstu — jūras suns! jūras suns!
— Te kaut kas nav labi, — sacīja Juksars. — Man ir Priekšnojautas! Es pēc sava deguna jūtu, ka tie neuzdrošinās iedegt savas lampas. Aizliegt ļaudīm iedegt lampas, kuras tie paši nes sev uz galvas!
— Varbūt jūras suns to ir aizliedzis? — čukstēja Bumbulītes meita, starodama no sasprindzinājuma.
— Man bija mātesmāsa, kas nekad neiedrošinājās iededzināt savu prīmusu, jo, kad viņa to izdarīja pirmo reizi, tas uzlidoja gaisā kopā ar viņu!
— Nu mēs sadegsim, — teica mazā Mija.
Zivis nāca aizvien tuvāk. Kā ciešs mūris tās stāvēja ap Juras orķestri un blenza uz jnūsu lampām.
— Vai tās nemāk runāt? — es jautāju.
Tad Frēdriksons iedarbināja savu bezdrāts klausāmo aparātu. Tas brīdi pašņāca, pēc tam mēs izdzirdām tūkstoškārtīgi žēlabainu kaucienu: jūras suns, jūras suns! Viņš nāk tuvāk un tuvāk, un tuvāk… Nodzēsiet gaismu! Nodzēsiet gaismu! Tevi apēdīs… Cik vatu tev ir, nabaga vali?
— Ja jābūt tumsai, tad jābūt tumsai, — atzinīgi noteica mans spoks. — Likteņa nakts aizsedz kapsētu ar saviem plīvuriem, vientulīgi vaimanā melnas ostas.
— Tcssss, — kušināja Frēdriksons. — Es kaut ko dzirdu…
Mēs klausījāmies. No lielas tālienes nāca vāji dunoša skaņa, kā pulsa sitiens — nē, kā soļi, itin kā kāds palēkdamies nāktu lieliem, gausiem soļiem. Uz mirkli visas zivis bija pazudušas.
— Nu mūs apēdīs, — sacīja mazā Mija.
— Man liekas, es nolikšu bērnus gulēt, — sacīja Bumbulīte. — Visi gultās!
Viņas bērni sastājās aplī un palīdzēja cits citam atpogāt pogas uz muguras.
— Šovakar izskaitiet paši sevi, — mamma teica. — Es jūtos mazliet izklaidīga.
— Vai tu mums lasīsi priekšā?! — bērni klaigāja.
— To es varu darīt, — Bumbulīte atbildēja. — Kur mēs pēdējo reizi palikām?
Bērni monotoni vienā mutē norunāja: tas — ir —
vienača — Boba — asinainais — roku darbs — izteicās — policijas inspektors — Tvigs — un — izvilka — trīscollu — naglu — no — nogalinātā — auss — tas —būs — noticis —
— Labi, labi, — sacīja Bumbulīte. — Bet pasteidzieties mazliet …
Savādi lēkājošā skaņa bija pienākusi daudz tuvāk. Juras orķestris nemierīgs šūpojās, un klausāmaparāts šņāca kā kaķis. Es jutu, ka man mati pakausī slejas stāvus, un es saucu:
— Frēdrikson! Nodzēs lampas!
Iekams palika tumšs, mēs vēja pusē paredzējām jūras suņa ēnu, un šis redzējums bija pilnīgi neaprakstāmi šausmīgs — varbūt lielākotiesu tāpēc, ka par nezvēru mēs paguvām gūt tikai vispārēju iespaidu. Tumsā es iztēlojos pārējo, un tas bija vēl ļaunāk.
Frēdriksons iedarbināja mašīnu, bet, iespējams, viņš bija pārāk uztraukts, lai spētu navigēt. Juras orķestris nevis pacēlās, bet ātri nogrima līdz pašam jūras dibenam.
Tur tas izlaida savas kāpurķēdes un sāka rāpot pa smiltīm. Aļģes kā taustīgas rokas slīdēja gar mūsu logiem. Tumsā un klusumā mēs dzirdējām elsojam jūras suni. Tagad tas kā pelēka ēna izslīdēja no jūras zālēm, acis tam bija dzeltenas, un divas šausmīgas gaismas strēles kā starmeši taustījās pār laivas malām.
— Visi zem segām! — Bumbulīte sauca saviem bērniem. — Un ātrāk nebāziet galvas ārā, iekams es neteikšu!
Atskanēja nejauks trinkšķis kuģa pakaļgalā, jūras suns bija sācis grauzt dziļuma stūri.
Tai pašā brīdī ārā jūrā sacēlās milzīga kustība. Juras orķestris pacēlās un tika nosviests' uz muguras, aļģes
ar plīvojošiem matiem gulēja jūras dibenā, un ūdens šalca kā no vannas istabas krāna. Mēs tikām sasviesti krustām šķērsām, skapja durvis atsitās vaļā, un ārā izlidoja trauki, dancodami riņķī kopā ar auzu pārslām, mannu, sāgo un rīsiem, Bumbulītes bērnu zābakiem un spoka adāmadatām, un Juksara tabakas kārba apgāzās, un tas bija gaužām drausmīgi. Un no jūras tumsas mēs izdzirdām kaucienu, kas lika saslieties stāvus spalvām uz ikviena astes.
Pēc tam iestājās klusums. Baiss klusums.
— Man jau patīk lidot, — Bumbulīte vaļsirdīgi paskaidroja, — bet it nemaz nepatīk nirt. — Diez cik bērnu man ir palicis. Mīļo meitiņ, izskaiti tos!
Bet, tikko Bumbulītes meita bija sākusi skaitīt, te šausmīga balss izsaucās:
— Ak tā! Jūs esat šeit, pārmorrojusies kompānija! Septiņi simti caurumu manā mazajā alā! Jūs domājāt, ka varēsiet noslēpties jūras dzelmē, ko? Ne no manis! Ne no manis, kuram jūs pastāvīgi aizmirstat pateikt ardievas!
— Kas tad nu tas ir? — Bumbulīte izsaucās.
— Vari minēt trīs reizes, — pavīpsnājis teica Juksars.
Frēdriksons aizdedzināja lampas, un pēc tam dronts Edvards, pabāzis galvu zem ūdens, pa logu skatījās uz visu kompāniju. Mēs skatījāmies pretī, cik vien bezrūpīgi jaudājām, un tad ieraudzījām dažus gabalus no jūras suņa, kas peldēja visapkārt: mazliet astes un mazliet ūsu, bet viss pārējais bija tikai biezputra, jo drontam Edvardam bija gadījies to samīt.
— Edvard! Mīļais draugs! — sauca Frēdriksons.
— To mēs nekad neaizmirsīsim, — es teicu. — Tu mūs izglābi pēdējā minūtē!
— Bērni, nobučojiet tēvoci, — izsaucās Bumbulīte, raudādama no aizkustinājuma.
— Par ko jūs runājat? — dronts Edvards jautāja. — Nelaidiet ārā bērnus! Tie tikai salīdīs man ausīs. Ar katru dienu jūs kļūstat neciešamāki! Drīz jūs vairs nederēsiet pat apēšanai. Es gandrīz samaitāju kāju pirkstus, jūs meklēdams, un tagad jūs, kā parasts, tikai cenšaties izvairīties no lietas un lišķojaties!
— Tu samini jūras suni! — kliedza Juksars.
— Ko tu saki! — ieteicās dronts Edvards un salēcās. — Vai nu atkal esu kādu saminis!? Ticiet man, tur es nekā nevarēju darīt! Un tieši pašlaik mana rocība neatļauj vēl kādas bēres…
Piepeši viņš saniknojās un iekliedzās:
— Starp citu, kāpēc jūs ļaujat saviem vecajiem suņiem skraidīt man gar kājām! Vainojiet paši sevi!
Un dronts Edvards dziļi aizvainots aizbrida prom pa jūru. Pēc brīža viņš pagriezās un sauca:
— Es atnākšu uz kafiju rīt no rīta! Un tai ir jābūt stiprai!
Piepeši atgadījās kas jauns — atspīdēja visa jūras dzelme.
— Nu mēs atkal sadegsim, — teica mazā Mija.
Simtiemmiljonubiljoniem zivju peldēja no visām
pusēm ar aizdedzinātiem lākturiem, kabatas baterijām, laternām, vētras lukturiem, spuldzēm un karbīda lampām. Dažai labai pie katras auss bija pa svečturim, un ikviena staroja no prieka un pateicības.
Nupat vēl tik drūmā jūra iemirdzējās kā varavīksne no ziliem zāļu paklājiem ar violetām, sarkanām un koši dzeltenām anemonēm, un jūras čūskas aiz līksmes stāvēja uz galvas.
Mūsu mājupceļš bija viens triumfa brauciens. Tas gāja cilpām krustu šķērsu pa visu jūru, un nekad nevarēja zināt, vai mums gar iluminatoriem dancoja jūras gaisma vai zvaigznes.
Tikai uz rīta pusi mēs atstūrējām atpakaļ Patvaldnieka salā, un tad lielais vairums no mums bija diezgan slābani un miegaini.
Mazā Mija stiprā palielinājumā.