Desmit jūras jūdzes no krasta mēs ieraudzījām airu laivu, kas signalizēja ar palīdzības karodziņu.
— Tas ir Patvaldnieks, — es uztraukts izsaucos. — Vai jūs domājat, ka mājās tik agri no rīta viņiem būs notikusi revolūcija? (Bet Karaļa pavalstnieki varbūt nebija tādu ļaužu.)
— Revolūcija? — Frēdriksons sacīja un uzņēma pilnu ātrumu. — Kaut nu nekas nebūtu atgadījies manam brāļa bērnam.
— Kas par lietu? — Bumbulīte sauca, kad mēs nobremzējām līdzās Karaliskajai airu laivai.
— Lieta? Lieta! — sauca Patvaldnieks. — Ir visādas lietas!!! Es gribēju teikt — sagājušas grīstē! Jums tūlīt jābrauc mājās!
— Vai tie ir aizmirstie kauli, kas beidzot pieprasījuši savu atriebību? — cerīgi jautāja spoks.
— To visu ir savārījis mazais Bizeklis, — elsa Karalis un uzkāpa uz klāja. (Parūpējieties kāds par laivu!) — Mēs braucām jums pakaļ… jo Mēs ne druskas nepaļaujamies uz Saviem pavalstniekiem.
— Bizeklis?! — izsaucās Juksars.
— Jā, tieši Bizeklis, — atbildēja Karalis. — Mums ļoti patīk kāzas, bet Mēs nevara?n ielaist karaļvalstī septiņus tūkstošus klintsāpšu un saniknotu mātesmāsu!
— Kas precēsies? — Bumbulīte ieinteresēta jautāja.
— Mēs taču sacījām! Bizeklis! — Patvaldnieks atbildēja.
— Neiespējami, — teica Frēdriksons.
— Jā, jā, jā viņi tūdaļ precēsies! — nervozi teica Patvaldnieks. — Ar Mērcīti. (Palieliniet kāds ātrumu!) Viņi sajūsminājās viens par otru vienā acumirklī un mainīja pogas, un skraidīja apkārt, un nepārtraukti aušojās, un tagad viņi ir telegrafējuši savai mātesmāsai (lai gan viņa jau būs apēsta) un septiņiem tūkstošiem klintsāpšu un uzlūguši visus uz kāzām! Un Mēs apēdī- sim Savu kroni, ja viņi neuzraks visu valsti! Iedodiet kāds Mums glāzi vīna!
— Vai tā, iespējams, nebija Murmules mātesmāsa, ko viņi uzlūdza uz kāzām? — es satraukts jautāju, pasniegdams Patvaldniekam viņa vīna glāzi.
— Jā, jā, kaut kas tādā garā, — viņš drūmi atbildēja. — Mātesmāsa ar pusdegunu un turklāt nikna. Mums patīk pārsteigumi, bet Mēs labprāt tos sagādājam paši!
Mēs tuvojāmies krastam.
Vistālāk zemes mēlē stāvēja Bizeklis un ar Mērcīti līdzās gaidīja. Juras orķestris piestāja, un Frēdriksons pasvieda trosi dažiem pavalstniekiem, kas stāvēja un mūs apbrīnoja.
— Nuu? — viņš sacīja.
— Piedodiet! — Bizeklis izsaucās. — Es esmu apprecējies!
— Es arī, — Mērcīte nočukstēja un pakniksēja.
— Bet Mēs taču sacījām, ka jums jāpagaida līdz pēcpusdienai, — Patvaldnieks žēlojās. — Tagad nebūs nekādu jautru kāzu svinību!
— Atvainojiet, bet mums nebija iespējams tik ilgi gaidīt, — Bizeklis atbildēja. — Mēs esam tik sajūsmināti viens par otru!
— Ai, mīļie ļautiņi! — sauca Bumbulīte un šnukstēdama traucās pa trapu. — Apsveicu! Cik viņa ir jauka, tā mazā Mērcīte! Bērni, apsveiciet viņus, viņi ir apprecējušies!
— Tagad viņi ir saindējušies*, — sacīja mazā Mija.
Bet te Mumintēta lasīšanu pārtrauca Snifs, kas strauji piecēlās, sacīdams:
— Stop!
— Tētis lasa par savu jaunību, — trollītis Mumins pārmetoši sacīja.
— Un par mana tēta jaunību, — ar negaidītu cienību sacīja Snifs. — Tagad es esmu dzirdējis milzum daudz par Bizekli, bet nekad ne vārda par kaut kādu Mērcītil
— Es viņu aizmirsu, — Mumintētis nomurmināja.
— Viņa tikai tagad ieradās…
— Tu aizmirsi manu mammu\ — kliedza Snifs. Atvērās guļamistabas durvis, un pa tām ielūkojās
trollīša Mumina māmiņa.
?
— Vai jūs vēl esat nomodā? — viņa jautāja.
— Man likās, ka kāds sauca pēc māmiņas.
— Tas biju es! — izlēcis no gultas, izsaucās Snifs.
— Padomājiet tik! Te ir bijis jādzird par tētiem, tētiem un tētiem, un te piepeši bez kāda brīdinājuma tu uzzini, ka ir arī māmiņa!
— Bet tas taču ir dabiski, — Muminmāmiņa pārsteigta sacīja. — Cik man zināms, tev bija ļoti izdevusies māmiņa ar lielu pogu kolekciju.
Snifs bargi palūkojās uz Mumintēti un sacīja:
— Ak tā!?
— Milzum daudzu pogu kolekciju! — apgalvoja tētis. — Akmeņi, gliemežvāki, stikla pērles, uz mata, ko vien gribi! Starp citu, viņa bija pārsteigums!
Snifs nogrima domās.
— Runājot par mammām, — sacīja Susuriņš. — Kā tur īsti bija ar to Bumbulīti? Vai man arī ir mamma?
— Saprotams! — atbildēja trollīša Mumina tētis.
— Turklāt ļoti patīkama.
— Tad jau mazā Mija ir man rada, — Susuriņš pārsteigts izsaucās.
— Kā nu ne, protams! — sacīja Mumintētis. — Bet jūs mani nepārtrauciet. Šie visādā ziņā ir mani memuāri un nevis radu rakstu pētījumi!
— Vai viņš drīkst lasīt tālāk? — trollītis Mumins
jautāja.
— Nu ja, — atbildēja Snifs ar Susuriņu.
— Paldies! — atvieglots teica trollīša Mumina tētis, un tā viņš turpināja lasīšanu.
Bizeklis un Mērcīte visu dienu saņēma kāzu dāvanas. Beidzot kafijas kārba bija pilna, un tad pogas, akmeņi, gliemežvāki, skapju rokturi un viss pārējais (ko es nejaudāju uzskaitīt) tika sakrauti kaudzē uz kalna.
Bizeklis uzsēdās visam virsū, turēja Mērcītes ķepu un gauži staroja no prieka.
— Ir šausmīgi patīkami būt precētam, — viņš sacīja.
— Varbūt, — sacīja Frēdriksons. — Bet tagad paklausies. Vai jums bija jāuzlūdz šurp Murmules mātesmāsa? Un klintsāpši?
— Piedodiet, bet tie būtu ļoti bēdīgi, ja nebūtu varējuši atnākt, — atbildēja Bizeklis.
— Jā, bet mātesmāsa, mātesmāsa! — es saucu.
— Vai zini ko, — Bizeklis vaļsirdīgi atbildēja, — īstenībā es pēc viņas nemaz tik traki neilgojos. Bet, piedodiet! Mani ļoti moka sirdsapziņa! Es taču vēlējos, lai kāds būtu tik labs un viņu apēstu!
— Hm, — Frēdriksons novilka. — Nu ja. Tajā kaut kas ir.
Ap to laiku, kad pienāca pasta laiva, zemes mēle, pakalni un krastmalas bija kā piebāztas ar Patvaldnieka pavalstniekiem. Majestāte sēdēja zem troņa debesīm visaugstākā pakalnā, gatavs dot zīmi Murmuļu brīvprātīgajam orķestrim.
Bizeklis un Mērcīte bija iesēdināti kāzu laivā, kas bija izveidota kā gulbis.
Visi bija ļoti uzbudināti un nemierīgi, jo baumas par Murmules mātesmāsu un viņas raksturu bija apskrējušas visu zemi. Turklāt bija pamatotas bažas, ka klintsāpši uzspridzinās valsti un apēdīs Pārsteigumu dārza mežu. Neviens tomēr ne vārda par visu to neteica jaunlaulātajiem, kas mierīgu sirdsapziņu mainījās pogām.
— Vai jūs domājat, ka viņu varētu aizbaidīt ar fosforu vai sveķotu diegu? — jautāja mans spoks, kas sēdēja un izšuva miroņgalvas uz tējas sildītāja Mērcītei.
— Ne jau viņu, nē, — es drūmi atbildēju.
— Viņa atkal sāks ar audzinošām rotaļām, —Juksars pareģoja. — Varbūt viņa pat aizkavēs tevi iet migā, kad pienāks ziema, un piespiedīs braukt ar slēpēm.
— Kas tas ir? — Bumbulītes meita jautāja.
— Sļūkšana pa nokrišņiem, — Frēdriksons skaidroja.
— Pasaulīt manu! — Bumbulīte pārbijusies iesaucās. — Cik šausmīgi!
— Nu mēs drīz mirsim, — teica mazā Mija.
Tai pašā brīdī ļaužu masas pāršalca bažīga šalkoņa,
tuvojās pasta laiva.
Murmuļu brīvprātīgais orķestris sāka spēlēt himnu "Pasargā Mūsu ākstīgos ļaudis", un kāzu gulbis aūrās no cietzemes. Pāris Bumbulītes bērnu aiz uzbudinājuma iekrita ūdenī, miglas sirēna kauca, un Juksars, zaudējis savaldību, aizbēga.
Tikai tad, kad mēs ieraudzījām, ka pasta laiva ir tukša, mums ienāca prātā, ka septiņi tūkstoši klintsāpšu diez vai varētu tajā satilpt. Gar krastiem skanēja atvieglojuma un vilšanās saucieni. Viens vienīgs klintsāpsis ielēca kāzu gulbī, kas žigli tuvojās krastam.
— Kas tad nu?! — jautāja Patvaldnieks, kas vairs ilgāk nevarēja nociesties, bet bija atstājis savu troni un nonācis krastmalā. — Viens vienīgs klintsāpsis?!
— Tas ir mūsu pašu vecais klintsāpsis! — es izsaucos. — Un viņam rokās ir neparasts sainis!
— Tātad viņu tomēr apēda, — sacīja Frēdriksons.
— Klusu! Klusu! Klusu! — Karalis sauca un iedarbināja miglas sirēnu. — Dodiet vietu klintsāpsim! Viņš ir Vēstnieks!
Ļaužu masas pašķīrās, dodamas vietu līgavai un līgavainim un klintsāpsim, kurš, kautrīgi pietecējis mums klāt, nolika saini zemē. Tam bija viegli apgrauzti stūri, bet citādi tas bija labā stāvoklī.
— Nuu? — Patvaldnieks jautāja.
— Murmules mātesmāsa liek sveicināt… — sacīja klintsāpsis, drudžaini meklēdamies pa sava svētdienas uzvalka kabatām.
Visi aiz nepacietības lēkāja ar abām kājām.
— Pasteidzieties! Pasteidzieties! — Karalis sauca.
Beidzot, izvilcis saņurcītu vēstuli, klintsāpsis cienīgi
paskaidroja:
— Murmuļa mātesmāsa iemācīja mani lasīt. Es zinu gandrīz visu alfabētu! Visus burtus, izņemot ai, au, ei un ie! Viņa lasīja, un es rakstīju. Viņa saka šādi. Klintsāpsis ievilka elpu un sāka mokoši lasīt priekšā:
MIĻ BĒRNI!
ES RAKSTU ŠĪS RINDAS AR SĀPĪGU NOŽĒLU, SIRDSAPZIŅAS PĀRMETUMM UN NEIZPILDĪTA PNĀKUMA JŪTĀM. MAN NAV SPĒJAMS RASTS UZ JŪSU KĀZĀM, BET CERU, KA JŪS ATVNOST ŠO RBĪGO RĪCĪBU. TICT MAN, ES BIJU GLMOTA UN PRCĪGA, KA JŪS ILGOJATS PĒC MANIS UN ES ESMU RDĀJUSI ZKUSTINĀJUMA ASARU UPES, KA MAZS BIZEKLIS NOLĒMIS PRECĒTS. ES NEVARU VN BGT JUMS PATKTS, MĪĻ BĒRNI, VISPIRMS J PAR TO, KA JŪS MANI IZGLĀBĀT, KA MANI NEAPĒD MORRA UN PĒC TAM, KAD JŪS MANI STĀDĪJĀT PRKŠĀ TM APBUROŠAJAM KLINTSĀPŠM. TAS IR MANS NEMURMULISKS PNĀKUMS ATZĪT ŠSMĪGO PATSĪBU: KLINTSĀPŠM UN MAN IR ĻOTI STIPRI JTRI KOPĀ, KA PAT KĀZU SVINĪBAS NEVAR ZVILINĀT MŪS NO MĀJĀM. MĒS ROTAĻĀJAMS DZINOŠAS ROTAĻAS GU DNU UN ILGOJAMS PĒC VESELĪGĀS ZMAS AR TĀS ĀTRO BRKŠANU PA SNGU. L KT KĀDĀ MĒRĀ MAZINĀTU JŪSU VILŠANOS, ES TOMĒR ZSŪTU DĀRGU KĀZU DĀVANU, KURA, ES CERU, ROTĀS BIZEKĻA KAFIJAS KĀRBU!
SEŠI SIMTI DEVIŅDESMIT DEVIŅI SVCNI NO KLINTSĀPŠM
PATCĪGĀ PADEVĪBĀ MURMULES MĀTESMĀSA.
Pakalnos iestājās pilnīgs klusums.
— Kas ir rbīgs? — es jautāju.
— Riebīgs, saprotams, — klintsāpsis atbildēja.
— Vai tev patīk audzinošas rotaļas? — Frēdriksons piesardzīgi apvaicājās.
— Šausmīgi traki! — klintsāpsis atbildēja.
Es apsēdos un jutos apjucis.
— Mīļais, atver saini! — Bizeklis sauca.
Klintsāpsis svinīgi pārgrauza auklu, un nāca redzama fotogrāfija dabiskā lielumā, attēlojot Murmules mātesmāti kā klintsāpšu karalieni.
— Viņai deguns ir savā vietā! — Bizeklis iekliedzās. — Cik es esmu laimīgs! Ai, cik jauki!
— Mīļais, paskaties uz rāmi, — sacīja Mērcīte.
Mēs visi palūkojāmies uz rāmi un iesaucāmies:
— Ai! — Tas bija no īsta spāņu zelta ar topāza rozēm un hrizolītu katrā stūrī. Vistuvāk fotogrāfijai bija virkne mazu dimantu (aizmugure bija noklāta ar vienkāršiem tirkīziem).
— Vai tu domā, ka tos var noknibināt nost? — Mērcīte vēlējās zināt.
— Noteikti! — Bizeklis jūsmīgi izsaucās. — Vai mēs nedabūjām arī kādu mantu kā kāzu dāvanu?
Un tieši tobrīd līcī atskanēja drausmīga balss, un tā sauca:
— Nu! Septiņi simti caurumu manā mazajā kārbā! Te es gaidu un gaidu savu rīta kafiju, un neviens pats neatminas būt laipns pret veco Edvardu!
Pāris dienas pēc tam, kad trollīša Mumina tētis bija pastāstījis par Bizekļa kāzām, viņš ar savu ģimeni sēdēja verandā. Bija vētrains septembra vakars. Mu- minmāmiņa bija pagatavojusi viņiem groku un sviestmaizes, un visi bija izrotājuši sevi īpašā veidā, tā viņi darīja tikai ļoti svinīgos gadījumos.
— Nu-u? — Muminmāmiņa gaidu pilna ieteicās.
— Memuāri tika šodien pabeigti, — tētis neskaidri noteica. — Nobeiguma vārdi tika uzrakstīti četrdesmit piecas minūtes pāri sešiem. Pēdējais teikums — jā, jūs paši varēsiet izšķirt, kā jums tas patīk!
— Vai tur nekas nav rakstīts par tavu uzdzīvi ar baltajiem zalkšiem? — Susuriņš jautāja.
— Nē, — tētis sacīja. — Saproti, šī būs pamācoša grāmata.
— Tieši tāpēc! — kliedza Snifs.
— Kuš, kuš, tcss, — teica trollīša Mumina māmiņa. — Bet vai man pamazām nevajadzētu parādīties? — un viņas seja kļuva gluži sārta.
Trollīša Mumina tētis ieņēma trīs dziļus klunkškus
no savas glāzes un teica:
— Uz mata. Ieklausies labi, mans dēls, jo pēdējā nodaļa stāsta par to, kā es atradu tavu māmiņu.
Tad viņš atvēra grāmatu un lasīja:
Iestājās rudens, un lieli, pelēki lieti ieslēdza Patvaldnieka salu pastāvīgā miglā.
Es biju ļoti pārliecināts, ka mūsu slavenais brauciens ar Juras orķestri ir tikai ievads lielajam braucienam pasaulē. Bet tā nenotika. Tā bija kulminācija, virsotne bez turpinājuma. Kolīdz Frēdriksons bija pārbraucis mājās un jezga ar Bizekļa kāzām bija norimusi, viņš sāka uzlabot savu izgudrojumu. Viņš mainīja un būvēja klāt, viņš iekārtoja, slīpēja, pulēja un krāsoja līdz bezgalībai, un beidzot Juras orķestris izskatījās kā salons.
Dažreiz Frēdriksons iztaisīja mazus izklaides braucienus ar Patvaldnieku vai Karalisko Bezlikumu koloniju, bet uz vakariņām viņš vienmēr atgriezās mājās.
Es turpināju ilgoties, un man sašļuka dūša aiz ilgām pēc milzīgās pasaules, kas mani gaidīja. Un lija aizvien stiprāk un stiprāk, un aizvien bija kaut kas darāms vai nu ar dziļuma stūri, vai apgaismojumu, vai mašīn- telpas lūku, vai ko citu, ko varēja mainīt. Drīz vien uznāca lielās vētras. Bumbulītes māju aizpūta prom, un viņas meita sasaldējās, guļot ārā. Bizekļa kafijas kārbā lija iekšā lietus. Man vienīgajam bija kārtīga māja ar labu podiņu krāsni. Kas tādā gadījumā notiek? Saprotams, nepagāja ilgs laiks, kad visi dzīvoja pie manis. Un, jo plašāka bija ģimenes dzīve navigācijas namiņā, jo vientuļāks es jutos.
Es nevaru pietiekami uzsvērt tās briesmas, kad draugi ņem un apprecas vai arī kļūst par galma izgudrotājiem. Vienu dienu ir viena bezlikumu kompānija, dēkaini biedri, kas aizlaižas, kad apnīk — ir ko izvēlēties, sazin kas, visa pasaules karte —
— un te piepeši viņus tas vairs neinteresē. Viņi grib siltumā. Viņiem ir bail no lietus. Viņi sāk krāt prāvas lietas, kurām nepietiek vietas iesaiņojumā. Viņi
runā tikai par sīkumiem. Viņiem pēkšņi nepatīk nolemt vienu un darīt gluži otrādi. Agrāk viņi vilka buras, un tagad viņi taisa plauktiņus traukiem. Ak, kurš gan spēj runāt par šādām lietām, neritot asarām!
Pats ļaunākais bija tas, ka viņi mani aplipināja, un, jo patīkamāk man bija kopā ar viņiem pie podiņu krāsns, jo grūtāk bija būt brīvam un drošam kā jūras ērglim. Mīļie lasītāji, vai jūs mani saprotat? Es biju ieslēgts un tomēr ārpusē, un beidzot es nebiju it nekas, un bija tikai vētras un lieti.
Tai gluži sevišķajā vakarā, par kuru tagad stāstīšu, bija drausmīgs laiks. Jumts knakšķēja un šņirkstēja, laiku pa laikam dievidrietumu vētra pa skursteni dūmus iesvieda atpakaļ, un lietus tecēja kā mazas, žiglas kājas pa verandu (es komandtiltiņu biju pārbūvējis par verandu un izzāģējis balustrādi priežu čiekuru rakstā).
— Mammu! Vai tu mums lasīsi priekšā? — savās gultās jautāja Bumbulītes bērni.
— Jā, protams, — Bumbulīte atbildēja. — Kur mēs palikām?
— Policijas — inspektors — Tvigs — lavījās — lēnām — tuvāk! — klaigāja bērni.
— Labi, — noteica viņu mamma. — Policijas inspektors lavījās lēnām tuvāk. Vai tur tālāk nespīdēja revolvera stobrs? Ledus auksts, apņēmīgs viņš slīdēja tālāk uz tiesas un taisnības atriebes kājām, apstājās, lavījās uz priekšu…
Es izklaidīgi klausījos Bumbulītes stāstā, ko biju dzirdējis tik daudz reižu.
— Sis stāsts man patīk, — spoks teica. Tas izšuva turekli irbulīšu paciņai (kaulu skriemeļus uz melna flaneļa), vienu aci uzmetot pulkstenim.
Bizeklis sēdēja pie kamīna un turēja Mērcītes ķepu. Juksars lika pasjansu. Frēdriksons gulēja uz vēdera un skatījās bildes grāmatā "Brauciens pāri Okeānam". Bija droši un omulīgi, tīrā ģimenes dzīve, un, jo vairāk es uz to skatījos, jo nemierīgāks kļuvu. Manas kājas kņudēja.
Laiku pa laikam jūras putas apšļāca melnās, drebošās logu rūtis.
— Būt šādā nakti uz jūras, — es izklaidīgi sacīju.
— Astoņas balles. Ja ne vairāk, — ieteicās Frēdriksons, blenzdams savas bilžu grāmatas viļņos.
— Es iziešu ārā un paskatīšos uz laiku, — es murmināju un aizvēja pusē izslīdēju pa durvīm. Mirkli es stāvēju mierā un klausījos.
Bangu draudošie rībieni piepildīja tumsu ap mani. Es paostīju gaisu no jūras puses, atliecu atpakaļ ausis un devos uz vēja pusi.
Vētra ar rēkoņu brāzās pār mani, un es aizvēru acis, lai neieraudzītu visu to neizsakāmi šausmīgo, kas rudens naktī var ārā staigāt. Baisas lietas, par kurām labprāt netīkas domāt …
Starp citu, šis bija viens no tiem nedaudzajiem gadījumiem, kad es nedomāju nemaz. Es tikai zināju, ka tagad man jāiet uz krastmalu ar tās šņācošajām bangām, — tās bija maģiskas Priekšnojautas, kas vēlāk mūžā mani bieži noveda pie pārsteidzošiem rezultātiem.
No nakts mākoņa izlīda mēness, un slapjā smilts spīdēja kā metāls. Viļņi dārdēja pret krastu, pacēlās augšā ar izplestiem nagiem un kā virkne baltu pūķu noblīkšķēja pār krastu, plīkšķēdami aizvilkās tumsā un nāca atkal atpakaļ.
Manas atmiņas pieveic mani!
Kas bija tas, kas lika man spītēt tumsai un aukstumam (ļaunākajam, ko trollītis Mumins zina), lai klīstu lejā uz krastu tieši tai nozīmīgajā naktī, kas izcēla trollīša Mumina māmiņu uz mūsu salas? Ak, brīvība, izcilā lieta.
Cieši pieķērusies pie dēļa, viņa traucās bangās, kā bumba ielidoja līcī un atkal tika ievilkta jūrā.
Es iedrāžos krasta ūdenī un kliedzu no visa spēka:
— Es esmu šeit!
Tagad viņa nāca atpakaļ. Viņa bija palaidusi dēli vaļā un burāja augšup lejup ar kājām gaisā. Acu nepamirkšķinot, es redzēju tuvojamies melno ūdens sienu. Es satvēru krastā izskaloto savos skāvienos, un nākamajā mirkli mēs bezpalīdzīgi virpuļojām pa bangām, kas vārījās.
Ar pārdabisku spēku es ietriecu kājas smiltīs, turējos stingri, cieši — es rāpoju krastā, kamēr viļņi badīgi tvēra pēc manas astes, es meimuroju, stīvējos, cīnījos
un noliku savu daiļo nešlavu krastā, drošībā no mežonīgi cietsirdīgās jūras. Ak, tas bija pavisam kas cits, nekā glābt Murmules mātesmāsu! Trollītis Mumins, tieši tāds kā es, bet daudz skaistāks, mazs sievišķīgs trollītis Mumins, ko es biju izglābis! Viņa piecēlās kājās un kliedza:
— Glāb somu! Glāb somu!
— Vai to, ko jūs turat? — es jautāju.
— Ai, tā ir te! — viņa izsaucās. — Tavu prieku… —
Un vina atvēra savu lielo, melno somu un sāka rakņāties un meklēties tajā. Beidzot viņa izvilka pū- dernīcu.
— Man liekas, ka jūra ir sabojājusi pūderi, — viņa skumīgi sacīja.
— Tas nekas, jūs esat skaista tik un tā, — es galanti piezīmēju.
Tad ar neaprakstāmu skatu viņa pacēla acis uz mani un stipri nosarka.
Ļaujiet man apstāties šeit, pie šī ievērojamā pagrieziena punkta manā vētrainajā jaunībā, ļaujiet man nobeigt memuārus, kur trollīša Mumina māmiņa, vispiemīlīgākā starp troļļiem Muminiem, ievēlās manā dzīvē! Pēc tam manu dullumu pārlūkoja viņas
maigās un saprotošās acis, pārvērzdamās to par viedokli un saprātu, kamēr pašas tās vienlaikus zaudēja mežonīgo brīvības šarmu, kas vilināja mani par tām rakstīt.
Tas viss notika šausmīgi sen, bet tagad, kad esmu atdzīvinājis savas atmiņas, es jūtu, ka viss varētu atgadīties vēl reizi, lai gan gluži jaunā veidā.
Es nolieku memuāru pildspalvu pārliecībā, ka piedzīvojumu burvīgais laiks tik un tā vēl nav beidzies (tas būtu gaužām skumīgi).
Bet tagad nāk svarīgs epilogs.
Lai ikviens ievērības cienīgs trollītis Mumins apdomā manus pārdzīvojumus, manu drosmi, manu sapratni, manus tikumus (un, iespējams, manas muļķības) — ja viņš nepūlas mācīties no tās pieredzes, kura viņam pašam reiz jāgūst te brīnumainā, te apgrūtinošā veidā, kas raksturīgs visiem jauneklīgiem un apdāvinātiem troļļiem Muminiem.
Te nobeidzas memuāri.
Trollīša Mumina tētis nolika memuāru pildspalvu uz verandas galda un klusuciezdams uzlūkoja savu ģimeni.
— Priekā! — aizkustināta teica Muminmāmiņa.
— Priekā, tēt! — teica trollītis Mumins. — Tagad gan tu esi slavens.
— Ko tu saki! — izsaucās tētis un salēcās.
— Kad ļaudis lasīs šo grāmatu, tie domās, ka tu esi slavens, — trollītis Mumins nešaubīdamies sacīja.
Rakstnieks māja ar ausīm un izskatījās priecīgs.
— Varbūt! — viņš sacīja.
— Bet pēc tam, kas notika pēc tam? — sauca Snifs.