— Ai — pēc tam, — teica trollīša Mumina tētis un ar vieglu žestu pamāja, aptverot māju, ģimeni, dārzu, Muminieleju un, starp citu, visu citu, kas min uz papēžiem katra jaunībai.
— Mīļais bērns, — kautri sacīja Muminmāmiņa, — pēc tam sākās tas.
Pēkšņa vēja pūsma sadrebināja verandu. Lietus pieņēmās spēkā.
— Būt uz jūras šitādā naktī, — tētis izklaidīgi murmināja.
— Bet mans tētis? — jautāja Susuriņš. —Juksars?
Kas notika ar vinu? Un mammu?
— Un Bizekli! — sauca Snifs. — Jūs izturējāties nevīžīgi pret vienīgo tēti, kāds man jebkad bijis! Nemaz jau nerunājot par viņa pogu kolekciju un Mērcīti!
Verandā iestājās klusums.
Un tieši tobrīd, savādi gan — tieši tai acumirklī, kas bija gaužām nepieciešams šī stāsta labad — pie durvīm klauvēja. Trīs stingri, īsi klauvējieni.
Trollīša Mumina tētis pielēca kājās un iesaucās:
— Kas tur!?
Tad dobja balss atbildēja:
— Atveriet! Nakts ir slapja un auksta.
Mumintētis atvēra durvis līdz galam.
— Frēdrikson! — viņš iekliedzās.
Un verandā ienāca Frēdriksons, nopurināja no sevis ūdeni un sacīja:
— Pagāja laiks, kamēr atradu. Sveiki, sveiki.
— Tu neesi kļuvis ne par matu vecāks! — Mumintētis aizgrābts izsaucās. — Ai, cik es esmu apmierināts! Ai, cik es esmu priecīgs!
Tad atskanēja sīka, dobja balss, kas sacīja:
— Tāda likteņnaktī kā šī aizmirstie kauli grab vairāk kā jebkad! — un, draudzīgi ņirgdams, spoks personīgi izlīda no Frēdriksona mugursomas.
— Esiet sveicināti! — sacīja trollīša Mumina māmiņa. — Vai drīkst piedāvāt groku?
— Paldies, paldies, — teica Frēdriksons. — Man vienu. Un vienu spokam. Un dažus tiem, kas tur ārā!
— Vai ir vēl kādi? — Mumintētis jautāja.
— Jā, daži vecāki, — sacīja Frēdriksons un iesmējās. — Viņi ir drusku kautrīgi.
Snifs ar Susurinu izdrāzās lietū, un tur stāvēja viņu tēti un māmiņas un sala, un bija nokaunējušies, ka nav tik ilgi devuši par sevi ziņu. Tur stāvēja Bizeklis un turēja Mērcītes ķepu, un abiem diviem lielos čemodānos bija līdzi pogu kolekcijas. Un tur stāvēja Juk- ® sars ar izdzisušu pīpi mutē un Bumbulīte, kas raudāja aiz aizkustinājuma, un Bumbulītes meita, un trīsdesmit četri bumbulīšu Sr
bērni, un it sevišķi mazā Mija (kas it nemaz nebija kļuvusi lielāka), un, kad visi bija sanākuši iekšā, tad veranda bija tik pilna, ka sienas izliecās.
Tā bija neaprakstāma nakts!
Tik daudz jautājumu, izsaucienu, apskāvienu, paskaidrojumu un groka nekad nebija pieredzējusi neviena vienīga veranda, un, kad Snifa mamma un tētis sāka šķirot savas pogu kolekcijas un uz līdzenas vietas atdāvināja Snifam pusi, tur palika tik nemierīgi, ka Bumbulīte savāca savus bērnus un sāka slēpt tos garderobēs.*
— Klusumu! — sauca Frēdriksons un pacēla savu glāzi. — Rīt…
— Rīt, — atkārtoja trollīša Mumina tētis ar jauneklīgi mirdzošu skatu.
— Rīt turpināsies Piedzīvojums! — Frēdriksons sauca. — Mēs lidosim prom ar Juras orķestri! Visi. Mammas, tēti un bērni!
— Nevis rīt, bet šonakt! — kliedza trollītis Mumins.
Un šai miglainajā ausmā visa kompānija izņudzi- nājās dārzā. Austrumos skaidrojās debesis uzlecošās saules gaidās. Viņa bija gatava nākt, pēc dažām minūtēm nakts būs beigusies, un viss atkal varēs sākties no jauna.
Jauni vārti uz Neticamo, Iespējamo, jauna diena, kurā viss var atgadīties, ja nekas nav pretī.