Reiz, kad trollītis Mumins bija gaužām mazs, viņa tētis viskarstākās vasaras vidū ņēma un apsaldējās. Tētis nevēlējās dzert siltu pienu ar sīpoliem un cukuru un nevēlējās iet un likties gultā. Viņš sēdēja dārza šūpolēs un šņaukājās un šņaukājās, un sacīja, ka cigāri garšojot drausmīgi, un viss zālājs bija pilns ar viņa kabatlakatiein, kurus trollīša Mumina māmiņa groziņā aiznesa prom.
Kad iesnas kļuva daudz stiprākas, tētis pārcēlās augšā uz verandu un apsēdās šūpuļkrēslā, uzvilcis segas līdz degunam, un māmiņa iedeva viņam kārtīgu groku. Bet tad jau bija par vēlu. Groks garšoja tikpat draņķīgi kā sīpoli ar pienu, un, atmetis jebkādas cerības, tētis aizgāja un apgūlās savā gultā bēniņu ziemeļu istabā. Viņš nekad vēl nebija bijis slims un uzņēma to šausmīgi nopietni.
Kad tētim kakls sāpēja visstiprāk, viņš lika māmiņai aiziet pēc trollīša Mumina, Susuriņa un Snifa, un visi sastājās ap viņa gultu. Pēc tam tētis mudināja viņus nekad neaizmirst, ka viņi ir varējuši dzīvot kopā ar īstu piedzīvojumu meklētāju, un viņš lūdza, lai Snifs aiziet pēc jūras putu tramvaja, kas stāvēja salonā uz biroja. Bet tētis bija tik aizsmacis, ka neviens nesaprata, ko viņš teica.
Kad tie bija viņu ērtāk saseguši ar segām un izteikuši līdzjūtību, un mierinājuši, un iedevuši viņam karameles un aspirīnu, un jautras grāmatas, viņi atkal izgāja saulē.
Tētis palika guļam un skaišamies, līdz aizmiga. Kad viņš pievakarē pamodās, kakls bija mazliet labāks, bet viņš joprojām bija saskaities. Tētis pašķindināja ēdiena zvaniņu, kas atradās līdzās gultai, un trollīša Mumina māmiņa tūdaļ uznāca augšā pa kāpnēm un apvaicājās, kā viņš jūtas.
— Es jūtos šķērmi, — tētis atbildēja. — Bet vai nav vienalga. Tagad ir daudz svarīgāk, ka tu painteresējies par manu jūras putu tramvaju.
— Salona greznumlietu? — māmiņa bija izbrīnījusies. — Kas ar to ir?
Tētis piecēlās gultā sēdus.
— Vai tu patiešām nezini, ka tai bija ļoti svarīga nozīme manā jaunībā? — viņš jautāja.
— Jā, tas gan bija kāds loterijas laimests vai kas tamlīdzīgs, — atbildēja Mumina māmiņa.
Papurinājis galvu, tētis nošņaucās un nopūtās.
— Tā jau es domāju, — viņš teica. — Padomā, ja nu es šorīt no saaukstēšanās būtu nomiris. Tad nevienam no jums nebūtu bijis ne jausmas par tramvaja vēsturi. Droši vien tāpat ir ar milzum daudz citām svarīgām lietām. Es esmu jums stāstījis par savu jaunību, bet jūs, protams, visu esat aizmirsuši.
— Varbūt kādu mazu sīkumu šur un tur, — māmiņa piekrita. — Pamazām jau atmiņa kļūst tāda nenoteikta… Vai tu tagad nevēlies ēst vakariņas? Ir vasaras zupa un želeja.
— Blēņas, — tētis drūmi novilka. Pagriezies pret sienu, viņš dobji klepoja.
Trollīša Mumina māmiņa sēdēja un brīdi viņā nolūkojās. Tad ieteicās:
— Vai zini ko, kad es nesen tīrīju bēniņus, es atradu lielu rakstāmburtnīcu. Padomā, ja nu tu varētu uzrakstīt grāmatu par savu jaunību?
Tētis nekā nesacīja, bet mitējās klepot.
— Tas tīri labi derētu, kad nu tu reiz esi saaukstējies un nevari iet ārā, — māmiņa turpināja. — Vai tos nesauc par memaūriem, vai kā, kad raksta par savu dzīvi?
— Nē, par memuāriem, — tētis teica.
— Un pēc tam tu varētu mums nolasīt, ko būsi uzrakstījis, — teica trollīša Mumina māmiņa. — Piemēram, pēc brokastīm un vakariņām.
— Tik ātri tas neiet, — tētis izsaucās un izbāzās ārā no segām. — Tu taču nedomā, ka grāmatu tā uzreiz var uzrakstīt. Es nelasīšu ne vārda, iekams nebūs gatava vesela nodaļa, un es lasīšu tikai tev vispirms un pēc tam pārējiem.
— Jā, tur tev varbūt taisnība, — māmiņa sacīja. Uzkāpusi bēniņos, viņa sameklēja burtnīcu.
— Kā viņš jūtas? — jautāja trollītis Mumins.
— Labāk, — atbildēja viņa māmiņa. — Un tagad jums būs jāuzvedas pa īstam klusi, jo šodien tavs tētis sāks rakstīt savus memuārus.