Es, trollīša Mumina tētis, sēžu šovakar pie sava loga un skatos ārā, kur dārza samta tumsā jāņtārpiņi izšuj slepenas zīmes. Gaistošus ķeburus no īsa, bet laimīga mūža!
Būdams ģimenes tēvs un mājas īpašnieks, es ar grūtsirdību lūkojos atpakaļ uz vētraino jaunību, kuru patlaban taisos aprakstīt, un manā ķepā šaubīgi dreb memuāru pildspalva.
Bet es stiprinu sevi ar ievērības cienīgiem gudrības vārdiem, kurus atradu kādas citas lielas personības memuāros un tagad citēju tos šeit: "Visiem — lai arī no kādas kārtas viņi būtu —, kas pasaulē ir paveikuši ko labu vai ko tādu, kas patiešām liekas labs, ja viņi mīl patiesību un ir labi, vajadzētu pašrocīgi attēlot savu dzīvi, bet labāk gan neuzņemties šo skaisto pasākumu, iekams viņi nav sasnieguši četrdesmit gadu vecumu."
Man liekas, ka esmu paveicis krietnu tiesu, kas ir labs, un vēl vairāk, kas man liekas labs esam. Un es esmu diezgan mīļš un turos pie patiesības, ja vien tā nav pārlieku apnicīga (savu vecumu es esmu aizmirsis).
Jā, es padodos ģimenes pierunāšanai un kārdinājumam pastāstīt par sevi, jo ir gan jāatzīst, ka tas ir liels vilinājums, ja uzrakstīto lasīs visa Muminieleja!
Lai manas pieticīgās piezīmes nes visiem Mumin- troļļiem, un jo sevišķi manam dēlam, prieku un zinības. Mana reiz tik labā atmiņa, saprotams, ir kļuvusi mazliet vāja. Bet, izņemot dažus sīkus pārspīlējumus un sajaukšanas, kas noteikti tikai saasinās vietas kolorītu un kvēli, — šī autobiogrāfija būs pilnīgi patiesa.
Liekot vērā vēl dzīvu personu jūtas, es dažreiz, piemēram, esmu samainījis svilpastes ar murmuļiem vai lēnprātes ar ežiem un tā tālāk, bet apdāvinātais lasītājs noteikti sapratīs, kā tas īstenībā nācies.
Turklāt viņš Juksarā pamanīs Susuriņa noslēpumaino tēti un bez šaubām piekritīs, ka Snifs ir cēlies no Bizekla.
Tu mazais, nesaprātīgais bērns, kas savā tēvā redzi cienījamu un nopietnu personu, lasi šo stāstu par triju tētu piedzīvojumiem un pēc tam apdomā, ka viens tētis nemaz tik stipri neatšķiras no cita (vismaz tad ne, kad viņš ir jauns).
Es esmu parādā pats sev, savam laikam un saviem pēcnācējiem aprakstu par mūsu ievērojamo jaunību, kur netrūkst dēkainības. Un es uzskatu, ka ne viens vien, lasot šo, domīgs paslies gaisā purniņu un izsauksies: kas par trollīti Muminu! — vai arī: tā tik ir dzīve! (tavu trakumu, cik es jūtos svinīgs). [1]
Visbeidzot es vēlos teikt siltu paldies visiem, kas savā laikā deva savu artavu, veidojot manu mūžu par to mākslas darbu, par kādu tas neapšaubāmi ir tapis, jo sevišķi Frēdriksonam, baltajiem zalkšiem un manai sievai, trollīša Mumina vienreizējai māmiņai.
Muminielejā augustā, Rakstnieks