Kad es tai rītā pamodos, Frēdriksons lika strautā tīklu.
— Sveiks, — es teicu. — Vai šeit ir zivis?
— Nē, — Frēdriksons atbildēja. — Tā ir dzimšanas dienas dāvana.
Tā bija raksturīga Frēdriksona replika. Viņš gluži vienkārši gribēja teikt, ka tīklu ir dabūjis no sava brāļa bērna, kas to pats ir sējis un varētu būt noskumis, ja dāvana netiktu jūrā. Mazpamazām es uzzināju, ka brāļa bērnu sauc Bizeklis [2] un ka viņa vecāki bija pazuduši lielajā uzkopšanas reizē. Tagad viņš dzīvoja zilās markas kafijas kārbā un galvenokārt krāja pogas. Lai par to visu pastāstītu, nemaz nevajadzēja daudz
laika, vai ne? Bet Frēdriksons nekad nespētu uzreiz pateikt tik daudz.
Tagad, viegli pamājis man ar vienu ausi, viņš gāja pa priekšu cauri mežam. Mēs apstājāmies pie Bizekļa kafijas kārbas. Frēdriksons izņēma ciedras koka svilpi ar zirni iekšā un divas reizes iesvilpās.
Acumirklī vāciņš atsprāga vaļā un Bizeklis izlēca ārā, ar acīmredzamu prieku piedrāzās pie mums, pīkstēja un visvisādi izdarījās.
— Labrīt! — tas kliedza. — Cik jauki! Vai tas nebija šodien, kad tev vajadzēja parādīt man lielo pārsteigumu?! Kas tev ir līdzi? Tāds gods priekš manis! Cik žēl, ka es vēl neesmu paguvis uzkopt kārbu…
— Nekautrējies, — sacīja Frēdriksons. — Tas ir trollītis Mumins.
— Labdien! Esi sveicināts! — sauca Bizeklis.
— Es tūdaļ būšu atpakaļ… Atvainojiet tikai acumirkli, man jāpaņem līdzi dažas mantas…
Un tas nozuda savā kārbā, kur mēs dzirdējām to gaužām briesmīgi meklējamies un rakņājamies. Pēc brīža tas atkal iznāca ārā ar finiera kastīti padusē, un mēs visi turpinājām ceļu cauri mežam.
— Brāļa bērns, — Frēdriksons piepeši iejautājās.
— Vai tu māki gleznot?
— Un kā vēl! — izsaucās Bizeklis. — Reiz es uzzīmēju visiem saviem brālēniem un māsīcām galda kartes! Katram vienam bija īpaša karte! Varbūt tev vajadzēja luksus zīmējumu ar glancētiem izgaismojumiem? Vai ar domugraudiem? Piedod, bet kas tev ir vajadzīgs? Vai tam ir kāds sakars ar tavu pārsteigumu?
— Tas ir noslēpums, — Frēdriksons atbildēja.
Nu Bizeklis bija tik uzbudināts, ka lēkāja ar abām
kājām, aukla ap finiera kastīti atrisa un sūnās izbira visa viņa personiskā mantība, piemēram, vara spirāles, zeķtura gumija, veltņi caurumsitim, auskari, dubult- kontakti, kārbas, žāvētas vardes, siera ēveles, cigarešu gali, liels skaits pogu un, starp citu, patentatslēga minerālūdens pudelēm.
— Tā ja, tā ja, — Frēdriksons nomierinoši sacīja un visu atkal savāca.
— Man reiz bija dikti laba aukla, bet tā pazuda! Piedod! — Bizeklis sacīja.
Tad, izņēmis no kabatas virves galu, Frēdriksons apsēja ar to finiera kārbu. Pēc tam viņi atkal gāja tālāk. No Frēdriksona ausīm es varēju nomanīt, ka viņš ir pilns slepena saspringuma. Beidzot viņš apstājās pie lazdu pudura, pagriezās un nopietni mūsos nolūkojās.
— Vai tev tur iekšā ir pārsteigums? — Bizeklis godbijīgi čukstēja.
Frēdriksons pamāja. Mēs svinīgi ielīdām lazdu pudurī un iznācām ārā norā. Noras vidū stāvēja laiva, liela laiva!
Tā bija plata un stingra — kā Frēdriksons pats, tikpat droša un pati par sevi saprotama. Es nekā nezināju par laivām, bet man radās tūlītēja un spēcīga sajūta, sacīsim, par laivas ideju; mana piedzīvojumu meklētāja sirds sāka dauzīties, un es saodu sava veida brīvību. Gara acīm es vienlaikus redzēju, kā Frēdriksons bija izsapņojis šo laivu, plānojis un zīmējis to, es redzēju katru rītu viņu ejam uz savu noru, lai to būvētu. Viņš būs to darījis šausmīgi ilgi. Bet par savu laivu nevienam nebija stāstījis, pat Bizeklim ne. Piepeši es kļuvu melanholisks. Vārgā balsī es ievaicājos:
— Kā to sauc?
—Jūras orķestris, — Frēdriksons atbildēja. — Tāds ir mana pazudušā brāļa dzejoļu krājuma nosaukums. Laiva būs ultramarīna krāsā.
— Vai drīkstu to nokrāsot? Vai drīkstēšu? — Bizeklis čukstēja. — Vai tā ir tiesa? Vai tu zvēri pie savas astes? Piedod, bet vai es drīkstu nokrāsot visu laivu? Vai tev patīk sarkanā krāsa?
Pamājis ar galvu, Frēdriksons teica:
— Tikai piesargi ūdens līniju.
— Man ir liela kārba ar sarkano krāsu! — svētlaimīgs iesaucās Bizeklis. — Un maza burciņa ar ultramarīnu!… Kāda laime! Cik interesanti! Tagad es došos mājās, pagatavošu jums brokastis un uzkopšu
kārbu… — un Frēdriksona brāļa bērns aizdieba, ūsām
> 7
trīcot aiz uzbudinājuma.
Palūkojies uz laivu, es sacīju:
— Tu gan proti.
Tad Frēdriksons sāka runāt. Viņš runāja milzum daudz, un viss teiktais bija tikai par laivas konstrukciju. Paņēmis papīru un pildspalvu, viņš parādīja man, kā ir jāgriežas ūdens ratam. Es diez ko daudz nesapratu,
bet aptvēru, ka viņš ir noraizējies. Tam varbūt bija sakars ar propelleru.
Lai vai kā iejuties, es tomēr nespēju iedziļināties viņa problēmā — ak, neraugoties uz visu, ir tikai dažas jomas, kur mana apdāvinātība nav tik liela, kā varētu gaidīt — viena no tām ir mehānika.
Bet laivas vidū slējās mazs namiņš ar smailu jumtu, kas modināja manu dzīvīgo interesi.
— Vai tu dzīvo tai namiņā? — es jautāju. — Mu- mintroļļiem tas izskatās pēc paviljona.
— Navigācijas kabīnē, — ar zināmu nepatiku sacīja Frēdriksons.
Es iegrimu domās. Manai gaumei namiņš bija pārlieku lietišķs. Logu apmales varēja būt izveidotas ar lielāku fantāziju. Uz komandtiltiņa pašā reizē būtu bijusi viegla balustrāde ar izzāģētu jūras motīvu. Un jumtu būtu vajadzējis izgreznot ar uzgali, ko varbūt varēja apzeltīt …
Es atvēru durvis. Uz grīdas kaut kas gulēja pats zem savas cepures.
— Vai tas ir kāds paziņa? — es pārsteigts jautāju.
Frēdriksons ieskatījās.
— Juksars, — viņš teica.
Es nolūkojos Juksarā. Viņš radīja
paviršu un maigu, turpat vai gaiši brūnu iespaidu. Cepure bija ļoti veca un rotāta ar novītušām puķēm. Radās sajūta, ka Juksars ilgu laiku nav mazgājies un nav #
— j -•• i -. Frēdriksona
ari domājis to darīt. paodušais brālis
To pašu mirkli atdrāžas Bizeklis un iekliedzās:
— Ēdiens ir gatavs!
Juksars pamodās un izstaipījās, uz mata kā kaķis.
— Hup, hef, — viņš noteica un nožāvājās.
— Piedod, bet ko tu dari Frēdriksona laivā? — draudīgi jautāja Bizeklis. — Vai tu neredzēji uzrakstu, ka ieeja aizliegta?!
— Kā nu ne, — patīkamā balsī attrauca Juksars. — Tieši tāpēc.
Tas bija gadījums, kas skaidri norādīja Juksara raksturu. Vienīgais, kas spēja viņu atmodināt no miegainās kaķa dzīves, bija uzraksts, kas viņam kaut ko aizliedz, — aizslēgtas durvis, mūris — un, ja viņš ieraudzīja parka sargu, viņa ūsas sāka drebēt un varēja sagaidīt sazin ko. Pa starpām, kā jau teikts, viņš gulēja, ēda vai sapņoja. Manis aprakstītajā gadījumā Juksars galvenokārt bija noskaņots uz ēdienu. Mēs tātad devāmies atpakaļ uz Bizekļa kārbu, kur uz stipri nodeldēta šaha galdiņa gulēja atdzisusi omlete.
— Man no rīta bija ļoti labs pudiņš, — Bizeklis skaidroja. — Bet tas, liekas, ir pazudis. Šī ir tā dēvētā ātrā omlete!
Mums pasniedza to uz kārbas vāka, un Bizeklis saspringtās gaidās blenza uz mums, kamēr mēs sākām ēst. Frēdriksons košļāja ilgi un ar acīm redzamām pūlēm un izskatījās savāds. Beidzot viņš ierunājās:
— Brāļa bērns, kaut kas ciets.
— Ciets?! — iekliedzās Bizeklis. — Tas būs kaut kas no manas kolekcijas… Spļauj to ārā! Spļauj to ārā!
Frēdriksons izspļāva uz savas kārbas vāka divas melnas un ērkškainas lietas.
— Vai tu vari mani atvainot? — izsaucās vina brāļa bērns. — Tie ir tikai mani zobrati. Cik labi, ka tu tos nenorij i!
Bet Frēdriksons neatbildēja, tikai ilgi un sagrum- botu pieri blenza izplatījumā. Tad Bizeklis sāka raudāt.
— Pamēģini piedot savam brāļadēlam, — sacīja Juksars. — Tu taču redzi, cik bēdīgi tas ir.
— Piedot? — izsaucās Frēdriksons. — Gluži otrādi! — Viņš paņēma papīru un pildspalvu un parādīja mums, kur zobrati būtu jānovieto, lai liktu griezties
propellerim un ūdensratam. Šādi Frēdriksons uzzīmēja (es ceru, ka jūs saprotat, ko viņš ar to domāja).
Bet Bizeklis iesaucās:
— Ai, vai tas ir iespējams! Padomā, ka mani zobrati ir nepieciešami tavam atklājumam!
Mēs nobeidzām maltīti pacilātā noskaņā.
Frēdriksona brāļa bērnu šis notikums tik loti ie-
> f
dvesmoja, ka viņš apsējās savu vislielāko priekšautu un, nezaudējot ne minūti, sāka krāsot Jūras orķestri sarkanu. Viņš krāsoja no visa spēka, un upes laiva tapa sarkana un zeme tapa sarkana, un, starp citu, arī laba tiesa no lazdu pudura, un kaut ko tik sarkanu kā Bizekli es visā savā mūžā neesmu redzējis. Bet laivas nosaukums tika uzkrāsots ultramarīna krāsā.
Kad viss bija gatavs, Frēdriksons ieradās paskatīties.
— Vai tas nav skaists? — Bizeklis nervozi iejautājās. — Es krāsoju ļoti nopietni! Es šai darbā esmu ielicis pats sevi!
— Tas ir redzams, — piekrita Frēdriksons, aplūkodams savu sarkano brāļa bērnu. Viņš skatījās uz līko ūdens līniju un novilka:
— Hm. — Pēc tam, paskatījies uz upes laivu, viņš noteica: — Hm, hm.
r
— Vai esmu uzrakstījis aplam? — ievaicājās Bi-
zeklis. — Saki kaut ko, citādi es atkal sākšu raudāt! Piedod! Jūras orķestris ir ļoti grūts vārds!
—J-u-r-a-s o-r-ķ-e-s-t-r-i-s, — Frēdriksons lasīja. Brīdi padomājis, viņš teica: — Nomierinies. Derēs.
Bizeklis aiz atvieglojuma nopūtās un ar pāri palikušo krāsu aiztraucās nokrāsot savu māju.
Vakarā Frēdriksons pārlūkoja strautā savu tīklu. Spriediet par mūsu pārsteigumu, kad mēs tīklā atradām mazu kompasmājiņu! Un tās iekšienē aneroīda barometru! Es nekad neesmu pārstājis brīnīties par šo vienreizējo atradumu.
Aiztaisījis burtnīcu, tētis gaidu pilns lūkojās savos klausītājos.
— Ko jūs teiksiet? — viņš jautāja.
— Man liekas, ka tā būs šausmīgi laba grāmata, — trollītis Mumins nopietns atbildēja. Viņš gulēja uz muguras ceriņu lapenē un skatījās uz kamenēm, — bija silts un gluži bez vēja.
— Bet labu tiesu tu gan esi vienkārši izdomājis, — sacīja Snifs.
— Zināms, ka ne, — izsaucās Mumintētis. — Tolaik patiešām notika lielas lietas! Ikviens vārds ir patiess! Saprotams, šis un tas jau var būt maķenīt pastiprināts šur un tur…
— Es prātoju, — sacīja Snifs. — Es prātoju, diez kur palika tēta kolekcija.
— Kāda kolekcija? — iejautājās Mumintētis.
— Mana tēta pogu kolekcija, — atkārtoja Snifs. — Vai Bizeklis varbūt nebija mans tētis?
— Kā nu ne, — sacīja Mumintētis.
— Nu, un tagad es prātoju, diez kur nokļuva viņa dārgā kolekcija. Man būtu vajadzējis to mantot, — norādīja Snifs.
— Hup, hef, kā mēdza teikt mans tētis, — teica Susuriņš. — Kāpēc tu tik maz raksti par Juksaru? Kur viņš atrodas tagad?
— Ar tētiem jau nekad tā noteikti nevar zināt, — Mumintētis ar nenoteiktu žestu paskaidroja. — Viņi nāk un iet… Visādā ziņā, rakstot par viņiem, es esmu pataupījis viņus nākamām paaudzēm.
Snifs nošņaukājās.
— Arī Juksaram nepatika parka sargi, — Susuriņš domīgs sacīja. — Jau tas vien …
Viņi izstiepa kājas zālē un saules gaismā aizvēra acis. Bija jauki un miegaini.
— Tēti, — ierunājās trollītis Mumins. — Vai tolaik patiesi runāja tik nedabiski? Spriediet par manu pārsteigumu un viest prieku, un manas gara acis, un tamlīdzīgi.
— Tas it nemaz nav nedabiski, — tētis sadusmots atteica. — Vai tu domā, ka tad, kad sacer, var runāt pavirši?!
— Jā, bet dažreiz tu to dari, — viņa dēls iebilda.
— Un Bizeklim tu ļauj runāt parasti.
— Ek, — novilka tētis. — Tas ir vietējs iekrāso- jums. Starp citu, ir liela atšķirība, ko stāsta par lietām un ko par tām domā, es gribu teikt — pārdomas vai apraksts taču ir kaut kas gluži cits nekā tas, kad runā, un turklāt tam visam ir klāt jūtas. Man liekas… — tētis apklusa un noraizējies sāka šķirstīt memuārus.
— Vai jūs uzskatāt, ka esmu lietojis neparastus vārdus? — viņš jautāja.
— Tas jau nekas, — sacīja trollītis Mumins. — Tas taču bija tik ļoti sen, un var jau gandrīz uzminēt, ko tu gribi teikt. Vai tu esi vēl uzrakstījis?
— Vēl ne, — tētis atbildēja. — Bet tagad būs saistoši. Es drīz būšu ticis līdz drontam Edvardam un Morrai. Kur ir mana memuāru pildspalva?
— Te, — sacīja Susuriņš. — Paklau, un uzraksti vairāk par Juksaru. Neko neizlaid!
Pamajis ar galvu, trollīša Mumina tētis nolika burtnīcu zālē un rakstīja tālāk.
Ap šo laiku man deguns j)irmo reizi parādīja, ka galdnieka darbs man patīk. Šī īpašā apdāvinātība būs bijusi iedzimta, man, tā sacīt, tas bija ķepās. Pirmā talanta pārbaude bija pieticīga. Kuģu būvētavā es izraudzījos iepriecinošu koka gabaliņu, atradu nazi un sāku griezt lepno greznuma uzgali, kam vēlāk vajadzēja rotāt navigācijas kabīnes jumtu. Tam bija sīpola forma, un tas bija klāts ar grezni sakārtotām zivju zvīņām.
Frēdriksons diemžēl neko daudz neteica par šo svarīgo detaļu laivas iekārtojumā, viņš nespēja domāt ne par ko citu kā vien par laivas ielaišanu ūdenī.
Juras orķestris bija gatavs startam. Burvīga uzlūkojot un spīdoši sarkana saulē laiva gulēja uz saviem četriem gumijas riteņiem (kam vajadzēs viņu glābt no viltīgiem smilšu sēkļiem), un Frēdriksons bija iegādājies kapteiņa cepuri ar zelta auklām. Viņš palīda zem laivas un raizējās. Es dzirdēju viņu murminām:
— Viņa ir iesēdusies. Tā jau es domāju. Sitais būs nepatīkami. — Frēdriksons runāja neparasti daudz, rāpodams ap Juras orķestri, par zīmi, ka viņš ir nopietni nobažījies.
— Ak tā, tad nu atkal būs došanās ceļā, — teica Juksars un nožāvājās. — Hup, hef! Kādu kņadu jūs esat sacēluši! Maināt un pārvietojat, un bizojat riņķī no rīta līdz vakaram. Tik aktīvam būt ir bīstami. Var kļūt nomākts, jau iedomājoties vien par visiem, kas strādā un noņemas, un kas no tā visa iznāks. Man bija radinieks, kas mācījās trigonometriju, līdz viņa ūsas nokarājās, un, kad viņš bija visu iemācījies, ieradās Morra un viņu apēda. Jā, un tur viņš gulēja Morras vēderā ar visu savu gudrību.
Juksara izteikumi neviļus novirza domas uz Susuri- ņu, kas vēlāk sekos tādai pašai laiskuma zvaigznei. Susuriņa noslēpumainais tētis nekad neraizējās par to, kas bija patiešām raižraižu vērts, un viņam pat nerūpēja palikt nākamo paaudžu atmiņā (tur viņš, kā jau teikts, arī nebūtu nokļuvis, ja vien es viņu nebūtu ietvēris savos memuāros). Lai būtu kā būdams, Juksars atkal nožāvājās un apvaicājās:
— Kad mēs startēsim? Hup, hef.
— Vai tu arī dosies līdzi?! — es jautāju.
— Saprotams, — Juksars pārsteigts atbildēja.
— Ja nu jūs man piedotu, — sacīja Bizeklis, — tad nu ir tā, ka es arī esmu domājis ko līdzīgu… Es vairs ilgāk nevaru dzīvot kafijas kārbā!
— Kā tā? — es jautāju.
— Šitā sarkanā krāsa uz skārda nežūst! — Bizeklis skaidroja. — Piedodiet! Man tā tek ēdienā, gultā un ūsās… Frēdrikson, es palikšu traks, es palikšu traks!
— Nepaliec vis. Labāk sakravājies, — Frēdriksons ieteica.
— Ai! — iesaucās vina brāļa bērns. — Tavu likteni,
> i '
cik man daudz jādomā! Tik garš brauciens… gluži jauna dzīve… — Un Bizeklis drāzās prom tā, ka krāsa šļakstēja vien.
Pēc manām domām, mūsu apkalpe ne tuvu nebija uzticama.
Bet Juras orķestris joprojām bija iestrēdzis, gumijas riteņi bija dziļi ieurbušies zemē un laiva nekustējās ne par sprīdi. Mēs izrakām visu kuģu būvētavu (tātad noru), bet tas nelīdzēja. Frēdriksons apsēdās, ar ķepām saķēris galvu.
— Mīļais, nesēro tik drausmīgi, — es sacīju.
— Es nesēroju. Es domāju, — Frēdriksons atbildēja. — Laiva ir iestrēgusi. To nevar iedabūt upē. Tad upe ir jāpiedabū pie laivas. Kā? Ar jaunu upes gultni. Kā? Ar aizdainbējumu. Kā? Sametot akmeņus…
— Kā? — es bezpalīdzīgi turpināju.
— Nē! — Frēdriksons piepeši iesaucās ar tādu spēku, ka es palēcos gaisā. — Dronts Edvards. Viņam būs jāiemetas upē.
— Vai viņam ir tik liela aste? — es jautāju.
— Vēl lielāka, — Frēdriksons īsi atbildēja. — Vai tev ir kalendārs?
— Nav, — es atbildēju un aizvien vairāk uzbudinājos.
— Aizvakar bija zirņu zupa. Tātad viņam šodien ir peldēšanās sestdiena, — prātoja Frēdriksons. — Labi. Pasteidzies!
— Vai viņi, tie dronti, ir dusmīgi? — es piesardzīgi apvaicājos, kamēr mēs gājām lejup uz upes malu.
— Jā, — Frēdriksons atbildēja. — Bet uzkāpj kādam virsū tikai aiz pārskatīšanās. Raud vēl nedēļu pēc tam. Apmaksā arī bēres.
— Ja jau esi saplacināts, tad diez kāds mierinājums tas nav, — es nomurmināju un sajutos ļoti drosmīgs.
Es jums jautāju, mīļie lasītāji, vai tā ir kāda māksla būt drosmīgam, ja nejūti baiļu?
Piepeši Frēdriksons apstājās un sacīja:
— Seit.
— Kur? — es brīnļjos. — Vai viņš dzīvo šai tornī?
— Tā ir viņa kāja, — paskaidroja Frēdriksons. — Klusu, jo nu es kliegšu. — Pēc tam viņš kliedza no visa spēka: — Hallo, tur augšā! Frēdriksons te lejā! Kur Edvards šodien peldēsies?
Un pērkona grāviens kaut kur no augšas atbildēja:
— Jūrā, kā parasts, tu, smilšu blusa!
— Peldies upē! Tur ir smilšu gultne! Jauka un mīksta! — Frēdriksons auroja.
— Meli un krāpšana, — sacīja dronts Edvards. — Ikviens ķipars jau ir uzzinājis, ka tā pārmorrojusies upe ir trakoti pilna ar akmeņiem!
— Nē! Smilšu gultne! — kliedza Frēdriksons.
Brīdi murminājis pie sevis, dronts beidzot teica:
— Labi. Es peldēšos tavā pārmorrotajā upē. Pavirzies, mana rocība neatļauj rīkot vēl kādas bēres. Un ja tu mani piemānīsi, utubunga tāds, tad pats par to samaksāsi! Tu zini, cik man ir jūtīgas pēdas. Nemaz jau nerunājot par pēcpusi!
Frēdriksons pačukstēja vienu vienīgu vārdu: "skrien".
Un mēs skrējām. Nekad visā savā mūžā es neesmu skrējis tik ātri, visu laiku iztēlodamies, kā dronts Edvards nosēdina savu milzīgo pēcpusi uz asajiem akmeņiem, un viņa milzīgo niknumu un gigantisko upes vilni, kuru viņš, neapšaubāmi, sacels, un viss beidzot būs tik liels un bīstams, ka es uzskatīju: cerību vairs nav nekādu.
Piepeši — kauciens, kas lika matiem pakausī saslieties stāvus! Un tagad — drausmīga duna! Upes vilnis traucās cauri mežam …
— Uz klāja! — kliedza Frēdriksons.
Mēs drāzāmies uz kuģu būvētavu, upes vilnim šļācot uz papēžiem, tik tikko pārcēlām astes pār reliņiem, paklupām pret Juksaru, kas aizmidzis gulēja uz klāja, un tad visu noslīcināja šņācošas baltas putas. Juras orķestris stāvēja uz deguna, — laiva aiz pārbīļa krak- šķēja un vaidēja.
Bet nākamajā mirklī lepnais kuģis izslējās no sūnām, pacēlās gaisā un uzņēma ātrumu cauri mežam.
Ūdens spārni iekustējās, propelleris priecīgi rotēja — mūsu zobrati strādāja! Ar stingru ķepu satvēris stūri, Frēdriksons stūrēja mūs ārā cauri koku stumbriem.
Tā bija nepārspējama ūdenī ielaišana! Pār klāju lija puķu un lapu lietus, un, kā greznots uz svētkiem, Juras orķestris lēca savu pēdējo triumfējošo lēcienu lejā uz upi. Ar jautru plakšķi laiva iestūrēja taisni upes gultnē.
— Skaties, kur grunts! — sauca Frēdriksons (proti, viņš gribēja uzbraukt uz grunts, lai pārbaudītu viru konstrukciju). Es dedzīgs lūkojos pār upi, bet nespēju saskatīt neko citu kā vien sarkanu kārbu, kas šūpojās kādu gabaliņu priekšā.
— Diez kas tā par kārbu, — es noteicu.
— Tā man kaut ko atgādina, — piezīmēja Juksars. — Mani neizbrīnītu, ja tā saturētu sevī kādu zināmo Bizekli.
Pagriezies pret Frēdriksonu, es teicu:
— Tu aizmirsi savu brāļa bērnu!
>
— Jā, kā es to varēju, — noteica Frēdriksons.
Tagad mēs ieraudzījām no kārbas paslejainies ārā
Bizekļa sarkano, slapjo seju. Bizeklis plātījās ar rokām un rādīja zobus, un aiz uzbudinājuma bija gatavs vai nožņaugties ar savu šalli.
Mēs ar Juksaru noliecāmies pār reliņiem un satvērām kafijas kārbu. Tā joprojām bija gaužām ķēpīga no sarkanās krāsas un pasmaga.
— Sargies, klājs, — Frēdriksons sacīja, kad mēs uzslidinājām kārbu uz klāja. — Kā tu jūties, mīļais brāļa bērns?
— Es palikšu traks! — sauca Bizeklis. — Padomājiet tik! Upes viļņi tieši pašā kravāšanās reizē… Viss juku jukām! Es esmu pazaudējis savu labāko logu krampi un varbūt arī pīpes tīrītāju! Mani nervi un manas mantas ir viss juku jukām… Tavu likteni!
Un Bizeklis ar zināmu apmierinājumu, saskaņā ar jaunu sistēmu, sāka pārkārtot savai pogu kolekciju, kamēr Juras orķestris, riteņus lēni plakšķinādams, slīdēja tālāk pa upi. Apsēdies līdzās Frēdriksonam, es sacīju:
— Es nopietni ceru, ka mums nekad vairs nevajadzēs sastapt drontu Edvardu. Vai tu domā, ka viņš ir šausmīgi dusmīgs uz mums?
— Diezgan, — atbildēja Frēdriksons.