Tieši pāri jūrai gāja Juras orķestra vientulīgais ceļš. Dienas cita pēc citas šūpojās garām saulainas, miegainas un zilas. Jūras spoku bari skraidelēja krustu šķērsu gar kuģa priekšgalu, un ķīļūdenī mēs kaisījām rīsus ķiķinošu jūras jaunkundžu astei. Man patika dažreiz nomainīt Frēdriksonu pie stūres, kad pār jūru laidās nakts. Mēness apspīdētais klājs, kas lēnām te cēlās, te krita manu acu priekšā, klusums un klīstošie viļņi, mākoņi un apvāršņa svinīgais aplis — tas viss sniedza patīkamu un apburošu sajūtu, ka tu esi drausmīgi nozīmīgs un drausmīgi maziņš (un varbūt tomēr visnozīmīgākais).
Dažreiz es tumsā redzēju mirgojam Juksara pīpi, un, klusītēm atnācis uz pakaļgalu, viņš apsēdās man līdzās.
— Piekriti man, ka ir jauki nekā nedarīt, — viņš kādu nakti sacīja, izdauzīdams pīpi pret reliņiem.
— Bet mēs darām! — es atbildēju. — Es stūrēju. Un tu smēķē.
— Kurp tad tu mūs stūrē? — jautāja Juksars.
— Tā ir cita lieta, — es norādīju, jo jau toreiz man bija izteikti loģiska domāšana. — Mēs runājām par to, ka taisa lietas, nevis par to, ko dara vispār. Vai tev nu atkal ir Priekšnojautas? — es bažīgi piebildu.
— Nēe, — Juksars nožāvājās. — Hup, hef. Man gluži vienalga, kurp mēs nonākam. Visas vietas ir labas. Pagaidām arlabunakti!
— Sveiki, sveiki, — es sacīju.
Kad Frēdriksons rītausmā nomainīja mani pie stūres, es, kā garāmejot, ieminējos par Juksara apbrīnojamo un pilnīgo intereses trūkumu par apkārtni.
— Hm, — teica Frēdriksons. — Varbūt viņam, tieši otrādi, viss rūp? Drusku mierīgi un ar mēru. Mēs raizējamies par vienu vienīgu lietu. Tu gribi par kaut ko tapt. Es gribu darīt. Mans brāļa bērns grib dabūt. Bet Juksars tikai dzīvo.
— Ek, dzīvot! To taču var jebkurš, — es teicu.
— Hm, — norūca Frēdriksons. Pēc tam viņš nozu- da, iegremdējies parastajā klusumā un piezīmju grāmatā, kurā zīmēja savādas mašīnu konstrukcijas, kas līdzinājās zirnekļu tīkliem un sikspārņiem.
Lai vai kā, Juksara nostāja man liekas tāda kā pavirša, es domāju tas — tikai dzīvot. Dzīvo taču tik un tā! Kā es redzu, tad problēma ir, ka visu laiku visapkārt ir milzum daudz svarīgu un nozīmīgu lietu, kuras būtu jāpiedzīvo un jāizdomā, un jāiekaro; ir papilnam iespēju, — ka mati pakausī slejas stāvus, kad par tām iedomājos! — un visa viducī sēžu es pats un, dabiski, esmu pats svarīgākais.
Tagad mani raizē, ka šo iespēju vairs nav tik daudz. Diez, no kā tas varētu būt atkarīgs? Visādā ziņā es joprojām sēžu viducī, un tas vienmēr ir mierinājums.
Vienalga, priekšpusdienā Bizeklis ierosināja, ka vajadzētu telegrafēt klintsāpša mammai.
— Nav adreses. Nav telefona kantora, — teica Frēdriksons.
— Nu protams, jā, — izsaucās Bizeklis. — Nē, cik es esmu dumjš! Piedodiet! — un viņš atkal ielīda kārbā un jutās nokaunējies.
— Kas telegrāfa kantoris tāds ir? — jautāja klintsāpsis, kas kārbā dzīvoja kopā ar Bizekli. — Vai tas der ēšanai?
— Nejautā man! — atbildēja Bizeklis. — Tas ir kaut kas liels un savāds. Aizsūta prom divas mazas zīmītes uz zemes otru pusi… un tur tās top par vārdiem!
— Kā tās aizsūta? — jautāja klintsāpsis.
— Pa gaisu! — Bizeklis nenoteikti paskaidroja un pamāja ar rokām. — Pa ceļam neviena pati nepazūd!
— Ak tā, — novilka klintsāpsis un bija pārsteigts. Pēc tam viņš visu dienu sēdēja, grozīja kaklu un lūkojās pēc telegrāfa zīmēm.
Ap pulksten trijiem klintsāpsis ieraudzīja lielu mākoni. Tas nāca šurp ļoti zemu un bija krīta baltumā, villains un it nemaz neizskatījās dabisks.
— Bilžu grāmatu mākonis, — Frēdriksons piezīmēja.
— Vai tu esi lasījis bilžu grāmatas? — es izbrīnīts jautāju.
— Saprotams, — viņš atbildēja. — Tā saucās "Brauciens pāri Okeānam".
Mākonis slīdēja mums garām vēja pusē. Tas apstājās.
Un piepeši notika kaut kas diezgan neparasts, lai neteiktu — šausmīgs: mākonis pagriezās un sāka mums sekot!
— Piedodiet, bet vai mākoņi ir draudzīgi? — bažīgi ievaicājās Bizeklis.
Neviens no mums nezināja par to nekā teikt. Tagad mākonis burāja mūsu ķīļūdenī, tas palielināja ātrumu, pārvēlās pāri reliņiem un mīksti nobūkšķēja uz klāja, kur visā pilnībā apraka Bizekļa kārbu. Pēc tam tas iekārtojās ērtāk, kratījās no vieniem reliņiem pie otriem, saguma, un es zvēru pie savas astes, ka nākamajā acumirklī šis dīvainais mākonis gluži vienkārši mūsu acu priekšā bija aizmidzis!
— Vai tu agrāk esi ko tādu piedzīvojis? — es jautāju Frēdriksonam.
— Nekad, — viņš noteikti un ar lielu nepatiku atbildēja.
Klintsāpsis piegāja klāt, iekoda mākonī un paskaidroja, ka tas garšojot kā mammas dzēšamgumija mājās.
— Tas visādā ziņā ir mīksts, — sacīja Juksars. Viņš izurķēja sev piemērotu guļambedrīti, un mākonis tūdaļ sakļāvās ap viņu kā laipna dūnu sega. Acīmredzot mēs mākonim patikām.
Šī sevišķā parādība tomēr stipri apgrūtināja navigāciju.
Tai pašā dienā pirms saulrieta debesis sāka izskatīties savādas. Tās bija dzeltenas un nevis patīkami dzeltenā krāsā, bet gan netīras un spokainas. Zemu virs apvāršņa ar draudīgi sarauktām uzacīm maršēja melni mākoni.
Mēs visi sēdējām saules teltī. Bizeklim un klintsāpsim beidzot bija izdevies izdabūt ārā savu kārbu un aizvelt to uz priekšgalu, kur joprojām bija bezmā-
konains.
>
Jūra zem izplūdušās saules ripas turējās melni pelēka, un vējš bailīgi dziedāja vantīs. Jūras spoki un jūras jaunkundzes bija kā prom aizpūstas. Mēs jutāmies nelāgā noskaņojumā.
Pavēries manī, Frēdriksons sacīja:
— Paklau! Pārbaudi aneroīda barometru.
Es aizrāpoju pāri mūsu mākonim, un man laimējās atspiest vaļā navigācijas namiņa durvis. Spriediet paši par manām šausmām, kad es pamanīju, ka aneroīda barometra atzīme ir 670: viszemākā, kāda aneroīda barometram var būt!
Es jutu, ka man deguns kļūst stīvs no saspringuma, un nodomāju, ka nu es noteikti nobālēju… Kļuvu bāls kā drēbe vai pelnu pelēks. Cik interesanti! Žigli aizrāpies atkal uz pakaļgalu, es saucu:
— Vai redzat, ka esmu bāls kā drēbe?
— Es domāju, ka tu esi tāds kā parasti, — sacīja Juksars. — Ko tas rādīja?
— 670, — es atbildēju un, kā jau varat noprast, biju viegli aizvainots.
Mani vienmēr ir izbrīnījis tas, ka dramatiskas kulminācijas kāda dzīvē tik bieži iztraucē ikdienišķas, gandrīz noniecinošas piezīmes. Kaut arī tās nav nelabvēlīgu jūtu vadītas, tām tomēr raksturīga liela bezdo- mība. Mans ieskats ir tāds, ka pat šausmīgu situāciju vajag izmantot itin visu. Pa daļai vietējā kolorīta dēļ, par ko runāju iepriekš, pa daļai tāpēc, ka bailes iedvesošā pastiprinājums bailes kaut kādā ziņā mazina. Turklāt ir patīkami atstāt iespaidu. Šīs domas Juksars, protams, nespēj aptvert. Bet saprašanas dāvanas jau nav vienlīdzīgi sadalītas, un kas gan es tāds esmu, ka man vajadzētu apšaubīt pat Juksara neskaidro lēmumu?
Tomēr Frēdriksons māja ar ausīm un ostīja vēju. Ar mīlestības pilnām raizēm viņš aplūkoja Juras orķestri. Pēc tam sacīja:
— Viņa ir labi uzbūvēta. Viņa tiks galā. Lai Bizeklis un klintsāpsis dzīvojas pa kārbu un uzliek virsū vāku. Jo nu būs vētra.
— Vai tu agrāk esi piedzīvojis vētru? — es piesardzīgi jautāju.
— Kā nu ne, — atbildēja Frēdriksons. — Bilžu grāmatā "Brauciens pāri Okeānam." Lielāki viļņi par tiem tur nevar būt.
Un pēc tam nāca vētra, pēkšņi, kā jau to mēdz darīt visas īstas vētras. Juras orķestris pirmajā izbrīnā gandrīz vai zaudēja līdzsvaru, bet drīz vien šī izcilā upes laiva pārvaldīja situāciju un plakšķināja uz priekšu, cik vien labi mācēdama, cauri niknajai stihijai.
Saules nojumi atrāva nost kā lapu un aizplivināja pār jūru (tā bija jauka saules nojume. Es ceru, ka kāds to atrada un kļuva priecīgs). Bizekļa kārba bija pabraukuši zem reliņiem, un katru reizi, kad Juras orķestris ienira viļņu ielejā vai uzgrīļojās nākošā viļņa galotnē, gluži drausmīgi grabēja visas pogas, zeķu gumijas, konservu attaisāmie, naglas un stikla pērlītes. Bizeklis blāva, ka viņam ir nelabi, bet neviens no mums neko nevarēja darīt lietas labā. Mēs turējāmies cieši pie tā, kas bija pa rokai, un pārbijušies blenzām uz tumstošo jūru.
Saule bija nozudusi. Apvārsnis bija nozudis. Viss bija citāds, svešāds un naidīgs. Viļņu putas lidoja mums garām šņācošās mirgās, un pie reliņiem valdīja viens vienīgs melns, neaptverams haoss. Piepeši es ar iznīcību vēstījošu instinktu sapratu, ka nekā nezinu par jūru un par laivām. Es uzkliedzu Frēdriksonam, bet viņš mani nedzirdēja, es biju gluži viens un pamests, un tik neapšaubāmi dramatiskā kulminācijā nekur nebija rodama palīdzība. Mīļie lasītāji, man nebija itin nekādas vajadzības pastiprināt baiļu iedvešanu, gluži otrādi! Varbūt no šausmīgas situācijas vajag izmantot it visu tikai tad, kad ir skatītāji? Es žigli nolēmu labāk to pavājināt, es domāju: ja aizvēršu acis un izlikšos, ka nekas neesmu un neviens mani neatcerēsies, ka esmu, tad šitas te varbūt pāries… Īstenībā šitam te nav nekāda sakara ar mani! Es te esmu iekļuvis tikai aiz pārpratuma… Un es aizvēru acis un iztaisījos maziņš, un sacīju atkal un atkal: tas nekas. Es esmu pavisam maziņš. Es sēžu Murmules dārza šūpolēs un drīz iešu iekšā, lai ēstu auzu pārslu putru…
— Paklau! — cauri vētrai auroja Frēdriksons. — Tie ir mazāki!
Es viņu nesapratu.
— Mazaki! — viņš kliedza. — Daudz mazāki vilni nekā bilžu grāmatā!
Bet es nekad nebiju redzējis viļņus Frēdriksona bilžu grāmatā, tāpēc es vēl aizvien neatvēru acis un turējos pie Murmules dārza šūpolēm. Tas līdzēja. Faktiski jau pēc brīža es jutu, cik lēni šūpoles šūpojas uz priekšu un atpakaļ, vētra pazūd un nekas vairs nav bīstams. Tad es atvēru acis un sastapos ar neticamu skatu. Milzīgi baltu buru nests, Juras orķestris šūpojās augstu gaisā. Tālu lejā zem mums melniem, kūleņojošiem viļņiem turpinājās vētra. Bet tagad tā izskatījās pēc mazas rotaļu vētras, kas mūs neskāra.
— Mēs lidojam! Mēs lidojam! — sauca Frēdriksons. Viņš stāvēja man līdzās pie reliņiem un blenza uz lielo balto balonu augšā takelāžā.
— Kā tu dabūji augšā mākoni? — es jautāju.
— Tas ietakelējās pats, — viņš atbildēja. — Lidojoša upes laiva…! — Un viņš iegrima domās.
Nakts lēnām kļuva gaišāka. Debesis tapa pelēkas, un bija ļoti auksts. Pamazām es aizmirsu, ka biju pūlējies paslēpties Murmules dārza šūpolēs. Es atkal jutos pašpārliecināts un ziņkārīgs un sāku ilgoties pēc kafijas. Patiešām bija gaužām drausmīgi auksts. Es piesardzīgi pakratīju ķepas, pārbaudīju asti un ausis. Vētra neko nebija samaitājusi.
Arī Juksars bija palicis, viņš sēdēja aiz Bizekļa kārbas un pūlējās aizdedzināt savu pīpi.
Bet Juras orķestris atradās skumīgā stāvoklī. Masts bija nolauzts. Ūdens riteņi pazuduši. Noplēstās vantis melanholiski plivinājās, un reliņi vairākās vietās bija ieliekti. Viss klājs bija pilns ar aļģēm, vraku gabaliem, glīvenēm un dažu labu paģībušu jūras spoku. Pats ļaunākais bija tas, ka bija pazudis zelta uzgalis no navigācijas namiņa jumta.
Lēnām mūsu mākonis noplaka un upes laiva nolaidās uz jūras. Kad debesis austrumos kļuva sarkanas, mēs šūpojāmies garajās pēcvētras viļņu šūpās, un Bizekļa kārbā es dzirdēju grabam pogas. Baltais bilžu grāmatas mākonis atkal bija aizmidzis starp reliņiem.
— Mīļā apkalpe, — Frēdriksons svinīgi sacīja.
— Mēs esam izgājuši no vētras. Izlaidiet no kārbas
manu brāļa bērnu!
>
Mēs noskrūvējām vāku, un parādījās Bizeklis, nožēlojams un zaļu seju.
— Visu pogu poga, — tas teica nogurušā balsī.
— Ko es esmu nodarījis, ka man jājūtas tik slikti? Ak, kāda dzīve, kādas raizes, kādas grūtības… Tikai paskatieties uz manu kolekciju tur iekšā! Tavu likteni!
Arī klintsāpsis iznāca ārā, ostīja gaisu un šņaukājās.
Pēc tam viņš teica:
— Es esmu izsalcis.
— Piedodiet, — izsaucās Bizeklis. — Tikai iedomāties vien par ēdiena gatavošanu…
— Nomierinies, — es teicu. — Es uzvārīšu kafiju. Iedams uz priekšgalu, es pār saplosītajiem reliņiem uzmetu drošu skatu jūrai un nodomāju: tagad es par tevi tomēr zinu krietnu tiesu! Un par laivām!
Un mākoņiem! Nākamo reizi es nevēršu ciet acis un
neiztaisīšos maziņš!
Kad kafija bija gatava, pār pasauli uzausa saule. Liega un mīlīga tā apspīdēja manu auksto vēderu un uzlaboja manu omu. Es atminējos, kā viņa uzlēca manā pirmajā brīvības dienā pēc vēsturiskās aizbēgšanas un kā viņa spīdēja tai rītā, kad es smiltīs būvēju māju. Es esmu dzimis augustā Lauvas un Saules lepnajā zīmē, un man jau iepriekš ir nolemts iet pa piedzīvojumiem pilno ceļu, ko iezīmējušas manas zvaigznes.
Ak, vētras! Tās jau laikam ir tāpēc, lai pēc tām spētu skatīt saullēktu. Navigācijas namiņam ir jādabū jauns zelta uzgalis. Es dzēru savu kafiju un biju apmierināts.
Un tagad lapa pāršķīrās, es tuvojos jaunai nodaļai savā mūžā. Priekšā zeme, liela, vientuļa sala manā jūrā! Svešā krasta lepnais siluets!
Es stāvēju uz galvas un kliedzu:
— Frēdrikson! Tagad atkal kaut kas notiks!
Bizeklim uzreiz pārgāja nelabā dūša, un viņš sāka sakārtot kārbu izkāpšanai krastā. Klintsāpsis aiz tīrā nervozuma iekoda sev astē, un Frēdriksons pielika mani pie pāri palikušo apkalumu pulēšanas (Juksars nedarīja itin nekā). Mēs virzījāmies tieši uz svešo krastu. Augšā uz augsta pakalna vīdēja kas tāds, kas varētu būt bākas tornis. Tornis lēnām kustējās, tas staipījās uz priekšu un atpakaļ — diezgan pārsteidzošs fenomens. Bet bija tik daudz darāmā, ka mēs par to vairs neraizējāmies.
Kad Juras orķestris pieslīdēja zemei, mēs visi salasījāmies pie reliņiem, gludi saglaudušies, iztīrītiem zobiem un izsukātām astēm.
Tad kaut kur virs savām galvām mēs izdzirdām dārdošu balsi un šādus šausmīgus vārdus:
— Hā! Es būšu pārmorrojies, ja šitas nav Frēdriksons un viņa sasodītā kompānija! Beidzot esu jūs dabūjis rokā!
— To jau varēja iztēloties! — Tas bija dronts Edvards, un viņš bija šausmīgi dusmīgs.
— Tā tas notika manā jaunībā! — teica trollīša Mumina tētis un aizvēra grāmatu.
— Palasi vēl! — sauca Snifs. — Kas notika pēc tam? Vai dronts mēģināja jūs samīt?
— Nākamo reizi, — Mumintētis noslēpumaini atbildēja. — Bija taču saistoši, ko? Bet, raugi, tas ir viens no rakstīšanas stiķiem: nobeigt nodaļu tieši tad, kad ir visšausmīgāk.
Šodien trollīša Mumina tētis ar savu dēlu, Susurinu
un Snifu bija apmetušies smilšainajā krastmalā. Kamēr viņš lasīja tiem par drausmīgo vētru, to skati klīda pār jūru, kas vēlas vasaras nemierīgumā vēla pret
krastu savus vilnus.
Viņiem likās, ka redz Juras orķestri kā spoku kuģi lidojam cauri vētrai ar viņu tētiem uz klāja.
— Cik viņam vajadzēja justies slikti savā burkā! — Snifs murmināja.
— Te ir auksts, — sacīja Mumintētis. — Vai ne- paiesimies gabaliņu?
Viņi klīda pa aļģēm uz zemes mēli, vējam pūšot no muguras.
— Vai tu māki atdarināt klintsāpsi? — Susuriņš jautāja.
Mumintētis mēģināja.
— Nēe, — viņš atteica. — Nebija labi. Ir jāizklausās tā, it kā balss nāktu no skārda caurules.
— Maķenīt uz to pusi jau bija, — teica trollītis Mumins. — Tēti. Vai nebija tā, ka tu vēlāk aizbēgi kopā ar baltajiem zalkšiem?
— Nu ja, — tētis nokaunējies teica, — var jau gadīties. Bet tas bija daudz, daudz vēlāk. Es prātoju, diez vai par to vispār vērts rakstīt.
— Es gan domāju, ka tev tas jādara, — izsaucās Snifs. — Vai tu tad pēc tam nodevies uzdzīvei?
— Ciet klusu! — sacīja trollītis Mumins.
— Daudzpunkti, daudzpunkti, — atbildēja viņa tētis. — Skatieties, tur guļ kaut kas krastā izpeldējis! Skriesim un savāksim to!
Viņi metās prom.
— Kas tas tāds ir? — vaicāja Susuriņš. Tas bija
liels un smags un atgādināja sīpolu. Tas noteikti bija peldējis jūrā milzīgi ilgi, jo bija pilns jūras zālēm un gliemežvākiem. Šur tur uz sasprēgājušā koka bija palikusi zelta krāsa.
Trollīša Mumina tētis paņēma koka sīpolu savās ķepās un aplūkoja. Un skatoties viņa acis tapa aizvien lielākas un lielākas, un visbeidzot viņš, paslēpis tās ķepā, nopūtās.
— Bērni, — viņš sacīja svinīgi un mazliet drebošā balsī, — šis, kā jūs redzat, ir navigācijas namiņa jumta uzgalis upes laivai Juras orķestris!
— O! — trollītis Mumins bijīgi izsaucās.
— Un tagad, — tētis, savu atmiņu pārņemts, turpināja, — tagad esmu nodomājis sākt jaunu, lielu nodaļu un viens pats savā nodabā aplūkot šo atradumu. Skrieniet alā rotaļāties!
Pēc tam trollīša Mumina tētis devās tālāk uz zemes mēles pusi ar zelta uzgali vienā padusē un memuāriem otrā.
— Es jaunībā gan biju viens brašulis trollītis Mumins, — viņš pie sevis noteica. — Un neesmu jau arī tagad nemaz tik nelietojams! — viņš piebilda un priecīgs piesita kāju.