Līdz pat šai dienai es esmu cieši pārliecināts, ka dronts Edvards bija nodomājis uzsēsties mums virsū. Neapšaubāmi, pēc tam viņš būtu gauži raudājis un velti pūlējies nomierināt savu sirdsapziņu, sarīkojot neparasti skaistas bēres. Un pilnīgi droši viņš ļoti aši būtu aizmirsis netīkamo stāstu un aizgājis un… uzsēdies virsū kādam citam no saviem paziņām, uz kuriem viņam iegadītos sadusmoties.
Lai būtu kā būdams, tai izšķirošajā acumirklī man radās ideja. Tā teica "kluks", kā tā mēdz darīt, un bija gatava. Es atklāti tuvojos niknuma kalnam un aizturētā mierā teicu:
— Sveiks, tēvoci! Patīkami atkal satikties! Vai tēvocim joprojām ir vārīgas pēdas?
— Un tu uzdrošinies man to jautāt! — auroja dronts Edvards. — Tu ūdens blusa! Jā, man ir vārīgas pēdas! Jā, man ir vārīgs dibens! Un tā ir jūsu vaina!
— Tādā gadījumā, — es savaldīgi runāju, — tēvocis būs gaužām priecīgs par mūsu dāvanu: īstu dronta guļammaisu no dūnām! Speciāli taisīts drontiem, kas uzsēdušies uz kaut kā cieta!
— Guļammaiss? No dūnām? — jautāja dronts Edvards, tuvredzīgi aplūkodams mākoni. — Jūs jau, saprotams, mani atkal mānāt, jūs pārmorrojušās trauku birstes. Sitais spilvens, iespējams, ir piebāzts ar klinšu bluķiem…
Izvilcis mākoni krastā, viņš to aizdomīgi apostīja.
— Apsēdies, Edvard! — sauca Frēdriksons. —Jauks un mīksts!
— To tu teici arī agrāk, — dronts atminējās. —Jauks un mīksts, tu sacīji. Un kā tad bija? Visērkšķainākais, cietākais, piesmirdināti akmeņainākais, grumbuļainākais, pārmorrīgi rupjākais… — Un pēc tam dronts Edvards apsēdās mākoņu krastā un iegrima pārdomām pilnā klusumā.
— Nūu? — mēs gaidu pilni saucām.
— PIrumf, — dronts sapīcis noburkšķēja. — Te daži gabali, liekas, nav gluži cieti. Es pasēdēšu vēl brītiņu, līdz būšu nolēmis, vai jūs ir jāsoda vai nav.
Bet, kad dronts Edvards bija izlēmis, mēs bijām tālu prom no liktenīgās vietas, kas tik viegli būtu varējusi kļūt par beigu ainu visiem maniem sapņiem un cerībām.
Laimīgi tikuši svešajā zemē, mēs redzējām uz visām pusēm plešamies tikai apaļus, ar zāli apaugušus pakalnus. Šī acīmredzot bija apaļo pakalnu zeme, un augšup lejup pa šiem zaļajiem pakalniem rāpās zemi bruģ- akmens mūri, sazin cik gari un daudzi, nebūt ne noniecināma darba rezultāts. Bet atsevišķās mājas pa lielākai daļai bija celtas no salmiem, saskaņā ar manu viedokli — īpaši nevīžīgi.
— Kāpēc viņi ir uzcēluši visus šitos bruģakmens mūrus? — prātoja Juksars. — Vai tie kādu ieslēdz vai arī izslēdz ārā? Starp citu, kur visi palikuši?
Valdīja pilnīgs klusums, ne miņas no uztrauktiem bariem, kam vajadzēja drāzties šurp, lai painteresētos par mums un mūsu vētru, apbrīnotu mūs un justu mums līdzi. Es biju ļoti vīlies un esmu pārliecināts, ka citiem bija tādas pašas izjūtas. Tomēr, kad mēs gājām garām kādai mājiņai, kas bija uzcelta, ja iespējams, vēl nevīžīgāk nekā citas, mēs izdzirdām nepārprotamo skaņu no kāda, kas spēlēja uz ķemmes. Mēs pieklauvējām četras reizes, bet neviens neatvēra.
— Hallo! — Frēdriksons sauca. — Vai kāds ir mājās?
Tad mēs izdzirdām smalku balstinu sakām:
— Nē taču! Neviena paša!
— Savādi, — es teicu. — Kas tur iekšā runā?
— Tā ir Bumbulītes meita, — balss atbildēja. — Bet dodieties prom ātri, ātri, jo es nedrīkstu atvērt, iekams neatnāk mamma!
— Kur tad mamma ir? — Frēdriksons jautāja.
— Viņa ir dārza svētkos, — apbēdināta atbildēja smalkā balstina.
— Kāpēc tad tu nevarēji iet līdzi?! — uztraukts jautāja Bizeklis. — Vai tu esi par mazu?
Tad Bumbulītes meita sāka raudāt un izsaucās:
— Man sāp kakls! Mamma domā, ka tā ir difterija!
— Atver durvis! — laipni sacīja Frēdriksons. — Mēs paskatīsimies tavu kaklu. Nebaidies.
Tad Bumbulītes meita atvēra durvis, un ap kaklu viņai bija vilnas šalle. Un gluži sarkanas acis.
— Tagad paskatīsimies, — Frēdriksons sacīja. — Atver muti. Saki: ā-ā-ā-ā!
— Mamma domāja, ka tas varētu būt arī izsitumu tīfs vai holēra, — drūmi murmināja Bumbulītes meita. — Ā-ā-ā-ā!
— Nekādu izsitumu, — teica Frēdriksons. — Vai sāp?
— Nejauki, — vaidēja Bumbulītes meita. — Gan jūs redzēsiet, ka man kakls aizaugs ciet, un pēc tam es vairs nespēšu ne elpot, ne ēst, ne arī runāt.
— Tūlīt ej un liecies gultā! — pārbijies teica Frēdriksons. — Mums jāatved tava mamma. Tūdaļ!
— Nē, nedariet to! — izsaucās meita. — Būtībā es tikai mānījos. Es nemaz neesmu slima. Es nevarēju iet līdzi uz dārza svētkiem tāpēc, ka esmu tik neciešama, un pat mamma nogura no manis!
— Mānījies? Kāpēc? — Frēdriksons samulsis jautāja.
— Lai būtu mazliet jautrāk! — atbildēja Bumbulītes meita un atkal sāka raudāt. — Man ir tik šausmīgi garlaicīgi!
— Vai mēs nevaram nemt vinu līdzi, iedami uz tiem
svētkiem? — ierosināja Juksars.
— Bet ja nu Bumbulīte sadusmojas? — es iebildu.
— Zināms, ka ne! — Bumbulītes meita sajūsmināta sauca. — Mamma mīl ārzemniekus! Un turklāt viņa noteikti būs aizmirsusi, cik neciešama es esmu. Viņa aizmirst visu!
Noraisījusi vilnas šalli, mazā Bumbulīte izskrēja ārā.
— Pasteidzieties! — viņa sauca. — Karalis noteikti jau sen būs sācis ar Pārsteigumiem!
— Karalis! — es izsaucos un man vēderā uzradās tukšums. — Vai tu domā īstu Karali?!
— īstu? — atkārtoja Bumbulītes meita. — Un kā vēl īstu! Viņš ir Patvaldnieks un lielākais karalis, kāds vispār ir! Un šodien ir viņa dzimšanas diena, viņam paliks simts gadu!
— Vai viņš ir līdzīgs man? — es čukstēju.
— Nē, it nemaz, — Bumbulītes meita pārsteigta atbildēja. — Apžēliņ, kāpēc viņam būtu jābūt līdzīgam tev?!
Es kaut ko neskaidru nomurmināju un nosarku. Dabiski, tā būtu bijusi pārsteidzīga ideja. Bet tomēr. Padomā, ja nu… Es jutos karalisks. Nu ja. Es visādā ziņā dabūšu redzēt Patvaldnieku, varbūt pat parunāšu
ar vinu!
Ar Karaļiem ir kaut kas gluži sevišķs, kaut kas cienīgs, pacilājošs, nesasniedzams. Visā visumā man nepiemīt tieksme ļaudis apbrīnot (izņemot, iespējams, Frēdriksonu). Bet Karali var apbrīnot, pašam nekļūstot pārāk niecīgam. Ir jauka sajūta.
Bumbulītes meita pa to laiku joza pa priekšu pāri pakalniem, pāri visiem bruģakmens mūriem.
— Paklau, — Juksars sacīja. — Kāpēc jūs esat uzcēluši šos te mūrus? Vai jūs kādu ieslogāt vai arī atstājat ārpusē?
— Ek, tiem nav nekādas nozīmes, — Bumbulītes meita atbildēja. — Pavalstniekiem liekas, ka ir jautri celt mūrus, jo tad var ņemt līdzi ēdienu un taisīt izbraukumus… Mans mātesbrālis ir uzcēlis septiņpadsmit kilometrus! Jūs būsiet pārsteigti par manu mātesbrāli, — viņa priecīga turpināja. — Viņš studē visus burtus un visus vārdus uz priekšu un atpakaļ un staigā tiem apkārt, līdz ir pilnīgi pārliecināts, kā ar tiem ir. Ja tie ir ļoti gari un sarežģīti, tad tas var turpināties stundām!
— Piemēram, gargolozimdontologs, — Juksars ierosināja.
— Vai ari antifilifrenspatēriņš, — es teicu.
— Ai! — izsaucās Bumbulītes meita. — Ja tie ir tik gari, tad viņam ir jāuzslej tiem līdzās nometne! Pa nakti viņš ietinas savā garajā sarkanajā bārdā. Puse bārdas ir par segu un otra puse — par matraci. Pa dienu tajā dzīvo divas baltas pelītes, un tām nemaz nevajag maksāt īri, jo viņas ir ļoti mīļas!
— Piedodiet, bet es uzskatu, ka nu viņa atkal ner- rojas, — sacīja Bizeklis.
— Manas māsas un brāļi arī tā domā, — atbildēja Bumbulītes meita. — Četrpadsmit, piecpadsmit gabali, un ikviens domā tieši tāpat. Es esmu visvecākā un visgudrākā. Ak tā, nu esam klāt! Tagad sakiet mammai, ka jūs mani izvilinājāt līdzi.
— Kā viņa izskatās? — Juksars jautāja.
— Viņa ir apaļa, — atbildēja Bumbulītes meita. — Viss viņai ir apaļš. Iespējams, arī iekšpusē.
Mēs stāvējām pie neparasti augsta bruģakmens mūra ar vītnēm gar vārtiem. Virs tiem karājās plakāts ar šādu tekstu:
Patvaldnieka dārza svētki Brīva ieeja! Esat sveicināti, esat sveicināti! Gadskārtēja Pārsteigumu svētku izrāde, šoreiz Ar Lielu Vērienu! Par godu Mūsu simts gadu jubilejai. Nenobīstieties, ja Kaut kas Atgadīsies!
— Kas atgadīsies? — jautāja klintsāpsis.
— Sazin kas, — Bumbulītes meita atbildēja. — Tieši tas jau ir saistoši.
Mēs iegājām dārzā. Tas bija savvaļas dārzs un aizaudzis tādā kā nevīžīgā jautrībā.
— Piedodiet, bet vai te dzīvo plēsīgi zvēri? — jautāja Bizeklis.
— Daudz ļaunāk, — čukstēja Bumbulītes meita. — Piecsimt procenti no ciemiņiem pazūd vien! Tas nav izsakāms. Tagad es eju. Palieciet sveiki!
Mēs piesardzīgi gājām nopakaļ. Ceļš locījās starp bieziem krūmiem, garš, zaļš lapu tunelis, pilns noslēpumainas puskrēslas…
— Stop! — ausis saslējis, iekliedzās Frēdriksons. Ceļu šķērsoja bezdibenis! Un lejā aizā (nē, tas ir
gandrīz par šausmīgu, lai par to stāstītu!) kaut kas
spalvains un blenžošs — ar garām trīcošām kājām — milzu zirneklis!
— Sššššš! Paraudzīsim, vai viņš ir dusmīgs, — čukstēja Juksars un iemeta lejā pāris akmentiņus. Tad zirneklis pakustināja kājas kā vējdzirnavas, un arī viņa acis vēcinājās šurpu turpu (jo tās bija uz kātiņiem).
— Mākslīgi taisīts, — Frēdriksons ar interesi teica. — Kājas no tērauda stiepļu spirālēm. Labi taisīts.
— Piedodiet, bet man liekas, ka nav pareizi šādi jokoties, — sacīja Bizeklis. — Tu jau tā kļūsti pietiekami nobijies no visa, kas patiešām ir bīstams!
— Ārzemnieki, — paskaidrojoši noteica Frēdriksons un paraustīja plecus.
Es biju dziļi satriekts, ne tik daudz par Patvaldnieka zirnekli, bet par visu citu, kas ne tuvu nebija Karaliska izturēšanās.
Nākošajā ceļa līkumā karājās plakāts, kas lieliem, priecīgiem burtiem izsaucās:
NU GAN JŪS NOBIJĀTIES!
Kā viens Karalis var nodoties tādām bērniškībām,
es uztraukts domāju. Tas ir necienīgi — jo sevišķi, ja Karalis ir simts gadu vecs! Ir taču jārūpējas par savu pavalstnieku apbrīnu. Ir jāmodina cieņa!
Pamazām mēs nonācām pie mākslīgi veidota ezera un aizdomīgi to aplūkojām.
Krastmalā gulēja mazas krāšņas laiviņas, greznotas ar karogiem Patvaldnieka krāsās. Pār ūdeni liecās draudzīgi koki.
— Ja vien tam var ticēt, — Juksars murmināja un iekāpa koši sarkanā laivā ar ziliem reliņiem.
Mēs tikām līdz ezera vidum, kad Karalis sagādāja jaunu pārsteigumu. Līdzās laivai uzšāvās spēcīga ūdens strūkla un mūs pilnīgi izmērcēja. Bizeklis kliedza aiz viegli izskaidrojama izbīļa. Iekams mēs paglābāmies krastā, mūs izmērcēja vēl četras reizes, un krastā karājās jauns plakāts, kas konstatēja:
NU GAN JŪS KĻUVĀT SLAPJI!
Karaļa vārdā es biju pilnīgi apjucis un ļoti nokaunējies.
— Savādi dārza svētki, — Frēdriksons murmināja.
— Man tie patīk! — izsaucās Juksars. — Patvaldniekam ir jābūt omulīgam. Viņš ne druskas neņem sevi nopietni!
Es uzmetu Juksaram mirkli, bet savaldījos.
Mēs iekļuvām pilnīgi jaunā kanālu sistēmā ar tiltu mudžekli. Tilti bija sabojāti vai arī viltīgi salīmēti ar kartonu, dažbrīd mēs balansējām uz satrupējušiem koku stumbriem vai piekartiltiem no vecām auklām un virvju galiem. Bet nekas sevišķs neatgadījās, izņemot to, ka klintsāpsis nostājās uz galvas dūņu sēklī, kas, likās, viņu tikai uzmundrināja.
Piepeši Juksars izsaucās:
— Ha, ha! Šoreiz viņš mūs neapmānīs, — un devās tieši pie liela, izbāzta vērša un ieknieba tam degunā. Spriediet paši par mūsu izbīli, kad vērsis drausmīgi iemāvās, pielieca savus ragus (par laimi, polsterētus) un aizsūtīja Juksaru skaistā lokā tieši uz rožu krūmu.
Un, dabiski, mēs atradām jaunu kaitinošu plakātu, kas triumfēja:
PAR TO JŪS NEBIJĀT IEDOMĀJUŠIES!
Šoreiz man likās, ka Patvaldniekam tomēr ir sava daļa humora izjūtas.
Pamazām mēs pieradām pie Pārsteigumiem. Mēs klīdāin tālāk un tālāk Karaļa juceklīgajā dārzā, cauri lapu alām un visāda veida slepenām paslēptuvēm, zem ūdenskritumiem un pāri bezdibeņiem ar mākslīgiem ugunskuriem. Bet tās nebija tikai lūkas un sprāgstošas lodes, un šausmonības no tērauda spalvām, ko Patvaldnieks bija izdomājis saviem pavalstniekiem. Ja parakņājās zem krūmiem, klinšu plaisās un dobumo- tos kokos, varēja atrast ligzdas ar krāsotām vai apzeltītām olām. Katrai olai bija uzkrāsots skaists cipars. Es atradu olas ar skaitļiem 67, 14, 890, 223 un 27. Tā bija Patvaldnieka Karaliskā Loterija. Vispār man nepatīk sacensības, jo es drausmīgi apjūku, ja neuzvaru, bet meklēt olas man patīk. Klintsāpsis atrada lielāko daļu, un mums bija ļoti grūti pārliecināt viņu, ka tās nav jāapēd, bet jāpataupa līdz laimestu izdalīšanai.
Frēdriksons bija stingri otrajā vietā, pēc tam es un beidzot Juksars, kas bija par slinku, lai meklētu, un Bizeklis, kuram meklēšanā nebija nekādas metodes, viņš tikai bizoja apkārt.
Beidzot mēs uzgājām garu, raibu lenti, kas bija novilkta starp kokiem un sasieta pušķos. Liels plakāts mums pavēstīja, ka
TAGAD BŪS PATIESI JAUTRI!
Mēs izdzirdām priecīgu ūjināšanu, šāvienus un mūziku: dārza viducī pilnā sparā ritēja svētki.
— Man liekas, es palikšu te un jūs pagaidīšu, — klintsāpsis nobažījies sacīja. — Tur iekšā izklausās
tik trokšnaini!
>
— Labi, — noteica Frēdriksons. — Bet tikai nepa- zūdi.
Mēs apstājāmies plašas, zaļas pļavas malā, kas bija pilna ar Patvaldnieka pavalstniekiem, kas brauca pa šļūcamreni, kliedza, dziedāja, meta cits citam plauk- šķenes un ēda cukura vati. Vidū stāvēja liela, apaļa māja ar plīvojošiem vimpeļiem, kas spēlēja un griezās riņķī un bija pilna baltu zirgu sudraba mundieros.
— Kas tad tas! — es aizgrābts izsaucos.
— Karuselis, — Frēdriksons atbildēja. — Es taču tev uzzīmēju šīs mašīnas zīmējumu. Šķērsgriezumu, vai tad neatceries?
— Bet tas jau neizskatījās tāds, — es iebildu. — Te taču ir zirgi un sudrabs, un vimpeļi, un mūzika!
— Un zobrati, — teica Frēdriksons.
— Vai kungi vēlas sulu? — jautāja kāda liela Murmule ar izteikti bezjēdzīgu priekšautu (ir tā, kā es aizvien esmu teicis: Murmulēm nav nekādas gaumes). Viņa ielēja mums katram pa glāzei un svarīgi sacīja:
— Tagad jums jāiet un jāapsveic Patvaldnieks. Šodien viņam paliek simts gadu!
Dalītu jūtu mākts, es satvēru savu sulas glāzi un pacēlu skatu uz Patvaldnieka troni. Tur viņš sēdēja visā savā krunkainumā un ne druskas nelīdzinājās man. Vai es jutu vilšanos — jeb vai atvieglojumu? Raudzīties uz troni ir svinīgs un svarīgs acumirklis. Ik trollim vajadzētu ko tādu, uz ko pacelt acis (un, protams, ari nolaist acis), vajadzētu ko tādu, kas modina cienību un cēlas izjūtas. Ak, tas, ko es redzēju, bija Karalis ar sašķiebušos kroni galvā un puķēm aiz ausīm, karalis, kas sita sev pa ceļiem un sita līdzi mūzikas taktij, ka tronis drebēja! Zem tā viņam bija miglas sirēna, kuru viņš laiku pa laikam iedarbināja, kad gribēja saskandināt ar kādu pavalstnieku. Vai man nepieciešams minēt, ka biju drausmīgi nokaunējies un nomākts?
Kad miglas sirēna beidzot apklusa, Frēdriksons teica:
— Daudz laimes dzimšanas dienā! Pirmajā gadu simtenī.
Es salutēju ar asti un nedabīgā balsī sacīju:
— Jūsu Majestāte Patvaldniek, ļaujiet bēglim no tāltāliem krastiem izteikt laimes vēlējumus. Šis bridis ir veltīts pārdomu atmodai!
Karalis pārsteigts blenza manī un sāka spurgt.
— Priekā! — viņš teica. — Vai jūs tikāt slapji? Ko teica vērsis? Nenāciet un nesakiet, ka neviens neie- vēlās sīrupa mucā! Ai, cik jautri ir būt Karalim!
Pēc tam mēs Karalim apnikām, un viņš atkal iedarbināja miglas sirēnu.
— Hei, uzticīgie ļaudis! — viņš kliedza. — Apturiet kāds to karuseli! Nāciet visi šurp! Tagad būs laimestu dalīšana!
Karuselis un šūpoles apstājās, un visi skrēja ar savām olām.
— 701! — kliedza Karalis. — Kuram ir 701?
— Man, — atbildēja Frēdriksons.
— Lūdzu! Lietojiet uz veselībām, — teica Patvaldnieks un pasniedza sevišķi izskaistinātu finierzāģi, kādu Frēdriksons jau sen bija vēlējies. Tika izsaukts jauns laimesta numurs, pavalstnieki ņudzinājās pie troņa garā rindā, smējās un runāja. Ikviens ķipars un mūdzis bija kaut ko vinnējis, tikai es ne.
Juksars un Bizeklis bija sarindojuši savus laimestus sev priekšā un taisījās tos notiesāt, jo pa lielākai daļai tie sastāvēja no šokolādes bumbiņām, marcipāna murmuļiem un cukura vates rozēm. Bet Frēdriksonam uz ceļiem bija liela praktisku un neinteresantu mantu kaudze, lielākoties darbarīki.
Beidzot Patvaldnieks uzkāpa tronī un sauca: — Mīļie ļautiņi! Mīļie ākstīgie, trokšņainie un nesaprātīgie pavalstnieki! Jūs esat dabūjuši tieši to,
kas jums der vislabāk, un neko vairāk jūs neesat pelnījuši. Savā simtgadīgajā gudrībā Mēs bijām noslēpuši olas trīs dažādās slēptuvēs. Pirmkārt, tajās vietās, uz kurām paklūp, skrienot šurpu turpu, vai arī vietās, kur ir par slinkiem meklēt, un šie laimesti ir derīgi ēšanai. Otrkārt, Mēs paslēpām olas tādās vietās, kuras uziet, kad meklē mierīgi, metodiski un pārdomāti. Šie laimesti ir derīgi kādai lietošanai. Bet treškārt Mēs izvēlējāmies slēptuves, kuras ir jāmeklē ar fantāziju. Un šie laimesti neder itin nekam. Paklausieties, jūs, neizpildīgie, mīļie, ākstīgie pavalstnieki! Kurš ir meklējis visfantastiskākajās slēptuvēs: zem akmeņiem, strautos, koku galotnēs, puķu pumpuros, savās kabatās vai skudru pūžņos? Kam ir olas 67, 14, 890, 999, 223 un 27?
— Man! — es iekliedzos ar tādu sparu, ka pats palēcos un nokaunējos. Un tūdaļ pat vēl kāds cits smalkāku balsi iepīkstējās: 999!
— Nāc priekšā, nabaga trolli, — teica Patvaldnieks. — Tu redzi savā priekšā fantāzijas nederīgos atalgojumus. Vai tev tie patīk?
— Gaužām drausmīgi, Jūsu Majestāte, — es izdvesu un kā apburts aplūkoju savus laimestus. 27. noteikti bija vislabākais. Tā bija salona greznuma lieta, korāļa kāja, kas turēja mazu jūras putu tramvaju. Uz otrā vagona priekšējās platformas atradās saspraužamo adatu turētājs. 67. bija šampanieša putojamā slotiņa, greznota ar granātiem. Vēl es biju vinnējis haizivs zobu, konservētu dūmu gredzentiņu un dekorētu leijerkastes rokturi. Vai spējat saprast manu laimi!? Un vai varat saprast, mīļie lasītāji, ka es gandrīz piedevu Patvaldniekam, ka viņš nav tik Karalisks, kā vajag, un piepeši man likās, ka viņš ir diezgan labs Karalis?
— Nu, un man? — sauca Bumbulītes meita (tā, saprotams, bija viņa, kurai bija 999. laimests).
— Mīļo Bumbulīt, — Patvaldnieks nopietni sacīja.
— Tu varēsi nobučot Mūs uz deguna. Bumbulītes meita uzrāpās Patvaldniekam uz ceļiem
un nobučoja Karali uz viņa vecā, patvaldnieciskā deguna, kamēr visi ļaudis urravoja un ēda savus laimestus.
Tie bija vareni dārza svētki. Krēslā Pārsteigumu parkā visur tika iededzināti krāsaini lukturīši, sākās dejas, izcēlās jautri kautiņi, Patvaldnieks dalīja balonus un attaisīja milzīgas ābolu vīna mucas, un visur spīdēja nometņu ugunskuri, uz kuriem pavalstnieki vārīja zupas un cepa desas.
Kamēr klīdu apkārt starp citiem, es ieraudzīju lielu Bumbulīti, kura gluži vienkārši likās taisīta no daudziem lokiem. Piegājis klāt, es paklanījos un teicu:
— Piedodiet, bet vai šī, iespējams, nebūs Bumbu- līte?
— Viņa pati! — atbildēja Bumbulīte un iesmējās.
— Kas par pārpilnību un drūzmu, kā es esmu ēdusi! Bija tīri žēl tevis, ka dabūji tik jocīgus laimestus!
— Jocīgus! — es izsaucos. — Vai var dabūt vēl ko labāku nekā fantāzijas nederīgie atalgojumi? Vai ir maz lielāks gods?
Es pieklājīgi piebildu:
— Saprotams, kundzes meita jau saņēma galveno laimestu.
— Viņa dara godu ģimenei, — Bumbulīte lepni piekrita.
— Tad jau kundze vairs nav sapīkusi uz viņu? — es jautāju.
— Sapīkusi? — Bumbulīte pārsteigta jautāja. — Par ko? Man nav laika būt sapīkušai. Astoņpadsmit deviņpadsmit mazuļi mazgājami, guldāmi, noģērbjami un apģērbjami, barojami, deguni nošņaucami, mierināmi un, Morra vien zina, kas vēl ne. Nē, mans jaunais draugs, man aizvien ir jautri!
— Un cik vienreizējs brālis ir kundzei, — es turpināju sarunu.
— Brālis? — Bumbulīte ievaicājās.
— Jā, kundzes meitas mātesbrālis, — es skaidroju. — Viņš, kas guļ savā sarkanajā bārdā (paldies dievam, es neteicu nekā par tām pelēm, kas viņam bārdā).
Tad, iesmējusies pilnā galvā, Bumbulīte teica:
— Kas man par meitu! Viņa ir tevi piemānījusi! Cik man zināms, viņai vispār nav mātesbrāļa. Paliec sveiks, tagad es braukšu ar karuseli.
Un Bumbulīte savāca savā lielajā apskāvienā tik daudz bērnu, cik tur bija vietas, un iekāpa vienā no sarkanajām karietēm, kuru vilka dābolains zirgs.
— Vienreizēja bumbulīte, — ar patiesu apbrīnu sacīja Juksars.
Zirga mugurā sēdēja Bizeklis un izskatījās savāds no sejas.
— Kā iet? — es jautāju. — Vai tev nav jautri?
— Paldies, labi, — Bizeklis nomurmināja. — Es šausmīgi uzjautrinos. Bet, braucot uz riņķi, metas nelabi… Cik žēl!
— Cik reizes tad tu esi braucis? — es jautāju.
— Es nezinu, — Bizeklis nelaimīgs atbildēja. — Ilgi! Ilgi! Piedodiet, bet man tas jādara! Sī taču var būt vienīgā reize mūžā, kad es dabūju braukt ar karuseli… Ui, nu atkal sāk griezties riņķī!
— Laiks iet mājās, — teica Frēdriksons. — Kur ir Karalis?
Bet Patvaldnieks bija tik aizņemts, braucot pa šļūcamreni, ka mēs devāmies prom klusībā. Tikai Juksars palika. Viņš paskaidroja, ka kopā ar Bumbulīti esot nodomājis braukt ar virpuļšūpolēm līdz pat saullēktam.
Pļavas malā mēs atradām mūsu klintsāpsi, kas bija ieracies sūnās un aizmidzis.
— Sveiks, — es teicu. — Vai tu neiesi izņemt savus
laimestus?
— Laimestus? — klintsāpsis, mirkšķinādams acis, atkārtoja.
— Tavas olas, — Frēdriksons sacīja. — Tev taču bija kāds ducis.
— Tās es apēdu, — klintsāpsis kaunīgi atbildēja. — Man nekā cita nebija ko darīt, kamēr es jūs gaidīju.
Es daudz prātoju, diez ko klintsāpsis būtu vinnējis un kas dabūja viņa laimestus, kad viņš tos neizņēma. Varbūt Patvaldnieks tos pataupīja līdz nākamajai simts gadu jubilejai?
Trollīša Mumina tētis pāršķīra lapu un sacīja:
— Sestā nodaļa.
— Pagaidi mazliet, — teica Susuriņš. — Vai manam tētim patika tā Bumbulīte?
— Un kā vēl patika! — atbildēja Mumintētis. — Cik atceros, viņi aizvien skraidīja riņķī un par visu bez mitas smējās.
— Vai viņam Bumbulīte patika vairāk par mani? — Susuriņš jautāja.
— Bet tevis taču vēl nebija, — atbildēja Mumintētis.
Susuriņš nospraustajās. Uzvilcis cepuri uz ausim, viņš blenza pa logu.
Trollīša Mumina tētis palūkojās viņā, tad piecēlās un aizčāpoja līdz stūra skapim, kur krietnu brīdi meklējās pa augšējo plauktu. Kad tētis atgriezās, viņam rokā bija garš spīdīgs haizivs zobs.
— Es tev došu šo, — viņš sacīja. — Tavs tētis mēdza to apbrīnot.
Susuriņš skatījās uz haizivs zobu.
— Tas ir jauks, — viņš teica. — Tas karāsies virs manas gultas. Vai viņš sasitās, kad vērsis iesvieda viņu tai rožu krūmā?
— Nē, — Mumintētis atbildēja. — Juksars bija mīksts kā kaķis, un turklāt vērša ragi bija polsterēti.
— Nu, kā tad bija ar tiem citiem laimestiem? — Snifs jautāja. — Tramvajs stāv zem salona spoguļa, bet pārējais?
— Jā, mēs jau tā arī nedabūjām nekādu šampanieti, — Trollīša Mumina tētis domīgs sacīja. — Tāpēc putojamā slotiņa laikam joprojām guļ dziļi virtuves atvilktnē. Un dūmu gredzentiņš ar laiku pazuda…
— Bet dekorētais leijerkastes rokturis! — kliedza Snifs.
— Nu ja, — novilka Mumintētis. —Ja vien varētu noskaidrot tavu dzimšanas dienu. Bet tavs tētis aizvien visu saputroja kalendārā.
— Bet mana vārda diena! — lūdzās Snifs.
— Labi, tu dabūsi noslēpumainu dāvanu savā vārda dienā, — sacīja Mumintētis. — Tagad palieciet klusu, lai varu lasīt tālāk.