— Caurvējš, — atbildēja Džerards. — Tas parādīs mums ceļu. No kaut kurienes tas taču nāk. Mums tad arī jāizdibina, no kurienes.
Gandrīz visi Džerarda spriedumi bija pareizi, bet vienā ziņā viņš rūgti maldījās. Pats to nezinādams, viņš bija atklājis Einslija bacili. Bakteriologu aprindās tā ir pieņemts: ja kāds atklāj jaunu celmu, tas nosauc to savā vārdā. Tā ir pieticīga un mazliet jokaina nemirstības forma un nereti vienīgais līdzeklis, kā uzturēt šo laboratorijas censoņu izsīkušo patmīļu.
Einslija bacilis nekad nav aprakstīts mācību grāmatās. Īstenībā to zināja tikai pats Einslijs.
Einslijs bija sācis savu darbu divarpus gadus pirms tam, kad Džerards un viņa ceļabiedri iekrita lamatās. Pirmo reizi savas zinātniskās darbības laikā doktoram Saimonam Einslijam laimējās atrast patiešām vērtīgu ideju. Tā viņam atausa pēc tam, kad vienā jaukā dienā tika pilnīgi nosprostota no viņa mājas izejoša kanalizācijas caurule un viņš, gumijas zābakos šļakā- dams pa slapjajām grīdām un velti pūlēdamies ar lokanu nūju izgrūst «korķi», beidzot uzgāja nelaimes
iemeslu — saburzītu polietilēna plēves dransku, ko kāds no viņa bērniem droši vien bija ielaidis tualetē.
Doktors Einslijs bija bakteriologs. Būdams pēc dabas maigs cilvēks, viņš nekad nebija sevišķi centies tikt augstāk pa akadēmisma kāpnēm un tagad, jau krietni pāri pusmūžam, bija iestrēdzis mikrobioloģijas katedras vecākā pasniedzēja amatā Kensingto- nas slimnīcā — visu Londonas praktikantu mācību centrā.
Dalīdams savu laiku starp trafare.ām slimnīcas analīzēm un garlaicīgām lekcijām studentiem, no kuriem viņš bija sācis baidīties viņu jaunības spara dēļ, Einslijs nereti izdarīja arī kaut kādus ērmotus eksperimentus cerībā savākt pietiekami daudz svaiga materiāla rakstam.
Velkot laukā no caurules polietilēna gabalu, viņam ienāca prātā, ka šis pats gabals varētu saglabāties kanalizācijā tūkstošiem gadu, ka tas baktēriju ietekmē nekad nesabruktu kā notekūdeņi.
Baktēriju ietekmē?
Tā dzima ideja. Bet ja nu liktu, lai baktērijas sagrauj nederīgo plastmasu? Ja speciāli mainītu to dabu, kultivējot tās īpašās barojošās vidēs, ja izraisītu ģenētisko mutāciju ar attiecīgi piemeklētu nukleīnskābju palīdzību? Cik lielisks atkritumu iznīcināšanas problēmas atrisinājums! Bet varbūt līdz ar to šī problēma tiktu atrisināta visas pasaules mērogā. Fantāzija cēlās spārnos, līdz gadiem ilgi koptā spēja kritiski domāt guva virsroku.
Cik daudzām mikroorganismu paaudzēm būtu jānomainās? Kā lai tiek pie nepieciešamajām ierīcēm? Kādas DNS vai RNS būs vajadzīgas?
Kad viņš ar šķindoņu atlika atpakaļ vietā novad- caurules slēgplāksni, acumirklīgais satraukums jau bija pagaisis. Taču pievakarē, kad Einslijs bija iztukšojis tradicionālo sausā čerija glāzi, ideja atgriezās un šoreiz iesakņojās. Dzēriena atraisīts, viņš ielēja vēl otru, krieni lielāku glāzi un ķērās pie rakstīšanas. Sākumā nedroši, bet tad aizvien ātrāk un ātrāk Einslijs izlika savu projektu uz papīra. Ideja bija vērtīga, tā varēja attaisnoties.
Pienāca pusnakts, bet Einslijs joprojām strādāja. Beidzot viss bija uzrakstīts, un viņš ļāvās svētlaimīgiem sapņiem par Karalisko biedrību un pat Nobeļa prēmiju.
Pagāja nedēļa, viņš nevienam nebija teicis ne pušplēsta vārda, taču savai idejai ticēja nelokāmi. Viņš neuzticēja to nevienam pašam. Ja tā īstenosies, viņu beidzot gaida zinātnieka slava.
Pamazām Einslijs sāka nest mājā no slimnīcas visādas ierīces. Savā kabinetā viņš montēja aparātus, uzstādīja termostatus un mēģeņu statīvus, līdz bija radīta īsta bakterioloģijas laboratorija — samazināta slimnīcas laboratorijas kopija.
Einslijs kā neprātīgs sāka strādāt. Samazinājis savu lekciju skaitu, viņš vakaros aizgāja no slimnīcas aizvien agrāk un agrāk. Vērodami Einslija sku- bīgo gaitu un mūždien aizņemta cilvēka izskatu, kolēģi nosprieda, ka viņš iegādājies sev mīļāko. Īstenībā viņš steidzās mājup ar pirmo vilcienu, ko vien varēja noķert, un, pārmijis dažus vārdus ar sievu, tūlīt ieslēdzās laboratorijā un ķērās pie eksperimentiem. Sākumā viņš ņēma labi pazīstamo mikrobu Bacillum prodigiosus un mēģināja pārveidot tā dabu.
Vispirms viņš audzēja mikrobus normālā barojošā vidē, pēc tam mainīja atsevišķas vides sastāvdaļas, lai arī tās pašas paaudzes baktērijas mainītu savu dabu. Viņš liedza mikroorganismiem to normālo olbaltumu barību, aizstājot proteīnu ar dažādām vielām, kas pēc savas struktūras bija līdzīgas garajām plastmasu molekulu ķēdītēm.
Reizi vairākās dienās Einslijs slepeni paņēma vienu no mēģenēm ar baktēriju kultūru sev līdzi uz slimnīcu un apstaroja to ar radioaktīvo kobaltu, kas glabājās laboratorijā pavisam citam nolūkam. Apstarotās baktērijas Einslijs atkal pārnesa mājā un pārlika jaunā barojošā vidē, cerēdams, ka vismaz viena no radiācijas ierosinātajām mutācijām varēs pielāgoties plastmasu patērēšanai.
Kā visi cilvēki, kas saistījuši dzīvi ar kādu savdabīgu ideju, kura viņiem pašiem nozīmē ļoti daudz, Einslijs vēlamo pamazām sāka uzskatīt par esošo. Fakti, protams, netika viltoti, bet cipari gan tika pielaboti un eksperimentu gaita nedaudz grozīta, lai rezultāts labāk atbilstu iepriekš nospraustajam mērķim.
Ritēja mēnesis pēc mēneša, viņš arvien mazāk uzmanības veltīja darbam slimnīcā, dzīvoja tikai savai mazajai mājas laboratorijai un pats neapzinājās, ka viņa ķermenis un smadzenes pastāvīgi atrodas pār- spriedzes stāvoklī. Viņam, piemēram, nenāca ne prātā, ka viņa smadzeņu kreisās puses artēriju garā posmā sašaurinājuši holesterīna nogulsnējumi — ateroskleroze, kā teiktu viņa kolēģi. Mūžīgajā steigā viņš arī neapzinājās, ka arvien biežākās galvas sāpes liecina par nemitīgu asinsspiediena paaugstināšanos.
Kādu vakaru ap pulksten vienpadsmitiem Einslijs bija beidzis pētīt mikroskopā piecdesmit devīto Ba- cillum prodigiosus varietāti. Viņam bija pavisam sešas mēģenes ar šo kultūru. Aplūkojis katras mēģenes saturu, viņš rūpīgi ielika tās lielā menzūrā ar ļoti stipru dezinficējošu šķīdumu.
Einslijs darīja to tāpēc, ka bija apzinīgs un augsti kvalificēts pētnieks un negribēja riskēt, nejauši izlaižot brīvībā mutējošās baktērijas. Eksperimentu rezultāti viesa lielas cerības, tā vismaz likās viņa neobjektīvajai acij. Skaidri saskatāmas pazīmes liecināja, ka rūpīgi kultivēti mikroorganismi aprij plastmasu.
Paņēmis pēdējo mēģeni, Einslijs triumfējoši iekliedzās. Šaubu vairs nebija! Baktērijas bija aprijušas ievērojamu daudzumu plastmasai līdzīgas vielas.
Einsliju pārņēma stiprs satraukums, bet, līdzko viņš piecēlās kājās, pārspriegtā artērija pārplīsa, pārplūdinādama ar asinīm pārpūlēto smadzeņu audus. Kādu brīdi viņš vēl stāvēja, smadzeņu funkcijām izbeidzoties. Pēdējais, ko viņš, dzīvībai dziestot, neskaidri apzinājās, bija briesmīgas sāpes un plosošs troksnis galvā.
Vēl brīdi pasvārstījies, Einslija ķermenis atmuguriski sabruka uz laboratorijas galda. Mēģene ar baktērijām, izslīdējusi no nedzīvajiem pirkstiem, sašķīda drumslās pret izlietnes malu, un duļķaina, iedzeltena šķidruma strūkliņa, aiztecējusi pa fajansu, sasniedza novadcauruli. Einslija ļenganais ķermenis nošļuka no galda un smagi sabruka uz grīdas ar tādu troksni, ka no viesistabas izskrēja viņa sieva. Kamēr viņa tika līdz durvīm, Bacillum prodigiosus piecdesmit devītais mutants jau bija iekļuvis novad- caurulē un tālāk nonācis ielas kolektorā. Notekūdeņi savā straujajā tecējumā uz sūkņu staciju dalīja un atkal dalīja simtiem miljonu no mēģenes izkļuvušo baktēriju arvien sīkākās kolonijās.
Einslija nāve bija atzīmēta ar īsiem, sausiem nekrologiem Kensingtonas slimnīcas izdotajā žurnālā un «British Medical Journal», abos gadījumos klāt bija pieliktas nelaiķa jaunības gadu fotogrāfijas. Drīz viņu aizmirsa. Mutants-59, dažus mēnešus nodzīvojis kanalizācijas caurulēs, arī sāka pazust. Nevarēdams atrast specifisku barību, ko Einslijs tam bija radījis, mutants zaudēja spēju dalīties un aizgaja bojā. Taču ne jau visi mikrobi bija iznīcināti. Daži no tiem veidoja sporas.
Nonākusi nelabvēlīgos apstākļos, baktērija izveido īpašu miera stadiju — sporu. Tā ir līdzīga sēklai. Kad apstākļi atkal kļūst labvēlīgi, spora atdzīvojas un izveido jaunu baktēriju, kas pēc tam dalās divās, četrās, astoņās un tā tālāk, savukārt veidojot jaunu paaudzi. Sporas var saglabāties simtiem gadu, jo tās ir apbrīnojami izturīgas pret izžūšanu, pret augstām un zemām temperatūrām.
Dziļi pazemē netālu no Kingskrosas metro stacijas pie kolektora sienas bija pielipis izžuvis notekūdeņu piliens ar apmēram simts sporām tajā. Katras diametrs bija divas milimetra tūkstošdaļas, un katrā bija precīzs mutanta-59, Bacillum prodigiosus pēcteča, bioloģiskais rasējums. Kā Einslija vienīgās oriģinālās ieceres mēmi mikroskopiski liecinieki tie gulēja iz- žuvušajā pilienā, bezgalīgā pacietībā gaidot savu atdzimšanu. Gaidot pašu barību, kuras varbūt nekad nebūs. Gaidot neaptverami mazu iespēju, ka kāda cita pēc apmēriem un struktūras to barībai līdzīga molekula iemaldīsies tumšajās, smirdošajās caurulēs un dos tām enerģiju sākt jaunu dzīvi.
Bet divus gadus pēc tam, kad doktors Einslijs bija nogrimis nebūtībā, visā pasaulē bija izplatījušās Kreimera aģentūrā izgudrotās sairtspējīgās pudeles. Kanalizācijā aizgāja viss, kas palika pāri no tām. Pa miljoniem novadcauruļu uz pazemes upītēm steidzās specifiskās degrona molekulas.
Kādu vakaru pēc pamatīga pērkona lietus ūdens līmenis kolektorā pie Kingskrosas stacijas pacēlās nepieredzēti augstu. Uz sažuvušajām sporām uzšļā- cās degrona molekulas, kas bija ļoti līdzīgas Einslija izmantotajām molekulām.
Pagāja gandrīz divdesmit četras stundas, iekams sporas sāka apjaust, kādas priekšrocības piemīt vielai, kas apņēmusi to sažuvušos apvalkus. Tie pārplīsa, un mutanls-59, Bacillum prodigiosus pēctecis, atmodās dzīvei.
Apstākļi bija mikrobiem pa prātam. Tie vairojās un izplatījās. Lai kur tie arī nokļuva, barības tiem netrūka. Degrons bija visur. Ar katru paaudzi mikrobi kļuva kustīgāki un pieticīgāki. Cilvēks bija izturējies labi pret mutantu-59. Viņš bija apgādājis to ar barību tūkstošiem gadu uz priekšu.
Kreimera laboratorijā bija tumšs, dega tikai elektronu aparatūras pultīs iemontētās neona indikatoru spuldzītes. Vienīgā skaņa bija saldējamās iekārtas motora dūkoņa. Bikens piegāja pie slēdžiem. Telpā ieplūstošā gaisma palīdzēja izkliedēt saspīlējumu, ko viņi abi izjuta.
— Kur tad tie ir? — jautāja Skenlons.
Neatbildējis Bikens atvēra termostata durtiņas un
izņēma statīvu ar stikla kolbām, kas bija iezīmētas ar flomasteru. Viņš bija noguris, un runājot viņam mežģījās mēle.
— Varbūt nav … pietiekami ilgi noturētas. Viss bija jādara steigā …
— Labāk pasakiet, ko jūs esat izdarījis. Jā, un kā ar Raitu?
— Lai nu paliek Raits. Strādāsiet ar mani.
Bikens pagrieza katru kolbu pret gaismu un ātri
ierakstīja kaut ko bloknotā. Likās, ka viņš ir aizmirsis Skenlona klātbūtni.
— Bik! — lūdzošā balsī ierunājās Skenlons. — Ir taču nakts, pulkstenis divi. Es taču teicu, ka atbraukšu … Paskaidrojiet vismaz, ko jūs darāt.
— M-jā, es neesmu sevišķi pieklājīgs pret jums, taču es pārāk daudz esmu licis uz spēles. —- Viņš norādīja uz pirmo kolbu. — Lūk, ūdens suspensija no tā draņķa, ko Džerards sakasīja no robota detaļām.
Otrā kolbā ir tas pats, tikai tā ir sterilizēta auto- klāvā.
— Kāpēc sterilizēta?
— Tūlīt redzēsiet. Kolbā ar trešo numuru ir barojošs standartbulj ons, un es iepilināju tajā. no pirmās kolbas — no nesterilizētās — mazliet suspensijas. Ceturtajā kolbā ir tas pats buljons, bet pievienota sterilizētā suspensija. Tagad skatieties.
Bikens pacēla statīvu pret gaismu. Pirmajās divās kolbās šķidrums bija iedzeltens, trešajā — netīri brūns un pārklāts ar plānu putu kārtiņu. Ceturtajā kolbā šķidrums bija brūngans, bet dzidrs.
— Iegaumējiet, trešajā kolbā ir iepilināta neste- rilizēta, bet ceturtajā — sterilizēta suspensija.
— Labi.
— Vai tad jūs neredzat, ka suspensija trešajā kolbā tiecas augt?
— Tikai tāpēc, ka eksperiments nav bijis tīrs, — iebilda Skenlons. — Līdz ar saviem paraugiem Džerards droši vien savācis simtiem visdažādāko baktēriju. Trešajā kolbā var būt jebkura no simtiem sugu.
— Labi, piekrītu.
Bikens atkal piegāja pie termostata un izņēma no tā kaudzīti Petri trauciņu, kuri atgādināja cieši nosegtus pelnu traukus ar krāsainas želejas gabaliņiem. Bikens sakārtoja tos rindā. Uz katra vāciņa bija atzīme ar sarkanu stiklogrāfu.
— Tiktāl jums, protams, ir taisnība, tāpēc es sagatavoju arī šos trauciņus. Mana prasme ir mazinājusies. Ko lai dara — kur tas laiks, kad mācījos Edin- burgā…
Viņš pacēla pirmā trauka vāciņu. Skenlons pieliecies saskatīja desmitiem sīciņu apaļu baktēriju koloniju. Tās bija visdažādākā veida, lieluma un krāsas kolonijas.
— Uz šejieni es pārvietoju sākotnējo kultūru, — turpināja Bikens. — Te var saskatīt vismaz četrus koloniju tipus. — Viņš norādīja uz mazu platīna cilpiņu, kas bija iekausēta stikla stienīša galā. — Tās ir Koli nūjiņas, tās laikam stafilokoki, bet tās… — viņš brīdi vilcinājās, — izraisa interesi.
— Bet es jau jums teicu, — palika pie sava Skenlons. — No sākotnējā preparāta ir iznācis viss mikrobioloģiskais spektrs.
— Jā, ir iznācis, bet tāpēc jau pārstāda, lai sadalītu baktērijas tipos. Bet, ja ir izveidojušās dažādas kolonijas, jūs varat ņemt no katras pa mazai daļiņai un identificēt to uz mikroskopa priekšmetu stikliņa.
— Bet ne jau pēc acumēra …
— Nē, iekrāsojot kultūru pēc Grama, lietojot dažādas metodes un barības vides. Vispār tā ir īsta galvas lauzīšana, bet galu galā katru sugu var noteikt absolūti precīzi. — Bikens bija satraukts, viņš ar sajūsmu aprakstīja veiktos pētījumus. — Skatieties, es jums parādīšu. — Viņš norādīja uz vienu no traukiem — tajā bija redzama neliela sakrunkojušos, spīdošu disku kopiņa. — Lūk, ko es meklēju rokā.
— Bik, ir jau ļoti vēls, es zaudēju pavedienu…
— Pagaidiet, tūlīt viss kļūs skaidrs. Ja palūkosieties uzmanīgāk, jūs redzēsiet, ka gar koloniju malām ir tādi kā izžuvuši plankumiņi.
— Nu, un?
— Mūsu mazajiem draugiem nepatīk vide, kurā tie ievietoti. Starp citu, tas ir asins agars.
— Viņiem nepatīk asinis?
— Katram mikrobam garšo sava barība, un tā ir visa gudrība. Lai nu kā, bet es identificēju visas baktēriju kolonijas, izņemot šo, kas negribēja augt nevienā no parastajām vidēm — ne tīrā agarā, ne asins agarā, ne Makonočija vidē — nekur…
— Un ko tad jūs darījāt?
— Es izveidoju vidi pēc paša receptes.
Bikens izņēma no termostata palielu laboratorijas glāzi, kurā bija resna, koniska, ar vati aizbāzta kolba. Glāze bija cieši nosegta ar metāla foliju. Bikens uzmanīgi nolika to uz galda tuvāk gaismai. Skenlons aiz pārsteiguma sastinga. Ap vates aizbāzni veidojās putu gredzens; tās gausi tecēja gar glāzes iekšpusi uz leju un krājās dibenā.
— Ak dievs, kāda tad bija jūsu recepte?
Bikens dažas sekundes klusēja, iekams atbildēja:
— Sasmalcināju nedaudz degrona un sajaucu to pastā kopā ar dažiem sāļiem un aminoskābēm, galvenokārt ar tirozīnu …
— Tas nu ir velns zina kas! Ir jābūt kādam citam izskaidrojumam.
— Kādam tad?
— Nu… — Skenlons saminstinājās, izmisīgi pūlēdamies noturēties loģikas ietvaros un tajā pašā laikā apiet acīm redzamo. — Labi, jūs esat izaudzējis baktērijas. Vienai garšo asinis, citām — cukurs…
— Skenlon, kad nepieciešami neapgāžami pierādījumi, ir vajadzīgs vēl viens eksperiments. Ja radušās aizdomas, teiksim, klīniskajā praksē, ka slimības ierosinātājs ir mikrobs, jāizaudzē tā tīrkultūra veselos audos, kas ņemti no šā pacienta. Šajā gadījumā pacients ir plastmasa. Labi, labi, jūs neticat, bet tā tas ir. Tātad es paņēmu pilienu no šiem mēsliem glāzē un pārnesu to uz veselas plastmasas. — Bikens attaisīja pēdējo no Petri trauciņiem. — Te nu tas ir. — Un viņš rādīja uz puscietu masu traukā. To klāja lipīgas putas. — Šoreiz es izmantoju lielākus degrona gabalus un parasto polistirolu. Paskatieties, viss redzams ar neapbruņotu aci.
— Kā jūs zināt, ka tā ir baktērija? Vai tā nevar būt kaut kāda ķimikālija… kaut kāda viela, ko jūs esat netīšām pārnesis?
Jau izrunājot šos vārdus, Skenlons apzinajas, cik nedrošs ir viņa pieņēmums.
— Lai tā būtu. Tātad vajadzīgs vēl viens eksperiments. To mēs varam veikt, ja jūs man piepalīdzat.
— Kāds eksperiments?
— Ar elektronu mikroskopu. Paskatīsimies, un tad redzēsim, kas tur ir. Iesim.
Bikens piecēlās un gāja pie durvīm, uz kurām bija starptautiskā radiācijas briesmu zīme — āboliņa lapa un uzraksts «Augstspriegums. Apdraud dzīvību. Nepiederošām personām ieeja aizliegta».
Otrpus durvīm nespodrā, dzeltenā gaismā līdz pašiem griestiem kā kolonna slējās elektronu mikroskops. No kolonnas augšgala nokarājās resns augstsprieguma kabelis, kas stiepās līdz divus metrus platam skapim ar elektronu aparatūru. Mazliet tālāk tusnīja un pukšķēja vakuumsūkņi, uzturot kolonnā retinājumu, kas nav sasniedzams pat kosmiskajā telpā.
Bikens sāka rīkoties ar vadības rokturiem. Uguntiņas uz kontrolpultīm iedegās spožāk, sūkņi sāka darboties sparīgāk. Bikens piecēlās.
— Lai sūkņi pastrādā, kamēr mēs sagatavosim preparātu.
Atgriezies laboratorijā, viņš nolika uz galda stikla plati, bet uz tās — Petri trauciņu ar plastmasas barojošo vidi. Paņēmis priekšmeta stikliņu, viņš pavicināja to Bunzena degļa liesmā un ar mazu pipetiti uzpilināja uz tā destilēto ūdeni. Sakarsējis un pec tam atdzesējis platīna cilpiņu, viņš piesardzīgi pacēla Petri trauciņa vāku un ar cilpiņu paņēma nedaudz tā satura. Samaisījis to ar destilēto ūdeni uz stikliņa, Bikens no jauna izvilka platīna cilpiņu caur liesmu. Strādādams viņš nepārtraukti runāja. Skenlons kā apburts vēroja šīs svētsvinīgās izdarības.
— Tagad mums ir tās kultūras suspensija, kura bija traukā. Tagad es to sajaukšu ar fosforvolfram- skābi. Iegūstam skābes šķīdumā suspendētu preparātu. Tagad ņemu šo smalko vara sietiņu. Tā diametrs ir trīs milimetri, tieši piemērots mikroskopam. Tagad es uzlieku uz šā sietiņa pilienu iegūtās suspensijas.
Bikens piecēlās, turēdams sietiņu uz filtrpapīra, attaisīja sūkņiem pievienoto stikla jumolu, palika zem tā filtrpapīru ar visu sietiņu, nospieda jumolu atpakaļ un ieslēdza sūkņus. Tad viņš apsēdās un uzmanīgi skatījās uz vakuummanometru, kas rādīja atmosfēras spiedienu jumolā.
— Vakuumā ūdens no mūsu piliena iztvaikos. Kad tas būs noticis, fosforvolframskābe kā plēvīte nogulsnēsies uz visiem materiāliem ķermeņiem, kādi vien ir preparātā. Redziet, elektronu mikroskopam visi bioloģiskie objekti ir gandrīz caurspīdīgi, turpretī vielas, kurās ir metāli, izskatās melnas.
— Tātad visam, kas ir bioloģiskas dabas, jāizskatās… ļaujiet padomāt… pēc tīra laukumiņa melnā oreolā.
— Jā, jūs esat labs novērotājs, Džim. Preparātam jābūt gatavam.
Bikens atvēra ventili, ielaizdams gaisu atpakaļ jumolā. Šņākoņa pamazām apklusa. Pacēlis jumolu, viņš izņēma no tā apakšas filtrpapīru ar sietiņu un nesteidzīgi gāja pie mikroskopa. Skenlons sekoja viņam un aizvēra vieglās, labi pielāgotās durvis.
Bikens ievietoja sietiņu preparātu turētājā, tad, veikli grozot vadības rokturus, nostādīja mikroskopu darba režīmā. Ekrāns zem radiācijas drošā stikla pašā kolonnas apakšā iegaismojās zaļš, mezdams ēnas uz saspringtajām zinātnieku sejām. Bikens pagrieza preparā-a tālvadības pogu. Līnijas uz ekrāna sasvar- stījās un nozuda, pēc iam atkal parādījās un palika.
Kādu minūti abi nosēdēja nekustēdamies un ne vārda nerunādami.
Uz ekrāna bija redzami simtiem tūkstošu caurspīdīgu taisnstūrīšu, un katram no tiem apkārt bija tumšs oreols. Nebija nekādu šaubu, ka tie ir baktēriju elektroniski attēli.
— Labāk pasaukt Raitu, — ieteicās Skenlons.