Bikens sniedzās pēc telefona klausules.
Ārkārtējais kontrolpostenis bija uzbūvēts 1945. gadā. Novietots apmēram divdesmit metru dziļumā zem kavalērijas gvardes parādes laukuma, tas veidoja daļu no pazemes tuneļu, sakaru centru un dzīvojamo telpu kompleksa, kas aizsniedzās uz ziemeļiem līdz pašam Trafalgar- skvēram, bet uz austrumiem zem Vaithollstrītas līdz Kara ministrijai. Tā bija vesela pilsēta, no kuras varēja vadīt visu valsti, neuzkāpjot virspusē.
Kontrolposteņa sienas bija nostiprinātas ar baltiem dzelzsbetona balstiem, grīdas klātas ar zaļu linoleju. Vienu no sienām gandrīz visu aizņēma projekcijas ekrāns, kura priekšā bija vesels jukums pulšu ar dažādu krāsu telefoniem, gaisa trauksmes mikrofoniem un televīzijas ierīcēm. Pārējo telpas daļu aizņēma uz ātru roku sanestu dažādu krēslu rindas.
Gaiss bija zils no tabakas dūmiem un pilns nemierīgas balsu dūkoņas: te bija sapulcējušies ap piecdesmit cilvēku, daļa formas tērpos, daļa vienveidīgi pelēkos civiltērpos. Atmosfērā jautās apvaldīts spriegums.
Vairumam klātesošo jau bija pāri piecdesmitiem. Sejas liecināja, ka šie cilvēki pazīst varu un apziņas savas personas iespaidīgumu. Tie bija cilvēki, kas nebaidītos no atbildīgiem lēmumiem, vienalga, vai tie pareizi vai nepareizi.
Pirmajā rindā piecēlās plecīgs vīrietis brigādes ģenerāļa formā. Paskatījies apkārt, viņš ar pirkstu kauliņiem paklaudzināja pa pults virsu, lai pievērstu uzmanību. Sarunas it kā negribīgi noklusa. Mierīgi kā cilvēks, kas radis pavēlēt, rokas kabatās sabāzis, ģenerālis teica:
— Džentlmeņi! — Viņš uzmeta skatienu pulkstenim. — Es domāju, sāksim.
Viņš piegāja pie pults ekrāna priekšā un ieslēdza zummeru.
— Daudzi no jums, es domāju, ir lietas kursā, bet vispirms es gribētu jūs savstarpēji iepazīstināt. Jūs atveda uz šejieni lielā steigā, un par to es jums atvainojos, taču mēs esam darījuši visu iespējamo, lai apgādātu jūs ar pagaidu mitekļiem. Misters Rigss, — viņš ar galvu norādīja uz civilā ģērbušos cilvēku, kas stāvēja pie durvīm, — izsniegs jums kartītes ar jūsu istabu numuriem un norādījumiem, kā tur nokļūt. Tuneļu sistēma ir diezgan sarežģīta, un es lūgtu jūs stingri ievērot uz kartītēm atzīmētos virzienus, jo mūsu. .. hm … drošības dienesta darbinieki pilda savus pienākumus… ļoti cītīgi. — Viņš vēsi pasmaidīja. — Jums visiem tiks izdalīti pazīšanas žetoni, tā ka es varu sākt. Operācijas medicīniskā puse ir sera Frenka Deila pārziņā.
Viņš norādīja uz sirmu askētiska izskata vīrieti otrā rindā, kurš neveikli mēģināja piecelties un paklanīties. Ģenerālis ar roku norādīja uz katru, par ko bija runa.
— Policijas dienestu un transporta kontroli vada policijas komisāra vietnieks. Pazemes transportu — misters Hollands. Karaspēka pārvietošanās notiek šeit klātesošā ģenerāļa Fenvika vadībā, viņam palīdzēšu es. Dezinfekcijas centru darbību vada doktors Fenings, Lielās Londonas municipalitātes galvenais ārsts… Jūs droši vien jau ievērojāt, kādus drošības
pasākumus mēs esam veikuši. Tie ir nepieciešami un izriet no likumiem, kas ir spēkā valdības uzturēšanās rajonā. Ceru, ka jūs šo dokumentu esat lasījuši.
Viņš pārlaida acis klausītājiem, kuri piekrītoši pamāja ar galvu.
— Tagad ar jūsu atļauju, ser, — viņš mazliet pagriezās pret ģenerāli Fenviku, kas nevērīgi pameta ar tuklu roķeli, — aplūkosim problēmu konkrēti.
Ģenerālis piespieda pogu, un uz projekcijas ekrāna viņam aiz muguras zaļām līnijām iedegās Londonas centra karte.
— Mūsu ziņojumi liecina, ka bojājumi, lai kāds būtu to raksturs, koncentrēti galvenokārt diezgan šaurā rajonā. — Viņš paņēma baltu rādāmo kociņu. — Ziemeļos to norobežo Jūstonroudas iela, rietumos tas sniedzas līdz krustojumam ar Portlendpleisu, bet austrumos — ar Vobernpleisu. Šīs robežas, protams, ir tikai aptuvenas. Dienvidu virzienā robeža iet pa Sauthemptonrovu un apkārt pa Oldviča ielu līdz Temzai, kas veido dienvidu perimetru. Katastrofas piemeklētā rajona platība ir pavisam ap četri kvadrātkilometri. Notiek arī atsevišķi uzliesmojumi ārpus šās teritorijas, bet to ir maz, un tie ir diezgan tālu cits no cita, un mēs ceram, ka ar tiem izdosies tikt galā bez nopietna riska.
Saskaņā ar jaunākajiem ziņojumiem, process ātri izplatās minētajā rajonā, un apturēt to ir visneatliekamākais uzdevums. Zināmā mērā mums palīdz laiks, tāpēc ka aukstums, kā noskaidrojies, samazina … mm … reakcijas ātrumu… — Viņš apklusa un, atbalstu meklēdams, uzmeta ašu skatienu sera Frenka Deila pergamentdzeltenajai sejai. •— Tiklīdz tā iznāk zemes virspusē… Mūsu mērķis, — savu vārdu svarīgumu viņš akcentēja ar uzsitienu pa pulti, — ir pilnīgi izolēt šo rajonu — virs zemes, gaisā un apakš zemes. Man nav jums jāatgādina, ka, ja šis process, kas saārda plastmasu, izplatīsies pa visu pasauli, tas var novest pie vispārējas katastrofas. Pret šo rajonu jāizturas kā pret mēra piemeklētu, nāvīgi bīstamu zonu
Tagad dažos vārdos par karaspēka pārvietošanos. Tā kā šodien Viņas Augstība parakstījusi likumu par ārkārtējo stāvokli, mēs esam sākuši savilkt karaspēku pie rajona robežām. Pirmais skotu gvardes bataljons jau izolē ziemeļrietumu sektoru — lūk, te — un sadarbībā ar trim ka Valērijas gvardes bruņudivi- ziona rotām, kas dislocētas ziemeļaustrumos, — lūk, te.
Šoreiz ģenerālis uzsita pa ekrānu.
— Dienvidu sektora kontrole notiek pulkveža Set- bridža virsvadībā. Viņš patlaban ieved šeit izpletņlēcēju pulka mobilās daļas. Aptuveni divdesmit trijos bīstamās zonas izolācija būs pabeigta un mēs varēsim sākt evakuāciju. Palīgoperācijas uzdotas re- montkorpusam un Karaliskajam sakaru korpusam.
Ģenerālis uz brīdi apklusa, lai pārliecinātos, ka auditorija pievērsusi viņam nedalītu uzmanību.
— Kā jums zināms, apgāde ar elektrību un gāzi vairākos rajonos ir pilnīgi pārtraukta, tāpēc mēs uzstādām visapkārt avārijas ģeneratorus un ievelkam zonā kabeļus, lai nodrošinātu to ar enerģiju kaut vai apkurei. Tiklīdz būs iespējams, uzstādīsim arī turbīnas gaisa sildīšanai. Zonā ir daudz vecu cilvēku, kuriem draud nāve no aukstuma. Tāda vispārējos vilcienos ir situācija, bet tagad ar jūsu atļauju es tālāk dodu vārdu seram Frenkam Deilam. Viņš jums izskaidros notiekošā cēloņus. Lūdzu, ser Frenk.
Ģenerālis apsēdās, bet Deils tūļīgi piecēlās un izgāja priekšā pie ekrāna. Pagriezies viņš klusēdams apskatīja klausītājus, un viņa sejas izteiksme pauda zināmu neapmierinātību ar to, ka tik smalki zinātnes jautājumi jāklāsta tik nekvalificētai auditorijai. Viņš sāka runāt monotoni un apnicīgi, bez jebkāda ievada:
— Līdz šim mūsu rīcībā ir ļoti maz informācijas gan par sairuma izraisītāju, gan par tā darbību. No praktiskā viedokļa raugoties, ir zināms, ka, balstoties uz olbaltumiem līdzīgām starpniekvielām, kas atrodamas kanalizācijas sistēmā, šis organisms ir izstrādājis sevī aizvien universālāku īpašību saēst visdažādākās plastmasas.
Klausītāji nemierīgi sarosījās.
— Parasti baktērija aug samērā lēni, taču šajā gadījumā kā latento, tā panīkuma fāzi … aizstājusi paātrinātas eksponenciālas augšanas fāze …
Kāds aizkaitināts klausītājs pajautāja:
— Ser Frenk, piedodiet, bet es no tā nesapratu ne vārda. Vai jūs, lūdzu, nevarētu pielāgoties mūsu, nezinātāju, līmenim?
Paklusa murdoņa apliecināja atbalstu šim ierosinājumam.
— Mm? — brīnījās Deils. — Nu jā … labi… Vispār tas nozīmē, ka notikušas gan augšanas ātruma izmaiņas, gan apbrīnojama reproducēšanās ātruma palielināšanās. Vēl vairāk: ar katras jaunas paaudzes parādīšanos organisms iegūst spēju sagraut aizvien jaunus un jaunus plastmasu veidus. Barojoties ar plastmasu, baktērijas lielos kvantumos atbrīvo gāzi — viegli degošu un sprāgstošu maisījumu, galvenokārt sērūdeņraža un metāna maisījumu. Tas arī ir galvenais iemesls sprādzienu sērijai, kuras liecinieki mēs bijām.
Es jau darīju zināmu iekšlietu ministram, ka mani līdzstrādnieki ieņēmuši divas tukšas nodaļas Svē'.ā Tomasa slimnīcā — pāri upei no katastrofas zonas dienvidu robežas — un pārveido tās par pētniecības laboratorijām. Mēs jau strādājam divdesmit četras stundas diennaktī, lai atrastu līdzekļus šā neparastā organisma iznīcināšanai.
Imunoloģija, tas ir, serumi un potes, acīmredzot nelīdzēs, jo ne cilvēku, ne dzīvnieku organisms — vismaz pagaidām — neinficē jeb neskar, kā jums labāk patīk. Varbūt mums jāpaļaujas uz izsmidzinātu antibiotiku plašu izmantošanu, bet pagaidām vēl nav izdevies atrast antibiotiku, pret kuru organisms būtu pietiekami jutīgs. Pa to starpu, pēc mūsu domām, labākais līdzeklis, kā apturēt pazemes postījumus, ir piepildīt tuneļus un kolektorus ar kādu inertu gāzi. Mēs arī esam atklājuši, ka atmosfērā, kas sastāv no slāpekļa un ogļskābās gāzes, baktēriju reproducēšanas ātrums var samazināties, un, cik man zināms, — viņš paskatījās uz brigādes ģenerāli, — jau tiek organizēta šo gāzu nogāde pie visām galvenajām metro ieejām un kanalizācijas lūkām. Man jāpiezīmē, ka mūsu rīcību vada tīri empīriski meklējumi, jo nav nekādu precedentu. Ceru, ka pēc pāris dienām man būs jums ziņojams kaut kas patīkamāks. — Viņš pagriezās pret ģenerāli. — Tas man ir viss, pateicos par uzmanību.
Ģenerālis atkal piecēlās.
— Paldies, ser Frenk, bet tagad, komisār, jūs varbūt īsi informēsiet mūs par veiktajiem pasākumiem.
Policijas komisāra vietnieks, smagnējs, gauss vīrietis, lēni izčāpoja priekšā ar papīru žūksnīti rokā. Viņš sevišķi necentās slēpt savu koknejieša akcentu, kas, nenovīžu vārdiem runājot, kļūstot jo stiprāks, jo augstāku rangu attiecīgais cilvēks ieņemot. Apgalvoja, ka viņš to uzsverot, lai atgādinātu ļaudīm, ka viņš iesācis kā vienkāršs konstebls Heknijas iecirknī…
— Mūsu galvenais uzdevums ir evakuēt iedzīvotājus no šī rajona visīsākajā laikā. Kā tas darāms, manuprāt, sīki pastāstīts kara gadījumam izstrādātajos evakuācijas plānos, un tie jums visiem ir. — Viņš palūkojās uz klausītājiem, kuri atkal piekrītoši pamāja ar galvu, un rakņājās tālāk pa saviem papīriem. — Kā rāda jūsu fotokopijas, ir trīs galvenie dezinfekcijas centri: Čaringkrosas, Jūstonas un Sentpankra- sas stacijās. Doktors Fanings pastāstīs par tām sīkāk. Es aprobežošos ar to, kā mēs plānojam pārvietot cilvēkus. īsi sakot, tie iedalāmi pastāvīgajos iedzīvotājos un iebraucējos. Tā kā rajons tiek norobežots, pircēji, provinciāļi, tūristi un tā tālāk ārā vairs netiek, un mēs nolēmām viņus izvest pirmos. Ārkārtējais stāvoklis dod mums pilnīgas tiesības rekvizēt īpašumu, un tāpēc mēs piekodinām visiem viesnīcu īpašniekiem šajā rajonā, lai ieliek pēc iespējas vairāk gultu un pieinitina visus, kas pastāvīgi nedzīvo zonā — vismaz tik ilgi, kamēr mēs varēsim viņus izvest.
Vissteidzamākais uzdevums ir atbrīvot vietas abās lielākajās slimnīcās — Juniversitikoledžā un Caring- krosā. Uz zonu ir nosūtītas ātrās palīdzības mašīnas, un mēs ceram izvest visus slimos, kuri… mm… var paiet paši, līdz pusnaktij. Tiek radīts speciāls dezinfekcijas centrs, — viņš parādīja kartē, — Rīdžents- parkskvērā, tā ka slimos varēs apstrādāt atsevišķi no veselajiem.Tas dod mums, rēķinot pēc kara laika normām, divi simti trīsdesmit brīvas slimnīcas gultas. Ja ārkārtējais stāvoklis ieilgs, mums katrā ziņā būs darīšana ar dažādām slimībām …
Kad slimnieki un iebraucēji būs izvesti, mēs ķersimies pie pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Katram pirms zonas atstāšanas, protams, būs jāiziet pilns dezinfekcijas procedūru cikls. Mašīnas ar skaļruņiem jau patrulē pa ielām, izskaidrojot cilvēkiem, kas jādara, un izplatot lapiņas ar instrukcijām. Tas prasīs savas sešpadsmit vai astoņpadsmit stundas, un es baidos, ka sākumā izcelsies zināms sajukums.
Galvenais, ko mēs varam panākt jau šobrīd, ir, lai visi paliktu savās vietās. Vispirms lai iet uz tuvāko posteni, dabū jumtu virs galvas un paliek, kur ir. Sers Frenks man jau agrāk teica: jo vairāk cilvēku staigās pa ielām, jo drīzāk viņi iznēsās šo sērgu, lai kas tā arī būtu, tā ka es devu saviem ļaudīm rīkojumu iztīrīt ielas. Dažiem acīmredzot būs jāstaigā — ārstiem un tā tālāk —, un tiem mēs izsniegsim īpašas apliecības.
Es baidos, ka veidojas kriminālelementiem labvēlīga situācija un ir iespējams dažādu noziegumu pieaugums. Kas attiecas uz pūli, tad tas mums lielas raizes nesagādās, bet mēs katram gadījumam, kā saka, esam norunājuši ar ģenerāli Pauelu par speciālu ierīču piegādi cīņai pret dumpiniekiem. Ir veikti pasākumi, lai apbruņotu līdz zobiem apkārtējo rajonu policistus, un arī mēs paši ievedām zonā aizsargekrānus, ieročus šaušanai ar gumijas lodēm un balonus ar gāzi CS, Tas viss glabāsies katrā postenī. Bet tagad, doktor Fening, vai jūs mums nepastāstītu par dezinfekcijas sistēmu?
Līdzko komisāra vietnieks bija apsēdies, sacēlās balsu dūkoņa — speciālisti salīdzināja piezīmes un dokumentus.
Fenings, slaids, gadu trīsdesmit vecs sportiska izskata cilvēks, viegli uzlēca uz paaugstinājuma, no- kremšļojās, lai pievērstu sev uzmanību, un nepacietīgi gaidīja, kamēr norims troksnis. Viņš runāja ātri un viegli:
— Redziet, dezinfekcija ir ārkārtīgi vienkārša lieta. Jānogalina visi mikrobi, un tas ir viss. Dezinfekcijas radītās problēmas ir līdzīgas tām problēmām, ar kurām saskaras, ārstējot infekcijas slimniekus stacionārā. Katrs sistēmas posms ir kā tāds ventilis. Ļaudīm, kas iet tam cauri, ir jāatvadās no sava apģērba, jānodušojas un pēc tam jāuzģērbj viss jauns. Starp citu, atšķirībā no ventiļa tas ir atgriezenisks process. Tiem, kas nāk laukā, ir jāizģērbjas pilnīgi kailiem, jānodušojas un jāgaida, kamēr viņu drēbes tiek sterilizētas autoklāvā, tas ir, apstrādātas ar tvaiku augstā spiedienā. Šoreiz mēs netiksim galā ar apģērbu apstrādi laikā, tāpēc visus lūdzam uzģērbt vecas drēbes, kas tiks iezīmētas un sterilizētas, bet pēc dušas viņiem izsniegs jaunas drēbes, tas ir, viņiem jaunas, bet īstenībā arī vecas. Mēs lūdzām tos, kas dzīvo ārpus zonas, atnest nevajadzīgos apģērbus, un… mm… firma «Oxfam» apsolīja mums šai ziņā palīdzēt.
Dzelzceļa stacijas dezinfekcijas centru izvietošanai izvēlējāmies tāpēc, ka tas dod iespēju viegli kontrolēt cilvēku izbraukšanu no zonas. Bez tam vilcieni mazāk nekā citi transporta līdzekļi saskaras ar tiem pilsētas rajoniem, kas nav cietuši. Tagad jūs varbūt atļausiet man sīkāk pastāstīt par…
Brigādes ģenerālis paskatījās pulkstenī un stingri sacīja:
— Paldies, doktor Fening, lielais paldies, jūs mums ļoti palīdzējāt. Taču laiks iet uz priekšu. — Viņš ielūkojās klātesošo sarakstā. — Mister Holland, vai jums ir kas piebilstams no transportnieku puses?
Hollands nervozi raustīja īkšķi un centās nedomāt par pieaugošajām sāpēm kuņģī.
— Šobrīd nekas, — viņš atbildēja. — Gribēju tikai pateikt, ka veiktie pasākumi ļoti nopietni ietekmē kustību visā pilsētā. Mūsu skaitļotāji jau rāda, ka «korķi» izveidojušies četrdesmit piecu kilometru attālumā no šejienes. No kustības radiālās sistēmas ir izslēgts centrs, un, lai gan ir norādīti apbraucamie maršruti, aprēķini rāda, ka tie uzņemsies tikai četrdesmit procentus slodzes. Šobrīd neko vairāk mēs nespējam darīt. Visas metro stacijas šajā rajonā, protams, ir slēgtas, un mēs varam vienīgi pārvest pasažierus uz Londonas nomalēm.
Ja jūs paskatāties uz šo shēmu, — viņš piespieda pogu, un uz ekrāna parādījās metro karte, — jūs redzat, ka zona pārgriež visas galvenās metro līnijas, izņemot Ziemeļu līnijas atzarojumu līdz Benka stacijai. Infekcijas avoti gan it kā koncentrēti tuneļu neizmantotajās daļās, tomēr mēs nolēmām slēgt visu sistēmu, izņemot perifēriju.
Armija, cik es saprotu, dod mums kareivjus, un tie pa tuneļiem virzīsies uz centru, ar liesmu metējiem sterilizējot tos. Atsevišķos iecirkņos to nebūs iespējams darīt, jo uzkrājušos gāzu dēļ tur ir pārāk liels risks. Pagaidām tas man ir viss.
Viņš apsēdās. Ģenerālis atkal palūkojās sarakstā un teica:
— Bet tagad misters Hentrijs no municipalitātes sanitārās pārvaldes izklāstīs apsvērumus, kas attiecas uz kanalizācijas tīklu.
Mazs, kustīgs cilvēciņš, kas sēdēja aiz Hollanda, veikli pielēca kājās un vēl pusceļā uz paaugstinājumu sāka bērt:
— Visbūtiskākie fakti. Katastrofas zona sedz vidējā līmeņa kolektoru, kas no ziemeļiem iet uz ziemeļaustrumiem, uz Ebimilsas sūkņu staciju Stretfordā. Jums jau pateica, ka notekūdeņu sūknēšana prom no centra tiks pārtraukta. Tāpēc visiem iedzīvotājiem jau ir pieteikts nelietot tualetes un neko neliet izlietnēs. Tomēr mēs joprojām sūknējam netīrumus no rajoniem, kas atrodas rietumos no zonas, uz Bek- tonu, uz ziemeļu izteku.
Hentrijs piespieda pogu, un uz kartes parādījās Londonas drenāžas sistēma — fantastisks līniju savi- jums, kas bija gandrīz tikpat biezs kā ielu tīkls. Dabūjis rokā rādāmo nūjiņu, viņš turpināja:
— Zonā ir viens vienīgs kolektors, kas iet no ziemeļiem uz dienvidiem, — Sevojstrītas kolektors. Tas nav nekāds lielais un viegli var tikt noslēgts no Jūs- tonroudas puses. Galvenā problēma ir — kurp novirzīt pieteci no rietumiem? Sākumā mēs domājām izmantot Flītas gultni un augšējā līmeņa Ziemeļu kolektoru, bet tas nav praktiski iespējams — pārāk
maza ir Lotsroudas stacijas sūkņu jauda. Otra iespēja bija Pikadillija maģistrālais kolektors un pazemes upītes Reinlejas gultne, bet te mēs atkal saduramies ar problēmu — nevaram pilnīgi noslēgt atzarojumus, kas nāk no katastrofas zonas.
Hentrijs brīdi nogaidīja, gandrīz vai iepriekš izbaudīdams, kāds efekts būs viņa noslēguma vārdiem.
— Tādējādi mēs secinājām: tā kā nevaram būt droši, ka neviens visā zonā neielaiž kanalizācijā jaunu infekciju, mums jāslēdz pilnīgi visa vidējā līmeņa maģistrālā sistēma. Tas nozīmē, ka visa pietece no ziemeļiem un no rietumiem būs jānovada lietus ūdens kanalizācijā un… taisnā ceļā uz Temzu.
Telpu uzreiz piepildīja balsu murdoņa, kurai cauri izlauzās sera Frenka Deila protestējošais izsauciens:
— Bet paklausieties, mans dievs, jums nemaz nav tiesību! Vai jūs apjēdzat, ka tas ir bīstami veselībai? Desmitiem infekcijas slimību, epidēmijas…
— Ser Frenk, — Hentrijs pacietīgi atbildēja, — mums nav citas izejas. Mums nav kur likt netīros ūdeņus…
— Vai tad nav nostādināšanas rezervuāru vai kā tos sauc?
— Ir gan, bet tajos nesaiet ne desmitā daļa visas noteces. Mēs esam spiesti novirzīt to uz Temzu, citas izejas nav.
Sera Frenka balsī ieskanējās gandrīz vai untumains tonis.
— Es brīdinu, ka mēs uzreiz sadursimies ar…
Brigādes ģenerālis steigšus piecēlās un samierinoši
teica:
— Paldies, mister Hentrij, jūs mums ļoti palīdzējāt. Ser Frenk, es domāju, labāk būs, ja jūs turpināsiet strīdu pēc pārtraukuma. Mums vajadzīgi papildu fakti, un, cik es saprotu, — viņš pagriezās pret vienu no saviem palīgiem, kas palocīja galvu, — drīz te ieradīsies Londonas ostas pilnvarotais, lai paziņotu mums paisuma un bēguma prognozi un vēl šo to. Tātad jūs pieņemat šādu priekšlikumu? Sers Frenks negribīgi pamāja ar galvu, — Bet pagaidām es, ja atļaujat, pastāstīšu jums drusku sīkāk par šo pazemes kompleksu…
Kamēr brigādes ģenerālis pazemes spožajā gaismā un siltumā klāstīja par minēto kompleksu, uz zemes augstu virs viņu galvām dzeldējošs ziemeļu vējš nesa retas sniegpārslas pa Portlendpleisas ielu uz radio- nama pusi. Policijas furgons, nostāj ies* Lenghemplei- sas ielas vidū, ar skaļruni uz jumta instruēja apkārt salasījušos kājāmgājējus:
— Visām personām, kas pastāvīgi dzīvo šajā rajonā, iesakām atgriezties mājās un neiziet uz ielas. Tiem, kas dzīvo citos rajonos, pēc iespējas ātrāk jāierodas plānā atzīmētajos punktos, no kurienes viņi minimāli īsā laikā tiks izlaisti no zonas. Plāni, kuros norādīts šādu punktu izvietojums, dabūjami šeit, kā ari no jebkura konstebla. Var gadīties aizķeršanās, un, lai izvairītos no grūtībām, iesakām saņemt arī rekvizēto viesnīcu sarakstu. Šajās viesnīcās varēs par brīvu dabūt pagaidu mitekli un ēdienu…
Padzīvojusi sieviete slikti pieguļošā tvīda mētelī, paņēmusi no policista rokām rupji iespiesto plānu, īgni ņurdēja:
— Es jums jautāju, — kā lai es noeju šito gabalu? Man jau ir tulznas, un es nevaru noiet ne simts metru…
Policists, liela auguma vīrietis ar labsirdīgu zemnieka seju, skatīdamies uz viņu no augšas, vīpsnādams atbildēja:
— Neuztraucieties, dārgā, es jūs pastumšu pie dupša …
Brīdi sieviete zīķēja uz policistu, tad gārdzoši iz- ķērca:
— Labi, es neko neteikšu.
Divi eleganti ģērbti biznesmeņi klausījās, ko vēsta skaļrunis. Viens uzrunāja otru:
— Vai tas neizklausās pēc aicinājuma ieraut glāzi viskija, ko?
— «Saviļā»?
— Nu kā tad.
Un abi, strauji pagriezušies, aizgāja.
Policisti lauzās caur pūli, izdalīdami plānus un instrukcijas. Šajā brīdī, pārmācot apnicīgo vēja kaukoņu, no ielas ziemeļu gala tuvojās pieaugoša dārdoņa. No pagrieziena, no Parkskvēras laukuma pusloka uz Portlendas ielas, spilgti izdalīdamās uz sniega baltuma, izdrāzās armijas smago mašīnu kolonna. Šurpu un turpu gar kolonnu kā rosīgi kukaiņi šaudījās motociklisti.
Līdzko priekšējā mašīna bija sasniegusi Lenghem- pleisu, visa kolonna nočīkstēdama apstājās. Tūlīt pat tika nolaisti pakaļējie borti un no mašīnām sāka lekt laukā kareivji ar koka ragaiņiem un sarūsējušas dzeloņstieples rituļiem.
No vienas mašīnas izlēkušie armijas policisti sarkanās cepurēs veicīgi izretinājās gar ielas rietumu pusi un sāka apturēt transportu, kas griezās laukā no šķērsielām. Šoferiem strupi pavēlēja griezt apkārt un laist atpakaļ, no kurienes braukuši.
Izcēlās nikni strīdi, jo šoferi negribēja neko zināt un pildīt kareivju pavēles. Vienības strādāja kā trakas, ceļot aizsprosto jumus uz krustveida balstiem. Beidzot visas šķērsielas bija slēgtas.
Savā tecējumā uz dienvidiem mezdama lielu līkumu, Temza veidoja dabisku barjeru, un vienīgais tilts, ko vajadzēja slēgt, bija Vaterlo tilts. Tikai divas puskāpurķēžu bruņumašīnas nostājās šķērsām pāri ceļam dienvidu krastā, tieši Festivālhollas zāles olvei- dīgā kupola augstumā. Starp tām iespraucās policijas apvidus mašīna un ceļu policijas patruļa uzstādīja mirkšķinošus brīdinājuma signālus un zīmi «Iebraukt .aizliegts». Tos apkaitinātos gājējus, kas mēģināja tikt pāri Hangerfordas kājnieku tiltam, aizturēja pašā apakšā pie akmens pakāpieniem, kas veda uz tiltu no Viljersstrītas.
Armijas daļām un policijai ar savām barjerām un piederumiem virzoties uz priekšu, liela daļa ielu, laukumu un veikalu pamazām tika atgriezti no pārējās pilsētas līdzīgi kādam senlaiku geto. Visā Jūstonrou- das un Sautemptonrovas garumā barjeras aizšķēršļoja šķērsielas. Mašīnām cenšoties ar steigu izrauties no loka, veidojās bezgalīgi «korķi». Gājējiem iedegoties dusmās un sakaujoties, palielinājās nelaimes gadījumu skaits.
Taču pakāpeniski, tikko no ielām pazuda pēdējās mašīnas, rajons kļuva klusāks. Ierasto satiksmes dunu nomainīja gājēju soļu dipoņa: saspiedušies uztrauktos bariņos, cilvēki pētīja policijas izdotos plānus un instrukcijas un tad steidzās uz tuvāko patvērumu.
Gaiss bija sauss un salts, un uz ietvēm sāka augt nelielas kupenas.
Savā greznajā dzīvoklī, no kura bija pārredzama nevīžīgā kosmopolitiskā Oldkomptonstrīta Soho kvartālā, Harijs Menzels saspringti klausījās ziņojumu par ārkārtējo stāvokli. Kad diktors bija beidzis, Menzels izslēdza radio, piegāja pie loga un domīgi skatījās uz iepretī izvietotajiem veikaliem. Viņš stāvēja diezgan ilgi, ar pirkstu bungodams pa rūti; viņa seja galīgi neko neizteica. Tad viņš atgāja nost no loga un paņēma no zelta kārbiņas garu cigareti.
Menzels bija profesionālis.
Ko vērta dzīvība un nāve, to viņš bija apguvis, būdams britu militārās misijas rotas virsseržants Salo- nikos. Karodams Hortiatas kalnos Grieķijas ziemeļos, viņš kā starp savējiem, tā starp ienaidniekiem bija ātri iemantojis lietpratīga slepkavas reputāciju. Padotie cienīja viņu kā priekšnieku, kas prot gūt panākumus, bet pretī prasa tikai pilnīgu paklausību.
Pēc kara viņš atstāja dzimto Pīreju un aizbrauca uz Angliju, kur Londonā dreifēja no viena sīka nozieguma uz otru, neko lielu nenopelnīdams, bet arī ne- iekrizdams. Pirmā lielākā veiksme bija aplaupīšana Hetongārdenā, kad viņš nogrāba sīku, viegli realizējamu briljantu desmittūkstoš mārciņu vērtībā.
Kā diezgan gaišs un uzņēmīgs cilvēks viņš bija iecerējis un paveicis vairākas lielas zādzības, bet savus līdzekļus ieguldījis legālos pasākumos. Pašlaik viņam piederēja divi naktsklubi Pedingtonā un vairāki apavu veikaliņi kā pašā Londonā, tā apkārtējās grāfistēs.
Viņš arī maksāja ienākuma nodokli.
Menzels ielēja sev glāzē divu pirkstu tiesu izturētu franču konjaku, tad piegāja pie telefona un uzgrieza numuru. Gaidot viņš vēroja, kā stiepjas garumā pelnu stabiņš cigaretes galā.
— Sollij? Jā, te Harijs. Vai radio klausījies? Riebīgi, vai ne? — Viņš īsi iesmējās. — Man radās lieliska doma, Sollij. Gribi piedalīties? Labi. Kāpēc tu nevarētu atbraukt šurpu? Jā, labi ātri, Sollij, uz karstām pēdām … jā … Paķer līdzi Olfordu … jā, pareizi. Kur viņš tur savu smago mašīnu? Labi, labi, tas taču ir zonā, vai ne? Pievāciet to un atstājiet sētas pusē. Aha, uz redzi!
Viņš nolika klausuli, iegāja guļamistabā, pastūma sāņus plato divguļamo gultu, atlocīja paklāju un, pacēlis trīs parketa dēlīšus, izvilka no to apakšas smagu saeļļotu lupatu vīštu.
Kad Menzels attaisīja to vaļā, sienas lampas apspīdēja Stena sistēmas pistoles blāvo tēraudu, divus armijas parauga revolverus un pielādētas aptveres.
Uz ielas apakšā jau slēdza ciet veikaliņus; tirgotāji lika nost gurķu un konservēto zivju bundžas un kārtoja tukšās letes.
Brūerstrīta bija tumša un izmirusi. Trīs vīri, ieslēpušies durvīs, ausījās. Uz trotuāra klājās sniegs, un viņi tramīgi skatījās uz sajukušajām melno pēdu ķēdītēm, kas veda uz viņu paslēptuvi.
Beidzot, pārliecinājies, ka tuvumā nav ne dzīvas dvēseles, Sollij s Ekermens izņēma no rīku somas mazītiņu, ar baterijām darbināmu urbīti, ieskrūvēja tajā garu urbi ar karbīda uzgali un sāka urbt virs galveno durvju atslēgas cauruma. Virs viņa galvas sniegs krājās uz lieliem, izkaltiem burtiem: «A. Boningtons. Juvelierizstrādājumi».
Urbja niknā kaukoņa ielas klusumā izklausījās briesmīgi skaļa. Beidzot Sollijs izvilka urbi un iebāza caurumā garu, vītņotu stieni. Tā otrā galā bija piestiprināts pamatīgs šķērsis, un, līdzko stienis bija izgājis cauri, šķērsis izlēca no ligzdas, neļaujot vairs rīku izņemt no ārpuses. Tad Sollijs uzskrūvēja stienim virsū smagu vienzoba frēzi — īstu skolas cirkuļa kopiju — un pielāgoja tai svīķurbi ar sprūd- mehānismu. Viņš grozīja svīķurbi, un frēze rāvieniem grauzās iekšā metālā, veidojot ap atslēgu ieapaļu griezumu. Pārējie nepacietīgi skatījās, kā Sollijs strādā, svīzdams aukstajā vējā. Nočūkstēdami sniegā krita spīdīgi sakarsētas tērauda skaidas vijumi.
Bet trīs metrus zemāk, senā, ķieģeļiem izvelvētā Viktorijas laika kolektorā, mutants-59 nelokāmi darīja to, ko tam bija nolemts darīt. Alkatīgi rijot sa- irtspējīgo pudeļu degronu, baktēriju paaudzes auga, dalījās un gāja bojā, un katra no tām izdalīja savu tiesu gāzes. Gāze piepildīja mitros kanalizācijas tuneļus, lēni kāpa augšup pa vannu notekcaurulēm, iekļuva pagrabos un mājās.
Ekermens veda viņus cauri tirdzniecības zālei, garām tukšām stikla vitrīnām un lejup pa kāpnēm, kas bija segtas ar pūkainu paklāju. Baterijas stars izgaismoja te ar plīšu apvilktas mēbeles, te estampu rindas gar izliekto kāpņu telpas sienu, līdz tas atdūrās pret drošinātāju kasti un lietiem slēdžiem. Ne vārda neteikdams, Sollijs pasniedza bateriju trešajam viņu kompānijas loceklim Olfordam, kas virzīja gaismu tā, lai labāk būtu redzami slēdži. Ekermens noņēma vienam no tiem vāciņu, vispirms norāvis svina plombēs. Izņēmis no somas nelielu mēraparātiņu ar stāvus izslietiem vadu galiem, viņš ar tiem pieskārās laistī- gajām vara plāksnēm. Aparāta bultiņa palika stāvam uz nulles.
— Viss kārtībā, strāvas nav, — viņš nočukstēja.
— Tad ķeramies klāt, — sacīja Menzels.
Viņi taustījās tālāk. Olfords norūca:
— Te laikam kāds piekakājis. Ak dievs, kas par smirdoņu!
— Ejam, ejam, — skubināja Menzels, izraudams Olfordam no rokām bateriju un aplaizdams gaismu apkārt istabai. — Re, kur ir!
Stars apspīdēja smagu, melnu seifu stūrī. Pustumsā neviens no viņiem neievēroja, ka izlietnē pretējā stūrī ceļas putas. Olfords pētīja seifu.
— Ar autogēnu tam neko nepadarīsi, tas ir Park- stouns, augstākā labuma. Paskatieties, četri aizbīdņi, divi no atslēgas, divi no eņģu puses. Ar ķiti mēs šito daiktu pieveiksim, esiet bez raizēm.
Divdesmit minūtēs Ekermens bija izurbis seifa apvalkā četrus dziļus caurumus, pēc iespējas tuvāk katram no aizbīdņiem. Menzels šķetināja vaļā stieples, kas veda uz cilindrisku niķeļa—kadmija bateriju kaudzi, bet Olfords noņēma no kāpnēm paklāju un nosvieda to uz grīdas pie seifa.
Ekermens izņēma no somas kakao bundžiņu un ņēmās kasīt laukā no tās plastisko sprāgstvielu; viņš savēla to tievās desiņās un sabāza izurbtajos caurumos. Tad viņš iestūķēja katrā «ķites» desiņā pa sīkai vara caurulītei: tie bija detonatori. No katra detonatora ārpusē nokarājās divi vadiņi. Beidzot, paņēmis modeļmālu bumbiņu, viņš sadalīja to četrās vienādās piciņās un uzmanīgi apzieda ar māliem detonatorus tā, lai ārpusē paliktu tikai vadiņi.
Menzels pievienoja galus pie rupji darinātas sadales kastes un, paķēris baterijas, vilka vadus atpakaļ pie kailajiem pakāpieniem. Olfords rūpīgi ievīstīja seifu paklājā, drošības labad nostiprinādams to ar diviem kantora krēsliem.
No novadcaurules kāpjošās putas bija jau izplūdušas pa visu izlietni.
— Nu, vācieties prom no turienes! — no augšas uzsauca Menzels.
Olfords un Ekermens, pēdējo reizi pārskatījuši visu, steidzās pie sava šefa. Visi trīs iespiedās tirdzniecības zāles stūrī.
— Pabāz galvu laukā, Lenij, — teica Menzels. — Lai tur neviena nebūtu.
Olfords piegāja pie loga, paraudzījās uz vienu pusi, uz otru un, pārliecinājies, ka uz ielas neviena nav, nāca atpakaļ.
— Viss kārtībā, tukša kā izslaucīta …
Menzels rūpīgi pievienoja vienu vadu pie baterijām, bet otru — pie slēdža, kas bija piestiprināts sānos ar melnu lenti. Viņš aizvēra acis un pagrieza slēdzi.
Lejā pagrabā ar dobju būkšķi eksplodēja visi četri lādiņi. Paklājs un krēsli aizlidoja pāri istabai, un no visiem četriem caurumiem izšāvās liesmu mēlītes. Gangsteri brāzās lejup pa kāpnēm, un tajā pašā mirklī uzliesmoja izlietnē sakrājusies gāze.
Liesma izplatījās pa resno novadcauruli un pa tās pazemes atzarojumiem pārsviedās uz galveno kolektoru. Tad kolektora velvju sagūstītā gāze ar baismīgu dārdoņu sprāga. Asfaltā ietaisītie smagie čuguna režģi uzlidoja gaisā, aizraudami līdzi veselu uguns straumi. Apkārtējām mājām izbira logi, un režģi, griezdamies kā gigantiski vilciņi, ar metālisku dimzu nokrita uz trotuāra.
Smakdami putekļos un klepodami, gangsteri blenza uz sagrauto pagrabtelpu. Baterijas stars tikko spēja ielauzties tumsā. Apkārt bija pilnīgs haoss. Apmetums bija nobrucis, vietumis bija izgāzies arī mūris. Izlietnes vietā tagad rēgojās melna bedre. Sadragātās seifa durvis karājās vienā pašā virā.
— Ak tu Jēziņ! — nočukstēja Olfords. — Kādu velna spridzekli tu biji ielicis?
Ekermens bija gluži mēms no pārsteiguma.
— Parasto ķiti, neko vairāk …
Olfords jau bija panikas varā.
— Laižamies lapās! Nepagūsim ne attapties, kad kruķi būs klāt.
Viņš devās pie kāpnēm, bet Menzels sagrāba viņu aiz rokas.
— Mēs vēl neesam paņēmuši akmentiņus, Lenij, akmentiņus…
Ekermens jau grāba laukā no seifa apsvilušus papīrus un dārglietu kārbiņas. Beidzot viņš no metāla kastītes izņēma trīs samta maisiņus ar etiķetēm.
— Re, kur tie ir… Atri!
Vienu viņš pasvieda" Menzelam, bet pārējos divus iebāza savā kabatā.
Kaut kur viņiem virs galvas uz ielas nošvīkstēja riepas, noblākšķēja automobiļu durtiņas un atskanēja apslāpētas balsis. Visi trīs centās saklausīt vārdus. Augšā kļuva dzirdama soļu švīkstoņa. Menzels izslēdza bateriju.
— Ne skaņu, ne skaņu! …
— Sasodītās durvis! — čukstus lādējās Olfords. — Viņi pamanīs caurumu durvīs!
— Aizveries! — tāpat čukstus atkliedza Ekermens.
Gangsteri sastinga mēmās gaidās. Klusi noklikstēja metāls — Menzels uzvilka pistoli. Bija pagājusi, šķiet, vesela mūžība, iekams balsis un soļi sāka attālināties; atkal noblākšķēja durtiņas, ierūcās motors, un mašīna aizbrauca.
— Pagaidīsim vēl druscīt, — sacīja Menzels, atkal iededzinādams bateriju. — Paliksim brīdi tepat, tad vienā mierā dosimies atpakaļ uz manu ligzdiņu.
— Rādās, ka uz ielām neviena nav, Harij, — sacīja Ekermens.