Pāri galvām, ar kaukoņu šķeldams dzidro gaisu, gar upi uz rietumiem aizlidoja helikopters.
Menzels pagriežas pret Džerardu un atvēra paraugu kastīti.
— Nu, sadalīsim mantu?
Viņš izņēma samta maisiņus, kurus Ekermens bija ietinis alumīnija folijā, aiztaisīja kastīti un pasniedza to Džerardam kopā ar kabatas portfeli.
— Mani interesē, — ierunājās Džerards, — ko jūs tur paslēpāt.
— Marmora gabaliņus, drauģel, — bez smaida atteica Ekermens.
Džerardam bija jāsaņem kopā pēdējie spēki, lai pārietu Vestminsteras tiltu un gar krastmalu aizvilktos līdz Svētā Tomasa slimnīcai.
Pēc vairākām stundām viņš atguvās mazā slimnīcas nodaļā. Saprātam pamazām apskaidrojoties, viņš atcerējās cilvēkus, kas viņu bija apstājuši, pārkāpjot slimnīcas slieksni, un vispirms jau Bikena seju. Pēkšņi viņu pārņēma šausmas. Vai viņš bija pateicis par Annu un Sleiteru?
Džerards uztvēra visu aizvien skaidrāk, un viņam atausa atmiņā vēl viena seja. Tas bija miesās ražens policijas inspektors — jā, tas pats. Policists runāja kaut ko par virvēm, glābšanas piederumiem, Rī- džentsparku — tātad viss bija izdarīts. Ar milzu piepūli viņš pacēla galvu no spilvena, lai paskatītos, cik ir pulkstenis. Viņš lēni aptvēra, ka ir nogulējis turpat vai astoņas stundas. Džerards ļāva galvai atkrist uz spilvena un jau kuro reizi mēģināja pārvarēt laimīgā nespēka stāvokli. Droši vien viņam kaut kas bija iedots … j
Ļaudamies miega varai, viņš atkal iedomājās Annu.
tfļ JJ Londonas lidosta, milzīgais, nekārtīgais ēku (0) un Pāre iu komplekss, lēnām pamira. Cita pēc " citas kļuva tukšas zāles, un pierastās kafijas, petrolejas un dārgu smaržu smakas nomainīja mutanta-59 miklā amonjaka smirdoņa.
Beidzot no visām lidostas ēkām darbojās vairs tikai viena. Tranzītpasažieru istabā bija iekārtots dezinfekcijas punkts tikai tiem, kam bija speciālas atļaujas lidot ar kādu no nedaudzajām lidmašīnām, kuras drīkstēja pacelties gaisā.
Tikko bija sākusies iekāpšana 1224. reisa lidmašīnā, kas devās uz Ņujorku. Pasažieri, vēl joprojām raukdami degunus no dezinfekcijas centra kodīgajām smakām, rādīja savus dokumentus aiz stikla nožogojuma sēdošajiem policistiem un imigrācijas ierēdņiem. Neviens nerunāja: mutanta smirde visiem atgādināja aiz muguras palikušo mirstošo pilsētu.
Strādnieki aizsargtērpos un maskās apsmidzināja gigantiskā reaktīvā gaisakuģa fizelāžu ar dezinficējošu šķīdumu, ap trapu riņķoja armijas «džipi».
Ar skubu kravādamies, Kreimers pēdējā brīdī pirms braukšanas uz lidostu bija iegrūdis portfelī savu zelta pildspalvu.
Velkot ciet drošības jostu, viņš ar pusausi klausījās stjuartes vienaldzīgi glāsainajā balsī:
— … un nodzēsiet cigaretes. Pēc dažām minūtēm mēs sāksim lidojumu uz Ņujorku bez nolaišanās pa maršrutu Šenona—Gandera—Kenedija. Kompānijas «Metro Airlines» vārdā mūsu lidmašīnā jūs sveic kuģa komandieris Hovards un visa apkalpe. Pateicos par uzmanību.
Pasažieru salonā ieskanējās barbariska magnetofona mūzika. Kapteinis Hovards ar otro un trešo pilotu un bortinženieri sāka aparatūras pārbaudi pirms lidojuma.
Virtuves nodalījumā aiz pasažieru salona vecākais
stjuarts un trīs stjuartes lika glītās kaudzītēs stan- dartpaciņas ar ēdienu un krāva citu uz citas presētas plastmasas paplātes. Skaisti ietītas siera porcijas lika vienā bedrītē, celofānā ietītus biskvītus — otrā, kamēr katra paplāte atgādināja miniatūru pārtikas veikaliņu.
Kreimers iekārtojās ērtāk sēdeklī, pārliecinājās, vai preparāti aizzīmogoti kārtīgi, nezaudēdams laiku, izņēma no portfeļa ziņojumu NASA un, apbruņojies ar pildspalvu, sāka lasīt.
Lai cik asa būtu taustes uztvere, Kreimers nejustu, kam īsti pieskārusies viņa pirksti, aptverot pildspalvas metāla korpusu. Visasākā acs nepamanītu, kurā mirklī parādījās niecīga sažuvušas receklīgas vielas piciņa vienu desmitdaļu milimetra šķērsgriezumā.
Ķīmiskā analīze šajā piciņā droši vien būtu konstatējusi olbaltuma, ūdens un dažu fosfora un magnija sāļu mikrogramus. Vēl sīkākos pētījumos būtu atklātas sarežģīto DNS molekulu pēdas un radusies doma par kaut kādu mikroskopisku dzīvības formu. DNS un tās pastāvīgā pavadone RNS darbojas kā ģenētiskā koda nesējas. Spirālveidīgajās molekulās neizdzēšami fiksēti vesela organisma uzbūves rasējumi, tā izturēšanās supermikroskopisks plāns.
DNS uz Kreimera pildspalvas nebūt nebija brīva ķīmiska viela: tā ietilpa izžuvušajā piciņā iestiprinātā mutanta-59 sporu un sporu apvalku sastāvā. Katrs organisms bija tikai milimetra vienu septiņtūkstošo daļu garš. Katrs bija akls un bezjūtīgs, un tomēr katram bija sava nobeigta izturēšanās programma īsajam laikposmam no dzimšanas līdz nāvei. Viena vecāku šūna sadalījās divās, tās tālāk četrās, četras — astoņās un tā līdz bezgalībai ar skaistu, lai gan mūžam neaprēķināmu matemātisku precizitāti.
Parasti baktēriju dalīšanās ātrums nav pastāvīgs: viņu pašu mikropasaules likumi diktē, ka vispirms dalīšanās notiek ātri, tad iestājas palēninātas attīstības fāze, kas beidzot noved pie sabrukuma un nāves.
Ja zināmi faktori nedarbotos pretī baktēriju vairošanās matemātiskajai nenovēršamībai, tad, kā rāda aprēķini, divas baktērijas, daloties vienreiz sekundē, divu stundu laikā pārklātu visu zemeslodes virsmu.
Baktēriju augšanas ātrums nesamazināsies tikai divos gadījumos. Pirmkārt, ja tās regulāri saņems jaunu barību, un, otrkārt, ja tās mutēsies, lai labāk pielāgotos apkārtējai videi. Tad šūnas dalīsies biežāk. Šūnu dalīšanās biežums nereti ir atkarīgs no vides atbilstības un nav ne mazākā mērā atkarīgs no normāla attīstības procesa, Dalīšanās sākumstadijās katra baktēriju paaudze dzīvo tikai dažas minūtes, bet sevišķi labvēlīgos apstākļos — dažas sekundes.
Nelaiķis doktors Einslijs, kuru neviens vairs ne- apraudāja, bija pratis izmantot šīs īpatnības. Mu- tantam-59 nebija ne palēninātas attīstības fāzes, ne pagrimuma fāzes.
Baktērijas uz Kreimera metāla pildspalvas atradās īpašos apstākļos. Tās bija galīgi izžuvušas un, ja Kreimers nebūtu tām pieskāries, būtu aizgājušas bojā. Bet, līdzko nosvīdušie pirksti aizskāra mirstošos mikroorganismus, to apvalki uzsūca nedaudz ūdens. Ārkārtīgi maz, bet ar to pašu pietika, lai padzirdinātu bez ūdens palikušo šūnu mehānismu.
Uzbriestošajām šūnām cauri izskrēja neredzami signāli. Šūnas gatavojās no jauna pildīt savu vienīgo uzdevumu — dzīvot, baroties un vairoties.
Kreimers paliecās uz priekšu un nolaida galdiņu, ar pirkstiem viegli skardams plastmasas rāmi, kas turēja melamīna taisnstūri.
Kuģa komandieris Hovards pa to laiku saņēma no dispečera atļauju iedarbināt dzinējus. Bortinženieris pēdējo reizi pirms starta pārbaudīja, vai durvis ir cieši noherrnetizētas. Lejā uz ceļa palikušais tehniķis prettrokšņa ķiverē, savukārt pārliecinājies, ka durvju ārējās atslēgas ari ir vietā, pacēla uz augšu abus īkšķus.
Bortinženieris ieslēdza visas četras degvielas sūkņu sistēmas. No spārnos un fizelāžā iebūvētajām tvertnēm degviela sāka plūst uz četriem milzīgiem turbo- propelleru dzinējiem, kas bija pakārti zem spārniem kā bumbas.
Hovards iedarbināja starterus, sākot ar labā spārna ceturto dzinēju. Lēni un negribīgi iekaucās turbīna. Drīz kaukoņa pārgāja ausis plosošā spiedzienā. Tai savu balsi pievienoja trešais, pēc tam otrais un pirmais dzinējs, un tad jau visu korpusu drebināja zem- frekvences vibrācijas.
Bortinženieris atzīmēja žurnālā mērījumus, bet trešais pilots pārbaudīja stūres. Vilcējs atmuguriski vilka lidmašīnu projām no iekāpšanas galerijas, dzinējiem klusi dziedot lidojuma gaidās.
Vilcēja vadītājs, tāpat prettrokšņa ķiverē un jakā ar kapuci, arī pacēla abus īkšķus un, atvienojies no lidmašīnas, brauca projām. Ar mazu — piecpadsmit centimetru diametrā — stūrīti Hovards uzmanīgi un bez piepūles vadīja neizveicīgo metāla milzeni pa tumši zilu uguntiņu iezīmētiem ceļiem. Bortinženieris skaļi nolasīja mērierīču rādījumus. Lidmašīna, smagnēji šūpodamās uz dzelzsbetona plāksnēm, tuvojās galvenajam skrejceļam.
Kreimers, uz brīdi pārtraucis darbu, paskatījās pa iluminatoru uz garām slīdošo apgaismotās lidostas panorāmu. «Interesanti, vai ugunis vēl degs, kad es atgriezīšos?» viņš nodomāja.
Bufetes personāls beidza ņemties ar paplāšu grēdām, un stjuartes piesprādzējās sēdekļos, neskaidri apjauzdamas, cik bīstams ir viņu darbs, un manāmi nobālēdamas zem rūpīgi uzliktās kosmētikas kārtas.
Saņēmis atļauju startēt, lidaparāts pagriezās ar priekšgalu uz to pusi, kur uz skrejceļa melnēja lidmašīnu riepu pēdas.
Hovards atbīdīja dzinēju vadības sviras prom no sevis, un gandrīz apklusušo turbīnu dziesmu nomainīja zema rēkoņa. Mēraparātu skalas trīcēja un drebēja, un visa mašīna nedaudz parāvās uz priekšu, dzinēju vilkmes spēkam cīnoties ar bremzēm. Tad Hovards atlaida vaļā bremžu pedāli un lidmašīna sāka skrējienu pa ceļa ass līniju. Straujāk par kuru katru sporta mašīnu tā uzņēma ātrumu, ar dobjiem bunkšķiem palēkdamās betona plākšņu savienojumu vietās. Šūpodamās no vieniem sāniem uz otriem, tā šķēla auksto gaisu.
Ātrumam pieaugot, stūres sāka reaģēt uz elastīgajām gaisa strāvām, un nu jau lidmašīna nevis smagi lēkāja pa skrejceļu, bet līgani slīdēja, balstīdamās uz gaisa. Tad priekšgals pacēlās augstāk, lidmašīna it kā atgrūdās no dzinēju izpūstajām dūmu strūklām un pēdējā palēcienā atrāvās no grubuļainā skrejceļa.
Bortinženieris uzsauca: «Otrais!» Šis vārds uzreiz palēnina jebkura civilās aviācijas pilota pulsu, jo nozīmē, ka ir sasniegts otrais kritiskais ātrums, ar ko pietiek, lai lidmašīna pārvarētu zemes pievilkšanas spēku.
Kreimers atkal palūkojās pa iluminatoru un ieraudzīja, ka mākoņu mala nemitīgi tuvojas; beidzamo reizi uzmetis skatienu dzelteni apgaismotajam Londonas ielu tīmeklim, viņš atlaidās sēdeklī — skatu aizsedza mākoņi.
Lidmašīnas astē stjuartes atsprādzēja vaļā jostas un atsāka gatavot standartmaltīti.
Apkalpei uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi, kad komandieris Hovards izsauca pirmo radiobāku Falmutā, lai salīdzinātu laiku un precizētu kursu.
Pasažieri arī sēdēja atsprādzējušies no krēsliem un ar baudu vilka plaušās cigarešu dūmus. Stjuartes staigāja pa slīpu grīdu — lidmašīna uzņēma augstumu.
Kreimers, iedziļinājies ziņojumā, kaut ko ātri rakstīja bloknotā. Brīdi viņš pat neievēroja, ka stjuarte, noliekusies pār tukšo krēslu ejas pusē, uzrunā tieši viņu.
— Kafiju vai tēju, ser?
— Ak tā … Ko? Kafiju, lūdzu.
Meitene ielika paplātes dobītē izdzertu plastmasas tasīti.
— Tūliņ atnesīšu.
Kreimers turpināja lasīt ziņojumu, bet stjuarte ar vienu roku pārbaudīja, vai galdiņš nostiprināts stingri, un aizgāja pie nākamās krēslu rindas.
Apkalpes locekļi bija pilnīgi nomierinājušies — tagad viņus gaidīja sešas stundas ilgs samērā drošs lidojums pāri Atlantijas okeānam. Kabīnes durvis atvērās, un stjuarte apprasījās:
— Kas jums vajadzīgs, džentlmeņi?
— Kafija, tikai ne tā, ko dod pasažieriem. Pagatavojiet īstu.
— Vai gribi — palīdzēšu tev nomazgāt traukus?
Replikas kā parasti bija nemāksloti jokainas. Stjuarte pasmaidīja, atzīmēja pasūtījumus un aizgāja.
Kreimers rakstīja kā negudrs uz nolaižamā galdiņa, un viņam pat neradās aizdomas, ar kādu liktenīgu aktivitāti darbojas mikroskopiskais blaiskumiņš galdiņa vienā malā.
Stjuarte, ieraudzījusi pie kāda krēsla iedegušos spuldzīti, noliecās pār uzkrītoši ģērbtu meiču, kas bija zvanījusi, un ar skaudību nodomāja, cik super- moderns putekļu mētelis viņai mugurā.
Bufetes nodalījumā pārējās stjuartes gatavojās iznēsāt paplātes ar ēdienu; vecākais stjuarts gāja pa priekšu, stumdams ratiņus ar dzērieniem. Viņš pēc pasažieru vēlēšanās izsniedza mākslīgā kristāla glāzītes, kas īstenībā bija gatavotas no plastmasas, un miniatūras alkoholisko dzērienu pudelītes.
Brīdī, kad deviņus kilometrus zem lidmašīnas garām aizslīdēja Vaita sala, pasažieri un apkalpes locekļi noslēdza ar reaktīvo milzi tādu kā miera līgumu: visas gaisakuģa sistēmas un cilvēki kļuva par vienotu veselumu, lai veiktu kopīgu darbu.
Trešais pilots ienāca pasažieru salonā un laikam jau simto reizi ar skaudību nodomāja, ka te troksnis ir daudz mazāks nekā priekšgalā. Pusceļā cauri pirmās klases salonam viņš ieraudzīja vīrieti, kas bija atslīdzis krēslā un iemidzis ar gļēvi pavērtu muti; pārmērību gadi bija izstīgojuši šā cilvēka seju ar dzīsliņām un dziļām grumbu vagām.
Priekšā rietošā saule krāsoja spārnus spilgti oranžus. Lidmašīna traucās pār auksto, pelēko jūru uz rietumiem. Saules gaisma pamazām dzisa, dodot vietu sākumā spilgtam violetam zilumam, pēc tam pilnīgai tumsai un ledainiem zvaigžņu punktiņiem.
Ārpusē gaisa temperatūra bija mīnus četrdesmit trīs grādi, iekšā, siltajā, gaišajā kūniņā, nevienu nenodarbināja domas par nežēlīgo stratosfēru, kas pie- tās aiz fizelāžas apšuvuma plāksnēm. Gaiss, ko salonā sūknēja divi priekšgalā novietoti kompresori, ierasti smaržoja pēc cigaretēm un viskija.
Pasažieri tērzēja un laiku pa laikam pameta skatienu tumsā, būdami droši, ka no āra vētrām viņus sargā hermētiskas iluminatoru plastmasas blīves.
Apkalpe bija padzērusi kafiju, un tukšie trauki plauktā gaidīja atnākam stjuarti.
Kreimers uz mirkli pārtrauca darbu, lai nostiprinātu galdiņu — lidmašīna mazliet sasvērās. Viņš atspiedās pret galdiņa malu, piecēlās un devās uz tualeti.
Virtuves nodalījumā stjuarte šķiroja plastmasas traukus. Viņa paņēma no paplātes vienu tasīti un ievēroja, ka tās ārpuse ir lipīga. Meitene paskatījās uz pirkstiem — tos klāja plāna pelēki balta plēvīte. Paostījusi pirkstus, viņa saviebās un nolika tasīti atpakaļ uz galda.
Pilotu kabīnē bortinženieris ieraudzīja, ka galvenā voltmetra rādītājs pēkšņi pasitas uz leju. Viņš pasniedzās uz augšu, atgrieza divas skrūves un izvilka kastīti ar etiķeti «Sprieguma stabilizatora droseles». No otras kastītes, uz kuras bija rakstīts «Kontrol- klemmes», viņš izņēma divus vadiņus un pievienoja pirmajai kastītei. Pēc tam viņš kaut ko atzīmēja žurnālā.
Hovards izlaida borta meteoroloģisko lokatoru un skatījās uz oranžo ekrānu, pa kuru šaudījās gaismas josliņa, rādīdama elektrizēto gaisa masu sakopojumus lidmašīnas ceļā. Tad viņš pagriezās uz otru pusi, izsauca Šenonas radiobāku un pagaidīja, kamēr skaļrunī virs galvas iepīkstējās morzes signāls — viņi bija pazīti. Beidzot viņš izstiepās krēslā un salika rokas aiz kakla.
Otrais pilots pagrieza stūri, koriģējot kursu saskaņā ar norādījumiem no Šenonas, un tad nodeva vadību autopilotam. Atņēmis rokas nost no stūres, viņš uz brīdi sastinga, skatīdamies uz tām mēmā neizpratnē.
Uz vienas plaukstas bija palicis melns lipīgs plankums. Bet uz stūres tajā vietā, kur viņš bija pieskāries, melnā plastmasas virsma izskatījās mitra un spīdīga. Skaidri bija redzamās pirkstu atstātās iegro- bes.
— Velns parāvis, kas te notiek? …
Hovards paskatījās uz savu palīgu.
— Kas tad nu?
— Paskaties uz stūri.
— Kāds ķēpausis varbūt izlējis šķīdinātāju. Aptin ar papīru vai ar ko citu.
— Šķīdinātājs, kā tad … Paskaties labi.
Otrais pilots piebāza roku komandierim pie paša deguna. Viņš saverkšķija seju, tomēr paostīja.
— Ož pēc sūdiem. Benij, neaizmirsti ierakstīt žurnālā.
Bortinženieris pavīpsnāja.
— Te ir vēl kaut kāda smaka. Bet kāda? Nu kā tad, amonjaks.
— Pietiks ostīt, — stingri noteica komandieris.
— Aptin ar kaut ko stūri un nomazgā rokas. Kreimers beidza rakstīt, nolika ziņojumu, iebāza
pildspalvu kabatā un samiegojies atlaidās krēslā.
Ārpusē starp mākoņiem šaudījās zilgani zibšņi — tālu lejā trakoja negaiss.
Stjuarte virtuves nodalījumā noslaucīja no pirkstiem lipekli un nejauši uzmeta skatienu galdam. Viņa iepleta acis, nespēdama tām ticēt.
Tasīte lēni mainīja formu. Gar vienu tās sānu uz galda pilēja pārveidojusies plastmasa. Tad, kā karstā krāsnī iebāzta, tasīte pēkšņi saplaka un pārvērtās ķe- pīgā paltī. Dažas sekundes lūkojusies uz to, meitene izskrēja gaitenī un, pametusi ar galvu, pasauca vecāko stjuartu, kas vēl izdalīja dzērienus. Ieraudzījis meitenes acīs izbīli, viņš steidzās uz virtuves nodalījumu.
— Es tikko ienācu, — meitene satraukti stāstīja.
— Ieraudzīju, ka tā kūst. Es neko nedarīju. Paskatieties pats.
Vecākais stjuarts brīdi raudzījās uz lipīgo lāmu.
— Vai tikai jūs neņēmāt nost nagu laku ar acetonu vai ko tamlīdzīgu?
— Nē, kur nu. Es jau teicu, tas notika nupat. Izkusa, un cauri.
Vecākais stjuarts piedūra pirkstu tam, kas bija palicis pāri no tasītes.
— Bet vai pārējās ir veselas?
— Es domāju, ka jā…
— Labi, neuztraucieties. Nav vērts.
Bortinženieris atlika stabilizatoru atpakaļ vietā un
beidza ierakstu žurnālā. Mutants-59 bija atradis šajā ierīcē sev piemērotu barību.
Kāda sieviete, atgriezusies no tualetes, sniedzās pēc somiņas, ko bija atstājusi zem krēsla. Sataustījusi siksniņu, viņa to pavilka un — izstiepusi kā elastīgu lenti, pārrāva pušu. Pasažiere nopukojās, pacēla siksniņu un pasauca stjuartu.
— Ko kundze vēlas?
— Vai te apakšā ir radiators? — Viņa rādīja stjuartam notrūkušo siksniņu.
— Piedodiet, kundze…
— Lūdzu, paskatieties pats. — Viņa pasniedza siksniņu stjuartam. — Es pabāzu somiņu zem krēsla, un, lūk, tā ir sadegusi.
— Atvainojiet, kundze, salonā radiatoru nav. Somiņa, jādomā, bija veca. Plastmasai nav tik ilgs mūžs kā ādai.
— Somiņa nebija veca, meita man uzdāvināja to pirms pāris nedēļām.
— Mēģināšu sarunāt, lai firma iedod jums vienu no savām somiņām, līdzko būsim nokļuvuši Kenedijā.
Stjuarts apstiprināja solījumu ar profesionālu smaidu.
Atmaigusī sieviete atslīga krēslā.
— Es to izsviedīšu laukā, — stjuarts piedāvājās, paņemdams siksniņu, un domīgs gāja uz virtuvi.
Bortinženieris kārtējo reizi nolasīja mērierīču rādījumus, tad apsēdās ērtāk un paņēma nosmulētu grāmatiņu mīkstos vākos. Bet virs viņa galvas mutants jau barojās stabilizatora krāsaino vadiņu mudžeklī, uzkrādams spēkus un dalīdamies.
Izolācija izšķīda, uzliesmoja īssavienojums, un va- diņiem, kas bija paredzēti diviem ampēriem, uzbruka simts ampēru. Atskanēja sprādziens, un kabīnē iepeldēja kodīgu dūmu mākulītis. Bortinženieris kā dzelts pietrūkās kājās un no mugurpuses uzgrūdās virsū otrajam pilotam, kas bija noliecies pār vadības ierīcēm.
Pēkšņi lidmašīna sāka piķēt un pasažieriem uznāca nelabums no sajūtas, ka no kājapakšas pazūd grīda.
Otrais pilots atguvies pavilka stūri atpakaļ, un lidmašīnas deguns parāvās uz augšu. Hovards izņēma no mazas kastītes pretdūmu acenes. No bojātā mezgla tā plūda dūmi, ka ventilatoram vajadzēja darboties ar pilnu jaudu, lai piloti nenosmaktu.
Hovards pielieca sev tuvāk iekšējo sakaru mikrofonu un savaldīgi teica:
— Te runā lidmašīnas komandieris Hovards. Pašreiz mēs lidojam deviņtūkstoš piecsimt metru augstumā. Pretvējš aizkavēs mūsu ierašanos maršruta galapunktā apmēram par trīsdesmit piecām minūtēm. Bez tam mēs drīz ieiesim nelielu turbulento plūsmu zonā, tādēļ lūdzu visus piesprādzēties un palikt sēžam. Paldies par uzmanību.
Hovarda balss apklusa, un salonā iedegās sarkanais brīdinājuma tablo. ,
Kreimers, negaidītā pikējuma pamodināts, sagrozījās krēslā, cenzdamies iekārtoties ērtāk, un viņa ceļi atdūrās pret galdiņu. Gribēdams to nolaist, Kreimers paliecās uz priekšu un ieraudzīja, ka galdiņa mala kļuvusi pavisam mīksta un lipīgā strūklā tek viņam uz biksēm. Uz ceļgala bija redzams pelēks pienainas nokrāsas traips. Zagšus paraudzījies, vai blakus sēdošais pasažieris neredz, viņš noliecās un izstiepa labo roku, lai piespiestu izsaukuma pogu. Taču pēdējā mirklī atrāva roku atpakaļ un nolaida uz paroča ar delnu uz augšu. Vēlreiz uzmanīgi palūkojies apkārt, Kreimers ar kreiso roku paņēma zīmuli, ar tā otru galu nospieda pogu un nekustēdamies gaidīja.
— Ar ko varu pakalpot, ser? — jautāja pienākušais stjuarts, pasažiera• dīvainās pozas pārsteigts.
— Es gribētu runāt ar lidmašīnas komandieri.
— Vai jūs nevarētu man pateikt, par ko, ser?
— Pagaidām nevaru. Kaut kas ir noti… — Kreimers pārliecinājās, ka pasažieris blakus vēl nav pamodies, un, pazeminājis balsi, turpināja: — … noticis, un lidmašīnai draud briesmas. Es gribu parunāt ar komandieri. Lūdzu, paaiciniet viņu uz karstām pēdām!
Stjuarts, paslepeni ielūkojies Kreimera sejā, nosprieda, ka šis cilvēks ir vai nu traks, vai piedzēries.
— Vai jūs nebūtu tik laipns, ser, un neienāktu pirmās klases salonā? Es pasaukšu kādu no apkalpes locekļiem.
— Klausieties ar abām ausīm. Jums grūti tam ticēt, bet es nevaru atstāt savu vietu. Man jāpaliek tur, kur esmu.
«Ak dievs,» nodomāja stjuarts, «mums ir pagadī-. jies histēriķis. Bet varbūt viņš paņēmis līdzi bumbu…»
— Labi, ser, — viņš nomierinoši teica, — es jūs sapratu. Palieciet tepat, bet es iešu aprunāties ar komandieri.
Stjuarts aizgāja. Kreimers noskatījās viņam pakaļ, saklausījis viņa balsī labvēlības pieskaņu. Aiz šķērssienas, kas šķīra divus salonus, stjuartam bija jāspiežas cauri nelielam pūlītim — pasažieri stāvēja rindā pie tualetes.
Stjuarts mierīgi ziņoja Hovardam:
— Izskatās viņš tāds ērmots. Sēž, kūkumu uzmetis, it kā baidītos kaut kam pieskarties…
— Un jūs domājat, ka viņš grib kaut ko izdarīt? — jautāja Hovards.
— Grūti pateikt. Draudēt nedraudēja, vismaz pagaidām ne.
— Iešu paskatīties.
Kreimers gaidīja, degdams nepacietībā. Komandieris savaldīgi uzrunāja viņu:
— Labvakar, ser! Stjuarts man sacīja, ka jums kaut kas esot noticis …
Kreimers norādīja uz guļošo pasažieri.
— Aizvāciet viņu… — Viņš sastomījās, tad saņēmās. — Labi. Vispirms, es neesmu traks, es netīkoju nolaupīt jūsu lidmašīnu, kaut gan tas, ko teikšu, jums izklausīsies vienkārši neticami.
— Un tas būtu?
— Mans uzvārds ir Kreimers, doktors Kreimers. Esmu zinātnieks. — Komandieris un stjuarts stāvēja un klausījās. — Kaut kādā veidā — es pats nezinu, kā — esmu ienesis lidmašīnā mikroorganismus, un tas ir bīstami.
— Mikroorganismus? Ko tas īsti nozīmē?
— Komandieri, jūs droši vien zināt par notikumiem Londonas centrā.
— Zinu.
— Es esmu valdības komisijas loceklis, kurai uzdots izmeklēt šo notikumu iemeslus, un pašlaik dodos uz Ņujorku ar steidzamu ziņojumu NASA par notikumu dabu.
— Vai jūs varat man to pierādīt, ser?
— Ko? Protams, varu. — Kreimers sniedzās pēc portfeļa, brīdi pavilcinājās, tad teica: — Komandieri, es dabūšu savus dokumentus un uzrādīšu tos jums, taču esmu spiests lūgt jūs neņemt tos no manām rokām, bet izlasīt neaiztiekot.
Stjuarts saskatījās ar Hovardu, bet Kreimers izvilka no portfeļa ziņojumu un personības dokumentus. Guļošais pasažieris sarosījās un pagriezās uz otriem sāniem. Komandieris un stjuarts pārlaida acis dokumentiem un pamāja Kreimeram ar galvu.
— Komandieri, — Kreimers turpināja, — mums tagad ir nopietni pierādījumi, ka katastrofu Londonā izraisījis unikāls mikroorganisms, vienkāršāk sakot — mikrobs.
Hovardam atausa atmiņā, kas viņam savā laikā bija mācīts: viņš atcerējās psihiatru, kas bija lasījis lekciju par agrīnajām šizofrēnijas pazīmēm un par to, kā pazīt potenciāli bīstamu pasažieri.
— Kā jūs teicāt, mister Kreimer, — viņš pārvaicāja, — ko dara šis mikrobs?
Kreimers vērīgi paskatījās uz abiem un gurdi atbildēja:
— Tas ēd plastmasu.
— Mister Kreimer, — komandieris teica jau bargākā balsī, — man katrā ziņā jāņem nopietni viss, kas attiecas uz lidmašīnas drošību, taču neaizmirstiet, ka jūs tērējat manu laiku. Lūdzu jūs vairs nevienu netraucēt, citādi…
— Bet ko jūs sacīsiet par šo? — Kreimers rādīja uz galdiņa malu un savām sasmērētajām biksēm. Komandieris pieliecās, lai apskatītu galdiņu.
— Neskarieties tam klāt! Paostiet. Vai jūtat smaku?
— Mister Kreimer, tādu pašu efektu var panākt ar daudz ko. Jūs varējāt uzšļakstināt kādu šķīdinātāju, varējāt aizdedzināt ar šķiltavām …
— Tas nav apogļojies. Vai tiešām jūs neticat savām acīm?
— Komandieri, — nervozi ierunājās stjuarts, — vai varu palūgt jūs uz dažiem vārdiem? Es gribētu jums kaut ko parādīt.
Viņš ar zīmēm aicināja Hovardu līdzi uz virtuves nodalījumu. Lipīgo ezeriņu tajā vietā, kur pirmīt bija
stāvējusi tasīte, klāja putas, un virs tā šūpojās burbuļu cepurīte.
— Un tad vēl tās sievietes somiņa. Paskatieties, es to iesviedu te. — Stjuarts noliecās pie atkritumu tvertnes. Tikko viņš pacēla tās vāku, abi sastinga no pārsteiguma. No tvertnes taisnstūrainās mutes vēlās pelēcīga līpenu putu masa, bez skaņas izplūz- dama pa grīdu. Tur, kur putas saskārās ar grīdas segumu, tās gandrīz momentāni iesūcās spīdīgajā vinila virsmā, tāpat kā eļļa iesūcas aprūsējušā metālā.
— Tā! — stingri sacīja Hovards. — Tā… Kā viņu sauc? … Kreimera blakussēdētāju pārsēdiniet citā vietā.
Atgriezies savā kabīnē, Hovards paostīja apsaitēto stūri, tad uzrunāja bortinženieri:
— Vai tu esi kaut ko darījis ar to sprieguma sta- bilizatoru?
— Jā, es atvienoju. Iztiksim tāpat.
— Bet vai tu neattaisīji to vaļā un nepaskatījies, kas tam par vainu?
— Neatmaksājas, tik un tā lidojot mēs neko nevaram ar to izdarīt. Kad būsim Kenedijā, ieliks citu sta- bilizatoru. Šis ir čupā.
— Benij, es tomēr gribētu, lai tu apskaties.
— Stabilizatoru? Iztiksim bez tā. Nu, labi, lai notiek …
— Attaisi to, Benij.
Redzēdams, cik komandieris noraizējies, bortinženieris bez vārda runas piecēlās un noskrūvēja sta- bilizatora vāciņu. Pavilka to uz savu pusi un sastinga.
— Jēzus Kristus, kas tad tas?
Aparāta iekšpusē karājās daudzkrāsaina kustīga lāse. Kamēr viņi sēdēja kā apmāti, lāse izstiepās, atrāvās un nopakšķēja uz grīdas. Inženieris grasījās pataustīt lipekli.
— Neķeries klāt! — uzsauca Hovards.
— Kāpēc ne? Kas noticis?
— Liec stabilizatoru atpakaļ un vairs neko neaiztiec.
Pa durvīm pabāza galvu stjuarts.
— Viss kārtībā, es viņu pārsēdināju.
— Labi. Bet tagad palūdziet, lai doktors Kreimers atnāk šurpu.
— Jā, ser.
— Pēc tam ejiet atpakaļ. Meitenēm pastāstiet tikai pašu nepieciešamāko un neejiet prom no turienes. Sapratāt?
— Jā.
Abi piloti un bortinženieris ierunājās reize:
— Paklausieties, komandieri, ko tas nozīmē?
— Kas tad ir noticis?
— Kas ir Kreimers?
Hovards vispirms cieši palūkojās uz abiem un tikai tad atbildēja:
— Es gribu, lai jūs paši dzirdētu, ko stāsta šis cilvēks.
Ienāca Kreimers.
— Sēstieties. — Hovards norādīja uz tukšo praktikanta krēslu. — Vai jūs nevarētu šiem puišiem pastāstīt to, ko pirmīt stāstījāt man?
Hovards pameta ar roku uz pasažieru salonu pusi. Kreimers joprojām sēdēja, cenzdamies nekam nepie- durties. Plankums bija iesūcies audumā, atstājot uz biksēm tumšas pēdas.
— Kā jau es teicu komandierim, — Kreimers ātri iesāka, — es piedalos izmeklēšanas komisijā, kuru Britānijas valdība sastādījusi, lai noskaidrotu, kādi iemesli ir katastrofai Londonas centrā…
īsos vārdos viņš aprakstīja situāciju.
Reaktīvās pasažieru lidmašīnas saloni tiek iekārtoti, ņemot vērā trīs pamatprasības. Pirmkārt, visam
tajos jābūt vieglam, otrkārt, jābūt vienkārši apkalpojamam un, treškārt, izturīgam pret nolietošanos un koroziju. Praktiski tas novedis pie tā, ka salons gandrīz par astoņdesmit procentiem sastāv no plastmasas. Griesti, sienas un krēsli ir apdarināti ar vinila plēvi. Bagāžas plaukti ir štancēti no polistirēna. Paneļi ar pogām virs katra krēsla ir no polipropilēna, bet iluminatori noslēgti ar speciālām augstvērtīgas plastmasas blīvēm. Te pietiek barības miljoniem mutanta-59 paaudžu.
Pamazām, daudzviet pat gluži nemanāmi, mutants bija kļuvis par pilntiesīgu lidmašīnas saimnieku. Tualetē piestiprinātais uzraksts «Tikai izlietotajiem dvieļiem» sāka liekties, un burti stiepās garumā. Pasažieris, kas atgriezās no tualetes, apsēdās pie loga, un hermētiskā blīve arī sāka stiepties un raukties. Pasažiera kurpes plastmasas pazole saplaka zem viņa svara …
Kreimers bija beidzis stāstīt. Apkalpe sēdēja kā bez valodas palikusi, vienīgi otrais pilots likās neinteresējamies ne par ko: viņš vadīja lidmašīnu, ne- nolaizdams acis no mērierīcēm.
Hovards ar īkšķa nagu paknakšķināja pa zobiem.
— Ja man izdosies noturēt visus vietās, ja neviens nepakustēsies, varbūt izdosies nolaisties Kenedijā…
— Tikai ne Kenedijā, — iebilda Kreimers. — Tur mēs nedrīkstam nolaisties. Vai tad jūs nesaprotat, ka mēs pašlaik esam tādi kā spitālīgie?
— Un mūs izolēs? — vāji slēptās bailēs iejautājās trešais pilots.
— Kā gan citādi. Mums būs jāiziet visas dezinfekcijas procedūras…
— Varbūt mēs varam izmantot Teijorkrīku, — iejaucās Hovards.
— Kas tā tāda?
— Avārijas josla kilometrus sešdesmit uz dienvidiem no Bostonas, okeāna piekrastē.
— Mums būs nepieciešama pilnīga apstrāde. — Kreimers uzskaitīdams lieca pirkstus. — Katram pasažierim būs jāizģērbjas, jānomazgājas dušā un jāatdod apģērbs sterilizēšanai. Lidmašīna būs jāap- lenc…
— Kas, pie velna, to visu darīs? — skaļi prātoja Hovards. — Lidostas medicīniskajam personālam nav tādu ierīču.
— Sazinieties ar Dagveju.
— Kas tā tāda?
— Mikrobioloģisko ieroču izmēģinājumu poligons. Viņi var ar helikopteru pārsviest dažus cilvēkus uz Teijorkrīku — aizsargtērpus un visu, kas pienākas. — Kreimers drūmi pasmaidīja. — Kaut reizi uzticiet viņiem kādu pozitīvu uzdevumu!
Sievietei ar somiņu tuvākā iluminatora blīve pa pilienam vien notecēja uz apšuvumu, un tas notika bez mazākā troksnīša.
Iluminatori reaktīvajā lidmašīnā būtībā ir konstruktoru piekāpšanās pasažieriem: konstruktori labprāt iztiktu vispār bez logiem, jo tie sadārdzina izmaksas un samazina fizelāžas stiprību. Katrs iluminators gatavots no trijām četrām caurspīdīgas plastmasas kārtām un katra kārta hermētiski iestiprināta attiecīgajā korpusa slānī. Telpā starp iekšējām kārtām gaisu iesūknē kompresori, kas atrodas zem pilota kabīnes. To dara, lai izvairītos no ūdens tvaiku kon- densēšanās; starp šīm kārtām tiek uzturēts tāds pats spiediens kā salonā. Turpretī starp pārējām kārtām spiediens un temperatūra ir tāda pati kā atmosfērā.
Neprātīgā uzņēmībā mikroskopiska mutanta-59 lāsīte pārvarēja divarpus centimetru plato atstarpi, kas šķira iekšejas izolācijās kar tas. Sūnas izdalīja fermentus, kas sagrāva cilvēka radītās molekulas.
Meiča modernajā putekļu mētelī gulēja, kamēr kāds pasažieris, čāpodams pa eju, neaizķēra viņas plecu. Viņa pamodās, mēģināja pakustēties, bet kā šausmīgos murgos nespēja dabūt galvu nost no atzveltnes. Beidzot viņa atrāva to kā saslapušu stikleni no ietinamā papīra. Starp vaigu, apkakli un krēslu bija sakrājusies līmveida viela, kas, meičai kustoties, garām tilkām tecēja uz leju. Viņa drausmās pagriezās un ieraudzīja, ka mētelis uz pleca iziris kā vecs krekls. Meiča ilgi sēdēja kā paralizēta, ar pārakmeņojušos seju, tad iekliedzās. Atskrēja stjuarte.
Pirmās klases salonā drukns sārtvaidzis aizvien vēl saldi krāca: tā viņš gulēja kopš pašas izlidošanas. Vienaldzīgs pret visu pasauli, smaržodams pēc brendija, viņš nevarēja manīt, ka mainās viņa aceņu forma. Vispirms kļuva mīksts plastmasas loks uz deguna, un acenes, lēcu vilktas, nošļūdēja uz vaigiem, padarot vīrieša seju karikatūriski smieklīgu. Tad viens stikls izkrita no ietvara un ievēlās pasažierim klēpī. Pa grumbām uz leju, uz vaļējo muti sāka tecēt brūna šokolādes straumīte. Pasažiera seja raustījās.
Meiča bija mazliet nomierinājusies; stjuarte pielika visas pūles, lai viņa neceltos augšā un neietu mazgāties.
Skaļrunī atskanēja komandiera balss:
— Runā apkalpes komandieris Hovards. Sakarā ar nelielu kļūmi elektriskajā sistēmā mēs nelidosim līdz Kenedijai Ņujorkā. Mēs nolaidīsimies vienā no aerodromiem dienvidos no Bostonas. Sakarā… sakarā ar kļūmi man jālūdz jūs palikt savās vietās un nesprā- d^t vaļā jostas. Lūdzu atvainot par šīm neērtībām.
Apkalpojošais personāls centīsies sagādāt jums maksimālu komfortu, bet es lūgšu jūs visus nesmēķēt.
Hovards izslēdza mikrofonu.
— Pirms nolaišanās jums būs jāpasaka viņiem patiesība, — teica Kreimers.
— Katrā ziņā, bet, ja es pateikšu visu uzreiz, izcelsies panika. Labāk jau pa daļām. — Hovards pagriezās pret otro pilotu. — Vai ir panākumi?
— Jā, viņi jau izsauc Teijoru.
— Labi. — Viņš atkal pagriezās pret Kreimeru.
— Bet tagad, doktor …
Durvis aiz viņiem pēkšņi atvērās un tūlīt aizcirtās. Bija dzirdama kaut kāda rosīšanās. Kad durvis atvērās no jauna, tajās parādījās pirmās klases salona pasažieris, kam seja bija notriepta ar brūnganām švīkām. Viņa acis šaudīja zibeņus.
— Vai jūs esat komandieris? — viņš iebrēcās.
— Velns lai parauj, kas te galu galā notiek?
Viņš klupa uz priekšu. Bortinženieris Benij s apsviedās savā krēslā un sagrāba nelūgto viesi ātrāk, nekā viņš paguva pieskarties Hovardam.
— Ejiet atpakaļ uz savu vietu!
— Paklausieties, man pieder jūsu draņķīgās kompānijas akcijas. Es pazīstu jūsu direktorus. Un es garantēju, ka …
Bortinženieris uztrūkās stāvus un ar blīkšķi piespieda vīrieti pie durvīm. Šajā vardarbības aktā izeju atrada viss viņa satraukums.
— Turiet muti un klausieties! — viņš uzkliedza.
— Lidmašīna ir briesmās, bet jūs, ienākot te, esat vēl palielinājis šīs briesmas. Jūs dzirdējāt komandiera pavēli? Ejiet atpakaļ, apsēdieties, piesprādzējieties un klusējiet! Un, ja jūs vēl patrāpīsieties man acīs, es jums galvu ietriekšu vēderā, sapratāt?
Pasažierim acis spīgoja, un viņa sejā bailes jaucās ar dusmām.
— Bet tagad vācieties laukā!
Dusmas bija izgaisušas; tagad akcionārs drebēja kā apšu lapa. Viņš atspiedās pret durvīm, šausmās atkāris apakšžokli.
— Ko jūs darāt? — Viņš noslaucījās, nosmērēdams brūnu visu seju. — K… kas te notiek? Es gribu zināt — vai mēs nositīsimies?
Inženieris neatbildējis pastiepa roku, atvēra durvis un, aizvedis pasažieri atpakaļ uz vietu, piesprādzēja viņu.
Tagad baktēriju varā bija gandrīz visa lidmašīna. Simtos dažādu punktu plastmasas rotājumi, bagāžas plaukti un grīdas segums sāka lēnītēm mainīt apveidus, uzpūtās, kļuva mitri un spīdīgi, līdz beidzot pārklājās ar nelabi smirdošu putu pūslīšiem. Kondicio- nētā gaisa ierīce virs kāda pasažiera galvas lēni izliecās un nostiepās viņam līdz pakausim, it kā tajā ieperinājušās baktērijas būtu pārvērtušas ierīci par rādītājpirkstu.
Komandiera balss, kas skanēja pa iekšējo sakaru sistēmu, bija kļuvusi svešāda. Parastās pieklājīgās rūpes bija nomainījusi barga nepiekāpība.
— Jums jāsaprot, ka tas, kas patlaban notiek lidmašīnā, neapdraud dzīvību — tas skar tikai plastmasas detaļas. Kā jau teicu, mēs nolaidīsimies vienā no aerodromiem netālu no Bostonas, un līdz pat nolaišanās brīdim jums jāpaliek sēžam. Ir ļoti svarīgi, lai jūs nestaigātu pa lidmašīnu, citādi jūs pārnesī- siet infekciju uz arvien jaunām detaļām un līdz ar to būs apdraudēts lidojuma labvēlīgs nobeigums.
Vecākais stjuarts dairījās aizturēt ejā kādu vīrieti, kas bija galīgi pazaudējis galvu. Viņi paslīdēja un nogāzās uz mitrās, spīdīgās grīdas, noķēpādami drēbes ar krāsainiem traipiem.
Sieviete ar somiņu sēdēja, šausmu pārņemta: viņai pie pašām kājām brieda melns putu kamols.
Stjuartes atmuguriski kāpās atpakaļ no virtuves nodalījuma, mēmās izbailēs vērodamas tur notiekošās pārvērtības: paplāšu.kaudzes sabruka, tasītes gulēja putojošu gļotu peļķēs, bet glītie nažu un dakšiņu sainīši bija sakusuši kopā un izskatījās kā sirreālistu roku pārveidoti.
Smirdīgās putas straumēm tecēja uz galvenās ejas pusi. Moderni ģērbtā meiča vārgi grozījās ieapaļā mākonī, kas bija palicis pāri no viņas mēteļa.
Vairums pasažieru sēdēja klusu kā pelītes, daži lūdza dievu, kāds raudāja. Stjuartam ik pa brīdim vajadzēja atspiest atpakaļ krēslā tos, kas mēģināja piecelties. Gaiss kļuva aizvien smagāks — salonā ieplūda aizvien vairāk gāzes.
Arī pilotu kabīnē neviens nerunāja ne vārda. Kreimers sēdēja sagubis. Hovards vadīja lidmašīnu, bet abi pārējie piloti un bortinženieris saspringti vēroja mērierīces.
Gals pienāca ātri. Aiz griestu paneļa saskārās divi kaili vadi, un mutanta-59 radītais gāzu maisījums uzliesmoja un eksplodēja.
Tālu lejā ledājos austrumos no Nantuketas maza zvejas tralerīša kapteinis izdzirdēja augstu virs galvas dunoņu un sprādziena dārdus. Paskatījies viņš ieraudzīja tikai ugunīgus punktiņus, kas novilka švīkas pār naksnīgajām debesīm.
Un viņš pa radio izsauca krasta apsardzi.
Anna atguva samaņu Svētā Tomasa slimnīcas atsevišķā nodaļā. Pie viņas gultas pacietīgi sēdēja Bikens: viņš neparko neklausīja ārstiem un māsām, kas lika viņam izkustēties. Tikko bija kļuvis zināms par Kreimera bojāeju, un Bikens gribēja pavēstīt to Annai ātrāk, nekā viņa pati uzzinātu bēdīgos jaunumus no radio. Džerards
joprojām gulēja slimnīcas otrā spārnā un neko nezināja.
Ieraudzījusi Bikenu, Anna pasniedza viņam roku. Šajā kalsnajā skotā ar cieši aizpogāto tvīda uzvalku un sirmo matu cekulu bija kaut kas ārkārtīgi nomierinošs.
Mazpamazām viņa uzzināja pēdējo stundu notikumus. Kareivji bija nolaidušies šahtā Portlendpleisā un izglābuši Sleiteru un Annu. Visa operācija sadarbībā ar transporta speciālistiem bija veikta pusstundā. Arī stacijas priekšnieks bija uzvilkts augšā un nogādāts slimnīcā. Pērviss bija atrasts pamestā tunelī miris.
Anna apjautājās par katastrofas apstākļiem, un Bikens pastāstīja viņai pēdējos jaunumus. Tad Anna sāka raizēties par Kreimeru. Viņa tomēr bija gaidījusi, ka viņš atbrauks uz slimnīcu. Kāpēc viņa nav?
Bikens vilcinājās atbildēt.
— Ir notikusi nelaime …
— Nelaime?
— Ar lidmašīnu, — Bikens turpināja. — Vakar tā izlidojusi uz Savienotajām Valstīm un pazudusi bez vēsts. Jūtu jums līdzi.
Anna piecēlās sēdus.
— Es nesaprotu …
Bikens pacietīgi paskaidroja, ka Kreimers nolēmis ziņot NASA komisijai personiski. Anna nolaida acis, pūlēdamās saņemties.
— Vai tad viņš nezināja, ka es? . ..
Viņa nepabeidza frāzi.
— Viņš domāja, ka maz ko var jums līdzēt, — atbildēja Bikens. — Cerēja būt atpakaļ ap to laiku, kad jūs būsiet izglābta.
— Bet kā viņš varēja zināt, ka mani izglābs? Kā viņš varēja zināt, ka es neesmu tunelī aizgājusi bojā?
Anna bija saniknota. Bikens mēģināja saņemt viņas roku, bet viņa to no visa spēka atgrūda. Bikens neatbildēja. Anna brīdi domāja.
— Nudien nebija tik svarīgi ziņot NASA komisijai personiski.
— Viņam likās, ka ir. Jūs taču viņu pazīstat: ja viņš ko apņēmies …
— Bet viņš zināja, ka esmu iekūlusies nelaimē!
— Viņš brauca ne vien aizstāvēt savu aģentūru, — teica Bikens. — Viņš bija svēti pārliecināts, ka, ja šie mikrobi kādreiz nokļūs kosmosā, teiksim, uz citas planētas, tie var kļūt par… Kā lai jums to pasaka? … Par palēninātas darbības bumbu nākamajiem astronautiem.
Anna atlaidās pret gultas galu. Acīs sariesās asaras. Pēkšņi līdz viņas apziņai aizgāja vīra nāves fakts. Viņa sāka raustīties elsās.
Asaras bija padarījušas Annu pavisam vārgu. Viņu bija plosījušas pārāk pretrunīgas jūtas, tagad viņa ilgojās miera, ilgojās aizbēgt no visiem un visa. Viņa pagriezās pret skotu un sniedza viņam abas rokas.
— Draugs, — viņa sacīja, — esmu jums bezgala pateicīga. Paldies par visu.
— Es neko sevišķu neesmu izdarījis, meitiņ.
— Bet tagad es gribu tikt mājā.
— Diezin vai jums vajadzētu steigties ar izrakstī- šanos.
— Esmu vesela. Patiešām, man ir jātiek mājā.
— Es pasaukšu māsu, — teica Bikens ar šaubām balsī. — Un, ja viņi atļaus izrakstīties, es aizvedīšu jūs uz mājām.
— Nē, — teica Anna, — nevajag, jūs tāpat daudz esat darījis manā labā. Jūs droši vien gaida laboratorijā. Atstājiet mani, tā nudien būs daudz labāk. Un vēlreiz liels paldies.
Bikens izgāja no istabas, un tikai tad, kad Anna bija
beigusi ģērbties un sagatavojusies tikties ar māsu, viņa atcerējās vēstuli.
Vai tā bija ietekmējusi Kreimera apņēmību? Pēc septiņiem kopdzīves gadiem viņa nepazina vīru vairāk kā pašā sākumā. Viņa rīcību bija grūti paredzēt. Varbūt viņš pirms aizbraukšanas bija izlasījis vēstuli?
Šo domu viņa atmeta. Skaidrs, ka nebija. Kā viņš varēja zināt, ka lidmašīna nogāzīsies? Tas nepavisam nebija viņa dabā. Bet nomazgāt rokas, izmest kādu no prāta — tas gan izskatījās pēc viņa. Anna notrīsēja, iedomājoties, ka vēstule nogriezusi ceļu uz samierināšanos. Kreimeram tā acīmredzot bija likusies negrozāma, un nebija nekāds brīnums, ka viņš bija atstājis tādu saltu un nejūtīgu sievu likteņa varā.
Vai viņai bija tiesības nosodīt vīru? Bija daudz iespēju, kā atrisināt galveno uzdevumu. Bet ja nu — šis minējums Annu pārsteidza — viņa visu ir izdomājusi?
Ja nu brauciens uz Kembridžu nekādi nav saistīts ar t o sievieti? Ja nu tas ir gluži vienkārši viņas fantāzijas auglis?
Nē, Šaronas vēstule apliecināja viņu tuvību. Nu, un tad? Varbūt tā bija tikai miesīga tieksme. Varbūt šī sieviete pārdzīvoja dziļāk nekā Kreimers. Viņa taču nekad nebija redzējusi kādu vīra vēstuli Šaronai. Un uz šo nepamatoto aizdomu pamata viņa bija sabojājusi sev dzīvi un varbūt pat iedzinusi nāvē Kreimeru!
Galvenais ārsts nelabprāt atļāva Annai izrakstīties, lai gan īstenībā nopriecājās, ka atbrīvosies vieta smagāk slimiem. Ieteikuši Annai atpūsties un nākamajā dienā aiziet pie ārsta, slimnīcas darbinieki izsauca taksometru, un viņa aizbrauca mājā.
Nonākusi dzīvoklī, Anna sabruka atzveltnes krēslā. Pazīstamās smaržas remdēja viņas sāpes. Tagad tas bija vairāk viņas nekā Kreimera dzīvoklis.
Tas bija viņas patvērums, kaut kas līdzīgs vientuļnieka mītnei. Īstenībā maz kas vairs atgādināja viņai vīru.
Pārsteigta Anna konstatēja, ka dzīvoklī nekas neatgādina Kreimeru. It kā viņš tikai paretam būtu to izmantojis — kā viesnīcas istabu. Viņš vienmēr bija dzīvojis kā uz riteņiem. Paviršs skūpsts.. . «Piedod, mīļā, man šovakar jābūt Zenēvā…» «Piedod, mīļā, šodien es neēdīšu pusdienas mājās …» «Piedod, mīļā, piedod …»
Vārdi atkārtojās un atkārtojās, līdz kamēr Anna iesnaudās turpat krēslā. Pēc kāda laika viņa lēni atvēra acis. Anna ilgojās pēc drauga, pēc kāda, kas atbalstītu viņu, rūpētos par viņu. Vecāki viņai bija miruši, un, lai gan strādājot Anna iemantoja daudz paziņu, draugus viņa varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.
Kaut kas istabā piesaistīja Annas uzmanību, un viņa piecēlās kājās.
Šaubu nevarēja būt — uz kamīna gulēja vēstule. Viņa pieskrēja pie kamīna un paņēma vēstuli. Tā nebija atplēsta.
Menzela okeāna jahta stāvēja noenkurojusies Ci- česteras ostā, tumšajā ūdenī atspīdēja tās baltās un zeltainās kontūras.
Menzels rosījās pa mašīntelpu, sagatavodams «Volvo» dzinēju ilgajam braucienam uz Bordo. Ekermens sēdēja un, viskija pudeli rokā šūpodams, īdzīgi vēroja, kā Kerola Menzela krauj laukā no ceļasomas konservu bundžas un liek kambīzes skapī.
Līdz piekrastei viņi bija nokļuvuši bez grūtībām. Menzels bija gribējis braukt kopā ar sievu, bet Ekermens, aizdomu urdīts, bija paziņojis, ka jābrauc visiem kopā.
Ekermens pārbaudīja dārgakmeņus. Tie karājās polietilēna maisiņos, ar neilona auklām ielaisti benzīna tvertnē. Pat centīgie muitas ierēdņi nekad neieraudzītu maisiņus, jo tie bija parasti krietni tālu no iepildīšanas cauruma. Uzskrūvējis atpakaļ vāciņu, viņš, ar pirkstu paspiezdams vara gredzenus, pārbaudīja no plastmasas gatavotos dzinēju degvielu vadus.
Mutants-59 sāka baroties.
Pēc deviņām stundām, kad viņi bija gandrīz desmit kilometrus aiz Rošelas zemesraga, gludais stikla šķiedras korpuss lauzās uz priekšu cauri augošajiem līča viļņiem. Motoru vienmuļā dūkoņa bija uzdzinusi visiem trim braucējiem snaudienu.
Benzīnvads, kas pievadīja degvielu labās puses cilindru rindai, sāka ielīkt.
Ekermens sēdēja kajītē pilns kā zeķe. Kerola Menzela pūlējās lasīt kādu romānu, bet pats Menzels stāvēja kubrikā, velti lūkodams saskatīt kaut ko priekšā lielajos viļņos.
Mutants-59 dalījās arvien ātrāk, kamēr bija izēdies cauri benzīnvadam. Galu galā tas pārplīsa, un uz aizslēgtās mašīntelpas grīdas sāka šļākties benzīna straume. Pludiņu līmenis abos Vēbera karburatoros nokritās, motors nošķaudījās un apklusa.
Menzels paskatījās uz mērierīcēm savā priekšā un saērcināts piespieda sarkano startera pogu.
Elektromotors iegaudojās, protestējot pret izsalkušā dzinēja nedzīvo smagumu, un enkura tinums izgrūda mazu dzirksteļu mākonīti.
Mašīntelpā sakrājušies benzīna tvaiki acumirklī uzliesmoja. Galvenā degvielas tvertne sasprāga gabalu gabalos, un milzīga, oranža uguns bumba aprija Menzelu, kubriku, trapu un ielauzās kajītē.
Trieciena vilnis iedragāja dibenu, jahtā ielauzās varena šļāka un aizskaloja okeānā pārogļojušos Menzela līķi.
Ekermens ar apsvilušu, sāpju izķēmotu seju gribēja cauri ledainajam ūdenim aizkļūt līdz kajītes durvīm. Bet tajā brīdī jahta strauji sasvērās uz sāniem un sāka grimt.
Ūdens strauji cēlās, spiežot viņu pie kajītes griestiem, un pēdējais, ko Ekermens savā mūžā spēja izdarīt, bija — velti sniegties pēc viena no briljantu maisiņiem, pirms nozust rēcošajā dzelmē.
Bakterioloģiskās laboratorijas strādāja kā negudras.
Pie viena galda laboranti izsēja mutanta-59 kultūru lēzenos traukos, kuru dibenu klāja plāna barojoša buljona kārtiņa. Strādāt bija ārkārtīgi neērti, jo traukus un preparātus vajadzēja pārcilāt ar hermētisko skapju sienās iemontētiem gumijas cimdiem. No iekšpuses skapjus pielēja spilgta ultravioletā gaisma. Traukus ar izsēto kultūru krāva kaudzītēs. Reizi dažās minūtēs atnāca vēl viens laborants, atvēra skapja sānos īpašas durtiņas, izņēma kārtējo kaudzīti un pārlika to termostatā ar stikla durvīm, atzīmēdams blakus termostatam pakārtajā bloknotā.
Pie otra galda noguruši un bārdas rugājiem apauguši zinātnieki ar acīm urbās mikroskopos. Aplūkojuši kārtējo stikliņu, viņi kaut ko ierakstīja bloknotā, bet stikliņš nonāca spainī ar dezinficējošu šķīdumu.
Trešā grupa pētīja baktēriju jutīgumu pret antibiotikām … Šim nolūkam izmantojamie trauki atšķīrās ar to, ka uz termostatā izaudzēto baktēriju želejas līdzenās kārtiņas bija uzlikti filtrpapīra aplīši. Uz katra aplīša uzpilināja kādu noteiktu antibiotiku, tā ka katrs antibiotiku izraisīts baktēriju augšanas palē-
ninājums izskatījās pēc caurspīdīga gredzena ap šo aplīti.
Imunoloģijas nodaļā trīs sievietes baltos virsvalkos sēdēja pie izvelkamiem skapjiem aiz paštaisītiem ekrānfiltriem un pilināja mazās mēģenītēs, kas bija nostiprinātas statīvos, tīru serumu. Līdzko viens statīvs bija pilns, to aiznesa uz blakus esošo ūdens pirti, kur mēģenes lēni sasildīja līdz cilvēka ķermeņa temperatūrai.
Šajā verdošajā rosībā valdošā bija ieskābušas zupas smaka — tā nāca no barojošajām vidēm. Gaiss bija pilns ar mitrumu — blakus istabā atradās tvaika sterilizācijas krāsnis. Pa nosvīdušajām rūtīm uz leju tecēja valgums.
Galvenās laboratorijas stūrī bija ar stikla sienām nodalīta telpa. Gaiss tajā bija sauss un vēss, te neie- kļuva laboratorijas tropiskā smaka. Pie galda sēdēja profesors Kendals, kalsnējs, putnam līdzīgs cilvēks ar mīkstu sirmu matu cekulu. Kamēr pārējie strīdējās, viņš tos uzmanīgi vēroja.
Raits sēdēja galda galā. Džerards smagi atkrita krēslā. Tad ienāca Skenlons un apsēdās uz cieta krēsla blakus Kendalam.
— Ja gribam būt absolūti godīgi, — sacīja Kendals, skaidri izrunādams katru skaņu, — tad mēs esam cietuši gandrīz pilnīgu fiasko. Ņemiet vērā — mēs jau esam pārbaudījuši visas pazīstamās antibiotikas. Baktērijas ir kaut cik jutīgas tikai pret vienu — pret neomicīnu.
— Kāpēc tad mēs to nelietojam? — iejaucās Raits.
— Tāpēc, mans dārgais doktor Rait, ka visā pasaulē ir tik daudz neomicīna, lai sterilizētu dažus kvadrātmetrus. Baidos, ka mums krietni vairāk būs jāpalauza galva. Nē, mēs esam cietuši neveiksmi, un mums tas diemžēl ir jāatzīst.
— Esmu pārliecināts, ka mutanta attīstība ir saistīta ar polimēru, kas tiek izmantots sairtspējīgajās pudelēs, — teica Džerards. — Pamestajā metro stacijā, kur vien mēs redzējām kādu pudeles gabaliņu, bija vērojama palielināta mikrobu aktivitāte. Es atvedu paraugus, jūs tos redzējāt.
— Un ko tas mums dos? — jautāja Raits. — Ja mu- tantam garšo mūsu pudeles, tas vēl nenozīmē, ka tajā ir visa ļaunuma sakne …
— Es to arī nemaz neapgalvoju, — aizstāvējās Džerards. — Es tikai teicu, ka ir jābūt kaut kādam sakaram.
— Ko jūs ierosināt? — nomierinoši vaicāja Ken- dals.
— Man pašam vēl nav skaidrs, — izklaidīgi atbildēja Džerards. — Kaut kas rosās galvā, ir tāds neskaidrs minējums, bet tas pagaidām ir viss. — Džerards mazliet padomāja. — Kāpēc nelīdz parastie dezinfekcijas preparāti?
— Tā nav, ka nelīdz, — atbildēja Kendals. — Dezinfekcijas komandas neko citu pašreiz nelieto. Nelaime tā, ka visi šie preparāti iedarbojas tikai virspusēji. Mums vajadzīgs kaut kas daudz radikālāks. Metode, kas sniegtos līdz pašām problēmas saknēm. Lai dezinfekcijas preparātu lietošanai būtu panākumi, mums vārda tiešā nozīmē būtu jāaplej Londonas centrs ar lizolu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tas nav praktiski iespējams. Nē, nē, mums jāatrod specifiska metode, kas pamatotos uz paša mutanta īpatnībām.
— Pieņemsim, ka man ir taisnība, — turpināja Džerards. — Pieņemsim, ka plastmasā, kas tiek lietota pudeļu izgatavošanai, ir kaut kas īpašs. — Viņš pagriezās pret Raitu. — Kad jūs pirmo reizi sākāt domāt par degrona molekulas uzbūvi, kā jūs spriedāt? Kā nonācāt pie galīgā lēmuma?
— Galvenā prasība bija, — atbildēja Raits, — radīt garu polimēru ķēdi ar nestabiliem sakariem. Izman
tot atsevišķu posmu gaismas jutību tādējādi, lai gaismas iedarbība atvienotu iepriekšējos sakarus un saistītu atlikušās valences ar skābekli…
— Atvainojiet, es jūs lāgā nesaprotu, — iejaucās Kendals.
— Garās degrona molekulu ķēdes gaismas un skābekļa ietekmē sairst, — paskaidroja Džerards.
— Ļoti asprātīgi, — nomurmināja profesors.
— Bet vai jūs varat uzzīmēt šo molekulu? — Džerards jautāja Raitam.
— Jā, varu. — Raits paņēma flomasteru un sāka ar to ātri vilkt pa lielu papīra lapu. — Galvenā ķēde izskatās tāda. Te izvietoti aminoskābes atlikumi, — viņš skaidroja, piepildīdams balto laukumu ar līnijām, punktiem un simboliem, — te oksifenils, bet te — hinonu gredzens. Šīs saites, kā redzat, ir nestabilas, un, ja daļa ķēdes pārtrūkst, veidojas ārkārtīgi aktīvi radikāļi. Pietiek ar dažiem gaismas kvantiem.
— Un kas tad? — jautāja Džerards.
Raits izlikās pārsteigts.
— Vai tiešām jūs nesaprotat? Tad molekula sairst četrās sastāvdaļās. — Viņš norādīja uz zīmējumu. — Pēc tam šīs sastāvdaļas kļūst par laupījumu parastajām baktērijām.
— Bet kāpēc? — neatlaidās Džerards. — Kā tas notiek?
Raitam sāka zust pacietība.
— Paklausieties, mēs ar jums to esam pārrunājuši jau simto reizi.. .
— Lieliski! Un tomēr, lūdzu, izskaidrojiet vēlreiz. Te arī slēpjas kaut kas tāds, ko es cenšos izdibināt. Izstāstiet man, kādu īpašību dēļ molekulas kļūst par laupījumu parastajām baktērijām.