Kad viesi gāja ārā no istabas, Ezertons palūkojās atpakaļ uz Sleiteru, bet viņa seja neko nepauda.
Lūks Džerards slepšus vēroja savus trīs kolēģus un šodien jau desmito reizi jautāja sev, kas viņam te īsti meklējams. Kreimera aģentūras līdzstrādnieki lielāko tiesu bija noslaistījušies pa istabu, pūlēdamies atrisināt pudeles kakliņa problēmu. Džerardam jau bija apnikuši viņu bezjēdzīgie pūliņi un paši kolēģi.
Pulkstenis rādīja pusseši, un pelēkā decembra diena jau dzisa. Krēslā istaba Džerardam likās vēl drūmāka nekā parasti. Viktorijas stilā celtā sarkano ķieģeļu skola, kurā viņi strādāja, stūrgalvīgi pretojās jebkuriem atjaunošanas mēģinājumiem. Eka gluži kā iecirtīga vecmeita nevēlējās mainīties. Istaba bija noplukuši, auksta, slikti apgaismota un nemājīga, ar paaugstinājumu vienā galā un milzīgu tāfeli uz ritentiņiem pa visu sienu otrā galā. Tāfele gandrīz no vienas vietas bija aprakstīta ar sarežģītām formulām, uz krēsliem, galdiem un grīdas mētājās saburzītas bloknotu lapiņas. Pēc desmit dienu darba grupa bija nonākusi galīgā strupceļā.
Daļa vainas slēpās tajā apstāklī, ka Kreimers bija neveiksmīgi izvēlējies grupas sastāvu. Veselu nedēļu pacietīgais un uz pašanalīzi spējīgais skots Bikens bija grūdis ārā idejas kā mašīna, kas izsviež sašaujamos māla šķīvīšus, bet anglis Raits to vien bija gudrojis, kā sašaut šos šķīvīšus. Džerardam viņi abi bija apnikuši. Viņi bija kā skaitītājs un saucējs, kuri viens otru saīsina, bet problēmu risinājums nevirzījās uz priekšu.
Viss, kam būtu vajadzējis rosināt, radošo domu, te tika iznīcināts vai pārvērsts par jaunu saspīlējuma avotu. Džerards nespēja izprast, ko gribējis panāk!. Kreimers, pieņemdams darbā pēc temperamenta, pasaules uzskata un zinātniskās sagatavotības tik atšķirīgus cilvēkus. Pagaidām viņi bija guvuši panākumus viena vienīga projekta īstenošanā — viņi bija izgudrojuši sairtspējīgu plastmasas pudeli; tādu pudeļu rinda greznoja istabas dibensienu, lai pārs^eig^u apmeklētājus, ja tiem tiktu parādīts gods ielūkoties firmas svētnīcā.
Džerardam likās — tas ir brīnums, ka viņi izgudrojuši šo pudeli. Viņš pameta acis uz trešo grupas dalībnieku — Džimu Skenlonu.
Skenlons bija jaunāks par pārējiem, možs, pārlieku izpalīdzīgs ciivēks, labs tehniķis, bet ne vairāk; daba viņam nebija piešķīrusi noslieci uz radošu domāšanu. «Pārdevējs gan no viņa nebūtu iznācis slikts,» nodomāja Džerards. Bet pagaidām Skenlons acīmredzot ar baudu sēja nesaticības sēklu starp Raitu un Bikenu un rīdīja vienu pret otru. Starp citu, taisnības labad jāpiebilst, ka jebkuru sarežģītu laboratorijas uzdevumu Skenlons izpildīja apzinīgi un precīzi. Uz mata kā mašīna. Džerards prāioja, kāds gan šis cilvēks varētu būt mīlestībā.
Ienāca sekretāre Betija ar tēju. Viņa nolika paplāti uz galda un uzdeva parasto jautājumu:
— Kam kūkas?
Džerards jau zināja, ka tas ir gluži retorisks jautājums. Raits, šķiet, vispār neko neēda un, tā kā viņš pastāvīgi kontrolēja savu svaru, tad nekādā ziņā nebūtu aizticis ar lipīgu krēmu klātās kūkas, kuras piegādāja Betija. Turpretī gardēdis Bikens nekādā ziņā nebūtu nositis sev ēstgribu īsi pirms pusdienām.
Kamēr Betija lēja tēju, vīrieši īdzīgi klusēja.
— Tik un tā mēs šodien neko jēdzīgu neizdomāsim. Metīsim mieru. — Raits pāri briļļu ietvariem paskatījās uz Bikenu, it kā izaicinot viņu uz strīdu.
Taču Bikens gurdi palocīja galvu un paraustīja plecus.
— Tā jau ir . ..
Betija pasniedza Džerardam tēju, un viņš, paņēmis tasīti, piegāja pie loga, lai paskatītos lejup uz ielu, kur ņirbēja dzeltenas ugunis. Atkal līņāja, un Džerards skumīgi nodomāja, ka viņa dzimtajā pilsētiņa, kas atrodas Kanādā, ielas droši vien ir nokaisījis baltas pirmais sniegs. Atmiņā nāca tas mirklis pirms diviem gadiem, kad viņš iepazinās ar Arnoldu Krei- meru, kas bija atlidojis uz Kanādu, lai veiktu pētījumus universitātē, kur strādāja Džerards.
Trīs mēnešus viņi nostrādāja kopā. Kreimera eksperimentu tēma bija plastmasu pašsairšana, un šī darba rezultātā Džerarda dzīvē notika negaidīts pavērsiens. Viņš ļāvās vēl vecākām atmiņām, cenzdamies izprast savu toreizējo dvēseles stāvokli.
Viņš bija ārsts ar pieticīgu praksi nelielas Ontario provinces pilsētiņas raktuvēs. Tur viņš sastapa Sa- ronu, apprecēja viņu un, sievas nevaldāmās enerģijas saindēts, trīsdesmit gadu vecumā nolēma izmēģināt spēkus jaunā darba laukā — eksperimentālajā bioloģijā. Pēc trim gadiem, kad ieradās Kreimers, dzīve universitātē Džerardam sāka atgādināt ceļu, kas ne uz kurieni neved.
Kreimers bija mācījies Harvardā, pie labākajiem Amerikas zinātniekiem. Šim neparasti gudrajam cilvēkam turklāt piemita apbrīnojama aktivitāte un ārkārtīga kritiskas analīzes spēja. Sākumā Džerardam bija grūti pierast pie viņa. Šajā cilvēkā nikni virmojošie radošie spēki gluži vienkārši biedēja viņu, un tikai pēc kāda laika Džerardam izdevās nodibināt normālas attiecības ar Kreimeru. Bet, kad tas bija noticis, saskare ar Kreimera intelektu noderēja Džerardam par varenu stimulu darbā.
Kreimers apmetās Džerarda mājā, un Šarona pieskatīja viņus abus. Džerardam tas bija lielu cerību laiks, un, kad Kreimers beigu beigās atgriezās Anglijā, lai dibinātu tur savu zinātnisko aģentūru, Džerards saprata, ka nekad nespēs pielāgoties piesmakušajai atmosfērai provinces universitātē ar tās negrozāmo rangu tabulu.
Starp Džerardu un Šaronu sākās nesaskaņas, kas galu galā noveda pie abpusējas neuzticības un atbaidoši netīras laulības šķiršanas. Džerards vēl gadu palika universitātē, bet aizvien vairāk noslēdzās sevī un aizvien asāk vērsās pret veco profesoru uzspiesto autoritārās varas sistēmu.
Dumpis vainagojās panākumiem, bet, kā dumpiniekiem nereti mēdz gadīties, no viņa novērsās kā ienaidnieki, tā piekritēji. Tieši šajās smagajās dienās atskanēja telefona zvans no Londonas un Kreimers uzaicināja viņu pāriet aģentūrā. Džerards acumirklī izlēma, iesniedza atlūgumu, pārdeva māju, mēbeles un mašīnu un, samazinājis savu īpašumu līdz diviem čemodāniem, lidoja pāri okeānam, lai ieņemtu piedāvāto vietu.
Pavirši spriežot, Kreimera pasākums izskatījās jauns un aizraujošs. Grupa speciālistu, apvienojuši savas spējas un zināšanas ar Kreimera organizatorisko ģēniju, paredzēja un atrisināja jebkuru zinātnisku un tehnisku problēmu.
Pamazām iziedama ārpus problēmu risināšanas rāmjiem, grupa nonāca pie vairākiem ārkārtīgi ienesīgiem izgudrojumiem.
Viens no tiem bija ķīmiķa Raita lolojums amino- stirēns — jauns izturīgs izolācijas materiāls, kas tagad tika plaši izmantots rūpniecībā. Otrs izgudrojums īstenībā bija mēģinājums tikt galā ar atkritumu likvidēšanas problēmu — plastmasas pudele, kas gaismas ietekmē sairst smalkos putekļos.
Džerardam šī ideja likās apbrīnas vērta, bet pēc kāda laika viņš sāka just, ka grupa kaut ko ir zaudējusi. Šī pārmaiņa savā ziņā bija saistīta ar paša Arnolda Kreimera personību.
Arnolds Kreimers iedvesa godbijību. Šis lieliski veidotais, spēcīgais vīrietis reti kad skatījās acīs savam sarunu biedram. Ar smagiem plakstiem segto zilo acu skatiens šķita vērsts tālumā pāri otra galvai. Kad viņš nolaida acis, tās izstaroja gandrīz vai nepārvaramu spēku. Viņš bija nepārspējams runātājs, zināja gandrīz visu un tik nemaldīgi izjuta vārdu, ka reizēm tas jau robežojās ar dzeju.
Un tomēr kopš tā laika, kad viņi bija veikuši kopīgus pētījumus Kanādā, ar Kreimeni bija notikušas pārmaiņas. Bet varbūt Džerards tolaik nebija viņu pienācīgi pazinis?
Kanādā Kreimers bija īsts nemiera gars. Visa viņa erudīcija, viss viņa intelekts bija pakļauts meklējumiem, pareizāk sakot — meklējumu priekam (tiesa, ne katrs iedrošinātos lietot šo vārdu attiecībā uz Krei- meru). Viņš ar sajūsmu pavadīja stundas, pat dienas, prātojot, filozofējot un izvirzot teorijas.
Tagad no tā visa nebija vairs ne miņas. Tagad Džerards redzēja savā priekšā pavisam citu Arnoldu Kreimeru nekā tas, kuru viņš kādreiz bija pazinis. Agrākais plašais, domām dzirkstošais runas plūdums tagad bija iežņaugts eklektiskā, aprautā, dažbrīd pat skarbā komersanta ātrrunā. Katra viņa piezīme, katrs spriedums, katra doma bija pakļauta vienam mērķim — izdevīgumam. Lai kāds bija vērtējums, viņa vienīgā mēraukla bija — vai ar to var taisīt naudu.
Ja agrākais Kreimers bija apspiedis ar savu intelektu, tad tagadējais Kreimers apspieda divtik vairāk. Viņš pat biedēja ar to. Viņa enerģija dedzināja kā lāzera stars. Radās iespaids, ka viņš ar mokām valdās, lai neuzbruktu jums. Agrāk Džerards bija jutis zināmu tuvību ar šo cilvēku, bija tiecies pēc draudzības ar viņu; tagad Kreimeru no Džerarda un visiem pārējiem šķīra bosa stāvoklis. Kļuvis par saimnieku, viņš nesaudzēja nevienu un sevi jau nu nepavisam. Viņā vēl bija daudz pievilcības, taču tagad šo pievilcību izstaroja cilvēks, kuru bija apsēdusi viena vienīga dziņa — gūt panākumus par katru cenu.
Istabā zagās iekšā krēsla. Pēkšņi iedegās gaisma — bija ienācis Kreimers.
— Nu, kā? — Viņš apskatījās apkārt. — Vai kaut ko izdomājāt, džentlmeņi?
Visi četri pacēla acis. Lai gan visi jutās noguruši, Kreimera klātbūtne lika viņiem izslieties taisni. Kreimers, šis četrdesmit piecus gadus vecais vīrietis ar platajiem pleciem un pieliekto lielo galvu, prata acumirklī pievērst sev vispārēju uzmanību, lai kur viņš arī parādītos.
— Atgriezāmies tai pašā vietā, no kuras sākām, — teica Raits, pieiedams tuvāk Kreimeram.
— Tā jau es domāju, — sacīja Kreimers. — Neko citu es arī negaidīju.
Bikens izstiepa kājas un vienaldzīgi salika rokas aiz pakauša.
— Tātad viss, ko mēs pēdējās dienās esam darījuši, ir priekš kaķiem?
— Uz katru prātīgu domu jums ir bijušas septiņas nekur nederīgas, — sacīja Kreimers, — un tagad, ja atļaujat, es gribētu noturēt ar jums īsu apspriedi. „
— Tagad? — novaidējās Bikens.
Kreimers pamāja ar galvu.
— Jā, tieši tagad. Zinu, ka esat noguruši, bet nereti tieši šādos brīžos dzimst vislabākās idejas. Aplūkosim no jauna visus jūsu priekšlikumus un padomāsim, kāpēc tie neko nav devuši. Varbūt mums nekas neiznāks, bet var arī gadīties, ka mēs uzduramies vienai otrai pieņemamai idejai, ap kuru palauzīt galvu brīvajās dienās.
Kreimers paskatījās uz nogurušajiem cilvēkiem.
— Betija atnesīs mums pudeli īsta skotu viskija. — Viņš pameta ar galvu uz Bikena pusi. — Vislabāko, Džoku.[1] tiesa, vēl kaut kam ir jāpievērš uzmanība.
Viņš vēlreiz pavērās apkārt un, liekas, tikai tagad ieraudzīja Džerardu.
— Lūk, varbūt jūs varat palīdzēt. Būs mazliet jāpastaigā .. .
Džerards centās neizrādīt savu prieku. Kaut tikai rastos izdevība izrauties no šo sienu žņaugiem! Viņš gandrīz nemaz nebija piedalījies pēdējo dienu strīdos, apzinādamies, ka nav pietiekami kompetents ķīmijā.
— Vai jūs zināt, kas ir Barets Kensingtonā? — jautāja Kreimers.
— Liels universālveikals?
— Nūja. Viņiem atgadījušās kaut kādas nepatikšanas rotaļlietu sekcijā.
— Bez jokiem? — Džerards sarauca uzacis.
— Šķiet, ka nepatikšanas saistītas ar aminosti- rēnu.
Raits nolika papīrus, ko viņš kārtoja uz galda.
— Vai labāk nebūtu man? — viņš jautāja.
Raita aminostirēns bija atnesis pirmos lielākos
komerciālos panākumus. Aminostirēns, kura asprātīgā formula zināmā mērā pamatojās uz proteīna un polistirola molekulāro struktūru savienojuma, izrādījās lēts un viegli izgatavojams. Lielās firmas izvērsa masveida ražošanu, gūdamas krietnu peļņu. Aminostirēns ne vien bija sairtspējīgās pudeles galvenā sastāvdaļa, bet arī tika izmantots burtiski simtos dažādu izstrādājumu, sākot ar raķetēm un beidzot ar rotaļlietām.
— Labāk būtu, ja jūs paliktu, — teica Kreimers. — Anna jau ir tur. Es negribu piešķirt tam lielu nozīmi. Gribētos vienīgi, lai šis gadījums neiekļūtu presē. Tāpēc tur vajadzētu būt kādam no mums.
Džerards jautājoši palūkojās uz Kreimeru.
— Vai nu rotaļlietu izstādē, vai Ziemsvētku tirdziņā, es lāgā nezinu, kur ir izkususi kāda aminosti- rēna detaļa. Puisis, kas par to atbild, netiek nekādā skaidrībā. Varbūt vainojams karstums, bet varbūt — un tas ir visticamākais — kāds jokupēteris uzšļācis tam virsū acetonu. Mēs negarantējam aminostirēnu ne par ko. Vārdu sakot, aizejiet apskatīties, kas tur ir, un atvediet paraugu, lai varam pārbaudīt.
Džerards piecēlās un devās uz durvju pusi.
— Vai brauksiet ar mašīnu? Anna būs jums ļoti pateicīga, ja jūs viņu pēc tam aizvedīsiet uz mājām.
Durvīs Džerards satika Betiju ar paplāti rokā; uz paplātes bija pudele un dažas glāzes. Viņš pakāpās sānis, lai ļautu sekretārei paiet garām. Bikens piecēlās pirmo reizi pēc brokastīm un steidzās paņemt paplāti, nespēdams novērst skatienu no lielās zaļās pudeles.
«Nekā, man vis nepiedāvā,» nodomāja Džerards. «Tik un tā labības viskijs man iet vairāk pie sirds.» Un viņš izgāja ārā lietū.
Pirmssvētku transporta plūsmā lēni braukdams uz Baretu, Džerards domāja par Annu Kreimeri.
Viņš bija redzējis šo sievieti divas reizes. Pirmoreiz Kreimera mājā pirmajā vakarā pēc ierašanās Londonā, otrreiz — dažas nedēļas vēlāk viņa aģentūrā. Divas tikšanās, bet ar tām pašām bija gana, lai Džerards saprastu — Anna pievelk viņu tā, kā gadiem ilgi nav pievilkusi neviena cita sieviete.
Džerards nospieda bremzes pedāli, un mašīna slīdēdama apstājās dažas collas no priekšā izskrējuša taksometra. Tas vienā mierā aizbrauca tālāk, un Džerards, tagad jau apradis ar Londonas ielu smirdoņu un jucekli, izmeta starpgadījumu no galvas un vērpa tālāk savu domu. Anna viņu satrauca.
Lai cik stingri vērtētu, Anna bija skaista sieviete, — slaida, ar bieziem, kastaņbrūniem matiem, lielām, gaiši brūnām acīm un melnūksnēju ādu. Viņa turējās eleganti un brīvi, un Džerards neparko nevarēja aizmirst šo Annas manieri, ko viņš piedēvēja aristokrātiskajai britu audzināšanai. Lūpu kaktiņos Annai slēpās tikko samanāms smaids, bet acis raudzījās mazliet izaicinoši. Nebija grūti iedomāties, kādus panākumus viņa gūst kā komentētāja, toties nevienam nenāca ne prātā, ka šī sieviete ir viena no vadošajām angļu zinātniskajām komentētājām.
Ar vīriešiem apieties viņa prata, par to nebija šaubu. Katrs, kam iznāca saskare ar šo sievieti, iztēlojās, ka Anna interesējas tieši par viņu. «Iespējams, ka tas ir profesionāls triks,» nodomāja Džerards, «bet, ja arī tā, tad sasodīti iedarbīgs triks.»
Vispār Džerards pret sievietēm izturējās diezgan ciniski. Izirusī laulības dzīve un viss, kas nāca pēc tam, vairākas maz iepriecinošas dēkas mudināja viņu sargāties no nopietnām saistībām. Bet varbūt viņš pēc šķiršanās pārlieku dedzīgi bija meklējis sievietes, pārlieku alkaini un bažīgi bija tuvojies viņām. Lai nu būtu kā būdams, visi viņa mēģinājumi Juvināties ar sievietēm bija beigušies neveiksmīgi. Atri ievel- ties ar Džerardu siena kaudzē — jā, to gan, bet vai tad tos varēja saukt par panākumiem! Viņš bija skaists, izskatīgs, kaut arī ne skaists šā vārda parastajā izpratnē, un viņa vaigā bija saskatāma vīrišķīga spēka izpausme, kas tā valdzina sievietes. Tomēr radās iespaids, ka neviena no viņām nevēlas uzturēt ar viņu attiecības ilgāk.
Džerards sev par pārsteigumu konstatēja, ka ir sasniedzis ceļa mērķi — nelielu, koku ieskautu laukumiņu aiz Bareta universālveikala. Kāds «bentlijs» atstāja vienu no nedaudzajām maksas stāvvietām.
Gribēdams iespiest savu «sitrojenu» brīvajā vietā, Džerards nebija ievērojis kādu nekaunīgu miniauto- mobilīti, kas bija turējies viņam aiz muguras un tagad mēģināja pašauties garām, lai iespruktu tajā pašā stāvvietā. Mazlitrāžas mašīnu vadīja garmataina blondīne ar žilbinošu smaidu. Domādams, ka viņa grib tikai pabraukt garām, Džerards pameta ar roku, lai brauc vien, bet svešā sāka griezt iekšā stāvvietā. Viņš zibenīgi padeva atpakaļ, un īsu brīdi mašīnas iecirtīgi tuvojās viena otrai, it kā gatavodamās tarānam. Tad meiča nospieda bremzes un izbijusies pakāpās atpakaļ. Ar riepām skardams apmales, Džerards iebrauca stāvvietā, izkāpa no mašīnas, iemeta skaitītājā dažas monētas un pāri laukumiņam devās uz Bareta namu.
Veikals ļumdēja vien no pircējiem. Agrāk Džerardam bija patikusi šī pirmssvētku steiga un veikala īpatnējā atmosfēra. Studiju gados viņš pats nereti bija stājies pie letes, lai brīvdienās kaut ko piepelnītu. Viņš bija strādājis lielajos Toronto un Monreā- las universālveikalos, taču šeit, pie Bareta, bija pavisam cita atmosfēra.
Lielajos Kanādas veikalos, par spīti uzkrītošajiem aicinājumiem pirkt nevienam nevajadzīgas lietas, valdīja gaiša Ziemsvētku līksme. Turpretī te visi izskatījās paguruši un nomocījušies, iepirkšanās nevienu neielīksmoja. Tas bija rituāls, ko izpildīja kā jebkuru citu rituālu, bet bez mazākā prieka vai cerībām. «Nē,» Džerards nodomāja, braukdams ar eskalatoru augšā uz rotaļlietu sekciju, «tiešām nevar teikt, ka pirkt rotaļlietas būtu sevišķs prieks.»
Rotaļlietu sekcijā kņada, ja jau lieto šo vārdu, bija vēl lielāka, un viņš lēsa, ka trokšņa līmenis ir augstāks par septiņdesmit decibeliem. Bērni klaiga- lēja, sasaucās, kampa rotaļlietas, rībināja bungas un pūta skārda taurītes; mazi atskaņotāji izķērca pērnā gada šlāgerus, metāliski čīkstēja muzikālās vācelītes. Augstos toņos gaudoja ar elektriskajām baterijām darbināmas mašīnīles un motoriņi, pa vidu ar savu mehānismu dūkoņu jaucās pulksteņi un simtiem dzelzs zvēriņu, kas klaudzināja kājas, bezjēdzīgi lēkādami pa lielu, apaļu galdu.
Sekcijas otrā galā bija tradicionālā Ziemsvētku ala, kur stāvēja gara rinda pie Ziemsvētku vecīša. Pie alas bija aizžogojums ar izkārtni «Pastaiga pa Mēnesi». Turpat Džerards ieraudzīja Annu Kreimeri.
— Sveiks! — Anna uzsauca un iepazīstināja kanādieti ar sprogainu, enerģisku jaunekli biezā tvīda jakā. — Misters Espainels, doktors Džerards.
Viņi sarokojās. Izstīdzējušais Espainels vēl bija jauns, un viņa roka bija gļēva un mikla.
— Nu, ejam, — uzaicināja Džerards.
Espainels veda viņus uz publikai patlaban slēgto
panorāmu.
Baretam ar savu atrakciju bija izdevies pārsteigt visu pilsētu. «Tā viņam droši vien izmaksāja tūkstošus,» nodomāja Džerards. Firma nebija žēlojusi naudu, lai uzbūvētu precīzu Mēness modeli ar visām sudraba smiltīm un, galvenais, trīs kosmonautu skafandros ģērbtas figūras dabīgā lielumā. Viena no tām, kā paskaidroja Espainels, varot noliekties, pacelt Mēness iežu gabalu, aiznest to līdz kuģim, ielikt konteinerā un atgriezties tajā pašā vietā. Ķibele sākusies acīmredzot tieši ar šo trešo robotu — ar kosmosa kuģa komandieri.
Sākotnēji robots ticis uzkonstruēts kādā no Amerikas universitātēm kā kibernētiķu konferencei demonstrējams modelis. Pēc tam to daļēji izjauktu nopirkusi kompānija, ko pārstāvējis Espainels. Viņš ar saviem palīgiem robotu no jauna samontējis, izmantojot aminostirēna zobratus.
Espainela darbnīcā robots visu veicis nevainojami. Pirms nedēļas tas uzstādīts veikalā, un Anna Krei- mere uzrakstījusi īpašu informāciju, kurā cildinājusi tiklab panorāmu, kā aminostirēnu un citas jaunākās plastmasas.
Panorāmas svinīgā atklāšana noritējusi veiksmīgi, un pirmajās divās trīs dienās tā pievilkusi milzīgus pieaugušo un bērnu pūļus, kaut gan ieejas maksa bijusi trīsdesmit peniji. Bet tad robots sācis niķoties, un nu jau piekto dienu panorāma esot slēgta. Vaina acīmredzot slēpjoties pašās plastmasās.
Espainels pieveda viņus pie zema skrūvsola aiz kosmosa kuģa maketa; uz sola mētājās zobratiņi, sastiprināmās plāksnes un citas robota detaļas. Mīkstas kļuvušas, tās bija zaudējušas formu un dīvaini sagriezušās. Šķita, it kā kāds būtu mēģinājis detaļas izkausēt vai izšķīdināt.
— Kāda tur ir temperatūra? — Džerards ar galvas mājienu norādīja uz kvēlojošajām loka lampām, kuru atspīdums sudraba smiltīs imitēja saules gaismu.
— Apmēram septiņdesmit pieci[2], — atbildēja Espainels. — Taču ar to nepietiek, lai izkausētu šīs detaļas. Bet jūs jau šai ziņā esat lielāks speciālists …
Džerards gan apzinājās, ka nav nekāds speciālists, tomēr pakratīja galvu. Anna pienāca tuvāk, paņēma vienu detaļu un uzmanīgi aplūkoja to.
— Varbūt tas tomēr ir bijis kāds šķīdinātājs? — viņa prātoja.
— Tas, protams, būtu izskaidrojums, — teica Espainels, — bet, cik es sajēdzu, nekā tamlīdzīga tuvumā nav bijis.
— Bet vai jūs visu laiku stāvējāt klāt? — jautāja Džerards. — Varbūt apkopēja …
Nedrošais minējums samulsināja viņu pašu.
— Pilnīgi izslēgts, — iebilda Espainels. — Mēs paši to tīrām ar spirtu. Pārējiem ir stingri piekodināts nespert te savu kāju. Un tomēr tas atkārtojas aizvien no jauna. Es jau trīs lāgus esmu mainījis zobratus, bet vienmēr tas pats dievs. Lūdzu, šeit.
Viņš veda atnācējus pie panorāmas centra. Viņi ar plaukstām piesedza acis, vairīdamies no loka lampu spilgtās gaismas.
— Šodien, — Espainels turpināja, — es iemontēju robotā pēdējo zobratu komplektu. Es pārklāju tos ar aizsarglaku, tā ka, ja tur iekļūtu acetons vai kāds cits šķīdinātājs, tas tik ātri netiktu detaļai klāt. Ieliku arī termometru, lai mēs zinātu, kāda ir temperatūra. Esiet tik laipni un paej iet drusku nost.
Viņš pakāpās uz panorāmas paaugstinājuma un, čirkstinādams smiltis, devās pie plānā saplākšņa aizžogojuma, kas panorāmu šķīra no rotaļlietu sekcijas. Anna palika stāvam vidū aci pret aci ar robotu.
Espainels pameta viņai ar roku.
— Nāciet šurpu, citādi jūs būsiet viņam ceļā.
Paskatījies apkārt, Espainels pacēla portatīvo radiouztvērēju, kuram līdzīgus iemontē vadāmajās motorlaivās un automobiļos.
— Sākam.
Viņš ieslēdza uztvērēju un pagrieza pogu. Visi raudzījās uz robotu.
Iedūcās palīgmotors, galva lēni pacēlās, rokas saliecās, viena kāja sakustējās atpakaļ, un robots sasvērās uz sāniem. Tad kustības kļuva mērķtiecīgas un robots sāka brist pa smiltīm.
— Atkal darbojas! — iesaucās Espainels.
— Varbūt jūsu atminējums ir rokā, — ierunājās Anna.
Robots smagā ūdenslīdēja gaitā tuvojās kosmosa kuģim. Rokas bija izstieptas uz priekšu, it kā turētu iedomātu ieža gabalu.
— Tūlīt viņš ievietos paraugu konteinerā, — sacīja Espainels.
— Un ko tālāk? — apvaicājās Džerards.
— Pagriezīsies un ies pēc cita, — atbildēja Espainels.
— Aizraujoši! — teica Džerards, cenzdamies nebūt pārāk sarkastisks.
— Bērneļiem tā liekas, — mazliet aizvainots, sacīja Espainels. — Piedodiet…
Viņš piegāja pie Mēness modeļa. Robots bija sasniedzis lūku un stīvi liecās, lai ieliktu izdomāto paraugu konteinerā. Espainels aizspraucās garām un nozuda kuģī. Robots gausi pagriezās un čāpoja atpakaļ.
Lampu apžilbinātā Anna uzrunāja Džerardu:
— Man kurpē sagājušas smiltis. Vai jūs nepalīdzētu …
Džerards satvēra Annas roku, un viņa pieliecās, lai novilktu kurpi. Tagad viņš bija šai sievietei tuvāk nekā jebkad; viņš sajuta Annas smalkās smaržas un kastaņbrūno matu viļņa glāstu. Būdams mediķis, Džerards saprata, ka pulss viņam kļuvis biežāks, — kaut ko tādu viņš nebija jutis gadiem ilgi. Stingri turēdamās pie viņa, Anna izkratīja no kurpes smiltis. Viņas slaidās kājas izcēlās uz baltā smilšu fona.
Starp viņiem nogūlās kaut kāda ēna. Džerards paskatījās atpakaļ. Izslējis rokas gandrīz vai stateniski, it kā gatavotos karatē sitienam, pāri viņiem liecās milzīgais robots.
— Uzmanieties! — uzsauca Džerards.
Viņš strauji satvēra Annu ap vidu un pierāva sev klāt; tajā pašā mirklī robota rokas šāvās lejup. Viena no tām trāpīja Annai pa plecu un apgāza viņus abus. Robots soļoja tālāk pie aizžogojuma. Rokas atkal pacēlās, gatavas satvert jaunus iežu paraugus. Tuvojoties aizžogojumam, stīvās, virzuļiem līdzīgās kājas sāka kustēties aizvien ātrāk. Brīdi robots, šķiet, pārdomāja un tad ar visu sparu triecās virsū finierim.
Plāksnes apgāzās, un otrā pusē Džerards ieraudzīja vecākus un bērnus, kas, garā rindā sastājušies, gaidīja Ziemsvētku vecīti. Vēl mirklis, un robots
jau atradās zālē. Rindā stāvētāji kliegdami pajuka kur kurais. Kāda sieviete ar meitenīti uz rokas paklupa un nokrita. Džerards uztrūkās kājās un pieskrēja pie raidītāja, ko Espainels bija pametis. Robots pa to starpu lēni tuvojās samaņu zaudējušajai sievietei un bērnam, kas bija pārakmeņojies aiz bailēm. Vēl mirklis, un smagie zābaki sašķaidīs zemē gulošo stāvu.
Džerards pagrieza pogu. Robots iedūcās, un jau paceltā kāja iečīkstējusies palika pusceļā. Taču līdzsvaru saglabāt robots spēja tikai ejot; tagad tas sašķiebās uz sāniem un dārdēdams apgāzās. Satraukums norima, un saniknotie vecāki, paķēruši bērnus aiz rokas, steidzās projām. Džerards piegāja pie Annas.
— Vai jūs neesat ievainoti? — jautāja Espainels.
— Ar mums viss ir kārtībā, — atbildēja Džerards. — Dariet kaut ko ar to draņķi. — Viņš norādīja uz robotu, un Espainels aizgāja. — Iesim, Anna. Es jūs izvedīšu ārā no šejienes.
— Nē, nē, ar mani viss ir kārtībā, — Anna iebilda.
— Bet plecs? — Džerards jautāja, piedurdamies saplēstajai mēteļa piedurknei.
Anna atmeta ar roku.
— Liecieties mierā, tur būs zilums, nekas vairāk. Man taču jāzina, kas tai mašīnai lēcies.
Viņa piegāja pie Espainela, kas, noliecies pār zemē gulošo robotu, skrūvēja vaļā vāku tā mugurā.
— Mēs varam atnākt vēlāk, — Džerards neatlaidās. — Man šķiet, jums derētu iedzert.
— Nē, — Anna stingri atkārtoja un piepeši sagrīļojās. Džerards atbalstīja viņu. Anna pielika roku pie galvas. — Varbūt derētu gan …
Viņi izlauzās cauri pūlim.
— Vai palīdz? — Džerards pēc brīža jautāja, rādīdams uz glāzi. Viņi sēdēja pie divām lielām skotu viskija glāzēm trokšņainajā un bezgaumīgi iekārtotajā Kensingtona bārā netālu no universālveikala.
— Un kā vēl! — Anna pataustīja plecu. — Tagad sāk sāpēt mazliet vairāk …
— Kur jūs dzīvojat?
— Tepat aiz stūra. Bet jūs taču esat bijis pie mums, jūs zināt.
— Esmu piemirsis. Lai notiek, aizvedīšu jūs uz mājām.
— Tas patiešām nebūtu slikti.
— Par to spriedīšu es, norunāts? — Džerards uzsmaidīja Annai. — Es esmu ārsts, — viņš piemetināja māksloti uzpūtīgā tonī.
— Ak, dakter, lūdzu, piedodiet. Tad braucam?
Anna piecēlās, un viņi gāja pie durvīm.
— Mana mašīna stāv otrpus ielas, — sacīja Džerards.
Pabraukuši garām vairākām šaurām ieliņām, viņi apstājās pie kāda ultramoderna dzīvojamā nama Kromvelroudā.
— Visi šie kvartāli man liekas pēc vienas piegrieztnes taisīti, — teica Džerards.
— Padevīgi pateicos.
Annas dzīvoklis tagad izskatījās citādi nekā agrāk. Kad Džerards te bija pirmo reizi, vēl neatguvies pēc tālā lidojuma, dzīvoklis viņam šķita gaumīgi iekārtots un mājīgs. Tagad palika cits iespaids. «Viss, jādomā, ir atkarīgs no garastāvokļa,» nodomāja Džerards. Viņam būtu gribējies sajust šajā mājā siltumu. Bet tagad ādas kušete un mozaīkas kafij galdiņš pie kamīna likās kļuvuši lielāki, pārāk smagnēji un pretenciozi. Pats kamīns bija uzmūrēts daudz lielāks, nekā vajadzētu. Viss bija pārspīlēts, vairāk domāts izrādīšanai nekā labas gaumes apliecināšanai.
— Ļaujiet apskatīt.
Anna sāka pogāt vaļā jaku.
Pleci viņai bija šaurāki un smalkāki, nekā bija licies zem apģērba. Uz kreisā rēgojās pamatīgs zilums, bet āda nebija pušu. Viņš uzmanīgi aptaustīja plecu un roku, lai pārliecinātos, vai nav plīsis kāds kauls.
— Vai tā nesāp?
Džerards pacēla viņas roku plecu augstumā.
— Nē, — Anna atbildēja, — nesāp.
Viņš pacēla roku vēl augstāk.
— Bet tagad?
Viņa nodrebēja.
— Sāp gan. Jūs domājat, ka plīsums?
— Nedomāju vis, bet pilnīgi droši apgalvot arī neņemos. Tāpēc būtu vēlams iztaisīt rentgenuzņē- mumu. — Viņš piecēlās. — Labi, mans profesionālais pienākums ir izpildīts. Varat apģērbties.
Anna pasmaidīja un uzmeta jaku atpakaļ uz gaiši brūnā kombinē. Džerards apmulsa, ieraudzīdams, ka viņa nevalkā krūšturi. Krūšu gali izskatījās tumši, pašas krūtis bija tvirtas. Viņš pamanīja arī sarkanu zīmi uz kakla. Uztvērusi viņa skatienu, Anna steigšus aizpogāja jaku.
— No kā jums tā? — Džerards jautāja.
Anna apjuka. Apsējusi kakla lakatiņu, viņa to sabāza zem apkaklītes.
— Vecs ievainojums.
— Nav nemaz tik vecs, — Džerards iebilda. Pēkšņi viņam atausa skaidrība, ko tas varētu nozīmēt, un viņš izlamāja sevi par naivumu. Tās taču bija pavisam svaigas skūpsta pēdas! «Nav gan tev nekādas prakses no visādiem viedokļiem,» viņš sev teica un piecēlās no kušetes.
— Braukšu atpakaļ pie Bareta un uzzināšu, ko Es- painelam izdevies atklāt. Tie zobrati mums jāaizgādā atpakaļ uz laboratoriju. Es neka nesaprotu no tiem, es taču neesmu ķīmiķis.
— Vai jūs vēl kādu brītiņu nepaliksiet un neiedzersiet kādu glāzi? — Anna cieši paskatījās uz Dže- rardu. — Esmu jums ļoti pateicīga … dakteri.
— Lai es atstāju to nabaga puisi neziņā, kas ar jums noticis? Viņš droši vien domā, ka jūs jau esat ielikta slimnīcā. Nē, labāk braukšu atpakaļ.
•— Man jāzina, kas tur īsti ir, — teica Anna. — Paziņojiet man, līdzko pats būsiet noskaidrojis, jā?
— Protams, paziņošu … bet vai tad jūs nedabūsiet zināt…
— No vīra? — Anna viņu pārtrauca. — Viņš ir bezgala aizņemts. Lūdzu, lūdzu, neaizmirstiet piezvanīt man. Es gribu zināt.
— Jā, tur patiesi ir, par ko rakstīt.
— «Satrakojies robots ļaužu pārpilnā veikalā» … — Anna pasmaidīja. — Tas nav mans ampluā. Nē, es gribu zināt tāpēc, ka mēs esam saistīti ar aminostirēnu.
Pie durvīm Džerards saminstinājās.
— Es jums piezvanīšu. Visu labu.
Ejot uz liftu, viņš mēģināja izprast, no kurienes Annai tāds spēks, kas liek viņam stostīties un justies kā pēdīgam muļķim. Džerards bija neapmierināts ar sevi, un, kad lifts tā arī neatnāca, viņš skrēja lejā pa kāpnēm, lai atraisītos no šīs neapmierinātības.
Kad Džerards bija nonācis atpakaļ rotaļlietu sekcijā, universālveikalu jau slēdza ciet, pēdējos pircējus gan laipni, gan nelaipni vadīja ārā, bet pārdevēji drūzmējās pie kasēm, pārskaitīdami ieņēmumu.
Espainelu viņš atrada panorāmā ņemamies ap robotu, kuru viņš bija uzvēlis uz steķiem.
— Pirmais lietiskais pierādījums, — Espainels paskaidroja, norādīdams uz detaļām, kuras bija izņēmis no robota.
Džerards ieinteresēts paskatījās uz tām. Malās plastmasa, bez šaubām, bija kļuvusi mīksta, bet vienā vietā tās virsma pat bija lipīga.
— Tos labāk aizsūtīt uz laboratoriju.
Džerards izņēma no portfeļa kastīti un ar pinceti uzmanīgi salika tajā zobratus. Ielicis kastīti atpakaļ portfelī, viņš apjautājās Espainelam:
— Ko jūs tagad iesāksiet?
— Droši vien būs jāpāriet atkal uz metāla zobratiem. Traka neveiksme! Būs jāpasūta, bet tas prasīs milzum daudz laika.
— Vai kādreiz agrāk jums ir gadījies redzēt tādu atmīkstināšanos? — Džerards jautāja.
— Kā lai pasaka… — atbildēja Espainels. — Es, protams, te nestrādāju, bet esmu vaicājis vietējiem tehniķiem. Neko tamlīdzīgu viņi nav pieredzējuši.
Džerards pamāja ar galvu un paņēma portfeli, lai ietu. Espainels pieskārās viņam pie elkoņa.
— Lūdzu, atvainojieties manā vietā Annai… misis Kreimerei…
— Labi, atvainošos, — Džerards apsolīja. — Vai jūs sen esat pazīstams ar viņu?
Džerards neskaidri juta sapīkumu. Ir gan negals ar tādām sievietēm kā Anna! Viņas pievilcība pārņem visus kā gripa janvārī.
— Viņa bija klāt šīs panorāmas atklāšanā. Es izlasīju, ko viņa bija uzrakstījusi. Sievietei tas, zināt, bija tīri labi.
— Jā, man stāstīja, — atbildēja Džerards. — Mēs vēl sazināsimies.
Viņš gāja pa tukšajām sekcijām, putekļu sūcēju dūkoņas pavadīts. Uz letēm jau bija uzmesti putekļu pārsegi, un veikals atgādināja sakošļātu papirosa galu.
Laionels Sleiters pamodās it kā no grūdiena un tūlīt pat uzrāva pār galvu segu, lai paglābtos no dzestrā guļamistabas gaisa. Tīksmi vārtīdamies pa silto gultu, viņš jau juta nemieru: šī diena solīja kaut ko nelāgu, kaut ko nepatīkamu, tādu kā slikta sapņa turpinājumu… Pēkšņi viņš atcerējās.
Izmeklēšanas komisija! Galvā saskrēja asinis.
Tādu darbu! Un ideja bija pareiza, pilnīgi pareiza. Katrs sīkums, projektējot un montējot sistēmu, bija pārbaudīts un vēlreiz pārbaudīts — tik briesmīga neveiksme gluži vienkārši nebija iespējama. Visi galvenie mezgli bija dublēti, signāli gāja paralēli pa patstāvīgiem kanāliem, pirms iedarbināšanas bija veikti visdažādākie izmēģinājumi.
Atri pārvarējis apjukumu, Sleiters mēģināja iztēloties, kā izturēsies komisijas locekļi.
Ezertons. No tā palīdzību nebija ko gaidīt: viņi nevarēja ieraudzīt viens otru ne acu galā un zinātnē bija nesamierināmi pretinieki. Pirmšķirīgs prāts — par to šaubu nebija —, taču ne mazākās oriģinalitātes. Godkārais, cietsirdīgais Ezertons, kas nepazina līdzjūtības, vienmēr darīja to, ko vajag, un tad, kad vajag, un veikli izvairījās no kļūmēm. Ar laiku viņš varbūt ieņems ministrijā vienu no augstākajiem amatiem un iemantos vispārēju nepatiku. Nelietis! Kādu brīdi Sleiters vieglināja sev sirdi, lādēdams Ezertonu.
Kas vēl? Profesors Starrs. Ar viņu Sleiters bija ticies vienu pašu reizi pēc lekcijas Karaliskajā biedrībā. Viņš atcerējās garu, pieklājīgu sirmgalvi ar īsi apgrieztiem matiem, laipnu, bet ļoti uzstājīgu, acīmredzot godīgu. Tas vismaz uzklausīs.