Izgājusi no mājas, viņa apturēja taksometru, lai brauktu uz satikšanos ar Džerardu un Sleiteru.
— Kāpsim lejā te.
Holdens, Londonas pazemes vilciena re- montdienesta ģenerāldirektors, viegli nolēca no platformas un pagriezās, lai piedāvātu roku Annai Kreimerei. Cits pēc cita viņi nolēca no platformas un nostājās gar sliedi. Holdens paraudzījās pulkstenī. — Tā ir palīglīnija, tiek izmantota tikai sastrē-
gumstundās. Vilcienu vairs nebūs, vai ne, stacijas
priekšniek?
Šis jautājums bija domāts viņam blakus stāvošajam druknajam pusmūža vīrietim ar formas cepuri galvā. Sarkanie plankumi uz viņa sejas liecināja par paaugstinātu asinsspiedienu un hronisku bronhītu. Viņa elpa no piepūles bija gārdzoša.
— Pēdējais aizgāja desmitos desmit minūtēs, ser.
Holdens pagriezās pret pārējiem.
— Labi. Tad iesim.
Ģenerāldirektoram rokā bija smaga elektriskā laterna, ar ko viņš rādīja uz priekšā melnējošo tuneli. Platformas malā stacijas priekšnieks ar svirslēdzi iededzināja remontapgaismojumu, un viņu priekšā, atklādams nostiprinājuma ribas, kailo spuldžu virknes blāvās gaismas apspīdēts, tālumā aizlocījās tunelis.
— Ejot esiet uzmanīgi, — pār plecu izmeta Holdens. — Līnijā vēl ir strāva.
Sleiters paskatījās uz viņu.
— Vai tas nav bīstami?
— Tikai tad, ja jūs nokrītat starp šīm divām sliedēm. Tā ir vadsliede, bet tā centrā — zeme. Lai jūs nosistu, jums ir jāsavieno abas.
Anna nervozi saķēra Džerarda roku.
— Šeit.
Holdens veda Sleiteru, Džerardu un Annu pa sliedēm; pēdējais nāca stacijas priekšnieks. Pēc dažiem soļiem viņi bija atstājuši nomierinoši pazīstamo, gaišo staciju ar tās reklāmu dēļiem un baltajām flīzēm un atradās tuneļa nomācošajā tumsā. Te bija diezgan vēss, vēsāks, nekā Džerards bija gaidījis. Viņš taču kaut kur bija lasījis, ka pazemes būvēs cauru gadu saglabājas nemainīga temperatūra, ka vasaru tur ir vēss, bet ziemu — silts. Gaiss likās drēgns un piesmadzējis. Bija jūtams stiprs pastāvīgs caurvējš.
Holdens soļoja pa priekšu, laiku pa laikam norādīdams uz šķēršļiem un apgaismodams tos ar savu laternu.
— Manuprāt, klāt esam, — viņš beidzot sacīja, skatīdamies apkārt. — Pareizi, priekšniek?
Stacijas priekšnieks, galīgi aizelsies, palocīja galvu.
— Jā, tur augšā.
Viņš norādīja uz tuneļa pretējo sienu.
Viņi bija sasnieguši vietu, kur krustojās divas metro līnijas. Viena no tām acīmredzot sen vairs netika lietota. Tunelis te bija noslēgts ar biezām tērauda durvīm. Atšķirībā no darbojošās līnijas spožajām sliedēm te sliedes bija norūsējušas. Gaisā manīja puvuma smaku, un Anna nodrebēja.
— Lūdzu, šeit.
Holdens veda viņus pāri sliedēm pie gludas ķieģeļu sienas. Blakus cieši aizvērtajām durvīm bija redzams ar biezu putekļu kārtu pārklāts kabeļu tīkls un vairāki sadales dēļi. Ekspedīcija šķērsoja ceļus, un stacijas priekšnieks ieslēdza vēl vienu lampiņu virs drošinātāju kastes.
Sleiters izgāja priekšā un ar zīmuļa galiņu piesardzīgi pabakstīja augšējo kabeļu izolāciju. Tā krita nost mitrām, lipīgām pikām. Viņš pielika zīmuli pie deguna. Oda pēc pūstošas gaļas un amonjaka.
Džerards noņēma mugursomu un, izcēlis no tās vairākus speciālus traukus, ar niķelētu lāpstiņu sāka rūpīgi vākt izkusušās plastmasas paraugus.
— Cik tālu sniedzas bojājums? — viņš jautāja Holdenam.
— Grūti pateikt. Mēs norīkojām veselu brigādi, lai pārbauda visu rajonu. Pagaidām liekas, ka bojājums skāris tikai šo krustojumu, bet galvot nevar.
— Vai dzirdat? — ierunājās Anna. No tālienes vēlās dobja dārdoņa, kas kļuva aizvien skaidrāk saklausāma. Anna nemierīgi pakāpās atpakaļ.
— Nebaidieties, misis, te jūs esat pilnīgā drošībā. Tas ir citā tunelī.
Dārdoņa pieņēmās spēkā, un galveno tuneli, ātri tuvojoties, apgaismoja vilciens. Mirkli vēlāk, sagriezdams gaisu virpuļu virpuļos, tas padrāzās garām. Gar acīm nozibsnīja vagonu ugunis. Tuneli satricināja riteņu klaudzoņa uz sliedēm. Tad pēkšņi viss beidzās. Troksnis noklusa tālumā, atstādams sasmakušo gaisu un tumsā spīdošo laternu.
— Kā jūs domājat, vai šī parādība neizplatīsies? — jautāja Sleiters. — Ja izolācija sāk krist nost, īssavienojums ir neizbēgams.
— Speciālists taču esat jūs, vai tā nav? — asi atjautāja Holdens.
Sleiters apklusa, un viņi abi ar Holdenu pievērsa skatienu Džerardam. Džerards jutās neērti. Kāda velna pēc viņš nebija ļāvis Raitam pašam izpiņķēties no nepatikšanām? No viņa gaidīja spriedumu par to, par ko viņam nebija ne mazākās nojēgas.
— Vispirms jānogādā šie paraugi laboratorijā un jānoskaidro reakcijas ātrums … — Viņš sastomījās. — Jānoskaidro, cik ātra ir reakcija, kas izraisa sairumu. Domāju, ka tiešas briesmas nepastāv.
Viņš turpināja uzmanīgi atdalīt mīksto plastmasu un likt to traukos, kurus pēc tam rūpīgi aizvākoja un ievietoja atpakaļ somā.
Anna izņēma miniatūru fotoaparātu un zibspuldzes gaismā sāka uzņemt bojāto izolāciju un visu tuneli.
— Ņemiet vērā, ka bez mūsu atļaujas šos uzņēmumus izmantot nedrīkst, — brīdināja Holdens.
— Mēs nemaz netaisāmies tos publicēt, mēs palīdzam jums atrisināt šo problēmu, — Anna dzedri atbildēja. Viņa ieskrūvēja kamerā platleņķa objektīvu un nofotografēja kabeļa daļu, kur izolācija bija sevišķi stipri bojāta, atsedzot kailu vara vadu. — Uzņēmumi būs mums vajadzīgi, lai noteiktu, no kurienes ņemts katrs paraugs.
— Vai jūs vēl ilgi? — pajautāja stacijas priekšnieks, uzlūkodams Džerardu.
— Esmu jau beidzis.
Priekšnieks pagriezās pret Holdenu.
— Ja jums nav iebildumu, ser, mums laiks iet.
— Vai apskatījāt visu, ko gribējāt? — Holdens apjautājās Sleiteram.
— Jā, paldies.
— Labi, tad pasteigsimies.
Stacijas priekšnieks, kas bija kļuvis stipri nemierīgs, ar laternu rokā veda viņus atpakaļ. Viņi sekoja tam zosu gājienā.
Pēkšņi, gluži negaidot, tunelis šķita saslejamies pakaļkājās. Ceļa betona pamats sadrebināja viņus un notrieca zemē. Kļuva dzirdama pieaugoša rīboņa, tad vairāki spēcīgi sprādzieni. Pēc katras eksplozijas tuneļa sienas sadrebēja. Dragādamas betona un metāla apšuvumu, no gaisa bira atlūzas. Tuneļa spriešļi saliecās un atliecās, it kā būtu gatavoti no gumijas.
Tikko cilvēki putekļu mākoņos bija uzrausušies kājās, atskanēja vēl vairāki attāli sprādzieni, līdz beidzot iestājās klusums, kurā varēja dzirdēt, kā no velves čabēdami birst gruži.
— Ak dievs, kas tad tas? — vaicāja Sleiters. Par atbildi atskanēja vēl viens sprādziens, šoreiz tālāk. Tunelis atkal salīgojās, un viņi sajuta zem kājām kaut ko līdzīgu stiprām trīsām.
— Atri atpakaļ uz staciju! — uzsauca Holdens. — Skrienam!
Viņš metās uz stacijas pusi, pārējie viņam pakaļ. Šajā mirklī gaisma nomirkšķinājās un nodzisa pavisam. Priekšā, stacijā, kur automātiski ieslēdzās blāvi mirgojošās avārijas apgaismojuma spuldzes, vēl stāvēja vilciens. Bija dzirdamas uzbudinātas balsis un kliedzieni.
Pieskrējuši tuvāk,viņi dzirdēja saspiestā gaisa šņākoņu, vilciena pavadonis atvēra durvis, un uz platformas izbira satrauktie pasažieri. Tālumā atkal no- granda divi sprādzieni, un tunelis atkal sadrebēja un izliecās taisns.
Kāda sieviete iespiedzās. Pasažieri sāka pa pārejām spiesties uz eskalatoriem.
— Mums būs jāiet caur vilcienu, — teica Holdens.
Viņš uzlēca uz pakāpiena un mēģināja atvērt mašīnista kabīnes durvis. Kad viņš to bija izdarījis, atkal nodārdēja pērkons, un spēcīgs gaisa vilnis sakratīja visu vilcienu.
Stacijas pustumsu nomainīja žilbinoša gaisma. Lielāko daļu stacijas un attālāko vilciena galu pārņēma trakojošas liesmas.
Holdens atrāva otras durvis un klupšus izklupa uz platformas, pārējie viņam sekoja.
Te valdīja pilnīga panika. Pasažieri izmisuši šaudījās uz visām pusēm un ķērās cits pie cita, veltīgi mēģinādami paglābties no liesmu šļācēm, kas gāzās laukā no tuneļa rīkles stacijas otrā galā. Bērnus un vecākus cilvēkus aklu baiļu varā nokļuvušais pūlis sabradāja līdz nāvei. Kāda sieviete, šausmu sastindzināta, skatījās, kā sāk svilt un tad spēji uzliesmo viņas garais mētelis. Kāda pavecāka vīrieša rokās sprāga polietilēna kanna ar petroleju, un cilvēks vienā mirklī pārvērtās par ugunīgu bumbu. Kāds veikalnieks, pazaudējis visu atturīgumu, grūstījās un spārdījās, lauzdams sev ceļu cauri pūlim, bet uzvalks viņam uz muguras dega.
Kā skaliņi uzliesmoja veco metro vagonu sausie koka rāmji, no karstuma knikšķēja un šķindēdami plīsa stikli. Cilvēki gāzās kā nomelnējušas lelles, kad tiem pāri aizšņāca uguns. Kā ar benzīnu aplietas skudras viņi sarāvās čokurā, līdz beidzot pārogļoju- šies palika guļam drausmīgās pozās.
No platformas otra gala šurpu steberēja divi gro- teski apgaismoti stāvi ar liesmojošām drēbēm mugurā.
Sargadami seju no neizturamas svelmes, Džerards un Sleiters metās viņiem pretī. Džerards izstiepa roku, lai satvertu to, kas nāca pa priekšu, taču, pieskāries viņam, izbailēs atrāvās atpakaļ. Miesa no- muka no pirkstiem kā sairis cimds. Cilvēks neredzošām acīm paskatījās uz Džerardu, saliecās un nogāzās zemē.
Otrs negaidot nozuda liesmu brāzmā, kas plosījās ap Sleiteru. Viņš atsprāga atpakaļ, apsvilinādams sev uzacis un matus.
Vēl dažas sekundes Džerards vilka šā cilvēka atliekas pa platformu, bet tad, palūkojies uz viņu, atskārta, ka tam vairs nav nozīmes, un kopā ar Sleiteru piebiedrojās pārējiem platformas otrā galā.
Viņi ielēca atpakaļ vilcienā. Tur pašlaik komandēja dūšīgs gara auguma vīrietis. Viņš pieliecās klāt savai blondajai ceļabiedrei.
— Vai tev nekas nekaiš, Vendija? — viņš apjautājās.
Meitene atvēra acis un vārgi pamāja ar galvu.
— Tad vāksimies prom no šejienes. — Vīrietis pievērsās Annai. — Vai jūs man nepalīdzētu, ko?
Šis cilvēks acīmredzot bija vairāk radis pavēlēt nekā lūgt; to liecināja visa viņa izturēšanās. Divata viņi nolaida blondīni no pakāpieniem uz sliedēm, un pārējie viņiem sekoja. Stacijas priekšnieks neziņā mīņājās vagona durvīs, bet vilcienā viņam aiz muguras trakoja uguns.
— Dieva dēļ, kāpiet jel zemē! — viņu skubināja Holdens.
Stacijas priekšnieks pagriezās.
— Es nudien nezinu, — viņš sacīja. — Tik daudz ļaužu…
Viņš pameta ar roku uz pekles pusi.
— Mēs nekādi vairs nevaram viņiem palīdzēt, — nepacietīgi teica Holdens. — Kāpiet!
Priekšnieks vēl svārstījās.
— Ir vēl viens ceļš uz augšu, — viņš teica.
— Kur? — jautāja Holdens.
— Zem eskalatora.
— Nekas neiznāks, — iebilda Holdens. — Eskalatora pakāpieni arī ir no koka. Tur būs tāds pats ceplis. — Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu stacijas priekšniekam, kad tas neveikli kāpa lejā. — Mums atlikusi viena izeja — pa sliedēm uz nākamo staciju. Cik tālu tas ir, Bili? — viņš vaicāja priekšniekam.
— Tāds gabaliņš būs. Apmēram pusjūdzi… Holdens aizrāva ciet durvis, kad viņiem uzpūta
karsts vējš. Pārējie mīņājās tunelī, gaidīdami, kad Holdens vedīs viņus tālāk.
— Bet vai nākamais vilciens, — nobažījies apvaicājās Sleiters, — nevar mūs …
Viņš nepabeidza frāzi.
— Vilciena vairs nebūs. Strāva ir izslēgta, — strupi paskaidroja Holdens.
— Pieņemsim, ka tā, — nelikās mierā Sleiters,
— bet ceļš iet uz leju. Ja nu šis vilciens ripo mums pakaļ?
— Tas ir nobremzēts, — Holdens viņu mierināja.
— Mēs esam pilnīgā drošībā.
Nu viņi gāja pa tuneli atpakaļ. Pirmītējais vēsais gaiss, plūzdams viņiem garām, ātri sasila. Aiz muguras tunelī atbalsojās uguns sprakšķi un rūkoņa. Pēdējais vagons arī dega, kaisīdams dzirksteles, un, sniegdamies pēc viņiem, garie liesmu pirksti izzīmēja
viņu ēnas uz tumšajiem spriešļiem. Tikuši garām līkumam, viņi sasniedza krustojumu, kur nesen bija apskatījuši bojātos kabeļus. Gan blondajai Vendijai, gan stacijas priekšnie'kam trūka elpas. Holdens paskatījās apkārt.
— Pagaidiet drusku, — viņš sacīja. — Es aiziešu izlūkot, kas ir priekšā.
— Es iešu jums līdzi, — pieteicās Sleiters.
Holdens papurināja galvu.
— Lūdzu, palieciet tepat, — viņš atteica un devās prom pa galveno līniju.
Pārējie apsēdās uz apputējušu gulšņu grēdas un gaidīja. Uguni viņi vairs neredzēja, taču varēja dzirdēt, ka tā aizvien vēl plosās. Gaiss tunelī bija sakarsis, un stacijas priekšnieks tagad elpoja ar milzu piepūli. Viņš sāka pat kāsēt.
Garais vīrietis pēkšņi uzrunāja viņus:
— Mans uzvārds ir Pērviss. Varbūt kāds no jums zina, kas te galu galā notiek?
Šajā cilvēkā bija tāda kā kašķīga augstprātība, kas pārējos nenoskaņoja labvēlīgi pret viņu. Sleiters paraustīja plecus.
— Mēs zinām tikpat daudz, cik jūs. — Pagriezies viņš izķēra laternu no rokām stacijas priekšniekam, kas sāka slīgt zemē, acīmredzot zaudēdams samaņu. — Ei, — Sleiters uzsauca Džerardam, — paraugie- ties, kas ar viņu ir!
Džerards noliecās pār priekšnieku, kas slīdēja zemāk gar tuneļa sienu. Seja viņam bija piesārtusi, pa pusei aizvēris acis, viņš drudžaini kampa gaisu. Džerards atraisīja viņam kaklasaiti un piespieda ausi viņam pie krūtīm.
Sleiters dzīrās doties līdzi Holdenam.
— Paklausieties, nedomājiet ņemt to līdzi, — teica Pērviss, rādīdams uz laternu. — Tā mums ir vienīgā.
Sleiters brīdi skatījās uz laternu, tad paraustīja plecus.
— Jums laikam taisnība …
Viņš pasniedza laternu Pērvisam, pagriezās un taustoties devās pa tuneli uz to pusi, kur bija aizgājis Holdens.