— Kritu.
Vai tad sadauzīji arī sejsegu?
— Ko? — iesaucās Valentīns un izbrīnā aptaustīja aizsarcepuri. — Velns . . . Tik tiešām esmu to sadauzījis.
Aleksejs izslējās un ar skatienu ieurbās planetologa sejā.
Vai tu esi akls? — viņš jautāja pēkšņi aizsmakušā balsī.
Jā, — vainīgi smaidot, atbildēja Valentīns. — Esmu akls kā kurmis. Redzu tikai sauli, un . . . tas arī viss. Vai mēs esam tālu no stacijas?
Pietiekami tālu, — nesteidzīgi atbildēja Aleksejs. — Līdz tai būs kilometri trīsdesmit … pa taisni.
— Ja, tālu. Bet kas ir ar rāciju? .
— Rācijas nav. To saknābāja putnēns. Kopā ar šiem zvēriem nav garlaicīgi.
— Vai es šāvu uz viņiem?
— Kas gan cits būtu tev uzbāzies? Pārējo apkārtnes dzīvo radību tu biji aizbaidījis.
— Bet kur ir krauleri?
— Es zinu, kurā kvadrātā tie atrodas, — atbildēja Aleksejs.—Taču bez rācijas mums turp neaiziet. Turklāt tas nemaz nav tuvāk.
Valentīns domīgi pakratīja galvu. Viņa sejā parādījās vainīgs smaids.
Aleksej, es nekur tālu neaiziešu,— viņš teica. — Kāja kā baļķis. Sākumā vēl varēju ciest, bet tagad . . .Tālāk ej viens. Es sagaidīšu jūs šeit.
Ak, Valentīn! — iesaucās Aleksejs. — Tev nav mēra sajūtas. Hipertrofēts cildenums ir aizvainojošs.
— Bet es tiešām nevaru paiet!
Cik garš, tik plats, — nopūzdamies teica Aleksejs. — Labi, varēsi pavizināties man uz skausta. Ceļosi ar komfortu.
Trīsdesmit kilometri, — atgādināja Valentīns. — Tas ir tālu.
Vai tiešām? — atbildot noteica Aleksejs un piesardzīgi uzcēla Valentīnu sev plecos.
Es nezinu, kas tas bija, — stāstīja Valentīns. — Nepaspēju neko saskatīt. Kaut kas it kā iegāza pa acīm, apdedzināja .. . noraustīja aiz kājām … Es nokritu un aizvēlos pa nogāzi. Dzirdēju, ka Emīls iekliedzas. Tā jocīgi iekliedzas, it kā sāpēs, it kā dusmās. Es metos turp, no kurienes atskanēja viņa balss, aklumā iekritu kādā bedrē, sasitu galvu . . . Šķiet, arī kāju . . . Kad attapos, visapkārt bija klusums. Neatceros, cik ilgi ložņāju starp akmeņiem meklēdams un saukdams . . . Neko es neatradu, neko . . . Droši vien es rāpoju pavisam uz citu pusi . . .
Man ir auksti, — nomurmināja Aleksejs. — Bet kā tu jūties?
- Pats galvenais, ka tas notika pilnīgi negaidīti, — Aleksejā neklausīdamies, turpināja Valentīns. — Vēl nupat mēs gājām un viss bija tik kluss un tik mierigs. Bet tad . . . pēkšņi . . .
Kāpēc jūs izlīdāt no kraulera? Gudrinieki tādi!
Tāpēc ka ieraudzījām kaut ko neparastu. Tas atgādināja apkausētus metāla gabalus. Ar krauleru tiem tuvoties nevarēja. Skaidrs, ka rīkojāmies muļķīgi. Vajadzēja iet vienam.
— Vai tu saprati, ko kliedza Stojanovs?
— Viņš sauca mani. — Valentīna balsī ieskanējās šņuksti. — Mani! Bet es . , . es . . .
— Izbeidz! — lūdza Aleksejs.
Viņš gan bija vīrs! — nomākti čukstēja Valentīns. — Tāds vīrs! Sieva palika Plovdivā, un divi bērni… Ar katru trans-portkuģi viņam pienāca vēstules. Un fotogrāfijas . . .
Izbeidz! — iekaisdams dusmās, atkārtoja Aleksejs. — Arī tev ir sieva. Turklāt mēs vēl neesam izkūlušies.
— Kad tu gribēji sazināties ar mūsējiem?
Tad, kad būtu jūs atradis. Vai arī tad, kad sastaptos ar … ar viņiem.
Emīlam ari bija rācija. Tikai tā nenoderēja, — drūmi noteica Valentīns un apklusa uz ilgāku laiku.
Arī Aleksejs apklusa un ieklausījās savos soļos. Viņi bija ceļā jau kādu stundu, taču pagaidām viņš vēl nejuta, ka būtu pārāk noguris.
Ceļa otrā stunda tomēr bija daudz grūtāka. Tā iesākās ar spēcīgu pretvēju, kas dzina pa gaisu smiltis un putekļus. Pēc minūtēm divdesmit smilšu vētra pierima tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. Putekļi nosēdās, taču gaišāks nepalika.
Paskatījies uz augšu, Aleksejs neredzēja nevienu zvaigzni. Debesis blīvi sedza mākoņi. Kaut kur netālu dārdēja pērkons. Pēc dažām minūtēm sāka trakot tāds negaiss, kādu viņi nebija piedzīvojuši visā stacijas pastāvēšanas laikā. No zemajiem, melnajiem mākoņiem nepārtraukti šāvās zibeņi, un nerimstoši pērkona grāvieni piedārdi-nāja visu telpu. Aleksejs sadrūmis soļoja uz priekšu, cenzdamies izvairīties no lielākajiem akmeņiem.
Atkal pacēlis acis, viņš ieraudzīja zvaigznes un pēc tām noteica virzienu.
— Aleksej! — satrauktā balsi pēkšņi iesaucās Valentīns. — Vai kāds mums iet blakus?
Aleksejs paskatījās visapkārt.
— Es nevienu neredzu.
Ak manas acis, manas actiņas … — nopūtās Valentīns.
Tavas acis izārstēs. Pacieties tikai lidz stacijai . . .
Likās, ka netālu kaut kas kustas. Aleksejs spēji pagriezās un paķēra pistoli. Starp diviem tuvākajiem akmeņiem, lēni pulsēdams, karājās milzīgs melns plankums. Sastindzis kā līdz galam uzvilkta atspere, Aleksejs nevarēja atraut skatienu no draudīgās ēnas, kas nebija aptverama ar prātu un kurā, savstarpēji savīdamies, griezās ogļmelni virpuļi, laiku pa laikam aizsegdami zvaigznes.
Ena pēkšņi nobālēja un izgaisa. Tas notika bez trokšņa un ļoti strauji. It kā nekas nebūtu bijis.
Kāpēc mēs esam apstājušies? — jautāja Valentīns. — Vai tu esi piekusis? Atļauj man . . .
Klusu! — ierēcās Aleksejs, atkāpdamies no akmeņiem un turēdams tos uz pistoles grauda.
Melnais mākonis bija pazudis. Visapkārt bija tikai akmeņi.
«Tā tik vēl trūka,» apjucis domāja Aleksejs, «ka man sāktu rādīties halucinācijas!» Viņš atskatījās un tad strauji devās prom. Iedams pirmos metrus, viņš bieži skatījās visapkārt, bet vēlāk to vairs nedarīja.
Vai kaut kas notika? — klusu jau-tāja'Valentins.