«Vēl stunda vai pusotras,» nodomāja Aleksejs, «un mūsu varonīgā atkāpšanās šekmigi beigsies.»
Par spīti nogurumam, tagad viņš gāja pat vēl ātrāk nekā sākumā, jo apmēram pirms stundas bija uzlēkusi saule.
Vai tu neguli? — viņš uzsauca Valentīnam. — Nu, kā tev patika nakts tracis?
Es mēģināju aprēķināt šo bezjēdzīgo notikumu varbūtību. Nekas prātīgs nesanāk, tikai uzmācas visādas ķecerības — it kā tās būtu «dievu dusmas». . .
— Ko tu teici? Ja . . .
— Aleksej!—nodrebēdams pie visām miesām, pēkšņi iekliedzās Valentīns. Ne mirkli nekavēdamies, Aleksejs pagriezās un sastinga aiz pārsteiguma.
Ap sauli laistījās visas varavīksnes krāsas un mirdzēja tā, it kā debesīs būtu izkaisītas dārgakmeņu kaudzes. Neparastais spīdums kļuva aizvien spilgtāks, pletās plašāks un, pārklādams debesis, virzījās uz viņu pusi.
It kā materializējušies no šā spīduma, pēkšņi parādījās caurspīdīgi, savstarpēji sakrustoti diegi. Tos varēja pamanīt tikai tāpēc, ka saulē tie spīdēja. ,
«Tīkls,» aukstiem drebuļiem pārskrienot pār muguru, nodomāja Aleksejs. «Tīkls!»
Milzīgais tīmeklis vairs nebija tālu un strauji nolaidās pār viņiem.
Aleksejs attapās un sāka skriet, bet jau pēc mirkļa viņam kaut kas nozibēja gar acīm, iesita pa aizsargķiveri un spēcīgi parāva aiz kakla. Viņš izvairījās no tikla, taču Valentīns nošļuka no muguras. Aleksejs nokrita četrrāpus un, kājās ne-piecēlies, parāvās sānis. Atskatījies viņš redzēja, ka Valentīns izmisīgi ķepurojas starp mirdzošajiem pavedieniem.
Aleksejs pieskrēja pie timekļa un ar spēku saraustīja to, apdedzinot rokas. Atbrīvojis Valentīnu no tikla, viņš uzmeta planetologu plecos un metās bēgt. Kad Aleksejs paskatījās atpakaļ, briesmīgais tīmeklis lēnām pacēlās gaisā un sāka viņiem sekot.
Drīz Aleksejs saprata, ka šajās skriešanās sacīkstēs viņš zaudēs. Vēl pēc dažām minūtēm, kas aizritēja, nepārtraukti mainot skriešanas ātrumu un virzienu, viņam sāka trūkt elpas.
«Ala,» izmisumā nodomāja Aleksejs, «tagad mūs var glābt tikai ala. Būtu gadījusies kaut jel kāda ala!»
Ar pēdējiem spēkiem viņš metās uz klinti, kuras pakājē melnoja ovāls plankums. Taču atklājās-, ka tā nemaz nav ala, bet šaura, metru pusotrus dziļa sprauga. Izvēles viņiem nebija. Ātrumu nesamazinādams, Aleksejs paņēma Valentīnu uz rokām un, stipri sasizdams plecu, iespraucās klinšu plaisā.
Tikai piespiežot Valentīnu cieši pie akmeņiem, Aleksejam izdevās pagriezties pret ieeju. Tīmeklis jau bija to aizklājis. Tā pavedieni bija pirksta resnumā. Viegli drebēdami un laistīdamies, tie tuvojās cilvēkiem. Tuvojās ļoti lēnām un tad apstājās.
— Nu, riebekli! — nikni uzsauca Aleksejs. — Netiec vis klāt.
Viņš vēl arvien nevarēja atgūt elpu. No tikla viņi bija izbēguši, bet ko darīt turpmāk?
— Kas tas bija? — aiz muguras klusu jautāja Valentins. — Aleksej, atbildi! Un kur tu esi iegrūdis mani?
Aleksejs pagrieza galvu. Ar neapmierinātības izteiksmi sejā Valentīns aptaustīja spraugas sienas.
«Viņam gan nav viegli,» nodomāja Aleksejs. «Nēsā un mētā kā kartupeļu maisu.»
— Lidojošs tīkls, tīmeklis, — viņš paskaidroja. — Tagad mēs esam klinšu spraugā. Tās ieeja ir aizvilkta ciet.
Pēc katras Alekseja frāzes Valentīns pamāja ar galvu.
— Ko nu darīsim? — viņš jautāja.
— Rakstīsim memuārus, — drūmi atbildēja Aleksejs. — Mums vairs nav kur steigties. Esam izskrējušies.
«Un tomēr mums kaut kas ir jādara,» nodomāja viņš, to pateicis. «Laiks iet, un mums nemaz tik daudz tā nav atvēlēts.»
Aleksejs uzmanīgi tuvojās tīmeklim, izvilka nazi un cirta pa pavedienu. Asmens noslīdēja, nenodarījis nekādu ļaunumu. Aleksejs cirta vēl vairākas reizes, bet atkal veltīgi. Tad, iekodis lūpā, Aleksejs notēmēja un dūra pavedienu krustpunktā. Bet nazis viņa rokā izgriezās it kā pats no sevis.
— Nekas, — draudīgi noteica Aleksejs.
— Man ir vēl viena iespēja.
Viņš pielika pie pavediena pistoli un izšāva. Resnais diegs notrīcēja, un . . . nekas nenotika. Otrajam šāvienam bija tāds pats efekts.
Aleksejs apgūlās un palika rokas zem galvas. «Ko nu lai dara?» viņš domāja.
— Iespējams, ka naktī tas riebeklis vairs nebūs tik žigls, — viņš noteica ne pārāk pārliecinātā balsi. — Pagaidīsim.
— Bet vai mēs izdzīvosim līdz naktij?
— Protams, — atbildēja Aleksejs. Viņš bija pārsteigts.^— Kāpēc gan nē?
Bet ja nu rodas noplūde?
Visās baterijās uzreiz?
To pateicis, viņš tomēr paskatījās uz indikatoriem. Paskatījās un sastinga. Enerģijas vēl pietika stundām trim. Ne vairāk.
Viņš atkal apgūlās un aizvēra acis. Likās, ka tās nu ir beigas. Tagad viņiem atlika cerība uz laimīgu nejaušību — glābiņu, ko gaida tikai muļķi un izmisušie.
— Aleksej! — ierunājās Valentīns.
— Kāpēc tu klusē?
Aleksejs neatbildēja. «Kas ir nāve?» viņš domāja. «Vai tiešām tas viss — akmeņi, saule . . . Ira . . . paliks, bet manis vairs nebūs? Muļķības! Briesmīgas muļķības, no kurām uzmācas stingums. Kā gan es varētu nomirt?… . Muļķis!» Viņš sadusmojās pats uz sevi: «Brīnumi taču nenotiek . . . Manā dzīvē vairs nekā nebūs. Nebūs pašas dzīves. Tas ir viss. Beigas. Tumsa.»
— Aleksej, nenervozē, — klusu ieteica Valentins. — Vēl ir laiks. Gan jau tu kaut ko izdomāsi.
Aleksejs pielēca sēdus, ar galvu gandrīz atsizdamies pret akmeni.
— Ko nu te izdomāsi?! — viņš nikni iesaucās. — Mana draņķa galva ir pavisam tukša! Tādu galvu var uzreiz mest atkritumos!
— Aleksej, klusāk! — lūdzās Valentīns.
— Izbiedēsi tīmekli!
Aleksejs nosprauslojās un atkal atlaidās uz akmeņiem.
— Vai tev ir pildspalva? — viņš ierunājās, brīdi klusējis. — Un arī kāds papīra gabaliņš. . .' '
Valentīns izvilka no krūšu kabatas pildspalvu un bloknotu.