Agrāk vai vēlāk mūs atradīs. Ja tas notiks vēlāk . . .
Skaidrs, — atbildēja Valentīns. Viņš piesardzīgi izstiepa kājas un turpināja:
— Starp citu, tagad man ir skaidrs, kāpēc uz šīs planētas nav dienas dzīvnieku.
Vai tev nav nekā cita, par ko domāt? — atbildēja Aleksejs. Tad viņš nolika sev uz vēdera rācijas atliekas un sāka skrūvēt vaļā tās vāku.
Sen ar mums nekas tāds nav atgadījies, — turpināja Valentīns. — Nu biologiem būs ko palauzīt galvu.
Atskrūvējis rāciju, Aleksejs drūmi iesmējās: aparāts bija pamatīgi sabojāts.
— Kurš nu kuru šoreiz noķēris? — viņš jautāja. — Tu, Valentīn, labāk pamēģini no zinātnes viedokļa pamatot tā saukto pārdabisko būtņu eksistenci.
Valentīns pārsteigumā sarauca uzacis, taču strīdu neuzsāka. Kamēr biedrs domāja, Aleksejs rakņājās pa rāciju, cenzdamies panākt, lai tā atdzīvotos.
— Vispār tas nav nekas sarežģīts, ■— ierunājās Valentīns. — Saprāts, kas radies šejienes ekstremālajos apstākļos, pārejot citā, sev labvēlīgā vidē, ir zaudējis attīstības stimulu un . . .
Rācijā pēkšņi kaut kas nosprakstēja un klinšu iedobumā skaidri atskanēja Iras balss, kas monotoni atkārtoja: «Aleksej, atsaucies! Aleksej, atsaucies! Aleksej, atsaucies! . . .»
Aleksejs klausījās, acis aizvēris. «Ak dievs!» viņš skumji nodomāja pie sevis. «Kaut nu izdotos atgriezties! . . .»
' Valentīns kaut ko teica. Noklusinājis Iras balss skaļumu, Aleksejs pagrieza galvu un teica:
Kas ir?
Es jautāju, vai viņi mūs nedzird. Jā. Darbojas tikai uztvērējs. Raidītājs, šķiet, nav vairs salabojams.
— Vai bija vērts tā censties?
— Tomēr interesanti, — atbildēja Aleksejs. — Var būt, ka viņiem izdodas mūs atrast.
Irinas balss kaut kur aizpeldēja, un Aleksejs steigšus pagrieza skaļuma regulatoru.
— Ira, atpūtieties! — plaisā nodārdēja Koliševa balss. — Es jūs nomainīšu.
Aleksejs saviebās un samazināja skaļumu.
Es neesmu nogurusi, — iebilda Ira. — Bet jūs varbūt esat par tālu, lai viņu sadzirdētu.
Labi, — teica Koliševs. — Es runāšu, bet jūs — klausieties.
Vai nu tu man esi vajadzīgs! — nepatikā nomurmināja Aleksejs.
Ejiet prom, Igor Pavlovič! — ātri un sasprindzināti ierunājās Ira. — Ejiet prom, neaiztieciet mani, es varu nokrist. . .
Nu, kā jums tīk, — teica Koliševs, un no rācijas atkal atskanēja Irinas «Aleksej, atsaucies!».
Būtu labi, ja viņi atrastu mūsu zīmīti, — teica Valentīns. — Kur mēs to liksim?
Tā nav nekāda problēma. Tiklīdz enerģija izbeigsies, es to ielikšu ķiverē un izmetīšu no šīs spraugas . . .
Irina pēkšņi klusi iešņukstējās. Lai gan šobrīd neviens viņu redzēt nevarēja, Aleksejs māksloti iesmējās, cenzdamies norīt kaklā it kā iestrēgušu kumosu. Beidzot izšķīries, viņš izslēdza rāciju. Tomēr bija cerība pārbūvēt to par raidītāju. Pavisam niecīga cerība.
— Vai dzirdi? — pēkšņi iesaucās Valentīns. — Balsis! Pavisam tuvu!
Aleksejs piesteidzās pie tīmekļa un sastinga, sasprindzinājis redzi un dzirdi.
— Sauc taču viņus! — uzmudinoši teica Valentīns. — Ātrāk, viņi iet prom! Aleksej, ko tu gaidi!? . . .
Valentīns apklusa. Aleksejs drūmi paskatījās uz viņa sāpēs saviebto seju, tad pievilka tuvāk rāciju un sāka rakņāties pa to.
— Šķiet, ka esmu nošāvis greizi, — klusu ierunājās Valentīns.
Aleksejs neatbildēja. Viņš ieslēdza rāciju, bet— un no tā viņš bija baidījies — Irinas balss vairs neatskanēja.
— … Neatradu, neko es neatradu, — turpināja Valentīns. — Droši vien es rāpoju pavisam uz citu pusi. . .
— Vai arī tev ir auksti?
Pats galvenais — tas bija tik negaidīti …
Gribēji paklaigāt? — caur zobiem novilka Aleksejs. — Rauj vaļā! Mūsējie tevi sadzirdēs, — viņš teica, ar dūri uzsizdams pa akmeni. — Nieki! Nespējām vis klusēt!
«Izlauzties caur tīmekli ar dūrēm, ar zobiem…» viņam nāca prātā izmisigas domas. «Bet pēc tam — ļaut vaļu kājām. Labi skrienot, lidz stacijai var nokļūt pusstundā . . . Nē, sargājoties no tīmekļa, tas prasīs vairāk laika . . . Nepaspēšu.»
— Jautri gan, — viņš ierunājās skali,
— viens gājiens, un viss sajūk juku jukām — te glābēji, te glābjamie . . . Mēs sa-pūsim šajā spraugā, kraulerus iemānīs slazdos un iznīcinās . . . Kurš nākamais?
«Bet pagaidiet,» domāja Aleksejs. «Man vēl ir pēdējais līdzeklis. Samalšu visu miltos!»
— Ir priekšlikums, — viņš izsaucās.
— Tu šodien ne vienu reizi vien ieminējies par it kā svešām sajūtām. Kā tev tās radās?
— Aleksej, es neesmu . . .
Valentin, pamēģini! Ja nu tomēr! Novērsies no pasaules, koncentrējies, ieklausies pats savās domās, mēģini atrast tajās kaut ko svešu . . . Piekrītu, ka tas izklausās muļķīgi, bet citu cerību mums vairs nav. Vai saprati?
Es pamēģināšu, — atbildēja Valentīns. Viņa balsī bija dzirdams apjukums.
— Bet saproti pats . . .
— Labi. Es klusēšu.
Valentīns iekārtojās ērtāk un apklusa. Viņa klusēšana nevilkās pārāk ilgi. Jau pēc dažām minūtēm Valentīns sakustējās un atvēra acis.