Ja nu es esmu pie skaidra saprāta, — ne visai pārliecinoši sāka Valentins, — mēs esam sastapušies ar kaut ko . . . negaidītu.
— Kāda ir tā būtība? Runā!
— Kaut kādas būtnes. Briesmoņi. Milzīgi enerģētiskie resursi. Man galva sāk griezties, kad . . .
Vai viņi ir saprātīgi?
Nenoliedzami.
Supercivilizācija?
— Ne uz to pusi. Emocijas ir kaut kādas . . . pirmatnējas. Viņi nav ļauni, taču viņiem praktiski nav bremžu. Jauna, varena rase.
— Ko viņi nodomājuši?
Manuprāt, vēlas saasināt situāciju. Mēs viņiem esam . . . tikai interesanti zvēriņi.
Ak tā, — drūmi noteica Aleksejs. . — Viņi izklaidējas.
Bet tā taču ir satikšanās ar citpla-nēiiešiem, Aleksej, — piesardzīgi iebilda Valentīns. — Cik gan ilgi mēs to gaidījām . . .
Aleksejs neatbildēja. Viņš gulēja nekustēdamies, atslābinājis ķermeni, bet smadzenēs virpuļoja domu spiets. Secīgi izraudams no tā un atmezdams dažādus iespējamos variantus, viņš mēģināja atrast izeju no šā strupceļa. Taču laika, laika bija tik maz! . . .
Es pievilināšu tīmekli sev, — teica Valentīns, — bet tu pa to laiku izspruksi. Iespējams, ka tev izdodas. Vai dzirdi, Aleksej?
Pagaidi! — atsaucās Aleksejs. — Man ir ideja.
— Kas?
— Nekaunīga ideja. Pagaidi!
Aleksejs ar apvaldītām kustībām atraisīja no jostas nelielu kastīti un noņēma tai vāku. Ligzdās zem tā ērti glabājās sešpadsmit eleganti cilindri. Aprēķinājis vajadzīgo laiku, Aleksejs iedarbināja cilindru pulksteņu mehānismus. Tad viņš izņēma no kasetes rezerves akumulatoru, atkailināja tā izvadus un pieskārās ar tiem timeklim. Tikls nodrebēja un sāka atkāpties.
— Ak tev negaršo? — drūmā apmierinājumā vaicāja Aleksejs. — Ēd nu, manu mīlulīt, ēd . . .
Izliekdamies pavedieni pamazām atkāpās, un Aleksejs tiem sekoja. Viņš sāniski slīdēja gar klinti, atgrūzdams tīkla diegus ar akumulatora izvadiem. Kad Aleksejs bija atbrīvojies no tīmekļa, viņš metās bēgt. Tīkls panāca bēgli kādus divsimt metrus no klinšu spraugas. Izvairījies no vajātāja, Aleksejs cilpoja ap spraugu starp klintīm, un ik pēc simt metriem izlika spridzekļus. Kad aplis bija noslēdzies, Aleksejs metās uz klints plaisu. Ieskrējis spraugā, viņš uzvēlās virsū Valentīnam, sarāvās čokurā un aizsedza seju ar rokām. Mirkli vēlāk sāka sprāgt mīnas.
Kad Alekseja sarīkotā elle beidzās, viņš sakustējās, atbrīvodamies no smiltīm, kas viņu bija apbērušas, un paskatījās ārā caur tīmekli, kam nebija noticis itin nekas. Sprādzienu paceltie putekļi pamazām nosēdās, un jau varēja saredzēt, ka apkārtne pārvērtusies līdz nepazīšanai. Likās, ka puskilometra rādiusā tikai viņus paglābusi klints palikusi neskarta.
— Nu? — nepacietīgi jautāja Aleksejs.
Apjukums. Varbūt pat bailes, lai gan . . . Velti tu visu to pastrādāji.
Ja jau rotaļājas, tad rotaļājas. Ne jau es biju sācējs.
Pēkšņi Aleksejs vairs nevarēja apvaldīt smieklus.
— Vai tu uztvēri sprādzienu ritmu? — viņš jautāja.—Tā taču ir anekdote! Es tajos iekodēju SOS!
. . . Cik ātri vien spēdams Aleksejs skrēja pa saules pielietu, nedabisku līdzenu tuksnesi. Debesis, dūkdams kā milzīga kamene, lidinājās tīmeklis. Pakāpeniski laizdamies zemāk, tas dzinās viņam pakaļ, nāca arvien tuvāk un tuvāk . . . Kad tīkls sāka krist viņam virsū, Aleksejs apstājās un izrāva spridzekli. Pēkšņi viņš ieraudzīja kaut ko pavisam pārsteidzošu: tīmekļa centrā, izpletis spalvainās ķetnas, tupēja putnelis un ar naidpilnām apaļām acīm skatījās uz viņu. Raustīdams pavedienus gluži tāpat kā izpletņlēcējs rausta izpletņa štropes, putnelis vadīja tīmekļa kritienu. Aleksejs pasvieda spridzekli, tā apžilbinošajā gaismā viss pazuda … un Aleksejs pamodās. Viņš vairs neredzēja ne tuksnesi, ne piķējošo timekli, ne naidīgo putneli. Bija dzirdama tikai dūkoņa.
— Kas tad tā par spokošanos? — Aleksejs nomurmināja. — Valentin, vai tu kaut ko dzirdi?
— Kraulers.
Aleksejs iesvilpās, pielēca kājās un paskatījās ārā. Motora troksnis kļuva arvien skaidrāks. Pēc brīža pakalnē parādījās kraulers. Metrus divdesmit no klinšu spraugas tas apstājās. Mašīnas lūka atvērās, un pa to izlīda stacijas priekšnieka kalsnais stāvs. Paskatījies visapkārt, Koli-ševs pamāja Aleksejam ar roku, nolēca no kraulera un devās uz spraugu — tieši virsū timeklim.
— Kur tu lien?! — iekliedzās Aleksejs, ar visu ķermeni atsizdamies pret tīklu.
— Atpakaļ!
Koliševs apstājās, nesaprašanā atskatīdamies uz visām pusēm. Timeklis nodrebēja, atrāvās no klints un ligani sāka celties gaisā.
— Mašinā, muļķi! — kliedza Aleksejs.
— Mašīnā!!
Viņš palēcās pret timekli, kas jau traucās uz mašīnas pusi, ieķērās tā caurspīdīgajos pavedienos un niknumā rāva tos pie sevis. Sēkdams un lamādamies viņš mēģināja ievilkt tiklu klinšu spraugā, taču pavedieni viņa plaukstās locījās, piebrieda, pārvērtās par milzīgām nokaitētām čūskām un vilka viņu sev līdzi.
Aleksejam aiz muguras no spraugas izraušas Valentīns. Rokas izpletis, viņš ar visu augumu iekrita tīklā. Aleksejs palēcās uz augšu un iekarājās pavedienos, ar kājām meklēdams atbalstu starp glumajiem diegiem, kas raustijās un izlocījās zem viņa smaguma. Lai gan kombinezons dūmoja un ķermenis dega kā liesmās, Aleksejs vairs nekam nepievērsa uzmanību, viņš tikai mīdīja zem kājām arvien jaunus un jaunus pavedienus. Kaut kur iesāņus iznira Koliševa seja. Tā bija sašķobīta kliedzienā. Bet Aleksejs ar kailām rokām tikai ķēra pavedienus, meta tos zem kājām un nikni mīdīja ar zābakiem . . .
Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka, ar smagajām kāpurķēdēm mīcīdams tīmekli, viņam tieši virsū brauc kraulers. Tā kabīnē sēdēja tēvocis Saša un, rokas plātīdams, kaut ko apdullinoši kliedza. Aleksejs ar pūlēm izslējās taisni un lūkojās apkārt kā vājprātīgs. Līdzās stāvošais Koliševs bija noliecies pār Valentīnu un steidzīgi, sāpēs viebdamies, rāva pavedienus no planetologa ķermeņa. Aleksejs piegāja pie viņiem un atrāva tikla malu no smiltīm. Abi ar Koli-ševu viņi panesa Valentīnu sānis. Tiklam vēl gurdeni raustoties, kraulers iebrauca tā vidū un apstājās. No kabīnes izraušas Irina. Kopā ar tēvoci Sašu viņa nokāpa no mašīnas un, lecot pāri tīmekļa pavedieniem, kas lēni cēlās uz augšu, pieskrēja pie viņiem.
— Mieru, mieru … — Aleksejs mierināja Valentīnu, pieturēdams viņu aiz pleciem, kas uztraukumā vēl arvien raustījās.
Tīmeklis cieši jo cieši apvijās ap krau-leru.. Varēja redzēt, ka šis laupījums tam ir par lielu.
— Kur ir pārējie krauleri? — Koliševs jautāja tēvocim Sašam. — Nav nekādas , kārtības! Ko darīsim tad, ja uzradīsies vēl viens tāds briesmonis? Vai visi pieci lldīsim šajā spraugā?
Augumā raženais tēvocis Saša atbildot noducināja kaut ko nomierinošu.
Valentin, kā tu jūties? — jautāja Irina, uz Alekseju nemaz nepaskatīdamās.
Iročka!—priecīgi iesaucās Valentīns. — Ar mani viss kārtībā!
Prot nu gan cilvēki iekārtoties! — atskatīdamies norūca Aleksejs. — Gluži vai skaudība pārņem!
Vai tu vēl arvien esi tāds pats čīkstulis? — painteresējās Ira. — Kas noticis ar tavām rokām?
Uzmetis skatienu pietūkušajām delnām, kas bija asiņu sārtumā, un driskās saplosītajiem cimdiem, Aleksejs paslēpa rokas aiz muguras.
— Viņi iet prom, — pēkšņi ierunājās Valentīns, — Aleksej!
Pār sprādzienu samētātajām akmeņu kaudzēm pilnā ātrumā drāzās vēl viens kraulers. Saceldams gaisā putekļu mākoņus, tas strauji nobremzēja piecu metru attālumā.
— Pietiek debatēt! — nokomandēja Koliševs. — Smirnov, kā tu jūties?