Čaks Doils gāja gar augstu ķieģeļu sienu, kas atdalīja Dž. Ha- varda Metkalfa pilsētas māju no vulgārās īstenības, un pēkšņi ieraudzīja, ka pāri sienai pārlido divdesmitdolāru naudaszīme. Ievērojiet, Doils nav no tiem, kas skatīsies muti atplētis, •— viņš jau ir aplauzis ragus šajā brutālajā pasaulē. Un, kaut gan neviens neteiks, ka Doils ir gudrības iemiesojums, par muļķi viņu arī nevarētu saukt. Tāpēc nav jābrīnās, ka, redzēdams naudu ielas vidū, viņš to steigšus pacēla.
Viņš pameta acis atpakaļ, lai pārbaudītu, vai netiek uzmanīts. Varbūt kāds nolēmis šādi pajokot vai, vēl sliktāk, naudu atņemt?
Taču diez vai viņu uzmanīja: šajā pilsētas daļā katrs darīja savu darāmo un pielika visus spēkus, lai arī pārējie rīkotos tāpat. To krietni vien veicināja augstās sienas. Un iela, kur Doils dzīrās piesavināties banknoti, vaļsirdīgi runājot, nebija nekāda lielā, tā bija nomaļa ieliņa, kas šķīra Metkalfa rezidences ķieģeļu mūri un baņķiera Dž. S. Grcga žogu. Doils bija novietojis tur savu automobili, jo bulvārī, pret kuru bija pavērstas māju fasādes, nebija atradis brīvu vietu.
Tā kā neviena neredzēja, Doils nolika fotoaparātus zemē un sāka dzīties pakaļ naudaszīmei, kas lidinājās virs ieliņas. Viņš satvēra banknoti tik veikli kā kaķis peli un tieši tai brīdī ievēroja, ka tā nav vis nekāds dolārs un pat ne piecdolāru zīme, bet ir visīstākie divdesmit dolāri. Papīrs čaukstēja vien — tas bija gluži' jauns un vēl spīdīgs. Maigi satvēris to pirkstos, Doils nolēma doties pie Benija un, atzīmējot kolosālo veiksmi, iemest kādu lāsīti.
Ieliņā uzvēdīja viegla vēja pūsma, un nedaudzajiem kokiem šaipus, tāpat kā neskaitāmajiem viņpus sētām un žogiem, kur tie auga apcirptās pļaviņās, lapotne šalkoja līdzīgi klusinātam simfoniskajam orķestrim. Saule gaiši mirdzēja, no lietus nebija ne miņas, un gaiss bija tīrs un spirdzinošs un pasaule brīnumjauka. Un ar katru mirkli tā kļuva arvien jaukāka.
Jo pāri Metkalfa rezidences sienai, sekojot pirmajai naudaszīmei, vējā jautri diedamas, lidinājās vēl citas.
Doils tās ieraudzīja un brīdi stāvēja kā sastindzis, viņam iepletās acis un aizrāvās elpa. Bet nākamajā mirklī viņš jau ar abām rokām tvēra naudu un bāza kabatās, baidīdamies, ka tik kāda banknote neaizlido. Viņš bija pārliecināts, ka, līdzko šī nauda būs savākta, tā jābēg projām ko nagi nes.
Doils zināja, ka nauda kādam pieder, un nešaubījās, ka pat šajā ielā neatrastos cilvēks, kas tik stipri nicinātu papīra kupīras, lai ļautu tām aizlidot.
Savācis naudu un pārliecinājies, ka nav palikusi vairs neviena banknote, Doils skriešus metās uz savu mašīnu.
Pēc dažiem kvartāliem kādā klusā vietā viņš apturēja automobili, iztukšoja kabatas, nogludināja banknotes un salika tās vienādās kaudzītēs uz sēdekļa. Izrādījās, ka naudas bija daudz vairāk, nekā domāts.
Smagi elsdams, Doils pacēla naudas žūksni, lai to pārskaitītu, un pamanīja no tā kaut ko rēgojamies ārā. Viņš mēģināja ar knipja sitienu šo kaut ko notraukt nost, taču tas palika, kur bijis. Šķita, ka tas būtu pielīmēts pie kādas banknotes. Viņš parāva, un banknote izslīdēja no žūkšņa.
Tas bija kātiņš, tāds kā ābolam vai ķirsim, kātiņš, kas cieši un dabīgi pieaudzis pie divdesmit- dolāru papīrnaudas zīmes.
Viņš nometa žūksni uz sēdekļa, aiz kātiņa pacēla banknoti un saprata, ka vēl pavisam nesen kātiņš ir turējies pie zara.
Doils klusām iesvilpās.
«Naudas koks,» viņš nodomāja.
Bet naudas koku nav. Nekad nav bijis. Un nekad nebūs.
— Man rēgojas velns zina kas, — Doils sacīja, — lai gan vairākas stundas ne lāsi neesmu mutē ņēmis.
Viņam vajadzēja tikai aizvērt acis — un, re, kur tas ir — varens koks ar resnu, taisnu stumbru, kupliem zariem un milzum daudzām lapām.
Un katra lapa — divdesmit dolāri. Vējš rotaļājas lapotnē, un dzimst naudas mūzika, bet cilvēks var gulēt šī koka paēnā un ne par ko nerūpēties, tikai uzlasīt krītošās lapas un bāzt tās kabatās.
Viņš parāva kātiņu, bet tas nenotrūka. Tad Doils akurāti salocīja banknoti un ielika bikšu pulksteņkabatiņā, savāca pārējo naudu un neskaitīdams iebāza citā kabatā.
Pēc divdesmit minūtēm viņš iegāja Benija bārā.
Benijs slaucīja leti. Vienīgais vientuļais apmeklētājs sēdēja bāra tālākajā kaktā un sūca alu.
— Glāzi un pudeli, — Doils sacīja.
— Parādi, vai nauda ir, — Benijs attrauca.
Doils iedeva viņam vienu divdesmitdolāru banknoti. Tā bija tik jauna, ka bāra klusumā tās čaukstoņa noskanēja līdzīgi pērkona grāvienam. Benijs vērīgi to aplūkoja.
— Kas tev tās taisa? — viņš jautāja.
— Neviens, — Doils teica, — es tās paceļu uz ielas.
Benijs pasniedza viņam glāzi un pudeli.
— Vai tev darbs beidzies? Vai nupat vēl tikai
sāc?
— Beidzies, — Doils atteica. — Es nofotografēju veco Dž. Havardu Metkalfu. Kāds žurnāls pasūtījis viņa portretu.
— Sī gangstera?
— Nu, viņš vairs nav gangsteris. Jau gadus piecus vai sešus dzīvo legāli. Viņš ir magnāts.
— Tu gribi teikt «bagātnieks». Ar ko viņš tagad nodarbojas?
— Nezinu. Vienalga, ar ko, taču nedzīvo slikti. Šim pakalnā ir smuka mājiņa. Bet uz viņu pašu pat skatīties nav vērts.
— Es nesaprotu, ko tavs žurnāls viņā atradis?
— Varbūt viņi vēlas nodrukāt stāstu par to, cik izdevīgi būt godīgam cilvēkam.
Doils pielēja glāzīti.
— Kas tad man, — viņš filozofiski sprieda. — Ja maksā, esmu gatavs pat tārpu fotografēt.
— Kam tad būtu vajadzīgs tārpa portrets?
— Vai nu pasaulē trūkst psihopātu? — Doils sacīja. — Varbūt kādam ievajadzēsies arī. Es neko nejautāju. Cilvēks vēlas dabūt bildes, un es tās uztaisu. Un, kamēr vien par tām maksā, viss ir kārtībā.
Doils ar baudu izdzēra glāzīti tukšu un ielēja no jauna.
— Benij, — viņš jautāja, — vai tu kādreiz*esi dzirdējis, ka nauda aug kokos?
— Tu maldies, — Benijs atteica, — nauda aug krūmos.
— Ja var augt krūmos, tad var arī kokos. Jo kas tad ir krūms? Neliels koks vien ir.
— Nu, tā vis nav, — Benijs nedaudz apjucis iebilda. — Jo patiesībā nauda arī krūmos neaug. Gluži vienkārši ir tāds teiciens.
Zvanīja telefons, un Benijs piegāja pie tā.
— Vaicā pēc tevis, — viņš sacīja.
— Kam gan varēja ienākt prātā, ka esmu šeit? — Doils brīnījās.
Viņš paņēma pudeli un gar leti devās pie telefona.
— Hallo, — viņš teica klausulē, — jūs mani saucāt, runājiet nu.
— Te Džeiks.
— Tūdaļ tu sacīsi, ka tev ir padomā man kāds darbiņš. Un ka pēc pāris dienām samaksāsi. Kā tu domā, cik ilgi es tev strādāšu par velti?
— Ja tu, Čak, šoreiz neatteiksi, samaksāšu tev visu. Un ne tikai par šo, bet arī par iepriekš padarīto. Man nepieciešama tava palīdzība. Redzi, mašīna noripojusi no ceļa un iegāzusies tieši ezerā, un apdrošināšanas sabiedrība apgalvo…
— Kur mašīna tagad atrodas?
—- Vēl arvien ezerā. Viņi to izvilks ārā ja ne šodien, tad rīt, bet man vajadzīgas fotogrāfijas. ..
— Varbūt tu vēlies, lai es lienu ezerā un fotografēju zem ūdens?
— Tieši tā. Zinu, tas nav viegli. Bet es dabūšu ūdenslīdēja tērpu un visu nokārtošu. Es tevi nelūgtu, bet tu esi vienīgais cilvēks …
— Es to nedarīšu, — Doils stingri noteica,
— man ir pārāk vārga veselība. Ja izmirkšu, tad saķeršu plaušu karsoni un zobi arī sāks sāpēt, turklāt man ir alerģija pret .ūdensaugiem, un ezerā gandrīz vienmēr ir atliku likām ūdensrožu un visvisādas zāles.
— Es maksāšu otrtik! — Džeiks izmisīgi brēca.
— Es maksāšu pat trīskārtīgi!
— Zinu, — Doils sacīja, — ka nesamaksāsi necik.
Viņš uzkāra klausuli un, pudeli no rokām neiz- laizdams, atgriezās savā vietā.
— Ir gan labais, — viņš noteica, vienu pēc otras iztukšodams divas glāzītes. — Velnišķīgs paņēmiens, kā nopelnīt sev iztiku.
— Visi paņēmieni ir velnišķīgi, — Benijs filozofiski atzina.
— Paklau, Benij, vai ar to naudu, kuru tev iedevu, viss kārtībā?
— Un kas tad ir?
— Nē, nekas, tikai tu to čaukstināji.
— Es vienmēr tā daru. Klientiem tas patīk.
Un viņš atkal mehāniski noslaucīja leti, kaut gan tā bija tīra un sausa.
— Es pazīstu naudu ne sliktāk par baņķieri, — Benijs sacīja. — Redzu viltojumu jau pa gabalu. Daži gudreļi nāk uz bāru realizēt savu preci, domādami, ka šī būs vispiemērotākā vieta. Allaž jātur acis vaļā.
— Vai tu noķer arī?
— Dažkārt noķeru. Bet ne visai bieži. Vakar te kāds stāstīja, ka tagad esot ellīgi daudz viltotas naudas, kuru pat eksperts nespējot atšķirt. Stastīja, ka valdība nemaz vairs nezinot, ko iesākt, — uzrodoties nauda ar vienādiem numuriem. Bet katrai naudaszīmei taču jābūt savam numuram. Ja divām tas vienāds, tad viena ir viltota.
Doils iedzēra vēl un atdeva pudeli atpakaļ.
— Nu, man laiks iet, — viņš teica. — Es apsolīju Mcibclai, ka iegriezīšos. Šī pagalam necieš, ja esmu piesūcies.
— Nesaprotu, kāpēc Meibela ar tevi noņemas,— Benijs sacīja. — Viņai restorānā darbs labu labais un tik daudz puišu visapkārt. Viens otrs nedzer un arī strādā, cik spēj …
— Nevienam no viņiem nav tādas dvēseles kā man, — Doils atteica. — Vai kāds no šiem mehāniķiem un šoferiem spēj atšķirt saulrietu no olu kulteņa?
Benijs viņam izdeva atlikumu no divdesmit dolāriem.
— Kā skatos, par dvēseli tev šis tas tiek arī, — viņš sacīja.
— Un kāpēc gan ne! — Doils attrauca. — Pats par sevi saprotams.
Viņš savāca naudu un izgāja uz ielas.
Meibela jau gaidīja, un tur nebija ko brīnīties. Ar Doilu vienmēr kaut kas atgadījās, viņš allaž nokavēja, un meitene bija pieradusi gaidīt.
Viņa sēdēja pie galdiņa. Doils noskūpstīja Mei- belu un apsēdās pretī. Restorāns bija tukšs, ja neskaita jauno oficianti, kura vāca nost galdu zāles viņā galā.
— Ar mani šodien atgadījās brīnumu lietas, — Doils sacīja.
— Ceru, ka patīkamas? — Meibela teica.
— Vēl nezinu, — Doils atbildēja. — Varbūt arī patīkamas. No otras puses ņemot, iespējams, ka pieredzēšu bēdu dienas.
Viņš pataustljās pa pulksteņkabatiņu, izvilka banknoti, nogludināja to un uzlika uz galda.
— Kas tas ir? — viņš vaicāja.
— Kāpēc tu jautā, Cak? Tie taču divdesmit dolāri.
— Bet tagad uzmanīgi paskaties uz stūrīti.
Meibela palūkojās un izbrīnījās.
— Paskat vien, kātiņš! — viņa iesaucās. — Gluži kā ābolam. Un pielīmēts pie papīra.
— Šī banknote ir no naudas koka, — Doils sacīja.
— Tādu koku nav, — Meibela atteica.
— Ir gan, — Doils neatlaidās, un viņa paša pārliecība arvien vairāk nostiprinājās. — Viens no tiem aug Dž. Havarda Metkalfa dārzā. Tāpēc jau arī viņam ir nauda. Agrāk es nevarēju izprast, kā šie bosi pamanās dzīvot lielās mājās, braukt ar automobiļiem turpat vai vesela kvartāla garumā un tā joprojām. Lai to sapelnītu, viņiem nāktos visu mūžu vai pušu plēsties. Varu derēt, ka viņiem katram sētā aug naudas koks. Un šie tur to slepenībā. Tikai, redzi, šorīt Metkalfs bija aizmirsis novākt nogatavojušos naudu, un vējš to norāva no koka un aizpūta pāri žogam.
— Pat tad, ja naudas koki eksistētu, — Meibela nepadevās, — bosi nevarētu to paturēt slepenībā. Gan jau kāds izdibinātu. Viņiem taču ir kalpotāji, bet tie …
— Es noprotu, kā tas ir, — Doils viņu pārtrauca. — Esmu par to gudrojis un zinu, kā tas tiek darīts. Šajās mājās nestrādā parastie kalpotāji. Katrs no tiem ģimenei dien ilgus gadus un ir ļoti uzticams. Vai zini, kālab viņi ir uzticami? Tālab, ka viņiem kaut kas tiek no šiem naudas kokiem. Varu vai zvērēt, ka viņi tur mēli nepalaiž, bet pēc izstāšanās no dienesta paši dzīvo kā
bagātnieki. Viņiem nav izdevīgi daudz pļāpāt. Turklāt, ja visiem šiem miljonāriem nebūtu, ko slēpt, kāpēc tad viņi apjoztu savas mājas ar tik augstām sētām?
— Nu, viņi taču dārzos rīko pieņemšanas, — Meibela iebilda. — Es allaž par to lasu augstāko aprindu hronikā.
— Bet vai tu esi kaut reizi bijusi tādā pieņemšanā?
— Protams, ne.
— Tur jau ir tā lieta, ka ne. Tev nav naudas koka. Un viņi uzaicina tikai savējos, tikai tos, kuriem arī ir naudas koki. Kā tu domā, kāpēc bagātnieki ceļ degunu gaisā un negrib ielaisties nekādās darīšanās ar vienkāršiem mirstīgajiem?
— Nu, labi, kāda gan mums gar to daļa?
— Meibel, vai tu varētu man sadabūt tukšu cukura maisu vai ko tamlīdzīgu?
— Mums noliktavā to ir, cik uziet. Varu atnest.
— Un, lūdzu, iever gumiju, lai, to pavelkot, maiss būtu ciet. Ja nu gadījumā nāksies bēgt, nauda var…
— Cak, tu neuzdrīkstēsies …
— Tieši pie sienas aug koks. Un viens zars sniedzas tai pāri. Tā ka es varu piesiet virvi…
— Nemaz nedomā. Viņi tevi noķers.
— Nu, to mēs vēl redzēsim, kad tu būsi dabūjusi maisu. Bet es pagaidām iešu sameklēt virvi.
— Visi veikali jau slēgti. Kur tu to dabūsi?
— Tā nu ir mana darīšana, — Doils atteica.
— Tev vajadzēs aizvest mani mājās. Te es nevarēšu maisu pārtaisīt.
— Tiklīdz atgriezīšos ar virvi, aizvedīšu.
— Cak!
— Nu?
— Bet vai tā nebūs zādzība? Ar to naudas koku?
— Nē. Pat ja Metkaifam ir naudas koks, viņam nav nekādu tiesību to turēt dārzā. Koks pieder visiem. Vēl vairāk nekā visiem. Kādas viņam tiesības noņemt no koka naudu un ne ar vienu nedalīties?
— Bet vai tevi nenoķers tāpēc, ka tu taisi viltotu naudu?
— Kas tad tā par viltotu? — Doils bija sašutis. — To neviens netaisa. Tur tak nav ne preses, ne iespiedmašīnas. Nauda pati aug kokā.
Meibela pārliecās galdam pāri un čukstēja:
— Cak, bet tas taču nav iespējams! Vai tad nauda var augt kokā?
— Nezinu un negribu zināt, — Doils atbildēja. — Neesmu zinātnieks, bet jāteic, šie botāniķi ir iemācījušies darīt brīnumu lietas. Vai par Ber- banku esi dzirdējusi? Viņš pratis izaudzēt tādus kokus, kādus vien vēlas. Tie dod pavisam neredzētus augļus. Viņš spēj mainīt to lielumu un garšu, un tā joprojām. Ja kādam no botāniķiem ienāktu prātā izaudzēt naudas koku, tas būtu tīrais sīkums.
Meibela piecēlās no galda.
— Iešu pēc maisa, — viņa sacīja.
2
Doils uzrāpās kokā, kas auga sānieliņā pie pašas sienas.
Viņš pacēla galvu un palūkojās uz gaišajiem, mēness apmirdzētajiem mākoņiem. Pēc minūtes vai divām mēnesim priekšā aizvirzīsies neliels mākonis, un tad varēs nolēkt dārzā.
Doils paskatījās uz leju. Dārzā auga vairāki koki, bet no šejienes nevarēja izšķirt, kurš ir naudas koks. Tiesa, Doilam likās, ka vienam no tiem lapas čaukst.
Viņš pārbaudīja virvi, ko turēja rokā, aiz jostas aizbāzto maisu un gaidīja, karnēr mākonis aizies mēnesim priekšā.
Māja bija klusa un tumša, un tikai augšstāva istabās spīdēja gaisma. Nakts mieru traucēja vienīgi lapu šalkoņa.
Mākoņa mala iegrauzās mēnesī, un Doils sāka līst rāpus pa resnu zaru. Tad piesēja virvi un galu nolaida lejā.
Pēc tam uz mirkli pamira, ieklausīdamies un ielūkodamies dārza klusumā.
Neviena nebija.
Doils nolaidās pa virvi lejā un metās pie koka, kura lapas, kā viņam bija šķitis, čaukstēja.
Uzmanīgi pasniedzās.
Pēc lieluma un formas lapas atgādināja div- desmitdolāru banknotes. Viņš izrāva aiz jostas aizsprausto maisu un iebāza tajā sauju lapu. Un vēl, un vēl. ..
«Cik vienkārši!» viņš nodomāja. «Kā plūmes. It kā es novāktu plūmes. Tikpat vienkārši kā lasīt …»
«Man vajadzīgas tikai piecas minūtes,» Doils prātoja. «Un viss. Lai piecas minūtes mani neviens netraucētu.»
Taču izrādījās, ka arī piecu minūšu viņam nav; viņam nebija ne minūtes.
No tumsas viņam kāds uzbrāzās nikni kā viesulis. Iebelza pa kāju, iezīdās ribās un pārplēsa kreklu. Viesulis bija negants, bet nedzirdams, tāpēc pirmajā mirklī Doilai likās, ka šim viesulim sargam nav miesas.
Nokratījis pārsteiguma un baiļu radīto stingumu, Doils sāka tikpat klusi aizstāvēties. Divreiz viņam izdevās satvert sargu, un divreiz tas izslīdēja viņam no rokām, lai atkal mestos virsū.
Galu galā viņam palaimējās un viņš sargā ieķērās tā, ka tas nevarēja ne pakustēt, un pacēla to virs galvas, lai sadragātu pret zemi. Bet mirklī, kad viņš cēla rokas augšup, mākonis palaida mēnesi vaļā un dārzs kļuva gaišs.
Ieraudzījis satverto, Doils tik tikko apspieda izbrīnās saucienu.
Viņš bija domājis, ka tas ir suns. Taču surib tas nebija. Tas neatgādināja neko līdz šim redzētu. Viņš pat dzirdējis nebija par tādu.
Šī radījuma vienu galu veidoja mute, otrs bija plakans, četrstūrains. Tik liels kā terjers, tas tomēr nebija terjers. Tam bija īsas, bet spēcīgas kājas un garas, tievas rokas ar stipriem nagiem, un Doils nodomāja, cik labi, ka, satverdams radījumu, ir piespiedis tā rokas pie ķermeņa. Radījums bija balts un pliks kā noplūkta vista. Uz muguras tam bija piestiprināts kaut kas visai līdzīgs mugursomai. Un tomēr tas vēl nebija pats sliktākais.
Krūtis šim radījumam bija platas, spožas un cietas kā sienāža bruņas, un uz tām uzdegās un dzisa mirdzoši burti un zīmes. Doilu pārņēma šausmas. Domas šaudījās zibeņātri, viņš centās tās apturēt, taču tās nemitējās riņķot un neparko neļāvās savcdamas kārtībā.
Beidzot nesaprotamās zīmes no radījuma krūtīm nozuda un to vietā parādījās spoži, iespiedbur- tiem rakstīti vārdi:
«LAID MANI VAĻĀ!»
Pat ar izsaukuma zīmi galā.
— Draudziņ, — Doils sacīja. Viņš bija pagalam satriekts, tomēr pamazām atguvās. — Es tevi tik vienkārši vaļā nelaidīšu. Man attiecībā uz tevi ir šādas tādas ieceres.
Viņš pagriezās, sataustīja zemē nomesto maisu un pavilka sev tuvāk.
«TU NOŽĒLOSI,» uz radījuma krūtīm iegaismojās.
— Nē, — Doils atteica, — nenožēlošu vis.
Viņš nometās uz ceļiem, žigli paplēta maisu,
iebāza tajā savu gūstekni un savilka gumiju.
Piepeši mājas pirmajā stāvā iedegās gaisma un no loga, kas vērās uz dārzu, atskanēja balsis. Kaut kur tumsā nočīkstēja durvis un ar skaļu, spalgu troksni aizcirtās ciet. Doils metās pie virves. Maiss traucēja skriet, taču vēlēšanās tikt pēc iespējas tālāk no šejienes palīdzēja ātri vien uzrāpties kokā. Viņš paslēpās zaros un uzmanīgi vilka klāt kūļājošos virvi, ar brīvo roku to satī- dams.
Radījums maisā sāka grozīties un spārdīties. Doils mazliet pacēla maisu un trieca pret stumbru. Radījums uzreiz aprima.
Pa ēnā grimstošo celiņu kāds aizgāja stingrā solī, un Doils tumsā pamanīja cigāra uguntiņu. Atskanēja balss, kas neapšaubāmi piederēja Met- kalfam.
— Henrij!
— Jā, ser, — Henrijs no verandas atsaucās.
— Kur, velns lai parauj, tas rolla licies?
— Tam, ser, kaut kur turpat jābūt. Tas nekad neatiet tālu no koka. Jūs taču zināt, ka rolla atbild par to.
Cigāra uguntiņa uzliesmoja spožāk. Acīmredzot Metkalfs nikni ievilka dūmu.
— Ēs neizprotu šos rollas, Henrij, — viņš sacīja. — Tik daudz gadu ir pagājis, taču es tos joprojām neizprotu.
— Pareizi, ser, — Henrijs piekrita. — Tie ir grūti izprotami.
Doils saoda dūmus. Pēc smaržas spriežot, tas bija labs cigārs.
Nu kā tad, Metkalfs, protams, smēķē tikai pašus labākos. Cilvēks, kura dārzā aug naudas koks, taču neies daudz prātot par cigāra cenu!
Doils rāpus uzmanīgi pavirzījās kādas pāris pēdas pa zaru, cenzdamies nokļūt tuvāk sienai.
Cigāra uguntiņa noraustījās un pagriezās uz Doila pusi — tātad Metkalfs kokā bija sadzirdējis troksni.
— Kas tur ir? — viņš uzsauca.
— Es, ser, neko nedzirdēju. Tas laikam vējš.
— Muļķi, nekāda vēja nav. Atkal tas pats kaķis.
Doils piespiedās ciešāk pie zara un, savilcies
kamolā, sastinga, gatavs rīkoties, tiklīdz radīsies nepieciešamība. Viņš aprāja sevi, ka bijis neuzmanīgs.
Metkalfs, nokāpis no celiņa, mēnesgaismas apspīdēts, stāvēja un vērīgi aplūkoja koku.
— Tur kaut kas ir, — viņš svinīgi paziņoja. — Lapotne tik bieza, ka nevar lāgā saskatīt, kas īsti. Taču varu apzvērēt, ka tur ir tas pats negantais kaķis. Šis taisni vajā rollu.
Viņš izņēma cigāru no mutes un izpūta dažus lieliskus dūmu gredzenus, kuri līdzīgi rēgiem peldēja gaisā.
— Henrij, — viņš iesaucās, — atnes man šauteni! Divpadsmitais kalibrs atrodas turpat aizdurvē.
Ar to pietika, lai Doils mestos uz sienu. Viņš bezmaz nokrita, tomēr noturējās. Tikai no rokām
izšļuka virve un gandrīz vai pazuda maiss. Rolla tajā atkal sāka spirināties.
— Tev sagribējies lēkāt, vai? — Doils nikni nošņāca.
Viņš pārmeta maisu pār žogu un dzirdēja, kā tas atsitās pret bruģi. Doils cerēja, ka nav rollu nositis, jo varēja izrādīties, ka viņa gūsteknis ir vērtīgs ieguvums. To varēs pārdot cirkam, tur jau visādus kroplīšus mīl.
Doils aizkļuva līdz sienai un laidās lejā, saskrāpēdams rokas un kājas un nedomādams par sekām.
No žoga viņas puses skanēja briesmīgi, asinis stindzinoši Dž. Ilavarda Metkalfa bļāvieni un lamas.
Doils pacēla maisu un skrēja turp, kur bija atstājis mašīnu. Piesteidzies iesvieda maisu iekšā, sēdās pie stūres un, lai izbēgtu no iespējamās pakaļdzīšanās, sāka braukt pa iepriekš izstrādātu sarežģītu maršrutu.
Pēc pusstundas Doils apstājās pie neliela parka un ņēmās apdomāt radušos situāciju.
Bija gan savs labums, gan savs sliktums.
Viņam nebija izdevies novākt no koka ražu, kā bija iecerēts, turklāt šobrīd Metkalfam jau viss ir zināms un diez vai iebrukumu palaimēsies atkārtot.
No otras puses, Doilam tagad ir skaidrs, ka naudas koki eksistē, un viņam ir rolla, pareizāk sakot, viņš domā, ka šo radījumu sauc par rollu.
Un šis rolla, kas. tagad maisā izturējās tik klusu, sargādams koku, bija viņu pamatīgi saskrāpējis.
Mēnesgaismā Doils ieraudzīja savas asiņainās rokas, un skrāpējumi uz ribām zem saplēstā krekla dedzināja kā uguns. Bikšu stara bija asiņu piemirkusi.
Viņam šermuļi pārskrēja pār kauliem. Cilvēks var viegli saķert kādu infekciju no nepazīstama zvēra.
Un, ja griezīsies pie ārsta, tas noteikti jautās, kas viņam atgadījies. Protams, var atrunāties, ka tas bijis suns. Bet ja nu ārsts redzēs, ka tie nemaz nav suņa kodieni? Tad droši vien viņš paziņos, kur nākas.
Nē, Doils izlēma, pārāk daudz ir likts uz spēles, lai riskētu, — nevienam nav jāzina par viņa atklājumu. Jo pagaidām Doils vienīgais zina, ka eksistē naudas koks, un no tā var gūt kādu labumu. It īpaši, ja viņam ir rolla, kas noslēpumainā kārtā ir saistīts ar šo koku, turklāt rollu, pat bez koka, ja veicas, var pārvērst naudā.
Viņš atkal iedarbināja automobili.
Pēc minūtēm piecpadsmit viņš to apturēja šķērsieliņā, uz kuru izgāja vecu daudzdzīvokļu namu sētas puses.
Paķēris maisu, viņš izkāpa no mašīnas.
Rolla joprojām nekustējās.
— Dīvaini, — Doils sacīja.
Viņš aptaustīja maisu. Tas bija silts, un rolla tikko jaušami sakustējās.
— Vēl jau ir dzīvs, — Doils atviegloti noteica.
Viņš izspraucās cauri atkritumu urnām, satrunējušu dēļu grēdām un tukšu konservkārbu kaudzēm. Kaķi, viņu pamanījuši, tumsā metās kur kurais.
— Neko teikt, ir gan jauka vietiņa, — Doils sa cīja. — Pavisam nepiemērota tādai meitenei kā Meibela.
Viņš sameklēja sētas durvis, uzkāpa pa čīkstošām kāpnēm un, iedams pa gaiteni, atrada
Mcibclas dzīvokli. Meitene satvēra viņu aiz piedurknes, ievilka iekšā, aizcirta durvis un atspiedās pret tām ar muguru.
— Es tā uztraucos, Cak!
— Nebija ko uztraukties, — Doils sacīja. — Neparedzēti sarežģījumi. Tas ir viss.
— Kādas tev rokas! — viņa iesaucās. — Un krekls!
Doils jautri sašūpoja maisu.
— Nieki vien ir, Meibel, — viņš teica. — Paskat, galvenais ir te, maisā.
Doils pameta acis visapkārt.
— Vai logi ir ciet?
Viņa piekrītoši pamāja.
— Padod galda lampu, — viņš sacīja, — noderēs rungas vietā.
Meibela izrāva vadu no sienas kontakta, noņēma abažūru un pasniedza lampu Doilam.
Pacēlis to, viņš noliecās pār maisu un atraisīja vajā.
— Es jau tam pāris reizes uzdevu, — viņš teica, — un pārmetu pār žogu, laikam šis ir drusku apdullis, tomēr riskēt nav vērts.
Viņš apgrieza maisu otrādi un izpurināja rollu uz grīdas. Tam pakaļ nolija divdesmitdolāru banknošu lietus.
Rolla ar cieņu piecēlās un nostājās vertikāli, kaut gan bija grūti aptvert, ka tas stāv taisni. Rollam pakaļējās ekstremitātes bija tik īsas, bet priekšējās tik garas, ka šķita, šis radījums sēž kā suns.
Rolla visvairāk atgādināja vilku vai drīzāk varenu kariķētu buldogu, kas rej mēnesi.
Meibela izmisīgi iespiedzās un metās guļamistabā, aizcirzdama aiz sevis durvis.
— Klusē jel, dieva dēļ! — Doils sacīja. — Visus sacelsi kājās. Kaimiņi domās, ka es tevi situ nost.
Augšā kāds sāka dauzīt ar kājām grīdu. Vīrieša balss ierēcās: «Ei, jūs tur, lejā, aizverieties!»
Rollam uz krūtīm iedegās uzraksts:
«ESMU IZSALCIS. KAD ĒDĪSIM?»
Doils norija siekalas. Viņš juta, ka uz pieres izspiežas auksti sviedri.
«KAS IR?» rolla turpināja. «RUNĀ, ES DZIRDU.»
Kāds skaļi pieklauvēja pie durvīm.
Doils aši pavērās visapkārt, redzēdams, ka grīda piebārstīta ar naudu, sāka to uzlasīt un bāzt kabatās.
Pie durvīm joprojām klauvēja.
Doils savāca naudu un atvēra durvis.
Tajās stāvēja vīrietis apakšveļā. Liela auguma, muskuļains un mazākais pēdu garāks par Doilu. Viņam pār plecu raudzījās sieviete.
— Kas te notiek? — vīrietis jautāja. — Mēs dzirdējām sievieti kliedzam.
— Ieraudzīja peli, — Doils atbildēja.
Vīrietis nenovērsa acis no viņa.
— Lielu peli, — Doils precizēja. — Varbūt pat žurku.
— Bet jūs, mister… kas jums noticis? Kur gan jūs tā esat saplēsis kreklu? …
— Spēlēju kārtis, — Doils attrauca un centās aizgrūst durvis ciet.
Taču vīrietis parāva tās vēl plašāk vaļā un ienāca istabā.
— Ja jums nav iebildumu, es paskatīšos… — viņš teica.
Sirdij vai stājoties, Doils atcerējās rollu.
Viņš apgriezās. Bet rollas nebija.
Guļamistabas durvis atvērās, un ienāca Meibeia. Viņa bija ledus auksta.
— Vai jūs, lēdij, šeit dzīvojat? — vīrietis apakšveļā vaicāja.
— Jā, šeit gan, — ierunājās sieviete, kas bija palikusi stāvam durvīs. — Es viņu bieži sastopu gaitenī.
— Vai šis puisis jums uzmācās?
— Nekādā ziņā, — Meibela sacīja. — Viņš ir mans draugs.
Vīrietis pagriezās pret Doilu.
— Tu esi vienās asinīs, — viņš teica.
— Ko lai dara … — Doils atbildēja. — Man vienmēr viss asiņo.
Sieviete parāva vīrieti aiz piedurknes.
Meibela sacīja:
— Es jums saku, nekas nav noticis.
— Ejam, dārgais, — sieviete uzstāja, vilkdama aiz piedurknes viņu projām. — Mēs viņiem neesam vajadzīgi.
Vīrietis negribīgi aizgāja.
Doils aizcirta durvis un aizslēdza tās.
— Velns lai parauj, — viņš teica, — mums nāksies no šejienes pazust. Šis vīrs tikmēr gudros gan tā, gan šitā, kamēr piezvanīs policijai, tā ieradīsies un saņems mūs ciet…
— Mēs, Cak, neko neesam izdarījuši, — Meibela sacīja.
— Var jau būt. Tomēr es diez kā nemīlu policiju. Nevēlos atbildēt uz jautājumiem.
Viņa piegāja Doilam tuvāk.
— Viņam taisnība, tu esi vienās asinīs, — Meibela sacīja. — Gan rokas, gan krekls.
— Un kāja arī, — viņš piebilda. — Rolla mani apstrādāja.
No atzveltnes krēsla aizmugures parādījās rolla.
«ES NEVĒLĒJOS NEKĀDUS PĀRPRATUMUS. NO SVESIEM VIENMĒR SLĒPJOS.»
— Re, kā viņš runā, — Doils neslēptā sajūsmā sacīja.
— Kas tas ir? — Meibela jautāja, pakāpdamās pāris soļu atpakaļ.
«ESMU ROLLA.»
— Mes sastapamies zem naudas koka, — Doils sacīja. — Mazliet saķildojāmies. Šim te ir kāds sakars ar koku — rolla ir vai nu tā sargātājs, vai vēl kas cits.
— Vai naudu dabūji?
— Nedaudz. Zini, šis rolla . ..
«IR IZSALCIS,» iedegās rollam uz krūtīm.
— Panāc šurp, — Meibela sacīja, — es tevi pār- siešu.
— Vai tad tu nemaz negribi dzirdēt? …
— Ne visai. Tu atkal esi bijis sprukās. Man liekas, tu tīšuprāt lien, kur nevajag.
Meitene aizveda Doilu uz vannas istabu.
— Apsēdies uz vannas malas, — viņa sacīja.
Rolla piegāja pie durvīm un apstājās.
«VAI JUMS NAV NEKĀDA ĒDAMĀ?» viņš jautāja.
— Ak kungs! — Meibela iesaucas. — Bet ko jūs vēlaties?
«AUGĻUS, DĀRZEŅUS.»
— Tur, virtuvē uz galda, ir augļi. Vai paradīt?
«PATS ATRADĪŠU,» rolla paziņoja un nozuda.
— Nesaprotu šo sīkuli, — Meibela sacīja. — Vispirms viņš tevi sakoda, bet tagad, izrādās, kļuvis par labāko draugu.
— Es viņam pāra reizes iegāzu, — Doils atbildēja. — Uzreiz iemācīju mani cienīt.
— Un viņš vēl mirst badā, — Meibela nosodoši piemetināja. — Nu apsēdies taču uz vannas malas. Es tevi apmazgāšu.
Viņš apsēdās, bet meitene sameklēja aptieciņā pudelīti ar kaut kādu brūnu šķidrumu, spirtu, vati un marles saiti. Nometusies ceļos, Meibela uzrotīja Doilam bikšu staru.
— Slikti, — viņa teica.
— Viņš apstrādāja mani ar zobiem, — Doils sacīja.
— Cak, ir jāiet pie ārsta, — Meibela uzstāja. — Tā var dabūt asinssaindēšanos. Un ja nu tam zobi bijuši netīri?
— Ārsts gribēs daudz ko zināt. Man arī bez viņa pietiek nepatikšanu.
— Cak, kas šis īsti ir?
— Tas ir rolla.
— Kāpēc to sauc par rollu?
— Nezinu. Sauc, un viss.
— Un kāpēc tu to atstiepi sev līdzi?
— Tas ir savu miljonu vērts. To var pārdot cirkam vai zooloģiskajam dārzam. Arī es pats varu ar to uzstāties naktslokālā. Rādīt, kā šis runā, nu, un vispār.
Meibela ātri un prasmīgi apmazgāja viņam brūces.
— Redzi, kāpēc vēl es to atstiepu šurp, — Doils sacīja. — Nu Metkalfs ir manās rokās. Es zinu ko tādu … Man tagad ir rolla, bet rollam ir kaut kāds sakars ar naudas kokiem.
— Kas tad tas — šantāža, vai?
— Nekādā ziņā ne! Savu mūžu nevienu neesmu šantažējis. Gluži vienkārši mums ar Metkalfu jānokārto mazs darījums. Varbūt pateicībā par to, ka turu muti, viņš uzdāvinās man kādu no saviem naudas kokiem.
— Bet tu taču pats teici, ka tur ir tikai viens naudas koks.
— Es redzēju tikai vienu. Tā kā bija tumšs, varbūt citus nepamanīju. Vai saproti, tāds cilvēks kā Metkalfs nemūžam neapmierināsies ar vienu naudas koku vien. Ja viņam ir viens, viņš izaudzēs vēl. Varam saderēt vienalga uz ko, ka viņam ir gan divdesmitdolāru, gan piecdesmitdolāru, bet varbūt pat simtdolāru koki.
Doils smagi nopūtās.
— Kā es gribētu kaut piecas minūtes pakavēties zem simtdolāru koka! Nodrošinātos uz visu mūžu. Plūktu dolārus ar abām rokām.
— Noģērb kreklu, — Meibela sacīja. — Jāpaskatās, cik stipri tu esi saskrāpēts.
Doils novilka kreklu.
— Vai zini, — viņš teica, — esmu gatavs zvērēt, ka naudas koki nav tikai Metkalfam vien. Visiem bagātniekiem tie ir. Viņi laikam gan ir apvienojušies slepenā biedrībā un nozvērējušies nekad par to nerunāt. Nemaz nebrīnītos, ka visa nauda ienāk no viņiem. Varbūt valdība vispār nedrukā naudu, bet vienīgi stāsta, ka drukājot…
— Ciet klusu, — Meibela pavēlēja, — un ne- rausties.
Viņa lipināja plāksteri Doilam uz krūtīm.
— Ko tu domā darīt ar rollu? — viņa jautāja.
— Ieliksim mašīnā un aizvedīsim pie Metkalfa. Tu paliksi ar rollu mašīnā un, ja kaut kas nebūs kārtībā, piedosi gāzi. Kamēr rolla atrodas pie mums, Metkalfs ir mūsu rokās.
— Tu esi traks! Es lai palieku viena ar šo riebīgo radījumu! Pēc visa, ko tas nodarījis tev!
— Paņemsi nūju un, ja kas, šim krietni uzbliezīsi.
— Tā tik vēl trūka, — Meibela sacīja. — Viena ar šo es nepalikšu.
— Labi, — Doils teica, — ieliksim to bagāžniekā. Ietīsim segā, lai neapdauzās. Varbūt pat labāk, ja šis būs ieslēgts.
Meibela šaubīdamās nogrozīja galvu.
— Ceru, Cak, ka tā būs labāk. Un ceru, ka ne- iekjūsim ķezā.
— Ir nedomā par to, — Doils atteica. — Posī- simies nu prom no šejienes. Mums jātiek laukā, iekāms šis slaists nav iedomājies piezvanīt policijai.
Durvīs, vēderu braucīdams, paradījās rolla.
«SLAISTS?» viņš jautāja. «KO TAS NOZĪME?»
— Ak tu kungs, — Doils sacīja, — kā lai šim to izskaidro?
«VAI SLAISTS IR TAS PATS KAS PLUKATA?»
— Uz to pusi ir, — Doils piekrita. — Slaists ir plukatam līdzīgs.
«METKALFS TEICA: VISI CILVĒKI, IZŅEMOT MANI, IR PLUKATAS.»
— Bet paklau, Metkalfam sava ziņa ir taisnība, — Doils sacīja.
«PLUKATA IR CILVĒKS, KAM NAV NAUDAS.»
— Šādu formulējumu gan nekad neesmu dzirdējis, — Doils iebilda. — Bet, ja tā, tad mani varat pieskaitīt pie plukatām.
«METKALFS TEICA: UZ PLANĒTAS NAV
K ārtības, jo naudas ir pārlieku maz.»
— Te nu esmu ar viņu vienisprātis.
«tāpēc es uz tevi vairs nedusmojos.»
— Ak dievs, — iesaucās Meibela, — izrādās, viņš ir pļāpa!
«MANS PIENĀKUMS — RŪPĒTIES PAR KOKU. VISPIRMS ES SADUSMOJOS, BET PĒC TAM NOSPRIEDU: NABAGA PLUKATA, VIŅAM NEPIECIEŠAMA NAUDA, TĀPĒC VIŅŠ NAV VAINOJAMS.»
— No tavas puses tas ir ļoti cildeni, — Doils sacīja, — tikai žēl, ka tev taS neienāca prātā, pirms liki mani uz zoba. Ja es būtu varējis vēl kaut piecas minūtes …
•— Esmu gatava, — teica Meibela. — Ja neesi pārdomājis, braucam.
3
Doils lēnām gāja pa celiņu uz Metkalfa mājas durvīm. Māja grima tumsā, un mēness bija noslīdējis līdz pat otrpus ielas augošo priežu galotnēm.
Uzkāpis pa ķieģeļu kāpnēm, viņš pie durvīm apstājās. Piezvanīja un gaidīja.
Atbildes nebija.
Tad piezvanīja no jauna. Un atkal nekādas atbildes.
Paraudzīja durvis. Tās bija slēgtas.
«Aizmukuši,» Doils nodomāja.
Izgājis uz ielas, viņš apgāja ap mājas stūri un šķērsieliņā uzrāpās kokā. Dārzs aiz mājas bija tumšs un kluss. Doils ilgi to vēroja, taču nekur nemanīja ne mazākās dzīvības pazīmes. Tad izņēma no kabatas laterniņu un paspīdināja. Gaismas aplītis lēkāja tumsā, kamēr uzdūrās izrakņātas zemes laukumam.
Doilam aizrāvās elpa, un viņš ilgi apgaismoja šo vietu, līdz pilnīgi pārliecinājās, ka nav kļūdījies.
Un kļūdījies viņš nebija. Naudas koks bija pazudis. Kāds to bija izracis un aizvedis.
Doils laterniņu izdzēsa un iebāza kabatā. Norāpās no koka un atgriezās pie mašīnas. Meibela nebija izslēgusi motoru.
— Viņi ir aizlaidušies, — Doils sacīja. — Neviena nav. Izrakuši koku un aizlaidušies.
— Tad jau labi, — Meibela atbildēja. — Esmu pat priecīga par to. Tagad tu mazākais neiepī- sies nekādās avantūrās ar naudas kokiem.
— Būtu derējis nosnausties… — Doils žāvādamies ieteicās.
— Man arī gribas gulēt. Braucam mājās un izguļamies.
— Tu varbūt izgulēsies, bet es ne, — Doils sacīja. — Iekārtojies aizmugurē. Es sēdīšos pie stūres.
— Kur tagad dosimies?
— Kad šodien fotografēju Metkalfu, viņš izteicās, ka šim ārpus pilsētas esot ferma. Rietumu pusē, pie Miivilas.
— Bet kāda tev tur daļa?
— Re, kāda: un ja nu viņam ir ellišķīgi daudz naudas koku …
— Viņam taču ir tikai viens koks. Pilsētas mājas dārzā.
— Bet varbūt velns zina cik. Varbūt šis koks te auga vienīgi tāpēc, lai Metkalfu pilsētā apgādātu ar kabatas naudu.
— Vai tu gribi teikt, ka mēs brauksim pie viņa uz fermu?
— Vispirms jāuzņem degviela un jāieskatās kartē, kur atrodas šī Milvila. Saderam, ka viņam tur ir vesels naudas dārzs. Iedomājies tik — koki rindu rindām un visi vienās banknotēs.
Večuks, vienīgā Milvilas veikala īpašnieks, kur pārdeva traukus un pārtikas preces un kur turklāt vēl savietojās aptieka un pasta kantoris, vir- pināja pirkstos sudrabainās ūsas.
— Jā, — viņš teica. — Metkalfa ferma atrodas viņpus pakalniem, aiz upes. Tā pat saucas «Jautrais pakalns». Sakiet man, kāpēc cilvēkam tā vajadzētu nosaukt savu fermu?
— Ko tik ļaudis nedara! — Doils atbildēja. — Kā līdz turienei lai ātrāk tiek?
— Vai tas ir jautājums?
— Bez šaubām …
Večuks nogrozīja galvu.
— Vai esat ielūgts? Vai Metkalfs jūs gaida?
— Nedomāju vis.
— Tad gan fermā iekšā netiksiet. Tai visapkārt ir sēta. Bet pie vārtiem sardze, tur ir pat īpaša mājiņa sargiem. Ja Metkalfs jūs negaida, neceriet tur iekļūt.
— Es pamēģināšu.
— Vēlu veiksmi, bet diez vai jums no tā kas iznāks. Labāk sakiet, kāpēc gan šim Metkalfam vajadzētu tā darīt? Apkaime te klusa. Neviens ap savu fermu neceļ astoņas pēdas augstu sētu ar dzeloņdrātīm pa virsu. Nevienam arī tik daudz naudas nesanāktu, lai varētu tādu sētu ierīkot. Jādomā, šis no kāda ļoti baidās.
— Ko nezinu, to nezinu, — Doils sacīja. — Bet tomēr, kā lai tiek uz turieni?
Večuks sameklēja zem letes papīra maisiņu, izņēma no kabatas zīmuļa galu un, vispirms pārlaidis tarn mēli, sāka lēnītēm zīmēt plānu.
— Kad būsiet pāri tiltam, brauciet pa šo ceļu — pa kreisi negriezieties, tas iet uz upi —, tiksiet
līdz gravai, tad redzēsiet pakalnu. Uzbraukusi taja, pagriezieties pa kreisi, un no turienes līdz Metkalfa fermai vairs tikai viena jūdze.
Viņš vēlreiz pārlaida mēli zīmulim un uzvilka primitīvu četrstūri.
— Are, šeit, — viņš sacīja. — Zemes gabals nav nekāds mazais. Metkalfs nopirka četras fermas un tās apvienoja.
Automobili gaidīja sapīkusi Meibela.
— Nu tu teiksi, ka 110 paša iesākuma tev nav bijusi taisnība, — viņa sacīja. — Viņam nekādas fermas nav.
— Vairs tikai dažas jūdzes palikušas, — Doils atbildēja. — Kā uzvedās rolla?
— Laikam atkal ir izbadējies. Dauzās pa bagāžnieku.
— Kāpēc izbadējies? Es tak pirms pāra stundām tam tik daudz banānu izbaroju!
— Varbūt šim ir garlaicīgi? Vai tas jūtas vientuļš?
— Man jau tā ir pietiekami daudz darīšanu, — Doils sacīja. — Vēl tikai trūka, lai es šo turētu pie rociņas.
Viņš iekāpa automobilī, iedarbināja to un sāka braukt pa putekļaino ielu, pārbrauca pāri tiltam, bet tai vietā, lai šķērsotu gravu, iegriezās ceļā, kas veda gar upi. Ja večuka zīmētais plāns ir pareizs, viņš domāja, tad, braucot pa šo ceļu, fermai varētu piekļūt no aizmugures.
Nolaidenos paugurus nomainīja stāvas, ar mežu un krūmājiem apaugušas klintis. Līkloču ceļš sa- šaurinājās. Automobilis piebrauca pie dziļas gravas, kas šķīra divas klintis. Pa gravas dibenu vijās pa pusei aizaugušas riteņu sliedes.
Doils nogriezās uz šīm sliedēm 1111 apstājās.
Tad izkāpa ārā un brīdi aplūkoja gravu.
— Ko stāvi? — Meibela jautāja.
— Grasos pie Metkalfa iekļūt no aizmugures, — viņš sacīja.
— Tu taču nedomā mani atstāt šeit?
— Es ilgi nebūšu.
— Turklāt šeit ir moskīti, — kukaiņus atgaiņādama, viņa sūdzējās.
— Aizver logus.
Doils jau devās projām, bet Meibela viņam uzsauca:
— Te palika rolla.
— Kamēr šis ir ieslēgts bagāžniekā, tikmēr tev klāt netiks.
— Bet viņš tā klaudzinās! Un ja nu kāds iet garām un izdzird?
— Dodu goda vārdu, ka pa šo ceļu jau pāris nedēļu neviens nav braucis.
Moskīti sīca. Viņš mēģināja no tiem atgaiņa- ties.
— Paklau, Meibel, — viņš lūdzās, — tu taču gribi, lai es šo lietu izbeidzu, vai ne? Tev taču nav nekādu iebildumu pret ūdeļādas kažoku? Jādomā, ka tu neatteiksies arī no briljantiem?
— Laikam jau ne, — viņa atzinās. — Tikai, lūdzams, pasteidzies. Es nevēlos te palikt, kad būs iestājusies tumsa.
Viņš pagriezās un gāja pa gravu uz priekšu.
Apkārt viss zaļoja košā, vasarīgā zaļumā. Un, ja neņem vērā moskītu sīkšanu, valdīja klusums.
Doilu, kas bija saradis ar pilsētas betonu un asfaltu, pārņēma bailes mežaino pakalnu zaļā klusuma priekšā.
Viņš nosita moskītu un nodrebinājās.
— Te nav nekā, kas varētu kaitēt cilvēkam, — viņš skaļi domāja.
Gājiens nebija viegls. Grava vijās starp pakalniem, un laukakmeņu un oļu sanesumu nosprostotā strauta izžuvusi gultne līkumoja no vienas kraujas līdz otrai. Laiku pa laikam Doilam nācās rāpties stāvā nogāzē, lai apietu nogruvumus.
Moskīti ar katru soli kļuva uzmācīgāki. Viņš aptina ap kaklu kabatlakatiņu un cepuri uzmauca dziļi uz acīm. Ne mirkli nepārtraukdams cīņu ar moskītiem, sita nost tos simtiem, taču no tā nekādas jēgas nebija.
Grava kļuva šaurāka un strauji virzījās augšup, Doils nogriezās un konstatēja, ka tālāk ceļš slēgts. Neskaitāmi vīnogulāju apvīti zari aizsprostoja gravu, nogruvums saslēdzās ar kokiem, kuri auga gravas pārkarenajās nogāzēs.
Tikt uz priekšu nebija iespējams. Nogruvums, šķiet, veidoja nepārtrauktu sienu. Zarus un akmeņus bija sacementējuši straumes atnestie dubļi. Tverdamies ar rokām un ar zābakos ieautajām kājām uztaustīdams katru izcilnīti, viņš uzrāpās augšā, lai šķērsli apietu. Moskīti metās viņam virsū veseliem bariem, viņš nolauza lapainu zaru un mēģināja no tiem atgaiņāties.
Tā nu viņš stāvēja, smagi elpodams un krekstē- dams, cenzdamies ieelpot pilnas krūtis gaisa. Un domāja, kā gan ir pamanījies iekļūt šādā ķibelē. Tāds piedzīvojums nebija viņa gaumē. Viņa priekšstats par dabu nekad nebija pārsniedzis labi kopta pilsētas parka robežas.
Un te nu, lūdzu, viņš atrodas kaut kur koku vidū, cenšas uzrāpties dieva aizmirstos uzkalnos, lai nokļūtu tur, kur, iespējams, aug naudas koki — naudas koku rindas, veseli dārzi, pat meži.
«Šādā afērā var ielaisties vienīgi naudas dēļ,» Doils nodomāja.
Viņš paraudzījās apkārt un atklāja, ka nogruvuma platums nepārsniedz divas pēdas un visā garumā ir vienāds. Nogruvums no otras puses izskatījās līdzens, it kā būtu īpaši nogludināts. Bija viegli noprotams, ka zari un akmeņi te nav krājušies gadu gadiem, nav strauta ūdeņu sanesti, bet, rūpīgi savīti, kļuvuši par nedalāmu veselumu.
Kas gan būtu uzņēmies tādu darbu, Doils brīnījās. Te bijusi nepieciešama gan pacietība, gan prasme, gan laiks.
Viņš mēģināja tikt skaidrībā, kādā veidā zari ir savīti, taču bez panākumiem. Viss bija tik sarežģīts, ka šķita esam viengabalaina masa.
Mazliet atpūties un atguvis elpu, viņš lauzās tālāk cauri zariem un moskītu mākoņiem.
Beidzot koki kļuva retāki, tā ka Doils jau varēja saskatīt debesu zilgmi. Kaut gan apkārtne te bija līdzenāka, soļot naskāk viņš nejaudāja, aiz noguruma kāju ikrus savilka krampji.
Galu galā viņš izkļuva meža norā. No rietumiem uzpūta spirgts vējiņš, un moskīti pazuda, ja neskaita tos, kuri bija ērti iekārtojušies viņa svārku krokās.
Elsdams kā pārguris suns, Doils atlaidās guļus zālē. Ne tālāk par simt jardiem viņam priekšā bija redzams Metkalfa fermas žogs. Kā mirdzoša čūska tas aizlocījās pa nokalnēm. Pirms žoga varēja saskatīt vēl vienu šķērsli — platu nezāļu joslu, šķita, ka kāds būtu uzracis zemi gar žoga malu un iesējis nezāles tāpat, kā sēj kviešus.
Tālu pakalnā koku lapotnes vidū neskaidri vidēja māju jumti. Bet uz rietumiem no ēkas pletās dārzs ar garām koku rindām.
Interesanti, Doils prātoja, vai tā ir iztēles rotaļa vai patiešām koku forma ir tāda pati kā tam kokam Metkalfa pilsētas dārzā? Un vai tā bija tikai iztēle, kas vedināja domāt, ka lapu zaļums ir citāds nekā meža kokiem un drīzāk atgādina jauniņu dolāru krāsu?
Saule svilināja muguru, un cauri izžuvušajam kreklam viņš juta tās starus. Pameta acis pulkstenī. Bija jau pāri trim.
Doils atkal palūkojās uz dārza pusi un tagad koku vidū saskatīja vairākas nelielas figūras. Viņš sasprindzināja skatienu, lai labāk varētu saredzēt, kas tur ir, un viņam šķita, ka tie ir rollas.
Doils sāka pārcilāt prātā dažādus uzvedības variantus, ja gadījumā neizdotos atrast Metkalfu, un visprātīgākais likās iekļūt dārzā. Viņš nožēloja, ka nav paķēris līdzi veco cukura maisu, kuru Meibela bija iedevusi.
Viņu uztrauca arī žogs, taču šī doma tūdaļ tika atvairīta. Par žogu būs jādomā tad, kad pienāks laiks rāpties tam pāri.
Kavēdamies šādās pārdomās, viņš līda pa zāli, un tas viņam visai labi paveicās. Neviens vēl viņu nebija pamanījis. Tiklīdz viņš ierāpsies un paslēpsies nezālēs, vairs nebūs jābaidās. Varēs pielavīties pie paša žoga.
Aizlīdis līdz nezāļu laukam, Doils notrīcēja, redzēdams, ka tā ir visbiezākā nātru audze, kādu viņš jebkad redzējis.
Doils pastiepa roku, un nātres to sadzēla. Kā lapsenes. Viņš paberzēja sadzelto vietu.
Tad mazliet paslējās uz augšu, lai palūkotos pāri nātru puduriem. Pa nogāzi šurp nāca rolla, un tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka zem kokiem bijuši redzami tieši rollas.
Doils paslēpās aiz nātrēm, cerēdams, ka rolla nebūs viņu pamanījis. Viņš gulēja knūpus zemē. Saule cepināja, un nātru sadzeltā roka dega kā applaucēta. Nu vairs nevarēja izšķirt, kas bija sliktāks: moskītu kodieni vai nātru dzēlieni.
Doils ievēroja, ka nātres viļņojas kā vējā, un tas bija dīvaini, jo vējš nupat bija norimis.
Nātres joprojām viļņojās, kamēr beidzot pašķīrās, veidodamas celiņu no žoga līdz viņa atrašanās vietai. Un tagad viņa priekšā stiepās taciņa, pa kuru varēja aiziet līdz pašam žogam.
Aiz tā stāvēja rolla, un uz krūtīm tam dega spožs uzraksts drukātiem burtiem:
«PANAC ŠURP, PLUKATA!»
Doils mirkli svārstījās. Tas, ka viņš ir atklats, nekam nederēja. Tagad jau nu katrā ziņā visas pūles un piesardzība ir vējā un turpināt slēpties zālē vairs nav nekādas jēgas. Viņš redzēja, ka citi rollas nāk lejup pa nogāzi uz žoga pusi, bet pirmais vēl arvien stāvēja, neizslēgdams aicinošo uzrakstu uz krūtīm.
Pēc tam burti nodzisa. Taču nātres joprojām bija nolīkušas un celiņš brīvs. Arī pārējie rollas bija pienākuši pie žoga, un nu visi pieci sastājās rindā.
Pirmajam uz krūtīm iedegās jauns uzraksts:
«TRĪS ROLLAS PAZUDUSI.»
Bet otrajam uz krūtīm iemirdzejas:
«VAI TU MUMS VARI KO PATEIKT?»
Trešajam:
«MĒS GRIBAM AR TEVI PARUNĀTIES.»
Ceturtajam:
«PAR PAZUDUŠAJIEM.»
Piektajam:
«PLUKATA, PANAC, LŪDZU, TUVĀK.»
Doils pieceļas. Tie varēja but slazdi. Ko viņš iegūs, sarunādamies ar rollām? Taču atkāpties bija par vēlu: viņš vispār varēja zaudēt iespēju piekļūt pie žoga. Ar neatkarīgu izskatu viņš lēnām gāja pa taciņu.
Aizkļuvis līdz žogam, Doils apsēdās zemē, un nu viņam galva atradās tādā pašā augstumā kā rollām.
— Es zinu, kur ir viens no tiem, bet nezinu, kur ir divi pārējie.
«VAI TU ZINI, KUR IR TAS, KAS BIJA PILSĒTĀ KOPĀ AR METKALFU?»
— Jā.
«SAKI MUMS, KUR TAS ATRODAS.»
— Tikai apmaiņas kartība.
Visiem pieciem uz krūtīm iedegās jautājums:
«apmaiņas kārtībā?»
— Es jums pateikšu, kur viens no tiem ir, bet jūs mani naktī uz vienu stundu ielaidīsiet dārzā tā, lai Metkalfs nezinātu. Un pēc tam izlaidīsiet ārā.
Tie apspriedās — katram uz krūtīm uzliesmoja un dzisa nesaprotamas zīmes. Pēc tam viņi, pagriezušies pret Doilu, nostājās rindā plecu pie pleca.
«MĒS NEVARAM.»
«MĒS ESAM NOSLĒGUSI VIENOŠANOS.»
«ESAM DEVUSI VĀRDU.»
«MĒS AUDZĒJAM NAUDU.»
«METKALFS TO IZPLATA.»
— Es gan neizplatītu, — Doils sacīja. — Varu pat apsolīt, ka to nedarīšu. Paturēšu naudu sev.
«NEIES TĀ LIETA,» rolla Nr. 1 paziņoja.
— Kas ta par vienošanos ar Metkalfu? Kāpēc jūs to noslēdzāt?
«AIZ PATEICĪBAS,» rolla Nr. 2 sacīja.
— Neazejiet mani. Būt pateicīgiem Metkal- fam …
«VIŅŠ MŪS ATRADA.»
«VIŅŠ MŪS IZGLĀBA.»
«VIŅŠ MŪS AIZSARGĀ.»
«UN MĒS VIŅAM PRASĪJĀM: KO VARAM JŪSU LABĀ IZDARĪT?»
— Aliā, un viņš teica: izaudzējiet man nedaudz naudas.
«VIŅŠ TEICA, KA PLANĒTAI NEPIECIEŠAMA NAUDA.»
«VIŅŠ TEICA, KA NAUDA PADARĪS LAIMĪGUS VISUS TEV LĪDZĪGOS PLUKATAS.»
— Lika drusciņ pagaidīt! — Doils ar sašutumu sacīja.
«MĒS TO AUDZĒJAM.»
«VIŅŠ IZPLATA.»
«KOPĒJIEM PŪLIŅIEM MĒS PADARĪSIM VISU PLANĒTU LAIMĪGU.»
— Nē, paskat vien, cik jauka misionāru kompānija!
«MĒS TEVI NESAPROTAM.»
— Misionāri. Cilvēki, kas noņemas ar visādiem labdarības pasākumiem. Veic labus darbus.
«MĒS ESAM DARĪJUSI DAUDZ LABA UZ NESKAITĀMĀM CITĀM PLANĒTĀM. KĀPĒC GAN LAI SEIT NEDARĀM LABUS DARBUS?»
— Kads tam sakars ar naudu?
«TĀ TEICA METKALFS. VIŅŠ TEICA, KA UZ PLANĒTAS VISA KĀ IR PIETIEKAMI, VIENĪGI NAUDAS TRŪKST.»
— Bet kur palika pārējie rollas, kuri ir pazuduši?
«VINI NEBIJA AR MIERU.»
«VINI AIZGĀJA PROM.»
«MĒS ĻOTI UZTRAUCAMIES, NEZINĀM, KAS AR VIŅIEM NOTICIS.»
— Jus nevarejat vienoties, vai ir vērts audzēt naudu? Pārējie droši vien domāja, ka labāk audzēt ko citu?
«MĒS NEESAM VIENISPRĀTIS ATTIECĪBĀ UZ METKALFU. VIŅI UZSKATA, KA METKALFS
MŪS KRĀPJ. BET MĒS DOMĀJAM, KA VINS IR AUGSTSIRDĪGS CILVĒKS.»
«Ir nu gan kompānijā!» Doils nodomāja. «Neko teikt, augstsirdīgs cilvēks!»
«ESAM PIETIEKAMI RUNĀJUSI. TAGAD PALIEC SVEIKS.»
Ka pēc komandas visi rollas pagriežas un devas pa nogāzi atpakaļ uz dārzu.
— Ei, jūs! — Doils iesaucās, pielēkdams kājās.
Aiz muguras bija dzirdama šalkoņa, un viņš
apcirtās apkārt.
Nātres bija sacēlušās augšā un taciņa aizvērusies.
— Ei, jūs! — Doils atkal iesaucās, taču rollas nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Tie gāja tālāk.
Doils staveja nomīdītaja laukumiņa, un visapkārt kā siena augšup slējās nātres — to lapas saulē spīdēja vien. Nātres auga kādas simt pēdas platā joslā gar žogu un sniedzās Doilam līdz pleciem.
Protams, cilvēks var izlauzties cauri nātrēm. Tās var pašķirt ar zābakiem, samīdīt, tomēr laiku pa laikam tās dzeldēs un, kamēr izkļūsi ārā, būsi caurcaurēm sadzeldēts. Un vai vispār viņš grib izkļūt no šejienes?
Galu galā, viņa stāvoklis nebūt nebija sliktāks kā agrāk. Varbūt pat labāks. Viņš taču bez sarežģījumiem bija ticis cauri nātrēm. Tiesa, rollas viņu nodevīgi bija šeit atstājuši.
Nav nekādas jēgas tagad doties atpakaļ, viņš domāja. Jo tik un tā, lai tiktu līdz žogam, nāksies atgriezties pa to pašu ceļu.
Viņš neuzdrošinājās rāpties pāri žogam, iekams nebija satumsis. Bet citur arī nebija, kur dēties.
Uzmanīgi noskatījis žogu, viņš saprata, ka tikt
pāri nebūs viegli. Astoņas pēdas stiepļu režģa un augšpusē trīs kārtas dzeloņdrāšu, kas piestiprinātas pie slīpi uz iekšpusi pavērstiem balstiem.
Žogam otrā pusē auga vecs ozols. Bijusi Doilam virve, viņš būtu varējis to apmest ap ozola zariem, bet virves nebija, tāpēc vajadzēja iztikt bez tās.
Viņš pieplaka pie zemes un jutās bezgala nelaimīgs. Miesa sūrstēja no moskītu dzēlieniem, roku bija apdedzinājušas nātres, kāja un nobrāzumi uz krūtīm smeldza, turklāt viņš nebija radis uzturēties tik spožā saulē. Bez tam vēl neganti sāka sāpēt zobs. Tā tik vēl trūka!
Viņš nošķaudījās. Sāpe atbalsojās galvā, un zobs iesmeldzās vēl stiprāk. «Savu mūžu neesmu redzējis tādas nātres,» viņš domāja, gurdeni aplūkodams to spēcīgos stublājus.
Droši vien rollas bija palīdzējuši Metkalfam tās izaudzēt. Rollām tīri labi veicas ar audzēšanu. Ja jau tie bija pratuši izaudzēt naudas kokus, tad varēja radīt jebkurus augus. Viņš atminējās, kā rolla bija licis nātrēm nogulties un atbrīvot viņam taciņu. Laikam gan to bija izdarījis tieši rolla, jo vēja tikpat kā nebija, un, pat ja būtu bijis, tas vienalga nevarētu reizē pūst uz divām pusēm.
Viņš nekad nebija dzirdējis par rollām līdzīgām būtnēm. Bet tie stāstīja kaut ko par labiem darbiem, ko paveikuši uz citām planētām. Lai ko šie būtu darījuši uz citām planētām, uz šīs viņi, bez šaubām, bija apvesti ap stūri.
Filantropi, viņš nodomāja. Varbūt misionāri no citas pasaules. Ideālistu kompānija. Un nu aizķērušies uz planētas, kas, iespējams, ne ar ko nav līdzīga citām pasaulēm, kurās tie bijuši.
Vai viņi maz saprot, kas ir nauda, viņš domīgi prātoja. Interesanti, kādas pasaciņas viņiem Metkalfs sastāstījis?
Acīmredzot Metkalfs pirmais viņiem uzdūries. Būdams visai pieredzējis naudas lietās un attiecībās ar cilvēkiem, viņš uzreiz bija aptvēris, kā var izmantot šo laimīgo tikšanos. Turklāt Metkal- fam ir organizācija, gangsteru banda, kas labi apguvusi pašsaglabāšanās likumus, un tā spēja nodrošināt slepenību. Viens cilvēks ar visu to netiktu galā.
Lūk, tā rollas tika galīgi apmuļķoti. Kaut nevarētu teikt, ka tie ir muļķi. Šie iemācījušies valodu. Un ne vien sarunu valodu, bet arī rakstītmāku. Un turklāt ir gluži prātīgi. Rollas laikam gan ir pat gudrāki, nekā šķiet. Tie taču savā starpā sazinās bez skaņām un tomēr ir iemācījušies saprast cilvēku valodu.
Saule jau sen bija nozudusi aiz nātru audzes. Drīz metīsies krēsla, un tad mēs ķersimies pie lietas, Doils nodomāja.
Aiz muguras iešalcās nātres, un viņš pielēca kājās. Varbūt taciņa radusies atkal, viņš drudžainā steigā gudroja. Varbūt tā rodas automātiski, noteiktās stundās.
Kaut kādā ziņā tā tas arī bija. Patiešām bija izveidojusies taciņa. Un pa to soļoja vēl viens rolla. Nātres viņa priekšā pašķīrās un aiz muguras tūliņ saslējās.
Rolla pienāca pie Doila.
«LABVAKAR, PLUKATA.»
Tas nevarēja būt automobiļa bagāžniekā ieslēgtais rolla. Šis, jādomā, bija viens no tiem, kuri bija atteikušies piedalīties naudas lietā.
«VAI TU ESI SLIMS?»
— Visas maliņas niez, — Doils sacīja, — un zobs sāp, un šķaudot šķiet, ka galva plīsīs pušu.
«VARU SALABOT.»
— Protams, tu vari izaudzēt aptiekkoku, kuram uz katra zara būs tabletes un marles saites, un visādi citi nieki.
«TAS IR ĻOTI VIENKĀRŠI.»
— Nu labi, — Doils noteica un apklusa. Viņš domāja, ka rollam patiešām tas var būt visai vienkārši. Galu galā, vairumu zāļu iegūst no augiem, un neviens taču nevar līdzināties rollām ērmīgu augu audzēšanā.
— Tu vari man palīdzēt, — Doils dedzīgi sacīja. — Tu spēj izārstēt dažādas slimības. Tu pat vari atrast pretvēža līdzekli un izgudrot kaut ko sirds slimību ārstēšanai. Ņemsim, piemēram, kaut vai parastu saaukstēšanos …
«PIEDOD, DRAUGS, BET MĒS NEGRIBAM IELAISTIES AR JUMS NEKĀDĀS DARĪŠANĀS. JOS ESAT MŪS PADARĪJUŠI PAR APSMIEKLU.»
— Aha, tatad tu esi viens no tiem, kuri aizbēga, — Doils satraukti ieteicās. — Tu izprati Metkalfa spēli…
Bet rolla vairs neklausījās. Tas saspringa, izstiepās garāks un tievāks, un lūpas tam savilkās, it kā gatavojoties kliedzienam. Tomēr rolla neiz- dvesa ne skaņas. Ne skaņas, taču Doilam, šķiet, sāka klabēt zobi. Tas bija pārsteidzoši — krēslas klusumā, kur tumstošajos kokos klusi žūžoja vējš, šalca nātres un tālumā, atgriežoties uz ligzdu, kliedza putns, bija noskanējis tāds kā šausmu kliedziens.
Sētas otrā pusē dzirdēja soļu troksni, un biezējošajā mijkrēslī Doils ieraudzīja piecus rollas, kas traucās lejup pa nokalni.
Kaut kas notiek, Doils domāja. Viņš bija par to pārliecināts. Viņš izjuta šī brīža nopietnību, bet nesaprata, ko gan tas varētu nozīmēt.
Rolla, kas stāvēja viņam blakus, bija raidījis kaut ko kliedzienam līdzīgu, taču tā bija pārāk augsta skaņa, lai to spētu uztvert cilvēka auss, un tagad, padzirdējuši šo kliedzienu, rollas no dārza skrēja šurp.
Pieci rollas sasniedza žogu un nostājās rindā gar to. Uz krūtīm visiem zaigoja dzimtās valodas neizprotamās zīmes un burti. Arī uz tā rollas krūtīm, kurš atradās blakus Doilam, mirdzēja neizprotamas zīmes, kuras mainījās tik ātri, ka šķita dzīvas.
Tā ir ķilda, Doils domāja. Pieci rollas aiz sētas strīdējās ar to, kurš atradās ārpusē, un varēja just, ka strīdiņš ir visai ass.
Bet viņš jutās šeit kā nejaušs garāmgājējs, kas nevijus iekļuvis ģimenes skandāla burzmā.
Rollas vicināja rokas, un nokrēslī, kas metās arvien tumšāks, zīmes uz viņu krūtīm likās spožākas.
Naktsputns iekliegdamies aizlidoja pāri viņiem, un Doils pacēla galvu, lai paskatītos, kas tas par putnu, un tajā pašā mirklī ieraudzīja cilvēkus, kuri skrēja uz žoga pusi. Viņu silueti bija skaidri saredzami gaišajā debess fonā.
— Ei, jūs, skatieties taču! — Doils sauca, un pats jutās pārsteigts, kāpēc kliedz.
Viņu izdzirdējuši, pieci rollas apgriezās, un tiem uz krūtīm parādījās vienādi uzraksti, it kā tie pēkšņi būtu par visu vienojušies.
Kaut kas nobrakšķēja, un Doils atkal pacēla galvu. Viņš redzēja, ka vecais ozols, kā milzu rokas grūsts, sāk liekties uz žoga pusi. Koks slīga arvien ātrāk un ātrāk, līdz beidzot ar sparu triecās žogam virsū. Doils saprata, ka laiks bēgt.
Viņš kāpās atpakaļ, taču kājas vairs neatrada zemi. Mirkli viņš centās saglabāt līdzsvaru, bet
nespēja un ievēlās bedrē. Tūlīt virs galvas atskanēja rībiens un milzīgais koks, sadragādams žogu, nogāzās zemē.
Doils gulēja pavisam klusi, neuzdrošinādamies pakustēties. Izrādījās, ka viņš ir iekritis kādā grāvī. Tas bija sekls, ne dziļāks par trim pēdām, bet kritiens bija bijis neveiksmīgs, un viņam mugurā tik tikko neiedūrās ass akmens. Pāri galvai pārkārās sīku un lielu zaru mudžeklis — ar savu galotni ozols bija aizsedzis grāvi. Pa tā zariem garām paskrēja rolla. Tas skrēja veikli un nedzirdami.
— Tie aizdrāzās turp, — kāds teica. — Uz mežu. Nebūs viegli tos sameklēt.
Par atbildi atskanēja Metkalfa balss:
— Tie jāatrod, Bili. Mēs nevaram pieļaut, ka šie aizbēg.
Pēc brītiņa Bills noteica:
— Nesaprotu, kas šiem lēcies. Šķita, ka tie ir ar visu apmierināti.
Metkalfs nolamājās:
— To visu ievārījis fotogrāfs. Nu, tas pats puisis, kurš uzrāpās kokā un man izmuka. Es nezinu, ko viņš ir pastrādājis un ko vēl pastrādās, taču varu apzvērēt, ka viņš te ir iejaukts. Un kaut kur tepat tuvumā atrodas.
Bills pagājās gabaliņu nostāk, un Metkalfs sacīja:
— Ja jūs viņu sastopat, tad ziniet, kas darāms.
— Protams, bos.
— Vidēja auguma, tāds mazliet ķerts.
Abi nozuda. Doils dzirdēja, kā viņi spraucās cauri nātrēm, gānīdami tās pēdīgiem vārdiem.
Doils nodrebinājās.
Viņam jātiek no šejienes laukā, un pēc iespējas ātrāk, jo drīz vien uzlēks mēness.
Metkalfs un viņa puiši netaisās dzīt jokus. Viņi nedrīkst pieļaut, ka šādā lietā tos apmuļķo. Ja tie viņu pamanīs, tad šaus bez brīdinājuma.
Tagad, kad visi ķer rollas, viņš varētu nemanīts ielavīties dārzā. Kaut gan Metkalfs droši vien ir atstājis savus ļaudis sargāt kokus.
Doils mazliet padomāja un atteicās no šādas ieceres. Viņa stāvoklī visprātīgāk bija pēc iespējas ātrāk aizkļūt līdz mašīnai un tikt tālāk no šejienes.
Viņš uzmanīgi izrāpās no grāvja. Kādu laiku nogaidīja, paslēpies zaros, un ieklausījās. Ne skaņas.
Viņš devās cauri nātru laukam pa cilvēku iemīto taciņu.
Un metās skriet pa nokalni uz mežu. Priekšā atskanēja sauciens, un Doils apstājās, sastinga. Tad atkal skrēja tālāk, sasniedza krūmāju un paslēpās.
Te pēkšņi viņš ieraudzīja, kā, paceldamies virs koku galotnēm, no meža iznirst kāds neskaidrs siluets. Tajā atvizēja pirmie mēness stari. Augšpusē siluets bija smails, bet uz leju paplašinājās, — vārdu sakot, tas atgādināja lidojošu Ziemassvētku eglīti, kas atstāj aiz sevis mirdzošu svītru.
Piepeši Doilam atmiņā uzausa tik cieši savītais aizsprostojums gravā. Un tad viņš saprata, kas ir šī pa gaisu lidojošā egle.
Rollas strādā ar augiem kā cilvēki ar metālu. Ja jau tie bija spējuši izaudzēt naudas koku un paklausīgas nātres, tad kosmosa kuģa izaudzēšana viņiem īpašas grūtības nevarēja sagādāt.
Kuģis, kā likās, pārvietojās lēni. No tā lejup nokarājās kaut kas tauvai līdzīgs, un tās galā kūļājās tāda kā lelle. Lelle raustījās un ik pa brīdim iespiedzās.
Kāds mežā sauca:
— Tas ir boss! Bili, dari taču kaut ko!
Tomēr bija skaidrs, ka Bi 11s neko nevar izdarīt.
Doils izšāvās ārā no krūmiem un metās skriet. Tagad bija īstais laiks paslēpties no šiem ļaudīm. Viņi bija aizņemti ar bosu, kurš vēl arvien turējās pie tauvas — varbūt aiz kuģa enkurķēdes, bet varbūt aiz slikti pietauvotas apvalka daļas. Kaut gan, ievērojot rollu meistarību, diez vai varētu domāt, ka tie slikti pietauvojuši kādu kuģa daļu.
Viņš stādījās priekšā, kas bija noticis: Metkalfs, ieraudzījis, ka rollas kāpj kuģī, kliegdams un šaudams metās pie tiem, un tieši tajā brīdī kuģis startēja, bet tauva, kas nokarājās no tā, cieši apvijās ap gangstera kājām.
Doils sasniedza mežu un drāzās lejup pa nokalni, klupdams pret saknēm, krizdams un atkal celdamies augšā. Un skrēja, kamēr atsitās ar galvu pret koku, tā ka dzirksteles vien gar acīm pašķīda.
Viņš apsēdās zemē un pataustīja pieri, būdams pārliecināts, ka ir ielauzis galvaskausu. Asaras plūda straumēm un tecēja pāri vaigiem. Tomēr piere nebija ielauzta un neasiņoja, kaut gan deguns bija stipri uztūcis.
Pēc tam viņš piecēlās un lēnām vilkās tālāk, taustīdams ceļu, jo, kaut gan mēness bija uzlēcis, zem kokiem valdīja necaurredzama tumsa.
Beidzot Doils aizkūlās līdz izžuvušajai strauta gultnei un gāja gar to. Atcerējies, ka Meibela gaida mašīnā, viņš pielika soli. Meitene droši vien ir pārskaitusies, Doils domāja, jo viņš taču bija solījies atgriezties, pirms iestāsies tumsa.
Viņš paklupa pret savijušos zaru pinkuli, kas bija palicis gravā. Ar roku pārvilka pār tā bezmaz vai pulēto virsmu un centās iedomāties, kas te pirms vairākiem gadiem bija noticis.
Kontroli zaudējis krītošs kosmiskais kuģis. Un nejauši tuvumā gadījies Metkalfs …
Sazin velns kas gan mūslaikos nenotiek, Doils prātoja.
Ja tie būtu satikuši nevis Metkalfu, bet kādu citu, kas lauza galvu ne tikai par dolāriem vien, uz Zemes varbūt rindām augtu koki un krūmi, kuri dotu cilvēcei visu, par ko tā sapņo, — līdzekļus pret ikvienu slimību, īstus līdzekļus pret nabadzību un bailēm. Un varbūt arī daudz ko citu, ko mēs nespējam ne iedomāties.
Bet tagad tie lido projām ar kuģi, ko uzbūvējuši divi rollas, kuri nenoticēja Metkalfam.
Viņš turpināja ceļu, domās pārlikdams, ka cilvēces cerības, alkatības un naida sagrautas, tā arī nav piepildījušās.
Tagad tie ir aizlidojuši. «Bet, paklau, visi taču nav projām! Viens rolla atrodas bagāžniekā.»
Viņš sāka soļot ašāk.
«Ko nu lai dara?» viņš gudroja. «Vai doties taisnā ceļā uz Vašingtonu? Vai uz VFR?»
Lai notiktu kas notikdams, palikušajam rollam jānonāk labās rokās. Jau tāpat zaudēts pārlieku daudz laika. Ja rolla tiksies ar zinātniekiem vai saistīsies ar valdību, tas var vēl paveikt visai daudz.
Doilu pārņēma uztraukums. Viņam ienāca prātā, ka rolla bija klaudzinājies pa bagāžnieku.
Ko tad, ja tas nosmaks? Bet ja nu tas bija gribējis pateikt ko svarīgu?
Slīdēdams uz oļiem, klupdams pret akmeņiem, viņš skrēja pa izžuvušo gultni. Biezs moskītu mākonis lidoja pakaļ, bet viņš tā steidzās, ka nejuta dzēlienus.
Tur augšā Metkalfa banda aptīra kokus, noplūcot miljoniem dolāru, Doils nodomāja. Tagad viņu
spēlīte ir beigusies, un viņi to zina. Viņiem nekas cits neatliek kā apraut kokiem lapas un pēc iespējas drīzāk pazust.
Varbūt, lai izaudzētu naudu, rollām koki nepārtraukti jānovēro.
Pēkšņi viņš uzgrūdās mašīnai, gandrīz pilnīgā tumsā apgāja tai apkārt un pieklaudzināja pie loga. Iekšā iespiedzās Meibela.
— Viss kārtībā! — Doils iesaucās. — Esmu atgriezies.
— Viss kārtībā, Čak? — viņa pārjautāja.
— Jā, — viņš nomurmināja.
— Esmu tik priecīga, •— viņa ar atvieglojumu sacīja. — Labi, ka viss kārtībā, jo rolla aizbēga.
— Aizbēga? Dieva dēļ, Meibel…
— Neļaunojies, Čak. Tas visu laiku klaudzināja un klaudzināja. Un man sametās žēl. Atvēru bagāžnieku un izlaidu šo ārā.
— Tātad rolla aizbēdzis, — Doils sacīja. — Bet varbūt tas kaut kur tepat tuvumā slēpjas tumsā …
— Nē, — Meibela nopūtās. — Tas aizdrāzās pa gravu. Bija jau tumšs, tomēr es metos tam pakaļ. Saucu, lai gan sapratu, ka nespēšu panākt. Man ļoti žēl, ka rolla aizbēga. Biju apsējusi viņam ap kaklu dzeltenu lentīti, un šis izskatījās tik piemīlīgs.
— Ka nu ne! — Doils sacīja.
Viņš domās kavējās pie rollas, kas lidoja izplatījumā. Tas dodas uz tālu sauli, aizvezdams sev līdzi cilvēces dižākās cerības, un ap kaklu tam plīvo dzeltena lentīte.