Pietiek izlasīt šajā krājumā ietvertos stāstus, lai ar dziļu pārliecību varētu apgalvot, ka Kli- fords Saimaks ir gudrs, labsirdīgs, ar patiesu humora izjūtu apveltīts cilvēks.
Gudrs, labsirdīgs un turklāt ar humora izjūtu. Rakstniekam šo īpašību ir vairāk nekā pietiekami, ja tām pievienojas vēl viena, proti, talants. Bet Saimaks, pēc manas dziļākās pārliecības, ir viens no vistalantīgākajiem rakstniekiem un tāpēc ierindojams amerikāņu fantastu pirmajā desmitā.
Klifords Donalds Saimaks dzimis 1904. gadā ASV Viskonsinas štatā, kur arī ieguvis universitātes izglītību. Pēc universitātes beigšanas izvēlējies žurnālista profesiju, viņš darbojās dažādos laikrakstos Un pat tagad, būdams viens no visievērojamākajiem ASV rakstniekiem fantastiem, joprojām strādā laikrakstā «Minneapolis Star» par nodaļas redaktoru.
Rakstnieks dzīvo nevis pašā Mineapolisā, bet gan nelielā ciematā Minetukas ezera krastā. Ir precējies, viņam ir divi bērni un daži pavisam nevainīgi hobiji: makšķerēšana, rožu audzēšana, šahs un filatēlija.
Literāro darbību Saimaks sāka 1930. gadā. Trīsdesmit sešu gadu laikā viņš publicēja vai- rakus lielus romānus — «Gredzens ap sauli» (1951), «Pilsēta» (1952), «Vēl un vēlreiz» (1955), «Laiks ir visvienkāršākā lieta» (1961), «Viņi iet kā cilvēki» (1962), «Pārsēšanās stacija» (1963), «Visa dzīvība zajo» (1965) — un neskaitāmus īsos un garos stāstus, kuri iespiesti ASV lielākajos zinātniskās fantastikas žurnālos un pēc tam iznākuši atsevišķos izdevumos. Dažiem viņa darbiem (romānam «Pārsēšanās stacija», garajam stāstam «Neaptverami plašais pagalms») piešķirta Hjūgo prēmija.
ASV prese pret Saimaku noskaņota labvēlīgi, un pazīstamais angļu prozaiķis Kingslijs Emiss, kas bieži vien uzstājas angļu un amerikāņu fantastikas pētnieka lomā, uzskata viņu par vienu no poētiskākajiem mūsdienu rakstniekiem fantastiem.
Tātad mūsu priekšā ir pilnīgi nobriedis vecākās paaudzes rakstnieks, kam ir savs viedoklis par mūsdienu svarīgākajiem notikumiem, rakstnieks, kas aizsniedzis meistarības virsotnes un izstrādājis visai individuālu radošo rokrakstu. Tuvāka iepazīšanās ar viņu mūsu lasītājiem sagādās patiesu prieku.
Taču, pirms runājam par Saimaka daiļrades neapšaubāmām vērtībām, gribētos minēt dažas viņa vājās puses, kas ir raksturīgas, kaut arī dažādā mērā, daudziem Rietumeiropas un amerikāņu literātiem.
Mums, rakstniekiem, kuri balstās uz sociālistiskā reālisma metodi, bieži vien pārmet: jūs nākotni redzat tādu kā iesaldētu — kā grandiozu, zilgi vizošu aisbergu, ko dēvējat par komunismu.
Šie pārmetumi liecina par tīri mehānisku, nevis dialektisku pieeju! Mēs patiešām uzskatām, ka komunisms ir vispilnīgākā sociālā formācija. Tomēr tas nemaz nenozīmē, ka mūsu priekšstats par komunismu ir absolūts un tātad nemainīgs. Mēs nākotnes sabiedrību skatām tās nepārtrauktā un bezgalīgā attīstībā un nepavisam nevēlamies nākamību ieslēgt stingrajos jau sasniegtā rāmjos. Mēs esam cieši pārliecināti, ka aiz laba sekos vēl kas labāks, bet aiz tā — vēl kas pilnīgāks. «Mēs nepavisam neuzskatām Marksa teoriju par kaut ko pabeigtu un neaizskaramu,» rakstīja V. I. Ļeņins, «gluži otrādi, mēs esam pārliecināti, ka tā ir likusi stūrakmeņus tai zinātnei, kas sociālistiem jāvirza tālāk visos virzienos, ja viņi negrib atpalikt no dzīves.»[2]
Un mūsu strīdam ar amerikāņu kolēģiem drīzāk ir filozofisks, nevis socioloģisks raksturs. Tas ir jautājums: vai zem zvaigznēm viss ir mūžīgs un nemainīgs?
Kādā no saviem rakstiem Aizeks Azimovs paziņoja, ka mūsdienu amerikāņu zinātniskajai fantastikai vispār nav raksturīga sociālo pārkārtojumu ideja, jo, viņa vārdiem runājot, «mūsu rakstnieki fantasti izsaka nopietnas šaubas, vai kāda jauna sabiedrība būs labāka … vai kaut kādi pieņemami pārkārtojumi automātiski novedīs pie utopijas». Vēl noteiktākus uzskatus par to izteicis cits amerikāņu rakstnieks — Makrei- noldss, kurš fantastikā sevi dēvē par eksperimentētāju sociologu (dažādos laikos publicēti viņa īsie un garie stāsti par nākotnes pasauli, kas balstās uz anarhismu, tehnokrātiju, sociālismu, komunismu, sindikālismu, «rūpniecisko feodālismu», valsts kapitālismu). Polemizēdams ar padomju literatūrkritiķiem, viņš rakstīja: «Acīmredzot tad, kad rakstnieki fantasti balstās uz datiem, kas ņemti no politekonomijas jomas, viņiem ir vieglāk iztēloties antiutopiju nekā pilnības kalngalus sasniegušu nākamības sabiedrību. Uz katru tādu darbu kā Bellami «Skatiens pagājībā» ir vairāki tāda rakstura darbi kā Orvela «1984. gads». Viens no tā cēloņiem varbūt slēpjas tur, ka mūsdienu sociālie institūti ir tik pilnīgi, ka jebkuras pārmaiņas tajos iespējamas tikai uz slikto pusi.»
Uzmanīgi pavērojot amerikāņu mūsdienu, protams, tikai nopietni ņemamo zinātnisko fantastiku, nākas atzīt, ka vienā jautājumā Azimovam un Makreinoldsam ir taisnība, proti, darbu ar konstruktīvu pieeju rītdienai, darbu, kuri viestu cerības, ka nākamība būs citāda, labāka nekā šodiena, tajā nemaz nav.
Tomēr jādomā, ka cēlonis sociālo utopiju trūkumam amerikāņu fantastikā slēpjas daudz dziļāk un tam ir vairāk aspektu, nekā šķiet Makreinoldsam.
Nebūt ne pēc visu amerikāņu rakstnieku pārliecības «mūsdienu sociālie institūti ir tik pilnīgi, ka jebkuras pārmaiņas tajos iespējamas tikai uz slikto pusi». Mēs zinām, ka tieši mūsdienu sociālie institūti un tā sauktais amerikāniskais dzīves veids tiek bargi un objektīvi kritizēti Reja Bredberija, Frederika Pola, tā paša Azimova, nu, un, protams, KJiforda Saimaka darbos. Bet, raugi, nākamību bez visspēcīgās naudas varas, nākamību, kas brīva no bailēm bezdarba dēļ, brīva no nežēlīgās konkurences — jo līdz labklājībai izlaužas tikai tas, kam ir spēcīgi muskuļi —, nākamību, kurā nepastāv cilvēka materiālā atkarība no citiem, — šādu nākamību pat viņi, šie rakstnieki humānisti, negrib, drīzāk gluži vienkārši nespēj iedomāties. Un tieši tāpēc viņi savos darbos attēlo «amerikāniskā dzīves veida» status quo uz Zemes arī pēc tūkstoš gadiem vai pārceļ mūs uz kādu citas galaktikas planētu, ko no mūsējās šķir desmitiem miljonu gaismas gadu.
Arī Saimaks nespēj izrauties no ierasto sociālo priekšstatu gūsta. Viņš veic ceļojumus laikā un telpā ar daudzkārt lietotiem, stipri vien apbružātiem segliem.
Iztēlojieties laiku, kad cilvēki dzīvos ne tikai uz Zemes, bet būs ieņēmuši arī teritorijas, kas atrodas pusmiljona gaismas gadu attālumā cita no citas… Taču viņu iedzīvošanās kāre paliks nesatricināma. «Šajā gadījumā mēs esam mednieki, kas dzenas nevis pēc zelta, vergiem vai kažokādām, bet pēc visa, kas gadās pa ķērienam. Reizēm atgriežamies tukšām rokām, bet dažkārt — ar trofejām. Galu galā parasti puse uz pusi vien iznāk — kaut kas līdzīgs vidējai darba algai. Taču mēs joprojām turpinām iebrukumus, cerēdami, ka laimīgs gadījums padarīs mūs par miljardieriem.» («Naudas žūksnis»)
«Jo ir jau pagājuši divsimt gadi, kopš Kupera priekšteči vieni no pirmajiem aizlidoja apgūt Marsu.» («Dienesta specifika»)
Tātad jau apritējis divsimt gadu kopš tā laika, kad daļa Zemes iedzīvotāju pārcēlušies uz Marsu un pārvērtuši to par visai labiekārtotu un pilnīgi patstāvīgu Zemes koloniju.
Taču šodien mēs vēl neesam pat aizkļuvuši līdz Marsam! Tas nozīmē, ka stāstā «Dienesta specifika» aprakstītos notikumus Saimaks pārcēlis kādus trīssimt gadus uz priekšu. Un tomēr: «Ieraksts darba grāmatiņā, rājiens personiskajā lietā — tas ir viss, kas nepieciešams, lai cilvēkam sabojātu karjeru, lai uz mūžu sagrautu visas cerības un viņu pašu nolemtu izraidīšanai uz svešu planētu.» Vai arī: «Šaura, draņķīga istabele.
Toties lēta. Pienāks diena, kad ari tāda nebūs pa kabatai. Nauda ir pie beigām, un, kad pēdējā būs iztērēta, vajadzēs meklēt darbu, vienalga, kādu.» Mūsu priekšā paveras iziruši karjera, bezdarba k draudi, mūžīgā problēma, kur lai ņem naudu, — un tas pēc trīssimt gadiem kā uz Zemes, tā uz Marsa! Tālas nākotnes cilvēks dzelžainā dolāru tvērienā, kas žņaudz, žņaudz, žņaudz ..,
Bet brīnumjaukajā stāstā «Aiz upes, meža malā», kam ir mazliet rūgtena kritušu rudens lapu piegarša un ko es ierindoju blakus labākajām Bredbcrija liriskajām novelēm, lasām: «… nedomāju, ka no tava plāna kas varētu iznākt. Nepagūsim. Ienaidnieks mūs aplencis, mums gluži vienkārši nav laika.»
Tātad atkal karš! Nesaudzīgais, visu iznīcinošais karš, no kura varbūt iespējams paglābties vienīgi … pagātnē.
Inženieris Forbss, Laika pārvaldes ierēdnis, drudžainā steigā aizsūta savus bērnus Polu un Elīnu uz fermu pie tāltāliem senčiem deviņpadsmitā gadsimta beigās. «… padomā,» inženierim raksta viņa brālis Džeksons, «kādu sajukumu tu radīsi šo divu labsirdīgo cilvēku dvēselēs, kad viņi sapratīs, kas par lietu. Viņi mīt savā klusajā pasaulītē, mierīgā, veselīgā. Mūsu neprātīgā laikmeta dvesma sagraus visu viņu dzīvi, visu ticību.» Bet, lūk, vēstules pēdējās rindas: «Ja es te pagūšu visu pabeigt un izkulšos no šejienes, tad būšu kopā ar tevi, kad pienāks gals.»
Tāpēc arī Saimakam rītdiena šķiet esam «nākotnes lamatas», kurās ieslēgti «nabaga cilvēki, nabaga izbiedētie bērni», tas ir, tāda, bet varbūt arī vēl sliktāka, nekā pēc vidusmēra amerikāņa priekšstatiem izskatās šodiena ar pārmērīgi smago nodokļu nastu, nekārtībām biržā, mākslīgi
kultivētajām bailēm 110 kodoltermiskā kara u. tml. Sis trūkums vai, maigāk izsakoties, paradums modelēt nākotni ar standarttrafareta palīdzību, proti, ar šodienas Amerikas dzīves īstenību, raksturīgs lielum lielajam vairumam amerikāņu rakstnieku fantastu un, starp citu, arī Saimakam.
Bet, par spīti Saimaka kļūdām socioloģijas jomā, mēs viņa personā tiekamies ar ievērojamu un interesantu rakstnieku, kurš stingri un konsekventi aizstāv savu pārliecību.
Te vispirms jāpievēršas hipotētiskajai problēmai par kontaktiem starp cilvēkiem un citplanētu civilizāciju pārstāvjiem.
Stāstā «Tikšanās uz Merkura» savstarpējās saprašanās jomā starp cilvēkiem, kuri nokļuvuši uz Merkura, un aborigēniem — enerģijas koncentrātu krāsainu gaisa balonu izskatā — vēl daudz ko varētu vēlēties, turpretī garajā stāstā «Neaptverami plašais pagalms» rakstnieks jau iezīmē lietišķa kontakta īstenošanas ceļus starp Zemes iedzīvotājiem un atnācējiem. Sie ceļi ved abpusēji izdevīgas tirdzniecības, informācijas apmaiņas sfērā u. tml. Ar vienu vārdu sakot, mierīga līdzāspastāvēšana!
Jāuzsver, ka šā kontakta praktisko īstenošanu Saimaks parasti uztic vienkāršajiem amerikāņiem, tādiem kā mehāniķis Hairams Tens («Neaptverami plašais pagalms») vai fermeris Beilzs («Operācija «Skunkss»»). Taču, tiklīdz šajā lietā iejaucas augsti kungi — ANO pārstāvis vai Pentagona pulkveži un ģenerāļi —, viss ir pagalam un līdzāspastāvēšana, izrādās, ir apdraudēta. Rakstnieks acīmredzot netic «to, kam rokās ir vara» labajai gribai un neskopojas ar asiem ironiskiem epitetiem un raksturojumiem.
Ir vērts dažus vārdus sacīt arī par «Naudas koku». Tajā darbojas rollas — atnācēji no citas planētas — un vienkāršs amerikāņu puisis Caks Doils. Pēc biznesmeņa Metkalfa padoma rollas sākuši audzēt fantastiskus naudas kokus, tādējādi cerēdami cilvēci padarīt laimīgu. Taču, sapratuši, ka Metkalfs viņus piekrāpis, gluži vienkārši iebāzdams savā kabatā to izaudzētos dolārus, rollas pamet Zemi.
Caks Doils, kurš nejaušības pēc ir klāt, kad rollu kuģis lido projām, sarūgtināts saka: «Ja tie būtu satikuši nevis Metkalfu, bet kādu citu, kas lauza galvu ne tikai par dolāriem vien, uz Zemes varbūt rindām augtu koki un krūmi, kuri dotu cilvēcei visu, par ko tā sapņo, — līdzekļus pret ikvienu slimību, īstus līdzekļus pret nabadzību un bailēm. Un varbūt arī daudz ko citu, ko mēs nespējam ne iedomāties… Viņš turpināja ceļu, domās pārlikdams, ka cilvēces cerības, alkatības un naida sagrautas, tā arī nav piepildījušās.»
Sis jautrais, spēcīga vienkāršās tautas humora apdvestais stāsts pēkšņi pieaug spēkā un liek lasītājam izdarīt pavisam bēdīgus secinājumus: alkatība un naids sagrauj cilvēces cerības.
Caks Doils domā par nepiepildītajām cerībām. Gribas ticēt, ka arī pats stāsta autors domā tieši tāpat. Un nepavisam ne tāpēc, ka to prasa viņa paša radītā situācija. Saimaks nepieder pie tiem fantastikas meistariem, kuriem nav pašiem sava viedokļa un kuri liek saviem varoņiem prātot un izteikties atbilstoši sižeta špikerim.
Rakstnieks arvien no jauna atgriežas pie jautājuma par hipotētiskiem kontaktiem ar saprātīgām citu pasauļu būtnēm. Un katrreiz, vienalga, vai tas ir romāns «Pārsēšanās stacija» vai humoristiskie stāsti «Operācija «Skunkss»» un «Putekļu zebra», vai skumju pārdomu pārpilnais «Bērnudārzs», Saimaks apgalvo, ka tiesības īstenot kontaktu pieder nevis politiskajiem bosiem, nevis Pentagona dūžiem un sabiedrības elitei, bet gan vienkāršajiem cilvēkiem, kuri laimi uz Zemes vēl joprojām nav guvuši.
«Bērnudārzu» nepieciešams paanalizēt sīkāk.
Kā ASV valdība sagaidīja atnācējus, kuri dāsni izdāvāja dāvanas, acumirklī likvidēja poliomielīta epidēmiju, izārstēja ar vēzi mirstošo Pīteru Saijē?
Vispirms tā mēģināja nomest atombumbu uz ēku, ko cēla svešinieki… Sagaidīja tos ar smagās artilērijas uguni, tanku uzbrukumu, ar visu ieroču šķiru koncentrāciju rajonā, kurā parādījušies svešinieki.
Tiesa, Zemes iedzīvotāju slepkavīgā tehnika nespēja nodarīt ne mazāko ļaunumu gigantiskajai ēkai, ko apjoza tāds kā aizsarglauks vai necaurlaidīga caurspīdīga siena. Taču ASV valdības agresīvā rīcība bija acīm redzama. Un tā izraisīja vispārēju nosodījumu: «Daudzās galvaspilsētās aizvien biežāk tiek izteikts uzskats, ka šī ēka nav tikai Amerikas rūpju objekts, ka visi lēmumi attiecībā uz to jāpieņem starptautiskā līmenī. Mēģinājums ēku bombardēt izraisīja šaubas, vai mūsu valsts, kuras teritorijā ēka atrodas, spēj rīkoties miera un taisnības vārdā.»
Te negribot nāk prātā pazīstamā amerikāņu komentētāja Voltera Lipmaņa izteikums. Runādams par ASV visai apšaubāmo politiku Āzijā, viņš dibināti uzsver: «… mēs varam mierīgi līdzāspastāvēt vienīgi tādā gadījumā, ja atteiksimies no mesiāniskās lieluma mānijas.»
Vai par to pašu, gan alegoriskā formā, nerunā arī KHfords Saimaks? Jo mēs taču zinām, ka mūsdienu zinātniskajā fantastikā kā spogulī atainojas cilvēces nemiers un rūpes. Vai nav nepieciešams likt vienlīdzības zīmi starp Zemes cilvēku iedomātu kontaktu ar citu zvaigžņu sistēmu saprātīgām būtnēm un dažādu valstu un tautu mierīgu līdzāspastāvēšanu uz mūsu vecās planētas?
Stāstā «Bērnudārzs» rakstnieks ne visai godbijīgi izturas pret ASV valdību un tās militārajām aprindām, šajā gadījumā pret izlūkdienesta pulkvežiem un majoriem, kuri pēc saviem ieskatiem mēģina nodibināt «kontaktus» ar svešiniekiem. Tiem, kas iebiedē un vienlaikus bīstas paši, ceļš uz atnācēju uzcelto majestātisko ēku ir slēgts! Tajā iekļūs Pīters Saijē, fermera meita Mērija Malcta, kareivis, kas ir sapratis, ka «karš beidzies», un daudzi jo daudzi citi, kuri vēl nav zaudējuši cerības.
«Zināms, viss ir, kā nākas,» Mērija saka. «Bija epidēmija, bet tagad vairs nav. Armija ir sakauta bez neviena upura. Arī atombumbas sprādziens novērsts. Vai tā nav, Pīter? Viņi jau maina mūsu pasauli uz labu. Vēzis un poliomielīts ir izzuduši, kaut gan ar šīm divām slimībām cilvēks cīnījās ilgus gadus un nekā nespēja tās uzvarēt. Nu ir gals kariem, gals slimībām, gals atombumbām — to, ko mēs paši nejaudājām veikt, viņi paveica mūsu vietā.»
Cilvēci tagad gaida mācības atnācēju izveidotajā universitātē. Taču jāsāk no pirmā stāva — bet to ir pavisam tūkstoš! —, no bērnudārza, no apmācību kursa, kā uz mūžu atbrīvoties no bailēm, aizdomām un neuzticēšanās.
Starp citu, slavenais angļu astrofiziķis Freds Hoils lekcijās Vašingtonas universitātē apgalvoja aptuveni to pašu, ko Saimaks. Runādams par Zemes iedzīvotājiem līdz šim vēl nepazīstamu sakaru formu, kas pastāv starp augsti attīstītām civilizācijām kosmosā, viņš atzīmē: «Manuprāt, pašreiz jau ir miljons vai vēl vairāk galaktiskās telefonu grāmatas abonentu. Mums vissvarīgāk ir parakstīties uz to, tas ir, kļūt par šo sakaru abonentiem. Kad būsim to izdarījuši, tad nokļūsim tikai pie kāpņu pamatnes, un man ir aizdomas, ka cilvēce tad atradīsies tādam bērnam līdzīgā stāvoklī, kurš pirmo reizi ieradies bērnudārzā.»
Te varētu mazliet pastrīdēties kā ar rakstnieku, tā ar zinātnieku. Vai ir vērts pacietīgi gaidīt nezin ko — bezgalīgi tālas zvaigznes viedos sūtņus, varbūt tos pašus, kuri uz savas planētas izveidojuši Galaktisko universitāti visāda veida saprātīgajām būtnēm ar atšķirīgu pasaules uzskatu un spējām? (Stāsts «Naudas žūksnis».)
Varbūt humānāk ir palīdzēt cilvēkiem ievest kārtību tik dārgajā, zaļganzilajā, neizsakāmi brīnišķīgajā pašu pasaulē? Palīdzēt gan ar labu padomu, gan ar aktīvu pretošanos ļaunumam, netaisnīgumam, alkatībai un neticībai, itin visam, kas vienkāršajiem cilvēkiem līdz šim traucē brīvi un viegli elpot!
Jo atšķirībā no daudziem spalvas brāļiem Saimaks nav zaudējis ticību cilvēces Saprātam! Par to liecina neparasti iespaidīgais un emocionālais stāsts «Mērķi sasniegusi paaudze», kas pēdējo gadu laikā ir viens no nozīmīgākajiem darbiem amerikāņu fantastikā.
Vairāk nekā tūkstoš gadus caur Visuma melno, zvaigžņaino okeānu traucas cilvēku roku darināts Kuģis. Uz tā nomainījušās jau četrdesmit paaudzes. Cilvēki sen aizmirsuši savu mērķi un
radījuši Mitu par vienīgo drošo un nekustīgo pasauli — Kuģi, ap kuru rit un kaisās zvaigznes.
Kuģis saviem iemītniekiem kļuvis gandrīz vai tas pats, kas senajiem babiloniešiem Zeme — cietzeme Visuma centrā, ap kuru, apgaismojot un sildot to, riņķo zvaigznes.
Laika ritumā mainoties paaudzēm, primitīva ticība un no pirrnā acu uzmetiena tikpat primitīvs likums vienoja un nomierināja cilvēkus. Likumam, kam viņi pakļāvās, vajadzēja pildīt noteiktus uzdevumus. «Katrā likumā jābūt kādai jēgai,» saka vecais Džošua, «citādi tas nav vajadzīgs.»
Stāsta varonis Džons Hofs ir vienīgais no Kuģa iemītniekiem, kuram galu galā atklāsies lidojuma mērķis un kļūs pieietamas Kuģa vadīšanai nepieciešamās zināšanas. Džons Hofs, apsūdzēts ķecerībā, zaudējis draugus un piespiedu kārtā kļuvis par slepkavu, pirmais saprot, ka nu jau vairāk nekā tūkstoš gadus cilvēces varenais Saprāts vada Kuģi uz mērķi un nemanāmi virza cilvēku rīcību. «Tas bija paredzēts uz Zemes,» Hofs saka sievai. «Katrs solis bija paredzēts. Viņi paredzēja gara tumsības stāvokli — vienīgo iespējamo, lai ļaudis pārciestu lidojumu. Paredzēja ķecerību, kura saglabās zināšanas. Uzbūvēja tik vienkāršu Kuģi, ka ikviens var to vadīt — ikviens. Viņi raudzījās nākotnē un paredzēja visu, kam jānotiek. Viņu plāni jebkurā brīdī apsteidza notikumus.»
Pēc savas iekšējās noskaņas stāstam «Mērķi sasniegusī paaudze» piekļaujas arī nelielā novele «Ciltstēvs».
Tā uzrakstīta pavisam citā manierē, kas atkal, šķiet, ir radniecīga Bredberija lirikai, taču arī šajā darbā ir tā pati skaidri uztveramā autora
doma. Noveles varonis Vinstons Kerbijs, tāpat kā Džons Hofs, kļūst par ceļvedi cilvēces Saprātam. Viņš zina, ka simt gadu ilgais ceļojums kosmosa dzīlēs ir «vēl viens lēciens, vēl viena uzvara, ko guvušas mazās, nerimtīgās smadzenes». Un šī augstā mērķa vārdā ir iespējams un nepieciešams izturēt jebkuras grūtības un neērtības.
Mans mērķis nav iztirzāt visus Saimaka stāstus, kuri ietverti šajā krājumā. Starp citu, neko neesmu teicis par stāstu «Burvīgā», kurā spoži humoristiski tiek izvirzīta viena no aktuālākajām problēmām visas pasaules zinātniskajā fantastikā, proti, cilvēks un robots. Esmu tikai mēģinājis izsekot Saimaka daiļrades tendencēm, un, tā kā to saknes meklējamas rakstnieka ticībā cilvēka un cilvēces Saprātam, domāju, ka iepazīšanos ar šo godīgo un talantīgo amerikāņu rakstnieku būtu derīgi turpināt.
Šajā krājumā Klifords Saimaks ir pārstāvēts gan kā lielisks humorists, gan kā izsmalcināts liriķis, gan arī kā humānists, kam rūp pasaules likteņi un kas spēj nodoties dziļām filozofiskām pārdomām un rast vispārinājumus.
V. Dmitrevskis