Paaudžu paaudzēs valdīja klusums. Tad klusums izbeidzās.
Agri no rīta atskanēja Dārdoņa.
Uzmodinātie cilvēki, savās guļvietās paslēpušies, ieklausījās Dārdoņā. Viņi zināja, ka reiz tai jābūt. Un ka šī Dārdoņa būs Gala sākums. No miega uztrūkās gan Džons Hofs, gan viņa sieva Mērija Hofa. Kajītē viņi bija divi vien: vēl nebija saņemta atvēle gādāt bērnu. Lai atļautos bērnu, vajadzēja atbrīvoties vietai; vajadzēja nomirt vecajam Džošua, un, to zinādami, abi gaidīja šī cilvēka nāvi. Juzdamies viņa priekšā vainīgi, viņi tomēr klusībā lūdzās, lai vecais ātrāk nomirtu, tad viņiem varēs būt bērns.
Dārdoņa aizgranda pāri visam Kuģim. Gulta, kurā, elpu aizturējuši, gulēja Džons un Mērija, pacēlās gaisā un atslējps pret sienu, piespiezdama viņus pie džinkstošā metāla. Visas pārējās mēbeles — galds, krēsli, skapis — gāzās virsū tai pašai sienai un tur palika, it kā siena būtu kļuvusi par grīdu, bet grīda — par sienu. Svētbilde nokarājās lejup no griestiem, kuri vēl nupat bija bijuši siena, brīdi tā šūpojās gaisā un tad nokrita.
Šai mirklī Dārdoņa aprima un atkal iestājās klusums. Taču tas vairs nebija tāds, kā iepriekš:
kaut ari skaņas nevarēja skaidri atšķirt, tomēr, ja ne ar dzirdi, tad ar nojautu varēja uztvert, kā pieaug mašīnu jauda, pēc ilgā miega no jauna modusies dzīvei.
Džons Ilofs parāpās ārā no gultas apakšas un, atspiedies uz rokām, pacēla gultu uz muguras, ļaudams izlīst laukā sievai. Tagad viņiem zem kājām atradās par grīdu kļuvusī siena ar salauzto mēbeļu gabaliem. Šīs bija ne tikai viņu mēbeles: pirms tam tās bija lietojušas daudzas jo daudzas paaudzes.
Jo te nekas negāja zudumā, nekas netika izmests. Tāds bija likums, viens no daudzajiem: te neviens nebija tiesīgs izšķērdēt, nebija tiesīgs ko izmest. Visu esošo izmantoja līdz pēdējai iespējai. Te apēda vajadzīgo daudzumu pārtikas — ne vairāk un ne mazāk; vienu un to pašu gaisu elpoja vēl un vēlreiz. Visi atkritumi nonāca konvertorā un pārvērtās par ko lietderīgu. Pat mirstīgās atliekas — arī tās lika lietā. Bet daudzu paaudžu dzīves ritumā kopš Pirmsākuma mirušo nebija bijis maz. Pēc kāda laika, varbūt visai drīz, arī Džošua kļūs par nelaiķi. Biedru labā viņš nodos savu miesu konvertoram, tādējādi pilnīgi atlīdzinādams visu, ko bija saņēmis no sabiedrības, izpildīdams savu pēdējo pienākumu — sniegdams tiesības Džonam un Mērijai tikt pie bērna.
«Bet mums vajag bērnu,» Džons domāja, stāvēdams laužņas vidū, «mums vajag bērnu, kuram es iemācīšu Lasītmāku un kuram nodošu Vēstuli.»
Arī par Lasīšanu bija likums. Lasīt bija noliegts, jo Lasīšana bija ļaunums. Šis ļaunums eksistēja kopš paša Pirmsākuma. Taču ļaudis sen- senis, vēl Lielās Atmodas laikā, iznīcināja to, tāpat kā daudz ko citu, un nosprieda, ka tam nav jāpastāv.
Džonam ļaunums jānodod savam dēlam. Tāds bija viņa sen mirušā tēva novēlējums, un Džons bija zvērējis to darīt, un tagad zvērestu vajadzēja pildīt. Un vēl tēvs viņam bija mantojumā atstājis gaužām satraucošu sajutu, ka likums ir netaisns.
Kaut gan likumi vienmēr bijuši taisnīgi. Jo tiem visiem ir bijis kāds pamatojums. Kā Kuģim, tā tiem, kas tajā mita, un viņu dzīves veidam bija jēga.
Bet, galu galā, varbūt viņam nemaz nenāksies nevienam nodot Vēstuli. Var izrādīties, ka viņš pats būs tas, kam tā jāatplēš, jo uz aploksnes ir rakstīts: «ATVĒRT GALĒJAS NEPIECIEŠAMĪBAS GADĪJUMA.» Iespējams, ka šī arī ir galēja nepieciešamība, nodomāja Džons Ilofs. Gan Dārdoņa, kas iztraucēja klusumu, gan siena, kas kļuva par grīdu, gan grīda, kas pārvērtās par sienu.
No citām kajītēm atlidoja balsu skaņas: pārbīļa saucieni, šausmu kliedzieni, spiedzīgas bērnu raudas.
— Džon, — Mērija sacīja, — tā bija Dārdoņa. Tagad drīz būs Gals.
— Nezinu, — Džons atbildēja. — Dzīvosim — redzēsim. Mēs taču nezinām, ko nozīmē Gals.
— Runā … — Mērija iesāka, un Džons nodomāja, ka tā ir bijis vienmēr.
Runā, runā, runā …
Par visu vienīgi runāja, neviens neko nelasīja, nerakstīja …
Un viņš atkal dzirdēja vārdus, kurus tik ļoti sen tēvs bija teicis:
— Uz smadzenēm un uz atmiņu nevar paļauties; atmiņa var ko sajaukt vai nodot aizmirstībai.
Bet rakstītais vārds ir mūžīgs un nemainīgs. Tas neko neaizmirst un nemaina savu nozīmi. Rakstītajam vārdam var uzticēties.
— Runā, — Mērija turpināja, — ka Gals iestāšoties drīz pēc Dārdoņas. Zvaigznes beigs riņķot un apstāsies melnajās debesīs, un tā būs droša zīme, ka Gals ir tuvu.
«Kam gals?» Džons nodomāja. «Vai mums? Vai Kuģim? Vai pašām zvaigznēm? Bet varbūt Gals visam — gan Kuģirn, gan zvaigznēm, gan lielajai tumsai, kurā zvaigznes met lokus?»
Viņam pārskrēja drebuļi pār kauliem, kad viņš iedomājās Kuģa vai cilvēku Galu, — ne tik daudz viņu pašu dēļ, kā tālab, ka tad pienāks gals arī lieliskajai, tik gudri izdomātajai, tik līdzsvarotajai kārtībai, kas noteica viņu dzīves ritumu. Taisni brīnums: ļaudīm taču allaž visa pietika, un nekad nebija nekā lieka. Ne ūdens, ne gaisa, ne pašu cilvēku, jo neviens nedrīkstēja gādāt bērnu, pirms kāds nebija nomiris un atbrīvojis tam vietu.
Gaitenī bija dzirdami steidzīgi soļi, uztrauktas balsis, un kāds ņēmās klaudzināt pie durvīm, kliegdams:
— Džon! Džon! Zvaigznes apstājušās uz vietas!
— Tā jau es domāju! — Mērija iesaucās. — Džon, es taču tev teicu. Viss notiek, kā bija pravietots.
Kāds klauvēja pie durvīm.
Un durvis atradās tur, kur tām jābūt, tur, kur pienācās, lai pa tām varētu iziet tieši gaitenī, nevis kāpt pa kāpnēm, kas tagad bezmērķīgi karājās pie sienas, kura iepriekš bija bijusi grīda.
Kāpēc es to neiedomājos agrāk, viņš sev klusībā vaicāja. Kāpēc neaptvēru, ka tas ir muļķīgi: kāpt augšup līdz durvīm, kuras atveras griestos? Bet, iespējams, viņš nodomāja, tā vajadzēja būt vienmēr. Varbūt tā, kā bija līdz šim, nebija pareizi? Un tātad arī likumi varēja būt aplami…
— Es eju, Džo, — Džons sacīja.
Viņš paspēra soli uz durvju pusi, pavēra tās un redzēja: tas, kas bija gaiteņa siena, tagad veidoja grīdu; no kajītes tagad varēja iziet gaitenī, pa to šurpu turpu šaudījās cilvēki. Un viņš nodomāja: tagad var noņemt kāpnes, ja jau tās nav vairs vajadzīgas. Tās var nolaist konvertorā, un mums būs tāda rezerve kā vēl nekad.
Džo satvēra viņu aiz rokas un teica:
— Ejam.
Viņi devās uz novērošanas kabīni. Zvaigznes stāvēja uz vietas.
Viss bija, kā pravietots. Zvaigznes bija nekustīgas.
Tas viesa izbailes, jo tagad varēja redzēt, ka zvaigznes nav vis tikai riņķojošas ugunis, kas pārvietojas uz gluda, melna priekškara fona. Tagad varēja redzēt, ka tās karājas tukšumā; tamdēļ aizrāvās elpa un pakrūtē sāka smelgt. Gribējās stingrāk pieķerties pie margām, lai sagla- bātu līdzsvaru galvu reibinošā bezdibeņa mala.
Šajā dienā nebija rotaļu, nebija pastaigu, nebija trokšņainās jautrības izpriecu zālē. Visur pulcējās uztrauktu, izbiedētu cilvēku bariņi. Ļaudis skaitīja lūgšanas baznīcā, kur atradās pati lielākā Svētbilde, kas attēloja Koku un Puķes, un Upi, un Māju tālumā, un Debesis ar Mākoņiem, un Vēju, kurš nebija redzams, bet bija sajūtams. Cilvēki piekopa un sakārtoja kajītes naktij, uzkāra atpakaļ Svētbildes, katras ģimenes vislielāko dārgumu, ņēma nost kāpnes.
Mērija Hofa izvilka Svētbildi no lūžņu kaudzes uz grīdas. Džons, pakāpies uz krēsla un pielāgodams gleznu sienai, kas iepriekš bija bijusi grīda, prātoja, kā tas nāk, ka katra Svētbilde mazliet atšķiras no citām. Tas viņam tikai tagad bija iešāvies prātā.
Ari Hofu Svētbildē bija Koks un bija Aitas zem Koka, un vēl bija Zogs, un Strautiņš, bet pašā stūrī — dažas mazītiņas Puķītes. Nu, un, protams, Zāle, kas sniedzās tālumā līdz pašām Debesīm.
Kad Svētbilde bija piekārta, bet Mērija aizgājusi uz blakus kajīti patriekties ar citām pārbiedētajām sievietēm, Džons šķietami bezrūpīgi gāja pa gaiteni, lai neviens nepamanītu, cik ļoti viņš steidzas.
Taču Džons steidzās: pat pašam bija brīnums, kāda neparasta skuba kā stipra roka grūž viņu uz priekšu.
Viņš cītīgi izlikās, ka neko nedara, gluži vienkārši nosit laiku. Un tas bija viegli, jo viņš citu neko nebija darījis visu mužu; un neviens neko citu nedarīja. Izņemot tos laimīgos vai neveiksminiekus, kuri bija mantojuši nodarbošanos: lopu un putnu kopšanu vai hidroponisko oranžēriju uzraudzīšanu.
Bet vairums no viņiem, Džons domāja, lēnām iedams uz priekšu, visu mūžu to vien darīja ka veikli nosita laiku. Tāpat kā viņš un Džo ar bezgalīgo šaha spēlēšanu, ar akurāto katra gājiena un katras partijas pierakstu. Viņi aizvadīja neskaitāmas stundas, analizēdami savu spēli pēc šiem pierakstiem, un rūpīgi komentēdami katru izšķirošu gājienu. Bet kāpēc gan ne, viņš sevī nosprieda. Kāpēc nepierakstīt un nekomentēt spēli? Ko tad vēl lai dara? Ko vēl?
Gaitenī vairs neviena nebija un tumsa bija kļuvusi vēl dziļāka, jo tikai šur tur dega pa kādai spuldzītei. Ilgus gadus tās no gaiteņiem pārvietoja uz kajītēm, un tagad to šeit tikpat kā vairs nebija.
Ticis līdz novērošanas kabīnei, Džons ieslīdēja tajā un uzmanīgi vēroja gaiteni. Viņš nogaidīja: ja nu kādam ir ienācis prātā viņu izsekot, kaut arī zināja, ka neviena nebūs; bet ja nu tomēr kāds pēkšņi uzrodas, — riskēt viņš nedrīkstēja.
Taču aizmugurē neviena nebija, un viņš devās tālāk, līdz nonāca pie salauztā eskalatora, kurš veda uz centrālajiem stāviem. Arī te bija kas jauns. Agrāk, kāpjot augšup no stāva uz stāvu, viņš nemitīgi zaudēja svaru, kustības kļuva arvien brīvākas, viņš drīzāk peldēja nekā gāja uz Kuģa centru. Šoreiz svara zuduma nebija, «peldēt» gaisā neizdevās. Viņš vilkās, citu pēc cita pārvarēdams sastingušos eskalatorus, līdz aizmugurē palika visi sešpadsmit klāji.
Patlaban Džons gāja pa tumsu, jo šeit visas spuldzes daudzo gadu gaitā bija izgrieztas vai pārdegušas. Viņš kāpa augšup taustīdamies, turēdamies pie margām. Beidzot aizkļuva līdz vajadzīgajam stāvam. Tā bija aptieka: pie vienas sienas stāvēja medikamentu skapis. Viņš sameklēja vajadzīgo atvilktni, atvēra to, iebāza roku un izvilka trīs lietas, kuras, kā viņam bija zināms, tur atradās: Vēstuli, Grāmatu un spuldzi. Viņš pārvilka ar roku pār sienu, ielika ietverē spuldzi; mazajā istabiņā iedegās gaisma, un viņš ieraudzīja putekļus, kas sedza grīdu, mazgājamo ierīci ar bļodu un tukšos skapjus ar vaļējām durvīm.
Viņš pagrieza Vēstuli pret gaismu un izlasīja uz aploksnes ar lieliem burtiem uzdrukātos vārdus: «ATVĒRT GALĒJAS NEPIECIEŠAMĪBAS GADĪJUMA.»
Kadu laiku viņš staveja, kavedamies pārdomās. Bija atskanējusi Dārdoņa. Zvaigznes kļuvušas nekustīgas. Jā, šis ir tas gadījums, viņš nolēma, galējas nepieciešamības gadījums. Jo bija taču pravietots: kad atskanēs Dārdoņa un zvaigznes kļūs nekustīgas, tas nozīmēs, ka Gals ir tuvu. Bet, kad Gals ir tuvu, tā arī ir galējā nepieciešamība.
Džons turēja Vēstuli rokā un svārstījās. Ja viņš to atvērs, viss būs beidzies. Dēls no tēva vairs nemantos ne Vēstuli, ne Lasīšanu. Lūk, brīdis, kura dēļ Vēstule gājusi caur daudzu paaudžu rokām.
Viņš lēnām apgrieza Vēstuli un novilka ar nagu gar aizlīmēto malu. Sakaltušajā vaskā radās plaisa, un aploksne atvērās.
Izņēmis Vēstuli un uz galdiņa spuldzes gaismā atlocījis to, viņš sāka lasīt, kustinādams lupas un čukstus izrunādams vārdus kā cilvēks, kam ir grūti senā vārdnīcā atrast to nozīmi.
«Manam tālajam pēctecim.
Tev jau ir teikuši — un tu laikam tici, ka Kuģis ir dzīve, ka tas sācies ar Mītu un beigsies ar Leģendu, ka ta arī ir vienīga realitate, kurā nav jāmeklē ne jēga, ne mērķis.
Es nesākšu tev izklāstīt Kuģa jēgu un norīkojuma mērķi, jo tas ir veltīgi: kaut arī mani vārdi būs patiesi, taču paši par sevi tie ir bezspēcīgi pret taisnības izkropļojumiem, kuri taja laikā, kad tu šo novēlējumu lasīsi, jau var būt pārvērtušies par reliģiju.
Tomēr Kuģim ir kāds mērķis, kaut gan jau tagad, kad es rakstu, tas ir zudis, bet, Kuģim turpinot savu ceļu, tas būs ne vien zudis, bet arī aprakts zem visdažādākajiem izskaidrojumiem.
Kad tu lasīsi Vēstuli, Kuģa un tajā mītošo cilvēku eksistence būs izskaidrota, taču šis izskaidrojums nebalstīsies uz zināšanām.
Lai Kuģis izpildītu savu norīkojumu, nepiecie- ^ šamas zināšanas. Un tās var iegūt. Es, kas būšu jau miris, kura miesas būs pārvērtušās sen apēstā augā, sen novalkātā drānas gabalā, skābekļa molekulā, mēslojuma šķipsniņā, — es saglabāju šīs zināšanas tev. Vēstules otrajā lapiņā tu atradīsi norādījumu, kā pie tām tikt.
Es novēlu tev apgūt un izlietot šīs zināšanas, lai velti neietu bojā ne to ļaužu dzīve un domas, kuri raidīja Kuģi ceļā, ne arī to, kuri Kuģi radīja un kuri pašlaik mīt tā sienās, lai kaut kur tālo zvaigžņu vidū nenomirtu cilvēka sapnis.
Tajā laikā, kad lasīsi šo Vēstuli, tev būs zināms vēl labāk nekā man: nekas nedrīkst iet zudumā, neko nedrīkst iztērēt veltīgi, visi krājumi jāsaudzē un jāsaglabā tam gadījumam, ja kādreiz to varētu pietrūkt. Bet, ja Kuģis neizpildīs norīkojumu, nesasniegs mērķi, tā būs milzīga, neiedomājama izšķērdība. Tas nozīmēs, ka veltīgi izniekots tūkstošiem dzīvību, gājušas zudumā zināšanas un cerības. % Mans vārds tev paliks svešs, jo tad, kad tu šo lasīsi, tas jau būs pagaisis kopā ar roku, kas tagad tur spalvu. Taču mana Vēstule dzīvos, bet tajā — manas zināšanas un mans novēlējums.
Tavs sencis.»
Parakstu Džons nevarēja salasīt. Viņš ļāva Vēstulei nokrist uz putekļainā galdiņa. Tās teksts bija v viņu apdullinājis kā āmura belziens.
Kuģis, kura sākums bijis Mīts, bet beigas būs Leģenda. Tomēr Vēstule apgalvo, ka tie ir meli. Ir bijis mērķis, ir bijis noteikts norīkojums.
Norīkojums … Ko tas nozīmē? Grāmata, viņš atcerējās. Tā pastāstīs, ko nozīmē norīkojums.
Ar drebošam rokām viņš izņēma Grāmatu no atvilktnes, atvēra to uz burtu «ri» un bailīgi vilka pirkstu pār slejām: «Norādījums… norēķins… noriets … norīkojums … norīkojuma vieta …»
«Norīkojuma vieta — vieta, uz kurieni kāds tiek sūtīts, uz kurieni liek doties; paredzētais brauciena mērķis.»
Tātad Kuģim ir norīkojums. Kuģis uz kaut kurieni dodas. Pienāks diena, kad tas sasniegs mērķi. Un, protams, tas arī būs Gals.
Kuģis uz kaut kurieni dodas. Bet kā? Vai patiešām tas kustas?
Viņš neticīgi papurināja galvu. Tam nav iespējams ticēt. Kustas taču zvaigznes, nevis Kuģis. Jābūt kādam citam izskaidrojumam, viņš nodomāja.
Džons paņēma Vēstules otro lapiņu un izlasīja, taču lāga nesaprata: viņš jutās noguris, un galvā bija īsts juceklis. Viņš ielika Vēstuli, Grāmatu un spuldzi atpakaļ atvilktnē.
Tad aizslēdza to un izskrēja no istabas.
Apakšstāvā viņa prombūtne nebija pamanīta, un viņš grozījās cilvēku vidū, cenzdamies atkal kļūt par vienu no tiem, paslēpt savu piepešo kailumu zem labsirdīga biedriskuma maskas, taču tāds kā tie citi viņš vairs nebija.
Un šāds iznākums bija visam tam, ka viņš zināja, zināja drausmu lietu — Kuģim ir mērķis un norīkojums, tas no kādas vietas ir izlidojis un uz kaut kurieni dodas, un, kad Kuģis tur ieradīsies, būs Gals, taču nevis cilvēku, nevis Kuģa, bet tikai ceļojuma Gals.
Viņš devās uz zāli un durvīs apstājās. Džo ar Pītu spēlēja šahu, un pēkšņi Džons iedegās dusmās no domas, ka Džo spēlē ar kādu citu, jo neskaitāmus gadus Džo bija spēlējis tikai ar viņu. Taču dusmas ātri atvēsa, Džons paskatījās uz figūriņām un pirmoreiz tās pa īstam ieraudzīja — viņš redzēja, ka tie ir parasti izgriezti koka gabaliņi un ka tiem nav vietas viņa jaunajā Vēstules un mērķtiecīguma pasaulē.
Džordžs sēdēja viens pats un spēlēja soliteru. Daži spēlēja pokeru uz metāla ripiņām, kuras visi dēvēja par naudu, kaut gan, kāpēc tieši par naudu — neviens nevarēja pateikt. Sacīja, ka tās gluži vienkārši tā sauc, kā Kuģi dēvē par Kuģi, bet zvaigznes par zvaigznēm. Luīze un Irma sēdēja kaktā un klausījās vecu, gandrīz pavisam nospēlētu plati. Asa, klusināta sievietes balss dziedāja pār visu zāli:
— Uz zvaigznēm mans mīļotais devies,
Un atpakaļ nebūs tik drīz …
Džons iegāja iekšā, un Džo pacēla acis no šaha galdiņa.
— Mēs tevi meklējām.
— Es pastaigājos, — Džons atbildēja. — Biju tālu, centrālajos stāvos. Tur viss ir otrādi. Tagad tie atrodas augšā, nevis iekšpusē. Arvien jākāpj uz augšu.
— Zvaigznes augu dienu bija nekustīgas, — ierunājās Džordžs.
Džo pagriezās pret viņu un sacīja:
— Tās vairs nekustēsies. Tā ir teikts. Tas ir Gala sākums.
— Bet kas ir Gals? — Džons vaicāja.
— Nezinu, — Džo atteica un pievērsās spēlei.
Gals, Džons domāja. Un neviens no viņiem nezina, kas ir Gals, tāpat kā viņiem nav ne jausmas, kas ir Kuģis vai nauda, vai zvaigznes.
— Šodien mums sanākšana, — Džordžs sacīja. <ļ
Džons piekrītoši pamāja. Viņš zināja, ka visi '
sapulcēsies. Sanāks kopā, lai gūtu atvieglojumu, baudītu omulību un justos drošībā. Atkal stāstīs Mītu un skaitīs lūgsnas Svētbildes priekšā. «Bet es?» viņš klusībā domāja. «Bet ko es?»
Džons apcirtās apkārt un izgāja gaitenī. Labāk nebūtu bijis nekādas Vēstules, nekādas Grāmatas, jo tad viņš būtu viens no pārējiem, nevis vienpatis, ko nomāc mokošas pārdomas, kur tad ir taisnība — Mītā vai Vēstulē?
Viņš sameklēja savu kajīti un iegāja iekšā. Mērija bija atlaidusies gultā un palikusi zem galvas spilvenus. Spuldze meta telpā nespodru gaismu.
— Beidzot, — viņa teica.
— Es biju pastaigāties, — Džons sacīja.
— Pastaigas dēļ esi nokavējis pusdienas,— Mērija piemetināja. — Tur ir.
Ieraudzījis pusdienas uz galda, viņš piestūma klāt krēslu un apsēdās.
— Paldies.
Mērija nožāvājās.
— Nogurdinoša diena, — viņa sacīja. — Visi tik satraukti. Šodien mums jāsanāk kopā.
Pusdienās bija proteīna raugs, spināti ar zirņiem, biezs maizes rieciens un bļodiņa sēņu un zāļu zupas. Un precīzi nomērīts ūdens daudzums pudelē. Noliecies pār bļodiņu, viņš strēba zupu.
— Dārgais, tu nemaz neesi satraukts kā citi.
Džons pacēla galvu un paskatījās Mērijā.
Pēkšņi viņam iešāvās prātā: bet kā būtu, ja viņai pateiktu? Tomēr nekavējoties atvairīja šo domu, baidīdamies, ka savā vēlmē dalīties ar kādu galu
galā viņai visu izstāstīs. Nepieciešama paškontrole, viņš sprieda. Ja viņš par to runās, tas tiks pasludināts par ķecerību. Mita un Leģendas noliegumu. Un tad Mērija, tāpat kā citi, novērsīsies no viņa un sievas acīs viņš ieraudzīs riebumu.
Viņš pats ir pavisam kas cits: gandrīz visu mūžu nodzīvojis uz ķecerības robežas, kopš tās dienas, kad tēvs viņam pateica par Grāmatu. Jo pati Grāmata jau bija ķecerība.
— Es domāju, —viņš sacīja, un Mērija vaicāja:
— Par ko tad te jādomā?
Un, protams, viņai bija taisnība. Nebija par ko domāt. Viss izskaidrots, viss kārtībā. Mīts stāsta par Pirmsākumu un Gala Sākumu. Un nav, absolūti nav, par ko domāt.
Reiz bija haoss, un, raugi, no tā dzima kārtība Kuģa veidolā, bet ārpusē haoss palika. Vienīgi Kuģa iekšienē bija gan kārtība, gan likums, pareizāk sakot, daudz likumu: neizšķērdē, neiekāro un visi pārējie. Gan jau dienās pienāks Gals, bet, kāds būs šis Gals, paliek noslēpums, kaut gan vēl ir ari cerība, jo uz Kuģa ir Svētbildes — šis cerības simbols. Bildēs taču iemūžināti tādu citu vietu (laikam vēl lielāku kuģu) simboliskie tēli, kur valda kārtība, un visiem šiem simboliskajiem tēliem doti nosaukumi: Koks, Strauts, Debesis, Mākoņi un viss pārējais, ko nekad neredzi, bet jūti,— piemēram, Vējš un Saules Gaisma.
Pirmsākums bija sensenis, pirms tik daudzām paaudzēm, ka nostāstus un leģendas par to tālo laikmetu varenajiem cilvēkiem no atmiņas izspieduši citi ļaudis, kuru ēnas vēl arvien neskaidri iezīmējās kaut kur pagātnē.
— Es sākumā izbijos, — Mērija teica, — bet tagad vairs bailes nejūtu. Viss notiek, kā teikts, un mēs neko nevaram darīt. Tikai zinām, ka tas viss ir uz labu.
Džons turpināja ēst, ieklausīdamies soļos un balsīs, kas skanēja gaitenī. Soļi vairs nebija tik aši, un balsīs nebija jaušamas šausmas. «Maz gan šiem vajadzēja,» viņš domāja, «lai pierastu. Viņu Kuģis ir apgriezies kājām gaisā — un tomēr tas uz labu.»
Un ja nu galu galā viņiem ir taisnība, bet Vēstule melo?
Ar kādu prieku viņš būtu devies pie durvīm, pasaucis vienu no tiem, kas gāja garām, un aprunājies! Taču uz visa Kuģa nebija neviena paša, ar kuru viņš būtu varējis runāt. Pat ar Mēriju ne. Ja nu tikai ar Džošua.
Viņš ēzdams prātoja, kā Džošua noņemas ar saviem augiem hidroponiskajās oranžērijās.
Vēl zēns būdams, viņš bija gājis uz turieni kopā ar citiem puikām: Džo un Džordžs, un Herbs, un visi pārējie. Džošua tad bija pusmūža gados, viņam allaž atradās krājumā kāds interesants notikums vai gudrs padoms, bet reizēm pat slepus norauts tomāts vai redīsi izsalkušajam zēnam. Džons atminējās, ka Džošua vienmēr runāja maigā, labsirdīgā balsī, un skatiens bija godīgs, bet viņa mazliet parupjā vēlība izraisīja simpātijas.
Džons iedomājas, ka jau sen nav redzējis Džošua. Varbūt tāpēc, ka jutās vainīgs viņa priekšā …
Bet Džošua varēja saprast un piedot Džonam.
Reiz viņš bija sapratis. Džons ar Džo kādudien bija aizzagušies uz oranžēriju pēc tomātiem, bet Džošua zēnus noķēra un ilgi ar viņiem runājās. Džons un Džo draudzējās jau no bērna kājas. Viņi vienmēr bija turējušies kopā. Ja gadījās kāda palaidnība, viņi noteikti bija tajā iejaukti.
Varbūt Džo … Džons papurināja galvu. Tikai ne Džo. Kaut gan viņš ir Džona labākais draugs, kaut gan viņi ir draugi kopš bērnības un tādi palikuši ari pēc apprecēšanās, kaut gan viņi abi vairāk nekā divdesmit gadus spēlē šahu, — tomēr Džo nav tas cilvēks, kuram to varētu stāstīt.
— Vai tu, dārgais, vēl arvien,kaut ko gudro? — Merija vaicāja.
— Beidzu, — Džons atbildēja. — Tagad pastāsti, ko šodien darīji.
Viņa pavēstīja, ko bija teikusi Luīze un ko bija teikusi Džeina, un kādas muļķības bija runājusi Mollija. Un kādas dīvainas baumas klīda, un cik ļoti visi bija nobijušies, un kā pamazām nomierinājās, atceroties, ka — jo tālāk, jo labāk.
— Mūsu Ticība, — viņa sacīja, — ir liels mierinājums šādā laikā.
— Jā, — Džons atteica, — patiešām liels mierinājums.
Mērija piecēlās no gultas.
— Iešu pie Luīzes. Vai tu paliksi te?
Viņa pieliecās un noskūpstīja vīru.
— Līdz sapulcei pastaigāšos, — Džons sacīja.
Beidzis ēst, viņš nesteidzīgi malkoja ūdeni, izbaudīdams katru lāsi, un tad izgaja.
Džons devās uz oranžērijām. Džošua bija tur. Viņš bija kļuvis nedaudz vecāks, mazliet nosirmojis, drusku vairāk piekliboja, bet ap viņa acīm vijās tās pašas labsirdīgās krunciņas un sejā vīdēja tas pats lēnīgais smaids. Un viņš sagaidīja Džonu ar to pašu veco joku:
— Vai atkal atnāci tomātus zagt?
— Šoreiz ne.
— Toreiz tev bija līdzi vēl kāds puisis.
— Viņu sauca Džo.
— Jā, tagad atceros. Brīžiem neko neatminos. Kjustu vecāks un sāku aizmirst. — Viņam pār seju pārlaidās mierīgs smaids. — Daudz man vairs nav atlicis. Jums ar Mēriju nevajadzēs ilgi gaidīt. {
— Pašlaik tas nav tik svarīgi, — Džo sacīja.
— Bet es baidījos, ka tagad tu pie manis vairs nenāksi.
— Tāds taču likums, — Džons sacīja. — Ne man, ne jums, ne Mērijai gar to nav nekādas daļas. Likums ir taisnīgs. Mēs to nevaram mainīt.
Džošua pieskārās Džonam pie rokas.
— Palūkojies uz maniem jaunajiem tomātiem. Tie ir vislabakie, kādus vien esmu izaudzējis. Jau gluži ienākušies.
Viņš noplūca vienu, pašu gatavāko un sarkanāko, un pasniedza Džonam, kurš, paņēmis to rokā, juta gludo, silto mizu un sulas plūdumu zem tas.
— Tieši no stāda tie ir gardāki. Nobaudi.
Džons, pielicis tomātu pie mutes, iecirta tajā
zobus un norija sulīgo mīkstumu.
— Vai tu, puis, gribēji ko teikt?
Džons papurināja galvu.
— Tu neesi bijis pie manis kopš tā laika, kad to uzzināji, — Džošua sacīja. — Jo tu skaitīji sevi ' par vainīgu: man taču jāmirst, lai jūs varētu atjauties bērnu. Jā, tas ir smagi, un jums tas ir smagāk nekā man. Tu vis nebūtu atnācis, ja nebūtu atgadījies kas svarīgs.
Džons neatbildeja.
— Bet šodien tu atcerējies, ka ar mani vari parunāties! Agrāk tu bieži naci patērzēt, jo biji saglabājis atmiņā mūsu pirmo sarunu no zēna dienām.
— Tad es pārkāpu likumu, — Džons sacīja, — nācu čiept tomātus. Un jūs noķērāt mūs abus ar Džo.
— Bet es pārkāpu likumu nupat, — Džošua teica, — kad iedevu tev šo tomātu. Tas nav nedz mans, nedz tavs. Man nevajadzēja tev to dot, un tu nedrīkstēji to ņemt. Taču es pārkāpu likumu, tāpēc ka likums balstās uz saprātu, bet no viena tomāta saprāts necietīs. Katrā likumā jābūt kādai jēgai, citādi tas nav vajadzīgs. Ja jēgas trūkst, tad likums nav pareizs.
— Bet likumu pārkāpt nedrīkst.
— Paklau, — Džošua sacīja. — Vai atceries šo rītu?
— Protams.
— Paskaties uz šīm sliedēm, sliedēm, kuras stiepjas pa sienu.
Džons paskatījās un redzēja sliedes.
— Šī siena līdz šim rītam bija grīda.
— Bet kā tad statņi? Tie taču …
— Tieši tā. Arī es tāpat domāju. Tas bija pirmais, kas iešāvās prātā, kad tiku izsviests no gultas. Mani statņi! Mani lieliskie statņi, kuri kara- jastur, piesienas, un ir piestiprināti pie grīdas! No tiem taču izlīs ūdens un izvelsies āra augi, un visas ķimikālijas velti aizies bojā! Tomēr ta nenotika.
Viņš pastiepa roku un iebikstīja ar pirkstu Džonam krūtīs.
— Tā nenotika nevis kāda noteikta likuma, bet gan saprātīga iemesla dēļ. Paraugies zem kājām, uz grīdu.
Džons paskatījās uz grīdu un redzēja to sliežu turpinājumu, kuras stiepās pāri sienai.
— Statņi piestiprināti pie sliedēm, — Džošua turpināja. — Bet statņiem iekšpusē ir veltnīši. Un, kad grīda pārvērtās par sienu, statņi pa sliedēm aizripoja uz sienu, kura bija kļuvusi par grīdu, un viss bija kārtībā. Izlija nedaudz ūdens, un cieta daži augi, taču ļoti maz.
—• Tā bija iecerēts, — Džons sacīja. — Kuģis …
— Lai likums būtu taisnīgs, — Džošua turpināja, — tā pamatojumam jābūt saprātīgam. Te bija pamatojums un bija likums. Taču likums ir tikai atgādinājums, ka nav jārīkojas pretēji sapra- tam. Ja būtu vienīgi pamatojums, mēs to varētu aizmirst vai noliegt, vai teikt, ka tas ir novecojis. Bet likumam piemīt spēks, un mēs pakļaujamies likumam tur, kur varētu pretoties saprātam. Likums noteica, ka sliedes uz sienas, tas ir, uz bijušās sienas, jātīra un jāeļļo. Reizēm es domāju, kāpēc tas jādara, un likās, šis likums nav vajadzīgs. Taču tas bija likums — un mēs akli tam pakļāvāmies. Bet, kad nogranda Dārdoņa, sliedes bija nospodrinātas un ieeļļotas un statņi ripoja lejā pa tām. Nekas to netraucēja, bet būtu varējis traucēt, ja mēs nebūtu rīkojušies atbilstoši likumam. Jo, sekodami likumam, mēs sekojām saprātam, bet galvenais ir saprāts, nevis likums.
— Jūs ar to vēlaties man kaut ko pierādīt,— Džons sacīja.
— Gribu tev pierādīt, ka mums akli jāseko likumam tikmēr, kamēr uzzināsim, uz ko tas bal- stas. Bet, kad uzzināsim, ja vispār tas reiz notiks, kāds ir tā pamatojums un mērķis, tad mums būs jāizšķir, cik tie ir taisnīgi. Un, ja izrādīsies, ka pamatojums un mērķis ir slikti, mums tas droši jāpasaka. Ja mērķis ir slikts, tad arī likums ir slikts: jo likums ir tikai noteikums, kas palīdz sasniegt kadu mērķi.
— Mērķi?
— Protams, mērķi. Jābūt taču kaut kādam mērķim. Tik labi izdomātai lietai kā Kuģim jābūt mērķim.
— Pašam Kuģim? Jūs domājat, ka Kuģim ir mērķis? Bet runā …
— Zinu, ko runā. «Jo tālāk, jo labāk.» — Viņš papurināja galvu. — Pat Kuģis nevar būt bez mērķa. Kādreiz, sen atpakaļ, šis mērķis laikam bija vienkāršs un skaidrs. Bet mēs to esam aizmirsuši. Jābūt kaut kādiem faktiem, zināšanām …
— Zināšanas bija grāmatās, — Džons sacīja.
— Taču grāmatas sadedzināja.
— Šis tas tur bija nepareizs, — sirmgalvis teica.
— Vai šķita nepareizs. Taču mēs nevaram spriest, kas ir pareizi un kas nepareizi, ja mums nav faktu, bet es ļoti šaubos, vai šādi fakti ir bijuši. Tur bija citi iemesli, citi apstākļi. Esmu vientuļš cilvēks. Man ir darbs, bet šeit visai reti kāds iegriežas. Mani no darba neatrauj tenkas, ar kurām pārpilns Kuģis. Un es domāju. Esmu daudz pārdomājis. Prātoju par mums un par Kuģi. Un par likumiem, un par to, kāds tam visam ir mērķis. Gudroju, kāpēc aug augi un kāpēc tiem nepieciešams ūdens un mēslojums. Domāju, kāpēc mums jāieslēdz gaisma uz tik un tik stundām, — vai tad spuldzēs ir kaut kas tāds, kas vajadzīgs augiem? Bet, ja tās neieslēdzam, augs iet bojā. Tātad augiem vajadzīgs ne tikai ūdens un mēslojums, bet arī spuldzes. Es gudroju, kāpēc gan tomāti vienmēr aug uz vieniem un tiem pašiem stādiem, bet gurķi — uz citiem. Uz gurķu lakstiem nekad neizaug tomāts, un tam ir kaut kāds cēlonis. Pat tik vienkāršā lietā kā tomātu audzēšanā jāzina vesels lērums faktu. Bet mēs tos nezinām. Mēs esam zaudējuši zināšanu. Es domāju, kāpēc iedegas spuldzes, kad tu pagriez slēdzi. Un kas mūsu organismā notiek ar uzturu? Kā tavs organisms izmanto tikko apēsto tomātu? Kāpēc jāēd, lai dzīvotu? Kāpēc jāguļ? Kā mēs mācāmies runāt?
— Es par to visu nekad neesmu domājis, — Džons sacīja.
— Bet tu vispār nekad neesi domājis, — Džošua atbildēja. — Katrā ziņā gandrīz nekad.
— Neviens nedomā, — Džons atteica.
— Tur jau ir tā nelaime, — vecais vīrs sacīja.
— Neviens nekad nedomā. Visi gluži vienkārši nosit laiku. Viņi necenšas meklēt cēloņus. Viņi pat ne par ko daudz neprāto. Vienalga, kas notiktu: jo tālāk, jo labāk, un ar to viņiem pietiek.
— Es nupat sāku domāt, — Džons sacīja.
— Tu kaut ko gribēji man jautāt, — vecais vīrs atgādināja. — Gan jau bija kāds iemesls, kāpēc pie manis nāci.
— Tagad tas nav svarīgi, — Džons sacīja.
— Jūs jau man atbildējāt.
Viņš devās atpakaļ statņiem pa vidu, izbaudīdams smaržu, kas dvesmoja no augiem, kuri stiepās augšup, un klausīdamies, kā sūkņos burbuļo ūdens. Viņš gāja pa garu gaiteni, kur novērošanas kabīņu logos mirdzēja stingās zvaigznes.
Pamatojums, bija teicis Džošua. Ir gan pamatojums, gan mērķis. Tā bija teikts Vēstulē — pamatojums un mērķis. Un bez taisnības ir vēl arī netaisnība, un, lai tās atšķirtu, šis tas jāzina.
Viņš saslējās staltāk un gāja tālāk.
Kad Džons tuvojās baznīcai, sapulce jau sen ritēja pilnā sparā; viņš klusi ieslīdēja pa durvīm, sameklēja Mēriju un nostājās tai blakus. Viņa paņēma vīru zem rokas un pasmaidīja.
— Tu nokavēji, — viņa čukstēja.
— Esmu vainīgs, — viņš tāpat čukstus atbildēja.
Abi stāvēja līdzās, rokās sadevušies, un skatījās, ka katrpus milzīgajai Svētbildei mirdz lielas sveces.
Iepriekš tā nekad nav bijusi tik skaidri saskatāma, Džons prātoja; viņš zinaja, ka sveces iededz tikai ļoti svarīgos gadījumos.
Viņš pazina zem Svētbildes sēdošos — savu draugu Džo, Gregu un Trenkti. Un viņš lepojās, ka viņa draugs Džo bija viens 110 trim, kuri sēdēja zem Svētbildes, jo tiem vajadzēja būt dievticīgiem un priekšzīmīgiem cilvēkiem.
Viņi nupat kā bija lasījuši par Pirmsākumu, un Džo ceļas augšā un stāstīja par Galu.
«Mēs virzāmies pretī Galam. Mēs redzēsim zīmes, kuras vēstīs Galu, taču par pašu Galu neviens neko nevar zināt, jo tas ir sle …»
Mērija paspieda Džonam roku, un viņš tāpat atbildēja. Šaja spiedienā viņš guva mierinājumu, ko sniedz sieva, Ticība un cilvēku Brālības apziņa.
Kad viņš eda pusdienas, kas bija viņam paglabātas, Mērija sacīja, ka Ticība esot liels mierinājums. Un ta bija taisnība. Viss ir labi, jo tālāk, jo labak, viņa teica. Gals ir uz labu.
Bet ļaudīm nepieciešams mierinājums, viņš domāja. Vairāk par visu citu pasaulē viņiem nepieciešams mierinājums. Cilvēki ir tik vientuļi, īpaši tagad, kad zvaigznes apstājušās un pa logiem redzams apkārtējais tukšums. Viņi ir vēl jo vairak vientuļi tāpēc, ka nezina mērķi, nezina neko, kaut gan mierina sevi ar domu, ka apzinās — jo tālāk, jo labāk.
«…Atskanēs Dārdoņa, un zvaigznes apstasies uz vietas, tas vientuļas un spožas karāsies tumsas, tās mūžīgās tumsas dzīlēs, kura aptver visu, vien cilvēkus uz Kuģa ne …»
Re, kā, Džons domaja. Lūk, atruna, kurā tie rod mierinājumu. Apziņā, ka tikai viņi ir paglābti un pasargāti no mūžīgās nakts. Bet, starp citu, kā radusies šī apziņa? Kads ir tas avots? Kada atklāsme ir tās pamatā? Un viņš sevi aprāja par domām, kādām nevajadzētu nākt prātā baznīcā.
Esmu tāds kā Džošua, viņš sevī pratoja. Par visu šaubos. Lauzu galvu par lietām, kurām visu mūžu esmu akli ticējis, kurām visas paaudzes ir akli ticējušas.
Viņš pacēla galvu un palūkojās uz Svētbildi — uz Koku un uz Puķēm, un uz Strautu, un uz Māju tālumā, un uz Mākoņiem Debesīs! Vējš nebija redzams, bet bija jūtams.
Skaisti tas bija. Svētbildē viņš redzēja tādas puķes, kādas nekur nebija redzējis, vienīgi svētbildēs. Kur gan ir tāda vieta, viņš domāja. Bet varbūt tas ir tikai simbols, tikai visa tā labākā iemiesojums, kas ir cilvēkos, tikai Kuģī ieslodzīto ļaužu sapņa atveids.
Kuģī ieslodzītie! No tādas domas viņam pat elpa aizrāvās. Viņi taču nav ieslodzīti, bet ir pasargāti, paglābti no visa, kas slēpjas mūžīgās nakts tumsā. Aiz bēdām un nožēlas viņš nolieca galvu lūgšana. Kā gan viņam tas varēja ienākt prata?
Džons juta Mērijas roku savā un iedomājās par bērnu, kuru viņi varēs atļauties, kad Džošua nomirs. Viņš iedomājās par šahu, kuru vienmēr spēlēja ar Džo. Par garajām, tumšajām naktīm, kad blakus atradās Mērija.
Ienāca prātā tēvs, un vārdi, kurus bija teicis šis sen nomirušais cilvēks, atkal sāka pulsēt viņa galvā. Un viņš atcerējās Vēstuli, kurā bija runāts par zināšanām, par norīkojumu, par mērķi.
Ko lai es daru, viņš klusībā pratoja. Pa kādu ceļu lai eju? Ko nozīmē Gals?
Skaitīdams durvis, viņš atrada vajadzīgas un iegāja. Istabu klāja bieza putekļu kārta, taču spuldze vēl dega. Pretējā sienā bija Vēstulē minētās durvis: ar ciparnīcu vidū. «Seifs,» Vēstulē bija teikts.
Atstādams pēdas putekļos, viņš piegāja pie durvīm un nometās uz ceļiem. Ar piedurkni noslaucīja putekļus un ieraudzīja ciparus. Viņš nolika Vēstuli uz grīdas un ķērās pie rādītāja. «Rādītāju vispirms pagriez uz 6, tad uz 15, atpakaļ uz 8, pēc tam uz 22 un beidzot uz 3.» Viņš visu akurāti izpildīja un, pagriezis rokturi pēdējo reizi, izdzirda, kā seifa atslēga, klusi noknikšķot, atsprāga vaļā.
Viņš satvēra durvju rokturi un pavilka. Durvis lēnām atvērās: tās bija ļoti smagas. Iegājis iekšā, viņš uzdedza gaismu. Viss bija, kā Vēstulē teikts. Tur atradās gulta, tai blakus — mašīna, bet kaktā — liela tērauda kaste.
Gaiss bija smacīgs, bet ne putekļains: istaba nebija savienota ar gaisa kondicionēšanas sistēmu, kura gadsimtu gaitā bija iznēsājusi putekļus pa visām citām telpām.
Te, atrodoties pilnīgi vienam spilgtajā spuldzes gaismā, kas krita uz gultu un uz mašīnu, un uz tērauda kasti, viņu pārņēma šausmas, no kurām viņš notrīcēja, kaut centās turēties pašpārliecināti, — tās bija no daudzām nckulturālībā un vienaldzībā iesūnojušajām paaudzēm mantoto baiļu paliekas.
No zināšanām baidījās, jo tās bija ļaunums. Pirms daudziem gadiem tā bija nosprieduši tie, kuri izlēma ļaužu vietā, un viņi izdomāja likumu, kas vērsās pret Lasīšanu, un sadedzināja grāmatas.
Bet Vēstulē bija teikts, ka zināšanas ir nepieciešamas.
Un Džošua, stāvēdams pie tomātu statņa daudzu citu statņu vidū, bija teicis, ka jābūt pamatojumam un ka zināšanas to atklās.
Taču pret visiem pārējiem, pret lēmumu, kas bija pieņemts pirms daudzām paaudzēm, bija tikai divi — Vēstule un Džošua.
Nē, viņš pats sev iebilda, ne divi vien, vēl mans tēvs un viņa tēvs, un ari viņa tēva tēvs, un visi tēvi pirms viņa, kuri bija nodevuši Vēstuli, Grāmatu un Lasīšanas mākslu cits citam. Un Džons zināja, ja pašam būtu bērns, viņš nodotu tam gan Vēstuli, gan Grāmatu, gan iemācītu Lasītmāku. Viņš iztēlojas šādu ainu: šie abi, paslēpušies kādā kaktā, neievērodami likumu, turpina ķecerīgo ķēdi, kas stiepusies cauri daudzām paaudzēm, — nespodrā spuldzes gaismā cenšas tikt skaidrībā, ka no burtiem veidojas vārdi.
Un, re, kādas tam galu galā ir sekas: gulta, mašīna un liela tērauda kaste. Lūk, pie kā tas viss beidzot ir novedis.
Viņš uzmanīgi piegāja pie gultas, it kā tur varētu būt lamatas. Aptaustīja — tā bija parasta gulta.
Pagriezies pret mašīnu, viņš to uzmanīgi aplūkoja, pārbaudīja visus kontaktus, kā bija teikts Vēstulē, sameklēja ķiveri, atrada slēdžus. Atklājis, ka divi kontakti ir vaļīgi, saspieda tos ciešāk kopa. Pēdīgi pēc šaubu mirkļa ieslēdza pirmo tumbleru, kā bija norādīts instrukcijā. Iedegās sarkana spuldzīte.
Tātad viņš ir gatavs.
Džons apsēdās uz gultas, paņēma ķiveri un uzlika to galvā. Tad apgūlās, pastiepa roku, ieslēdza otro tumbleru — un izdzirda šūpļadziesmu.
Šiīpļadziesmu, melodiju, kas skanēja viņam
galvā, — un juta, ka mazliet sašūpojas un ka nepārvarami mācas virsū snaudiens.
Džons Hofs iemiga.
Viņš pamodās un apjauta, ka ir guvis zināšanas.
Viņš lēnām palūkojās visapkārt, ar mokām sazīmēja istabu, sienu, pie kuras nebija Svētbildes, nepazīstamu mašīnu, svešas biezas durvis, ķiveri sev galvā.
Viņš noņēma ķiveri un turēja to rokā, līdz beidzot aptvēra, kas tā ir. Pamazām, ar mokām viss h atausa atmiņā: ka viņš uzmeklēja istabu, kā to atvēra, kā pārbaudīja mašīnu un, uzlicis ķiveri galvā, nolikās gultā.
Viņš zināja, kur un kāpēc atrodas. Un daudz ko citu. Zināja to, ko nebija zinājis iepriekš. Un tas, ko viņš tagad zināja, viņu biedēja.
Ķivere novēlās viņam uz ceļgaliem, un, ieķēries gultas malās, viņš pieceļas sēdus.
Kosmoss! Tukšums. Milzīgs tukšums ar tajā izkaisītam mirdzošām saulēm, kuras tiek dēvētas par zvaigznēm. Un cauri šai telpai, cauri šiem tik bezgalīgiem attālumiem, ka tie mērāmi nevis jū- * dzēs, bet tikai gaismas gados, traucās tas, ko dēvēja par kuģi — nevis par Kuģi ar lielo burtu, bet vienkārši par kuģi, vienu no daudziem.
Kuģis no planētas, ko sauc par Zemi, — nevis 110 pašas Saules, nevis no zvaigznes, bet no kādas planētas, kura riņķo ap zvaigzni.
Nevar būt, viņš klusībā noteica. Gluži vienkārši tā nevar būt. Kuģis taču nekustas. Nevar būt, ka ir kosmoss. Tukšums nav iespējams. Mēs nevaram būt sīks punktiņš, klejojošs puteklītis neaptveramajā tukšumā, gandrīz nemanāms blakus šīm zvaigznēm, kuras mirdz logos.
Ja tā ir, tad mums nav nekādas nozīmes. Mēs esam tikai nejaušs Visuma faktors. Vēl mazāk nekā nejaušs. Mazāk nekā nekas. Klīstoša nomaldījusies dzīvības lāse neskaitāmo zvaigžņu vidū.
Viņš nolaida kājas uz grīdas un apsēdās, nenovērsdams skatienu no mašīnas.
Zināšanas glabājas tur, viņš domāja. Tā bija teikts Vēstulē, zināšanas ierakstītas lentes rituļos, zināšanas, kuras iedzen, iedveš, iesakņo guļoša cilvēka smadzenēs.
Bet tas ir tikai sākums, tikai pirmā mācību stunda. Tās ir vienīgi pirmās senu, mirušu zināšanu kripatas, zināšanu, kas tikušas savāktas sen- senis, kas slepus no cilvēkiem glabātas nebaltām dienam. Un šīs zināšanas pieder viņam. Tās ir šeit, lentē, ķivere^Tās pieder viņam — ņem tik un liec lietā. Bet kādēļ? Jo zināšanas kļūtu nevajadzīgas, ja tām nebūtu mērķa.
Bet vai tās ir patiesas? Tas, lūk, vēl nav skaidrs. Vai šīs zināšanas ir patiesas? Kā lai uzzina, kas ir patiesība un kas — meli?
Protams, to uzzināt nav iespējams. Pagaidām nav iespējams. Zināšanas tiek pārbaudītas ar citam zināšanām. Bet viņš vēl zina ļoti maz. Vairāk nekā jebkurš cits uz Kuģa daudzu gadu ritumā un tomēr tik maz. Jo viņš taču zina, ka kaut kur jābūt izskaidrojumam — zvaigžņu un planētu, kas ap tām riņķo, un izplatījuma, kur zvaigznes atrodas, un Kuģa, kurš traucas šo zvaigžņu vidii, izskaidrojumam.
Vēstule vēstīja par mērķi un norīkojumu, un viņam tas, gan mērķis, gan norīkojums, jāizdibina.
Viņš nolika ķiveri vietā, izgāja no istabas, aizslēdza no ārpuses durvis, un viņa gaita bija kļuvusi mazliet drošāka, kaut gan viņš jutās bezgala vainīgs. Jo tagad viņš bija pārkāpis ne vien likuma garu, bet arī likuma burtu — pārkāpis tā mērķa vārda, kurš, pēc viņa domām, iznīcinās likumu.
Pa gariem eskalatoriem viņš nokļuva lejā, apakšēja stāvā. Zālē atradas Džo, kurš sēdēja pie šaha galdiņa ar izvietotām figūrām.
— Kur tu biji? — Džo vaicāja. — Es tevi gaidīju.
— Tāpat vien pastaigājos, — Džons atbildēja.
— Tu jau trīs dienas «tāpat vien pastaiga- jies», — Džo sacīja un izsmējīgi palūkojās viņā. — Vai atminies, kādas blēņas mēs bērnībā palaikam izstrādājām? Zagam un tamlīdzīgi…
— Atminos, Džo.
— Tu pirms tam vienmēr izskatījies tāds jocīgs.
— Nekādas blēņas netaisos izstrādāt, — Džons sacīja. — Neko nezogu.
— Mes daudzus gadus esam bijuši draugi, — Džo sacīja. — Tev ir kas uz sirds.
Džons palūkojās viņā un centās ieraudzīt zēnu, ar kuru kādreiz kopā bija spēlējies. Taču zēna nebija. Bija dievbijīgs, priekšzīmīgs cilvēks, kas sanākšanu laikā sēdēja zem Svētbildes un lasīja par Galu.
Viņš papurināja galvu.
— Nē, Džo, nekā nav.
— Es tikai vēlējos palīdzēt.
Ja viņš zinātu, Džons nodomāja, tad gan negribētu palīdzēt. Viņš būtu skatījies manī ar šaus- mām, būtu nosūdzējis mani baznīcai, pirmais būtu sācis klaigat par ķecerību. Tā arī ir ķecerība, nav ne mazāko šaubu. Tas nozīmēja noliegt Mītu, atņemt ļaudīm neziņas mieru, apgāzt ticību teicienam: jo tālāk, jo labāk; tas nozīmēja, ka viņi vairs nedrīkst sēdēt rokas klēpī salikuši un paļauties uz Kuģi.
— Uzspēlēsim, — viņš apņēmīgi sacīja.
— Vai tā gan, Džon? — Džo jautāja.
— Jā.
— Tad tev gājiens.
Džons izdarīja gājienu ar dāmas bandinieku. Džo blenza viņā.
— Tu taču vienmēr ej ar karaļa bandinieku.
— Esmu pārdomājis. Manuprāt, šāda atklātne ir labāka.
— Kā velies, — Džo sacīja.
Viņi spēlēja tālāk, un Džo viegli guva uzvaru.
Augas dienas Džons pavadīja gultā ar ķiveri galva: šupļadziesmas ieaijats, viņš pamodās, guvis jaunas zināšanas. Pēdīgi viņš bija uzzinājis visu.
Bija uzzinājis par Zemi un par to, kā Zemes ļaudis būvēja Kuģi un sūtīja to uz zvaigznēm, un bija sapratis, kāda tieksme pēc zvaigznēm lika ļaudīm būvēt tādu Kuģi.
Bija uzzinājis, kā izvēlējās un sagatavoja ekipāžu, cik rūpīgi atlasīja nākamo kolonistu priekštečus, kādi bioloģiski pētījumi noteica viņu sapā- rošanu, lai četrdesmitā paaudze, kurai vajadzēja aizsniegt zvaigznes, būtu drosmīga rase, gatava < pārvarēt jebkādas grūtības.
Bija uzzinājis arī par apmācīšanu, par grāmatām, kuru uzdevums bija saglabāt zināšanas, un bija guvis zināmu priekšstatu par visa projekta psiholoģisko aspektu.
Taču izrādījās, ka kaut kas nav kārtībā. Un nevis ar Kuģi, bet ar cilvēkiem.
Grāmatas bija nolaistas konvertorā. Zeme bija izdzēsta no atmiņas un radies Mīts, zināšanas bija zudušas un aizstatas ar Leģendu. Četrdesmit
paaudžu laikā plāns bija nozaudēts, mērķis — aizmirsts, un ļaudis savu mūžu aizvadīja ciešā pārliecībā, ka viņi ir viss, ka Kuģis ir Gals un Sākums, ka Kuģi un cilvēkus uz tā radījis kāds dievišķīgs spēks un viņu smalki noregulēto dzīvi virza teicami izstrādāts dievišķīgs plāns, saskaņā ar kuru viss ir uz labu.
Viņi spēlēja šahu, kārtis, klausījās seno mūziku, nekad nejautājot sev, kas ir izgudrojis kārtis un šahu, kas ir komponējis mūziku, tiku tikām tenkoja, stāstīja no iepriekšējām paaudzēm mantotas vecas anekdotes un tā nosita laiku — ne vien stundas, bet veselus mūžus. Viņiem nebija vēstures, viņi ne par ko daudz negudroja un necentās ielūkoties nākotnē, jo viss, kas varētu notikt, būtu uz labu.
No gada gadā viņi nezināja neko citu kā vien Kuģi. Vēl pirmajai paaudzei dzīvai esot, Zeme kļuva par miglainām atcerēm, kas palikušas tālu aiz muguras, un ne tikai laikā un telpā, bet arī atmiņā. Šajās atcerēs nebija uzticības Zemei, kas viņiem nebūtu ļāvusi to aizmirst. Tajās nebija arī uzticības Kuģim, jo Kuģis nejuta pēc tās vajadzību.
Kuģis bija māte, kas dāvāja viņiem pajumti. Kuģis'viņus baroja, deva patvērumu un sargāja no briesmām.
Viņiem nebija, kur iet, ko darīt, par ko domāt. Un viņi bija piemērojušies.
Zīdaiņi, Džons domāja. Zīdaiņi, kuri cieši piekļaujas mātei. Zīdaiņi, kuri dudina senus bērnu dzejolīšus. Un daži dzejolīši ir patiesāki, nekā viņi uzskata.
Bija teikts, ka tad, kad atskanēs Dārdoņa un zvaigznes pārstās riņķot, drīz būs Gals.
Un tā ir taisnība. Zvaigznes pārvietojās tāpēc ka Kuģis griezās ap garenasi, radot mākslīgu smaguma spēku. Kad Kuģis pietuvosies norīkojuma vietai, tam būs automātiski jāpārtrauc griešanās un jāpāriet normālā lidojumā, bet smaguma spēku tad radīs gravitatori. Kuģis jau krita lejup uz ttf zvaigzni, uz to Saules sistēmu, kurp tas devās. Krita uz to, ja… — no šīs domas Džona Hofa miesa pārklājās aukstiem sviedriem — ja vien tas jau nav nošāvis greizi.
Jo ļaudis varēja pārvērsties. Bet Kuģis nevarēja. Tas nepiemērojās. Tas atcerējās visu pat tad, kad tā pasažieri bija visu aizmirsuši. Būdams uzticīgs lentē ierakstītajiem norādījumiem, kuri bija sniegti pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, Kuģis ieturēja savu kursu, saglabāja savu mērķi, nebija pazaudējis no redzes loka punktu, uz kuru bija norīkots, un tagad tam tuvojās.
Vadība automātiska, taču ne pilnīgi.
Kuģis varēja ieiet orbītā ap planētu bez cilvēka prāta, bez cilvēka roku palīdzības. Veselu gadu tūkstoti tas bija izticis bez cilvēka, bet pēdējā brīdī tam ievajadzēsies cilvēka, lai sasniegtu mērķi.
Un es, klusībā domāja Džons Hofs, es arī esmu šis cilvēks.
Viens cilvēks. Bet vai viens spēs to paveikt?
Viņš iedomājās par citiem. Par Džo un Herbu, un Džordžu, un visiem pārējiem, — bet viņu vidū nebija tāda, uz kuru varētu paļauties, pie kura varētu aiziet un izstāstīt, ko ir izdarījis.
Visu Kuģi viņš paturēja prātā. Viņš zināja, kā Kuģis ir iekārtots un kā vadāms. Bet varbūt arto nepietiek. Varbūt nepieciešama tā tuvāka iepazīšana un treniņš. Varbūt cilvēkam jāsarod ar Kuģi, lai to vadītu. Bet tam nebija laika.
Džons stāvēja blakus mašīnai, kura bija sniegusi viņam zināšanas. Tagad visa lente bija pārtīta un mašīnas mērķis sasniegts, tāpat kā Vēstules mērķis, tāpat kā tiks sasniegts Cilvēces un Kuģa mērķis, ja vien Džonam būs skaidra galva un stingra roka. Un ja viņa zināšanas būs pietiekamas.
Kaktā stāvēja kaste. Viņš to atvērs — un tas būs viss. Tad būs izdarīts viss, ko viņa labā varēja darīt, bet pārējais būs atkarīgs tikai no paša.
Viņš lēnām nometās ceļos pie kastes un pacēla vāku. Tur bija sarullētas papīra lapas, daudz jo daudz lapu, bet zem tām — grāmatas, desmitiem grāmatu, un vienā stūrī — stikla kapsula ar tajā ieslēgtu nez kādu mehānismu. Viņš zināja, ka tas nav nekas cits kā pistole, kaut gan vēl nekad pistoli nebija redzējis. Viņš pacēla kapsulu, zem tās bija aploksne ar uzrakstu: «ATSLĒGAS». Viņš atvēra aploksni. Tajā bija divas atslēgas. Uz vienas bija rakstīts: «Vadības kabīne», uz otras: «Mašīntelpa».
Džons iebāza atslēgas kabatā un ķērās pie kapsulas. Žigli pārlauza to pušu. Atskanēja tikko dzirdams blīkšķis: kapsulā ielauzās gaiss. Džona rokās gulēja pistole.
Tā nesvēra pārāk daudz, taču pietiekami, lai justu tās varu. Džonam tā šķita esam stipra, drūma un nežēlīga. Viņš aiz roktura pacēla pistoli, nomērķēja un manīja, ka viņu pārņem naidīgs spēks — tāda cilvēka spēks, kurš ir spējīgs nogalināt —, un viņam sametās kauns.
Džons nolika pistoli atpakaļ kastē un paņēma vienu no sarullētajām papīra lapām. Uzmanīgi ritinādams to vaļā, viņš dzirdēja vāju protestējošu sprakšķēšanu. Tas bija kāds rasējums, un Džons noliecās pār to, cenzdamies saprast, kas
gan tur varētu būt, mēģinādams salasīt vārdus, kas bija rakstīti drukātiem burtiem gar līnijām.
Tā arī neko nesapratis, viņš nolika rasējumu atpakaļ, un tas uzreiz sarullējās kā dzīvs.
Viņš paņēma citu rasējumu un atritināja to. Tas bija kādas Kuģa sekcijas plāns. Vēl un vēl viens — arī tās bija Kuģa sekcijas ar gaiteņiem un eskalatoriem, kabīnēm un kajītēm. Pēdīgi viņš uzgāja rasējumu, kurā bija attēlots Kuģis šķērsgriezumā ar visām kajītēm un hidroponiskajām oranžērijām. Tā priekšgalā atradās vadības kabīne, pakaļgalā — mašīntelpas.
Viņš nogludināja rasējumu, vērīgi to aplūkoja un redzēja, ka tajā kaut kas nav pareizi. Bet vēlāk saprata: ja atmet vadības kabīni un mašīntelpu, viss atrodas savās vietās. Un nolēma, ka tā arī jābūt, ka pirms daudziem gadiem kāds ir aizslēdzis vadības kabīni un mašīntelpu, lai pasargātu tās no ļaunprātības, — it īpaši šodien. Kuģī mītošajiem cilvēkiem ne vadības kabīne, ne mašīntelpa gluži vienkārši neeksistēja, un tāpēc rasējums šķita nepareizs.
Viņš ļāva tam saritināties un paņēma citu. Tā bija mašīntelpa. Viņš pētīja to, pieri saraucis, cenzdamies izprast, kas rasējumā attēlots, un, kaut gan noģida, kādam nolūkam domātas dažas ierīces, bija arī tādas, kuras viņš vispār nesaprata. Džons sameklēja konvertoru un brīnījās, kā tas var atrasties aizslēgtā telpā, jo visus šos gadus taču tika izmantots. Tomēr vēlāk viņš ieraudzīja, ka konvertoram ir divas izejas: viena pašā mašīntelpā, otra — aiz hidroponiskajām oranžērijām.
Džons palaida rasējumu vaļā, un tas saritinājās rullītī, tāpat kā pārējie. Viņš vēl arvien tupēja pie kastes, viegli šūpodamies uz priekšu un atpakaļ un skatīdamies rasējumos, un domāja: ja man bija vajadzīgi papildu pierādījumi, tad te tie ir.Kuģa plāni un rasējumi. Plāni, kurus bija izstrādājuši un uz papīra uzzīmējuši cilvēki. Papīra lapās iemiesoti sapņi par zvaigznēm. Nekādas dievišķas iejaukšanās. Nekāda Mīta. Gluži vienkārši cilvēku ieceres.
Viņš iedomājās Svētbildes: kas tās ir? Varbūt arī meli, tāpat kā Mīts? Ļoti žēl, ja tā. Jo Svētbildes sniedza tādu mierinājumu. Un Ticība. Arī tā bija mierinājums.
Tupēdams pie rasējumu tīstokļiem šajā mazajā istabiņā ar mašīnu, gultu un kasti, viņš savilkās čokurā un aptvēra ar rokām plecus, juzdams pret sevi bezmaz vai žēlumu.
Kā viņš gribētu, lai nekas nesākas. Lai nav Vēstules. Lai viņš, tāpat kā iepriekš, ir par savu drošību cieši pārliecināts nejēga. Lai, tāpat kā iepriekš, turpina spēlēt šahu ar Džo.
No durvju puses atskanēja Džo balss:
— Tad, redz, kur tu slēpies!
Džons ieraudzīja Džo kājas, kuras stingri balstījās pret grīdu, pacēla acis un redzēja viņa seju, kurā bija sastingusi smaida ēna.
— Grāmatas! — Džo teica.
Šis vārds bija piedauzīgs. Un Džo to izrunāja kā piedauzīgu vārdu. It kā cilvēks būtu pieķerts kādā apkaunojošā nodarbībā, neķītrās domās…
— Džo … — Džons sacīja.
— Tu negribēji man teikt, — Džo sacīja. — Tu negribēji, lai es tev palīdzu. Protams!
— Paklau, Džo …
— Slēpies un lasīji grāmatas!
— Džo, paklausies! Viss ir meli. Kuģi ir būvējuši tādi paši cilvēki kā mēs. Tas uz kaut kurieni dodas. Es tagad zinu, ko nozīmē Gals …
Pārsteigums un šausmas izgaisa no Džo sejas. Nu tā bija barga. Soģa seja. Tā atradās virs Džona un nepārprotami pauda, ka piedošanas nebūs, tajā nebija pat žēluma.
— Džo!
Džo strauji apgriežas un metās uz durvīm.
— Džo! Pagaidi, Džo!
Bet viņš aizgāja.
Džons dzirdēja, kā viņa soju troksnis attālinās pa gaiteni uz eskalatora pusi, kurš pacels viņu līdz dzīvojamajiem stāviem.
Viņš aizskrēja, lai sapulcinātu ļaudis. Lai izsūtītu tos pa visu Kuģi medīt Džonu Hofu. Un kad viņi Džonu Hofu noķers …
Kad viņi Džonu Hofu noķers, tad būs īstais Gals. Tas pats nezināmais Gals, par kuru tiek stāstīts baznīcā. Jo nebūs vairs neviena — neviena paša, kas zinātu mērķi, pamatojumu un norīkojumu.
Un izrādīsies, ka velti miruši tūkstošiem cilvēku. Noskaidrosies, ka velti gājis zudumā to cilvēku darbs un ģēnijs, un sapņi, kuri uzbūvēja Kuģi.
Tā būtu milzīga izšķērdība. Bet būt izšķērdīgam ir noziegums. Izšķērdēt nedrīkst. Izmest nedrīkst. Un ne tikai barību un ūdeni, bet arī cilvēku dzīvības un sapņus.
Džona roka sniedzās uz kasti un satvēra pistoli. Viņa pirksti sažņaudza tās rokturi, bet nevaldāms niknums vēl auga augumā — izmisuma, pēdējo cerību niknums, tāda cilvēka acumirklīgs, akls niknums, kam apzināti laupa dzīvību.
Tā taču nav tikai viņa dzīve vien, tā ir arī visu pārējo — Mērijas un Hcrba, un Luīzes, un Džošua — dzīve.
Viņš metās skriet, izdrāzās laukā pa durvīm un, paslīdot kājai, nogriezās gaitenī pa labi. Viņš joza uz eskalatoru. Tumsā pēkšņi uzdūrās kāpieniem un nodomāja: cik labi, ka daudzreiz šeit ir iets, tumsā taustot ceļu. Tagad viņš jutās kā mājās, un tā bija liela priekšrocība salīdzinājumā ar Džo.
Viņš aiztraucās pa kāpnēm un tik tikko nepakrita, nogriezās gaitenī, atrada nākamo kāpņu posmu — un priekšā izdzirda steidzīgus, nedrošus tā cilvēka soļus, kuram dzinās pakaļ.
Viņš zināja, ka nākamajā gaitenī pašā galā deg tikai viena nespodra spuldze. Ja nu pagūtu laikā …
Viņš laidās lejup pa kāpnēm, ar vienu roku turēdamies pie margām, kājām tik tikko skardams pakāpienus.
Pieliecies beidzot iedrāzās gaitenī un spuldzes blāvajā gaismā sev priekšā ieraudzīja tumšu bēgošu figūru. Viņš pacēla pistoli un nospieda aizslēgu; pistole viņa rokā noraustījās, un gaitenis kļuva gaišs no spožā uzliesmojuma. Gaisma uz mirkli apžilbināja Džonu. Viņš sēdēja uz grīdas, čokurā sarāvies, un galvā pulsēja doma: es nogalināju Džo, nogalināju savu draugu.
Bet tas nebija Džo. Tas nebija zēns, ar kuru kopā viņš bija uzaudzis. Tas nebija cilvēks, kas bija sēdējis viņam pretī pie šaha galdiņa. Tas nebija Džo — viņa draugs. Tas bija kāds cits — cilvēks ar soģa seju, cilvēks, kas bija steidzies pulcināt ļaudis, cilvēks, kurš bija gatavs visus nolemt nezināmam Galam.
Džons juta, ka viņam ir taisnība, tomēr vēl arvien drebēja.
Mirkļa apmātība bija pāri, un nu viņš redzēja uz grīdas tumšu blāķi.
Rokas trīcēja, viņš sēdēja nekustīgi un manīja nelabumu un nespēku visā augumā.
Neizšķērdē! Neizmet! Sos nerakstītos likumus zina katrs. Bet bija arī tādi likumi, kuri nekad pat pieminēti netika, jo neradās vajadzība. Neteica, ka nedrīkst zagt svešu sievu, ka nedrīkst dot nepatiesu liecību, ka nedrīkst nogalināt, jo šie noziegumi bija izzuduši sen pirms tam, kad zvaigžņu Kuģis atrāvās no Zemes.
Tie bija godaprāta likumi, labas uzvedības likumi. Un viņš vienu no tiem ir pārkāpis. Viņš ir nogalinājis cilvēku. Nogalinājis savu draugu.
Tiesa, viņš klusībā teica, Džo nebija mans draugs. Viņš bija ienaidnieks — mūsu visu ienaidnieks.
Džons Hofs izslējās un sasprindzināja augumu, lai pārvarētu trīsas. Viņš aizbāza pistoli aiz jostas un stīvām kājām devās pa gaiteni pie tumšā blāķa uz grīdas.
Pustumsā tas bija vieglāk izdarāms, jo nebija lāga redzams, kas tur ir. Ķermenis gulēja knūpus, un seju nevarēja saskatīt. Ja tā būtu pavērsta uz augšu, pret viņu, būtu bijis sliktāk.
Viņš stāvēja un domāja. Tūlīt cilvēki attapsies, ka Džo nav, un sāks viņu meklēt. Bet viņi nedrīkst to atrast. Nedrīkst uzzināt, kas noticis. Pats jēdziens «slepkavība» sen izzudis, un tas nedrīkst rasties atkal. Jo, ja reiz ir nogalinājis viens cilvēks — nav svarīgi, kāpēc un kālab —, tad var atrasties arī citi, kuri nogalinās. Ja ir grēkojis viens, viņa grēks jānoslēpj, jo viens grēks novedīs pie cita grēka, bet, kad viņi aizsniegs jaunu pasauli, jaunu planētu (ja vien aizsniegs), viņiem būs nepieciešams viss iekšējais spēks, viss biedriskuma stiprums, uz kādu vien viņi ir spējīgi.
Viņš nevarēja līķi noslēpt, jo nebija tādas vietas, kur to neatrastu. Un nevarēja to nolaist konvertorā, jo tad vajadzētu iet caur hidroponisko oranžēriju,
Tomēr, kāpēc nc? Ir taču cits cc|š uz konvertoru — caur mašīntelpu.
Džons uzsita sev pa kabatu. Tur bija atslēgas. Viņš noliecās un pieskārās vēl siltajam ķermenim. Tad atkāpās līdz metāla sienai. Viņam atkal kļuva nelabi, un galvā bez mitas pulsēja doma, ka viņš ir vainīgs.
Taču viņam prātā ienāca paša vccais tēvs ar skarbo seju un tas sen mirušais cilvēks, kas bija uzrakstījis Vēstuli, un visi citi, kuri bija nodevuši to tālāk, izdarīdami noziegumu patiesības, zināšanu un glābiņa dēļ.
Cik daudz vīrišķības, varoņdarbu un drosmīgu centienu, cik daudz mokošās pārdomās aizvadītu vientuļu nakšu! Nedrīkst pieļaut, ka tas viss ietu zudumā viņa apņēmības trūkuma vai vainas apziņas dēļ.
Viņš atrāvās no sienas, pacēla Džo ķermeni un uzvēla sev plecos. Tas stingi nokarājās lejup. Bija dzirdama guldzēšana. Un kaut kas silts un slapjš sāka tecēt viņam pār muguru.
Viņš sakoda zobus, lai tie neklabētu, un grīļodamies vilkās pa izmirušajiem eskalatoriem, pa tukšajiem gaiteņiem uz mašīntelpu.
Beidzot Džons aizkļuva līdz durvīm un nolika savu nešļavu uz grīdas, lai sadabūtu atslēgu. Viņš atrada vajadzīgo un, pagriezis to slēdzenē, uzgūlās durvīm. Tās lēnām atvērās. Sejai uzvēdīja silta gaisa plūsma. Spoži mirdzēja spuldzes, un atskanēja rotējoša metāla dūkoņa un džinkstoņa.
Viņš pacēla Džo, ienesa iekšā, aizslēdza durvis un apstājās, aplūkodams milzīgās mašīnas. Viena no tām griezās, un viņš to pazina: žiroskops- stabilizators, locīklās iestiprināts, klusi dūca.
Cik daudz laika viņam vajadzēs, lai izprastu šīs masīvās, sarežģītās mašīnas? Cik lielā mērā cilvēki ir atpalikusi no senajam, tukstos gadus vecajām zināšanām?
Taču nešļava spieda plecus, un viņš dzirdēja, kā uz grīdas krīt retas, siltas, lipīgas lāses.
Līksmodams, bet reizē aiz šausmām drebēdams, viņš atgriezās pagātnē. Atpakaļ, cauri gadu tūkstotim, pie zināšanām, kuras bija varējušas radīt tādas mašīnas. Pat vēl tālāk — pie jūtu nelīdzsvarotības, kas varēja likt cilvēkiem nogalināt citam citu.
Man no viņa jāatbrīvojas, sarūgtināts nodomāja Džons Hofs. Taču tas nav iespējams. Pat tad, kad viņš būs izgaisis, kļuvis par ko pavisam citu, kad vielas, no kurām viņš sastāv, būs pārvērtušās vēl par kaut ko, — pat tad es nevarēšu no viņa tikt vaļā. Nemūžam!
Džons atrada konvertora lūku un ar kājām atspērās pret grīdu. Lūka bija iestrēgusi. Džons parāva, un tā atvērās. Viņa priekšā bija vaļēja rīkle, pietiekami liela, lai tajā varētu iemest cilvēka ķermeni. No tās dzīlēm skanēja mehānismu rūkoņa, un viņam likās, ka ir pamanījis trakojošo liesmu ellišķīgo atblāzmu. Viņš uzmanīgi ļāva līķim noslīdēt no pleca, pēdējoreiz to pagrūda, aizvēra lūku un ar visu svaru uzgūla pedālim.
Tas nu bija padarīts.
Viņš atrāvās no konvertora un noslaucīja pieri. Beidzot viņš ir atbrīvojies no savas nastas. Tomēr smagais slogs vienalga palika ar viņu. IJn ir palicis uz laiku laikiem, viņš nodomāja. Uz laiku laikiem.
Džons izdzirda soļus, bet neapgriezās. Viņš zināja, kā soļi tie ir, — rēgaini soļi, kuri vajās viņu visu mūžu, sirdsapziņas pārmetumu soļi viņa dvēselē.
Atskanēja balss:
— Ko tu, puis, esi izdarījis?
— Es nogalināju cilvēku. Nogalināju savu
« draugu.
Un viņš pagriezās, jo ne soļi, ne balss nepiederēja rēgam.
Džošua sacīja:
— Vai tev bija pamats to darīt?
— Jā, bija. Pamats un mērķis.
— Tev vajadzīgs draugs, — Džošua teica. — Tev vajadzīgs draugs, manu zēn.
Džons pamāja, — Es uzzināju Kuģa mērķi. Un norīkojumu.
Viņš mani pārsteidza! Gribēja nosūdzēt. Un es … es …
— Tu nogalināji viņu.
— Es spriedu tā: viena dzīvība vai visas? Un paņēmu tikai vienu. Viņš būtu paņēmis visas.
Abi ilgi stāvēja, raudzīdamies viens otrā.
Sirmgalvis sacīja:
— Atņemt dzīvību nav pareizi. Nav pareizi un ir necienīgi.
Plecīgs un mierīgs viņš stāvēja uz mašīnu fona, bet viņā jautās kaut kas dzīvs, kāds virzošs ^ spēks, tāpat kā mašīnās.
— Tikpat nepareizi ir lemt ļaudīm tādu likteni, kādam viņi nav izraudzīti. Nav pareizi aizmirst mērķi nezināšanas un gara tumsības dēļ, — Džons atbildēja.
— Kuģa mērķis? Bet vai šis mērķis ir labs?
— Nezinu, — Džons atteica. — Neesmu pārlie- | cināts. Tomēr vismaz ir mērķis. Bet mērķis, vien- i alga, kāds tas būtu, ir labāks nekā mērķa trū- i kums.
Džons pacēla galvu un atmeta atpakaļ pie pieres pielipušos matus.
— Labi, — viņš sacīja. — Būšu kopā ar tevi. Es paņēmu vienu dzīvību, bet vairāk neņemšu.
Džošua lēni, maigi atbildēja:
— Nē, puis. Tas esmu es, kas būs kopā ar tevi.
Pat no novērošanas kabīnes bija nepatīkami skatīt bezgalīgo tukšumu, kurā ka mūžīgas sīkas signāluguntiņas mirdzēja zvaigznes. Bet redzēt to no vadības kabīnes, kuras lielais stikla logs vērās tieši izplatījumam rīklē, bija vēl ļaunāk: ne lejā, ne augšā nebija samanāmas nekādas robežas. Te šķita, ka līdz šai zvaigznei var aizsniegties ar roku un to noplūkt, te tā likās tik tāla, ka no šādas domas vien galva reiba.
Zvaigznes bija tālu. Visas, izņemot vienu. Bet šī viena līdzīgi spožai saulei mirdzēja turpat blakus pa kreisi.
Džons īlofs pameta skatienu uz Džošua. Vecā vīra sejā bija sastingusi neuzticības un baiļu, bezmaz vai šausmu izteiksme.
Bet es taču zināju, Džons domāja. Zināju, kā tas varētu izskatīties. Man bija kaut kāds priekšstats. Turpretī viņam nekāda.
Džons novērsa acis no loga, ieraudzīja aparātu rindas un juta, kā sirds pamira un rokas kļuva gluži kā nedzīvas.
Vairs nav laika sarast ar Kuģi. Nav laika to iepazīt tuvāk. Viss darāmais viņam jāveic, vienīgi sekojot sāvam saprātam un fragmentārajām zināšanām, kuras viņa nesagatavotās un netrenētās smadzenes bija saņēmušas no mašīnas.
— Kas mums jādara? — Džošua čukstēja. — Kas mums jādara, puis?
Un Džons Hofs arī lauzīja galvu: kas gan mums jādara?
Viņš bez steigas devās augšup pa kāpieniem līdz sēdeklim, uz kura atzveltnes bija rakstīts «Pilots». Lēnām ierausās krēslā, un nu viņam likās, ka sēž bezdibeņa malā un jebkurā brīdī var noslīdēt lejā, izplatījumā.
Uzmanīgi nolaidis rokas uz atzveltņa paroce- ņiem un cieši ieķēries tajos, viņš mēģināja orientēties, aprast ar domu, ka sēž pilota vietā, bet viņa priekšā atrodas kloķi un pogas, kuras var pagriezt vai nospiest, dodot signālus ieslēgtajām mašīnām.
— Zvaigzne, — Džošua sacīja. — Āre, šī lielā, kura mirdz pa kreisi…
— Visas zvaigznes mirdz.
— Nē, skat, tur tā lielā …
— Tā ir zvaigzne, uz kuru mēs esam traukušies tūkstoš gadu, — Džons atbildēja. Un cerēja, ka nav kļūdījies. Cik ļoti gribētos būt par to pārliecinātam!
Un piepeši juta briesmīgu uztraukumu. Kaut kas nebija kārtībā. Nepavisam nebija kārtībā.
Džons mēģināja ko izdomāt, bet kosmoss traucēja, tas atradās pārāk tuvu. Tas bija pārāk milzīgs un tukšs, un domāt bija veltīgi. Nav iespējams -pārspēt viltībā kosmosu. Nav iespējams ar to cīnīties. Kosmoss ir pārlieku plašs un nežēlīgs. Kosmosam ir vienalga. Tajā nav žēlsirdības. Tam visviens, kas notiks ar Kuģi un cilvēkiem uz tā.
Vienīgie, kam nebija vienalga, bija tie cilvēki uz Zemes, kuri bija palaiduši Kuģi, un — kādu laiku — tie, kuri ceļojuma sākumā to vadīja. Bet tagad — viņš un vecais vīrs. Tikai viņiem abiem nav vienalga.
— Tā ir lielāka par citām, — Džošua teica. — Mēs atrodamies tai tuvāk.
Redz, kas par lietu! Re, kas bija šī neizskaidrojamā satraukuma cēlonis. Zvaigzne ir pārāk tuvu — tai jābūt tālāk!
Viņš ar mokām atrāva skatienu no tukšuma aiz loga un palūkojās uz vadības pulti. Un redzēja vienīgi bezjēdzīgi daudz kloķu un sviru, pogu un ciparnīcu rindas …
Džons lūkojās uz pulti un pamazām sāka šo to saprast. Modās zināšanas, kuras viņa galvā bija ' iekalusi mašīna. Viņš redzēja, ko rāda bultiņas, \ un šo to jau sāka apjēgt. Atrada dažus kloķus, par kuriem būtu vajadzējis mazliet zināt. Viņa smadzenēs murgainā dejā sāka virpu|ot matemātikas dati, matemātikas, kuru viņš nekad nav zi- , nājis.
Velti, Džons klusībā domāja. Ideja bija laba, bet tā nerealizējās. Mašīna nevar apmācīt cilvēku. Tā nevar iedzīt viņa galvā tik daudz zināšanu, cik ne- 1 pieciešams, lai vadītu Kuģi.
— Džošua, es nemācēšu to izdarīt, — viņš ievai- ' dējās. — Tas nav iespējams.
Kur gan ir planētas? Kā lai tās atrod? Un, kad viņš tās atradīs (ja atradīs), ko tad lai dara?
Kuģis krita uz sauli.
Džons nezināja, kur meklēt planētas. Un Kuģis i traucās pārāk ātri — daudz ātrāk, nekā vajadzēja. Džons nosvīda. Sviedri lāsēm izspiedās uz pieres, tecēja pār seju, pa ķermeni.
— Mierīgāk, puis, mierīgāk.
Viņš centās nomierināties, bet nespēja. Pastiepa
roku un atvēra nelielu atvilktni pults apakšā. Tur bija papīrs un zīmuļi. Viņš paņēma papīra lapu un zīmuli un pierakstīja svarīgākos mēraparātu rādītājus: absolūto ātrumu, paātrinājumu, attālumu līdz zvaigznei, krišanas leņķi uz to.
Vēl bija ari citi rādītāji, taču šie — paši svarīgākie un ar tiern jārēķinās.
Džona smadzenes atausa doma, kuru mašīna daudzreiz bija viņam iedvesusi. «Vadīt Kuģi nenozīmē virzīt to uz kaut kādu punktu, bet nozīmē zināt, kur Kuģis atradīsies jebkurā dotajā mirklī tuvākajā nākotnē.»
Viņš ķērās pie aprēķiniem. Matemātika ar grūtībām iespiedās viņa apziņā. Viņš izdarīja aplēses, uzmeta grafiku un par divām iedaļām pārvirzīja vadības sviru, cerēdams, ka rīkojas pareizi.
— Vai tu ko apjēdz? — Džošua jautāja.
Džons papurināja galvu.
— Redzēsim. Pēc stundas uzzināsim.
Mazliet palielināt ātrumu, lai izvairītos no kritiena uz sauli. Pašauties tai garām, tad tās pievilkšanas spēka iedarbībā pagriezties atpakaļ — veidot izplatījumā lielu cilpu un no jauna doties uz sauli. Lūk, kā tas darāms, vismaz jācer, ka lieši tā. Par to bija stāstījusi mašīna.
Viņš sēdēja pavisam atmaidzis, domādams par šo apbrīnojamo mašīnu, prātodams, cik daudz var uzticēties slīdošai lentei un galvā liekamai ķiverei.
— Vai mēs še paliksim ilgi? — Džošua jautāja.
Džons piekrītoši pamāja.
— Jā, droši vien. Tas prasīs daudz laika.
— Tādā gadījumā, — vecais vīrs sacīja, — iešu un sadabūšu ko ēdamu.
Viņš devās uz durvīm, tad apstājās.
— Bet Mērija? — viņš vaicāja.
Džons papurināja galvu.
— Pagaidām nevajag. Liksim viņus mierā. Ja mums nekas neiznāks …
— Mums viss iznāks.
Džons spēji pārtrauca viņu.
— ja mums nekas neiznāks, labāk, lai viņi neko nezina.
— Laikam gan tev taisnība, — sirmgalvis bija vienisprātis. — Iešu un atnesīšu ko iekost.
Pēc divām stundām Džons jau zināja, ka Kuģis nenokritīs uz saules. Tas paies tuvu garām —• pārāk tuvu, tikai dažu miljonu kilometru attālumā, taču tā ātrums būs tāds, ka tas aiztrauksies garām un no jauna izlidos izplatījumā, saules pievilkts, bet cenzdamies atrauties no tās pievilkšanas spēka un zaudēdams ātrumu šajā cīņā.
Tā lidojuma trajektorija mainīsies saules ietekmē, un tas riņķos pa orbītu — pa ļoti bīstamu orbītu. Ja to atstātu nemainīgu, tad nākamajā apgriezienā Kuģis tomēr nokristu uz saules. Kamēr tas nav pagriezies atpakaļ uz sauli, Džonam jāpanāk kontrole pār to, taču pats svarīgākais — viņš ir ieguvis laiku. Džons bija pārliecināts: ja viņš nebūtu palielinājis ātrumu par divām iedaļām, Kuģis vai nu būtu ietriecies saulē tūlīt, vai būtu sācis riņķot ap to pa orbītu, kura arvien samazinātos un no kuras to nespētu izraut pat vareno mašīnu fantastiskais spēks.
Viņam vēl bija laiks, viņš kaut ko zināja, un Džošua bija aizgājis pēc ēdamā. Laika nebija daudz, un viņam tas jāizmanto. Jāpamodina zināšanas, kas paslēpušās iekaltas kaut kur smadzenēs, un jāizlieto tam mērķim, kuram tās bijušas paredzētas.
Tagad viņš jutās mierīgāks un mazliet vairāk paļāvās uz sevi. Prātodams par to, cik viņš ir neveikls, Džons brīnījās, kā gan cilvēki, kuri no Zemes bija sūtījuši Kuģi, un tie, kuri to vadīja, līdz uzradās Gara Tumsība, bija varējuši to tik
precīzi virzīt. Laikam tā ir nejaušība, jo nav iespējams, ka lādiņš, raidīts nelielā mērķī, lidotu tūkstoš gadu un trāpītu tajā. Bet varbūt ir iespējams?
«Automātiski… Automātiski…,» galvā skanēja viens vienīgs vārds. Kuģis bija automātisks. Tas pats lidoja, pats remontējās, pats sevi apkalpoja, pats virzījās uz mērķi. Cilvēka prātam un rokai vajadzēja tikai norādīt, kas darāms. Dari to, pavēlēja prāts un roka, un Kuģis darīja. Tas vien arī bija nepieciešams — dot uzdevumu.
Kā pavēlēt Kuģim — tas bija viss noslēpums. Ko un kādā veidā pavēlēt. Lūk, kas Džonu uztrauca.
Viņš nokāpa no sēdekļa un apstaigāja kabīni. Visur klājās plāna putekļu kārta, bet, kad Džons ar piedurkni paberzēja metālu, tas atmirdzēja tikpat spoži kā todien, kad Kuģis bija uzbūvēts.
Džons atrada visvisādas lietas, vienu otru pazina, citas — ne. Taču pats galvenais — uzgāja teleskopu un pēc dažiem nesekmīgiem mēģinājumiem atcerējās, kā ar to jāapietas. Tagad viņš zināja, kā meklēt planētas, — ja tā ir vajadzīgā zvaigzne un ja tai ir planētas.
Aizritēja trīs stundas. Džošua neatgriezās. Tas bija pārāk ilgi ēdiena meklēšanai. Džons staigāja pa istabu šurpu turpu, cenzdamies pārvarēt bailes. Acīmredzot ar veco vīru kaut kas bija atgadījies.
Viņš atgriezās pie teleskopa un sāka meklēt planētas. Iesākumā lāgā neveicās, taču pamazām, pie- razdams rīkoties ar teleskopu, viņš sāka atminēties arvien jaunus un jaunus datus.
Džons bija atradis kādu planētu un izdzirda klaudzināšanu. Viņš atrāvās no teleskopa un paspēra soli uz durvju pusi.
Gaitenis bija ļaužu pārpilns. Tie visi kliedza uz viņu, un kliedzienos skanēja naids, dusmas un nosodījums; Džons pakāpās atpakaļ.
Pašā priekšā atradās Herbs un Džordžs, bet aiz viņiem drūzmējās pārējie — sievietes un vīrieši. Džons ar skatienu meklēja Mēriju, taču neatrada.
Pūlis lauzās uz priekšu. Cilvēku sejas pauda naidu un riebumu, un Džons juta, kā viņu apņem baiļu vilnis, kas veļas no tiem.
Roka noslīdēja līdz jostai, sataustīja pistoles rokturi un izvilka ieroci ārā. Viņš pavērsa pistoli uz leju un nospieda slēdzi. Tikai reizi. Uzliesmojums uz brīdi apgaismoja durvis, un pūlis atsprāga atpakaļ. Durvis nomelnēja, degunā iesitās degošas krāsas smaka.
Džons Hofs rāmā balsī sacīja:
— Tā ir pistole. Ar to es varu jūs nogalināt. Un nogalināšu, ja iejauksieties. Ejiet projām. Atgriezieties tur, no kurienes atnācāt.
Herbs paspēra soli uz priekšu un apstājās.
—- Tas esi tu, kas iejaucas, nevis mēs.
Viņš atkal pagājās mazliet uz priekšu.
Džons pacēla pistoli un pavērsa pret viņu.
— Es jau nogalināju cilvēku. Un nogalināšu vēl.
«Cik viegli ir runāt par nonāvēšanu,» viņš domāja, «par nāvi. Un cik viegli to darīt tagad, kad reiz jau esmu atņēmis dzīvību.»
— Džo pazudis, — Herbs sacīja. — Mēs meklējam viņu.
— Varat vairs nemeklēt.
— Bet Džo bija tavs draugs.
— Un tu arī. Taču mērķis stādāms augstāk par draudzību. Tu esi vai nu ar mani, vai pret mani. Vidusceļa nav.
— Mēs izslēgsim tevi no baznīcas.
— Izslēgsiet no baznīcas, — Džons izsmējīgi atkārtoja.
— Nosūtīsim tevi uz Kuģa centru.
— Mēs visu mūžu esam bijuši izsūtītie, — Džons teica, — paaudžu paaudzes. Un pat nezinājām to. Saku jums — mēs nezinājām to. Un nezinot izdomājām skaistu pasaciņu. Pārliecinājām sevi, ka tā ir taisnība, un dzīvojām ar šo taisnību. Bet, kad es nāku un pierādu, ka viss ir tikai skaista pasaciņa, kas izdomāta tādēļ, ka mums tā nepieciešama — nepieciešamajai saprotat?—, jūs esat gatavi izslēgt mani no baznīcas un izsūtīt. Tā nav izeja, Herb. Tā nav izeja.
Viņš uzsita ar roku pa pistoli.
— Re, kur izeja, — viņš sacīja.
— Džon, tu esi jucis.
— Bet tu — muļķis, — Džons atteica.
Iesākumā viņš bija izbijies, pēc tam sadusmojies. Bet tagad juta tikai nicinājumu pret šiem cilvēkiem, kuri bija sadrūzmējušies gaitenī un kuru kliedzienos skanēja tukši draudi.
— Ko jūs izdarījāt ar Džošua? — viņš jautāja.
— Mēs viņu sasējām, — Herbs atbildēja.
— Ejiet atpakaļ un palaidiet viņu vaļā. Un atsūtiet man ēdamo.
Viņi sāka svārstīties. Džons draudīgi pakustināja pistoli.
— Ejiet!
Viņi metas projām.
Džons aizcirta durvis un atgriezās pie teleskopa.
Viņš atrada sešas planētas, divām no tām — otrajai un piektajai — bija atmosfēra. Uzmeta acis pulkstenim: tas rādīja, ka apritējušas daudzas stundas. Džošua vēl nebija atgriezies. Pie durvīm neviens neklaudzināja. Nebija ne ediena, ne ūdens. Viņš atkal piemetās pilota sēdeklī.
Zvaigzne atradās tālu aizmugurē. Ātrums, kaut arī samazinājies, tomēr vēl bija pārāk liels. Viņš parāva sviru un vēroja, kā ātrumrādītāja bultiņa slīd atpakaļ. Tagad tas nebija bīstami, vismaz viņš cerēja, ka nav bīstami. Izrādījās, ka Kuģis ir piecdesmit četru miljonu kilometru attālumā no zvaigznes, un ātrumu drīkst samazināt.
Džons atkal ieurbās ar skatienu vadības pultī, un viss bija skaidrāks, saprotamāks, viņš par to jau zināja nedaudz vairāk. Galu galā, tas nemaz nav tik grūti. Un nemaz nebūs tik grūti. Galvenais, ka ir laiks. Daudz laika. Vēl jādomā un jāizdara aprēķini, bet tam ir laiks.
Uzmanīgi aplūkojot vadības pulti, viņš uzgāja skaitļojamo mašīnu, kuru iepriekš nebija pamanījis, — tad, lūk, kādā veidā tika dotas pavēles Kuģim! Lūk, kā viņam bija trūcis, lūk, gar ko viņš bija tā nopūlējies — kā lai pavēl Kuģim. Bet to dara tā. Dod pavēli šīm mazajām smadzenēm.
Džonu vajāja viens vārds — «automātisks». Viņš atrada pogu ar uzrakstu «teleskops» un tad — ar uzrakstu «orbīta», un vēl kādu, uz kuras bija — «piezemēšanās».
Nu, beidzot, viņš nodomāja. Pēc visiem uztraukumiem un bailēm — tas ir tik vienkārši. Tieši tādu cilvēkiem tur uz Zemes arī vajadzēja uzbūvēt Kuģi. Vienkārši. Neiedomājami vienkārši. Tik vienkārši, ka katrs muļķis var Kuģi nosēdināt. Katrs, kas ar pirkstu nospiedīs pogu. Taču cilvēki droši vien noģida, kas var notikt uz Kuģa pēc vairākām paaudzēm. Viņi zināja, ka Zeme tiks aizmirsta un ka ļaudis izveidos jaunu, Kuģa apstākļiem atbilstošu kultūru. Noģida vai paredzēja? Varbūt Kuģa kultūra bija daļa no kopējā plāna? Vai gan cilvēki būtu varējuši tūkstoš gadus dzīvot uz Kuģa, ja būtu zinājuši tā mērķi un norīkojumu?
Protams, ne. Viņi būtu jutušies apzagti un apkrāpti. Būtu sajukuši prātā no domas, ka ir tikai dzīvības pārnēsāji, ka viņu dzīvēm un daudzu paaudžu dzīvēm tiks gluži vienkārši pārvilkta svītra, lai viņu pēcteči varētu aizsniegt tālo planētu.
Bija tikai viens paņēmiens, kā cīnīties ar to, — aizmirstība. Pie šī paņēmiena' arī ķērās, un tas bija uz labu.
Kad dažas paaudzes bija nomainījušās, cilvēki aizvadīja savas mazās dzīvītes pašmāju kultūras apstākļos, un ar to viņiem pietika. Tūkstoš gadu tikpat kā nebūtu bijis, jo neviens nezināja par šo tūkstoti.
Un visā šajā laikā Kuģis, dodamies uz mērķi, taisni un precīzi urbās izplatījumā.
Džons Hofs piegāja pie teleskopa, notvēra fokusā piekto planētu un, lai paturētu to redzes laukā, ieslēdza radarus. Pēc tam atgriezās pie skaitļojamās mašīnas un nospieda pogu ar uzrakstu «teleskops» un vēl vienu — ar uzrakstu «orbīta».
Pēc tam apsēdās un gaidīja. Nebija nekā cita, ko darīt.
Uz piektās planētas dzīvība neeksistēja.
Analizators izstāstīja visu. Atmosfēra sastāvēja galvenokārt no metāna, pievilkšanas spēks bija trīsdesmit reizes lielāks nekā Zemei, spiediens zem verdošajiem metāna mākoņiem tuvojās tūkstoš atmosfērām. Pastāvēja vēl citi faktori, taču pietika ar jebkuru no šiem trim.
Džons Hofs izveda Kuģi no orbītas un virzīja uz sauli. Atkal ķērās pie teleskopa, notvēra fokusā otro planētu, ieslēdza skaitļojamo mašīnu un, tāpat kā iepriekš, sēdēja un gaidīja.
Vel viena iespēja — un darīts. Jo no visām planētām tikai uz divām bija atmosfēra. Vai nu otra planēta, vai nekas.
Bet, ja nu arī otrā planēta ir mirusi, ko tad?
Uz to bija tikai viena atbilde. Citas nevarēja būt. Pagriezt Kuģi uz vēl kādu zvaigzni, palielināt ātrumu un eerēt — cerēt, ka pēc vairākām paaudzēm ļaudis atradīs planētu, uz kuras varēs dzīvot.
No bada viņam sākās spazmas. Ūdens dzesēšanas sistēmā te vēl bija palikušas kādas glāzes šķidruma, taču viņš tās bija izdzēris jau pirms divām dienām.
Džošua neatgriezās. Cilvēki nenāca. Viņš divreiz atvēra durvis un izgāja gaitenī, būdams gatavs doties pēc barības un ūdens, taču katrreiz, mazliet padomājis, atgriezās. Riskēt nedrīkstēja. Riskēt ar to, ka tie, viņu ieraudzījuši, noķers un nelaidīs atpakaļ uz vadības kabīni.
Bet drīz viņam vajadzēs riskēt, vajadzēs doties gājienā. Apmēram pēc dienas viņš būs pārāk vārgs, lai to izdarītu. Bet līdz otrajai planētai vēl tāls ceļš.
Pienāks laiks, kad viņam nebūs izvēles. Viņš neizturēs. Ja nedabūs ūdeni un barību, viņš pārvērtīsies nekam nederīgā, tik tikko parāpot spējīgā radījumā, un viss viņa spēks izsīks līdz tam brīdim, kad viņi būs sasnieguši planētu.
Viņš vēlreiz aplūkoja vadības pulti. Šķita, viss ir kārtībā. Kuģis vēl palielināja ātrumu. Skaitļojamās mašīnas signālspuldze dega ar zilu gaismu, un mašīna klusi knikšķēja, it ka sacītu: «Viss kārtībā. Viss kārtībā.»
Pēcāk viņš no pults pārgāja uz kaktu, kur gulēja. Nolikās zemē un sarāvās kamolā, pūlēdamies saspiest kuņģi, lai tas viņu nemocītu. Aizvēra acis un mēģināja iemigt.
Uz metāla atlaidies, viņš dzirdēja, ka tālu aizmugurē darbojas mašīnas, dzirdēja to vareno dziesmu, kas aizpildīja visu Kuģi. Atcerējās, kā agrāk bija domājis, ka Kuģi var vadīt tikai tad, ja ar to sarod. Izrādījās, tā nav, kaut gan viņš jau saprata, kā ar Kuģi var saprast, kā Kuģis var kļūt par daļu no cilvēka.
Viņš aizsnaudās, pamodās, atkal piemiga — un te pēkšņi izdzirda kliedzienu un izmisīgu klaudzināšanu pie durvīm.
Viņš mirklī uzlēca augšā, metās pie durvīm ar atslēgu rokās. Parāva durvis, tad atslēdza — un, pār slieksni klupdama, vadības kabīnē krišus iekrita Mērija. Vienā rokā viņa turēja ūdens trauku, otrā — maisu. Bet pa gaiteni uz durvju pusi, nūjas vicinādami un mežonīgi kliegdami, barā skrēja cilvēki.
Džons ievilka Mēriju iekšā, aizcirta un aizslēdza durvis. Viņš dzirdēja, kā skrejošie atsitās tajās, kā dauzīja tās ar nūjām un kliedza.
Džons noliecās pār sievu.
— Mērij, — viņš teica. Rīkle viņam aizžņaudzās, aptrūka elpas. — Mērij.
— Man bija jānāk, — viņa raudādama sacīja. — Bija jānāk, vienalga, ko tu būtu izdarījis.
— Tas, ko esmu izdarījis, ir uz labu, — viņš atbildēja. — Mērij, tā bija daļa no plāna. Esmu pārliecināts par to. Daļa no kopējā plāna. Ļaudis tur, uz Zemes, visu paredzējuši. Un, izrādās, tieši es esmu tas, kuram …
— Tu esi ķeceris, — viņa teica. — Tu iznīcināji mūsu Ticību. Tevis dēļ visi ir sanākuši naidā. Tu …
— Es zinu patiesību. Zinu, kāds mērķis ir Kuģim.
Mērija pastiepa rokas, apņēma vira seju un, noliekusi lejup, piespieda sev cieši klāt.
— Man viss vienalga, — viņa sacīja. — Viss vienalga. Tagad. Agrāk es baidījos. Dusmojos uz tevi, Džon. Kaunējos tevis dēļ. Es bezmaz vai nomiru aiz kauna. Bet, kad viņi nogalināja Džošua …
— Ko tu teici?!
— Viņi nogalināja Džošua. Viņi to piekāva līdz nāvei. Un ne jau viņu vien. Bija arī citi. Tie gribēja nākt tev palīgā. Ļoti maz viņu bija. Arī tos nogalināja. Tagad notiek nemitīgas slepkavības. Valda naids, aizdomīgums. Un klīst nelabas baumas. Senāk, pirms tu nebiji atņēmis viņiem Ticību, nekas tāds nebija piedzīvots.
Kultūra sašķīdusi drumslās, viņš domāja. Dažu stundu laikā. Bet Ticība izgaisusi sekundes daļā. Ārprāts, slepkavības … Protams, tā tam arī
jābūt.
— Viņi baidās, — Džons teica. — Viņi vairs nejūtas drošībā.
— Es gribēju atnākt agrāk, — Mērija sacīja. — Zināju, ka tu esi izsalcis, un baidījos, ka te nav ūdens. Taču vajadzēja nogaidīt, kamēr pārstās mani izsekot.
Viņš cieši piekļāva sievu sev klāt. Acu priekšā viss izplūda un zaudēja apveidus.
— Palūk, kur ēdiens, — viņa ieteicās, — un dzēriens arī. Atstiepu visu, ko varēju.
— Manu sieviņ, — viņš sacīja. — Manu mīļo sieviņ …
— Rekur ēdiens, Džon. Kāpēc tu neēd?
Viņš piecēlās un palīdzēja tikt augšā arī Mērijai.
— Tūliņ, — Džons sacīja. — Tūliņ ēdīšu. Vispirms gribu tev ko parādīt. Gribu parādīt Patiesību.
Viņš kopā ar Mēriju uzkāpa līdz vadības pultij: — Skaties. Redzi, uz kurieni mēs lidojam. Redzi, kur mēs lidojam. Vienalga, ko mēs sev iestāstītu, lūk, tā ir Patiesība.
Otrā planēta bija atdzīvojusies Svētbilde. Tur bija gan Strauti, gan Koki, gan Zāle, gan Puķes, gan Debesis un Mākoņi, Vējš un Saules Gaisma.
Mērija un Džons stāvēja blakus pilota sēdeklim un raudzījās logā.
Analizators, īsu brīdi dūcis, izmeta ārā ziņojumu.
Uz papīra lapiņas bija rakstīts: «Cilvēkiem briesmas nedraud.» Šo apgalvojumu papildināja bagātīgi dati par atmosfēras sastāvu, baktēriju daudzumu, ultravioleto starojumu un dažādiem citiem faktoriem. Taču pietika jau ar to vien. «Cilvēkiem briesmas nedraud».
Džons pastiepa roku uz centrālā pārslēga pusi vadības pultī.
— Palūk nu, — viņš sacīja. — Gadu tūkstotis pagājis.
Viņš pagrieza slēdzi, un visi rādītāji parleca uz nulli. Mašīnu dziesma apklusa, un Kuģī iestājās klusums, kāds bija tad, kad zvaigznes vēl riņķoja, bet sienas veidoja grīdu.
Te pēkšņi abi izdzirda raudas — zvēra gaudošanai līdzīgas cilvēku raudas.
— Viņi baidās, — Mērija sacīja. — Viņi ir līdz nāvei pārbiedēti. No Kuģa projām tie neies.
Viņai ir taisnība, Džons nodomāja. Tas viņam nebija ne prātā ienācis, ka tie neies projām no Kuģa.
Ar to viņi bija saistīti paaudžu paaudzēs. Un meklēja tajā patvērumu un aizstāvību. Ārpasaules plašums, bezgalīgās debesis, jebkādu robežu trūkums viņiem šķitīs briesmīgs.
Bet viņi kaut kā jāpadzen no Kuģa — taisni jāpadzen un Kuģis jānoslēdz, lai neielaužas atpakaļ. Jo Kuģis nozīmēja gara tumsonību un patvērumu gļēvuļiem; tā bija čaula, no kuras viņi bija izauguši; tas bija mātes klēpis; pametot to, cilvēcei jāiemanto atdzimšana.
Mērija iejautājās:
— Ko viņi darīs ar mums? Par to es vēl nebiju domājusi. No viņiem noslēpties mēs nevarēsim.
— Neko, — Džons atbildēja. — Viņi mums neko nepadarīs. Vismaz tikmēr, kamēr man ir, lūk, šis te.
Viņš uzsita pa pistoli, kas bija aizbāzta aiz jostas.
— Bet, Džon, šīs slepkavības …
— Slepkavību nebūs. Viņi nobīsies un aiz bailēm darīs visu, kas vajadzīgs. Vēlāk, varbūt ne pārāk drīz, atgūsies un tad vairs nebaidīsies. Taču, lai sāktu, nepieciešama … — Viņš pēdīgi atcerējās šo vārdu, ko viņam bija iemācījusi brīnišķīgā mašīna. — Nepieciešama vadība. Raugi, kas vajadzīgs, — lai kāds viņus vadītu, apvienotu, teiktu, kas darāms.
«Es cerēju, ka viss ir beidzies,» viņš ar rūgtumu domāja, «bet nekas vēl nav beidzies. Ar Kuģa nosēdināšanu, izrādās, nepietiek. Jāiet tālāk. Un, lai ko es izdarītu, Gala tā arī nebūs, kamēr vien esmu dzīvs.»
Vajadzēs iekārtoties un mācīties no jauna. Tā kaste pāri pusei piebāzta ar grāmatām. Laikam ar pašām galvenajām. Ar grāmatām, kuru ievajadzēsies, lai sāktu.
Un kaut kur jābūt instrukcijām. Norādījumiem, kas atstāti kopā ar grāmatām, lai viņš tos izlasītu un izpildītu.
«Instrukcija. Izpildīt pēc nosēšanās.» Tā vai kaut kā līdzīgi būs rakstīts uz aploksnes. Viņš atvērs aploksni un atradīs pārlocītas papīra lapas.
Tāpat kā tajā pirmajā Vēstulē:
Vēl viena Vēstule? Protams, jābūt vēl vienai.
— Tas bija paredzēts uz Zemes, — viņš sacīja. — Katrs solis bija paredzēts. Viņi paredzēja gara tumsības stāvokli — vienīgo iespējamo, lai ļaudis pārciestu lidojumu. Paredzēja ķecerību, kura saglabās zināšanas. Uzbūvēja tik vienkāršu Kuģi, ka ikviens var to vadīt — ikviens. Viņi raudzījās nākotnē un paredzēja visu, kam jānotiek. Viņu plāni jebkurā brīdī apsteidza notikumus.
Džons palūkojās logā, paraudzījās uz jaunās zemes plašumiem, uz Kokiem, Zāli, Debesīm.
— Es pat nebrīnīšos, ja viņi būs izdomājuši, kā padzīt mūs no Kuģa.
Pēkšņi pamodās skaļrunis un piedārdināja Kuģi.
— Klausieties visi! — tas sacīja, viegli sprakšķēdams kā ieplīsusi plate. — Klausieties visi! Jums jāpamet Kuģis divpadsmit stundu laikā! Kad noliktais laiks būs pagājis, tiks palaista indīga gāze!
Džons paņēma Mēriju pie rokas.
— Man bija taisnība. Viņi paredzējuši visu līdz pēdējam. Viņi atkal ir soli mums priekšā.
Mērija un Džons stāvēja abi kopā, domādami par tiem cilvēkiem, kuri tik labi visu paredzējuši, kuri ielūkojušies tik tālā nākotnē, iedomājušies visas grūtības un paredzējuši, kā tās pārvarēt.
— Nu, ejam, — Džons sacīja.
— Džon …
— Jā?
Vai tagad mums varēs būt bērni?
— Jā, — Džons atbildēja. — Tagad mums varēs būt bērni. Katram, kurš gribēs. Kuģī mūsu bija ļoti daudz. Uz šīs planētas mūsu būs ļoti maz.
— Ir vieta, — Mērija sacīja. — Daudz vietas. Džons atslēdza vadības kabīnes durvis. Viņi
gāja prom pa tumšajiem gaiteņiem.
Skaļrunis no jauna ierunājās: «Klausieties visi! Klausieties visi! Jums jāatstāj Kuģis!…»
Mērija piespiedās Džonam klāt, un viņš juta, ka sieva dreb.
— Džon, vai mēs tūlīt iesim ārā? Iesim ārā? Izbijusies. Protams, izbijusies. Un arī viņš ir
izbijies. Daudzu paaudžu bailes nevar uzreiz nokratīt, pat Patiesības gaismā ne.
— Pag, — viņš sacīja. — Man kaut kas jāatrod. Ir pienācis laiks, kad jāatstāj Kuģis, jāiet ārā biedējošajā planētas plašumā — kailiem, izbiedētiem, zaudējušiem drošību, kas bijusi visapkārt.
Taču tad, kad šis brīdis pienāks, viņš zinās, kas jādara.
Viņš noteikti zinās, kas jādara. Ja jau cilvēki uz Zemes visu tik labi bija paredzējuši, tad viņi nebūtu varējuši palaist garām pašu svarīgāko un neatstāt kaut kur Vēstuli ar norādījumiem, kā dzīvot tālāk.