Bija pienācis laiks, kad ievāra ābolus ziemai, kad zied zeltainās glo- bulārijas un piebriest savvaļas asteru pumpuri, un taisni šajā laikā pa taku gāja divi bērni. Kad viņa pamanīja tos pa virtuves logu, tad no pirmā acu uzmetiena likās, ka tie ir bērni kā jau bērni, kas atgriežas mājās no skolas, abiem rokās somas, bet tajās, pats par sevi saprotams, mācību grāmatas. Tā kā Čārlzs un Džems, viņa nodomāja, tā kā Alise un Megija, tikai sen ir pagājis tas laiks, kad tie četratā gāja pa taciņu uz skolu. Tagad viņu pašu bērni to dara.
Viņa pagriezās pret plīti, lai apmaisītu ābolus — re, kur uz galda jau gaidīja platkaklaina burka—, pēc tam atkal palūkojās ārā pa logu. Bērni jau bija pienākuši tuvāk, un varēja redzēt, ka zēns ir mazliet vecāks, viņam gadu desmit, meitenei gan nekādā ziņā nav vairāk par astoņiem.
Varbūt iet garām? Nu nē, neliekas vis, taka taču viņus atvedīs šurp, kur citur, pa to iedams, nonāksi?
Neaizejot līdz šķūnim, viņi nogriezās no takas un lietišķi devās pa celiņu uz māju. Un kā iet — bez kādas gudrošanas, it kā zinātu, uz kurieni.
Pienāca tieši pie lieveņa, ari viņa pagājās līdz slieksnim, bet šie, stāvēdami uz palieveņa pirmā pakāpiena, raudzījās viņā no apakšas.
Zēns ierunājās:
— Jūs esat mūsu vecmāmiņa. Tētis lika, lai vispirms pasakām, ka jūs esat mūsu vecmāmiņa.
— Bet tas taču … — viņa aprāvās.
Bija gribējusi teikt, ka tas nav iespējams, viņa nevar būt tiem vecmāmiņa. Bet, paraudzījusies lejup un redzēdama saspringto izteiksmi bērnu sejās, nopriecājās, ka šos vārdus nav izteikusi.
— Mani sauc Elīna, — meitene smalkā balstiņā sacīja.
— Bet mani Pols, — zēns piebilda.
Viņa atvēra ar tīklu aizvilktās durvis, bērni ienāca virtuvē un pieklusa, lūkodamies visapkārt, it kā savu mūžu nebūtu redzējuši virtuvi.
— Viss ir tā, kā tētis stāstīja, — Elīna sacīja.
— Redzi, kur plīts un sviesta ķērne, un …
— Mūsu uzvārds ir Forbss, — zēns viņu pārtrauca.
Te nu sieviete vairs neizturēja.
— Tas nav iespējams, — viņa iebilda. — Tas taču ir mūsu uzvārds.
Zēns cienīgi pamāja.
—• Jā, mēs zinām.
— Jūs droši vien vēlētos pienu un cepumus,— sieviete sacīja.
— Cepumus! — Elīna smalkā balstiņā priecīgi iesaucās.
— Mēs negribam jūs apgrūtināt, — zēns teica. — Tētis piekodināja, lai mēs nesagādājot jums liekas rūpes.
— Viņš sacīja, lai mēs pacenšoties būt labi bērni,— Elīna nočivināja.
— Esmu pārliecināta, ka jūs centīsieties, — sieviete atsaucās.— Kas nu tās par rūpēm!
Nekas, viņa domāja, tūdaļ visu noskaidrosim.
Viņa piegāja pie plīts un nocēla kastroli ar āboliem maliņā, lai nepiedegtu.
— Sēdieties tik pie galda, — viņa sacīja. — Atnesīšu pienu un cepumus.
Viņa paskatījās pulkstenī, kas tikšķēja uz plaukta: drīz būs četri. Tūlīt no tīruma pārnāks vīrieši. Džeksons Forbss izdomās, ko te lai dara, viņam jau allaž atrodas padoms.
Bērni uzrausās katrs uz sava krēsla un cienīgi raudzījās apkārt — uz tikšķošo pulksteni, uz plīti, kas meta sārtu atspīdumu gaislaidē, uz pagalēm malkas kastē, uz sviesta ķērni kaktā.
Somas viņi bija nolikuši blakus uz grīdas. Dīvainas somas. No bieza materiāla, varbūt no brezenta, taču tām nebija ne saišu, ne slēdžu. Jā gan, bez saitēm un bez slēdžiem, tomēr tik un tā ciet.
— Vai markas jums ir? — Elīna jautāja.
— Markas? — misis Forbsa brīnījās.
— Neklausieties viņā, — Pols sacīja. — Viņai taču teica, lai nejautā. Viņa visiem jautā, un māmiņa aizliedza jautāt.
— Kas tās par markām?
— Viņa tās krāj. Staigā apkārt un čiepj svešas vēstules. Tikai tāpēc, lai dabūtu markas, tās, kas uz aploksnēm.
— Nu labi, paskatīsimies, — misis Forbsa sacīja. — Kas to lai zina, varbūt atradīsies vecas vēstules. Vēlāk pameklēsim.
Viņa devās uz pieliekamo, paņēma māla krūzi ar pienu, no kārbas uzlika uz šķīvja cepumus. Bērni sēdēja un gaidīja cienastu.
— Mēs jau tikai uz neilgu laiku, — Pols sacīja.
— Tādās kā brīvdienās. Pēc tam vecāki atnāks mums pakaļ.
Elīna cītīgi māja ar galvu.
— Viņi tā teica, kad gājām projām. Kad es no* bijos un negribēju iet.
— Tev bija bailes iet projām?
— Jā. Nez kāpēc pēkšņi vajadzēja to darīt.
— Laika bija pavisam maz, — Pols paskaidroja.
— Visi steidzās. Mudināja jo ātrāk doties projām.
— Un no kurienes jūs esat? — misis Forbsa vaicāja.
— Te netālu no šejienes, — puisēns atbildēja.
— Gājām pavisam neilgi, un mums tak bija karte. Tētis iedeva karti un visu kārtīgi izstāstīja…
— Vai esat pārliecināti, ka jūsu uzvārds ir Forbss?
Elīna pamāja.
— Nu jā, kāds gan cits?
— Dīvaini, — misis Forbsa sacīja.
Par maz teikt «dīvaini» — visā apkaimē nav citu Forbsu, tikai viņas bērni un mazbērni. Un vēl šie bērni, bet viņi taču ir sveši, lai ko arī paši sacītu.
Mazie ciemiņi ķērās pie piena un cepumiem, bet viņa atgriezās pie plīts, atkal uzlika uz uguns kastroli un ar koka karoti apmaisīja ābolus.
— Bet kur tad vectētiņš? — Elīna iejautājās.
— Tīrumā. Viņš drīz pārnāks. Vai cepumus notiesājāt?
— Jā, —meitene atbildēja.
— Tad klāsim galdu un gatavosim pusdienas. Vai jūs man nepalīdzētu?
Elīna nolēca no krēsla.
— Es palīdzēšu, — viņa sacīja.
— Un es, — Pols piebalsoja. — Iešu atnesīšu
malku. Tētis teica, lai es neslinkojot. Teica, lai sanesot malku un pabarojot cāļus, un savācot olas, un …
— Pol, — misis Forbsa viņu pārtrauca, — labāk saki man, ar ko nodarbojas tavs tētis.
— Tētis ir inženieris, viņš strādā laika pārvaldē, — zēns atbildēja.