Divi algādži pie virtuves galda bija nolīkuši pār dambretes galdiņu. Vecīši sēdēja goda istabā.
— Savu mūžu neko tādu neesmu redzējusi, — misis Forbsa sacīja. — Tāds metāla nieciņš, pavelc, tas slīd pa dzelzs celiņu, un soma atveras. Velc atpakaļ — soma aizveras.
— Kāds jaunums, citādi nav, — Džeksons Forbss atsaucās. — Vai nu mazums jaunumu, kas nenonāk līdz mums, te, šajā nostūrī. Tiem izgudrotājiem ir gan galviņas, ko vien neizdomā.
— Un tieši tāds pats daikts zēnam uz biksēm, — viņa turpināja. — Pacēlu bikses no grīdas, kur šis, gulēt iedams, bija tās nometis, ņēmu un uzliku uz krēsla. Skatos — dzelzs celiņš robainām malām. Jā, un arī pats apģērbs — zēnam bikses nogrieztas virs ceļgaliem, un meitenei kleitiņa nu tik īsiņa …
— Par kaut kādām mašīnām runāja, — Džeksons Forbss domīgi sacīja, — ne par tādām, kuras mēs pazīstam, bet par citām, it kā cilvēki ar tārn lidojot. Un par raķetēm, un atkal ne jau par parastām, bet par tādām, kas it kā pa gaisu lidojot.
— Un izprašņāt arī tā kā bail, — misis Forbsa teica. — Viņi… ir tādi kā dīvaini… just gan jūtu, bet nevaru pateikt.
5 - 1954
Virs piekrītoši pamāja.
— Un tādi kā izbiedēti.
— Vai tev, Džekson, arī ir baii?
— Nezinu, — viņš atbildēja.;— Nu, citu Forbsu taču nav. Tas ir, kaimiņos nav. Līdz Cārlijam kā nekā piecas jūdzes. Bet viņi stāsta, ka tālu nav nākuši.
— Nu, un kā tu domā? — viņa jautāja. — Ko mēs te varam darīt?
— Ja es pats to zinātu, — viņš sacīja. — Varbūt aizbraukt uz ciematu aprunāties ar šerifu? Kas zina, ja nu bērni ir nomaldījušies? Un kāds viņus meklē.
— Pēc viņiem spriežot, nu gan nevar teikt, ka būtu nomaldījušies, — sieva iebilda. — Viņi zināja, kurp iet. Zināja, ka mēs dzīvojam te. Sacīja, ka es esot viņu vecmāmiņa, par tevi apjautājās, dēvēja par vectētiņu. Un šķiet, ka visam tā arī vajadzētu būt. Domāt, ka nebūtu sveši. Viņiem par mums esot stāstīts. Brīvdienās ieradušies, vai saproti? Un tā arī izturas. Itin kā būtu iegriezušies paciemoties.
— Nu, tā, — Džeksons Forbss sacīja, — pēc brokastīm iejūgšu Nelliju, iebraukšu pie viena otra kaimiņa, apvaicāšos. Gan jau kaut ko uzzināšu.
— Zēns saka, ka viņu tēvs esot inženieris laika pārvaldē. Tiec nu gudrs. Pārvalde, pēc manas saprašanas, taču ir kaut kāda valdīšana …
— Bet varbūt joks vien ir? — vīrs minēja. — Tēvs gluži vienkārši pajokoja, bet puikiņš uzskatīja to par patiesību.
— Būs jāuzkāpj augšā un jāpalūko, vai šie guļ, — misis Forbsa sacīja. — Lampas jau es viņiem atstāju. Viņi tādi maziņi, un māja arī viņiem sveša. Ja būs aizmiguši, nopūtīšu uguni.
Džeksons Forbss piekrītoši nokāsējās.
— Ir bīstami pa nakti atstāt uguni, — viņš piemetināja. — Skaties vien, var izcelties ugunsgrēks.