Puišelis gulēja, rokas izpletis, gulēja dziļā, veselīgā bērna miegā. Izģērbdamies viņš bija nometis drēbes uz grīdas, bet tagad viss kārtīgi salikts uz krēsla — viņa, atnākusi novēlēt labu nakti, tās salocīja.
Soma atradās blakus krēslam, tā bija atvērta, un divas rindas dzelzs zobiņu lampas nespodrajā gaismā mazliet spīdēja. Un somā kaut kas bija — samests juku jukām. Vai tad tā liek savas mantas?
Viņa noliecās, pacēla somu un satvēra metāla skaviņu, lai somu aizvērtu. Vismaz, viņa klusībā domāja, būtu varējis aiztaisīt, nenomest vaļēju. Viņa pavilka skaviņu, un tā viegli aizslīdēja pa metāla celiņu, kamēr atdūrās pret kaut ko, kas bija izspraucies no somas ārā.
Grāmata … Viņa saņēma to, gribēja iebāzt dziļāk, lai tā netraucētu. Un tad ieraudzīja nosaukumu — izdzisušus zelta burtus uz muguriņas. Bībele.
Mirkli viņa vilcinādamās turēja grāmatu rokā, pēc tam uzmanīgi izvilka ārā. Senlaiku dārgais melnās ādas iesējums apdilis. Stūri saburzīti, aizliekti, arī lappuses nobružātas no ilgās lietošanas. Zelta griezums nomelnējis.
Viņa nedroši atvēra grāmatu un pašā pirmajā lappusē ieraudzīja vecu, izbalējušu ierakstu:
Māsai Elīnai no Amēlijas 1896. gada 30. oktobri Visa laba vēlējumi
Kājas ceļgalos saļodzījās, viņa nolaidās sēdus uz grīdas un, pret krēslu atbalstījusies, izlasīja vēlreiz.
Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit sestā gada trīsdesmitais oktobris — nu jā, viņas dzimumdiena, taču tas vēl nav pienācis, vēl ir tikai tūkstoš astoņi simti deviņdesmit sestā gada septembra sākums.
Bet pati Bībele — cik tā veca? Jādomā, simt gadu, varbūt vēl vecāka.
Bībele ir tieši tas, ko viņai varētu dāvināt Amē- lija. Tomēr dāvanas vēl nav un nevar būt, līdz datumam, kas rakstīts grāmatas lapā, vēl apaļš mēnesis.
Nu ir skaidrs, ka nekas tāds nav iespējams. Tas ir tikai muļķīgs joks. Vai kļūda. Varbūt sagadīšanās? Varbūt kaut kur ir sieviete, vārdā Elīna, un arī viņai ir māsa Amēlija, bet datums — nu ko, kāds ir kļūdījies, nav ierakstījis pareizo gadu. It kā cilvēki nekļūdītos.
Un tomēr viņa bija nesaprašanā. Bērni teica, ka viņiem uzvārds ir Forbss, un atnāca tieši šurp, un Pols runāja par kaut kādu karti, pēc kuras viņi atraduši ceļu.
Un ja nu somā ir vēl kas tāds? Viņa palūkojās uz to un papurināja galvu. Nē, neklājas okšķerēt. Un arī Bībeli viņa velti ņēma ārā.
Trīsdesmitajā oktobrī viņai būs piecdesmit deviņi gadi — veca sieviete, fermera sieva, dēli apprecējušies, meitas izgājušas pie vīra, nedēļas nogalē un pa svētkiem ierodas paciemoties. Un ir māsa Amēlija, kura šajā tūkstoš astoņi simti deviņdesmit sestā gada dzimumdienā uzdāvinās viņai Bībeli.
Drebošām rokām viņa pacēla Bībeli un ielika atpakaļ somā. «Nokāpšu lejā, izstāstīšu Džekso- uam. Lai palauza galvu, varbūt ko izdomās.»
Viņa iebāza grāmatu atpakaļ somā, pavilka aiz metāla piekariņa, un soma aizvērās. Nolika to uz grīdas, pameta acis uz puišeli gultā. Viņš bija cieši aizmidzis, un sieviete nodzēsa lampu.
Blakusistabā gulēja mazulīte Elīna — knūpus, kā bērni mēdz gulēt. Vieglajā vēsmā, kas plūda no atvērtā loga, lampas nelielā liesmiņa virs iegrieztā degļa vāji mirgoja.
Elīnas soma bija ciet un rūpīgi atbalstīta pret krēsla kāju. Sievietes skatiens mirkli pakavējās pie somas, tad viņa apņēmīgi devās gultai garām pie galdiņa, uz kura atradās lampa.
Bērni guļ, viss kārtībā, tūlīt viņa nopūtīs uguni un ies lejā parunāties ar Džeksonu, un varbūt viņam rītrītā nepavisam nevajadzēs jūgt Nelliju un braukāt no kaimiņa pie kaimiņa, lai tos izprašņātu.
Noliekdamās pār lampu, viņa negaidot pamanīja uz galda aploksni ar divām krāsainām markām labajā stūrī.
«Cik skaistas markas, savu mūžu tādas neesmu redzējusi!»
Viņa noliecās vēl zemāk, lai labāk aplūkotu, un
izlasīja valsts nosaukumu: Izraēla. Bet pasaule taču nav tādas vietas. Vārds ņemts no Bībeles, bet tādas valsts nav. Ja reiz nav tādas valsts, no kurienes tad gadījušās markas?
Viņa paņēma aploksni un vēlreiz uzmanīgi aplūkoja markas. Ļoti skaistas!
Pols teica, ka meitene tās krājot. Čiepjot svešas vēstules.
Uz aploksnes bija zīmogs, arī datumam vajadzētu būt, taču zīmogs bija uzspiests steigā, viss iztriepts, nesalasāms.
Vcrol vaļā, aploksne bija ieplīsusi, no tās rēgojās ārā vēstules maliņa, un viņa ar skubu izņēma vēstuli; no satraukuma aptrūkās elpas un aukstums sažņaudza sirdi.
Tas bija vēstules nobeigums, pēdējā lappuse, un burti nebija vis rakstīti, bet drukāti, tikpat kā avīzē vai grāmatā.
Citādi nav, atkal kāds jaunmodīgs daikts, no tādiem, kādi ir lielās pilsētas iestādēs. Kaut kur viņa bija par tiem lasījusi — vai tik tos nesauca par rakstāmmašīnām?
«… nedomāju,» viņa lasīja, «ka no tava plāna kas varētu iznākt. Nepagūsim. Ienaidnieks mūs aplencis, mums gluži vienkārši nav laika.
Un, pat ja tā pietiktu, vēl jāpārdomā ētiskā puse. Taisnību sakot, kādas mums tiesības iejaukties pagātnē un to cilvēku darīšanās, kuri dzīvojuši pirms simt gadiem. Iedomājies vien, ko tas viņiem nozīmēs, kā tas ietekmēs viņu psiholoģiju un visu dzīvi!
Bet, ja nu tu tomēr izlemsi sūtīt kaut vai bērnus, padomā, kādu sajukumu tu radīsi šo divu labsirdīgo cilvēku dvēselēs, kad viņi sapratīs, kas par lietu. Viņi mīt savā klusajā pasaulītē, mierīgā, veselīgā. Mūsu neprātīgā laikmeta dvesma sagraus visu viņu dzīvi, visu ticību.
Baidos, ka tu mani tik un tā neklausīsi. Es izdarīju, ko tu lūdzi. Esmu tev uzrakstījis visu, ko zinu par mūsu senčiem šajā fermā Viskonsinā. Būdams mūsu dzimtas vēsturnieks, esmu pārliecināts, ka visi fakti ir patiesi. Dari, kā gribi, un lai dievs dāvā mums savu žēlastību.
Tavs mīlošais brālis Džeksons
P.S. Pie reizes, ja tu tomēr liksi turp doties bērniem, tad aizsūti ar viņiem krietnu devu jaunā pretvēža līdzekļa. Forbsu vecvecvecvecmāmiņa nomira 1904. gadā, manuprāt, no vēža. Ar šīm tabletēm viņa varēs nodzīvot vēl desmit divdesmit gadus. Bet tam taču nav nekādas nozīmes mūsu juceklīgajā nākotnē, vai ne? Kas no tā iznāks, nezinu. Varbūt tas ir mūsu glābiņš. Varbūt tikai paātrinās mūsu bojāeju. Varbūt paliks bez sekām. Tiec skaidrībā pats.
Ja es te pagūšu visu pabeigt un izkulšos no šejienes, tad būšu kopā ar tevi, kad pienāks gals.»
Viņa mehāniski ielika vēstuli atpakaļ aploksnē un atstāja to uz galda blakus mirgojošajai lampai.
Lēnām piegāja pie loga un paskatījās uz vientulīgo taciņu.
Viņi atnāks mums pakaļ, Pols sacīja. Vai atnāks? Vai spēs?
Kaut viņiem tas izdotos. Nabaga cilvēki, nabaga izbiedētie bērni, kas ieslēgti nākotnes lamatās.
Asinis no manām asinīm, miesa no manas miesas, un tik daudzi gadi, kas mūs šķir. Kaut gan viņi ir tālu, tomēr, vienalga, tā ir mana miesa un asinis. Ne tikai šie divi, kas šonakt atdusas zem mana jumta, bet arī visi tie, kuri palika tur.
Vēstulē rakstīts — tūkstoš deviņsimt ceturtais gads, vēzis. Līdz tam vēl astoņi gadi, viņa būs pavisam veca. Un paraksts — Džeksons. Vai tik ne Džeksons Forbss? Varbūt vārds pārgājis no paaudzes uz paaudzi?
Viņa bija gluži sastingusi. Vēlāk nāks bailes. Vēlāk viņa nožēlos, ka izlasījusi šo vēstuli, nožēlos, ka zina.
Bet tagad jāiet lejā un kaut kā viss jāpaskaidro Džeksonam. Viņa nopūta lampu un izgāja no istabas. Aiz muguras atskanēja kāda balss:
— Vai tā esi tu, vecmāmuļ?
— Jā, Pol, — viņa atbildēja. — Ko tu gribēji? Stāvēdama uz sliekšņa, viņa redzēja, kā zēns,
caur logu krītošo mēnesstaru apspīdēts, notupās pie krēsla un kaut ko meklēja somā.
— Es aizmirsu. Tētis lika, līdzko atnāku, tūlīt tev ko nodot.