Viņš sapnī redzēja dzimto māju un atmodies ilgi nevēra vajā acis, lai vīziju aizkavētu. Kaut kas palika, taču šis «kaut kas» bija neskaidrs, izplūdis, zaudējis noteiktību un krāsas. Dzimtā māja… Viņš to iztēlojās, zināja, kāda tā ir, spēja atsaukt atmiņā tālo, neaizsniedzamo, taču nē — sapnī viss bija vēl spilgtāks.
Un tomēr viņš nevēra acis va]ā, jo pārlieku labi zināja, ko ieraudzīs, tāpēc visādi centās attālināt tikšanos ar netīro, nemājīgo būceni, kurā mitinājās. «Bijusi netīrība un mājīguma trūkums vien,» viņš domāja, «bet vēl tak ir šī apnicīgā vientulība, šī sajūta, ka atrodies svešatnē.» Kamēr acis ciet, var likties, ka sūrās īstenības nav, taču viņš jau atradās uz robežas, un tiešamības taustekļi jau sniedzās pēc sirsnības un siltuma apdvestās ainavas, kuru viņš velti mēģināja paturēt prātā…
Pietiek, ilgāk vairs nedrīkst. Sapņojuma tīmeklis kļuva pārlieku plāns un nedrošs, lai spētu pretoties realitātei. Gribi vai negribi, ver acis vaļā.
Tā arī ir: riebīgi. Nemājīgums, netīrība, bezcerība un slēpts naidīgums visapkārt, kura dēļ var prātā sajukt. Tagad jāsaņem sevi rokās, jāsadūšojas un jāceļas augšā, jāsāk vēl viena mokpilna diena.
Griestu apmetums bija saplaisājis un birža nost, atstādams lielus, nejaukus traipus. No sienām lobījās krāsa, tumši ūdens izplūdumi lika atcerēties lietu. Un smaka. Sen nevēdinātas telpas sasmakušais gaiss …
Skatīdamies griestos, viņš centās iedomāties debesis. Kādreiz viņš tās spēja saredzēt caur jebkuriem griestiem. Jo debesis bija viņa stihija — debesis un tuksnesīgais, brīvais kosmoss aiz tām. Tagad gan debesis, gan kosmoss ir zaudēti, viņam tie vairs nepieder.
Ieraksts darba grāmatiņā, rājiens personiskajā lietā — tas ir viss, kas nepieciešams, lai cilvēkam sabojātu karjeru, lai uz mūžu sagrautu visas cerības un viņu pašu nolemtu izraidīšanai uz svešu planētu.
Viņš apsēdās uz gultas malas, ar papēdi uztaustīja zemē nomestās bikses, uzvilka tās, iestī- vēja kājas puszābakos un piecēlās.
Šaura, draņķīga istabele. Toties lēta. Pienāks diena, kad arī tāda nebūs pa kabatai. Nauda ir pie beigām, un, kad pēdējā būs iztērēta, vajadzēs meklēt darbu, vienalga kādu. Varbūt bija vērts parū- f pēties par to agrāk, nenovilkt līdz pēdējam mirklim? Bet viņš nevarēja sevi piespiest to darīt. Saistīties darbā, apmesties te pavisam — tas nozīmēja atzīt, ka esi sakauts, pārvilkt krustu sapnim par atgriešanos mājās.
«Muļķi,» viņš klusībā sev teica, «kas gan tevi aizvilināja kosmosā?» Eh, ja vien varētu nokļūt mājās, uz Marsa, tad gan viņu vairs ne vilkšus no mājām neizvilktu. Atgriezīsies fermā, sāks saimniekot, kā tēvs vēlējās. Apprecēs Elīnu, ap- metīsies uz pastāvīgu dzīvi, lai citi muļķi, riskējot ar galvu, lidinās pa Saules sistēmu.
Romantika… Tā jauc prātus puišeļiem, pienapuikām ar jūsmīgām acīrn. Romantika, sapņi par tāliem ceļojumiem, par spulgu zvaigžņu acīm piebārstītām kosmosa dzīlēm, par dziedošajiem dzinējiem un auksto tēraudu, kas uzārda tukšuma tumsu un ncapdzīvotību, sapņi par miesas kamoliņā iedzīvināto drosmi un pārgalvību, kura met izaicinājumu bezgalībai.
Bet nekādas romantikas nebija. Viens vienīgs sūrs darbs, mūžīgs saspringums un smeldzošs nemiers, bailes, kas kremt dvēseli, cenšoties saklausīt pārtraukumus spēka iekārtas darbībā vai spalgus triecienus pret metāla apvalku… jebkuru no tūkstoš likstām, kas uzglūn cilvēkam kosmosā.
Paņēmis no naktsgaldiņa naudas maku, viņš iebāza to kabatā, izgāja gaitenī un nokāpa pa ļodzīgajām kāpnēm lejā.
Veca sašķiebusies terase. Nevaldāms, spēcīgs Zemes zaļums. Nejauka, pretīga krāsa, kas apdullina un izraisa iekšēju pretestību. Viss zaļš: zāle, krūmi, katrs koks. Skatoties uz zaļumiem pārāk ilgi, tā vien liekas, ka tie pulsē, trīs slepenā dzīvīgumā, un no tiem taču nav glābiņa, varbūt tikai ieslēdzoties kaut kur.
Zaļumi, spožā Saule, nogurdinošā svelme — tas viss padara Zemi neciešamu. Tiesa, no gaismas var paglābties, ar tveici arī kaut kā var tikt galā, bet zaļums ir visuresošs.
Viņš kāpa lejā no lieveņa, meklēdams kabatā cigaretes. Sataustīja sagumzītu paciņu un tajā vienu vienīgu saņurcītu cigareti. Pielipināja to pie lūpas, izmeta tukšo paciņu un vārtos apstājās, gudrodams, ko lai dara.
Taču šī domas piepūle bija ārišķīga, viņš jau iepriekš zināja, kā rīkosies. Izvēles nebija. Viens un tas pats atkārtojās diendienā nez kuru nedēļu.
Gan šodien, gan rīt, gan parit būs tas pats, iekārtts nebūs iztērēts pēdējais cents.
Bet pēc tam — jā, kas būs pēc tam?
Iestāties darbā un mēģināt vismaz tādējādi kaut ko gūt? Krāt naudu, kamēr sanāk biļetei līdz Marsam? Lai gan ikviens amats viņam uz kuģa ir liegts, tomēr pasažieris jāņem obligāti! Eh, tie ir veltīgi rēķini… Lai pietiekami daudz iekrātu, vajadzētu divdesmit gadus, bet kur lai tos ņem?
Viņš uzsmēķēja un lēnām slāja prom pa ielu. Pat cauri cigaretes dūmiem bija sajūtams nīstamais zaļumu smārds. Nogājis desmit kvartālus, viņš nonāca kosmodromā. Pret debesīm slējās kuģis. Viņš brīdi pastāvēja, to aplūkodams, tad devās uz nabadzīgo restorāniņu ieturēt brokastis.
«Kuģis», viņš domāja. «Tā ir zīme, kas iedveš cerības.» Dažudien neieraudzīsi nevienu, bet citkārt — vienlaikus trīs četrus. Šodien ir kuģis. Varbūt īstais.
«Kādreiz,» viņš klusībā sev teica, «es tomēr atradīšu kuģi, kas mani nogādās mājās.» Kuģi, kuram mehāniķis būs vajadzīgs kā ēst, un kapteinis pievērs acis uz kļūmīgo ierakstu darba grāmatiņā.
Taču viņš zināja, ka māna sevi. Katru dienu pats sev iegalvo vienu un to pašu. Laikam tāpēc, lai attaisnotu ikdienas vizītes kontraktu daļā. Pašapmāns, kas palīdz saglabāt cerības, nezaudēt dūšu. Pašapmāns, kas ļauj kaut kā pieciest drūmo, piesmakušo būceni un zaļo Zemi.
Viņš iegāja restorānā un apsēdās pie galdiņa.
Pienāca oficiante pieņemt pasūtījumus.
— Atkal pankūkas? — tā vaicāja.
Viņš pamāja. Pankūkas ir lēts un sātīgs ēdiens, bet viņam pēc iespējas ilgāk jāizvelk ar naudu.
— Šodien jūs atradīsiet savu kuģi, — oficiante sacīja. — Es to jūtu.
— Varbūt, — viņš atsaucās, kaut gan īsti tam neticēja.
— Es zinu, kas jums nospiež sirdi, — oficiante nerimās. — Zinu, cik tas smagi. Pati mocījos ilgās pēc dzimtenes, kad pirmoreiz devos projām no mājām. Domāju, ka nomiršu.
Viņš neko neatbildēja, jo juta, ka citādi zaudētu pašcieņu. Bet kāda velna pēc viņam tagad šī pašcieņa vajadzīga!
Protams, te nevarēja būt runa par parastajām ilgām pēc dzimtenes. Tā jau bija planetāra nostalģija, ilgas pēc citas kultūras, sāpes šķiršanās dēļ no visa pierastā, no visa, kam esi pieķēries.
Un te, sēdot un gaidot pankūkas, viņš atsauca atmiņā sapni: sarkanās kraujas, kas aizstiepās tālumā, sauso, dzestro gaisu, kas glāstīja ādu, zvaigžņu vizmu mijkrēslī, tālīnās smilšu vētras brīnumaino zeltu. Un zemei pieplakušo mājeli, un atzveltnī nekustīgi sēdošo sirmgalvi rietumpuses terasē.
Oficiante atnesa pankūkas.
«Pienāks diena,» viņš domāja, «kad vairs nespēšu paciest šīs pašmocības, šo žēlumu pašam pret sevi.» Viņš sen jau bija to atšifrējis, un sen jau bija laiks no tā atbrīvoties. Un tomēr samierinājās ar to, vēl vairāk, tas sāka noteikt viņa paša nodomus un rīcību. Kļuva viņam par vairogu un pašattaisnojumu, par virzošo spēku, kas ik brīdi sniedza atbalstu.
Viņš apēda pankūkas un norēķinājās.
— Lai jums labi klājas, — oficiante smaidīdama novēlēja.
— Paldies, — viņš atbildēja.
Tad vilkās projām pa ceļu, un oļi zem kājām čirkstēja, un Saule svilināja muguru, tomēr no zaļumiem viņš bija paglābts. Kails, bez dzīvības — izdedzis un pavisam klajš — pletās kosmodroms.
Sasniedzis mērķi, viņš piegāja pie pults.
— Atkal jīis, — līgumslēdzējs pilnvarnieks sacīja.
— Vai būtu kāds reiss uz Marsu?
— Nē. Kaut gan uzgaidiet. Nesen te viens apprasījās …
Pilnvarnieks piecēlās un, izgājis aiz durvīm, kādu sauca.
Pēc brīža viņš atgriezās pie pults. Viņam pa pēdām sekoja nikns smagsvars, kam galvā bija naģene ar padzisušu, blāvu uzrakstu «Kapteinis». Citādi viņa uzvalks ne mazākā mērā neatbilda dienesta pakāpei.
— Re, kur šis ir, — pilnvarnieks teica kapteinim. — Viņu sauc par Ensonu Kuperu. Pirmās klases mehāniķis, kaut gan personiskajā lietā …
— Pie velna personisko lietu! — kapteinis ierēcās.
Viņš pievērsās Kuperam:
— Vai «morisonus» pazīstat?
— Kopš bērna kājas, — Kupers atbildēja.
Tā nebija taisnība, taču viņš bija pārliecināts, ka ar dzinējiem tiks galā.
— Vispār dzinēji tā nekas, — kapteinis turpināja, — tikai reizēm mazliet niķojas un gražojas. Jums nāksies ar tiem paauklēties. Ne acis nevarēs nolaist. Ja aizsapņosieties — pagalam būsim.
— Gan jau kaut kā, — Kupers sacīja.
— Mehāniķis mani iegāza, ņēma un aizbēga. — Kapteinis, demonstrēdams savu nicinājumu pret mehāniķiem dezertieriem, nospļāvās uz grīdas. — Izrādījās, ka šim spēciņš par vāju.
— Man spēka būs diezgan, — Kupers stingri noteica, jo zināja, kas gaidāms. Taču izvēles nebija. Ceļš uz Marsu veda caur «morisoniem».
— Ja tā, tad ejam, — kapteinis sacīja.
— Mirklīti, — pilnvarnieks iejaucās. — Tā neviens nedara. Jums jādod laiks viņam savākt savas mantiņas.
— Man nav nekā, ko vākt, — Kupers iesprauda, atcerējies nožēlojamās skrandas, kuras bija palikušas viesnīcā. — Nekā vērtīga.
— Jums jābūt skaidrībā, — pilnvarnieks, vērs- damies pie kapteiņa, turpināja, — ka Savienība nevar galvot par cilvēku, kuram ir tāda personiskā lieta.
— Bet es nospļaujos uz to, — kapteinis atcirta.
— Ja tik viņam ir jēga par dzinējiem. Man citu neko nevajag.
Līdz kuģim bija krietni ko iet. Pat jauns tas nebija bijis nekas īpašs, un ar gadiem labāks arī nebija kļuvis. Jā, vispār bija īstas mocības ar tādu lidot, nemaz jau nerunājot par auklēšanos ar «morisoniem» …
— Neizjuks, nebaidieties, — kapteinis teica.
— Turēs ilgāk, nekā jūs domājat. Taisni jābrīnās, uz ko ir spējīgs šāds krāms visiem velniem par spīti.
«Tikai vēl vienu reisu,» Kupers prātoja. «Lai tieku uz Marsu. Bet tur lai izjūk gabalu gabalos.»
— Tas ir lielisks kuģis, — bez mazākās liekulības viņš sacīja.
Tad piegāja pie varenā stabilizatora un noglauda to ar roku. Smagais metāls, kuram krāsa jau sen bija nolobījusies, bija pavisam raibs no rūsas, un kaut kur tā dzīlēs mājoja saltums, it kā kuģis vēl nebūtu atdevis visu tajā iesūkušos kosmosa spelgoņu.
«Beidzot,» viņš domāja. «Pēc tik daudzu nedēļu gaidīšanas, lūk, kur galu galā ir inženiermākslas darinājums no tērauda, darinājums, kas nogādās mani mājās.»
Viņš atgriezās tai vietā, kur stāvēja kapteinis.
— Varbūt ķersimies klāt, — viņš sacīja. — Gribu uzmest aci dzinējiem.
— Tie ir kārtībā, — kapteinis atbildēja.
— Iespējams. Tomēr es pārbaudīšu.
Viņš jau zināja, ka dzinēji nebūs nekādi labie, bet nevarēja ne iedomāties, ka tie būs tik draņķīgā stāvoklī. Lai cik nožēlojams izskatījās kuģis, taču «morisoni» bija vēl sliktāki.
— Te krietni jāpastrādā, — viņš teica. — Ar tādiem dzinējiem nedrīkst doties reisā.
Kapteinis aizsvilās un nolamājās:
— Ievērojiet, rītausmā izlidojam! Steidzams uzdevums!
— Rītausmā arī izlidosim, — Kupers atcirta. — Tikai neiejaucieties.
Viņš sadalīja cilvēkiem darbu un pats četrpadsmit stundas no vietas rāvās bez pārtraukuma, ne gulējis, ne ēdis. Pēc tam, iežmiedzis īkšķi dūrē, ziņoja kapteinim, ka viss kārtībā.
Viņi laimīgi izkļuva cauri atmosfērai. Kupers atlaida vaļā dūri un atviegloti nopūtās. Tagad tikai jāuzmana, lai dzinējos nerastos traucējumi.
Kapteinis viņu izsauca un uzlika galdā pudeli.
— Jūs, mister Kuper, tikāt galā daudz labāk, nekā es biju gaidījis.
— Mēs vēl neesam tikuši galā, kaptein. Priekšā vēl tāls ceļš.
— Mister Kuper, — kapteinis sacīja, — vai jums ir zināms, ko mēs vedam?
Kupers papurināja galvu.
— Zāles, — kapteinis teica. — Tur plosās epidēmija. Vienīgi musu kuģis bija vairāk vai mazāk gatavs reisam. Tāpēc arī sūtīja mūs.
— Būtu ļāvuši vispirms izremontēt dzinējus.
•— Tam nebija laika. Katra minūte dārga.
Visaptveroša noguruma apdullināts, Kupers
iedzēra malku no glāzītes.
— Jūs sakāt — epidēmija? Kāda īsti?
— Smilšu drudzis, — kapteinis atbildēja. — Jūs laikam gan zināt, ko tas nozīmē.
Aiz nāves drausmām Kupcram auksti drebuļi pārskrēja pār kauliem.
— Zinu. — Viņš izdzēra atlikušo viskiju un piecēlās. — Es nu iešu, šef. Jāpieskata dzinēji.
Viņš atgriezās mašīntelpā un, iekritis atzveltnī, klausījās dzinēju dziesmu, kas skanēja ikvienā kuģa šūniņā. Tiem jādarbojas bez pārtraukuma. Tagad tas ir skaidrāks par skaidru. Lieta tāda, ka ne tikai jāatgriežas mājās, bet arī jānogādā dzimtajai planētai zāles, kuras tā gaida.
«Apsolu,» viņš klusībā teica, «apsolu, ka nokļūsim galā.»
Diendienā dvēseli plosošas, gandrīz neciešamas sprauslu rēkoņas un šo velnišķīgo «morisonu» dārdoņas pavadījumā viņš netaupīja ne komandu, ne sevi.
Kāds nu tur miegs — labi, ja izdevās uz dažām minūtēm kur piemesties. Kādas nu tur pusdienas — ja vien skrejot mazliet ko iekoda. Darbs un darbs, bet vēl sliktāk — šī mūžīgā ieklausīša- nās, kad viss ķermenis saspringst gaidās: nupat dzinēji sāks raustīties … Vai iešķindēsies metāls, vēstīdams nelaimi.
«Un kāpēc gan,» galvā pulsēja neskaidra doma, «kāpēc cilvēks dodas kosmosā? Kālab uzņemas tādu darbu?» Protams, te, mašīntelpā, blakus no
lietotajiem dzinējiem, tu jūties sliktāk nekā citos nodalījumos. Tomēr arī tur dzīve nav salda. Kuģa atmosfēra nervozitātes piesātināta, taču visļaunākais ir tumšās, nomācošās bailes no kosmosa, no tā, ko kosmoss var nodarīt kuģim un cilvēkiem.
Uz jauniem, lielākiem kuģiem stāvoklis, šķiet, ir labāks, un arī tikai nedaudz. Joprojām pieņemts pasažierus un parceļotajus, kuri lido apgūt citas planētas, piebāzt ar nomierinošām zālēm. Lai neuztraucas, lai asi nereaģē uz neērtībām, neļaujas panikai.
Taču ar komandu tā nedrīkst rīkoties. Tai jātur acis vaļā, jābūt gatavai uz visu. Tās pienākums visu paciest.
Varbūt pienāks laiks, kad kuģi būs pietiekami lieli, dzinēji un degviela pietiekami kvalitatīva, kad cilvēka bailes kosmosa tukšuma priekšā mazināsies. Tad būs vieglāk. Bet līdz tarn droši vien vēl ir ļoti tālu. Jo ir jau pagājuši divsimt gadi, kopš Kupera priekšteči vieni no pirmajiem aizlidoja apgūt Marsu.
«Ja es neapzinātos, ka atgriežos mājup,» viņš klusībā prātoja, «tad to neizciestu, neizturētu.» Pat te, kur allaž valda smirdoņa, viņš juta dzimtās planētas sausā, dzestrā gaisa smaržu. Cauri lidojošā kuģa metāla apvalkam, cauri neskaitāmām jūdzēm tumsas viņš saskatīja maigās rieta krāsas sārtajās kraujās. Tā bija viņa priekšrocība salīdzinājumā ar citiem. Vienīgi doma par atgriešanos mājās palīdzēja izturēt.
Dienas ritēja lēnām, un dzinēji darbojās, un cerība viņa dvēselē pieņēmās spēkā. Līdz beidzot cerību nomainīja triumfs.
Un pienāca diena, kad kuģis kā vēja nests slīdēja lejup caur salto, retināto atmosfēru, sāka nolaisties un beidzot nosēdās.
Viņš pastiepa roku, pagrieza slēdzi — dzinēji iekaucās un aprima. Klusums ieskāva nogurušo tēraudu, kas no ilgās dūkoņas bija kļuvis ciets.
Klusuma apdullināts, viņš stāvēja blakus dzinējiem un juta, ka absolūts klusums viņā vieš šausmas.
Tad nogāja gar dzinējiem, ļaudams rokai slīdēt metālam pāri, glāstīdams to kā dzīvnieku, un ar izbrīnu un vieglu nepatiku juta dvēselē dzimstam savādu maigumu pret mašīnām.
Un kāpēc gan arī ne? Dzinēji ir pārveduši viņu mājās. Viņš bija noņēmies, nopūlējies gar tiem, lādējis, uzmanījis tos, gulējis tiem blakus — un nu tie ir atgādājuši viņu mājās.
Bet, atklāti runājot, viņš taču ne visai bija uz to cerējis.
Te pēkšņi viņš pamanīja, ka ir palicis viens. Komanda bija metusies uz trapu, tiklīdz viņš pagrieza slēdzi. Ari pašam ir laiks iet ārā. Un tomēr viņš mirkli aizkavējās klusajā nodalījuma, beigas velreiz pārlaizdams visam skatienu. Pilnīgā kārtībā. Nekas nav aizmirsts.
Viņš pagriezās un lēnām devās pa trapu augšup, uz lūku.
Augšā sastapa kapteini. Bet apkārt raķetei uz visām pusēm pletās sarkanas kraujas.
— Citi jau aizgaja, tikai intendantūras dienesta priekšnieks palika, — kapteinis sacīja. — Es gaidu jūs. Mister Kuper, jūs lieliski tikāt galā ar dzinējiem. Priecājos, ka devāties reisā kopā ar mums.
— Pēdējais reiss, — Kupers atbildēja, ar skatienu noglāstīdams sarkanās nogāzes. — Pietiek klīst apkārt pa pasauli.
— Dīvaini, — kapteinis sacīja. — Jūs acīmredzot esat no Marsa.
— Tieši ta. Un no paša sakta gala vajadzēja sēdēt mājās.
Kapteinis cieši noraudzījās viņā un atkārtoja:
— Dīvaini.
— Nav nekā dīvaina, — Kupers iebilda. — Es…
— Es arī norakstos no kuģa, — kapteinis viņu pārtrauca. — Šo kuģi uz Zemi,vadīs cits komandieris.
— Tādā gadījumā, — Kupers pārtvēra, — tiklīdz būsim pametuši kuģi, es uzstāšos.
— Labi. Taču vispirms — potēšana.
Viņi nokāpa lejā pa trapu un pāri laukam soļoja uz kosmoostas ēkām. Pretī rēkdamas traucās mašīnas, dodamās uz kuģi pēc kravas.
Bet Kupers pilnībā ļāvās sajūtai, ko nabadzīgajā istabelē uz Zemes bija izbaudījis miegā: juta vieglā, dzestrā gaisa spirdzinošo smaržu, mazākas gravitācijas dēļ spēra elastīgāku soli, redzēja, kā neskartās sarkanās kraujas trauksmaini tiecas pretī blāvajai Saules spozmei.
Ārsts viņus gaidīja sava šaurajā kabinetā.
— Atvainojiet, — viņš sacīja, — bet jūs jau zināt noteikumus.
— Ak, šie noteikumi, — kapteinis atbildēja. — Kaut gan laikam tas ir nepieciešams.
Viņi apsēdās atzveltnes krēslos un uzrotija piedurknes.
— Saturieties, — ārsts brīdināja. — Injekcija izraisa stipru satricinājumu.
Tā ari notika.
«Iepriekš bija tieši tāpat,» Kupers domāja. «Katrreiz. Butu laiks pierast.»
Viņš gurdi atlaidās atzveltnī, gaidīdams, kad pāries slābanums un šoks. Ārsts sēdēja pie sava galda, vērodams viņus un arī gaidīdams, kad šie atgūsies.
— Vai reiss bija grūts? — viņš beidzot vaicāja.
— Vieglu reisu nav, — kapteinis nikni attrauca.
Kupers papurināja galvu.
— Šis bija visgrūtākais. Dzinēji …
— Kuper, piedodiet man, — kapteinis sacīja.
— Taču šoreiz nekādas krāpšanas nebija. Mēs patiešām vedām zāles. Tc no tiesas plosās epidēmija. Un mans kuģis izrādījās esam vienīgais. Gribēju likt to kapitālremontā, taču nebija laika.
Kupers piekrītoši pamāja.
— Atminos, — viņš atbildēja.
Tad ar mokām piecēlās un caur logu paskatījās uz auksto, naidīgo, svešādo Marsa peizāžu.
— Bez suģestijas, — viņš kategoriski noteica,
— es neparko nebūtu ticis galā.
Pēc tam pagriezās pret ārstu.
Vai kādreiz mēs varēsim iztikt bez tā?
Ārsts pamāja.
— Bez šaubām. Kad kuģu drošība būs uzlabojusies. Un cilvēks būs apradis ar kosmiskajiem ceļojumiem.
— Šī nostalģija nomoka līdz nāvei.
— Citas izejas nav, — ārsts teica. — Mums nebūtu neviena kosmonauta, ja viņi katrreiz neatgrieztos mājās.
— Taisnība, — kapteinis pievienojās. — Neviens, arī es pats, nespētu izturēt šādas likstas tikai plikas naudas dēļ.
Kupers pavērās pa logu uz smilšaino ainavu, un viņam pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Drūmāku vietu …
«Kāds idiotisms — mētāties pa kosmosu,» viņš domāja, «kad mājās ir tāda sieva kā Dorisa un divi bērneļi.» Un pēkšņi dvēselē modās neprātīga vēlēšanās viņus redzēt.
Pazīstami simptomi. Atkal nostaļģija, taču tagad tās ir ilgas pēc Zemes.
Ārsts izņēma no naktsskapīša pudeli un ar devīgu roku piepildīja trīs mēriņus.
— Tagad labāk iedzeriet šito, — viņš sacīja, — un pacentīsimies visu aizmirst.
— It kā mēs spētu atcerēties, — Kupers pavīpsnāja.
— Galu galā, — kapteinis mākslotā jautrībā sacīja, — uz lietām jāraugās ar aukstu prātu. Te ir runa tikai par mūsu dienesta specifiku.