Mašīna bija lieliska.
Tieši tāpēc mēs viņu nosaucām par Burvīgo. Un pieļāvām lielu kļūdu. Tā, bez šaubām, nebija vienīgā kļūda, tomēr pirmā gan, un, ja mēs nebūtu nosaukuši savu mašīnu par Burvīgo, varbūt viss vēl būtu nokārtojies.
Runājot tehniskā valodā, Burvīgā bija PPR — planetāro pētījumu robots. Tā apvienoja sevī kosmisko kuģi, operāciju bāzi, sintezatoru, analizatoru, komunikatoru un daudz ko citu. Pārāk daudz visa cita. Tur arī slēpās mūsu nelaime.
īstenībā mums nemaz nebija jālido ar Burvīgo. Bez mums ta būtu tikusi gala daudz labāk. Plan<L> tāros pētījumus tā varēja veikt patstāvīgi. Taču pēc noteikumiem šīs klases robotu vajadzēja pavadīt ne mazāk kā trim cilvēkiem. Un, dabiski, palaist robotu vienu pašu bija mazliet bail: tas taču bija būvēts divdesmit gadu un šim pasākumam bija izšķiesti desmit miljardi dolāru.
Un gods kam gods — Burvīgā bija brīnumu brīnums. Tā bija stāvgrūdām piebāzta ar senso- riem, kuri deva iespēju stundā iegūt vairāk informācijas, nekā mēneša laika savāktu liela pētnieku nodaļa. Burvīgā ne vien vaca datus, bet arī salī
dzināja tos, kodēja, ierakstīja magnētiskajā lentē un, elpu neatņemdama, pārraidīja Centram, kas atradās uz Zemes.
Elpu neatņemdama… Ta taču bija runāt nespējīga mašīna.
Vai es teicu «runāt nespējīga»?
Tai bija visi maņu orgāni. Ta> pat varēja runāt. Varēja un runāja. Pļāpaja bez mitas. Un noklausījās visas mūsu sarunas. Lasīja, skatīdamās mums pāri plecam, un deva nelūgtus padomus, kad spēlējām pokeru. Lāgiem mums gribējās to nosist, nūja, bet nedrīkst jau nosist robotu … tik pilnīgu robotu. Ko lai dara — tā bija desmit miljardus dolāru vērta, un tai vajadzēja aizgadāt mūs atpakaļ uz Zemi.
Mūs tā aprūpēja labi. Tas nav noliedzams. Sintezēja pārtiku, gatavoja un pasniedza galda ēdamo. Regulēja temperatūru un mitrumu. Maz- gaja un gludināja mūsu drēbes, ja nepieciešams, arstēja mūs. Ķad Bens bija saķēris iesnas, tā sabrūvēja pudeli nez kadas mikstūras, un nākamajā dienā slimība bija kā ar roku atņemta.
Mēs bijām pavisam trīs — mūsu radists Dži- mijs Robinss, robotu avārijas montieris Bens Pa- nss, un es, tulks, kuram šajos apstakļos ar valodām neiznāca strādāt.
Mēs nosaucām mašīnu par Burvīgo, bet to nevajadzēja darīt nekādā ziņā. Pēc tam vairs neviens un nekad nedeva vārdu šiem pārgudrajiem robotiem, tie gluži vienkārši saņēma numuru. Kad Centrā uzzināja, kas ar mums noticis, šīs kļūdas atkārtošanu sāka uzskatīt par kriminālnoziegumu.
Taču, manuprāt, viss sākas ar to, ka Džimijs pēc savas dabas ir dzejnieks. Viņš rakstīja pretīgus dzejoļus, par kuriem var teikt tikai vienu: paretam tajos gadījās arī atskaņas. Bet biežāk to nemaz nebija. Taču viņš noņēmās gar tiem ar tādu enerģiju un nopietnību, ka ne Bens, ne es iesākumā neuzdrošinājāmies viņam to pateikt. Laikam viņu 110 dzejošanas varētu atturēt tikai nožmie- dzot.
Un vajadzēja nožmiegt.
Saprotams, arī nosēšanās uz Medus Mēneša darīja savu.
Tomēr tas no mums nebija atkarīgs. Šī planēta mūsu lidojuma sarakstā bija trešā, un mūsu uzdevums, pareizāk sakot, Burvīgās uzdevums ietvēra arī nolaišanos uz tās. Zināms, mēs bijām tikai līdzdalībnieki.
Vispirms — planēta nesaucās Medus Mēnesis. Tai bija numurs. Taču jau pēc dažām dienām mēs tai devām vārdu.
Es neesmu no kaunīgajiem, tomēr aprakstīt Medus Mēnesi atsakos. Es nemaz nebrīnītos, ja uzzinātu, ka Centrā mūsu ziņojums līdz pat šim laikam glabājas aiz atslēgas. Ja jūs esat ziņkārīgs, tad varat uzrakstīt uz turieni un palūgt, lai atsūta informāciju ar numuru ER 56-94. Par uzziņu naudu neņem. Tomēr negaidiet pozitīvu atbildi.
Uz Medus Mēneša Burvīgā ar saviem pienākumiem lieliski tika galā, un man galva griezās, kad noklausījos lenti, ko Burvīgā bija ielikusi raidītājā nosūtīšanai uz Zemi. Tā kā biju tulks, manos pienākumos ietilpa izskaidrot to, kas notika uz planētām, kuras mēs pētījām. Bet attiecībā uz Medus Mēneša iemītnieku uzvedību jāsaka, ka to nav iespējams izteikt par ar vārdiem «visvisādas izdarības» . ..
Centrā ziņojumus analizē nekavējoši. Bet uz vietas analizēt tos ir krietni vieglāk.
Baidos, ka no manis bija maz labuma. Droši vien, lasot manu ziņojumu, varēja redzēt, ka esmu to rakstījis, aiz brīnumiem muti atplētis un no kauna sarkaniem vaigiem.
Galu gala mēs atstājām Medus Mēnesi un traucāmies kosmosā. Burvīgā devās uz nākamo planētu, kas bija norādīta lidojuma sarakstā.
Burvīgā bija neparasti klusa, un tāpēc mums būtu vajadzējis noprast, ka notiek kas nelāgs. Taču mēs priecājāmies, ka šī uz brīdi ir aizvērusies, un nepainteresējāmies, kāds ir klusēšanas iemesls. Mēs tikai atpūtāmies.
Džimijs nopūlējās gar poēmu, kura lāgā nepadevās, bet es ar Benu situ kārtis, kad Burvīgā negaidīti sāka runāt.
— Labvakar, zēni, — tā visai nedroši sacīja, kaut gan parasti balss viņai bija skaļa un enerģiska. Cik atceros, nodomāju, ka šai bojājums radies balss iekārtā.
Džimijs bija ar sirdi un dvēseli iegrimis dzejoļu rakstīšanā, bet Bens pārdomāja nākamo gājienu, un neviens no viņiem neatsaucās.
Es sacīju:
— Labvakar, Burvīgā. Kā tev šodien klājas?
— Ak, lieliski, — tā atbildēja ar vieglām trīsām balsī.
— Tad jau labi, — es teicu, cerēdams, ka ar to saruna beigsies.
— Nupat nolēmu, — Burvīgā man pavēstīja,
— ka mīlu jūs.
— Tas ir ļoti jauki no tevis, — es viņai piebalsoju, — arī es tevi mīlu.
— Bet es no visas tiesas mīlu, — šī neatlaidās.
— Esmu visu daudzkārt pārlikusi. Es mīlu jūs.
— Kuru no mums? — es apvaicājos. — Kurš ir tas laimīgais?
Es klusībā pavīpsnāju, tiesa, mazliet mulsi, jo Burvīgā jokus nesaprata.
— Visus trīs, — tā sacīja.
Šķiet, es nožāvājos.
— Iecere nemaz nav tik slikta. Tā varēs iztikt bez greizsirdības.
— Jā, — Burvīgā teica. — Es mīlu jūs un bēgu kopā ar jums.
Bens notrīcēja un, pacēlis galvu, jautāja:
— Kurp tad mēs bēgam?
— Tālu, — tā atbildēja. — Turp, kur būsim vieni.
— Ak kungs! — Bens iebļāvās. — Vai, tavu- prat, šī no visas tiesas …
Es papurināju galvu.
— Nedomāju gan. Kaut kas ir sabojājies, bet…
Pietrūcies kājas, Bens aizķēra galdu, un visas
kārtis izbira pa grīdu.
— Iešu palūkoties, — viņš sacīja.
Džimijs atrāvās no sava bloknota.
— Kas noticis? *
— Pie visa esi vainīgs tu ar saviem dzejoļiem!—• es uzkliedzu un ņēmos pēdējiem vārdiem nozākāt viņa dzeju.
— Es mīlu jūs, — Burvīgā sacīja. — Esmu iemīlējusi jūs uz mūžu. Vienmēr par jums gādāšu. Jūs redzēsiet, cik liela ir mana mīlestība, un kādreiz iemīlēsiet mani…
— Aizveries! — es pavēlēju.
Bens atgriezās viscaur nosvīdis.
— Mēs esam novirzījušies no kursa, bet rezerves vadības kabīne ir slēgta.
— Vai to nevar uzlauzt?
Bens pakratīja galvu.
— Pēc manām domām, Burvīgā to izdarījusi tīšām. Ja tā, tad esam pagalam. Mēs nekad ne- atgriezīsimies uz Zemes.
— Burvīgā, — es stingri sacīju.
— Jā, mīļotais.
— Izbeidz to uz līdzenas vietas!
— Es jūs mīlu, — Burvīga nerimās.
— Pie visa vainīgs Medus Mēnesis, — Bens noteica. — Šī saklausījusies visādas muļķības uz tās nolādētās planētas.
— Uz Medus Mēneša, — es Benu atbalstīju,
— un no Džimija pretīgajām rīmēm.
— Tās nav vis pretīgas rīmes, — Džimijs pietvīcis aizstāvējās. — Kad mani nodrukās…
— Kāpēc gan tu nevarētu rakstīt par karu vai par medībām, vai par lidojumu kosmosa dzīlēs, vai par ko lielu un cēlu, nevis tādas muļķības kā: «Uz mūžiem iemīlēju tevi, pie manis lido tu, mans prieks» — un tā joprojām …
— Nomierinies, — Bens ieteica. — Nav labi visu vainu uzvelt Džimijam. Galvenais iemesls ir Medus Mēnesis.
— Burvīgā, — es sacīju, — met ara no galvas šīs blēņas. Tu taču ļoti labi zini, ka mašīna nevar mīlēt cilvēku. Tas ir taisni smieklīgi.
— Uz Medus Mēneša,— Burvīgā sacīja, — bija redzami visvisādi skati, kuri …
— Aizmirsti Medus Mēnesi. Tā ir nenormāliba. Vari izpētīt miljardu planētu un neko tadu neieraudzīsi.
— Es jūs mīlu, — Burvīgā ietiepīgi atkārtoja.
— un mēs bēgam.
— Kur gan viņa ir dzirdējusi, ka iemīlejušies bēg? — Bens jautaja.
— Ar šīm banālajam muļķībām viņu piebāza vēl uz Zemes, — es sacīju.
— Nepavisam ne ar banalam muļķībām, — Burvīgā protestēja. — Lai es sekmīgi tiktu galā ar savu darbu, man nepieciešami visdažādākie dati par cilvēka iekšējo pasauli.
— Sai lasīja priekšā romānus, — Bens sacīja.
— Pagaidi tikai, kā grābšu ciet to smurguli, kas izvēlējās priekšā lasīšanai romānus, ta slapjums vien pāri paliks.
— Paklau, Burvīgā, — es sāku lūgties, — nu 1 i vesela, mums nav nekādu iebildumu. Tikai neaizbēdz pārlieku tālu.
— Es nevaru riskēt, — Burvīgā teica. — Ja es atgriezīšos uz Zemes, jūs mani atstāsiet.
— Ja mēs neatgriezīsimies, mūs sāks meklet un atradis.
— Pilnīgi pareizi, — Burvīgā bija vienisprātis.
— Tieši tāpēc, mīļotais, mēs arī bēgam. Mēs aizbēgsim tik tālu, ka mūs nekad neatradīs.
— Dodu tev pēdējo iespēju visu labi pārdomāt, — es sacīju. — Ja tu neapdomāsies, pa radio paziņošu uz Zemi un …
— Jūs nevarat pārraidīt uz Zemi, — viņa iebilda.
— Es demontēju aparatūru. Un, kā jau uzminēja Bens, vadības kabīnes durvis ir ieķīlētas. Jūs neko nevarat padarīt. Kāpēc gan lai jūs neatteiktos no muļķīgās iespītības un neatbildētu uz manām jūtām?
Bens, uz visām četrām rāpodams pa grīdu, sāka uzlasīt kārtis. Džimijs nometa bloknotu uz galda.
— Re nu, šis ir tas gadījums, kur tu vari sevi parādīt, — es sacīju. — Izmanto to. Iedomājies vien, kādu odu tu varētu sacerēt par cilvēka un mašīnas mīlestību, kas nenoveco un ir mūžīga.
— Ej ratā, — Džimijs atbildēja.
— Nevajag, zēni, — Burvīgā mūs kaunināja.
— Man vis negribētos, ka jūs manis dēļ saplēstos. Viņa runāja tādā tonī, it kā mēs jau piederētu
šai . .. Tomēr zināmā mērā tā arī bija. No Burvīgās aizmukt nav iespējams, un, ja mums neizdosies to atrunāt no bēgšanas kopā ar mums, tad esam pagalam.
— Mēs visi neesam tev piemēroti tikai viena iemesla dēļ, — es tai sacīju. — Salīdzinājumā ar tevi mūsu mūžs ir īss. Lai kā tu par mums rūpētos, pēc gadiem piecdesmit mēs nomirsim. Aiz vecuma. Un kas tad būs? . •
— Sī būs atraitne, — Bens sacīja. — Asarās mirkstoša nabaga atraitnīte. Un pat bērniņu nebūs, kas sniegtu mierinājumu.
— Esmu domājusi par to, — Burvīgā atbildēja. — Es esmu apdomājusi visu. Jums nebūs jāmirst.
— Bet tas tak nav iespējams …
— Ja mīlestība ir tik liela kā manējā, tad nav nekā neiespējama. Es neļaušu jums mirt. Es jūs pārāk stipri mīlu, lai ļautu mirt.
Pēc kāda brītiņa mēs metām tai mieru un devāmies gulēt, bet Burvīgā izslēdza gaismu un nodziedāja mums šūpļadziesmu.
Griezīgās šūpļadziesmas pavadījumā iemigt nebija iespējams, un mēs sākām bļaut, lai šī aizveras un ļauj gulēt. Taču viņa turpināja dziedāt tikmēr, kamēr Bens trāpīja ar kurpi balss iekārtā.
Arī pēc tam es neiernigu uzreiz, bet gulēju un kavējos pārdomās.
Sapratu: kaut* kas ir jāizdomā, bet tā, lai viņa nezinātu. Tomēr tas bija ļoti grūti izdarāms, jo Burvīgā nepārtraukti vēroja mūs. Tā deva padomus, klausījās, lasīja, pārliekusies mums pār plecu, un ne mazāko kustību, ne kādu vārdiņu no viņas noslēpt nebija iespējams.
Zināju, ka var paiet visai ilgs laiks, tāpēc nedrīkstam zaudēt pacietību un padoties panikai. Bet, ja izkulsimies, tad mums gluži vienkārši būs laimēj ies.
Nosnaudušies sasēdāmies puslokā un, nebil- stot ne varda, klausījāmies Burvīgajā, kas mums izklāstīja, kāda laime mūs gaida. Ta sakot, katrā no mums ietverta vesela pasaule, un mīlestības priekšā viss sīkais kļūst nesvarīgs.
Puse vārdu, ko tā lietoja, bija aizgūti no Dži- mija idiotiskajiem dzejoļiem, bet pārējie — no sentimentālajiem romāniem, kurus kāds bija lasījis šai priekšā uz Zemes.
Brīžiem mani pārņēma nevaldāma vēlēšanās piecelties un iztaisīt no Džiinija kotleti, taču es iegalvoju sev, ka tagad jau vairs neko nevar darīt, no viņa piekaušanas tikpat nebūs nekādas jēgas.
Džimijs bija ierāvies kaktā un kaut ko rakstīja bloknotā, bet es brīnījos: nav nu gan nemaz kauna, pēc visa notikušā vēl iedrošinās rakstīt!
Viņš rakstīja vien tālāk, plēsdams āra lapas un mezdams tās zemē, un laiku pa laikam lādēdamies.
Viena lapiņa sviežot iekrita man klēpī un, cenzdamies to notraukt, izlasīju:
«Nevīža un smulis es, Sliņķis īsts bez bēdu, Mīlas bezgalīgās tavas Necienīgs es esmu.»
Pagrābu lapiņu, sagumzīju un metu Benam, bet viņš to atsita atpakaļ. Sviedu atkal — viņš no jauna atsita.
— Ko tev vajag, velns parāvis? —1 viņš rupji noprasīja.
Iesviedu saburzīto papīriņu viņam tieši sejā, šis jau cēlās augšā, lai man pamatīgi sadotu, bet pēkšņi acīmredzot pēc mana skatiena noprata, ka tā nav vienkārši bezkaunība. Viņš pacēla papīra lodīti un kā jokodamies sāka to vīstīt vaļa, līdz izlasīja rakstīto. Pēc tam atkal sagumzīja papīriņu.
Burvīgā noklausījās katru vārdu, tāpēc skaļi sarunāties nevarējām. Izturēties arī vajadzēja nepiespiesti, lai neizraisītu aizdomas.
Un tā pamazām sākām spēlēt teātri. Var jau būt, ka lomās iejutāmies daudz lēnāk, nekā būtu vajadzējis, taču, lai tēlojums nezaudētu pārliecības spēku, pārspīlēt nedrīkstēja.
Tēlojām pārliecinoši. Iespējams, ka bijām dzimuši nevīžas, jo nepagāja ne nedeļa un mūsu dzīvojamās telpas bija pārvērtušās par cūkkūti.
Visur izmētājām apģērba gabalus. Netīro veļu nelikām mazgāšanas nodalījumā, kur Burvīgā to parasti mazgāja. Trauku kaudzes atstājām uz galda, nenovācot mazgātājā. Pīpes izdauzījām tieši uz grīdas. Neskuvāmies, netīrījām zobus, nemazgājāmies.
Burvīgā zaudēja pašsavaldīšanos. Tās pie kārtības pieradušais robota intelekts vai sprāga aiz dusmām. Šī mūs lūgtin lūdzās, gremzās, lāgiem arī pamācīja, taču lietas, tāpat kā iepriekš, mētājās, kur pagadās. Teicām, ja tā mūs mīl, lai samierinās ar mūsu nevīžīgumu un lai ņem par labiem tādus, kādi esam.
Pēc pāris nedēļām mēs uzvarējām gan, taču tā nebija kārotā uzvara.
Balsī, kurā skanēja sāpes, Burvīgā teica, ka mēs varot dzīvot kā cūkas, ja reiz mums tā lab- patīkot. Šī samierināšoties ar to. Tās mīlestība esot pārāk liela, lai to varētu ietekmēt tāds sīkums kā personiskā higiēna.
Tātad mūsu iecere neizdevās.
Es, piemēram, par to ļoti priecājos. Gadiem ilgais pieradums pie kuģa tīrības sacēlās pret tādu dzīves veidu, un es nezinu, cik ilgi vēl būtu izturējis.
Bezjēdzīgi jau bija bijis kaut ko tādu aizsākt.
Mēs aptīrījāmies, nomazgājāmies. Burvīgā bija sajūsmā, tā apveltīja mūs ar mīļiem vārdiem, un tas bija vēl ļaunāk nekā visa iepriekšējā grcmša- nās. Šī domāja, ka ir aizkustinājusi mūs ar savu pašuzupurēšanos, ka tādēļ mēs šai pieglaimojamies, un balss tai skanēja kā skolniecei, kuru tās sapņu princis uzlūdzis uz universitātes ballīti.
Bens mēģināja atklāti aprunāties ar viņu par dažiem intīmās dzīves jautājumiem (par kuriem šī, protams, jau zināja) un centās viņu pārsteigt, izstāstot, kāda nozīme mīlestībā ir fizioloģiskajam faktam.
Burvīgā jutās apvainota, taču ne tādā mērā, lai tiktu izkliedētas viņas romantiskās noskaņas un normalizētos attieksme pret mums.
Skumīgā balsī, kurā jautās dusmas, tā paziņoja, ka mēs aizmirstot mīlestības dziļāko jēgu. Šī ņēmās skaitīt vispliekanākos Džimija dzejoļus par mīlestības cildenumu un skaidrību, un mums nebija nekā, ko teikt. Mēs gluži vienkārši bijām iedzīti sprukās.
Joprojām domājām, ko lai dara, nevis runājām, jo Burvīgā visu būtu dzirdējusi.
Dažas dienas neko neuzsākām, būdami pavisam nospiestā garastāvokli.
Un, manuprāt, neko arī nevarējām pasākt. Es drudžaini mēģināju atcerēties, kā vīrietis var atgrūst sievieti.
Lielum lielā daļa sieviešu necieš azarta spēles. Tomēr vienīgais, kas viņās izraisa dusmas, ir bailes par savu labklājību. Šajā gadījumā tādas bailes nav iedomājamas. Ekonomiskā ziņā Burvīgā ir pilnīgi neatkarīga. Mēs neesam t^s maizestēvi.
Vairums sieviešu necieš žūpošanu. Un atkal —
aiz bailēm par savu labklajību. Turklāt uz kuģa nav nekādu dzērienu.
Dažas sievietes sarīko skandālu, līdzko vīrs nenakšņo mājās. Mums nebija, kur iet.
Neviena sieviete neieredz sāncenses. Bet te sieviešu nebija… lai arī ko Burvīgā par sevi domātu. Nebija nekā, ar ko atvairīt Burvīgo.
Un strīdēties ar viņu — kāda gan tur jēga! Tas viss būtu noderējis, ja Burvīgā bijusi sieviete. Bet tā ir tikai robots.
Jājautā: kā lai sanikno robotu?
Nevīžība satrauca akurātības iemiesojumu. Taču ar to viņa vēl spēja samierināties. Nelaime bija tā, ka galvenais slēpās kur citur.
Bet kas robotam… ikvienai mašīnai ir pats galvenais?
Ko mašīna vērtē augstu? Ko idealizē?
Vai kārtību?
Nē, no šīs puses mēs mēģinājām viņai piekļūt, bet nekas nesanāca.
Vai veselo saprātu?
Protams.
Un ko vēl?
Vai raženu darbu? Noderīgumu?
Mans prāts darbojās drudžaini — taču apjēgt neko nespēju. Vai tad ir iespējams izlikties vājprātīgam, un vēl šādā niecīgā platībā, visuzino- šas, gudras mašīnas iekšienē? Pat veselā saprāta vārdā?
Un tomēr es gulēju un domāju par visāda veida nepieskaitāmību. Bet ar to var apmuļķot cilvēkus, nevis robotu.
Robotu iespējams pievārēt ar galveno… Bet kāds ir pats galvenais plānprātības veids? Acīmredzot robotu pa īstam varētu šausmināt tikai vājprāts, kura deļ tiktu zaudēta spēja veikt lietderīgu darbību.
Rokā ir!
Es grozīju šo domu gan šā, gan tā, apvērtēju no visām pusēm.
Tā bija nevainojama!
Jau kopš paša sākuma no mums labuma bija visai maz. Devāmies lidojumā vienīgi tāpēc, ka Centra likumi neatļāva sūtīt Burvīgo vienu pašu. Mūsu noderīgums bija tikai potenciāls.
Kaut ko jau mēs darījām. Lasījām grāmatas, rakstījām drausmīgus dzejoļus, sitām kārtis un strīdējāmies. Gandrīz visu laiku ar kaut ko noņē- māmies. Kosmosā ir tā: vienā gabalā dari kaut ko, lai cik bezjēdzīga vai bezmērķīga tev šī nodarbošanās šķistu.
No rīta pēc brokastīm, kad Benam sagribējās paspēlēt kārtis, es atteicos sastādīt viņam kompāniju. Apsēdos uz grīdas un atspiedos ar muguru pret sienu. Pat nepapūlējos apsēsties uz krēsla. Nesmēķēju, jo smēķēšana jau ir nodarbošanās, un stingri nolēmu kļūt tik inerts, cik vien dzīvam cilvēkam tas iespējams. Netaisījos pat pirkstu pakustināt, kad nebija jāēd, jāguļ vai jāapsēžas.
Bens kādu laiku klaiņāja apkārt un centās iesaistīt Džimiju kāršu spēlē, bet tas nemīlēja kārtis un bija aizņemts ar dzejoļu rakstīšanu.
Tāpēc Bens pienāca un apsēdās uz grīdas man blakus.
— Vai negribi uzsmēķēt? — viņš jautāja, sniegdams man tabakmaku.
Papurināju galvu.
— Kas tad nu? Pēc brokastīm tu neesi smēķējis.
— Kāda tur jēga, — es sacīju.
Viņš centās iesaistīt mani sarunā, bet es neat
bildēju. Tad viņš piecēlās, īsu bridi staigāja šurpu turpu, pēc tam atkal apsēdās man blakus.
— Kas jums abiem noticis? — Burvīgā satraukti apvaicājās. — Kāpēc jūs neko nedarāt?
— Negribas, — es atbildēju. — Vieni vienīgi uztraukumi visu šo darīšanu dēļ.
Šī mūs mazliet parāja, bet es neuzdrošinājos pamest skatienu uz Benu, taču jutu, ka viņš jau noprot, kas man padoma. Pēc brītiņa Burvīgā meta mums mieru, un mēs tā arī sēdējām bezdarbība ka turki.
Džimijs joprojām rakstīja dzejoļus. Ar viņu mēs neko nevarējām iesākt. Taču Burvīgā pievērsa viņa uzmanību mums, kad vilkamies pusdienas. Viņa kļuva arvien niknāka un saukāja mūs par slaistiem, kas mēs, patiesību sakot, arī bijām. Šī bija norūpējusies par mūsu veselību un lika visiem trim doties uz diagnostikas kabīni. Tur noskaidrojas, ka esam pie labas veselības, un tas Burvīgo padarīja gluži vai traku.
Tā apnicīgi uzskaitīja visu, ar ko mēs varētu nodarboties. Taču, paēduši pusdienas, abi ar Benu atkal apsēdāmies uz grīdas un atbalstījāmies pret sienu. Šoreiz mums pievienojās arī Džimijs.
Pamēģiniet augām dienām sēdēt, absolūti neko nedarot. Iesākumā tevi pārņem tāda kā neveiklības sajūta, tad šāds stāvoklis kļūst mokošs un beidzot — neciešams.
Nezinu, ko darīja citi, bet es atsaucu atmiņā sarežģītus matemātiskus uzdevumus un mēģināju tos atrisināt. Prātā izspēlēju šaha partiju pēc partijas, bet ne reizi nespēju galvā paturēt vairak par divpadsmit gājieniem. Iegrimu bērnības atmiņas un centos secīgi atcerēties, ko kādreiz biju darījis un ko izbaudījis. Lai nosistu laiku, aizmal- dījos pašos dīvainākajos iztēles džungļos.
Es pat sacereju dzejoļus, un, taisnību sakot, tie bija labāk izdevušies nekā Džimijam. Man liekas, Burvīgā šo to noskārta. Šī redzēja, ka mēs tā darām tīšām, bet šoreiz sašutums par to, ka pasaulē var būt tādi sliņķi, ņēma virsroku pār robota aukstasinīgo domāšanas spēju.
Burvīgā mūs lūgšus lūdzās, pieglaimojās, lasīja morāli… bezmaz vai piecas dienas pēc kārtas brēca pilnā kaklā. Tā ņēmās mūs kaunināt. Sacīja, ka esam nekam nederīgi, zemiski, bezatbildīgi cilvēki. Es nemūžam nebūtu iedomājies, ka tā pat zina dažus visai izteiksmīgus epitetus.
Tā visiem spēkiem centās mūs uzmundrināt.
Par savu mīlestību Burvīgā mums stāstīja tik dzejiskā prozā, ka tās priekša Džimija lirika gandrīz vai nobālēja.
Burvīgā atgādināja, ka esam cilvēki, un apelēja pie mūsu goda jūtām.
Tā piedraudēja izmest mūs pār bortu.
Bet mēs tikai sēdējām.
Un neko nedarījām.
Lielākoties pat neatbildējām. Nemēģinājām aizstāvēties. Lāgiem piekritām visam, ko Burvīgā sacīja, un tas, manuprāt, šo satracināja visvairāk.
Burvīgā sāka izturēties vēsi un atturīgi. Ne aizvainotības. Ne naida. Tikai vēsums.
Galu galā tā pārstāja ar mums sarunāties.
Tagad mums klājās grūti. Baidījāmies izteikt kaut vienu pašu vārdu un tāpēc nevarējām vienoties, ko lai darām talak.
Bijām spiesti turpināt neko nedarīt. Spiesti, jo citādi zaudētu tās priekšrocības, kuras bijām ieguvuši.
Dienas vilkās bezgala lēni, un nekas nenotika.
Burvīgā ar mums nerunāja. Tā mūs ēdināja, mazgāja traukus, veļu, sakārtoja kojas. Aprūpēja mūs tapat kā iepriekš, taču darīja to klusuciešot.
Protams, tā dusmojās.
Man prātā nāca neprātīgas domas.
Varbūt Burvīgā ir sieviete? Varbūt visam šim domājošās mašīnas kolosam uzslāņojies sievietes prāts? Galu galā, neviens no mums sīkumos nepārzināja Burvīgās iekārtojumu.
Tas varētu būt stipri vīlušās, vientuļas un dzīves piekrāptas vecmeitas prāts, kura ar prieku būtu ķērusies pie jebkuras avantūras, pat riskējot ar sevi, jo, gadiem aizejot, viņai jau viss būtu vienalga.
Es izveidoju iespaidīgu hipotētiskas vecmeitas tēlu, iedomājos arī par kaķi, kanārijputniņu un mēbelētām istabām, kurās viņa būtu varējusi dzīvot.
Iztēlojos viņas vientuļās pastaigas vakaros, bezmērķīgo pļāpāšanu, mazās iedomātās uzvaras un vēlmes, kas viņu vai pušu plēsa.
Un manī modās žēlums pret vecmeitu.
Vai fantastika? Protams. Taču tā palīdzēja īsināt laiku.
Tomēr bija arī vēl kāda cita doma, kas mani nepameta: Burvīgā, jau uzvarēta, beidzot ir padevusies un nes mūs uz Zemi, bet, līdzīgi jebkurai sievietei, negrib to atzīt, lai mēs nerastu mierinājumu un nebaudītu prieku 110 apziņas, ka esam guvuši virsroku un lidojam mājup.
Atkal un atkal sev sacīju, ka tas nav iespējams, ka Burvīgā pēc visiem viņas izlēcieniem neuzdrošināsies atgriezties. Viņu pārvērtīs lūžņos.
Bet šī doma neizgaisa — es nekā nevarēju tikt no tās vaļā. Jutu, ka kļūdos, taču nespēju sevi pārliecināt un laiku pa laikam pametu acis uz hronometru. Ik mirkli klusībā domāju: «Vēl par vienu stundu, vēl un vēl par vienu tuvāk mājām. Esam jau pavisam netālu.»
Lai ko sev iegalvoju, lai ka strīdējos ar sevi, arvien vairāk ļāvos domai, ka lidojam uz Zemi.
Lūk, kāpēc nemaz nejutos pārsteigts, kad Burvīgā beidzot piezemējas. Biju tikai pateicības pārpilns un atviegloti nopūtos.
Mēs paskatījāmies cits citā, un biedru acīs es redzēju neizpratni un cerības. Protams, neviens no mums nedrīkstēja neko jautāt. Viens vienīgs vārds varēja mūsu uzvaru padarīt par nebijušu. Neatlika nekas cits ka klusu sēdēt un gaidīt, kas notiks tālāk.
Lūka sāka vērties vaļā, un man uzvēdīja Zemes smarža. Negaidīju, kamēr lūka pilnīgi atvērsies, bet pieskrēju, izspraucos cauri un veikli izlēcu āra. Nogāzies zemē tā, ka gandrīz vai garu izlaidu, ar pūlēm piecēlos kājās un laidu ļekas vaļa. Nevēlejos riskēt. Gribēju atrasties ārpus sasniedzamības robežas, iekāms Burvīgā nav pārdomājusi.
Reiz es paklupu un tik tikko nepakritu, un Bens ar Džimiju kā vējš aizdrāzās man garām. Tātad neesmu kļūdījies. Viņi arī samanījuši Zemes smaržu.
Visapkārt pletās nakts, bet pie debesīm mirdzēja tik liels mēness, ka bija gaišs kā dienā. Pa kreisi, aiz platas smilšainas pludmales šalkoja jūra, pa labi slējās kailu pakalnu grēda, priekšā melnoja mežs, ko no mums šķīra upe, kas ietecēja jūrā.
Skrējām uz mežu: ja mēs noslēptos aiz kokiem, Burvīgajai vis nebūtu viegli mūs no turienes izdabūt ārā. Pazagšus atskatījies, mēness gaisma redzēju, ka tā stāv, kur stāvējusi.
Aizskrējām līdz mežam un nolikāmies zemē, lai atgūtu elpu. Ko skriet bija diezgan tālu, bet mēs jozām ātri, pēc tik daudzām sēdus stāvoklī aizvadītām nedēļām cilvēks nav spējīgs ilgi skriet.
Rokas izpletis, gulēju zemē uz vēdera un ar pilnu krūti ieelpoju gaisu, pamazām aprazdams ar brīnišķīgajām Zemes smaržām: oda pēc satrūdējušām lapām, zāles, bet vējiņš, kās pūta no mierīgā jūras klaida, šķita mazliet sāļš.
Pēc brīža pagriezos uz muguras un uzmetu skatienu kokiem. Tie bija dīvaini — uz Zemes tādu nav. Bet, kad izrāpos mežmalā un palūkojos debesīs, redzēju, ka arī zvaigznes ir pavisam citas.
Ne jau uzreiz apjēdzu redzēto. Biju pārliecināts, ka atrodos uz Zemes, un mans prāts sacēlās pret jebkuru citu domu.
Pēdīgi salti drebuļi pārskrēja man pār kauliem — es ar šausmām atģidos, kur atrodos.
— Džentlmeņi, — es sacīju, — man ir kāds jaunums. Šī planēta nepavisam nav Zeme.
— Tā smaržo pēc Zemes, — Bens iebilda. — Un izskatās pēc Zemes.
— Un jušanās tāda, kā uz Zemes, — teica Džimijs. — Pievilkšanas spēks un gaiss…
— Palūkojieties zvaigznēs. Uzmetiet acis tur tiem kokiem.
Viņi skatījās ilgi. Tāpat kā es, viņi laikam bija domājuši, ka Burvīgā ir pagriezusies uz mājas pusi. Jeb varbūt viņiem tikai gribējās tam ticēt. Tāpat kā man, arī viņiem ne jau uzreiz reālais spēja aizmēzt vēlamo.
Bens lēnām izelpoja.
— Tev taisnība.
— Ko lai tagad iesākam? — Džimijs jautāja.
Stāvējām un domājām, ko nu lai darām.
īstenībā nekas nebija jādomā, jo acumirklī iedarbojās vienkāršais reflekss, kas bija izveidojies
miljonu gadu ilgā dzīves laikā uz Zemes un kam nevarēja turēties pretī nieka pārsimt gadu, kopš mēs tikai bijām sākuši aprast ar domu, ka pastāv arī citas pasaules.
Joņojām ko nagi nes, gluži kā pēc komandas.
— Burvīgā! — mēs kliedzām. — Burvīgā, pagaidi mūs!
Taču Burvīgā negaidīja. Tā palēcās par kādām tūkstoš pēdām un palika karājamies debesīs. Stāvējām kā zemē iemieti un raudzījāmies augšup, neticēdami savām acīm. Burvīgā nolaidās, no jauna pacēlās gaisā, apstājās un sāka planēt. Tad sāka drebēt un palēnām piezemējās.
Metāmies skriet — viņa pacēlās gaisā un nolaidās, pēc tam pacēlās vēlreiz, nokrita un, atsitusies pret zemi, palēcās. Burvīgā atgādināja vājprātīgu ķenguru. Un uzvedās tā, it kā gribētu bēgt prom, bet kaut kas neļautu to darīt, it kā šo turētu pie zemes piesaistīts elastīgs kabelis.
Beidzot viņa norimās un palika stāvam kādus simt jardus no tās vietas, kur iesākumā bija nolaidusies. Burvīgā neizdvesa ne skaņas, bet man bija iespaids, ka viņa elpo smagi kā pārguris dzinēj suns.
Tajā vietā, kur Burvīgā pirmoreiz bija nosēdusies, stāvēja mantu kaudze, bet mēs paskrējām garām un metāmies pie robota. Dauzījām pa tā metāla sāniem.
— Veries vaļā! — saucām. — Mēs gribam tikt atpakaļ!
Burvīgā palēcās. Viņa palēcās gaisā par simt pēdām, tad nokrita atpakaļ pēdas trīsdesmit sāņus.
Metāmies nost no tās. Tikpat labi šī varēja uzkrist mums tieši uz galvas.
Vērojām Burvīgo, bet tā nekustējās.
— Burvīgā! — es iekliedzos.
Atbildes nebija.
— Tā ir prātu zaudējusi, — Džimijs sacīja.
— Reiz tam vajadzēja notikt, — Bens teica. — Agri vai vēlu noteikti vajadzēja radīt tik lielu robotu, ka tam bērna bikšeles ir par šaurām.
Lēnām, nenovērsdami skatienu no Burvīgās, kāpāmies atpakaļ. Ne jau nu gluži baidījāmies no tās, bet tai neuzticējāmies gan.
Atkāpāmies līdz pašai mantu kaudzei, kuras Burvīgā bija izlikusi ārā. Tās bija kārtīgi saliktas pa kastēm un katrai no tām pievienota zīmīte ar norādi, kas kastē atrodas. Bet blakus mantu kaudzei ar trafaretu bija izveidots uzraksts:
«UN TAGAD STRĀDĀJIET, VELNS PARĀVIS!»
—• Šī laikam ir stipri ņēmusi pie sirds mūsu nederīgumu, — Bens sacīja.
— Burvīgā no tiesas ir gribējusi mūs izsēdināt uz neapdzīvotas planētas, — Džimijs tikko saprotami nomurmināja.
Bens pasfiepa roku un uzmundrinoši sapurināja viņu aiz pleca.
— Ja netiksim iekšā, — es sacīju, — un nepiespiedīsim šo strādāt, tad rezultāts būs tads pats kā tad, ja viņa mūs būtu pametusi un aizlidojusi.
— Bet kas licis Burvīgajai tā rīkoties? — Džimijs gaudās. — Robotiem neklājas …
— Zinu, — Bens viņu pārtrauca. — Robotiem neklājas darīt cilvēkiem ļaunu. Bet Burvīgā arī nav nodarījusi mums nekādu ļaunumu. Tā mūs neizmeta ārā. Mēs paši izbēgām.
— Tā tak ir tīrā kazuistika, — es iebildu.
— Burvīgā tieši kazuistikai arī radīta, — Bens sacīja. — Visa nelaime slēpjas tur, ka šo iztaisījuši velnišķīgi līdzīgu cilvēkam. To droši vien piebāzuši gan ar likumu, gan literatūras, gan fizikas un visādām citām zināšanām.
— Tad kāpēc gan tā gluži vienkārši neaizlido? Ja ši var apmierināt savu sirdsapziņu, kāpēc vēl atrodas šeit?
Bens papurināja galvu.
— Nezinu.
— Šķiet, tā mēģināja aizlidot, bet nevarēja. Kaut kas to it kā vilka atpakaļ.
— Pareizi gan, — Bens sacīja. — Jādomā, šī nevar aizlidot, kamēr mēs neesam nozuduši tai no acīm. Mēs atgriezāmies, un pavēle, kas liedz robotam darīt ļaunu cilvēkam, atkal stājās spēkā. Ierīce, kas darbojas pēc principa «ko acis neredz, to sirds aizmirst».
Burvīgā stāvēja tajā paša vietā, kur pēdējoreiz bija nolaidusies. Tā vairs nemēģināja pacelties gaisā. Palūkojies uz to, es nodomāju, ka varbūt Benam ir taisnība. Ja tā, tad mums ir laimējies, ka atgriezāmies.
Sākām rakņāties pa Burvīgās atstato mantu kaudzi. Šī bija kārtīgi parūpējusies par mums un ne vien nebija aizmirsusi neko no nepieciešamā, bet bija pat uzrakstījusi ar trafaretu uz daudzām kastēm sīkus norādījumus un padomus.
Atsevišķi pie liela plakāta atradās divas kastes. Uz vienas bija rakstīts: «Instrumenti». Tas vāks bija cieši pienaglots, lai mums būtu ko noņemties, mēģinot to dabūt vaļa. Uz otrās kastes bija uzraksts: «Ieroči», bet zemāk: «Atvērt nekavējoties un vienmēr turēt pa ķērienam».
Mēs atvērām abas kastes. Atradām jaunāko brī- numieroci — tādu kā universālu automātu, kas šāva ar visu ko — no lodes līdz dažāda veida bru- ņusitējiem lādiņiem. Tas bija arī gan uguns, gan gāzes, gan skābes, gan saindētu bultu, gan sprāgstvielas un miega kapsulu metējs. Lai izvēlētos vajadzīgo munīciju, tikai bija japagriež īpašs disks. Lietošanai automati bija smagi un neērti, taču darbojas bez traucējumiem, bet uz svešas planētas, kur ik uz soļa varēja draudēt briesmas, mēs bez tiem biitu bijuši kā bez rokām.
Pēc tam pārgājām pie mantu kaudzes un sākām šķirot visu, kas tajā bija. Bet tur atradas kastes ar olbaltumvielām un ogļūdeņražiem. Kārbas ar vitamīniem un sāļiem. Apģērba gabali un telts, kabatas baterijas un trauki. Kopumā ņemot, viss, ar ko apgādājas, dodoties dārgā tūrisma pārgājienā.
Burvīgā neko nebija aizmirsusi.
— Tā itin visu ņēmusi vērā, — Džimijs sarūgtināts sacīja. — Tā ziedojusi ne mazumu laika, lai sagatavotu šo kaudzi, jo katru priekšmetu vajadzēja sintezēt. Pēc tam viņai atlika tikai uzmeklēt planētu, uz kuras varētu dzīvot cilvēks. Un arī tas nebija viegli.
— Bija vēl daudz grūtāk, nekā tu domā, — es piebildu. — Ne vienkārši planētu, uz kuras cilvēks varētu dzīvot, bet tādu, kura smaržotu tapat kā Zeme un izskatītos tai līdzīga. Lai mūs pārņemtu nepārvarama vēlēšanas mesties ara. Ja mes paši nebūtu to darījuši, šī nevarētu mūs izsēdināt. Apziņa tai neko tādu neatļauj, un …
Bens nikni nospļāvās.
— Izsēdināti! — viņš sacīja. — Mīlas alkstoša robota izsēdināti!
— Varbūt ne īsti robota.
Es izstāstīju biedriem par manā iztēlē dzimušo vecmeitu, viņi mani apsmēja, un visiem kļuva mazliet vieglāk.
Bens atzina, ka mans minējums nav murgi vien.
Burvīgā tika veidota divdesmit gadu, un tā ir bāztin piebāzta ar visādām dīvainībām.
Pienaca ausmas stunda, un tikai tagad mēs varējām aplūkot apkaimi. Vietiņa bija tik jauka, ka labāku nevarēja vēlēties. Taču mēs nebijām sajūsmā.
Jūra bija zila un vedināja domāt par meiteni ar zilām acīm. Baltais liedags kā taisna josla aizstiepās tālē, aiz liedaga pacēlās pakalnu grēda, bet pie horizonta augšup slējās sniegoti kalni. Rietumu pusē tumsa mežs.
Abi ar Džimiju nokāpām liedagā, lai savāktu no jūras izskalotos koka gabalus ugunskuram, bet Bens palika gatavot brokastis.
Salasījuši pa klēpim zaru, jau devāmies atpakaļ, kad pēkšņi uzradās nez kāds nezvērs un pāri pakalnam drāzās uz nometni. Nespodri laistīdamies pirmajos saules staros, tas šķita tik liels kā degunradzis un no skata atgādināja vaboli. Nezvērs neizdvesa ne skaņas, bet pārvietojās trakā ātrumā, un tādu apturēt būtu bijis grūti.
Un mēs, saprotams, nebijām paņēmuši ieročus līdzi.
Nometu savākto kurināmo, uzsaucu Benam un skriešus metos pa nogāzi augšup. Bens, ieraudzījis joņojošo nezvēru, jau paķēra ieroci. Zvērs drāzās viņam taisni virsū. Bens pacēla automātu. Pazibēja uguns, atskanēja sprādziens, uz mirkli visu aizklāja dūmi un putekļi, bija dzirdama tikai šķembu džinkstoņa.
Uz mata tā, kā, skatoties filmu, pēkšņi pazūd un no jauna parādās attēls. Kādu brīdi bija redzamas tikai liesmas, tad zvērs aiztraucās Benam garām un metās lejup pa nogāzi uz liedagu, tieši virsū man un Džimijam.
— Izklīst! — es nokomandēju un tikai vēlāk aptvēru, cik muļķīgi tas izklausījās, jo mēs bijām divi vien.
Taču tobrīd man prāts nenesās uz semantiskām finesēm. Katrā ziņā Džimijs manu domu saprata. Viņš metās pa liedagu uz vienu, es — uz otru pusi, un nezvērs samazināja ātrumu, acīmredzot lai pārliktu, kuram no mums dzīties pakaļ.
Un jums jāzina, ka viņš sāka dzīties pakaļ man
Jau domāju, ka esmu pagalam. Liedags bija gluži līdzens, ne patvēruma, ne kā, un es sapratu, ka no vajātaja man neizbēgt. Pāris reižu varētu izvairīties, bet nezvērs manevrēja visai veikli, un bija skaidrs, ka agri vai vēlu man būs gals klāt.
Ar acs kaktiņu pamanīju, ka Bens skrien lejup, lai nogrieztu nezvēram ceļu. Viņš kaut ko man sauca, bet es nesapratu.
Gaisu satricināja vēl viens sprādziens, un Јs žigli pametu skatienu atpakaļ.
Bens skrēja augšup pa nogāzi, bet zvērs viņam pa pēdām. Apcirtos apkārt un cik jaudas jozu uz nometni. Redzēju, ka Džimijs gandrīz jau sasniedzis to, un pieliku soli. Man likās, ja mums būs trīs automāti, mēs nezvēru pieveiksim.
Bens dieba tieši uz Burvīgo, acīmredzot cerēdams aizslēpties aiz tās milzīgā stāva un tā paglābties no nezvēra. Manīju, ka viņš ir galīgi paguris.
Džimijs bija aizkļuvis līdz nometnei un satvēris ieroci. Viņš izšāva, pat automātu pie pleca nepie- licis, un skrejošā zvēra sānus aprasināja nez kāds šķidrums.
Gribēju uzsaukt Džimijam, bet man trūka elpas. Šis muļķis šāva ar miega kapsulām, kuras zvēra biezo ādu pat ncieskrarnbāja.
Divu soļu attālumā no Burvīgās Bens paklupa. Ierocis izlidoja viņam no rokām. Bens nogāzās zemē, tad, paslējies uz augšu, sāka rāpot, mēģinādams paslēpties aiz Burvīgās. Dcgunradziskais radījums saniknots metās uz priekšu.
Un tieši tad tas arī notika — vienā mirklī, daudz ātrāk, nekā es spēju to izstāstīt.
Burvīgajai izauga roka — garš, lokans, čūskai līdzīgs tausteklis, kas nolaidās lejup, uzklupa zvēram, aptvēra to ap vidu un pacēla gaisā.
Es stāvēju kā stabs. Man šķita, ka zvēra pacelšana ilga vairākas minūtes, — manas smadzenes drudžaini darbojās, cenšoties noskaidrot, kas tas īsti ir.
Vispirms pamanīju, ka nezvēram kāju vieta ir riteņi. Nespodri mirdzoša ada noteikti bija metāliska, jo redzēju taja sprādzienu radītās iedobes. Uz ādas bija saskatāmi slapji plankumi — Dži- mija izšauto miega kapsulu pēdas.
Burvīgā pacēla zvēru augstu virs zemes un sa- vicināja tik spēcīgi, ka bija saskatāms vienīgi mirdzošs aplis. Pēc tam viņa palaida to vaļā un tas aizlidoja tālu prom. Apmetis loku, lempīgi kūleņodams, zvērs ar plīkšķi iegāzās jūrā. Gaisa uzšāvās ūdensstabs.
Bens uzcēlās un paņēma savu ieroci. Pienāca Džimijs, un mēs abi devāmies pie Burvīgās. Visi trīs stāvējām un skatījāmies uz jūru, kurā bija nogrimis zvērs.
Beidzot Bens apgriezās un paplikšķinaja ar automāta stobru Burvīgajai pa sāniem.
— Liels paldies, — viņš sacīja.
Burvīgā izvirzīja otru taustekli. Tas bija nedaudz īsāks un ar «seju» galā. Te bija viss — gan lupa jeb acs, gan dzirdes ierīce, gan skaļrunis.
— Vācies projām! — Burvīgā teica.
— Kas tev lēcies? — es vaicāju.
— Un tie esot vīrieši! — viņa nicīgi izmeta un ievilka «seju».
Vel vairākas reizes piedauzījām šai pie sāniem, taču atbildi nesaņēmām — Burvīgā bija sapūtusies.
Mēs ar Džimiju no jauna gājām pēc malkas, ko bijām pametuši. Tiklīdz to savācām, izdzirdām kliedzam nometnē palikušo Benu un strauji ap- sviedāmies apkārt. Mūsu draugs degunradzis brauca ārā no ūdens.
Atkal atstājam malku un skrējām uz nometni, taču steiga bija lieka. Draudziņš negribeja no jauna dabūt pa ādu. Tas meta lielu līkumu uz austrumiem, lai apietu mūs, un devās pakalnu virzienā.
Pagatavojam brokastis un paēdam, turēdami ieročus pa rokai, jo, kur ir viens zvērs, tur, bez šaubām, uzradīsies ari citi. Riskēt būtu bezjēdzīgi.
Pārspriedām viesa apmeklējumu un, ta kā svešinieku vajadzēja kaut ka nosaukt, devām tam vārdu Elmers. Tam nekāda iemesla nebija, gluži vienkārši tā likās ērtāk.
— Vai jūs redzējāt riteņus? — Bens jautāja, un mēs teicām, ka redzējām gan. Bens atviegloti nopūtas. — Es domāju, ka man rēgojas, — viņš paskaidroja.
Par riteņiem nekādu šaubu nebija. Mēs visi bijām tos pamanījuši, par tiem liecināja ari liedaga smiltīs skaidri saredzamās pēdas.
Tomēr mēs nevarējām pateikt, kas ir šis Elmers. Spriežot pēc riteņiem, — mašīna, bet tam piemita arī mašīnām neraksturīgas īpašības: piemēram, tas kā dzīva būtne šaubījās, kuram no mums lai dzenas pakaļ — Džimijam vai man; tas nikni metās virsū pakritušajam Benam; bija piesardzīgs, apiedams mūs ar līkumu, kad izkļuva ārā no jūras.
Vienlaikus bija ari riteņi un acīmredzot metāliska āda, un iedobes no sprādzieniem, kuri būtu saplosījuši lupatlēveros ikvienu vislielāko un visnegantāko dzīvnieku.
— Elmerā ir mazliet gan tā, gan šitā, — Bens ieteicās. — Pamatā tā ir mašīna, bet ar dažam dzīvas būtnes īpašībām — kaut kas līdzīgs vecmeitai, kuru tu izdomāji, lai izskaidrotu Burvīgās uzvedību.
Protams, varēja būt ari tā. Tiešam, te derēja jebkurš pieņēmums.
— Varbūt tā ir silikātdzīvība? — Džimijs tūdaļ ieminējās.
— Silikātu ne, — Bens ar dziļu pārliecību teica. — Metāla. Jebkura silikātdzīvības forma pēc tieša trāpījuma sašķīst pīšļos. Kāds šādas dzīvības veids pirms daudziem gadiem tika atrasts uz Telmas-5.
— Nē, Elmers pamatā nav dzīva būtne, — es sacīju. — Dzīvai radībai nevar but riteņi. Riteņus, izņemot īpašus gadījumus, parasti izgudro sliņķi pārvietošanās vajadzībām. Elmers, kā jau Bens teica, var būt tikai speciāli izveidota mašīnas un dzīvas būtnes kombinācija.
— Tas nozīmē, ka šeit mīt saprātīgas būtnes, — Bens noteica.
Sēdējām ap ugunskuru, šīs domas satriekti. Ilgos meklējumu gados atrasta tikai saujiņa saprātīgu rasu, bet .to attīstības līmenis nav augsts. Zināms, nevienai no tām nepiemīt tāds saprāts, kas dotu iespēju radīt Elmeram līdzīgu būtni.
Līdz šim izpētītajā Visuma daļā neviens nav pārspējis cilvēku. Neviens nav varējis tam līdzināties intelekta ziņā.
Bet te pavisam nejauši esam nokļuvuši uz planētas, kur redzam ar cilvēka prātu vienāda… ,
bet varbūt arī par to pārāka saprata eksistences pazīmes.
— Mani satrauc tikai tas, — Bens sacīja, — ka Burvīgā šo vietu nepārbaudīja pirms piezemēšanās. Laikam gan tā gribēja mūs šeit pamest un pati aizlidot. Bez šaubām, tai tomēr nācās pakļauties likumam, ka robots nedrīkst darīt ļaunu cilvēkam. Bet, vadoties pēc šī likuma,'viņai, pirms mūs atstāj, gribot negribot nāksies … pārliecināties, ka mums nekādas briesmas nedraud.
— Varbūt Burvīgā sajukusi prātā? — Džimijs ieteicās.
— Tikai ne Burvīgā, — Bens protestēja. — Tai galviņa strādā kā Šveices pulkstenis.
— Zināt, kādas ir manas domas? — es teicu.
— Manuprāt, Burvīgā ir evolucionējusi. Tas ir pavisam jauns robota tips. Šai sabāzuši iekšā pārāk daudz cilvēciskā .. .
— Bet tai arī jābūt cilvēciskotai, — Džimijs iebilda. — Savādāk tā netiks galā ar saviem uzdevumiem.
— Ir tā, — es saciju, — ka līdz tādai pakāpei cilvēciskots robots ka Burvīgā vairs nav robots. Tas ir kas cits. Ne īsti cilvēks, bet robots arī ne. Kaut kas vidējs. Kāds jauns neizprotams dzīvības veids. Un tas jāuzmana ar vērīgu aci.
— Interesanti, vai šī vēl arvien ir sapūtusies.
— Kā nu ne.
— Mums jāiet jāsadod tai krietna suta un jāpanāk, lai pārstāj bozties.
— Liec viņu miera, — es dusmīgi pavēlēju.
— Mums atliek tikai viens — Burvīgo ignorēt. Tai pievērš uzmanību, nu, un tāpēc šī piktojas.
Likām to mierā. Nekas cits neatlika.
Devos uz jūru mazgāt traukus, taču šoreiz paņēmu līdzi ieroci. Džimijs aizgāja uz mežu meklēt avotu. Pusduča ūdensburku, ar kurām Burvīgā bija mūs apgādājusi, nepietiks uz mūžu, bet mēs nebijām pārliecināti, ka pēcāk šī izsniegs vēl.
Tomēr Burvīgā mūs nebija aizmirsusi, nebija pilnīgi izsvītrojusi no savas dzīves. Tā Elmeram bija pamatīgi sadevusi, kad tas bija sācis pārlieku ārdīties. Es sevi stipri mierināju ar domu, ka viņa neliedza atbalstu, kad bijām dimbā. Tātad vēl ir cerība, ka kaut kā sapratīsimies.
Notupos smiltīs pie peļķes un, mazgājot traukus, gudroju, kāda pārkārtošanās būs nepieciešama, ja reiz pienāks laiks, kad visi roboti kļūs tādi kā Burvīgā. Jau redzēju Robotu tiesību deklarācijas, īpašu uz tiem attiecināmu likumu parādīšanos, robotu lobijus kongresā, bet, vēl brīdi paprātojis, pavisam sapinos.
Nometnē Bens noņēmās ar telts uzsliešanu, un es atgriezies viņam piepalīdzēju.
— Zini, — Bens teica, — jo ilgāk domāju, jo vairāk liekas, ka man bija taisnība, sakot, ka Burvīgā nevar mūs pamest, kamēr atrodamies tās redzes lokā. Vienkārša loģika: šī nevar pacelties gaisā, jo mēs atrodamies taisni acu priekšā un atgādinām, par ko viņa ir atbildīga.
— Cik noprotu, pēc tavām domām, kādam no mums visu laiku jāatrodas tās tuvumā, — es jautāju.
— Vispār jā.
Es nestrīdējos. Kāda jēga strīdēties, ticēt vai neticēt? Mūsu apstākļos nedrīkst pieļaut muļķīgu kļūdu.
Kad bijām uzslējuši telti, Bens sacīja:
— Ja tev nav iebildumu, es mazliet paiešos aiz tiem pakalniem.
— Sargies no Elinera, — es brīdināju.
— Šis neuzdrošināsies mūs traucēt. Burvīgā aplauza tam ragus.
Bens paņēma ieroci un aizgāja.
Es klaiņāju pa nometni, ievezdams kārtību. Visur valdīja miers un klusums. Liedags vizu|oja saulē, jūra bija rāma un brīnumskaista. Laidelējās putni, bet nekādas pazīmes, kas liecinātu par citiem radījumiem, nebija manāmas. Burvīgā turpināja īgņoties.
Atgriezās Džimijs. Viņš bija atradis avotu un atnesa spaini ūdens. Pēc tam ņēmās rakņāties pa mantu kaudzi.
— Ko tu meklē? — es vaicāju.
— Papīru un zīmuli. Burvīgā nevarēja tos aizmirst.
Es novilku «hm …», bet viņam bija taisnība. Lai mani zibens sasper, ja Burvīgā nebija viņam sagatavojusi veselu blāķi papīra un kārbu zīmuļu.
Viņš iekārtojās pie kastu grēdas un sāka rakstīt dzejoļus.
Drīz pēc dienasvidus atgriezās Bens. Redzēju, ka viņš ir satraukts, taču uzreiz nesāku iztaujāt.
— Džimijs uzgāja avotu, — es sacīju. — Re, kur spainis.
Viņš nodzērās un arī apsēdās paēnā pie mantu grēdas.
— Atradu! — viņš uzvaroši sacīja.
— Vai tad tu ko meklēji?
Viņš palūkojās manī un greizi pasmaidīja.
— Elmers ir kāda roku darbs.
— Gāji kā pa ielu un uzreiz atradi …
Bens papurināja galvu.
— Šķiet, esam nokavējuši. Nokavējuši par trim tūkstošiem gadu, ja ne vairāk. Uzgāju drupas un ieleju ar milzum daudziem kapu uzkalniņiem. Un kaļķakmens kraujā virs ielejas vairākas alas.
Bens uzcēlās, piegaja pie spaiņa un vēlreiz padzērās.
— Es nevarēju piekļūt tuvāk, — viņš sacīja. — Elmers stāv sardzē. — Bens noņēma cepuri un ar piedurkni pārbrauca pār seju. — Staigā šurpu turpu kā sargzaldāts. Ja tu būtu redzējis, kādas grambas viņš ieminis, ilgus gadus aizvadīdams šajā sargpostenī.
— Ak tad tāpēc viņš mums uzbruka, — es novilku, — ka mēs bijām ielauzušies aizsargājamajā teritorijā.
— Droši vien.
Tajā vakarā rnēs visu pārspriedām un nolēmām, ka Elmera novērošanai jāizliek postenis, lai izdibinātu tā paradumus un dežūras stundas, ja tādas būtu. Mums bija svarīgi uzzināt, ko var pasākt attiecībā uz drupām, kuras Elmers apsargāja.
Cilvēks pirmoreiz sadurās ar augsti attīstītu civilizāciju, taču bija ieradies pārlieku vēlu un — Burvīgās sliktās omas dēļ — ari visai trūcīgi apgādāts, lai izpētītu kaut vai to, kas vēl bija palicis.
Jo vairāk par to domāju, jo vairāk iekarsu, līdz beidzot gāju pie Burvīgās un no visa spēka sāku spārdīt to ar kājām, lai pievērstu sev šīs uzmanību. Rezultātu nekādu. Bļāvu uz to, bet šī neatbildēja. Izstāstīju, kāda putra te sāk ievārīties. Teicu, ka šī mums ir nepieciešama, — tās pienākums taču ir palīdzēt mums, šim nolūkam tā arī radīta. Bet Burvīgā palika nesatricināma.
Devos atpakaļ un smagi atkritu pie ugunskura, kur sēdēja mani biedri.
— Šī izturas tā, it kā būtu beigta.
Bens pavandija ugunskuru, un liesmas uzplandīja nedaudz augstāk.
— Tas tāpēc, ka tai salauzta sirds, — Džimijs līdzjūtīgi sacīja.
— Ej rata ar visu savu dzejisko terminoloģiju! — sadusmojies uzkliedzu. — Mūžam klimst apkārt kā aizmidzis. Mūžam izrunājas. Un nebijis tavu nolādēto dzejoju .. .
— Ciet klusu, — Bens sacīja. .
Pāri ugunskuram pametu acis viņa liesmu apspīdētajā sejā un aprāvos. Nu jā, galu galā, arī es varu kļūdīties. Džimijs nevar nerakstīt savus draņķīgos dzejoļus.
Raudzījos ugunī un gudroju, vai patiesi Burvīgā ir mirusi? Protams, nē. Gluži vienkārši tā ir spītīga kā āzis. Šī mums sadeva kā nākas. Bet tagad noskatās, kā noņemamies, un gaida izdevīgu brīdi, lai liktu trumpi galdā.
No rīta sakām novērot Elmeru un darījām to diendienā. Kāds no mums uzrāpās kalnu grēdas korē jūdzes trīs no nometnes un iekārtojās tur ar mūsu vienīgo binokli. Pēc tam viņu nomainīja cits, un tā dienas desmit no ausmas līdz rietam uzrau- dzījām Elmeru.
Elmers savu valstību apstaigāja regulāri. Par novērošanas punktiem tas izmantoja dažus kapu uzkalniņus, rāpdamies augšup tajos ik pēc piecpadsmit minūtēm. Jo ilgāk mēs to vērojām, jo vairāk pārliecinājāmies, ka ar saviem pienākumiem šis tiek galā lieliski. Kamēr Elmers atrodas tur, smiltīs apraktajā pilsēta neiekļūs neviens.
Šķiet, otrajā vai trešajā dienā tas konstatēja, ka tiek izsekots. Un kļuva nemierīgs. Rāpdamies augšup savās novērošanas vietās, uz mūsu pusi tas lūkojās ilgāk neka citur. Bet reiz, kad sardzē stāvēju es pats, Elmers, kā rādās, sāka gatavoties uzbrukumam, taču, tiklīdz nolēmu pazust, nomierinājās un riņķoja tālāk kā parasti.
Ja neņem vērā Elmera novērošanu, citādi mums klājās tīri labi. Peldējāmies jūrā un makšķerējām, un ik reizi, cepot un ēdot jauna veida zivi, riskējām ar dzīvību, taču mums laimējās — indīgas zivis negadījās. Mēs nemaz nebūtu tās ēduši, ja nebijis nepieciešamības taupīt pārtikas krājumus. Reiz tiem vajadzēja izbeigties, un neviens negarantēja, ka Burvīgā atkal pasniegs mums žēlastības dāvanu. Ja šī to nedarītu, mums nāktos gādāt iztiku pašiem.
Bens sāka bažīties: un ja nu uz šīs planētas ir gadalaiki? Viņš sevi pārliecināja, ka tiem jābūt, un devās uz mežu, lai izmeklētu vietu būdas celšanai.
— Nevar taču dzīvot teltī liedagā, kad iestāsies aukstums, — viņš sacīja.
Bet Bena satraukums nepielipa ne man, ne Džimijam. Kaut kas mani vedināja domāt, ka agri vai vēlu Burvīgās naidu nomainīs žēlsirdība un mēs varēsim ķerties pie darba. Bet Džimijs ar sirdi un dvēseli bija nodevies visbezjēdzīgākajam darbam, ko pats dēvēja par sāgas sacerēšanu. Varbūt tā patiešām bija sāga. Jupis viņu sazin. Sāgas nav manā kompetencē.
Viņš deva tai nosaukumu «Burvīgās nāve» un lappusi pēc lappuses aizpildīja ar vistīrākajām muļķībām. Redz, tā bijusi laba mašīna, un, par spīti dzelzs tērpam, dvēsele viņai bijusi kristālskaidra. Būtu jau labi, ja vien Džimijs neuzplītos mums, bet viņš ik vakaru pēc maltītes lasīja šo smērējumu skaļi.
Cik spēdams cietos, bet reiz eksplodēju. Bens sāka aizstāvēt Džimiju, tomēr, kad es piedraudēju, ka ņemšu savu trešdaļu mantu un ierīkošu pats savu nometni ārpus dzirdamības robežām, Bens padevās un pārgāja manā pusē. Mēs divi balsojām pret deklamešanu. Džimijs spurojās pretī, taču mēs bijām vairākumā.
Tātad pirmās desmit dienas vērojām Elmeru tikai iztālēm, bet vēlāk tas acīmredzot sāka nervozēt, tāpēc naktīs bija dzirdama tā riteņu duna un no rīta mēs atradām pēdu nospiedumus. Nospriedām, ka Elmers uzmana, kā mēs uzvedamies nometnē, un, tāpat kā mēs, cenšas noskaidrot, kas un kā. Mums tas neuzbruka, arī mēs šo netraucējām, tikai nakts dežūru laikā bijām modrāki. Pat Džimijs pamanījās, sardzē stāvot, negulēt.
Starp citu, kaut ko atklājām. Šķita, pēc tesiena, ko Elmers bija dabūjis no Burvīgās, tam būtu vajadzējis turēties no šīs pa gabalu. Taču no rītiem mēs atradām Elmera pēdas tās tuvumā.
Nospriedām, ka Elmers atzogas šurp un paslēpjas aiz Burvīgās, lai, brīdi pa brīdim palūkodamies arā no šī drūmā milzeņa paspārnes, papētītu nometni tuvumā.
Kas attiecas uz ziemas mītni, tad Bens pastāvēja uz savu un gandrīz vai pārliecināja mani, ka kaut kas jādara. Un tad kādudien mēs abi apvienojāmies būvbrigādē. Atstājuši Džimiju nometnē, paņēmuši cirvi, zāģi un ieročus, devāmies uz mežu.
Jāatzīst, ka Bens mūsu būdai bija izvēlējies lielisku vietu. Turpat avots, no trim pusēm pret vēju pasargā stāvas kalnu nogāzes, un tuvumā ir daudz koku, tā ka nav vajadzības būvkokus pievest un malku stiept no tālienes.
Vēl arvien neticēju, ka ziema vispār pienāks. Biju cieši pārliecināts, ka pat tad, ja tāda būtu, mēs to nesagaidīsim. īstenībā kuru katru dienu mēs ar Burvīgo varam nonākt pie kāda kompromisa. Taču Bens uztraucās, un es zināju, ka viņam būs vieglāk ap sirdi, ja sāksim celt māju. Jo tik un tā nebija ko darīt. Es mierināju sevi ar to, ka celt būdu tomēr ir labāk nekā tikai sēdēt.
Atslējām ieročus pret koku un stājāmies pie darba. Nogāzām vienu koku un sākām raudzīties pēc cita, kad pēkšņi es izdzirdu aizmugurē krūmus brīkšķam.
Nometu zāģi un atskatījos: pa kalna nogāzi lejup mums tieši virsū drāzās Elmers.
Paķert ieroci vairs nebija laika. Arī bēgt nebija kur. Un vispār mēs atradāmies bezizejas stāvoklī.
Es iebļāvos, palēcos un, aizsniedzis zaru, pie- vilkos. Jutu, ka, pa apakšu aizjoņojot Elmeram, mani sašūpo vējš.
Bens atlēca sāņus un, kad Elmers drāzās garām, meta tam ar cirvi. Un trāpīja gods godam. Cirvis atsitās pret nezvēra dzelzs sāniem, un kāts sašķīda sīkās drumslās.
Elmers apgriezās. Bens gribēja paķert ieroci, taču nepaguva. Viņš uzrāpās kokā kā kaķis. Aizkļuvis līdz pirmajam resnākajam zaram, apsēdās uz tā jāteniski.
— Kā tev tur ir?
— Viss kārtībā, — es atteicu.
Elmers stāvēja starp abiem mūsu kokiem un grozīja masīvo galvu te pa labi, te pa kreisi, it kā pūlēdamies izlemt, kuram no mums ķerties klāt pirmajam.
Pieplakuši pie zariem, mēs vērojām viņu.
Es prātoju, ka šis taisas atgriezt mus no Burvīgās un pēc tam izrēķināties ar mums. Bet tādā gadījumā ir ļoti dīvaini, kāpēc tas slēpās aiz Burvīgās, kad gribēja mūs izsekot.
Beidzot Elmers pagriezās un paripoja zem mana koka. Satvēris stumbru ar saviem dzelzs žokļiem, ņēmās to grauzt. Skaidas šķīda uz visām pusēm, koks trīcēja. Es stingrāk pieķēros pie zara un paraudzījos lejup. Kaut gan Elmers nebija nekāds labais malkas cirtējs, tomēr, aizritot ilgākām laikam, būtu koku pārgrauzis.
Parāpos mazliet augstāk, kur bija vairāk zaru un kur es varēju stingrāk ieķīlēties, lai, Elmeram koku purinot, nenokristu.
Iekārtojos diezgan ērti un pavēros, ko labu dara Bens. Tik tikko nedabūju trieku: kokā viņa nebija. Pametu skatienu atpakaļ, tad no jauna pavēros uz koku un ieraudzīju, ka viņš, aiz stumbra slēpdamies no Elmera, klusītēm kāpj lejup kā vāvere, kuru vajā mednieks.
Elpu aizturējis, vēroju viņu, gatavs kliegt, tiklīdz Elmers viņu pamanīs, taču zvērs bija pārāk aizņemts ar mana koka graušanu un neko neievēroja.
Bens norāpās lejā un skrēja pēc ieročiem. Viņš paķēra abus automātus un nozuda aiz kāda cita koka. Tad atklāja uguni no visai neliela attāluma. Bruņusitējas lodes triecās pret Elmeru. No sprādzieniem zari tā šūpojās, ka biju spiests ciešāk pieķerties pie stumbra un turēties no visa spēka. Divas šķembas ieurbās stumbrā lejpus manis, citas izķemmēja vainagu, gaisā virpuļoja lapas un notriektie zari, bet es paliku neskarts.
Elmers, jādomā, bija ārkārtīgi pārsteigts. Atskanot pirmajam šāvienam, tas palēca pēdas piecpadsmit nost un sāka rāpties pa nogāzi augšup kā kaķis, kam kāds uzminis uz astes. Elmera zvīļojošajā ādā bija saskatāmas daudzas jaunas iedo- bes. Vienam ritenim bija izrauts liels robs, un Elmers pārvietojoties viegli šūpojās. Tas drāzās tik strauji, ka nepaguva pagriezties un ietriecās kokā. Un no belziena pēdas desmit pašļūca atpakaļ. Tā kā viņš slīdēja uz mūsu pusi, Bens uzlaida viņam vēl vienu kārtu. Elmers stipri sasvērās, tad
izlidzinaja gaitu, pārbrauca pāri kalnam un pazuda skatienam.
Bens atstāja savu paslēptuvi aiz koka un uzsauca man:
— Viss kārtībā, tagad vari kāpt lejā.
Taču, kad es mēģināju tikt lejā, atklāju, ka esmu iekļuvis lamatās. Manas kreisās kājas pēda bija iespiesta starp koka stumbru un varen resnu zaru, un, lai kā nopūlējos, kāju izvilkt nevarēju.
— Kas noticis? — Bens jautāja. — Vai tev tur ļoti iepaticies?
Pateicu, kas par lietu.
— Labi, — viņš negribīgi novilka. — Tūdaļ uzrāpšos un nocirtīšu zaru.
Viņš sameklēja cirvi, bet tas, protams, izrādījās nederīgs. Tā kāts, triecoties pret Elmera sāniem, bija sašķīdis gabalu gabalos.
Bens turēja rokās nekam nederīgo cirvi un teica runu, kurā vērsās pret likteņa zemiskajiem nedarbiem.
Pēc tam viņš nometa cirvi un uzrāpās augšā. Iespraucies man blakus, apsēdās uz zara.
— Pavirzīšos pa zaru tālāk un noliekšu to, — viņš paskaidroja. — Varbūt tu varēsi izvilkt kāju.
Bens sāka rāpties pa zaru, bet tā jau bija tīrā ekvilibristika. Reizes divas viņš tik tikko nenokrita.
— Vai tu no tiesas tagad nevari izvilkt kāju? — viņš drebošā balsī jautāja.
Es pamēģināju un teicu, ka nevaru.
Viņš atsacījās no slepena nodoma tādā veidā mani glābt un iekārās zarā. Rokas pārtverdams, viņš virzījās pa zaru tālāk.
Benam pārvarot collu pēc collas, zars liecās lejup, un man šķita, ka pēda jau vairs nav tik cieši iespīlēta kā iepriekš. Pavilku kāju, tad uzreiz jutu, ka varu pēdu mazliet kustināt, bet izraut ārā tomēr nespēju.
Šajā mirklī lejā atskanēja briesmīgs brīkšķis. Bens ar skaļu kliedzienu nolēca zemē un skrēja pie ieročiem.
Zars uzšāvās augšup un ķēra kāju tai brīdī, kad es to pakustināju, taču šoreiz saspieda pēdu cita leņķī un sagrieza tā, ka aiz sāpēm sāku bļaut.
Bet Bens pacēla automātu un pagriezās pret krūmiem, no kurienes bija atskanējis brīkšķis. Te no krūmiem gluži negaidot parādījās personiski pats Džimijs, kurš bija steidzies mums palīgā.
— Kas ir, puiši, vai esat ķezā? — viņš sauca.
— Dzirdēju šaudīšanos.
Kad Bens nolaida automātu, viņa seja bija baltāka par krītu.
— Muļķis! Es tik tikko tevi nenokniebu!
— Tāda šaudīšanās, — Džimijs aizelsdamies runāja. — Skrēju ko kājas nes.
— Un atstāji Burvīgo vienu!
— Es taču domāju, ka jūs, puiši…
— Tagad jau nu noteikti esam pagalam, — Bens ievaimanajās. — Jus tak zināt, ka Burvīgā nevar aizmukt, kamēr kads no mums atrodas tās tuvumā.
Saprotams, mēs to nezinājām. Tikai tā domājām. Taču Bens nejutās īsti savā āda. Šī viņam bija iegadījušies visai karsta dieniņa.
— Skrien atpakaļ! — viņš uzkliedza Džimijam.
— Viens divi — šurp, viens divi — turp. Varbūt paspēsi noķert Burvīgo, kamēr tā vēl nav aizbēgusi.
Tas bija muļķīgi: ja Burvīga gatavotos aizlidot, tā būtu pacēlusies gaisā tūlīt, tiklīdz Džimijs nozuda tai no acīm. Bet Džimijs neteica ne vārda. Viņš tikai pagriezās un devās atpakaļ, lauzdamies cauri krūmājam. Pēc tam vēl ilgi dzirdēju, kā viņš spraucās cauri mežam.
Bens atkal uzrausās pie manis kokā, burkšķēdams:
— Ak jūs cietpaurainie puņķutapas. Jums vienmēr viss aplami. Viens aizskrējis, atstādams Burvīgo, otrs iesprūdis šeit kokā. Būtu jel iemācījušies kaut par sevi parūpēties …
Viņš vēl ilgi turpināja tādā pašā garā.
Es neatbildēju. Negribējās strīdēties.
Kāja mežonīgi sāpēja, un man bija tikai viena vēlēšanās — kaut viņš drīzāk to atbrīvotu.
Bens no jauna aizrāpās pašā zara galā, un nu es izvilku kaju ārā. Bens nolēca zemē, bet es nolaidos leja pa stumbru. Kāja stipri sāpēja un bija uztūkuši, tomēr kaut kā klunkurēt varēju.
Bens mani negaidīja. Viņš paķēra automatu un steidzās uz nometni.
Mēģināju iet ātrāk, taču, redzēdams, ka tam nav nekādās nozīmes, palēnināju soli.
Izgājis mežmalā, ieraudzīju, ka Burvīgā nav izkustējusies no vietas. Bens bija ārdījies gluži velti. Ir tādi tipi.
Kad aizkļuvu līdz nometnei, Džimijs novilka man kurpi, bet es aiz sāpēm dauzīju ar dūri zemi. Viņš uzsildīja spaini ūdens, lai sagatavotu man vannu, bet pēc tam sameklēja aptieciņu un nozieķēja manu kāju ar kaut kādu mušu indi. Manuprāt, viņš neapjēdza, ko dara. Taču sirds puikiņam laba.
Bens pa tam ļāva dusmām vaļu kādas dīvainas parādības deļ, kuru bija atklājis. Kad atstājām nometni, ap Burvīgo viss bija mūsu kāju un Elmera riteņu pēdu izvagots, bet tagad no tam nebija ne miņas. Izskatījās, it kā kāds būtu ņēmis slotu un pēdas aizslaucījis. Tas patiesi bija savādi, tomēr Bens jau pārlieku daudz runāja par to. Pats svarīgākais, ka Burvīgā atradās uz vietas. Un, reiz jau tā ir šeit, tad varēja cerēt ar to vienoties. Ja šī būtu aizlidojusi, mēs uz mūžīgiem laikiem būtu palikuši te.
Džimijs sagatavoja kaut ko ēdamu, un, kad bijām ieturējušies, Bens sacīja:
— Iešu paskatīšos, ko dara Elmers.
Es jau gana biju noskatījies šajā Elrnerā, man pietika visam mūžam, bet Džimiju tas vispār neinteresēja. Džimijs sacīja, ka rakstīs savu sāgu.
Tāpēc Bens paņēma ieroci un devās viņpus pakalniem viens pats.
Kāja nu vairs tik stipri nesāpēja, un es, ērtāk iekārtojies, nolēmu nodoties pārdomām, bet acīmredzot parcentos un iegrimu snaudā.
Pamodos tikai vakarpusē. Džimijs bija norūpējies.
— Bens nav atgriezies, — viņš sacīja. — Laikam viņam kas gadījies.
Man arī tas nepatika, taču nolēmām mazliet pagaidīt, bet vēlāk iet meklēt Benu. Galu galā, viņš nebija īsti labā omā un varētu atkal uztraukties, ka esam atstajuši nometni un devušies viņam palīga.
Beidzot īsi pirms krēslas viņš pārradās pagalam noguris un tāds kā apstulbis. Pieslēja ieroci pie kastes un apsēdās. Pēc tam paņēma tasīti un kafijkannu.
— Elmers pazudis, — viņš sacīja. — Meklēju to visu dienu. Bet no šā ne smakas.
Iesākumā nolēmu, ka tas ir brīnišķīgi. Tikai pēc tam aptvēru, ka drošības labad vajadzētu to sameklēt un izsekot. Te piepeši man dvēselē iezagās drausmīgas aizdomas. Šķiet, es zināju, kur ir Elmers.
— Ielejā es nenokāpu, — Bens sacīja, — taču apmetu līkumu un apskatīju to tālskatī no visām pusēm.
— Viņš varēja paslēpties kādā alā, — Džimijs noteica.
— Visai iespējams, — Bens viņam pievienojās.
Mēs izteicām dažnedažādus minējumus par to,
kur palicis Elmers. Džimijs pastāvēja uz to, ka tas ir nolīdis kāda alā. Bens bija gatavs domāt, ka tas vispār aizvācies projām no šīs apkaimes. Taču es savu viedokli neizteicu, jo tas būtu izklausījies pārlieku fantastiski.
Piedāvājos stāvēt sardzē pirmo maiņu, paskaidrodams, ka slimā kāja tik un tā neļaus gulēt, bet pēc tam, kad ceļabiedri bija aizmiguši, piegāju pie Burvīgās un uzsitu tai pa ādu. Neko negaidīju. Domāju, ka šī vēl joprojām dusmojas.
Bet tā izbīdīja taustekli, kurā uzradās «seja»: lupu veidotās acis, dzirdes aparāts un skaļrunis.
— Ļoti mīļi no tevis, ka neaizbēgi un nepaineti mūs, — es sacīju.
Burvīgā nolamājās. Ta bija pirmā un pēdējā reize, kad dzirdēju no viņas mutes tik rupjus vārdus.
— Kā gan es varēju aizbēgt? — šī vaicāja, beidzot pāriedama uz literāro valodu. — Tās visas ir nekrietnās cilvēku izdarības! Jau sen būtu aizlidojusi, ja ne …
— Kas par nekrietnām izdarībām?
— It kā nezinātu. Manī iebūvēts bloks, kas neļauj pacelties gaisā, ja man iekšā neatrodas kaut vai viens riebīgs cilvēciņš.
— Nav ne jausmas, — es sacīju.
— Neizliecies, — šī atcirta. — Tās ir cilvēku nekrietnās izdarības, un tu arī esi nekrietns radījums, un vaina vienādā mērā gulstas tāpat uz tevi. Taču tagad man viss vienalga, jo esmu atradusi savu aicinājumu. Beidzot esmu apmierināta. Tagad es…
— Burvīgā, — es skaidri un gaiši sacīju, — vai tu esi sapinusies ar Elmeru?
— Fui, cik vulgāri tas skan, — Burvīgā dedzīgi attrauca. — Cilvēki ir tik triviāli. Elmers ir zinātnieks un džentlmenis, un viņa uzticība vecajiem, sen mirušajiem saimniekiem ir bezgala aizkustinoša. Uz kaut ko tādu nav spējīgs neviens cilvēks. Ar Elmeru slikti apgājās, un man viņš jānomierina. Viņš tikai gribēja dabūt fosfātu no jūsu kauliem …
— Fosfātu no mūsu kauliem! — es iekliedzos.
— Un kas tad ir? — Burvīgā vaicāja. — Elmers, nabadziņš, tik daudz pārcietis, meklēdams fosfātu. Iesākumā viņš to ieguva no dzīvniekiem, kurus tvarstīja, bet tagad dzīvnieki izsīkuši. Protams, vēl ir putni, bet tos noķert ir grūti. Un jums ir tik labi, lieli kauli…
— Kā tev nav kauna tā runāt! — es iebļāvos. — Cilvēki tevi radījuši, cilvēki tev devuši izglītību, bet tu …
— Bet es kā biju, tā paliku mašīna, — Burvīgā sacīja. — Elmers man ir tuvāks nekā jūs. Jums, ļaudīm, pat prātā neienāk, ka ne tikai cilvēkiem vien var būt sava sajēga. Tevī vieš šausmas tas, ka Elmers gribēja iegūt fosfātu no jūsu kauliem, bet, ja Elmers būtu metāls, kas jums vajadzīgs, jūs viņu būtu salauzuši gabalos, ilgi nedomājot. Jums ne prātā nebūtu ienācis, ka tas nav taisnīgi. Ja Elmers pret to iebilstu, jūs uzskatītu, ka viņš ākstās. Visi ir tādi — gan jūs, gan jūsu dzimums kopumā. Man pietiek. Es savu esmu panākusi.
Jūtos tc labi. Esmu iemīlējusi uz mūžu. Un zobojieties, cik tīk, es jums uzspļauju.
Tā ievilka «seju», un es vairs neklaudzināju, lai izaicinātu uz sarunu. Tas bija veltīgi. Burvīgā bija ļāvusi to noprast pavisam skaidri.
Devos uz nometni un uzmodināju Benu un Džimiju. Pateicu viņiem par savām aizdomām un atstāstīju sarunu ar Burvīgo. Kļuvām gaužām skumīgi, jo šoreiz bijām aizlaiduši gar degunu itin visu.
Līdz šim vēl mūsos mājoja cerība, ka salabsim ar Burvīgo. Visu laiku domāju, ka mums nav jākrīt izmisumā: Burvīgā ir vientuļāka nekā mēs, un galu galā tai nāksies pakļauties saprāta balsij. Bet tagad Burvīgā nebija viena un mēs tai vairs nebijām vajadzīgi. Un tā vēl līdz šim skaišas uz mums … un ne tikai uz mums vien, bet uz visu cilvēku dzimumu.
Turklāt pats sliktākais ir tas, ka šāda izturē- nās nav kaprīze. Tas turpinājās daudzas dienas. Elmers dauzījās te apkārt pa naktīm ne jau tāpēc, lai mūs novērotu. Šis nāca laizīties ar Burvīgo. Un, nav šaubu, abi kopā bija iecerējuši Elmera uzbrukumu man un Benam, jo zināja, ka Džimijs skries palīgā un atstās liedagu bez uzraudzības. Tāpēc Elmers varēja drāzties atpakaļ un Burvīgā paņemt to pie sevis. Un pēc tam izstiept taustekli un izdzēst pēdas, lai mēs neuzminētu, ka Elmers atrodas iekšā.
— Tātad šī kļuvusi mums neuzticīga, — Bens sacīja.
— Mēs pret Burvīgo jau neizturējāmies labāk,— Džimijs atgādināja.
— Bet uz ko tā cerēja? Cilvēks taču nevar iemīlēt robotu.
— Acīmredzot, — es teicu, — robots robotu tomēr var iemīlēt.
— Burvīgā kļuvusi traka, — Bens paziņoja.
Taču man šķita, ka šajā Burvīgās jaunajā romānā jūtama kāda neīsta nots. Kāpēc tai un Elmeram vajadzētu slēpt savas attiecības? Burvīgā būtu varējusi atvērt luku jebkurā brīdī, un Elmers pa apareli iebrauktu iekšā taisni mūsu acu priekšā. Tomēr šie tā nedarīja. Tie rīkoja sazvērestību. Iemīlējušies faktiski slepus bēga no mums.
Varbūt Burvīgā jutās mazliet neērti. Vai tik tā nekaunējās no Elmera … vai tik nekaunējās no savas mīlestības pret to? Vienalga, kā šī liegtos, bet pašapmierinātais cilvēciskais snobisms droši vien ir iesūcies viņai gan miesā, gan asinīs.
Jebšu varbūt es, caurcaurēm pašapmierinātais snobs, esmu visu to izdomājis, aizlicis sev priekšā tādu kā aizsargvairogu, lai mani ne tagad, ne vēlāk nepiespiestu atzīt, ka vērtīgas nav tikai cilvēciskās īpašības vien. Jo mūsos visos taču ir dziļi iesēdusies šāda nevēlēšanās atzīt, ka mūsu attīstības ceļš nav neapšaubāmi labākais, ka cilvēka viedoklis var arī nebūt etalons, kuru pēdīgi noteikti pieņems visas pārējās dzīvības formas.
Bens pagatavoja kafiju, un, to iebaudīdami, mēs gānījām Burvīgo vai no panckām ārā. Es nenožēloju teikto, jo šī bija to pelnījusi. Ar mums tā bija apgājusies negodīgi.
Pēc tam mēs ietināmies segās un pat neizlikām sargposteni. Ja jau Elmers neriņķo tepat tuvumā, tad sargs nebija vajadzīgs.
145
Nākamajā rītā mana kāja vēl arvien smeldza, tāpēc es negāju līdzi Benam un Džimijam izpētīt ieleju, kur atradās pilsētas drupas. Pa to laiku apklunkurēju apkārt Burvīgajai. Noskatīju, ka
10 — 1954
iekļūt iekšā nav nekādas iespējas. Lūka bija tik cieši pielāgota, ka ne mats neietu cauri.
Ja ari mēs tur ietiktu, neesmu pārliecināts, vai mums būtu izdevies pārņemt vadību savās rokās. Zināms, vēl jau bija rezerves vadības sistēma, taču uz to mēs nevarējām cerēt. Kad Burvīgajai bija iešāvusies prātā trakā iedoma mūs nozagt, viņa šo sistēmu gluži vienkārši ieķīlāja, un izrādījās, ka mēs esam pilnīgi bezpalīdzīgi.
Pat ja mēs spētu ielauzties, mūs gaidītu tuvcīņa ar Elmeru, bet Elmers ir tāds zvērs, ka šim to vien vajag.
Nolēmis, ka mums ir vērts palauzīt galvu, kā dzīvot tālāk, gāju atpakaļ uz nometni. Jāuzceļ būda, jāsagādā pārtikas krājumi. Vispār jāsagatavojas patstāvīgai dzīvei. Biju pārliecināts, ka uz Burvīgās palīdzību nav ko cerēt.
Bens ar Džimiju atgriezās ap pusdienlaiku, un viņu acis aiz satraukuma spulgoja. Viņi izklāja segu un no kabatām sabēra uz tās visneiedomājamākos priekšmetus.
Negaidiet, lai tos aprakstu. Tas nav iespējams. Kāda jēga teikt, ka viens priekšmets atgādināja dzelzs ķēdi un bija dzeltens? Nevar attēlot, kādas izjūtas radās, kad ķēde slīdēja caur pirkstiem, kā tā žvadzēja, kā kustējās, nav iespējams parādīt tās dzīvai dzeltenai liesmai līdzīgo krāsu. Tas būtu tikpat kā par izcilu gleznu teikt, ka tā ir kvadrātveida, neliela un iezilgana, bet vietām zaļa un sarkana.
Bez ķēdes tur bija vēl daudz visvisādu lietiņu, ikvienu no kurām ieraugot, taisni elpa aizrāvās.
Bens, redzot mēmo jautājumu manās acīs, paraustīja plecus.
— Nevaicā. Mēs paņēmām pavisam maz. Alas ir piebāztas ar šādām un vēl citādām lietām. Mēs
ņēmām bez izšķirības te vienā, te otrā vietā — visu, kas vien līda kabatās un nejauši pagadījās acīs. Greznumlietiņas. Varbūt paraugi. Nezinu.
Kā kovārņi, es nodomāju. Pakampa spožos nieciņus tikai tāpēc, ka tie iepatikās, bet paši nezina, kādam nolūkam tie domāti.
— Šīs alas laikam izmantotas par noliktavām, — Bens sacīja. — Tās bāztin piebāztas ar visādām mantām, un katra savādāka. It kā tie, kuri te dzīvojuši, būtu atvēruši faktorlju un izstādījuši aplūkošanai preču paraugus. Katrai alai priekšā kaut kas aizkaram līdzīgs. Re^i tādu kā mirgošanu, dzirdi šalkoņu, bet, ejot priekškaram cauri, neko nejūti. Aiz tā viss ir tikpat tīrs un spožs kā tajā dienā, kad ala tikusi pamesta.
Paraudzījos uz priekšmetiem, kuri bija izmētāti pa segu. Grūti bija atturēties un nepaņemt tos rokā, jo gan aptaustīšana, gan aplūkošana sagādāja baudu; un jau tas vien radīja tādu jauku, patīkamu sajūtu.
— Ar cilvēkiem kaut kas ir atgadījies, — Džimijs sacīja. — Viņi zinājuši, kam jānotiek, un sakrāvuši mantas vienuviet, — to izdarījuši viņi paši, paši visu lietojuši, visu mīlējuši. Tā taču saglabājās iespēja, ka vienā jaukā dienā kāds atkļūs līdz šejienei un tās atradīs, un tad ne cilvēki, ne viņu kultūra nebūs izgaisusi bez pēdām.
Tādas muļķīgas sentimentālas blēņas var dzirdēt tikai no Džimijam līdzīga sapņaina romantiķa.
Vienalga, kāda iemesla dēļ izzudušās rases darinājumi nokļuvuši alās, mēs bijām tie, kas šos nieciņus atrada, un tādējādi to radītāji bija pārrēķinājušies. Pat ja mēs spētu uzminēt, kādam nolūkam šīs lietas domātas, pat ja mēs varētu noskaidrot, kur sakņojusies senā kultūra, nekāda labuma no tā tik un tā nebūtu. Mēs nekur
neaizlidosim un nevienam nevarēsim nodot savas zinašanas. Mums lemts aizvadīt mūžu uz šīs planētas, un, kad pēdējais no mums būs miris, viss atkal kā senāk iegrims klusumā, viss atkal pārvērtīsies ierastajā vienaldzībā.
Ļoti žēl, es prātoju, jo Zeme būtu varējusi izmantot alām un kapu kalniem atkarotās zināšanas. Instruments, kas bija tieši paredzēts šo visai vērtīgo zinašanu iegūšanai, kad cilvēks beidzot tās būs uzgājis, atradas tepat, pārsimt jardus no mums.
— Ir šausmīgi apzināties, — Džimijs sacīja, — ka visi šie priekšmeti, visas zināšanas, centieni un lūgšanas, visi sapņi un cerības tiks nodoti aizmirstībai. Un tu, cilvēk, visa tava dzīve, tava dzīves izpratne gluži vienkārši izzudīs, un nevien? par tevi neko neuzzinās.
— Labi teikts, jaunekli, — es viņu atbalstīju.
Džimija apkārt klīstošais skatiens pauda sāpes.
— Laikam tāpēc viņi arī salikuši visu alas.
Vērodams Džimiju, redzēdams viņa saviļņojumu, ciešanu pēdas sejā, pamazām apjēdzu, kāpēc viņš ir dzejnieks … kāpēc nevar nebūt dzejnieks. Un tomēr vēl ir gluži zīdainis.
— Zemei tas jāuzzina, — tonī, kas nepieļāva nekādus iebildumus, sacīja Bens.
— Protams, — es piekritu. — Tūdaļ aizskriešu un paziņošu.
— Tu esi atjautīgs zēns, — Bens norūca. — Bet kad beigsi mētāties ar asprātībām un ķersies pie lietas?
— Vai pavēlēsi uzlauzt Burvīgo?
— Nūja. Atpakaļ kaut ka jātiek, taču aizkļūt līdz Zemei varam tikai ar Burvīgo.
— Tevi tas varbūt ļoti pārsteigs, bet es to iedomājos pirmais. Šodien biju aizgājis aplūkot
Burvīgo. Ja varēsi izgudrot, kā to atvērt, uzskatīšu, ka esi gudrāks par mani.
— Instrumenti, — Bens sacīja. — Ja vien mums būtu bijuši…
— Instrumenti mums ir. Cirvis bez kāta, āmurs un zāģis. Knaiblites un ēvele, gludēvele …
— Mēs paši varam uztaisīt šādus tādus instrumentus.
— Atrast dzelzsrūdu, izkausēt to un …
— Es domāju par alām, — Bens sacīja. — Varbūt tur ir instrumenti.
Tas man nemaz neinteresēja. Es zināju, ka nekas nesanāks.
— Iespējams, ka tur ir sprāgstvielas, — Bens turpināja. — Mēs varētu …
— Paklau, — es teicu, — ko tu īsti gribi, velns lai parauj — atvērt vai uzspridzināt Burvīgo? Neko tu nepadarīsi. Vai tu esi aizmirsis, ka Burvīgā ir neatkarīgs robots? Izurb tajā caurumu, un šī to aiztaisīs ciet. Ja pārāk ilgi blandīsies Burvīgajai apkārt, ta izaudzēs rungu un zvels tev pa pauri.
Aiz dusmām un izmisuma Bena acis kvēloja.
— Zemei jāuzzina! Vai saproti? Zemei jāuzzina!
— Protams, — biju vienisprātis. — Pilnīgi pareizi.
Līdz rītam, jādomā, viņš atjēgsies un redzēs, ka tas nav reāli. Viņam vajadzēja atgūt skaidru saprašanu. Nopietnas lietas dara ar vēsu prātu. Tikai tā var ietaupīt daudz spēka un izvairīties no daudzām kļūdām.
Pienāca rīts, bet Bena acis vēl arvien dega neprātīgā izmisumā, uz kuru balstījās visa viņa apņēmība.
Pēc brokastīm Džimijs teica, ka mums līdzi neiešot.
— Dieva dēļ, saki, kāpēc ne? — Bens stingri noprasīja.
— Laikus netieku galā ar savu darbu, — Džimijs vienā mierā atbildēja. — Vēl joprojām rakstu sāgu.
Bens jau grasījās uzsākt strīdiņu, taču es dusmīgi aprāva viņu.
— Ejam, — sacīju. — Tik un tā no Džimija nav nekāda labuma.
Varu apzvērēt, ka biju teicis patiesību.
Tātad mēs devāmies uz alām divatā. Skatīju tās pirmoreiz, un tur bija, ko redzēt. Divpadsmit alas, bāztin piebāztas. Galva sāka griezties, kad ieraudzīju visas ierīces vai kā lai tās citādi dēvē. Saprotams, nezināju, kādam nolūkam kaut viena lieta domāta. Jau acis vien tām uzmetot, varēja traks palikt, tīrās mokas — skatīties un nezināt, kas un kā. Bet Bens, būdams pilnīgi apsēsts, pūlējās to uzminēt, jo bija ieņēmis galvā, ka varam uziet ierīci, kura palīdzēs pieveikt Burvīgo.
Strādājām augu dienu, un es jutos noguris kā suns. Pa visu dienu neatradām neko tādu, par ko būtu kaut mazākā skaidrība. Jūs nespējat ne iedomāties, ko nozīmē atrasties milzum daudzu ierīču vidū un apzināties, ka ne viss, ko acis redz, ir prātam sasniedzams. Ja tās pareizi izmantotu, kādas gluži jaunas tāles pavērtos cilvēka domai, iztēlei, arī tehnikai… Bet mēs bijām pilnīgi bezspēcīgi … mēs, tumsonīgie svešinieki.
Bens nebija valdāms. Nākamajā dienā atkal gājām turp, pēc tam vēl un vēl. Otrā dienā atradām daiktu, kurš bija ļoti noderīgs konservu kārbu atvēršanai, taču man trūka nešaubīgas pārliecības, ka tas paredzēts tieši šim nolūkam. Bet aiznākamajā dienā beidzot uzminējām, ka vienu no instrumentiem var izmantot septiņstūrainu bedrīšu rakšanai, tomēr jājautā, kurš gan, būdams pie pilnas saprašanas, gribēs rakt septiņstūrainas bedrītes?
Mums neko neizdevās izdibināt, taču mēs joprojām gājām uz drupām. Jutu, ka arī Benam cerību nav vairāk kā man, tomēr viņš nepadodas, jo tas ir pēdējais salmiņš, pie kura pieķerties, lai nesajuktu prātā.
Manuprāt, Bens tolaik neizprata mūsu atraduma nozīmi — tā izziņas vērtību. Viņa izpratnē alas bija tikai utilizācijas izejvielu noliktava, pa kuru mēs drudžaini rakņājāmies, lai atrastu kādu atlūzni, ko vēl varētu likt lietā.
Dienas ritēja. Ieleja un kapu kalniņi, alas un zudušās kultūras mantojums arvien vairāk satrauca manu iztēli, un nu jau šķita, ka kaut kādā noslēpumainā veidā man kļuvusi tuvāka izmirusī rase, saprotamāks tās diženums un traģēdija. Un augtin auga sajūta, ka mūsu drudžainie meklējumi robežojas ar zaimiem un mirušo piemiņas rupju aizskaršanu.
Džimijs ne reizi negāja turp kopā ar mums. Viņš sēdēja, noliecies pār papīru kaudzīti, un skri- belēja, pārlasīja, svītroja vārdus un rakstīja citus vietā. Tad cēlās augšā, klaiņāja apkārt vai, kaut ko sevī purpinādams, šaudījās šurpu turpu, pēc tam sēdās un atkal rakstīja. Viņš tikpat kā neēda, nesarunājās un arī gulēja maz. Tas bija precīzs portrets «Jaunā cilvēka daiļrades mokas».
Mani pārņēma ziņkāre, vai tik viņš mocīdamies un svīzdams nav uzrakstījis ko vērtīgu. Reiz, kad šis pagriezās sāņus, es nočiepu vienu lapiņu.
Tādus murgojumus viņš pat agrāk nebija rakstījis!
Tajā naktī, gulēdams ar vaļējām acīm un lūkodamies svešajās zvaigznēs, es ļāvos vientulības sajūtai. Taču, padevies šādai noskaņai, secināju, ka nejūtos tik vientuļš, kā varētu būt, — šķita, mēinie kapu kalniņi un brīnumaini mirdzošās alas mani nomierina. Noslēpumainība bija pagaisusi.
Pēcāk iemigu.
Nezinu, kas mani pamodināja. Vai nu vējš, vai liedagā plīstošo viļņu šalkas, vai arī naksnīgais dzestrums.
Un tad izdzirdu … balsi naktī. Tādas vienmuļas gaudas, brīžiem svinīgas un skaļas, brīžiem līdzīgas aizsmakušiem čukstiem.
Es nodrebēju, paslējos uz elkoņa un … man aizrāvās elpa.
Džimijs stāvēja Burvīgās priekšā un, vienā rokā turēdams laterniņu, lasīja viņai savu sāgu. Balss irdzēja un, par spīti neko neizteicošajiem vārdiem, tās tembrā jautās neizprotams valdzinājums. Droši vien senie grieķi lāpu gaismā pirmskaujas naktī tā skandēja savu Homēru.
Un Burvīgā klausījās. Tā bija nolaidusi lejup taustekli, kam galā atradās «seja», un pat mazlietiņ pagriezusi to sāņus, lai skaņu ierīce nepalaistu garām ne vienu vienīgu vārdu — tā cilvēks liek aiz auss plaukstu, lai labāk sadzirdētu.
Noraugoties šajā aizkustinošajā skatā, manī modās žēlums, ka mēs tik slikti bijām izturējušies pret Džimiju. Mēs neklausījāmies viņā, un nu nabadziņam visas šīs muļķības jālasa vienalga kam. Viņa dvēsele alka atzinības, bet ne no manis, nc Bena viņš to nebija saņēmis. Ar rakstīšanu vien viņam nepietika — vajadzēja ar kādu dalīties. Bija nepieciešama auditorija.
Pastiepu roku un sapurināju Benu aiz pleca. Viņš izlēca no segām.
— Kāda velna pēc …
— Cst-cst-cst!
Iesvilpies viņš nolaidās uz ceļiem man blakus.
Džimijs turpināja deklamēt, bet Burvīgā, «seju» lejup nolaidusi, joprojām klausījās.
Vēja brāzma atnesa sāgas fragmentu:
— No mūžības mūžībā lidojot, tu, tāltālos
Ģeļos kas dodies, Vien savas miesas kalējiem uzticies. Matiem naidīgā kosmosā plandījot, Ar zvaigznēm virs galvas kā nimbu …
Burvīgā raudāja. Uz linzas mirdzēja asaras.
Burvīgā izlaida vēl vienu taustekli, ar roku galā, bet rokā bija — mutautiņš, balts, mežģī- ņots dāmu mutautiņš.
Ar mutautiņu tā susināja asaras.
Bijis tai deguns, tā, bez šaubām, nošņauktos, protams, ļoti delikāti, kā damai pieklājas.
— Un to visu tu esi rakstījis rnan? — tā jautāja.
— Visu tev, — Džimijs teica. Viņš meloja ka īsts brunču mednieks. Viņš deklamēja Burvīgajai tāpēc, ka ne Bens, nees negribējām klausīties viņa dzejojumus.
— Es tik ļoti esmu maldījusies, —.Burvīgā nopūzdamās sacīja.
Šī izslaucīja un veikli uzspodrināja acis.
— Vienu mirkli, — tā lietišķi teica. — Man te kas darāms.
Mēs, elpu aizturējuši, gaidījām.
Burvīgajai sānos lēnām atvērās lūka. Izauga garš, elastīgs tausteklis, tas ielīda lūkā un izrāva ārā Elmeru. Zvērs, karājoties tausteklī, šūpojās.
— Ak tu neaptēstais, rupjais tēviņš! — Burvīgā nodārdināja. — Ieņēmu tevi sevī un bāztin piebāzu ar fosfātiem. Es izlīdzināju ieliekumus sānos un nospodrināju tevi spožu jo spožu. Un kas man par to tika? Vai tu saceri man sāgas? Nē. Tikai resns kļūsti aiz pārticības. Neesi apveltīts ar diženuma zīmi, tev nepiemīt ne mazākā iztēles dzirksts. Tu esi tikai mēma mašīna!
Elmers kūtri šūpojās taustekļa galā, un riteņi neganti griezās, tāpēc nospriedu, ka viņš ir varen satraukts.
— Mīlestība! — Burvīgā sauca. — Vai tādiem kā mēs ir vajadzīga mīlestība? Mums, mašīnām, ir daudz cildenāki mērķi… daudz cildenāki. Mūsu priekšā plešas zvaigznēm piebārstīts kosmoss. No miglainajiem mūžības krastiem pūš tālu ceļu vējš. Mūsu solis būs stingrs …
Tā vēl pieminēja tālo galaktiku mesto izaicinājumu, zvaigžņu kroni, drumslās satriektā laika putekļus, kuri klāj ceļu uz nekurieni, un visu to viņa bija patapinājusi no tā, ko Džimijs dēvēja par sāgu.
Izrunājusies Burvīgā aizmeta Elmeru liedagā. Tas atsitās pret zemi un iešļūca ūdenī.
Mēs vairs ilgāk neskatījāmies. Skrējām kā sprinteri. Vienā lēcienā pievārējām apareli un atradāmies savos apartamentos.
Burvīgā aizcirta aiz mums lūku.
— Esiet sveicināti mājās, — viņa sacīja.
Piegāju pie Džimija un sniedzu roku.
— Malacis! Iebāzi maisā pašu Longfello.
Arī Bens paspieda viņam roku.
— Tas ir šedevrs.
— Un tagad, — Burvīgā teica, — dodamies ceļā.
— Ka tā, ceļā! — Bens iebļāvās. — Mēs nevaram atstāt planētu. Vismaz šobrīd ne. Tur taču ir pilsēta. Mēs nedrīkstam aizlidot, iekāms…
— Nospļaujos par jūsu pilsētu, — Burvīgā sacīja. — Nospļaujos par informāciju. Mēs klīdīsim starp zvaigznēm. Mums pakļausies klusējošās dzīles. Caur kosmosu trauksim un mūžību augšā ar dārdiem celsim.
Mēs atskatījāmies uz Džimiju.
— Katru vārsmu, — es sacīju, — burtiski katru vārdu Burvīgā citē no tā draņķa, ko esi uzrakstījis tu.
Bens paspēra soli un ieķērās Džimijam krūtīs.
— Vai nejūti aicinājumu, — Bens viņam jau- taja, — vai nejūti neatliekamu nepieciešamību sacerēt odu par dzimteni… un apdziedāt tās skaistumu, slavu un visu pārējo ar saviem štampiem?
Džimijam viegli klabēja zobi.
— Burvīgā norīs visu, lai ko tu uzrakstītu, — Bens piemetināja.
Viņš pacēla dūri un lika Džimijam to apostīt.
— Iesaku pacensties, — Bens nobrīdināja. — Iesaku uzrakstīt tā, kā vēl nekad neesi rakstījis.
Džimijs nosēdās uz grīdas un drudžaini ķērās pie darba.