Pēkšņi Klodam likās, ka Eilinai palielinājušās ausis. Sī nejēdzīgā sajūta viņam radās, kā parasti skūpstot sievas kaklu un auss ļipiņu. Klods nosprieda, ka ir pārpūlējies. Atlaidās uz spilvena, iemeta mutē tomsīna tableti, aizvēra acis un aizmiga.
Viņš bija pieradis tiekties uz nosprausto mērķi. Par viņa dzīves ceļazvaigzni bija kļuvusi karjera. Mācības, armijas poligoni (viņš ātri aptvēra, ka militārā karjera ir viscienījamākā un visizdevīgākā). Klods neļāva sevi novirzīt no mērķa. Iepazinās ar vajadzīgiem un noderīgiem cilvēkiem. Atpūtās vienīgi tad, kad tas bija galīgi nepieciešams. Strādāja ar sviedriem vaigā, līdz pagurumam, atslēdzoties tikai tad, kad spēki bija izsīkuši. Parasti šajos gadījumos tika lietota tomsīna tablete.
No rīta, atcerējies īslaicīgo nakts sajūtu, viņš pasmaidīja. Apkampa sievu, noskūpstīja uz lūpām. Šķita, ka Eilinas lūpas kļuvušas biezākas. Kas par jokiem!
Tu, dārgā, laikam kļūsti tuklāka? — Klods pajautāja. — Vai arī es esmu novājējis? Vismaz man liekas, ka ir mainījusies mūsu gabarītu atbilstība.
Vēl it kā būtu par agru, — atbildēja Eilina, tomēr aizdomīgi paskatījās uz vīru. Kura moderna sieviete gan priecāsies par tuklumu! Viņa novilka
uzsvārci, izslējās spoguļa priekšā un sāka pētīt savu ķermeni.
Kā vienmēr šajā gadalaikā jūras piekrastē rīts bija lielisks. Subtropu saulē virs okeāna pacēlās viegla dūmaka. Tikko jūtamā brīze pūta jahtu burās, dzenot tās ūdens plašumos. Gar krastu kā samiegojušās rindojās dažāda resnuma palmas. Līcim pielipusī nelielā kūrortpilsētiņa nesteidzās šķirties no sapņainās bezrūpības.
Atslābums valdīja arī nelielajā villā, ko Klods bija noīrējis uz atvaļinājuma laiku. Gulēdami gultā, dzīvesbiedri sūca kafiju, ko vienmēr vārīja Eilina, piebērdama nedaudz šokolādes pulvera. Viņi šķirstīja jaunākos žurnālus, prātodami, ar ko šodien nodarboties. Rāpties kalnos vai doties jūrā ar jahtu? Bet, ja braukt jūrā, ko tad iesākt — sauļoties vai medīt haizivis, kuras nezin kāpēc pēdējā laikā bieži sākušas parādīties krasta tuvumā? Ja medīt — tad, protams, nevarēs iztikt bez Džeka, kurš mēdz būt vai nu noslēdzies sevī, vai pārlieku trokšņains. Šodien nevienam no viņiem nez kāpēc negribējās ar Džeku satikties, bet bez viņa medības tik un tā neizdosies. Arī sauļoties bija apnicis. Tātad labāk doties kalnos, lai gan arī tur viņi ne vienreiz vien jau bijuši. Taču citu iespēju izklaidēties šeit tik un tā nav. Un vispār — garlaicība te briesmīga, kaut, protams, viņi uz šejieni atbrauca, tieši nošķirtību meklējot. Tā kā Klodam atvaļinājums ilgs vēl gandrīz mēnesi, viņi dažas dienas varētu pavadīt Ņū — papriecāties, bet pēc tam atkal atgriezties. Klods par tādu ideju tomēr nav sajūsmināts. Labāk viņš atradīs kompāniju un pavadīs vakaru pie bridža partijas. Arī Eilina ne visai kāroja priecāties tveicīgajā pilsētā, turklāt bez vīra, taču aizbraukt uz Ņū derētu — pabūtu pie kosmētiķes, masētajās, modelētājas — pēdējais laiks «sapost spalviņas», bez tam nolādētās kurpes viņai nezin kāpēc spiež, acīmredzot kurpnieks kaut ko sajaucis. Gan viņa to pārmācīs un pie reizes pasūtīs jaunus apavus. Lai vīrs spēlē savu bridžu, jo vairāk tāpēc, ka no viņa «draudziņiem» nav pārāk daudz prieka …
Uz ielas atskanēja stiepts automobiļa signāls.
Klods izliecās pa logu un uzsauca:
Kāp augšā, mēs tevi gaidām! Viņš pamāja Eilinai.
Džeks.
— Sveiks, Džek! — Aizsegusies ar uzsvārci, Eilina izskrēja uz balkona. — Cik jauki, man jābrauc uz Ņū. Vai iedosi savu mašīnu?
Atšķirībā no pārējām sievietēm, kuras Klods pazina, Eilinai piemita nenovērtējama īpašība — viņa spēja apbrīnojami ātri saģērbties. Jau pēc pusstundas Klods ar Džeku bija palikuši vieni. Viņi ērti iekārtojās krēslos un, sūkdami viskiju ar sodu, nesteidzīgi pārsprieda darba jautājumus.
Džeks, izrādījās, bija iegriezies pastā un atvedis veselu kaudzi no Centra saņemto sūtījumu. Raksti, recenzijas, atskaites .. . telegramma par Frenka
viņu vadītāja un vienkārši veca drauga — atli-došanu. Sī ziņa abus iepriecināja.
— Zini, Džek, — berzēdams rokas, teica Klods. — Frenks droši vien saņems apbalvojumu. Cik man zināms, mūsu rotaļlietiņu drīz sāks ražot sērijās.
— Brīnišķīgi, — Džeks sasita plaukstas,
— mums arī, ceru, tiks krietns naudas žūksnis.
Zēl, ka Eilina aizbrauca. Viņa Fren-ku mīl kā brāli un priecātos par viņa atbraukšanu.
Nu ko, Frenks ieradīsies svētdien, tas ir, rīt. Ja var ticēt Eilinai, viņa līdz tam laikam paspēs atgriezties.
Šķirodams pastu, Klods sāka pētīt kādu papīru, kurš bija viņu ieinteresējis.
— Kas tur ir? Klods uzreiz neatbildēja. Viņš pabeidza
lasīt, pacēla acis un izklaidīgi noņurdēja:
— Nav jau nekas… — Vēl brīdi sēdēja nekustīgi, pēc tam enerģiski sapurināja galvu. — Kādas blēņas!
Aizmeta lapiņas, piecēlās, aizsmēķē) ko darīja ārkārtīgi reti, atgāja nost .~r loga.
Džeks pacēla nomesto papīru, ātri izlasīja.
— J-jā, — viņš domīgi novilka, vēl brītiņu paprātoja, tad pēkšņi sāka smieties.
— Ko tu, Klod! Tā taču ir propaganda! Nu, spried pats — no kurienes viņi varēja kaut ko uzzināt, ja viņiem nekā līdzīga mūsu «Neilijai» nav? Tas viss ir tukša izdoma, kas palaista, lai satrauktu muļķus. Padomā: «neatgriezeniski fizioloģiski procesi», — viņš vaibstīdamies mēdījās, nicīgi šķielēdams uz rakstu: — «Iedarbība uz centrālo nervu sistēmu».
— Tu taču redzi, tas gudrinieks papildina, pat uzsver, ka tādi procesi līdz galam nav izpētīti. Kāda velna pēc līdz galam! Tie vispār nav pētīti! Bet viņš spriedelē par kaut kādām «neparedzamām sekām». Sofistika un vairāk nekas. Viss vrf raksts — teorija, ko neapstiprina pat mļj cīgākais eksperiments …
Viņš vēl kaut ko sacīja, peldams ne-praktiskumu un daudzu eksperimentu sa-mākslotību. Klods neklausījās. Domīgumv viņa sejā nomainīja bažas, pat trauksme Beidzot viņš pagriezās pret logu ar mu guru, apkārtklīstošais skatiens, it kā kau ko meklēdams, pārslīdēja istabai un apstā jās pie tālruņa. Klods ķērās pie klausule kā pie glābšanās salmiņa.
— Hallo, hallo! — Viņš nervozēja, ga: dīdāms savienojumu. — Hallo, Ņū? Ņū Paolo?
— Jā, Paolo, tā esmu es, Klod …
— Klausies, Paolo, vai Eilina vēl na atbraukusi? Jā, jā, viņa izbrauca no rīt un viņai jāierodas pie tevis . .. Nepārtrai mani! Nē, šeit ir lieliski… Tieši kā It lijā . .. Tad tā, Paolo, tikko viņa ieroda lai nekavējoties piezvana man. Sapral Nē taču, viss ir lieliski… nekas nav n ticis … Atvaino, man pašreiz nav laika!
,., nometa klausuli un vēl bridi truli raudzījās uz tālruni.
— Klod, — Džeks kļuva uzmanīgs,
— ko tas nozīmē?
Es baidos… — klusu sacīja Klods un sastomījās.
Kas notika? Kāpēc esi tik satraukts? — Džeks nelikās mierā. — Eilinai bija labs garastāvoklis …
Džek! — it kā izšķīries, viņu pārtrauca Klods. Viņš kā blāķis pārliecās pāri krēslā sēdošajam Džekam un pētoši ielūkojās viņam acīs. — Bet ja nu esam apstaroti?
Tu ko? — tas nodrebēja. Klods sagrāba draugu aiz pleciem.
Paskaties, — viņš drudžaini runāja,
— paskaties uz manu seju. Vai tu neievēro neko neparastu? Neko? Paskaties!
— Nu, ko tu?
— Tu neredzi? Neko neredzi? — Klods viņu tincināja. — Vai lūpas man nav »Uivušas plānākas? Deguns nav izaudzis Jjrāks?
Beidzot Džeks saprata. Viņa dārdošie smiekli atvēsināja Klodu. Viņš grozīja galvu, it kā gribēdams no tās izpurināt domas, tāpat kā suņi nopurina slapjumu pēc izbrišanas no ūdens. Un pēkšņi pats sāka smieties.
— Velns viņu sazin! — viņš norūca un pastāstīja draugam par savām aizdomām. — Protams, ja es izdilstu, viņas lūpas man liksies biezākas …
Eilina nepiezvanīja. Viņa atgriezās, kā bija solījusi, nākamajā dienā ar veselu apģērbu kaudzi, rūpīgi uzposta, vēl skaistāka.
Klods bija pret viņu sevišķi uzmanīgs. Sākumā Eilinai tas it kā patika — kurai sievietei gan neglaimo uzsvērta uzmanība —, bet loti drīz viņai pārspīlētā laipnība apnika.