Tas notika sensenis, tad, kad troļļa Mumina tēvs, nekā nepaskaidrodams un arī pats nesaprazdams, kādēļ tā dara, aizgāja no mājas.
Vēlāk māmuļa sacīja, ka viņš jau labu laiku bijis tāds dīvains, bet laikam jau nu ne dīvaināks, kā parasts. Tādas domas cilvēkam rodas vēlāk, kad pārsteigts un bēdu sagrauzts tas meklē kādu izskaidrojumu, lai sevi mierinātu.
Neviens pat lāgā nezināja, kad viņš bija aizgājis.
Susuriņš apgalvoja, ka viņš kopā ar murmuli gribējis izvilkt zvejas tīklu, bet murmulis teica, ka tēvs sēdējis uz verandas, kā parasts, un piepeši ieminējies, ka esot ļoti karsts, ka viņš mazliet garlaikojoties un ka esot jāizlabo steķi. Lai nu kā, bet steķus tēvs nebija izlabojis, jo tie bija tikpat greizi, kā bijuši. Arī laiva atradās turpat.
Tātad, lai kāds bijis viņa ceļa mērķis, gājis viņš kājām, nevis burājis. Un iet viņš, protams, varēja, uz kuru pusi vien vēlējās, visi ceļi tāli. Tādēļ nebija nekādas jēgas viņu meklēt.
— Viņš pārnāks tad, kad gribēs, to viņš
vienmēr teicis un vienmēr ari izdarījis. Gan atgriezīsies arī šoreiz, — māmuļa prātoja.
Neviens neuztraucās, un tas bija labi. Viņi bija nolēmuši nekad ne par vienu neuztraukties; tādējādi viņi varēja saglabāt mierīgu sirdsapziņu un pēc iespējas brīvākās rokas.
Māmuļa bez kāda uztraukuma uzmeta jaunu adīkli, bet Muminu tēvs, kaut ko galvā ieņēmis, klīda tikai tālāk un tālāk. •
Viņa domas saistījās ap zemesragu, kuru viņš bija ievērojis kādā izbraucienā. Zemesrags ietiecās tieši jūrā, debesis bija dzeltenas, un pievakarē sacēlās vējš. Viņš nekad tur nebija bijis un nezināja, kas atrodas viņā pusē. Ģimene gribēja atgriezties mājās un dzert tēju. Viņi allaž sadomāja braukt mājās nelaikā. Bet tēvs dirnēja krastmalā un raudzījās uz jūru. Tieši tad parādījās virkne mazu, baltu laiviņu ar stagburām un burāja uz atklāto jūru. — Tie ir baltie zalkši, — murmulis teica, un tas izskaidroja visu. Viņš to teica mazliet nicinoši, mazliet piesardzīgi, acīm redzami atturīgi. Tātad tas bija ārpus viņa redzes loka, pa daļai kaut kas bīstams un savādāks.
Un tad tēvu bija pārņēmušas nepārvaramas ilgas un grūtsirdība, un vienīgais, ko viņš skaidri zināja, bija tas, ka viņš negrib dzert tēju uz verandas. Ne tajā vakarā, ne vispār kādā vakarā.
Tas bija noticis sensenis, taču aina joprojām mita viņa atmiņā. Un tā kādā jaukā pēcpusdienā viņš devās projām.
Laiks bija karsts, un viņš gāja, kur deguns rādīja.
Viņš neuzdrīkstējās ne prātot, ne apdomāties, tikai soļoja pret saulrietu, cepuri uz acīm uzvilcis un klusi kaut ko svilpodams. Pauguri slīdēja augšup un lejup, koki devās atpakaļ uz pretējo pusi, un, jo tālāk viņš gāja, jo garākas stiepās ēnas.
Tieši tai brīdī, kad saule brida jūrā, tēvs nonāca garajā, oļainajā krastmalā, pie kuras nepieveda neviens ceļš un uz kurieni neviens nerīkoja izpriecas braucienus.
Šo krastmalu viņš nekad nebija redzējis, tā bija skumja un pelēka un īstenībā nozīmēja tikai to, ka te beidzas zeme un sākas jūra. Tēvs tomēr aizklunkuroja līdz ūdens malai un lūkojās jūrā.
Un, protams, — citādi tas jau nemaz nevarēja būt — krastmalā iznira maza, balta laiviņa un rāmi burāja pa vējam.
— Tur viņi ir, — tēvs mierīgi sacīja un sāka māt.
Laiviņā bija tikai trīs baltie zalkši, tie bija tikpat balti kā laiva un buras. Viens sēdēja pie stūres, bet divi ar muguru pret mastiem. Visi trīs raudzījās uz jūras pusi, un izskatījās, ka viņi būtu saķīvējušies. Bet Mumina tēvs bija dzirdējis, ka baltie zalkši nekad nestrīdoties, viņi esot ļoti klusi un tikai gribot nokļūt pēc iespējas tālāk. Vismīļāk līdz apvārsnim vai pasaules malai, kas laikam gan ir viens un tas pats. Vēl stāsta, ka baltie zalkši ne par ko citu neinteresējoties kā tikai par sevi un bez tam negaisa laikā kļūstot elektrizēti. Viņi esot bīstami tādiem, kas pavadot laiku tikai salonos un verandās un vienmēr nododoties tikai vienai un tai pašai nodarbībai.
Tas viss jau sensenis bija interesējis tēvu, bet, tā kā nav visai smalki runāt par baltajiem zalkšiem citādi kā tikai ar mājieniem, tad viņš arī nekad nebija varējis izdibināt, kā tas īsti ir.
Tagad viņš notrīsēja līdz pat astes galiņam un satraukts vēroja, ka laiva aizvien vairāk tuvojās. Viņi nemāja — kā gan baltie zalkši varētu darīt kaut ko tik ikdienišķu, — bet viņi brauca, lai uzņemtu tēvu, tas bija pavisam skaidrs. Klusi knirkšķēdama, laiva ieslīdēja oļos un apstājās.
Baltie zalkši pievērsa savas apaļās, blāvās acis troļļa Mumina tēvam. Viņš noņēma cepuri un sāka izskaidrot. Viņam runājot, zalkši ritmiski māja ar ķepiņām, tas tēvu samulsināja, un viņš sapinās garā skaidrojumā par apvārsni un verandu, un brīvību, un par
tējas dzeršanu, ka tēju dzert nav nekādas patikas. Beidzot viņš apjucis apklusa, un balto zalkšu ķepiņas vairs nemāja.
«Kādēļ viņi nekā neteic,» tēvs nervozi domāja. «Vai tad viņi nedzird, ko es saku, jebšu domā, ka esmu jucis.»
Viņš pastiepa ķepu un izdvesa laipnu, jautājošu skaņu, bet baltie zalkši nekustējās. Viņu acis pamazām kļuva tikpat sārtas kā debesis.
Tad tēvs atrāva ķepu atpakaļ un neveikli palocīj ās.
Baltie zalkši tūliņ piecēlās un palocījās gauži svinīgi un visi trīs reizē.
— Pateicos, — tēvs sacīja.
Viņš vairs nemēģināja izskaidroties, bet iekāpa laivā un iegrūda to ūdenī. Debesis tagad bija svelmaini sārtas — kā toreiz. Laiva lēnītiņām attālinājās no krasta.
Troļļa Mumina tēvs nekad nebija juties tik labi un tā apmierināts ar visu. Patiesībā bija jauki, ka nekā nevajadzēja teikt un nekā paskaidrot ne sev pašam, ne kādam citam.
Varēja tikai sēdēt un lūkoties uz apvārsni un dzirdēt, kā zem laivas guldz viļņi.
Kad aiz viņu muguras izzuda krasts, virs jūras pacēlās apaļš, pilns dzeltens mēness. Tēvs nekad nebija redzējis tik lielu un vientuļu mēnesi. Un nebija arī apjautis, ka jūra var būt tik valdonīga un varena, kādu viņš to tagad ieraudzīja.
Pēkšņi viņam šķita, ka vienīgā pārliecinošā īstenība ir mēness un jūra, un laiva ar trim klusajiem, baltajiem zalkšiem.
Un, protams, apvārsnis — apvārsnis tur tālē ar brīnumainām dēkām un neminamiem noslēpumiem, kas viņu gaidīja tagad, kad viņš beidzot kļuvis brīvs.
Viņš nolēma izturēties tikpat klusi un noslēpumaini kā baltais zalktis. Cilvēki ciena tādu, kas nemēdz pļāpāt. Viņi domā, ka tāds cilvēks aplam daudz zina un viņa dzīve ir briesmīgi trauksmaina.
Tēvs pameta acis uz baltajiem zalkšiem, kas sēdēja laivā un mēnesnīcā airēja. Viņā modās vēlēšanās pateikt kaut ko biedrisku, kaut ko tādu, kas pierādītu, ka viņš visu saprot. Bet tad viņš šo domu atmeta. Starp citu, viņš nevarēja izdomāt nekā tāda, kas skanētu pieņemami — nu tā, diezgan labi.
Jā, ko bumbulīte bija teikusi par baltajiem zalkšiem? Kādreiz uz pavasara pusi pie pusdienas galda. Ka tie dzīvojot palaidnīgu dzīvi. Tad māmuļa izsaucās: — Nerunā blēņas! — Bet Miju tas ārkārtīgi interesēja, un
viņa labprāt gribēja zināt, ko nozīmējot palaidnīga dzīve. Cik tēvs atcerējās, tad neviens lāgā neprata paskaidrot, kāda tā palaidnīgā dzīve ir. Laikam gan nevaldāma un visā visumā brīva.
Māmuļa pat bija apgalvojusi, ka, pēc viņas domām, palaidnīga dzīve nemaz neesot līksma, bet tēvs nebija par to īsti pārliecināts. — Tam ir kāds sakars ar elektrību, — bumbulīte droši noteica. — Un tādi radījumi varot lasīt cilvēku domas, bet tas nemaz nav smalki. — Pēc tam viņi bija sākuši runāt par kaut ko citu.
Tēvs uzmeta paviršu skatienu baltajiem zalkšiem. Viņu ķepiņas tagad atkal māja. «Ak vai, cik šausmīgi,» tēvs domāja. «Nevar taču būt, ka viņi tur sēž un ar ķepiņām lasa manas domas. Tagad viņi jūtas aizvainoti…» Izmisīgi viņš centās izdzēst domas, aizmest tās, aizmirst visu, ko kādreiz bija domājis par baltajiem zalkšiem, bet tas nebija tik viegli. Patlaban viņu cits nekas neinteresēja. Kaut jel viņš varētu tērzēt, tad nav jādomā.
Nekļuva arī labāk, ja atmeta dziļās un bīstamās domas un mēģināja paslēpties sīkās un parastās. Tad jau baltie zalkši sāks domāt, ka viņi alojušies un viņš īstenībā ir pavisam parasts verandu tēvs…
Trollis Mumins cītīgi blenza jūrā, kur uz mēness celiņa iezīmējās neliela, melna klints.
Viņš pūlējās domāt pēc iespējas vienkāršāk: sala jūrā, virs salas mēness, un mēness peld jūrā — melns kā ogle, dzeltens un tumši
zils. Beidzot tēvs nomierinājās, un baltie zalkši vairs nemāja ar ķepiņām.
Sala bija ļoti augsta, kaut arī maza.
Akmeņaina un tumša tā iznira no ūdens un stipri vien atgādināja kādas lielas jūras čūskas galvu.
— Vai mēs piestāsimies krastā? — tēvs vaicāja.
Baltie zalkši neatbildēja. Viņi izkāpa krastā, paņēmuši virvi, un noenkurojās kādā plaisā. Nelikdamies par tēvu ne zinis, viņi sāka kāpt augšup. Tēvs redzēja, ka viņi ošņāja un vēroja gaisu, viņi locījās un māja un, acīm redzot, bija iegrimuši dziļā sazvērestībā, kurā viņš nevarēja piedalīties.
— Dievs ar viņiem, — tēvs aizskarts noteica, izkāpa no laivas un sekoja zalkšiem. — Ja es vaicāju, vai piestāsimies krastā, un redzu, ka mēs to darām, tad taču jūs varējāt atbildēt. Pateikt tikai dažus vārdus, lai es vismaz justu, ka esmu sabiedrībā. — Tomēr viņš to teica gauži klusi, vairāk gan pats sev.
Stāvs un glums kalns, neparasta sala, kas skaidri rādīja, ka vēlas, lai to liek mierā. Tur nebija nevienas puķes, pat ne sūnu, itin nekā — tikai no jūras izniris kalns, dusmīgs.
Pēkšņi tēvs atklāja kaut ko briesmīgi nepatīkamu un dīvainu. Sala bija pārpilna ar sarkaniem zirnekļiem. Ļoti sīciņi, bet neskaitāmi tie mudžēja kā sarkans paklājs pār melno kalnu.
Neviens pats nestāvēja mierā, bet šaudījās apkārt, cik aši vien nesa kājeles, šķita, ka visa sala kustētos un rāptos mēnesnīcā.
Tēvs aiz pretīguma bija galīgi nomākts.
Viņš pacēla kājas, viņš aši glāba savu asti un to pamatīgi nopurināja, meta visapkārt skatienus, vai neieraudzīs kaut vienu vienīgu mazu plankumiņu, kur nebūtu zirnekļu, bet tāda neredzēja.
— Es nemaz negribu jūs mīdīt, — viņš murmināja. — Pasarg dievs, — ak, kāpēc es nepaliku laivā … To ir pārlieku daudz, tas jau vairs nav dabiski, ka to ir tik daudz un visi no vienas pašas sugas . .. visi pilnīgi līdzīgi.. .
Nevarīgi viņš palūkojās pēc baltajiem zalkšiem un ieraudzīja to siluetus augstu kalnā pret mēnesi. Viens no tiem bija kaut ko atradis, bet tēvs nevarēja saskatīt, ko īsti.
Starp citu, viņam tas bija vienaldzīgi. Viņš devās atpakaļ pie laivas, purinādams kājas kā kaķis. Zirnekļi sāka rāpties uz viņu, un tas viņu ārkārtīgi un nepatīkami satrauca.
Viņi rāpās arī pa virvi, gara sarkana verze, un sāka klaiņot pa margām.
Mumina tēvs apsēdās pēc iespējas tālāk pūpē.
«Tas jau ir kā murgs,» viņš domāja. «Tad cilvēks uztraucas no miega, pamodina māmuļu un saka: «Mīļā, cik tas baigi, cik tas bija baigi, zirnekļi — tu nevari pat iedomāties …»»
Un viņa atbild: «Ak vai, tu nabadziņš, bet tu taču redzi, te nav neviena paša, tas bijis tikai sapnis …»
Baltie zalkši lēnām atgriezās.
Tajā pašā mirklī ikviens zirneklītis aiz bailēm saslējās uz pakaļkājelēm, apgriezās un pa virvi traucās uz klinti.
Baltie zalkši iekāpa laivā un pagrūda to jūrā. Laiva ieslīdēja melnajā ēnā zem klints uz mēness celiņa.
— Paldies dievam, ka jūs atnācāt! — tēvs patiesi atvieglots izsaucās. — Lai nu tas būtu kā būdams, bet es nekad neesmu varējis ciest zirnekļus; tie ir tik mazi, un ar tiem nevar runāt. Vai jūs atradāt kaut ko jauku?
Baltie zalkši uzmeta viņam ilgu un dzeltenu mēness skatienu un klusēja.
— Es jums vaicāju, vai jūs atradāt kaut ko jauku? — tēvs atkārtoja, un viņa deguns pietvīka. — Ja jau tas ir kāds noslēpums, tad paturiet to pie sevis. Bet vismaz pasakiet, vai kaut ko atradāt.
Baltie zalkši klusēja un raudzījās uz viņu. Tad trollis Mumins pavisam pietvīka un brēca:
— Vai jums patīk zirnekļi? Vai jums tie patīk vai ne? Gribu to uz vietas zināt!
Ilgajā klusumā, kas iestājās, viens baltais zalktis paspēra soli uz priekšu un izpleta ķepas. Varbūt viņš kaut ko teica — jeb varbūt tas bija tikai vējš, kas šalkoja pār ūdeni.
— Atvainojiet, — tēvs nedroši sacīja, — es saprotu. — Pēc viņa domām, baltais zalktis bija paskaidrojis, ka tam pret zirnekļiem nav nekādas īpašas nostājas. Varbūt viņš arī bija žēlojies par kaut ko, kam nevar līdzēt. Par bēdīgo faktu, ka baltais zalktis un Mumina tēvs nevar viens otru saprast un sarunāties. Varbūt viņš jutās vīlies un domāja, ka tēvs izturējies bērnišķīgi. Trollis Mumins klusi nopūtās un nevarīgi vēroja baltos zalkšus. Tad viņš ieraudzīja, ko zalkši bija atraduši. Tas bija neliels bērzu tāss vīstoklītis, viens no tādiem, ko jūra satīņā un izmet krastā. Nekas cits. To attin kā dokumentu, tā iekšpuse ir balta un gluda kā zīds, bet, tiklīdz to palaiž vaļā, tas atkal saritinās. Tieši kā maza dūrīte, kas glabā sevī kādu noslēpumu. Muminu māmuļa tādas tāsis mēdza aplikt ap kafijas kannas rokturi.
Laikam gan šajā vīstoklītī glabājas kāds ļoti svarīgs noslēpums. Bet tēvu vairs nemocīja ziņkāre. Viņš mazliet sala un saritinājās
laiva uz gulēšanu. Baltie zalkši aukstumu nejūt, tikai elektrību.
Un viņi nekad neguļ.
Troļļa Mumina tēvs atmodās rītausmā. Viņa mugura bija pavisam stīva, un viņš briesmīgi sala. Zem cepures malas viņš saskatīja margu gabaliņu un pelēkas jūras trijstūri, jūra cēlās un grima, un atkal cēlās. Viņu bija pārņēmis nelabums, un viņš nemaz nejutās kā tēvs, kas devies dēkās.
Viens baltais zalktis sēdēja uz airsola, sagriezies mazliet šķībi pret tēvu, un tēvs slepus viņu vēroja. Tagad zalkša acis bija pelēkas. Ķepiņas bija veidotas ļoti smalki, un tās kustējās lēnām kā naktstauriņa spārni. Varbūt tās tērzēja ar citiem zalkšiem vai varbūt kaut ko domāja. Viņa galva bija apaļa, bez jebkādas kakla iezīmes. «Gluži kā gara, balta zeķe,» Mumina tēvs domāja. <<Mazliet nospūrusi lejā. Jeb varbūt arī kā baltu putu gumija.»
Tagad viņam kļuva pavisam nelabi. Viņš atcerējās savu vakarvakara uzvedību. Un zirnekļus. Pirmo reizi mūžā viņš redzēja, ka zirnekļi izbīstas.
— Ak vai, — tēvs murmināja. Viņš gribēja pacelties sēdus, bet ieraudzīja tāss vīstoklīti un tūdaļ sastinga. Ausis zem cepures sacēlās gaisā. Vīstoklītis atradās smeļamā kausā, kas bija nolikts uz airsola un līdzi laivai lēnām zvalstījās.
Mumintēvam aizmirsās viss nelabums. Viņa ķepiņas piesardzīgi virzījās tuvāk vīstoklim. Viņš aši palūkojās uz baltajiem zalkšiem, to acis, kā parasti, bija pievērstas apvārsnim. Nu viņš bija satvēris tāss vīstoklīti ķepiņā un lēnltiņām vilka sev klāt. Tai pašā mirklī viņš juta elektrisku triecienu, tas nebija spēcīgāks par to, kādu var dabūt no kabatas laternītes baterijas. Tomēr viņš to izjuta līdz pašam pakausim.
Brītiņu viņš gulēja pavisam rāmi, lai nomierinātos, pēc tam sāka lēnām attīt noslēpumaino dokumentu. Tā bija parasta balta bērza tāss. Nekāda dārgumu karte. Itin nekas.
Varbūt tā bija tikai vizītkarte, ko baltais zalktis pasvieda uz katru vientuļu salu, lai to atrastu citi baltie zalkši? Varbūt tas mazais elektriskais trieciens dod tādu pašu parastu pārdzīvojumu, kādu rada patīkama vēstule? Jeb varbūt zalkši prot lasīt neredzamu rakstu, par kādu parastiem troļļiem nav ne jausmas? Trollis Mumins vīlies ļāva tāss vīs- toklītim atkal saritināties un pacēla acis.
Baltie zalkši rāmi lūkojās uz viņu. Mumin- tēvs pietvīka.
— Mēs taču atrodamies vienā laivā, — viņš teica. Un, negaidīdams atbildi, viņš paplēta ķepiņas, kā to bija darījuši baltie zalkši, nevarīgi, kā žēlodamies un nopūzdamies.
Tad ar vieglu šalku uzvilktajos mastos viņam atbildēja vējš. Jūra vēla ap viņiem savus pelēkos viļņus līdz pašai pasaules malai, un trollis Mumins ar zināmu grūtsirdību domāja: «Ja šitā ir palaidnīga dzīve, tad gribu apēst savu cepuri.»
Salas ir visai dažādas, bet, ja tās ir diezgan mazas un atrodas diezgan tālu jūrā, tad tās visas ir gaužām vientuļas un skumjas. Tikai vēja virzieni ap tām mainās, un dzeltenais mēness noriet, un jūra naktīs kļūst melna, bet salas ir nemainīgas, vienīgi dažkārt tās apmeklē baltie zalkši. Starp citu, tās gandrīz nemaz nevar saukt par salām. Tās ir šēras, klints bluķi, aizmirstas zemes strēles, kas varbūt iegrimst jūrā pirms saullēkta un naktīs iznirst, lai pavērtos apkārt. Par tām tik maz kas zināms. Baltie zalkši ikvienu no tām apciemoja. Dažreiz, viņus tur gaidot, gulēja mazs tāss vīstoklītis. Dažreiz neatradās itin nekas, sala izskatījās kā spīdīga roņa mugura, ap kuru skalojās viļņi; vai arī tās bija dažas saskaldītas augstu, sarkanu aļģu ņudzekļu apņemtas klintis. Bet uz katras salas augstu pašā smailē baltie zalkši pameta mazu, baltu tāss vīstokli.
— Tam ir sava nozīme, — troļļu tēvs domāja. — Kaut kas par visu svarīgāks. Un es esmu nolēmis sekot viņiem, kamēr noskaidrošu, kas tas īsti ir.
Viņi vairs nesatika sarkanos zirnekļus, taču trollis Mumins vienmēr palika laivā, kad viņi piestājās krastā. Jo salas viņā modināja atmiņas par citām salām, kas bija palikušas aiz muguras, par salām, uz kurām brauca izpriecās, par lekniem ģimenes līčiem, teltīm un sviesta trauciņiem, kurus nolika ēnā zem laivas, un smiltīs paslēptām sulas pudelēm, un peldbiksītēm, kas žāvējās uz kāda akmens … Protams, ka viņš itin nemaz neilgojās pēc šīs mierīgās verandas dzīves.
Viņā tikai aši iedzirkstījās kāda doma, kas viņu nomāca. Kaut kas pavisam niecīgs, ko vēlāk atkal aizmirsa.
Starp citu, tēva domu gaita bija kļuvusi gluži cita. Aizvien mazāk viņš prātoja par to, ko bija pieredzējis savā labajā un raibajā dzīvē, un tikpat maz domāja par to, ko viņam dos visas nākamās dienas.
Viņa domas slīdēja tāpat kā laiva, bez atmiņām un sapņiem, tās bija kā pelēkie, ritošie viļņi, kuriem nebija pat vēlēšanās nokļūt līdz apvārsnim.
Viņš vairs nemēģināja tērzēt ar baltajiem zalkšiem. Viņš blenza jūrā tāpat kā tie, viņa acis bija kļuvušas tādas pašas blāvas kā tiem
un pieņēma debesu mainīgo krāsu. Kad pretī iznira jaunas salas, viņš pat nepakustējās, tikai aste paris reižu atsitās pret airsolu.
«Es baidos,» kādreiz, kad viņi slīdēja uz priekšu pa kādu garu, rāmu bangu, troļļu tevs nodomāja, «es baidos, vai nesāku kļūt līdzīgs baltajam zalktim.»
Todien bija ļoti karsts, un pret novakari virs jūras sacēlās migla. Tā bija smaga, dīvaina sarkandzeltena migla, — pēc tēva domām, tā šķita draudīga un it kā dzīva.
Jūras čūskas nošņācās un dažreiz iznira no ūdens, trollis Mumins lāgiem redzēja tās pazibam. Apaļa, tumša galva un baiļu pilnas acis, kas vērās pret baltajiem zalkšiem, tad strauja kustība ar asti un mežonīga bēgšana miglā.
«Viņas ir tikpat izbijušās kā zirnekļi,» tēvs domāja. «Visi baidās no baltajiem zalkšiem.»
Klusumu pārtrauca attāli pērkona grandi, pēc tam viss atkal bija kluss un nekustīgs.
Troļļu tēvam allaž bija šķitis, ka pērkona negaiss ir ārkārtīgi satraucošs. Tagad viņš nejuta itin nekā. Viņš bija pilnīgi brīvs, bet itin nekas vairs viņu nepriecēja.
Un tieši tajā mirklī no miglas iznira cita laiva, tajā bija liela kompānija. Pēkšņi troļļu tēvs jutās atkal kā īsts trollis, viņš vicināja ar cepuri, māja ar rokām un sauca. Svešā laiva īrās viņiem pretī. Laiva bija balta, un baltas bija buras. Arī tie, kas sēdēja laivā, bija balti. ..
— Ak šitā gan, — troļļu tēvs teica. Viņš redzēja, ka sēdētāji bija baltie zalkši, un tad viņš apsēdās un vairs nemāja.
Abas laivas slīdēja uz priekšu, nemaz nesasveicinādamās.
Un tad no tumšās miglas iznira laiva pēc laivas, gluži kā ēnas tās slīdēja uz vienu pusi un visās sēdēja baltie zalkši. Dažreiz septiņi, dažreiz pieci — vai vienpadsmit, reizēm pat viens vienīgs zalktis, bet katrā ziņā nepāra skaitlis.
Migla vēlās tālāk, tā aizslīdēja nokrēslā, kas arī bija sārti dzeltena. Visa jūra bija pilna ar laivām. Tās pavērsa ķīļus pret jaunu salu, garu, bez kokiem un bez kalniem.
Atkal nogranda pērkons. Tas atradās kaut kur tajā varenajā melnumā, kas cēlās augstāk un augstāk pie apvāršņa.
Laiva pēc laivas piestāja krastā un nolaida buras. Vientulīgais krasts tagad ņudzēt ņudzēja, pilns balto zalkšu, kas jau bija izvilkuši laivas un stāvēja un klanījās cits citam.
Cik vien acis saredzēja, visapkārt klaiņoja
baltas, svinīgas radības un klanījās cita citai. Tās paklusi čukstēja un nepārtraukti māja ar ķepiņām. Ap tām čaukstēja piekrastes zāles.
Tēvs stāvēja mazliet savrup — izmisis viņš pūlējās atrast savus baltos zalkšus. Viņam tas bija ļoti svarīgi. Tie taču bija vienīgie, kurus viņš daudzmaz pazina .. .• Nu jā, pavisam maz. Bet tomēr.
Taču tie bija ņudzeklī pazuduši, viņš nevarēja saskatīt nekādu starpību, un pēkšņi viņu pārņēma tādas pašas bailes kā zirnekļu salā. Viņš uzvilka cepuri uz pašām acīm un pūlējās izskatīties draudošs un bezrūpīgs.
Cepure bija vienīgais noteiktais un absolūtais šajā dīvainajā salā, kur viss bija balts un čaukstošs, un nenoteikts.
Trollis Mumins vairs lāgā nepaļāvās pats uz sevi, bet cepurei viņš ticēja; tā bija melna kā ogle un noteikta, un tās iekšpusē troļļu māmuļa bija iekrāsojusi Tr. T. no Tr. M., lai šī cepure atšķirtos no visām citām augstajām cepurēm pasaulē.
Krastā bija piestājusies pēdējā laiva, to izvilka, un baltie zalkši vairs nečaukstēja. Viņi pievērsa savas sarkani dzeltenās acis tēvam visi uzreiz un tad tuvojās viņam.
«Viņi grib kauties,» troļļu tēvs domāja, un viņa galva tūliņ kļuva skaidra, un tajā modās interese. Tieši tajā brīdī viņā modās vēlēšanās kauties, vienalga, ar ko, tikai kauties un kliegt, un viņš bija pārliecināts, ka visi citi alojas un tāpēc pelnījuši pērienu.
Bet baltie zalkši nekad nekaujas, tāpat nerunā pretī un ne pret vienu nejūt nepatiku, vispār nekā nejūt.
Viņi pienāca cits pēc cita, lai palocītos, simtiem, un tēvs noņēma cepuri un locījās tik ilgi, kamēr galva sāka sāpēt, un viņam māja simtiem ķepiņu, līdz arī viņš pats aiz tīrā noguruma sāka māt pretī.
Kad viņam garām bija aizgājis pēdējais baltais zalktis, troļļu tēvs bija galīgi aizmirsis par savu vēlēšanos kauties. Viņš bija atkal laipns un pieklājīgs un sekoja pa čaukstošo zāli, turēdams ķepās cepuri.
Negaiss tagad bija savilcies augstu pie debesīm un slīga pār viņiem kā draudīga siena. Virs viņiem traucās vējš, ko viņi nevarēja just, dzenādams mazas, saraustītas mākoņu skrandas, it kā tās bailēs bēgtu.
Cieši pār jūru liesmoja zibens ašā un niķīgā gaismā — uzliesmoja un nodzisa, un no jauna uzliesmoja.
Baltie zalkši bija sapulcējušies salas vidū. Gluži kā jūras putni pirms negaisa viņi pagriezās pret dienvidiem, no kurienes nāca negaiss. Cits pēc cita viņi sāka spīdēt kā nakts spuldzītes, uzliesmoja taktī ar zibšņiem, un zāle ap viņiem čaukstēja, kā elektrības pielādēta.
Troļļa tēvs atgūlās atmuguriski un raudzījās krastmalas bālajā zālājā. Smalkas, gaišas lapas pret tumšajām debesīm. Mājās bija dīvāna spilvens, izrakstīts ar papardes lapām, to bija darinājusi māmuļa. Gaišzaļas lapas uz ogļu melna fona. Spilvens bija ļoti skaists.
Negaiss tuvojās. Tēvs juta ķepiņās vieglus triecienus un piecēlās sēdus. Gaisā bija manāms lietus.
Pēkšņi balto zalkšu ķepiņas sāka plīvot kā kodes spārni. Zalkši locījās šurp un turp, klanījās un dejoja, un pa visu vientuļo salu bija dzirdama smalka odu sīkoņa. Balto zalkšu gaudas, vientuļas un ilgainas, skanēja kā vējš pudeles kaklā. Tēvu pārņēma nevaldāma dziņa darīt tāpat. Locīties uz priekšu un atpakaļ, gaudot un locīties, un čabēt.
Viņa ausīs kaut kas iedūrās, un ķepiņas sāka māt. Viņš piecēlās un lēnītiņām devās pie zalkšiem. «Viņu noslēpumam ir kāds sakars ar negaisu,» viņš domāja. «Viņi meklē negaisu un ilgojas pēc tā…»
Tumsa slīga pār salu, un zibšņi šāvās tieši lejup, balti un draudīgi šņācoši. Tālē no jūras brāzās vējš, tuvāk un tuvāk, un tad sāka plosīties negaiss, tik nevaldāms negaiss, kādu tēvs nekad nebija pieredzējis.
Smagi akmens rati rībināja šurp un turp, šurp un turp, un vējš notrieca tēvu zālē.
Tur nu viņš sēdēja, pieturēdams cepuri un padots vētrai, te piepeši iedomājās: «Nē, kas gan man bija uznācis. Es taču neesmu baltais zalktis, es esmu troļļa Mumina tēvs … Kas man te darāms .. .»
Viņš palūkojās uz baltajiem zalkšiem un pēkšņi kā ar elektrisku skaidrību visu saprata. Ka baltajam zalktim vienīgi nevaldāms negaiss var iedvest dzīvību. Viņi bija spēcīgi pielādēti, bet nevarīgi ieslēgti. Viņi nekā nejuta, nekā nedomāja, tikai meklēja. Bet, tiklīdz viņi kļuva elektriski, tā sāka dzīvot, beidzot dzīvoja pilnasinīgi, ar dziļām, spēcīgām jūtām.
Laikam gan viņi ilgojās tieši pēc tā. Varbūt, salasījušies lielā vairumā, viņi pievilka negaisu …
«Tā tas laikam ir,» tēvs domāja. «Nabaga baltie zalkši. Bet es kvernēju savā līcī un domāju, cik viņi ir dīvaini un brīvir tāpēc ka viņi neteica ne vārda, bet tikai brauca tālāk. Viņiem nebija ko teikt un nebija kurp braukt. . .» Tai pašā brīdī mākoņi atvērās, lietus gāzās straumēm, spožs un balts zibeņu gaismā.
Tēvs pietrūkās kājās, un viņa acis kļuva zilākas nekā jebkad, un viņš kliedza:
«Es braukšu uz mājām! Tūdaļ braukšu uz mājām!»
Viņš pacēla gaisā purniņu un nemitīgi vilka cepuri uz ausīm. Tad traucās aši pie krasta, ielēca vienā no baltajām laivām, uzvilka buru un par spīti augstajiem viļņiem devās ceļā.
Viņš bija atguvis sevi, sava paša uzskatus
par lietām un parādībām, un ilgojās būt
mājās.
«Ak vai, ja tu nekad nevari būt priecīgs vai vīlies,» viņš domāja, kamēr laiva šāvās cauri negaisam, «tas nozīmē, ka tu nekad neko nevari mīlēt, nevari dusmoties uz to, ne arī piedot. Ja tu, cilvēks, nespēj gulēt vai salt, nespēj just, ka tev kaut kā trūkst, just vēdergraizes un pēc tam atkal būt vesels, svinēt dzimšanas dienas, dzert alu un mocīties ar sliktu sirdsapziņu .. .»
Un tā tālāk. Šausmīgi.
Viņš bija izmircis, bet jutās laimīgs un nemaz nebaiļojās no negaisa. Mājās viņi nekad neievilks elektrību, iztiks, kā parasti, ar petrolejas lampu.
Troļļa Mumina tēvs ilgoj ās pēc savas ģimenes un pēc savas verandas. Piepeši viņš nojauta, ka tikai tur viņš varēs justies īsteni brīvs un salkstošs, tieši tāds, kādam jābūt īstam tēvam.
10 — 3040