Viens no murmuļiem stāvēja uz jumta un šķūrēja nost sniegu. Ķepiņās viņam bija dzelteni vilnas dūrainīši, un tie pamazām kļuva slapji un nepatīkami. Tad viņš tos nolika uz dūmeņa un šķūrēja tālāk bez tiem. Beidzot viņš bija attīrījis jumta lūciņu.
— Ak tad šeitan tā ir, — murmulis teica. — Un viņi tur lejā guļ. Guļ un guļ, un guļ. Kamēr dažs labs pūlas vaiga sviedros tikai tāpēc, ka tuvojas Ziemsvētki.
Viņš uzrāpās uz lūkas un, tā kā bija aizmirsis, vai tā iziet uz āru vai iekšu, uzmanīgi pamīņājās. Lūka uzreiz nogrima lejup, un murmulis ievēlās sniegā un tumsā, un visos tajos krājumos, ko Mumina ģimene bija salikusi bēniņos, lai vēlāk varētu tos izmantot.
Murmulis kļuva gauži nervozs, un turklāt viņš nebija visai drošs, kur nolicis savus dzeltenos dūrainīšus. Viņš bija sevišķi iemīļojis tieši šos dūrainīšus.
Tad viņš tipināja lejup pa kāpnēm, atrāva
vajā durvis un pikti sauca: — Tuvojas Ziemsvētki! Jūs man esat apnikuši ar savu gulšņā- šanu, un tagad jebkuru brīdi var iestāties Ziemsvētki!
Lejā, kā parasti, ziemas miegā gulēja Mumina ģimene. Viņi jau bija gulējuši vairākus mēnešus un nodomājuši gulēt līdz pavasarim. Miegs bija viņus klusi un tīkami ieaijājis kādā garā, siltā vasaras pēcpusdienā. Pēkšņi trollīša Mumina sapņos sāka vēdīt nemiers un salts gaiss. Un nez kas rāva nost segu un kliedza, ka šī padarīšana viņam esot apnikusi un ka tuvojoties Ziemsvētki.
— Vai tad jau iestājies pavasaris? — trollis Mumins murmināja.
— Pavasaris? — murmulis nervozi atvai- cāja. — Tie ir Ziemsvētki, vai tu saproti? Un es nekā neesmu iegādājies un nekā neesmu nokārtojis, un viņi mani atsūtīja, lai izrokot jūs no miega. Dūraiņi laikam gan pazuduši. Un visi skraida apkārt kā negudri, un nekas nav kārtībā …
Pēc tam murmulis atkal uzklunkuroja augšup pa kāpnēm un izlīda ārā pa lūku.
— Māmuļ, modies! — trollītis Mumins izbijies sauca. — Noticis kas baismīgs. Viņi to sauc par Ziemsvētkiem.
— Ko tu ar to gribi teikt? — māmuja vaicāja un pabāza ārā purniņu.
— Es lāgā nezinu, — viņas dēls atbildēja. — Bet nekas nav kārtībā, un nez kas pazudis, un visi skraida apkārt kā negudri. Varbūt atkal būs plūdi.
Piesardzīgi viņš paraustīja Snorkes jaunkundzi un čukstēja:
— Nesabaidies, noticis kaut kas briesmīgs.
— Mieru, — Mumina tēvs sacīja. — Vispirms jāsaglabā miers.
Un tad viņš piecēlās un uzvilka pulksteni, kas bija apstājies kādā oktobra dienā.
Viņi sekoja murmuļa slapjajām pēdām un izrāpās uz Muminu mājas jumta.
Debesis bija, kā parasti, zilas, tāpēc šoreiz nevarēja būt runa par vulkāna izvirdumu. Bet visa ieleja un pauguri, un koki, un upe, un ari māja — viss piesvaidīts ar slapju vati. Ārā bija auksts, vēl aukstāks nekā aprīlī.
— Vai ta to te sauc par Ziemsvētkiem? — tēvs izbrīnījies vaicāja. Viņš paņēma ķepās vati un raudzījās uz to. — Nez vai tā izaugusi no zemes, vai? — viņš prātoja. — Jeb vai nokritusi no debesīm. Ja tā kritusi uzreiz, tai vajadzēja būt ļoti nepatīkamai sajūtai.
— Bet, tētuk, — tas taču ir sniegs, — trol- lītis Mumins skaidroja. — Es zinu, ka tas ir sniegs un ar joni tas nekrīt lejā.
— Ak tā tu saki, bet katrā gadījumā patīkami tas nevar būt, — tēvs atteica.
Viņiem garām aizbrauca murmuļa mātesmāsa, vezdama viz ragaviņām eglīti.
— Re nu, beidzot jūs esat uzmodušies, — viņa vienaldzīgi noteica. — Pielūkojiet, ka līdz tumsai būtu sameklēta eglīte.
— Bet kādēļ? — Mumina tēvs vaicāja.
— Tagad man nav laika noņemties ar jums, — mātesmāsa atbildēja un traucās tālāk.
— Līdz tumsai, — Snorkes jaunkundze čukstēja. — Viņa teica, līdz tumsai. Baismīgais notiks vakarā …
— Laikam gan nepieciešama egle, lai tiktu sveikā cauri. Es ne velna nesaprotu, — t^vs purpināja.
— Es arī ne, — māmuļa padevīgi piebilda
— Tikai paņemiet kaklautus un siltas kurpes, kad iesiet pēc tās egles. Es pa to laiku mēģināšu iekurt krāsni.
Tēvs nolēma par spīti draudošai katastrofai necirst nevienu no savām eglēm, jo tās gribējās saudzēt. Viņi pārrāpās pāri Lēnprā- tes žogam un izvēlējās lielu, skaistu egli, ar kuru viņa pati nekā nevarēja iesākt.
— Tu domā, mums vajadzētu zem.tās paslēpties? — Trollītis Mumins vaicāja.
— Nezinu, — tēvs atbildēja un tikai cirta tālāk. — Es itin nekā nesaprotu.
Viņi jau bija nokļuvuši gandrīz līdz upei, kad pretī traucās Lēnprāte, apkrāvusies ar turzām un saiņiem.
Lēnprātes seja bija tumši pietvīkusi, un viņa pati tā satraukta, ka, paldies dievam, savu egli nepazina.
•— Spiešanās un drūzmēšanās, — viņa kliedza. — Nevajadzētu pieļaut, ka šie slikti audzinātie ežuki… Kā es nupat teicu Misai, kauna lieta…
— Egle, — izsaucās troļļa Mumina tēvs un izmisis ieķērās Lēnprātes kažoka apkaklē.
— Ko tad ar egli dara?
— Ar egli? — izmisusi sauca Lēnprāte. — Ar egli? Ai, cik šausmīgi! Nē, tas nav paciešanas! Tā taču jāuzpoš … kā gan es pa- gūšu…
Tad viņas sainīši izbira sniegā un cepure noslīdēja pār purniņu, un viņa aiz uztraukuma turpat vai sāka raudāt.
Mumina tēvs pašūpoja galvu un atkal uzvēla plecos egli.
Mājās māmuļa bija iztīrījusi verandu un nolikusi pa rokai glābšanas jostas un aspirīnu, un tēva bisi, un siltos apliekamos. Ko var zināt!
Ierāpies dīvāna stūrītī, sēdēja kāds ķipa- riņš un dzēra tēju. Viņš-bija tupējis sniegā zem verandas un izskatījies tik nožēlojams, ka māmuļa bija ieaicinājusi viņu iekšā.
— Tā, te nu būs egle, — trollīša Mumina
tēvs sacīja. — Kaut jele mēs zinātu, kam tā vajadzīga. Lēnprāte apgalvoja, to vajagot uzpost.
— Tik lielu drēbju mums nav, — māmuļa noraizējusies atteica. — Diezin ko viņa ar to gribēja sacīt?
— Ai, cik skaista! — mazais ķipariņš izsaucās un aiz bikluma aizrijās ar tēju un nožēloja, ka vispār runājis.
— Vai tu zini, kā uzpost egli? —.Snorkes jaunkundze vaicāja.
Ķipariņš gauži pietvīka un čukstēja: — Ar skaistām lietām. Cik vien skaisti iespējams. Esmu to dzirdējis. — Tad viņu atkal pārņēma biklums, viņš aizsedza sejiņu ar ķepiņām, apgāza tējas tasīti un pazuda ārā pa verandas durvīm.
— Palieciet brītiņu rāmi — es tagad domāju, — trollīša Mumina tēvs sacīja. — Ja egle jāuzpoš pēc iespējas skaistāk, tad gan nav domājams, ka no briesmām zem tās slēpjas, briesmas drīzāk jāmēģina savaldzināt. Nu es sāku visu saprast.
Viņi egli tūdaļ iznesa pagalmā un iesprauda to stingri sniegā. Un tad sāka to uzpost no
augšas līdz apakšai ar skaistākām mantām, kādas vien varēja izdomāt.
Viņi izdekorēja egli ar vasaras puķu dobju gliemežvākiem un Snorkes jaunkundzes pērļu virkni. No salona lustras viņi noņēma kristāla karulīšus un sakarināja tos egles zaros, bet pašā galotnē piestiprināja sarkanu zīda rozi, ko māmuļa kādreiz bija dabūjusi no trollīša Mumina tēva.
Visi nesa ārā visskaistākās mantas, lai savaldzinātu ziemas neizprotamās varas.
Kad egle bija uzposta, murmuļa mātesmāsa atkal traucās garām ar ragaviņām. Tagad viņa brauca uz otru pusi un steidzās vēl vairāk.
— Paraugies uz mūsu egli! — trollītis Mu- mins izsaucās.
— Pasarg dievs, — murmuļa mātesmāsa attrauca. — Bet jūs jau allaž esat bijuši savādnieki. Man jāsteidzas . . . Jāpagatavo Ziemsvētku ēdiens.
— Ziemsvētku ēdiens? — trollītis Mumins pārsteigts vaicāja. — Vai tad tie ēd arīdzan?
Mātesmāsa viņā neklausījās. — Vai tad jūs domājat, ka var iztikt bez Ziemsvētku
ēdiena? — viņa nepacietīgi attrauca un brāzās pret nogāzi.
Visu pēcpusdienu māmuļa rosījās un rosījās. Un tieši līdz ar krēslas iestāšanos Ziemsvētku mielasts bija gatavs un sakārtots ap egli mazos trauciņos. Tur bija augļu sula un rūgušpiens, un melleņu cepumi, un olu to- dijs, un daudz kas cits, kas garšoja Mumina ģimenei.
— Kā jums liekas, vai Ziemsvētki ir ļoti izsalkuši? — māmuļa satraukta prātoja.
— Laikam gan ne vairāk kā es, — tēvs ilgu pilnā balsī atteica. Viņš, uzvilcis segu līdz ausīm, sēdēja sniegā un sala. — Taču maziem knēveļiem jābūt ļoti ļoti pieklājīgiem pret vareniem dabas spēkiem.
Ielejā visos logos iedegās sveces. Tās mirdzēja iekšā zem kokiem un ikvienā mājā starp egļu zariem, un pār sniegu vēdīja plīvojoša gaisma. Trollītis Mumins paraudzījās uz savu tēvu.
— Nūjā, — tēvs atbildēja un pamāja.
— Drošības labad. — Un trollītis Mumins iegāja iekšā un salasīja visas sveces, kādas tik atrada.
Viņš tās sasprauda sniegā ap egli un piesardzīgi aizdedzināja, kamēr visas sveces dega, lai savaldzinātu tumsu un Ziemsvētkus. Pamazām ielejā iestājās klusums; visi laikam bija aizgājuši uz mājām un sēdēja un gaidīja, kas nu notiks. Tikai viena vienīga ēna vēl klaiņāja starp kokiem — tas bija murmulis.
— Dzi, — trollītis Mumins klusi sauca.
— Vai viņi nāks drīz?
— Netraucē mani! — murmulis pikti atbildēja, iebāzis purniņu kādā garā sarakstā, kurā gandrīz viss jau bija izsvītrots.
Viņš apsēdās pie vienas sveces un sāka aplēst. — Māmuļa, tēvs, Lēnprāte, — viņš čukstēja. — Visas māsīcas. .. vecākais ežuks … mazajiem nav vajadzīgs. Un pērngad no Snifa es nekā nesaņēmu. Misa un
cirslīte, mātesmāsa … nē, es nudien zaudēšu prātu .. .
— Kas tev kaiš? — Snorkes jaunkundze bailīgi ievaicājās. — Vai kas noticis?
— Dāvanas, — murmulis izsaucās. — Ar katriem jauniem Ziemsvētkiem vajag aizvien vairāk dāvanu!
Viņš savā sarakstā ievilka drebulīgu svītru un burtoja tālāk.
— Pagaidi! — trollītis Mumins teica. — Paskaidro … Un tavi dūrainīši…
Bet murmulis pazuda tumsā, viņš, tāpat kā visi citi, aiz steigas vai prātu zaudēja, jo tuvojās Ziemsvētki.
Tad Mumina ģimene rāmi iegāja mājās, lai sameklētu dāvanas. Tēvs izvēlējās savu skaistāko līdaku spiningu ar jauku kārbiņu. Uz kārbiņas viņš uzrakstīja «Ziemsvētkiem» un nolika to sniegā. Snorkes jaunkundze novilka savu kāju pirkstu gredzenu un, mazliet nopūzdamās, ietina to zīda papīrā.
Tas, ko iesaiņoja trollītis Mumins, bija tik skaists un tik personisks. Neviens to nedrīkst redzēt. Pat ne vēlāk, pavasarī, — viņš bilda par savu dāvanu.
Tad viņi visi apsēdās sniegā un gaidīja katastrofu.
Laiks aizritēja, bet nekas nenotika.
Tikai mazais ķipariņš, kas bija dzēris tēju, parādījās aiz malkas šķūnīša. Viņš bija paņēmis līdzi visus savus tuviniekus un tuvinieku draugus, un visi bija tikpat maziņi un pelēki, un nožēlojami, un nosaluši.
— Priecīgus Ziemsvetkus! — ķipariņš bikli čukstēja.
— Tu tiešām esi pirmais, kas atzīst, ka Ziemsvētki ir priecīgi, — Mumina tēvs atteica. — Vai tev nemaz nav bail, kas notiks, kad tie ieradīsies?
— Tie jau ir klāt, — ķipariņš murmināja un apsēdās sniegā ar visiem saviem tuviniekiem. — Vai drīkstu paskatīties? Jūsu egle ir tik brīnumaini krāšņa.
— Un kur vēl ēdiens! — viens tuvinieks alkaini teica.
— Un īstas dāvanas, — kāds cits ieminējās.
— Visu mūžu esmu sapņojis redzēt šo krāšņumu tuvumā, — ķipariņš nobeidza un nopūtās.
Iestājās dziļš klusums. Rāmajā naktī nemierīgi dega sveces. Ķipariņš un viņa tuvinieki sēdēja gluži klusi. Bija jūtams, cik ļoti viņi visu apbrīnoja un alka, to juta aizvien stiprāk un stiprāk, līdz beidzot Mumina māmuļa pievirzīj ās mazliet tuvāk tēvam un čukstēja:
-— Vai tev neliekas?
— Un kā vēl, — tēvs attrauca.
— Katrā gadījumā, — trollītis Mumins piebilda. — Un, ja Ziemsvētki sadusmosies, mēs varbūt varam paglābties verandā.
Tad viņš pievērsās ķipariņam un teica: — Lūdzu, tas viss pieder jums.
Ķipariņš nespēja ticēt savām ausīm. Viņš piesardzīgi tuvojās eglei, un aiz viņa nāca visa tuvinieku un draugu varza, visu spalvas aiz bijības trīsēja.
Līdz šim viņi nekad nebija pieredzējuši savus Ziemsvētkus.
— Tagad drošākais būs, ja dodamies prom, — trollīša Mumina tēvs satraukts bilda.
Aši viņi uzšāvās uz verandas un paslēpās pagaldē.
Nekas nenotika.
Pēc laiciņa viņi bailīgi paraudzījās ārā pa logu.
Ķipari tur ārā sēdēja un ēda, un dzēra, un atraisīja dāvanas, un jutās tik līksmi kā vēl nekad. Beidzot viņi uzrāpās eglē un visos zaros piestiprināja degošās sveces.
— Bet galotnē vajadzētu piespraust lielu zvaigzni, — ķipariņa tēvabrālis ieteicās.
— Vai tev tā liekas? — ķipariņš atbildēja un domīgi raudzījās uz Mumina māmuļas sarkano zīda rozi. — Starpība laikam nemaz nav tik liela, ja tikai izdoma pareiza?
— Mums vajadzēja pagādāt arī zvaigzni, — trollīša Mumina māmuļa čukstēja. — Bet tas jau nav iespējams! — Viņi pavērās augšup uz debesīm, kas bija tik tālas un tumšas, piebērtas ar neskaitāmām zvaigznēm, tūkstoš reižu vairāk nekā vasarā. Un pati lielākā zvaigzne stāvēja tieši virs viņu egles galotnes.
— Jūtos mazliet miegaina, — trollīša Mumina māmuļa dvesa. — Man nav spēka prātot par to, ko tas viss nozīmē. Bet liekas, ka viss norit labi.
— Es katrā gadījumā vairs nebaidos no Ziemsvētkiem, — trollītis Mumins bilda. — Murmulis un Lēnprāte, un mātesmāsa to visu izpratušas pēc savas vīzes.
Tad viņi nolika murmuļa dzeltenos dūrainīšus uz verandas margām, lai viņš tos vieglāk ieraudzītu, un devās atkal pie miera — gaidīt pavasari.