Kādā rāmā un dzidrā vakarā aprīļa beigās Susuriņš nāca no tik tāliem ziemeļiem, ka ari pats uz savas ziemeļpuses nesa sniega pārslas.
Augu dienu viņš bija soļojis pa neskartu klajumu un visu laiku virs galvas dzirdējis gājputnu klaigas.
Putni ari devās mājup no dienvidiem.
Iet bija viegli, jo mugursoma gandrīz tukša un itin nekas viņu nenomāca. Susuriņš jutās apmierināts ar mežu un laiku, un pats ar sevi. Kā rītdiena, tā vakardiena — abas atradās vienlīdz tālu, bet patlaban starp bērziem mirdzēja liegi sārta saule un gaiss bija dzestrs un maigs.
«Vakars kā radīts dziesmai,» Susuriņš domāja. «Dziesmai, kurā jāizteic viena daļa gaidu, divi daļas pavasara grūtsirdības, un pārējā daļā jāskan gavilēm par iespēju ceļot, būt vienam un justies labi pašam ar sevi.»
Šo melodiju viņš jau daudz dienu bija nēsājis zem cepures, bet lāgā neuzdrīkstējās celt gaismā. Tai vajadzēja vēl augt un kļūt par tik līksmu pārliecību, ka, pieskaroties vien mutes harmonikām, visi toņi skanētu īstajā vietā.
Ja sāktu par agru, varētu notikt, ka toņi skan ačgārni un nekāda labā dziesma neiznāk vai arī viņam pašam var zust patika un spēja uzņemt pareizo toni.
Melodija ir nopietna padarīšana, sevišķi, ja tai jābūt vienlaikus līksmai un skumjai.
Un, kad viņš nonāks Muminielejā un spēlēs uz tilta, kas ved pāri upei, tad trollis tūlīt sacīs, ka melodija ir jauka. Šausmīgi jauka.
Susuriņš apstājās sūnās un mirkli izjuta nepatiku. Trollis Mumins taču gaidīja viņu un briesmīgi pēc viņa ilgojās. Tas sēdēja mājās, gaidīja un brīnīdamies teica: «Protams, tu esi brīvs. Skaidrs, ka tu vari doties ceļā. Pēc manas saprašanas, dažreiz tev nepieciešama brīvība.»
Bet tai pašā laikā troļļa acis aiz vilšanās un nevarīgām ilgām bija tumšas.
«Ai-ai,» Susuriņš sacīja un soļoja tālāk. «Ai-ai-ai, viņš ir aplam jūtīgs, šis trollis. Es par viņu nedomāšu. Viņš ir labs trollis, bet es par viņu vairs nedomāšu! Šovakar esmu viens pats ar savu melodiju, un šis vakars nav rīts.»
Pēc neilga laiciņa Susuriņam izdevās pilnīgi aizmirst trolli. Viņš ošņāja pēc patīkamas apmešanās vietas un, izdzirdējis dziļāk mežā upītes burbuļošanu, tūlīt devās turp.
Pēdējais sārtais saules stars bija nodzisis no koku stumbriem, un iestājās pavasara krēsla, gausa un zila. Viss mežs bija zils, un bērzi kā balti pīlāri nira dziļāk un dziļāk mijkrēslī.
Upīte bija jauka.
Dzidra un brūna tā dejoja pār pērngadējo lapu kumšķiem, pār neizkusušiem ledus gabaliem, tā taisīja pagriezienu sūnās un uz galvas metās nelielā, baltsmilšainā ūdenskritumā. Brīžiem tā dziedāja mažorā un brīžiem pūlējās izlikties liela un draudīga, un tad izskaloja kaklu ar ledus ūdeni un smējās par visu.
Susuriņš stāvēja slapjajās sūnās un klausījās. «Upītei jāskan manā dziesmā. Varbūt kā piedziedājumam,» viņš prātoja.
Pēkšņi no aizdambējuma nokrita akmens un par veselu oktāvu pārmainīja upītes melodiju.
«Nemaz nav slikti,» Susuriņš apbrīnodams sacīja. «Tieši tā tam jābūt.»
«Visa dziesma jaunā toņkārtā — varen labi. Nez vai nevajadzētu veltīt upītei pavisam īpašu dziesmu.»
Viņš paņēma veco katliņu un pie ūdenskrituma piepildīja to ar ūdeni. Tad pagāja zem eglēm sameklēt kurināmo. Mežs no izkusušā sniega un pavasara lietus bija slapjš, un Susuriņš nometās zem biezas kritalas pameklēt sausu malku. Viņš pastiepa ķepiņu — un tieši tai mirklī kāds iekliedzās, aizšāvās garām zem eglēm un vēl krietni ilgi mežā klusi kliedza.
«Jā, jā,» Susuriņš savā nodabā noteica. «Rāpuļi un visādi ķipari ik krūmā. Tas skaidri manāms. Savādi, ka viņi tik nervozi. Jo sīkāki, jo spriganāki.»
Viņš izvilka lielu, sausu pagali, mazliet skaidu un mierīgā garā iekūra upītes līkumā uguni. Uguns tūliņ sāka degt, Susuriņš bija radis pats sev vārīt ēdienu. Citiem gan viņš nekad negatavoja pusdienas, ja nebija spiests to darīt, un par citu pusdienām bēdu neturēja. Dažs labs ēdot vienmēr mēdz pļāpāt.
Ļaudīm bija slieksme pēc krēsliem un galdiem, un ļaunākā gadījumā pat pēc servjetēm.
Viņš bija dzirdējis par kādu murmuli, kurš pirms pusdienām pat pārģērbjoties, bet tās droši vien bija tenkas.
Susuriņš izklaidīgi strēba savu šķidro viru, kamēr viņa acis atpūtās, raugoties zaļajā noriņā zem bērziem.
Melodija tagad bija pavisam tuvu, to vajadzēja tikai satvert. Bet viņš mierīgi varēja nogaidīt, melodija bija sagūstīta un nevarēja izgaist. Vispirms jānomazgā trauki, pēc tam jāsagatavo smēķis, un tikai tad, kad ugunskurā sāka kvēlot ogles un mežā sasaucās nakts dzīvnieki, bija laiks sacerēt dziesmu.
Ļekainīti Susuriņš pamanīja, skalodams upītē katliņu. Dzīvnieciņš tupēja upītes otrā malā zem kāda celma, blenzdams caur izspū- rušo cekulu. Ļekainīša acis bija izbaiļu pilnas, bet ar lielu interesi sekoja katrai Susu- riņa kustībai.
Divas biklas acis zem spalvu ērkuļa. Kā cilvēkam, ar kuru nemēdz rēķināties.
Susuriņš izlikās, ka nemaz nav pamanījis
ļekainīti. Viņš sabikstīja ugunskuru un sakārtoja dažus egļu zarus, kur apsēsties. Paņēma pīpi un to lēnītiņām aizkūpināja. Viņš pūta smalkas dūmu vērpatiņas pret naksnīgajām debesīm un gaidīja savu pavasara dziesmu.
Bet tā nenāca. Toties viņš juta ļekainīša acis, kas visam sekoja, apbrīnoja katru viņa izdarību, un Susuriņu pamazām pārņēma pretīgums.
Viņš sasita ķepiņas un izsaucās: «Tis!»
Tad ļekainītis izlīda ārā no savas paslēptuves un gaužām bikli sacīja:
— Ceru, ka neesmu tevi sabaidījis? Es zinu, kas tu esi. Tu esi Susuriņš.
Pēc šiem vārdiem mazais dzīvnieciņš devās uz upīti un brida tai pāri. Upe bija par lielu tik mazam ķiparam, un ūdens bija auksts. Pāris reižu viņam paslīdēja ķepiņas un viņš apvēlās, bet Susuriņš jutās tik nelāgi, ka pat nedomāja iet palīgā.
Beidzot krastā izrāpās kaut kas nožēlojams un tievs kā smildziņa un, zobus klabinādams, teica:
— Sveiks! Esmu tik laimīgs tevi sastapt.
— Sveiks! — Susuriņš dzedri attrauca.
— Vai drīkstu sasildīties pie tava ugunskura? — mazais ķipars atsāka, un viņa purniņš starot staroja. — Iedomājies, es tagad būšu tas, kas reiz sēdējis pie Susuriņa ugunskura. To neaizmirsīšu visu savu mūžu.
Ļekainītis pavirzījās tuvāk, uzlika ķepiņas uz mugursomas un svinīgi čukstēja:
— Vai tavas mutes harmonikas ir tur? Vai tās atrodas tur?
— Jā, — Susuriņš atbildēja diezgan strupi. Viņa vientulības melodija bija izgaisusi, visa noskaņa sabojāta. Viņš košļāja pīpi un stingi raudzījās uz bērziem, nekā tur nesaskatīdams.
— Mani tu netraucēsi, — ļekainītis naivi izsaucās. — Ja tu vēlētos spēlēt, es gribēju teikt. Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti es ilgojos pēc mūzikas. Nekad to neesmu dzirdējis. Bet par tevi gan esmu dzirdējis. Par tevi man pastāstīja ežuks un pundurītis, un mana māmiņa . . . Pundurītis pat esot tevi redzējis! Jā, tu nevari iedomāties .. . šeitan reti kas notiek .. . Un mēs tik daudz sapņojam …
— Nu, kā tad tevi sauc? — Susuriņš ievaicājās. Vakars tik un tā bija sabojāts, tāpēc jau labāk kaut ko sacīt.
— Esmu tik maziņš, man vārda vēl nav, — ļekainītis strauji atteica. — Padomā, neviens līdz šim man to nav jautājis. Un tad ierodies tu, par kuru tik daudz esmu dzirdējis un pēc kura tik ļoti ilgojos, un vaicā, kā mani sauc. Kā tu domā … ja nu tu varētu … es gribēju teikt, vai tas tevi briesmīgi neapgrūtinātu izdomāt man vārdu, kas būtu tikai mans un neviena cita. Jau šovakar.
Susuriņš nez ko nomurmināja un uzvilka uz acīm cepuri. Kāds ar smailiem, gariem spārniem laidās pāri upei un, ielidodams mežā, skumji un gari novilka: Ti-ti-ū. Ti-ti-ū, ti-uu…
— Nekad tu nebūsi īsti brīvs, ja kādu pārlieku apbrīnosi, — Susuriņš pēkšņi sacīja.
— Es to zinu.
— Es saprotu, ka tu visu zini, — mazais ķipariņš čaloja un pievirzījās vēl tuvāk.
— Zinu, ka tu visu esi redzējis. Viss, ko tu saki, ir pareizi, un es allaž pūlēšos būt tikpat brīvs kā tu. Tagad tu dosies uz mājām, uz Muminieleju un atpūtīsies, un satiksi paziņas … Ežuks stāstīja, tiklīdz trollis Mumins iznākot no ziemas guļas, viņš tūdaļ ilgojoties
pēc tevis … Vai tas nav jauki, ja kāds pēc tevis ilgojas, staigā apkārt un gaida, gaida?
— Es nāku tad, kad man patīk! — Susuriņš strauji izsaucās. — Varbūt vispār neatnāku. Varbūt aizeju pavisam uz citu pusi.
— Ai, tad nu gan viņš bēdāsies, — ļekainītis atbildēja.
Viņa kažociņš no siltuma pamazām izžuva un priekšā bija gaiši brūns un mīksts. Viņš atkal norādīja uz mugursomu un vaicāja:
— Varbūt tu … Tu esi tik daudz ceļojis …
— Nē. Ne tagad, — Susuriņš atteica. Un sarūgtināts sevī nodomāja: «Kāpēc viņi neļauj man vienam pašam pārdzīvot savus ceļojumus? Vai tad viņi nesaprot, ka, par tiem stāstot, es tos salaužu. Un tad viss izgaist, atceros tikai savus stāstus, kad mēģinu atminēties, kā tas bija.
Labu laiciņu valdīja klusums, un atkal iekliedzās naktsputns.
Tad ļekainītis piecēlās un klusā balsī sacīja:
— Jā, nu man jāiet uz mājām. Paliec sveiks.
— Sveiks, sveiks! — Susuriņš attrauca un saslējās. — Paklau, starp citu, vārdu tu dabūsi. Tu vari saukties par Ti-ti-ū. Ti-ti-uu, saproti, vārds ar līksmu sākumu un daudziem sērīgiem u beigās.
Ļekainītis stāvēja un raudzījās, un uguns atblāzmā viņa acis dzelteni zaigoja. Viņš pārdomāja savu vārdu, patīksminājās ar to, ieklausījās tajā, iejutās un beidzot pacēla purniņu pret debesīm un klusi izkliedza to tik sērīgi un jūsmīgi, ka Susuriņam saltas tirpas pārskrēja. Tad viršos pazibēja brūna astīte, un viss apklusa.
— Pē, — Susuriņš izsaucās un paspēra ar ķepiņu ugunskuru. Pēc tam izdauzīja pīpi. Beidzot viņš piecēlās un sauca:
— Vadzi! Nāc atpakaļ.
Bet mežā valdīja klusums.
— Nu jā, — Susuriņš sacīja. — Vienmēr jau nevar būt laipns un sabiedrisks. To vienkārši nepagūstu. Bet mazais ķipars taču dabūja vārdu.
Viņš no jauna apsēdās, ieklausījās upītes čalās un klusumā un gaidīja savu melodiju. Bet melodija nenāca. Viņš tūlīt saprata, ka melodija aizslīdējusi tālu tālu un nav vairs sasniedzama. Varbūt pat nemūžam. Viņa smadzenēs vienīgi virmoja ļekainīša straujā un biklā balss, kas čaloja, čaloja un čaloja.
— Šitādiem vajadzētu palikt mājās pie savām māmuļām, — Susuriņš pikti noteica un nolaidās garšļaukus uz egļu zariem. Pēc brītiņa viņš apsēdās un no jauna sauca mežā. Ilgi viņš klausījās, tad uzvilka cepuri pār purniņu un nolēma nosnausties.
Citurīt Susuriņš soļoja tālāk. Viņš jutās noguris un sliktā omā un tipināja uz ziemeļiem, nelūkodamies ne pa labi, ne pa kreisi, un neko lielu no melodijas zem cepures nejuta.
Viņš nespēja domāt ne par ko citu kā tikai par šo ļekainīti. Atcerējās katru viņa teikto vārdu, tāpat itin visu, ko pats bija sacījis, pārcilāja to tik ilgi atmiņā, kamēr kļuva nelabi un viņš jutās tik noguris, ka bija spiests apsēsties.
«Kas ar mani notiek,» Susuriņš pikts un samulsis domāja. «Tā vēl nekad neesmu juties, laikam gan būšu saslimis.»
Viņš piecēlās kājās, lēnītiņām devās tālāk un no jauna atkārtoja visu ļekainīša teikto, kā arī to, ko pats bija atbildējis.
Beigās viss sajuka. Ap pusdienas laiku Susuriņš pagriezās un sāka iet atpakaļ.
Pēc kāda laiciņa viņš jutās labāk. Viņš gāja arvien ātrāk un ātrāk, brīžiem paklupa un sāka skriet. Gar ausīm šalkoja mazas dziesmiņas, bet viņam nebija laika tajās ieklausīties. Novakarē viņš atkal atradās bērzu birzī un sāka saukt:
— Ti-ti-uu! Ti-ti-uu! — Naktsputni pamodās un atbildēja: ti-uu, ti-uu, bet ļekainītis neatsaucās.
Susuriņš izstaigāja birzi krustām šķērsām, viņš meklēja un sauca, kamēr iestājās krēsla. Virs kāda cirtuma pacēlās mēness, un Susuriņš stāvēja, tajā noraudzīdamies, pavisam pazaudējis jēgu un aplam samulsis.
«Man kaut kas jāvēlas. Ir taču jauns mēness,» viņš domāja.
Tūlīt viņš gribēja vēlēties, kā to allaž bija darījis: kādu jaunu dziesmu vai arī, kā citkārt, — jaunu ceļu.
Tomēr strauji mainīja nodomu un sacīja: «Vēlos atrast Ti-ti-uu.»
Tad viņš trīs reizes apgriezās riņķī, pārgāja pāri noriņai un paugurītim un iesoļoja mežā. Krūmos pazibēja kaut kas gaiši brūns un mīksts.
— Ti-ti-uu, — Susuriņš klusi sauca. — Esmu atgriezies, lai ar tevi parunātos.
— Sveiks! — Ti-ti-uu atbildēja un iznira no krūmiem. — Tas ir jauki, es tev parādīšu, ko esmu darinājis. Plāksnīti ar vārdu! Skaties! Mana paša vārds, kas karāsies pie durvīm, kad man būs pašam sava māja.
Ļekainītis pacēla priedes mizu, kurā bija iegriezta viņa mājas zīme, un runāja tālāk.
— Lieliska, vai ne? Visi to apbrīno.
— Smalka gan! — Susuriņš piekrita. — Un tu esi nodomājis iekārtot pats savu māju?
— Nu kā tad! — ļekainītis staroja. — Esmu aizgājis no mājām un uzsācis nopietnu dzīvi! Tas ir tik satraucoši! Saproti, kamēr es dabūju vārdu, tikai apkārt vien skraidīju un notikumi it kā virmoja ap mani, brīžiem tie bija bīstami, brīžiem nevainīgi, nekas nebija īstens, vai tu saproti?
Susuriņš gribēja iespraust kādu vārdiņu, bet ļekainītis tikai stāstīja tālāk:
— Tagad es esmu
persona, un visiem notikumiem tagad ir sava jēga. Tie vairs nav vispārīgi, jo tagad viss notiek ar mani. Ti- ti-uu. Un Ti-ti-ū tos saskata vai nu tā, vai citādi — ja tu saproti, ko gribu sacīt.
— Protams, ka saprotu, — Susuriņš atbildēja. — Tas ir jauki.
Ti-ti-uu piekrizdams māja un atkal nez ko krūmos meklēja.
— Zini ko, — Susuriņš uzņēma valodu. — Es tomēr apciemošu trolli Muminu. Man pat liekas, ka es mazliet pēc viņa ilgojos.
— Ko? — Ti-ti-uu atvaicāja. — Trolli Muminu? Nu, protams.
— Un, ja vēlies, es tev ko uzspēlēšu. Vai kaut ko pastāstīšu, — Susuriņš trieca tālāk.
Ļekainītis pabāza galviņu no krūmiem un teica: — Ak pastāstīsi? Varbūt vakarā. Patlaban esmu aizņemts — tu taču mani atvainosi…
Gaiši brūnā astīte aizzibēja viršos, uz mirkli pazuda, tad mazliet tālāk izšāvās Ti-ti-ū austiņas, un viņš līksmi sauca:
— Dzīvo vesels un pasveicini trolli Muminu! Man jāsteidzas dzīvot, esmu zaudējis tik daudz laika! Un prom bija.
Susuriņš pakasīja galvu. — Ak šitā! Sitā gan, — viņš teica.
Tad uz muguras nogūlās sūnās un vērās pavasara debesīs, kas pašā augšā bija dzidri zilas, bet jūras zaļumā virs koku galotnēm. Kaut kur zem viņa cepures ieskanējās melodija, ietverdama sevī vienu daļu gaidu, divas daļas pavasara grūtsirdības un tam visam klāt gaviles, ka viņš atkal ir viens pats.