Priekšpēdējais bailulis izlīda pa žogu ārā. Brīžiem viņš gulēja nekustīgi un raudzījās pa spraugām uz ienaidnieku, pēc tam līda tālāk. Viņa brālītis līda viņam iepakaļ.
Kad bailulis bija nonācis līdz sakņu dārzam, viņš apgūlās uz vēdera un ieritinājās salātos. Tā bija vienīgā iespēja. Ienaidnieks bija izsūtījis izlūkus, un daži no tiem laidelējās pa gaisu.
— Es topu melns, — brālītis teica.
— Ciet klusu, ja dzīvība tev dārga, — bailulis čukstēja. r— Kāds tad tu domāji tapt Mangrovu purvā? Zils, vai?
— Tie ir salāti, — brālītis atteica.
— Tu drīz vecs kļūsi, ja turpināsi tādā pašā garā, — bailulis atcirta. — Tāds pats kā tētuks un māmiņa, un to tu esi pelnījis. Visu redzēsi un dzirdēsi, kā parasts; es gribēju sacīt, ne tu ko dzirdēsi, ne redzēsi, un tad ar tevi būs beigas.
— Mjā, — brālītis atteica un sāka ēst zemi.
— Tā ir saindēta — bailulis strupi brīdināja. — Viss, kas aug šajā zemē, ir saindēts.
Un tagad ienaidnieki tavas vainas dēj mūs pamanījuši.
Tieši virs viņiem pa zirņu lauku aizšāvās divi izlūki, bet bailulis viņus uz vietas, nogalināja. Aiz uztraukuma un piepūles elsdams un pūzdams, viņš aizklumburēja uz grāvi un tupēja tur kā varde. Viņš klausījās tik uzmanīgi, ka ausis kustējās un šķita, galva pārplīsīs. Citi izlūki izturējās klusi, tomēr tie rāmi līda pa zāli. Prērijas zāli. Viņi bija neskaitāmi.
— Dzi, es gribu iet uz mājām, — brālītis ierunājās, sēdēdams grāvmalē.
— Mājās tu vairs nemūžam netiksi, — viņa brālis drūmi atteica. — Tavas kājas nokaltis prērijā, un tētuks un māmiņa raudās tik ilgi, kamēr noslīks, no visa pāri nepaliks nekas, itin nekas, un pēc tam pār visu gaudos hiēnas.
Brālītis atvēra muti, ievilka elpu un sāka brēkt.
Bailulis saprata, ka šis brēciens būs ilgstošs. Tāpēc viņš pameta brālīti un līda pa grāvi tālāk. Viņš galīgi bija pazaudējis ienaidnieka pozīcijas, pat vairs nezināja, kā tās izskatās.
Viņš jutās aplam pamests un pikti domāja: «Kaut tāda brālīša nemaz nebūtu! Brāļiem vajadzētu piedzimt lieliem vai vispār labāk nemaz nepiedzimt. Viņi nezina nenieka par karu. Viņus vajadzētu turēt kastē tik ilgi, kamēr viņi kaut ko saprot.»
Grāvis bija slapjš, bailulis piecēlās kājās un sāka brist. Grāvis bija dziļš un ļoti garš. Bailulis nolēma atklāt dienvidpolu un gāja tālāk, ilgi ilgi, gurdi gurdi, kamēr izbeidzās ūdens un barība un viņu diemžēl bija sakodis leduslācis.
Grāvis beidzot ielīda zemē, un dienvidpols tagad pilnīgi piederēja tikai bailulim.
Viņš bija nokļuvis staignājā.
Tas bija pelēks un tumši zaļš, vietumis spīguļoja melns ūdens. Visapkārt kā balts sniegs auga spilvas, un smarža bija tīkama, tvanīga.
«Staignājs ir aizliegts,» bailulis skaļi domā. «Tas ir aizliegts maziem bailuļiem, bet lielie uz turieni neiet. Taču tikai es viens pats zinu, kāpēc tas ir bīstams. Naktīs te brauc lieli spoku rati ar smagiem riteņiem. To rīboņa dzirdama tālu, bet neviens nezina, kas brauc.»
«Ak vai!» bailulis trīsēdams izsaucās. Viņš pa visu miesu sajuta saltas baiļu tirpas. Patlaban te nebija nekādu ratu, neviens nebija
nekā par tiem dzirdējis. Bet, tiklīdz bailulis par tiem iedomājās, to rīboņa bija dzirdama. Kaut kur tālumā rati gaidīja tikai tumsas iestāšanos, lai ripotu uz priekšu.
«Man liekas,» bailulis sacīja, «man liekas, ka esmu bailulis, kas desmit gadus meklē savu māju. Un tagad nu šis bailulis jūt, ka viņa mājas tepat vien kaut kur ir.»
Viņš paošņāja uz visām pusēm un sāka iet. Visu laiku viņš domāja par purva odzēm un dzīvām sēnēm, kas lodā viņam nopakaļ — un tagad nu tās parādījās un sāka izaugt no sūnām augšup.
«Viņas ar joni var apēst brālīti,» viņš skumji domāja. «Varbūt to jau ir izdarījušas. Viņas ir itin visur. Baidos visļaunāko. Tomēr cerības nevar zaudēt, ir taču glābšanas ekspedīcijas.»
Viņš sāka skriet.
«Nabaga brālītis,» bailulis domāja. «Tik maziņš un tāds muļķītis. Ja purva odzes viņu aprīs, man vairs nebūs brālīša un tad es būšu mazākais …»
Viņš šņukstēja un joza tālāk, mati aiz bailēm bija sasvīduši, viņš brāzās pāri kalniņam, garām malkas šķūnītim, augšup pa kāpnēm un brēca, un brēca:
— Māmiņ! Tētuk! Brālītis ir aprīts.
Bailuļa māte bija liela un noraizējusies,
viņa vienmēr bija noraizējusies. Nu viņa pietrūkās kājās, visi zirņi no priekšauta aizripoja pa grīdu, un viņa sauca:
— Ej nu ej! Ko tu runā! Kur ir brālītis? Vai ta tu viņu nepieskatīji?
— Ak vai! — atteica bailulis un mazliet nomierinājās, — viņš iekrita staignājā kādā akacī. Un tūdaļ no alas izšāvās purva odze, aptinās ap brālīša apaļo vēderiņu un nokoda viņam degunu. Tā tas ir. Esmu vai prātu zaudējis, bet ko lai iesāk? Purva odžu ir daudz daudz vairāk nekā brālīšu.
— Odze!? — māmiņa iekliedzās.
Bet tētuks sacīja:
— Apmierinies. Viņš mānās. Tu redzēsi, ka viņš mānās. — Un tētuks aši paraudzījās ārā uz pakalniņu, lai nevajadzētu uztraukties, un patiesi brālītis sēdēja uz pakalniņa un ēda smiltis.
— Cik reižu neesmu tev teicis, ka nedrīkst mānīties! — tētuks aizrādīja, bet māmiņa vēl ieraudājās un teica:
— Vai nu viņu nevajadzētu mizot!
— Vajadzētu gan, bet es to patlaban nevaru izdarīt. Lai tikai apsola, ka mānīties ir neglīti, — tētuks sacīja.
— Es nemaz nemānījos, — bailulis tiepās.
— Tu teici, ka brālītis aprīts, bet viņš nav vis aprīts, — tētuks paskaidroja.
— Tas taču jauki, — bailulis attrauca. — Vai tad jūs nepriecājaties? Es esmu briesmīgi priecīgs, un tas ir tik labi. Tās purva odzes vienā rāvienā var aprīt nez ko, tik
daudz jūs saprotat. Pāri nepaliek itin nekas, tikai tukšums, kur naktīs smej hiēnas.
— Mīlulīt. Mans mīlulīt, — māmiņa murmināja.
— Viss beidzies labi, — bailulis izlēma. — Vai pusdienās būs saldais ēdiens?
Tad tētuks pēkšņi saskaitās un teica:
— Tu nedabūsi saldo ēdienu. Tu vispār nekā nedabūsi, iekams nebūsi apjēdzis, ka mānīties nedrīkst.
— Nu skaidrs, ka nedrīkst. Tas taču ir nejauki, — bailulis piekrita.
— Nu tu redzi, kā tas ir. Lai nu bērns ēd vien, viņš taču nekā nesaprot, — māmiņa aizrādīja.
— Nu nē, — tētuks izlēma. — Ja esmu teicis, ka viņš paliks bez pusdienām, tad arī paliks.
Nabaga tētuks bija iedomājies, ka bailulis vairs nekad viņam neticēs, ja viņš ņems savus vārdus atpakaļ.
Un tā nu, kad rietēja saule, bailulim vajadzēja doties pie miera, un viņš bija gauži sarūgtināts par tēvu un māmiņu. Skaidrs, ka viņi bieži bija izturējušies muļķīgi, taču tā kā šovakar vēl nekad. Bailulis nolēma iet pats savu ceļu. Ne jau nu tādēļ, lai vecākiem spītētu, bet viņš piepeši jutās tik noguris gan pašu vecāku dēļ, gan tāpēc, ka viņi nespēja saprast un aptvert, kas ir svarīgs vai bīstams.
Viņi tikai pārvilka visam pāri svītru un teica, ka vienā pusē, lūk, esot viss tā, kā tam vajadzētu būt, bet otrā pusē vienīgi iedomas un blēņas.
«Gribētu redzēt viņus tieši pretī kādam briesmīgam hotomombam,» bailulis purpināja, tipinādams lejup pa kāpnēm, un izlavī- jās dārzā. «Ak, kā viņi tad brīnītos! Vai arī pret purva odzi. Vienu tādu varu viņiem aizsūtīt kārbā. Ar stikla vāciņu. Es jau nu gan negribu, lai viņus apritu.»
Bailulis devās atpakaļ uz aizliegto staignāju, lai pierādītu pats sev, ka ir patstāvīgs. Staignājs tagad bija gandrīz melns, bet debesis zaļas. Tālu lejā pletās saulrieta dzidri dzeltenā lente, vērsdama staignāju briesmīgi lielu un skumju.
«Es nemaz nemānos,» bailulis teica un plundurēja tālāk. «Viss, kā nākas. Ienaidnieks un hotomombs, un purva odzes, un spoku rati. Tieši tāpat kā, piemēram, egles un dārznieks, un vistas, un divritenis.»
Tad bailulis apstājās grīslī, izturējās pagalam klusi un klausījās.
Kaut kur tālu staignājā sāka ripot spoku rati, tie šķīla sarkanu gaismu pār viršiem, tie džinkstēja un knikstēja un paātrināja braucienu ašāk un ašāk.
«Tev vajadzēja izlikties, ka tādu ratu nemaz nav,» bailulis sevī noteica. «Nu tie ir klāt. Joz!»
Zem viņa ķepiņām ciņi šūpojās un slīdēja prom, no grīšļa kā acis raudzījās melni akači, un starp viņa ķepu pirkstiem spiedās rāva.
«Tu nedrīksti domāt par purva odzēm,» bailulis sevi pārliecināja, bet tūdaļ par tām domāja tik spēji un dzīvi, ka tās izlīda no savām alām un laizījās vien.
«Kaut būtu mazais apaļais brālītis,» viņš izmisis sauca. «Viņš domā ar vēderu un ēd zāģu skaidas un smiltis, un zemi, kamēr aizrijas. Reiz viņš mēģināja apēst savu balonu. Ja tas viņam būtu izdevies, mēs viņu nekad vairs neredzētu.»
Šīs iedomas bailuli itin kā apbūra, un viņš apstājās. Mazs, tukls brālītis šaujas tieši gaisā. Kājeles nevarīgi kuļājas ārā, un no mutes nokarājas aukla …
— Nē, nē!
Tālu purvā spīdēja kāds logs. Tie nebija nekādi spoku rati, dīvaini gan, tas bija tikai mazs kvadrātveida logs, kas visu laiku spīdēja.
«Tagad ej turp,» bailulis sev teica. «Ej lēnām un neskrej, jo tad tev uzmāksies bailes. Un nekā nedomā, tikai ej.»
Mājiņa bija apaļa, tātad tajā dzīvoja kāda bumbulīte. Bailulis pieklauvēja. Viņš klauvēja vairāk reižu, bet, kad neviens neatvēra, viņš gāja iekšā.
Iekšā bija silti un jauki. Uz palodzes stāvēja lampa, vērsdama nakti ogļu melnumā. Kaut kur tikšķēja pulkstenis, un augšā uz skapja gulēja gauži mazītiņa bumbulīte un raudzījās uz bailuli.
— Hei! — bailulis sacīja. — Izglābos pēdējā brīdī. Purva odzes un dzīvas sēnes. Tu pat iedomāties nevari.
Mazītiņā bumbulīte klusēdama viņu kritiski aplūkoja. Tad viņa teica:
— Esmu Mija. Esmu tevi redzējusi jau agrāk. Tu ganīji mazu, apaļu bailuli, visu laiku savā nodabā kaut ko purpināji un vicināji ķepiņas pa gaisu. Hahā.
— Nu un tad? — bailulis atcirta. — Kādēļ tu tupi uz šā skapja. Tas ir jocīgi.
— Dažam labam jā, — bumbulīte vilcinādamās atbildēja. — Dažam labam tas var likties jocīgi, bet tā ir vienīgā iespēja izglābties no šausmīga likteņa.
Viņa pārliecās pār skapja malu un čukstēja:
— Dzīvās sēnes jau nokļuvušas līdz priekšnamam.
— Koo? — bailulis vaicāja.
— No šejienes varu redzēt, ka tās sēž ārā pie durvīm, — bumbulīte stāstīja. — Viņas gaida. Tu rīkotos gudri, ja saritinātu tur to paklāju un aizliktu durvīm priekšā. Citādi vi
ņas saraujas planas un ielien pa durvju apakšu.
— Vai tu runā patiesību? — bailulis vaicāja, un kaklā viņam iesprūda kamols. — Tās sēnes no rīta nemaz nebija. Es tās izdomāju.
— Ak šitā gan? — Mija augstprātīgi novilka. — Tās lipīgās? Tās, kuras biezas kā filcs aug un rāpjas uz cilvēkiem un līp klāt?
— Es nezinu. Es ne
zinu… — bailulis trīsēdams attrauca.
— Mana vecmāmuļa ir ļoti ļoti veca, — Mija pavirši izmeta. — Viņa atrodas priekšnamā. Vai, patiesību sakot, tas, kas no viņas vēl palicis. Viņa izskatās kā liela, zaļa gabana, tikai vienā galā rēgojas mati. Arī pie tām durvīm tu vari nolikt paklāju, kas zi vai tas ko līdzēs.
Bailuļa sirds stipri dauzījās, un viņa ķepiņas bija tik stingas, ka tikai ar pūlēm varēja saritināt paklājus. Kaut kur mājā joprojām tikšķēja pulkstenis.
— Šī skaņa nāk no augošajām sēnēm, — mazā Mija skaidroja. — Tās augs un augs, kamēr durvis pārsprāgs, un tad tās rāpsies uz tevi.
— Ņem mani augšā uz skapja! — bailulis kliedza.
— Te nav vietas, — mazā Mija atbildēja.
Pie āra durvīm klauvēja.
— Dīvaini, — mazā Mija sacīja un nopūtās, — dīvaini, ka cilvēkiem patīk klauvēt, lai gan^viņi var ienākt tāpat. ..
Bailulis aiztraucās pie skapja un mēģināja uzrāpties augšā.
Pie durvīm atkal klauvēja.
— Mija, pie durvīm klauvē! — mājā atskanēja kāda balss.
— Jā, jel jā! — Mija atsaucās. — Durvis nav aizslēgtas. Tā bija vecmāmuļa, — viņa paskaidroja. — Iedomājies tikai, viņa vēl var parunāt.
Bailulis blenza uz priekšnama durvīm. Tās lēnām vērās vaļā, parādījās maza, melna sprauga. Bailulis iekliedzās un palīda zem paklāja.
— Mija, — vecmāmuļa uzsauca, — cik reižu tev esmu sacījusi, ka durvis jāatver, ja kāds klauvē. Un kādēļ tu esi salikusi paklājus pie durvīm? Un kādēļ tu man neļauj mierīgi nosnausties?
Tā bija briesmīgi veca un nikna vecmāmuļa, ģērbusies platā, baltā naktskreklā. Viņa pārgāja pāri istabai, atvēra ārdurvis un teica:
— Labvakar.
— Labvakar, — atbildēja bailuļa tēvs, — piedodiet, ka traucēju. Vai jūs neesat redzējusi manu dēlu, otro, skaitot no mazākā . . .
— Viņš atrodas zem dīvāna! — Mija atsaucās.
— Nāc vien ārā, — tētuks sacīja. — Es uz tevi nedusmojos.
— Ak tad šitā, zem dīvāna! Tā gan, — vecmāmuļa gurdi noteica. — Protams, ir
jauki, ja tevi apciemo mazbērni, un Mijiņa var ielūgt savus rotaļu biedrus. Bet es vēlētos, lai viņi rotaļājas dienā, nevis naktī.
— Man gauži žēl. Citureiz viņš ieradīsies priekšpusdienā, — bailuļa tēvs paskaidroja.
Bailulis izlīda no dīvāna apakšas. Viņš neskatījās uz Miju un ari uz viņas vecmāmuļu ne. Viņš devās tieši uz durvīm, ārā uz kāpnēm un tālāk tumsā.
Tētuks gāja viņam blakus, ne vārda neteikdams. Bailulis bija tā aizvainots, ka gandrīz vai raudāja.
— Tētuk. Šitā meitene … tu pat nenoģied, viņa teica.
— Nemūžam es tur vairs neiešu, — viņš pikti turpināja. — Viņa mani piemānīja. Viņa mānās! Viņa tik briesmīgi mānās, ka tieši nelabi kļūst!
— Es saprotu, — tētuks viņu mierināja. — Tas var būt briesmīgi nepatīkami.
Un tad viņi pārgāja mājās un apēda visu palikušo saldo ēdienu.