Reiz dzīvoja kāda Svilpaste, kas jūrā mazgāja savu lielo lupatu paklāju. Viņa to berza ar ziepēm un suku līdz pašai paklāja zilajai malai un nogaidīja ik devīto vilni, kas atban- goja tieši īstajā laikā, lai noskalotu ziepju putas.
Tad viņa mazgāja līdz nākamajai zilajai malai, un saule sildīja viņas muguru, un viņa iebrida ar tievajām kājām dzidrajā ūdenī un tikai berza un berza.
Bija liega un rāma vasaras diena, tieši kā radīta paklāju mazgāšanai. Lēnām un miegaini vēlās gāzmas, lai viņai palīdzētu, un ap Svilpastes sarkano cepurīti sanēja dažas kamenes, jo domāja, ka viņa ir puķe.
«Ko nu izliecieties,» Svilpaste drūmi domāja. «Es tomēr zinu, kā tas ir. Tāds miers vienmēr iestājas pirms katastrofas.»
Viņa bija nonākusi pie pēdējās zilās paklāja malas, ļāva, lai devītais vilnis to ap- šļāc, un tad ievilka visu paklāju jūrā izskalot.
Pakalniņš bija gluds un sārts zem ūdens, pa to šurp un turp dejoja saules mirguļi. Tie dejoja arī pāri Svilpastes kāju pirkstiem un visus desmit tos apzeltīja.
Svilpaste iegrima pārdomās. Varētu iegādāties jaunu cepurīti oranžā krāsā. Vai arī vecās cepurītes malas izrakstīt ar saules mir- guļiem. Varbūt ar zeltu? Bet nekustīgie zelta raksti, protams, nebūs tādi. Un, starp citu, kāda nozīme jaunai cepurei, ja gaidāmas briesmas? Bojā jau var aiziet arī ar veco cepuri …
Svilpaste izvilka krastā savu paklāju, izklāja to uz pakalniņa un pati īgni mīdījās pa to, lai notecētu ūdens.
Laiks bija neticami skaists, tīri nedabiski. Kaut kam jānotiek. Viņa to zina. Kaut kur aiz apvāršņa krājas kas tumšs un bries- % mīgs — tas pietūka, tas traucās šurp — straujāk un straujāk …
«Nevar pat zināt, kas tas ir,» Svilpaste sevī čukstēja. «Visa jūra kļūst melna, murd, saule satumst…»
Svilpastes sirds dauzījās, un pār muguru slīdēja saltas tirpas, viņa apsviedās apkārt, itin kā aiz muguras būtu ienaidnieks. Jūra vēl arvien tāpat zaigoja, un viņas ūdeņos dejoja saules mirguļi, veidodami rotaļīgus astoņniekus, vasaras vējš mierinoši noglāstīja Svilpastes purniņu.
Bet nav nemaz tik viegli nomierināt Svilp- asti, kuru pārņēmušas viņai pašai neizprotamas baismas.
Ar trīsošām ķepiņām viņa izplāja paklāju, lai tas izžūst, paķēra ziepes un suku un traucās uz mājām uzlikt tējas ūdeni. Pulksten piecos bija solījusies atnākt Lēnprāte.
Svilpastes māja bija liela un ne sevišķi skaista. Kāds, kurš gribējis tikt vaļā no vecām krāsu kārbām, māju no ārpuses bija nokrāsojis tumši zaļā, bet no iekšpuses brūnā krāsā. Svilpaste māju bez mēbelēm bija izīrējusi no kāda, kas bijis apgalvojis, ka viņas vecmāmiņa savā jaunībā parasti tur pavadījusi vasaras. Svilpaste bija gauži pieķērusies saviem radiem, un viņai šķita, ka jādzīvo šajā mājā, lai godātu vecmāmiņas piemiņu.
Pirmajā vakarā viņa bija sēdējusi uz kāpnēm un brīnījusies par vecmāmiņu, kas jaunībā laikam gan bijusi pavisam citāda. Nemaz nav saprotams, ka tāds, kas prot izjust dabas skaistumu, būtu varējis apmesties šajā liesajā, nejaukajā krastmalā. Neviena dārza, kur varētu palasīt ogas ievārījumiem. Neviena lapkoka, no kuriem varētu iznākt maza birzīte. Pat skats nebija pievilcīgs.
Svilpaste nopūtās un kā neziņā raudzījās uz zaļgano, krēslaino jūru, kuras bangas tvarstīja liedagu, cik tālu vien acs varēja saredzēt. Zaļa jūra, baltas smiltis un sarkanas aļģes. Ainava kā radīta katastrofai: neviena mierīga plankumiņa.
Vēlāk Svilpaste, protams, dabūja zināt, ka viss bijis pārpratums.
Gluži veltīgi viņa ievākusies šajā šausmīgajā mājā, kas atradās tik šausmīgā krastā. Viņas vecmāmiņa dzīvojusi citā mājā. Tā tas dzīvē dažkārt notiek.
Bet pa to laiku Svilpaste jau bija paguvusi visiem radiem aizrakstīt par jauno dzīves vietu un atzina, ka nebūtu pieklājīgi atkal pārvākties.
Radi sāktu domāt, ka viņa ir blandone.
Svilpaste tātad aizvēra aiz sevis durvis un mēģināja iekārtoties mājīgi. Viegli tas nebija. Griesti bija tik augsti, ka vienmēr atradās ēnā. Logi lieli un bargi, un nekādi mež- ģiņu aizkari nespēja tos vērst piemīlīgākus. Tie nebija logi, lai pa tiem skatītos ārā, bet gan no ārpuses iekšā — un Svilpastei tas nepatika.
Viņa pūlējās iekārtot mājīgus stūrīšus, bet tie neiznāca mājīgi. Sakārtotās mēbeles it kā pazuda. Krēsli meklēja patvērumu pie galda, dīvāns kā izbijies spiedās pie sienas, un spuldžu gaismas loki it kā pagaisa, tāpat kā tumšā mežā bailīgi pagaist kabatas spuldzītes gaisma.
Kā jau visām viņas dzimtas loceklēm, Svilpastei bija bezgala daudz dažādu nieciņu. Spogulīši un ģimenes fotogrāfijas samta vai gliemežvāku ietvaros, kaķēni un porcelāna murmuļi, salikti uz tamborētām sedziņām, skaisti zīdā vai sudrabā izrakstīti piemiņas vārdi, mazītiņas vāzītes un jauki ovāli tējas sildītāji — jā, visi tādi nieciņi, kas vērš dzīvi vieglāku, ne tik bīstamu un lielu.
Bet visas šīs skaistās, iemīļotās mantiņas šajā drūmajā mājā jūras krastmalā zaudēja savu piemīlību un jēgu. Svilpaste tās cilāja no galda uz sekreteru, no sekretera uz palodzi, taču nekur neatrada tām piemērotu vietu.
Tur nu atkal stāv šīs mantiņas. Tikpat samulsušās.
Svilpaste apstājās durvīs un, kā mierinājumu meklēdama, raudzījās uz mantiņām. Taču tās bija tikpat nevarīgas kā viņa pati. Viņa iegāja virtuvē un nolika uz mazgājamā galda ziepes un paklāju suku. Tad viņa iededzināja uguni zem tējas ūdens un uzlika uz galda smalkās tasītes ar apzeltītu malu. Viņa paņēma kūku trauku, veikli nopūta no tā malām drupačiņas un salika tajā kūkas, glāzētās virsū, lai iedvestu cieņu Lēnprātei.
Lēnprāte mēdza dzert tēju bez krējuma, tomēr Svilpaste uzlika uz galda vecmāmiņas sudraba gliemežveida krējumtrauku. Cukuru viņa iebēra mazā plīša groziņā, kura stīpiņa bija izrotāta ar pērlēm.
Kārtojot tējas galdu, viņa jutās pavisam mierīga un visas domas par katastrofu bija atvairītas.
Postā gan, ka šajā tuksnesīgajā nostūrī nevarēja sadabūt jaukas, gadījumam piemērotas puķes. Šīs te izskatījās kā sabozušies ceri, un to ziedi nemaz neharmonēja ar dzīvojamās istabas krāsu. Svilpaste īgni pagrūda vāzi un piegāja pie loga, lai vērotu Lēnprātes atnākšanu.
Tad viņa pēkšņi domāja: «Nē, nē! Es ne- raudzīšos pēc viņas. Gaidīšu, kamēr viņa pieklauvēs. Tad es žigli atvēršu, un mēs abas briesmīgi priecāsimies un tērzēsim, tērzēsim … Ja es raudzīšos pēc viņas, liedags man varbūt liksies tukšs līdz pašai bākai. Bet varbūt es ieraugu mazu punktiņu, kas tuvojas, — un man nepatīk, ja lietas tuvojas — tuvāk, nepielūdzami tuvāk… un vēl nepatīkamāk būtu, ja šis punktiņš piepeši samazinātos un vispār pagaistu…»
Svilpaste sāka trīsēt. «Kas ar mani notiek,» viņa domāja. «Man jāparunā ar Lēnprāti. Varbūt viņa nav tā, ar kuru es gribētu par to runāt, bet cita neviena man nav.»
Pie durvīm pieklauvēja. Svilpaste izbrāzās priekšnamā un jau sāka čalot, kad vēl nebija ne durvis atvērusi.
… un kas par skaistu laiku! — viņa jūsmoja. — Jūra, iedomājieties, jūra … tik zila, tik piemīlīga, neviena vilnīša! Kā jūs jūtaties? Ak, jūs izskatāties starojoša, tā jau es domāju… Bet vai zināt, ja tu cilvēks te !
dzīvo, un daba un viss … tik daudz kas kārtojams, vai nav tiesa?
«Svilpaste ir vairāk satraukta nekā parasti,» Lēnprāte nodomāja, novilkdama cimdus (jo viņa bija īsta dāma), bet skaļi viņa teica:
— Jums taisnība, Svilpastes kundze.
Viņas apsēdās pie tējas galda, un Svilpaste tā priecājās par sabiedrību, ka kļuva izklaidīga un aplēja galddrānu.
Lēnprāte jūsmoja par kūkām un cukurtrauku, un visu, ko redzēja, bet par puķēm neteica ne vārda. Nu, protams, Lēnprāte taču bija labi audzināta, un jebkurš varēja redzēt, ka šīs mežonīgās, neglītās puķes nesaderējās ar tējas servīzi.
Pēc brītiņa Svilpaste beidza kult savus tukšos salmus, un, tā kā Lēnprāte arī nekā neteica, pamazām iestājās dziļš klusums.
Pēkšņi uz galdauta izdzisa saules atblāzma. Lielos, bargos logus aizklāja mākoņi, un abas dāmas dzirdēja, ka pār jūru slīd vējš. Tāltālu, pagaidām kā čuksts.
— Redzēju, ka Svilpastes kundze mazgājusi paklāju, — Lēnprāte ieteicās.
— Jā, jūras ūdens ļoti labs paklājiem, — Svilpaste atbildēja. — Krāsas neizplūst, un pēcāk smaržo tik svaigi…
«Jāpanāk, lai Lēnprāte mani saprastu,» viņa domāja. «Lai kāds saprot, ka es baidos, un man var pateikt: «Skaidrs, ka tev ir bail, es to tik labi saprotu.» Vai arī: «Bet, mīļā, no kā tad tu baidies? Tik lieliska, rāma vasaras diena. Nudien nav ko baiļoties.»»
— Šīs kūkas es cepu pēc vecmāmiņas receptes, — Svilpaste atkal ierunājās. Un tad viņa pārliecās pāri tējas galdam un čukstēja:
— Šāds miers nav dabisks. Tas nozīmē, ka notiks kaut kas šausmīgs. Dārgā Lēnprāte, ticiet man, mēs ar savām kūkām un tēju, un mūsu paklājiem esam tik niecīgas pret visu nozīmīgo. Zināt, un tomēr šo nozīmīgo allaž apdraud nepielūdzamais …
— Ak, — Lēnprāte atteica un samulsa.
— Jā, jā, nepielūdzamais, — Svilpaste aši nobēra. — Tas, ko nevar pielūgt, ar ko nevar apspriesties, nevar saprast un neko nevar vaicāt. Tas, kas nāk tur aiz tumšā loga, no tālienes, tāltālu no jūras, un aug un aug, un ko pamana tikai tad, kad ir jau par vēlu. Vai jūs, Lēnprāte, to esat izjutusi? Sakiet, ka jel reizi esat to pārdzīvojusi! Mīļā, labā, jel sakiet!
Lēnprāte bija tumši pietvīkusi, grozīja cukurtrauku un nožēloja, ka atnākusi.
— Nu jā, atvasarā vējš reizēm ir diezgan brāzmains, — viņa beidzot ierunājās.
Svilpaste jutās vīlusies un klusēja. Lēnprāte brītiņu pagaidīja, tad nervozi atsāka.
— Piektdien es žāvēju veļu un, ticat vai neticat, man vajadzēja skriet līdz pat žogam, jo vējš bija aiznesis manu labāko spilven- drānu. Kādu mazgāšanas līdzekli jūs lietojat, Svilpastes kundze?
— Neatceros, — Svilpaste atbildēja, un piepeši viņu pārņēma briesmīgs nogurums, tāpēc ka Lēnprāte negribēja viņu saprast. — Vai vēlaties vēl kādu tasi tējas?
— Nē, tencinu, — Lēnprāte attrauca.
— Apciemojums bija patīkams. Baidos, ka man laiks pamazām posties uz mājām.
— Nu jā, es saprotu, — Svilpaste atbildēja.
Arā bija iestājusies tumsa, un jūra šalkdama sitās pret krastu.
Bija par agru aizdegt lampu, lai neparādītu, ka baidās, bet savukārt pārāk krēslains, lai justos patīkami. Lēnprātes plānais deguns bija vēl vairāk saraukts nekā parasti, varētu domāt, ka viņa nejutās labi. Bet Svilpaste nemaz necentās palīdzēt viņai tikt uz mājām. Viņa neteica ne vārda, tikai klusēja un lauzīja sīkās drumslās savas glazētās kūkas.
— Ir gan nepatīkami, — Lēnprāte domāja un nemanot paņēma savu somu no sekretera un iesita to padusē. Arā pieņēmās spēkā dienvidrietumu vējš.
— Jūs runājāt par vēju, — Svilpaste pēkšņi sacīja, — par vēju, kas aizpūš veļu. Bet es runāju par cikloniem, par taifūniem, mīļā Lēnprāte. Par ūdens virpuļiem, viesuļiem, taifūniem un smilšu vētrām . .. Par jūras bangām, kas aizskalo mājas . . . Bet visvairāk es runāju pati par sevi, lai gan saprotu, ka smalki tas nav. Es zinu, ka notiks nelaime. Domāju par to visu laiku. Pat mazgājot savu lupatu paklāju. Vai jūs to varat saprast? Vai kaut ko tādu esat izjutusi?
— Ieteicams lietot etiķi, — Lēnprāte teica un blenza uz savu tējas tasi. — Lupatu paklāji saglabā krāsu, ja skalojamam ūdenim pielej mazliet etiķa.
Svilpaste sadusmojās, un tas bija tik neparasti. Viņa juta, ka kaut kādi jāsakaitina Lēn-
prāte, un darīja tā, kā viņai iekrita prātā: rādīja uz neglīto žuburu vāzītē un sauca:
— Paraugieties! Tas ir tik skaists! Tik labi harmonē ar servīzi!
Arī Lēnprāte sadusmojās, jo no visa tā bija nogurusi, viņa pietrūkās kājās un brēca:
— Itin nemaz! Tas ir par lielu un kuplu un pārāk košs, tas nemaz neder pie tējas galda!
Abas dāmas ardievojās. Svilpaste aizslēdza durvis un atgriezās dzīvojamā istabā.
Viņa jutās bēdīga un vīlusies un atzina, ka viņas tējas ielūgums nav izdevies. Mazais zars stāvēja vāzītē uz tējas galda pelēks un dzeloņains, un kā piebārstīts ar tumši sarkaniem ziediņiem. Pēkšņi Svilpastei likās, ka nevis ziedi nesaskanēja ar servīzi, bet pati servīze nesaskanēja ne ar vienu pašu priekšmetu. Viņa pārcēla vāzi uz palodzi.
Visa jūra bija pārvērtusies. Tā bija pelēka, ar baltiem zobiem, kas nikni kodās krastmalā. Debesis bija iesarkanas un smagas.
Svilpaste joprojām ilgi stāvēja pie loga un klausījās, ka pieņemas vējš.
Tad atskanēja tālrunis.
— Vai Svilpastes kundze? — piesardzīgi vaicāja Lēnprātes balss.
— Protams, ka es, — Svilpaste atbildēja.
— Te cits neviens nedzīvo. Vai jūs labi pārgājāt mājās?
— Protams, protams, — Lēnprāte atbildēja.
— Liekas, ka atkal mazliet pieņemas vējš. — Brītiņu viņa klusēja, tad laipni bilda: — Klausieties, Svilpastes kundze! Tās šausmas, par kurām jūs runājāt. Vai tādas bieži notikušas?
— Nē, — Svilpaste atbildēja.
— Tātad tikai reizēm?
— Patiesībā nekad. Tā ir tikai tāda sajūta, — Svilpaste atbildēja.
— Ai, — Lēnprāte atteica. — Es gribēju pateikties par tēju. Un tātad ar jums nekas nav noticis?
— Nē. Pateicos, ka piezvanījāt. Ceru, ka kādreiz tiksimies, — Svilpaste atbildēja.
— Es tāpat, — Lēnprāte atteica un nolika klausuli.
Svilpaste brītiņu pasēdēja saldama un raudzījās uz tālruni.
«Drīz vien mani logi kļūs tumši,» viņa domāja. «Tos varētu aizklāt ar segām. Spoguļus varētu apgriezt pret sienu.» Taču viņa nedarīja nekā, tikai sēdēja un klausījās vēja auros dūmenī. Vējš auroja gluži kā pamests zvēriņš.
Mājas dienvidpusē bumbulītes dukurītis sitās pret sienu, bet Svilpaste neuzdrīkstējās iziet ārā dukurīti noņemt. Māja viegli drebēja no vēja šalkām, varēja dzirdēt, ka vētra atsjpērās un brāzās pāri dārzam.
Arā nogāzās kāds ķieģelis un atsitās pret pakalniņu. Svilpaste sarāvās un piecēlās. Viņa žigli iegāja guļamistabā. Bet tā bija par lielu, tur nevarēja justies droši. Pieliekamais, tas gan bija diezgan mazs, lai justos drošībā. Svilpaste paķēra segu un drāzās pa gaiteni, ar kāju atspēra pieliekamā durvis un tad durvis cieši aizvēra. Te vētra nebija tik stipri sadzirdama. Arī loga te nebija, tikai neliels vēdlodziņš. Tumsā viņa taustījās garām kartupeļu maisam un, ietinusies segā, piespiedās pie sienas zem plaukta, uz kura atradās ievārījumu burkas.
Pamazām viņas fantāzija iztēloja pati savu negaisu, daudz tumšāku un postošāku nekā to, kas drebināja māju. Gāzmas vērtās par lieliem, baltiem pūķiem, pie apvāršņa kā melns pīlārs no ūdens iznira rūcošs ūdens virpulis, spožs pīlārs, kas brāzās pret viņu, tuvāk, aizvien tuvāk …
Viņas pašas iztēlotais negaiss allaž bija pats briesmīgākais, tā jau tas vienmēr bijis. Un dziļi sevī Svilpaste mazliet lepojās ar savām katastrofām, kuras pieredzēja tikai viņa viena pati.
«Lēnprāte ir stulbene,» viņa domāja. «Muļķa sievišķis, kas nespēj domāt ne par ko citu kā tikai par tējas cepumiem un spilveniem. Viņa arī no puķēm nekā nesaprot. Tagad viņa sēž savās mājās un prāto, ka es nekad nekā neesmu piedzīvojusi. Es, kas ik dienas pieredzu pasaules bojā eju un tomēr joprojām apģērbjos, noģērbjos, ēdu un mazgāju traukus, un pieņemu viesus, it kā nekas nebūtu noticis.»
Svilpaste pastiepa uz priekšu purniņu, stingri palūkojās ārā tumsā un sacīja: «Es jums parādīšu.»
Ej nu sazini ko viņa ar to gribēja sacīt. Tad viņa palīda zem segas un ar ķepiņām aizspieda ausis.
Bet ārā pret pusnakti vētra pieņēmās, un pulksten vienos tās ātrums jau sasniedza 46 metrus sekundē.
Aptuveni ap pulksten diviem naktī vētra nogāza dūmeni. Viena tā puse nokrita ārpusē gar mājas sienu, bet otra iekrita pavardā. Pa jumta caurumu varēja saredzēt tumšās nakts debesis ar lieliem, slīdošiem mākoņiem. Un piepeši vētra ielauzās mājā, un aiz pavarda pelniem un plandošiem aizkariem, un galdautiem, un ģimenes fotogrāfijām, kas šāvās gar ausīm, nekā nevarēja saredzēt. Visas izbiedētās Svilpastes mantas dabūja dzīvību, tās čaukstēja, žvadzēja un klinkstēja, durvis aizsitās, un gleznas no sienas nokrita uz grīdas.
Dzīvojamās istabas vidū stāvēja Svilpaste, viņas kleita plandījās, un viņa mulsi domāja: «Tagad tas notiks. Tagad visam pienācis gals. Beidzot. Nu vairs ilgi nav jāgaida.»
Viņa paņēma tālruni, lai piezvanītu Lēn- prātei un pateiktu . . . nūjā, pateiktu kaut ko tādu, kas uz visiem laikiem satriektu Lēn- prāti. Pateiktu pavisam mierīgi un uzvaroši.
Bet telefona vads bija pārrauts.
Svilpaste nedzirdēja nekā cita kā tikai vētru un kārniņus birstam no jumta. Ja es uzkāptu bēniņos, tad jumts aizlidotu. Ja paslēptos pagrabā, visa māja pār mani sagrūtu. Un, lai nu kā tas būtu, tā tomēr notiks.
Viņa paķēra kādu porcelāna kaķīti un cieši piespieda to sev klāt. Tad vētra atrāva logu un pār grīdu bira stikli. Pār mahagoni mēbelēm šļāca lietus, un jaukā ģipša bumbulīte nogāzās no postamenta un sašķīda druskās.
Ar briesmīgu brīkšķi uz grīdas nokrita tēvoča lielā stikla lustra. Svilpaste dzirdēja, ka viņas mantas brēca un vaimanāja, sadauzītajā spogulī viņa uz mirkli saskatīja savu pašas purniņu un, nekā nedomādama, pietrau- cās pie loga un izlēca ārā.
Tur nu viņa sēdēja smiltīs. Juta, ka sejā sitas silts lietus, un ap viņu kā buras plandīja drēbes. Viņa cieši aizvēra acis un zināja, ka tagad atrodas pašu briesmu degpunktā, pilnīgi un bez palīdzības.
Vētra joprojām auroja, rāmi un neatlaidīgi. Taču visas bīstamās skaņas bija rimušas, viss, kas kauca, brikšķēja, brakšķēja un plīsa. Bīstamais nebija ne mājā, ne ārā.
Svilpaste piesardzīgi ieelpoja valgo aļģu smārdi un atvēra acis.
Tumsa vairs nebija tik melna, kāda tā bija dzīvojamā istabā.
Viņa redzēja gāzmas un bākas gaismu, kas lēnām slīdēja cauri naktij viņai garām, aiz- sojoja pār smilšu kāpām, izgaisa pie apvāršņa un tad atkal atgriezās, nerimtīgā aplī slīdēja šī rāmā gaisma un uzraudzīja vētru.
«Agrāk es nekad netiku bijusi naktī ārā,» Svilpaste prātoja, «ja to zinātu māmuļa . . .»
Viņa sāka rāpties pretī vējam uz liedaga pusi, lai pēc iespējas tiktu tālāk no murmuļa mājas. Ķepiņā viņa joprojām turēja kaķēnu, kuru aizsargājot pati nomierinājās. Nu viņa redzēja, ka visa jūra bija sakulta zilgani baltās putās. Vētra paķēra viļņu krēpes, un tās lidoja kā dūmi pār liedagu. Gaisā bija jūtama sāls garša.
Aiz viņas kaut kas plīsa, kaut kur mājā. Bet Svilpaste nepagrieza galvu. Viņa bija aizlīduši aiz kāda liela akmens un platām acīm raudzījās naktī. Viņai vairs nesala. Taču visdīvainākais, ka piepeši viņa jutās pavisam mierīga. Svilpastei tā bija neparasta izjūta, un tas bija tik patīkami. Un kādēļ lai viņa uztrauktos? Katastrofa jau beidzot pienākusi.
Pret rīta pusi vētra norima. Svilpaste to tikko manīja. Viņa sēdēja un prātoja pati par sevi, savām katastrofām, mēbelēm, kā lai visu atkal dabū savā vietā. Patiesībā nekas nebija noticis, vienīgi norauts dūmenis.
Taču sevī viņa juta, ka noticis pats svarīgākais viņas dzīvē. Viss ap viņu bija zvalstījies un apgriezies otrādi, un viņa nezināja, kā lai atkal visu dabū ierastās sliedēs.
Viņai likās, ka viņa — vecā Svilpaste izgaisusi, un nebija droša, vai pati vēlētos to atpakaļ. Bet ko iesākt ar visu to, kas agrākai Svilpastei bija piederējis?
Tas viss bija sadragāts, sasprādzis vai arī apbiris ar sodrējiem un samircis. Vai tiešām viņai mēnešiem ilgi būs jāsēž, jālīmē, jālāpa un j āmeklē pazudušās daļas …
Mazgāt un gludināt, un pārkrāsot, un bēdāties, ka tik viegli nevar visu salabot, un zināt, ka tomēr paliek robi un ka agrāk viss bijis smalkāks… Ak nē! Un pēc tam visu šo postu tāpat sakārtot tajā pašā drūmajā istabā un mēģināt sevi pārliecināt, ka istaba bijusi mājīga.
— Nē! — to es nedarīšu! — Svilpaste izsaucās un piecēlās, viņas kājas bija notirpušas. — Ja es visu mēģināšu izkārtot tādu, kāds tas bijis agrāk, tad arī pati atkal kļūšu tāda. Mani atkal pārņems bailes… Es to jūtu. Un tad cikloni zagsies man pakaļ un taifūni, taifūni. . .
Viņa pirmo reizi paraudzījās uz murmuļa māju. Tā stāvēja, kā stāvējusi. Viss saplīsušais atradās iekšā un gaidīja, lai viņa par to parūpētos.
Neviena īstena Svilpaste nebūtu pametusi vētras varā savas skaistās, mantotās mēbeles … «Mātē teiktu, ka ir taču tā saucamais pienākums,» Svilpaste sevī murmināja. Bija jau atausis rīts.
Apvārsnis austrumos gaidīja saullēktu. Pār jūru pūta biklas vēja brāzmas un slīdēja izklaidu mākoņi, kurus vētra bija pametusi. Garām aizdimdēja viegli pērkona grandi.
Laiks bija nemierīgs, un viļņi nezināja, kur dēties. Svilpaste šaubījās.
Un tad viņa ieraudzīja ūdens virpuli.
Tas it nemaz nebija līdzīgs Svilpastes melnajam spožajam ūdens pīlāram. Tas te bija īsts. Gaišs. Kā balta mākoņu vērpata, tas lejup griezās varenā spirālē un tur, kur ūdens cēlās no jūras augšup to sagaidīt, kļuva krīta balts.
Tas nerūca, tas netraucās. Tas bija pavisam kluss un lēnām virzījās pret krastu, un saullēktā rožaini sārtojās.
Virpulis bija neiedomājami augsts, bez trokšņa spēcīgi kā vilciņš ap savu asi griezdamies, tas nāca tuvāk un tuvāk . . .
Svilpaste nespēja pakustēties. Viņa stāvēja klusi, pagalam klusi, žņaudzīja porcelāna kaķēnu un domāja: «Ak mana skaistā, lieliskā katastrofa!»
Virpulis slīdēja pār liedagu netālu no Svilpastes. Baltais virpulis majestātiski aizslīdēja viņai garām, tagad tas bija smilšu pīlārs, ļoti rāmi tas pacēla murmuļa mājas jumtu un pazuda. Viņa redzēja savas mēbeles, kas uzšāvās augšup un izgaisa. Redzēja visas savas greznumlietiņas, kuras lidoja tieši uz debesīm: sedziņas un tējas sildītāji, un ģimenes fotogrāfijas, un vecmāmiņas krējuma trauks, un zīdā un sudrabā izrakstītie piemiņas vārdi — viss, viss, viss! Sajūsmināta viņa
domāja: «Ak, cik skaisti! Ko gan es, nabaga mazā Svilpaste, varu iesākt pret lielajiem dabas spēkiem. Ko es pēc visa tā varu salabot? Itin nenieka! Viss kā izslaucīts un iztīrīts!»
Virpulis svinīgi soļoja tālāk pār zemi, saplaka, salūza un izšķīda. Tas vairs nebija vajadzīgs.
Svilpaste dziļi ievilka elpu. «Nu es vairs nekad nebaiļošos,» viņa pati sev sacīja. «Tagad esmu pavisam brīva. Tagad esmu gatava uz visu.»
Viņa nolika kaķēnu uz kāda akmens. Nakts laikā viena tā auss bija nošķelta, un uz purniņa vīdēja eļļa. Tas piešķīra kaķēnam cita izteiksmi, mazliet viltīgu un uzpūtīgu.
Saule kāpa augstāk. Svilpaste gāja lejup pa slapjajām smiltīm. Tur gulēja viņas lupatu paldājs. Jūra to bija izrotājusi ar aļģēm un gliemežvākiem, un neviens paklājs nav tik pamatīgi izmazgāts. Svilpaste mazliet iesmējās. Viņa paņēma paklāju ar abām ķepām un vilka to līdzi gāzmās.
Viņa ienira lielā, zaļā bangā, apsēdās uz paklāja un burāja šņācošajās, baltajās putās, un tad atkal grima un grima, līdz nokļuva pašā dzelmes dziļumā.
Gāzma pēc gāzmas, caurspīdīgas un zaļas, šļāca viņai pāri, un tad Svilpaste atkal pacēlās augšup pret sauli un spļaudījās, un smējās, un klaigāja, un dejoja pa gāzmām ar savu paklāju.
Tik līksma viņa vēl nekad nebija jutusies savā mūžā.
Lēnprāte jau labu bridi bija Svilpasti saukusi, iekams tā viņu pamanīja.
— Kādas šausmas! Nabaga mīļā Svilp- astes kundze! — Lēnprāte brēca.
— Labrīt! — Svilpaste atteica un izvilka krastmalā savu paklāju. — Kā jums klājas?
— Esmu galīgi izmisusi! — Lēnprāte izsaucās. — Kāda nakts! Visu laiku es tikai par jums vien domāju. Un es to redzēju. Redzēju, kad tā atnāca. Tā nudien bija īstā katastrofa.
— Kā tad tā? — Svilpaste nevainīgi vaicāja.
— Jums bija taisnība, ak jā, taisnība, — Lēnprāte vaimanāja. — Jūs taču teicāt, ka notiks katastrofa. Iedomājieties, visas jūsu skaistās mantas! Visa skaistā māja! Augu nakti mēģināju telefonēt, es tā biju uztraukusies, bet vējš bija nogāzis vadus.
— Jūs nu gan esat laipna, — Svilpaste atteica un izgrieza ūdeni no savas cepurītes. — Bet tas nudien bija lieki. Jūs jau zināt — pie skalojamā ūdens tikai mazliet jāpielej etiķis, tad lupatu paklāja krāsas neplūk! Nemaz nav vajadzīgs uztraukties!
Un Svilpaste apsēdās smiltīs un smējās tā, ka acīs sariesās asaras.