Kādā ceturtdienā suņu dienu beigās lielajā lāmā, kas atradās pa labi no tēva šūpuļtīkla koka un bija pilna ar brūnu ūdeni, trollītis noķēra mazu pūķi.
Skaidrs, ka viņš nebija domājis ķert pūķi. Viņš tikai bija gribējis noķert dažus mazos kurkulēnus, kas šaudījās apkārt pa lāmas dūņām, lai pārbaudītu, vai viņi peldot kustina kājas un vai tiešām peld ačgārni. Bet, kad viņš pēkšņi pacēla gaisā stikla burku, tajā atradās kaut kas pavisam cits.
«Zvēru pie savas mūžīgās astes,» trollītis Mumins svinīgi čukstēja.
Viņš ar abām ķepiņām turēja burku un tikai blenza tajā.
Pūķis nebija lielāks par sērkociņu kastīti un, jauki kustinādams caurspīdīgos spārnus, kas bija tikpat skaisti veidoti kā zelta zivtiņas spuras, graciozi peldēja pa burku.
Taču neviena zelta zivtiņa nebija tā apzeltīta kā šis miniatūrais pūķis. Tas dzirkstīja zeltā, tas bija zeltaini grubuļains saules mirdzā,
tā galviņa bija gaiši zaļa un acis dzeltenas kā citrons. Ikvienai no sešām apzeltītajām kājiņām bija mazītiņa, zaļa ķepiņa, un astes galiņš zaļi vizēja. Pūķis bija brīnumains.
Trollītis Mumins uzlika burciņai vāciņu (ar gaisa caurumiņu) un piesardzīgi novietoja burciņu sūnās. Tad viņš apgūlās uz vēdera un aplūkoja pūķi tuvumā.
Pūķis piepeldēja pie stikla sienas un atvēra rīklīti, pilnu ar mazītiņiem, baltiem zobiņiem.
«Viņš ir pikts,» trollītis Mumins domāja. «Viņš ir pikts, lai gan briesmīgi maziņš. Ko man darīt, lai viņš mani iemīļotu … Un ko viņš ēd? Ko ēd pūķis!»
Noraizējies un satraukts viņš pacēla burku un sāka čāpot mājup, piesardzīgi, lai pūķis nepiesistos pie burkas stikla sienām. Viņš taču bija tik briesmīgi mazs un trausls.
«Es par tevi rūpēšos un tevi mīlēšu,» trol-
Utis Mumins čukstēja. «Nakti tu varēsi gulēt uz mana spilvena. Kad paaugsies un mani iemīlēsi, varēsi kopā ar mani peldēt jūrā …»
Trollīša Mumina tēvs noņēmās pa savu tabakas lauku. Protams, ka viņam var parādīt pūķi. Bet varbūt labāk ne. Pagaidām. Dažas dienas, kamēr pūķis pieradīs, viņš jāpatur savā istabiņā. Kā noslēpums, gaidot pašu jaukāko: kad to varēs parādīt Susuriņam.
Trollītis Mumins cieši piekļāva burku sev klāt un pēc iespējas vienaldzīgāk devās uz virtuves kāpnēm. Citi sēdēja kaut kur verandā.
Tieši, kad trollītis ielavījās mājā, mazā Mija pabāza galvu, viņa bija paslēpusies aiz ūdens mucas un ziņkāri sauca:
— Kas tev tur ir?
— Nekas, — trollītis Mumins atteica.
— Tā ir burka, — Mija ieteicās un pastiepa kaklu. — Ko tu tajā nes? Kādēļ tu to slēp?
Trollītis Mumins šāvās augšup pa kāpnēm un iedrāzās savā istabā. Viņš nolika burku uz galda, ūdens aši saskalojās, un pūķis bija ar spārniem aizklājis galvu un saritinājies kamoliņā. Tagad viņš lēnām izstiepās un atieza zobus.
-— Kaut kas tāds nekad vairs nenotiks, — trollītis Mumins apsolīja. — Piedod man, mīļais. — Viņš noskrūvēja burkas vāku, lai pūķis varētu palūkoties apkārt, un tad piegāja un aizbultēja durvis. No Mijas nekad nevarēja būt drošs.
Kad viņš atgriezās pie pūķa, tas bija izlīdis no burkas un sēdēja uz tās malas. Trollītis Mumins uzmanīgi pastiepa ķepiņu, lai pūķi noglāstītu.
Tad pūķis atvēra rīkli un izpūta nelielu dūmu mākonīti. Gluži kā liesma izšāvās un atkal pazuda sarkana mēle.
— Ai! — Trollītis Mumins izsaucās, jo bija apdedzinājies. Ne visai, bet tomēr.
Nu viņš vēl vairāk apbrīnoja pūķi.
— Vai tu dusmojies, ko? — viņš klusi vaicāja. — Vai tu esi briesmīgi baigs un Jauns, un negants, ko? Ak tu jaukais, mīļais, mazais kriksīt!
Pūķis šņāca.
Trollītis Mumins palīda pagultē un izvilka savu nakts kārbu. Tur atradās dažas mazliet sacietējušas pankūkas, pussviestmaizes un ābols. Trollītis visu to sagrieza mazos gabaliņos un nolika uz galda ap pūķi. Pūķis gabaliņus paoda, uzmeta trollītim nicinošu skatienu un piepeši neticami aši metās pret palodzi un uzbruka kādai treknai augusta mēneša mušai.
Muša beidza sīkt un sāka knirkšķēt. Pūķis bija iecirtis mušas pakausī savas mazās, zaļās ķepiņas un pūta mušai acīs dūmus.
Un tad baltie zobiņi noknakšķēja, rīklīte papletās, un augusta muša tajā pazuda. Pūķis rija un rija. Pēc tam nolaizījās, pakasīja sev aiz auss un ar vienu aci izsmejoši raudzījās uz trollīti.
— Tu nu gan vari! — trollītis Mumins izsaucās. — Ak tu mazais šņiku-šņaku!
Taja brīdi leja atskanēja Mumina māmuļās gongs, bija brokastlaiks.
— Tagad tu mani rātni pagaidi. Es būšu atpakaļ, cik vien ātri pagūšu, — trollītis Mumins sacīja.
Brīdi viņš pastāvēja un uzmeta pūķim, kas nemaz neizskatījās mīlīgs, ilgu pilnu skatienu. Tad čukstēja: «Mīļo draudziņ,» — aši notraucās lejup pa kāpnēm un iešāvās verandā.
Mija vēl nebija iebāzusi karoti biezputrā, kad jau uzņēma valodu:
— Dažs labs mēdz glabāt noslēpumus zināmās burkās.
— Turi muti, — trollītis Mumins atcirta.
— Varētu pat domāt, — Mija atsāka, — ka dažs labs uzglabā dēles, ķirmjus un varbūt pat lielus simtkājus, kas vienā minūtē pavairojas simtkārtīgi.
— Māmiņ, — trollītis Mumins ieteicās.
— Tu zini, ka es ilgojos pēc maza dzīvnieciņa, kas man pieķertos, un kāpēc tas …
— Tas — kas — bas — mas, — Mija izsaucās un burbuļoja glāzē pienu.
— Ko? — ievaicājās tēvs un pacēla acis no laikraksta.
— Trollītis Mumins atradis jaunu dzīvnieku. Vai viņš kož? — māmuļa vaicāja.
— Viņš ir pārāk mazs, lai iekostu tā, ka sajūt, — dēls nomurmināja.
— Un vai viņš drīz izaugs lielāks? — bum- bulīte vaicāja. — Kad mēs viņu redzēsim? Vai viņš prot runāt?
Trollītis Mumins nekā neatbildēja. Tagad viss bija sabojāts. Patiesībā vajadzētu būt tā: vispirms tev ir noslēpums, un tad tu sagādā pārsteigumu.
Bet, ja nu tu dzīvo ģimenē, tad nenotiek ne viens, ne otrs. Tad viņi jau zina visu no paša sākuma, un tad nekas tev nevar sagādāt prieku.
— Kad būšu paēdis, esmu nodomājis aiziet lejā pie upes, — trollītis Mumins teica rāmi un nicinoši. Nicinoši kā pūķis. — Tu, māmiņ, piesaki, lai viņi neiet manā istabā. Par sekām es neatbildu.
— Labi, — māmuļa atteica un paraudzījās uz Miju. — Neviena dzīva radība nedrīkst ieiet tavā istabā.
Trollītis Mumins cienīgi apēda savu biezputru.
Tad viņš cauri dārzam devās uz tiltu.
Susuriņš sēdēja ārā pie telts un krāsoja korķa pludiņu. Trollītis Mumins paraudzījās uz Susuriņu un no jauna juta prieku par savu pūķi.
— Ai-ai-ai, nav viegli būt ģimenes cilvēkam, — viņš teica.
Susuriņš sēkdams piekrita, bet neizņēma no mutes pīpi. Brīdi viņi sēdēja draudzīgā un vīrišķīgā noskaņā.
— Ak tā, par itin neko, — trollītis Mumins piepeši ierunājās. — Vai tu kādreiz savos ceļojumos esi saticis pūķi?
— Tu taču negribi teikt salamandras, odzes vai krokodilus? — pēc ilga klusuma Susuriņš atvaicāja. — Tu, protams, domāji par pūķi. Nē. Tādu vairs nav.
— Varbūt, — trollītis Mumins lēnītiņām ierunājās, — varbūt kāds vēl palicis un sēž noķerts burkā.
Susuriņš pacēla acis un skadri raudzījās, viņš pamanīja, ka trollītis aiz sajūsmas un uztraukuma vai plīst. Tad viņš noraidoši bilda:
— Es tam neticu.
— Iespējams, ka viņš nav lielāks par sērkociņu kastīti un spļauj uguni, — trollītis Mumins stāstīja un nožāvājās.
— Tas nav iespējams, — Susuriņš atteica, jo zināja, kā jāsagatavo pārsteigums.
Viņa draugs paraudzījās gaisā un sacīja:
— Tīra zelta pūķis ar mazītiņām, zaļām ķepiņām, kurš varbūt kļūs briesmīgi pade
vīgs un sekos man it visur . . . Un tad viņš pietrūkās kājās un sauca:
— Es tādu esmu atradis! Esmu atradis sev mazu pūķīti!
Kamēr viņi soļoja mājup, Susuriņu pārņēma gan šaubas, gan pārsteigums, gan apbrīna. Viņš bija galīgi samulsis.
Viņi uzkāpa augšā, piesardzīgi atvēra durvis un iegāja istabā.
Ūdens burka joprojām stāvēja uz galda, bet pūķis bija pazudis. Trollītis Mumins meklēja pagultē, aiz kumodes, viņš rāpās itin visur, meklēja un sauca:
— Mīļo draudziņ … mīļais huti-huti,huti, mans jaukais zelta gabaliņ …
— Skat, tur viņš sēž uz aizkariem! — Susuriņš parādīja.
Pūķis tiešām sēdēja uz aizkariem pie pašiem griestiem.
— Kā gan viņš tur nokļuvis, — trollītis Mumins bailīgi izsaucās. — Padomā, ja nu viņš nokrīt lejā . . . Paliec klusu. Pagaidi. .. Nesaki ne vārda…
Viņš norāva gultas drānas un izklāja tās pie loga uz grīdas, tad paņēma murmuļa veco tauriņu tīklu un turēja to pūķim pie deguna.
— Hoplā! — viņš čukstēja. — Puki-ruki- muki… kusties lēnītiņām, pavisam lēnīti- ņām…
— Tu viņu aizbiedēsi, — Susuriņš ierunājās.
Pūķis atplēta rīkli un šņāca. Tad ietrieca zobus tauriņu tīklā un sāka rūkt kā mazs motors.
Pēc tam pēkšņi sāka lidot pa istabu gar pašiem griestiem.
— Viņš lido! Viņš lido! — Trollītis Mumins kliedza. — Mans pūķis lido!
— Nu, protams, — Susuriņš bilda. — Nelēkā tā. Stāvi rāmi.
Pūķis apstājās griestiem tieši pret pašu vidu, viņa spārni vibrēja ātri — kā nakts tauriņa spārni. Tad viņš aši nolaidās zemāk, iekoda trollītim ausī, tas iekliedzās, bet pūķis uzmetās uz Susuriņa pleca.
Viņš piekļāvās cieši pie Susuriņa auss un, aizvēris acis, sāka murrāt.
— Šitāds resgalis, — Susuriņš pārsteigts noteica. —■ Viņš ir gluži karsts. Ko viņš dara?
— Viņš mīl tevi, — trollītis Mumins atbildēja.
Pēcpusdienā no sava apciemojuma pie Mijas vecmāmiņas atgriezās Snorkes jaunkundze un, protams, tūlīt dabūja zināt, ka trollītis Mumins atradis pūķi.
Tas sēdēja uz kafijas galda blakus Susuriņa tasei un laizīja ķepiņas. Viņš itin visus, izņemot Susuriņu, bija sakodis un ikreiz, ja saniknojās, kaut kur iededzināja caurumu.
— Briesmīgi jauks! — Snorkes jaunkundze teica. — Kā viņu sauc?
— Nekāda īpaša vārda viņam nav. Tas ir tikai pūķis, — trollītis Mumins nomurmināja.
Piesardzīgi viņš pavirzīja savu ķepiņu pa galdautu, kamēr tā pieskārās pie vienas no mazajām, zeltītajām kājiņām. Sviks, pūķis pacēlās gaisā un šņāca, un izspļāva nelielu dūmu mākonīti.
— Vai, cik mīļš! — Snorkes jaunkundze izsaucās.
Pūķis pievirzījās vēl tuvāk SusuriņarA un paoda viņa pīpi. Tur, kur pūķis bija sēdējis, galdautā palika apaļš, brūns caurums.
— Nez vai viņš var izdedzināt arī vaska drānu, — Mumina māmiņa ieteicās.
— Skaidrs, ka var, — mazā Mija paskaidroja. —- Ja viņš mazliet paaugsies, tad nodedzinās visu māju. Gan jūs redzēsiet!
Viņa paķēra kūkas gabaliņu, un pūķis tūdaļ kā maza zelta fūrija metās viņai virsū un iekoda ķepiņā.
— Ak tu velns! — Mija izsaucās un pavicināja servjeti pret pūķi.
— Ja tu tā runāsi, tad netiksi debesīs, — bumbulīte uz vietas aizrādīja, bet trollītis Mumins viņu pārtrauca un nikni sauca:
— Pūķis nav vainīgs! Viņš domāja, ka tu gribēji apēst mušu, kas sēdēja uz kūkas.
— Liecies mierā ar savu pūķi! — Mija atcirta, jo kodums tiešām sāpēja. — Starp citu, viņš nemaz nav tavs, viņš ir Susuriņa, jo pieķeras tam.
Kādu brīdi valdīja klusums.
— Par ko bērni ķīvējas? — vaicāja Susuriņš un piecēlās. — Pēc pāris stundām būs zināms, kas ir pūķa saimnieks. Nu, taisies prom! Laidies pie sava saimnieka!
Bet pūķis, kas bija nometies uz Susuriņa pleca, cieši pieķērās ar visām sešām ķepi-
ņām un sīca gluži kā šujmašīna, Susuriņš paņēma pūķi saujā un pabāza to zem kafijas sildītāja.
Tad viņš atvēra stikla durvis un izgāja ārā dārzā.
— Viņš taču nosmaks, — trollis Mumins sacīja un mazliet pacēla uz augšu sildītāju. Pūķis zibensātrumā izšāvās ārā, pielaidās pie loga un, atspiedis ķepiņas pret rūtīm, raudzījās pa logu pēc Susuriņa. Pēc laiciņa pūķītis sāka dīkt, un viņa zeltainā krāsa kļuva pelēka līdz pašam astes galiņam.
— Pūķi jau aptuveni pirms septiņdesmit gadiem izzuduši no cilvēku apziņas, — piepeši ierunājās tēvs. — Es izlasīju Konversācijas vārdnīcā, ka visilgāk uzglabājusies emocionālā suga ar stipru dedzināšanas spēju. Tā esot aplam ietiepīga un nekad nemainot savus uzskatus.
— Paldies par kafiju, — trollītis Mumins teica un piecēlās. — Es iešu uz savu istabu.
— Mīlulīt, vai tavs pūķis paliks verandā? — vaicāja māmuļa. — Jeb vai tu ņemsi viņu sev līdzi?
Trollītis Mumins neatbildēja.
Viņš piegāja un atvēra durvis. Telpā no- zibsnīja, kad pūķis izlaidās ārā, un Snorkes jaunkundze izsaucās:
— Ai! Tu viņu vairs nemūžam nenoķersi! Kādēļ viņš izturējās šitā? Es pat lāgā viņu nepaguvu apskatīt.
— Vari aiziet pie Susuriņa un pūķi pavē
rot. Viņš sēž uz Susuriņa pleca, — trollītis Mumins sirdīgi atbildēja.
— Manu mīlulīt! Mans mazais trollīti, — māmuļa sērīgi noteica.
Susuriņš vēl lāgā nebija izvilcis savu makšķeri, kad pūķis pietraucās un apsēdās uz viņa ceļgaliem. Viņš locīties locījās aiz prieka, ka atradis Susuriņu.
— Drīz uzlēks mēness, — Susuriņš teica un pagrūda ķiparu. — Tiš! Taisies, ka tiec! Laidies uz mājām!
Bet viņš jau zināja, ka nekas neiznāks. Pūķis nekad vairs viņu nepametīs. Un, ciktāl
Susuriņš varēja atminēties, tad pūķis dzīvoja simts gadu.
Susuriņš noraizējies lūkojās uz mazo, spīdīgo radībiņu, kas visādi nopūlējās, lai viņam izpatiktu.
— Protams, ka tu esi skaists, — viņš teica. — Protams, būtu jauki tevi paturēt. Bet saproti taču, trollītis Mumins . . .
Pūķis nožāvājās. Viņš uzlaidās uz Susuriņa cepures un ieritinājās cepures skrandainajā malā atdusēties. Susuriņš nopūtās un meta auklu upē. Jaunais pludiņš zaigoja straumē spīdīgs un dzidri sarkans. Viņš zināja, ka trol- lītim Muminam šodien nebūs nekādas patikas makšķerēt. Kaut piķis parāvis visu šo negalu …
Stundas aizritēja.
Mazais pūķis aizlaidās un noķēra dažas mušas, pēc tam atkal atgriezās uz cepures gulēt. Susuriņš izvilka piecas raudas un • vienu zuti, kuru tūlīt aizsvieda atpakaļ, jo tas neganti locījās.
Pievakarē pa straumi slīdēja laiva. Tajā sēdēja kāds jauns murmulis un-airēja.
— Vai ķeras? — viņš vaicāja.
— Tā puslīdz, — Susuriņš atbildēja. — Vai tālu braukdams?
— Nu tā, tak jau kādu gabaliņu, — murmulis bilda.
— Padod šurp tīkliņu, tad dabūsi mazliet zivis. Ievīsti tās slapjā avīžu papīrā un vēlāk izcep uz karstām oglēm. Tad zivis garšos labi, — Susuriņš pamācīja.
— Un ko tu par to vēlies? — murmulis vaicāja, jo nebija radis par velti saņemt dāvanas.
Susuriņš pasmējās un noņēma cepuri, uz kuras gulēja pūķītis.
— Tagad — paklausies, — viņš teica. — Aizbrauc, cik tālu vien vari, un tad palaid to tur vaļā kādā jaukā vietā, kur ir daudz mušu. Cepuri saloki, lai tā izskatās kā ligzda, vislabāk zem kāda krūma, tad pūķim būs miers.
— Vai tas ir pūķis? Vai viņš kož? Cik bieži viņš jābaro? — murmulis aizdomu pilns vaicāja.
Susuriņš iegāja teltī un iznāca ārā, nesdams savu kafijas kannu. Viņš tajā ielika dažus zāļu kumšķus, tad piesardzīgi ielaida kannā pūķi un uzlika virsū vāku. Pēc tam teica:
— Iebāz pa kannas snīpi mušas un ielej mazliet ūdeni. Neuztraucies, ja kanna kļūst karsta. .Un tas tad būtu viss. Pēc pāris dienām, dari, kā tev sacīju.
— Tas nemaz nav tik niecīgs darbs par piecām raudām, — murmulis īgni atrūca un parāva tuvāk tīkliņu. Laiva sāka slīdēt pa straumi lejup.
— Neaizmirsti, ko teicu par cepuri. Pūķis gauži iemīļojis manu cepuri! — Susuriņš sauca.
— Jā jau, jā! — murmulis atbildēja un pazuda strauta līkumā.
«Viņam būs gana ko noņemties. Un to viņš pelnījis,» Susuriņš sevī nodomāja.
Trollītis Mumins ieradās tikai pēc saulrieta.
— Sveiks! — Susuriņš sauca.
— Sveiks, sveiks, — trollītis Mumins atbildēja. — Vai dabūji zivis?
— Maķenīt, — Susuriņš atbildēja. — Vai neatsēdīsies?
— Nēē, gāju tikai garām, — trollītis Mumins murmināja.
Iestājās klusums. Bet tas nebija parastais klusums, tas bija savāds, nomācošs. Beidzot trollītis Mumins vaicāja it kā pats sev:
— Vai viņš tumsā mirdz?
— Kas tad?
— Nu, skaidrs, ka pūķis. Manuprāt, būtu jauki izdibināt, yai šitāds knēvelis tumsā mirdz.
— To nudien nezinu, — Susuriņš atbildēja. —• Aizej mājās un paskaties.
— Es taču viņu izlaidu ārā! — trollītis Mumins izsaucās. — Vai tad viņš neatlaidās pie tevis?
— Nē, kur nu! — Susuriņš atteica un aizsmēķēja pīpi. — Šitādi mazi pūķēni dara, kas viņiem ienāk prātā. Gan šitā, gan tā, un, ja tie pamana kādu' treknu mušu, tad aizmirst visu, par ko domājuši un jūsmojuši. Redzi, tā tas ir ar pūķiem. Uz viņiem nemaz nevar paļauties.
Trollītis Mumins ilgu laiku klusēja. Tad apsēdās zālē un sacīja:
— Laikam tev būs taisnība. Un labi vien, ka viņš aizlaidies. Jā. Varbūt tas ir vispareizākais^ Nu paklausies. Tev taču jauns pludiņš! Ūdenī skaisti izskatās. Sarkans.
— Jā, sarkans, — Susuriņš atbildēja. — Es tev arī iztaisīšu tādu pašu. Rītdien tu taču nāksi makšķerēt?
— Skaidrs, — trollītis Mumins atbildēja. — Pats par sevi saprotams.