Reiz dzīvoja kāds murmulis, kas strādāja izpriecu laukumā, taču ne vienmēr tas nozīmē, ka tur briesmīgi jautri. Viņš izknieba caurumiņus biļetēm, lai apmeklētāji varētu papriecāties tikai vienu reizi, un šāda nodarbība var padarīt skumju, ja viņam ar to jānoņemas visu mūžu.
Murmulis knieba un knieba un sapņoja, ko viņš darīs, kad beidzot aizies pensijā.
Ja gadījumā kāds nezina, kas tas( ir — aiziet pensijā — tas nozīmē, ka cilvēks, kas kļuvis pietiekami vecs, vienā mierā var darīt tieši to, uz ko viņam nesas prāts. Vismaz murmuļa radinieki to tā bija izskaidrojuši.
Murmulim bija briesmīgi daudz radu, vesela varza lielu, trokšņainu un pļāpīgu murmuļu, kas sita cits citam uz pleca un dārdoši skaļi smējās.
Tiem visiem kopīgi piederēja izpriecu laukums, un, starp citu, viņi pūta taures vai svaidīja veserus, stāstīja jocīgus notikumus un vispār biedēja ļaudis.
Tomēr nekā ļauna ar to viņi nedomāja.
Murmulim pašam nepiederēja itin nekas, jo viņš bija no sānu līnijas, proti, tikai attāls radinieks, un, tā kā viņš nekad neprata atteikt un spuroties pretī, tad viņam vajadzēja pieskatīt bērnus, griezt karuseli un, galvenais, kontrolēt biļetes.
— Tu esi vientuļš, un tev nav nekā, ko darīt, — laipni mēdza teikt citi murmuļi. — Tāpēc tev tikai nāks par labu mazliet palīdzēt un būt kopā ar citiem.
— Bet es nekad neesmu vientuļš, — murmulis mēģināja paskaidrot. — Es nepagūstu. Ir tik daudzi, kas mani grib sapurināt. Piedodiet, bet es tik labprāt gribētu…
— Būs jau labi, — radinieki teica un papli- ķēja viņa plecu. — Tā tam arīdzan jābūt. Nekāda vientulība, allaž rosība.
Murmulis turpināja kniebt biļetes un sap-
ņoja par brīnumaino, kluso vientulību, cerēdams, ka ļoti drīz kļūs vecs.
Karuselis griezās riņķī, un taures skanēja, un delveri un cirslīši, un murmuļi ik vakaru klaigāja uz Kalnlejas sliežu ceļa. Milzis Ed- vards laimēja pirmo godalgu par porcelāna dauzīšanu, un ap sapņaino, skumjo murmuli ļautiņi dejoja un klaigāja, un smējās, un ķildojās, un ēda, un dzēra, un murmulis pamazām sāka baidīties no visiem, kas līksmoja un sacēla traci.
Viņš gulēja mazo murmulīšu istabā, kas bija gaiša un jauka dienas laikā, bet naktīs, kad mazuļi pamodās un brēca, viņš tos mierināja, spēlēdams leijerkasti.
Turklāt viņš it visur pielika roku un palīdzēja, kā jau pienākas mājā, kas pārpilna ar murmuļiem, un visu dienu līdz vēlam vakaram ap viņu drūzmējās murmuļi, visi labā omā, un stāstīja, ko viņi domā un kas viņiem patīk, un ko viņi dara vai iecerējuši darīt. Nekad tie viņam nedeva laika atbildei.
— Vai es drīz būšu vecs? — murmulis reiz pie pusdienas galda vaicāja.
— Vecs? Tu? — viņa tēvocis līksmi izsaucās. — Kur nu! Tikai sapurinies, cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš jūtas!
— Bet es jūtos šausmīgi vecs, — murmulis cerību pilns teica.
— Blēņas, — tēvocis atcirta. — Šovakar taisīsim uguņošanu, lai sevi uzmundrinātu, un ragu orķestris spēlēs līdz saullēktam.
Bet no uguņošanas nekas neiznāca, sāka līt lietus, lija visu nakti un nākamo dienu, un visu nedēļu.
Taisnību sakot, lietus lija veselas astoņas nedēļas bez pārtraukuma, kaut ko tādu neviens nekad nebija pieredzējis.
Izpriecu laukums novīta kā puķe un zaudēja krāsu. Tas saplaka, nobālēja, sarūsēja, saruka — un, tā kā tas bija celts uz smiltīm, tad pamazām viss sāka slīdēt un jukt.
Kalnlejas sliežu ceļš nopūzdamies apstājās, un karuselis griezās un griezās lielajās, pelēkajās pančkās un, klusi klinkstēdams, sāka slīdēt jaunajās lietus urgās. Visi mazuļi — knēveļi un ķipari, un cirslīši, un bumbulītes, un kā nu tos visus sauc, piespieda purniņus pie rūtīm un raudzījās, kā lietavas aizskaloja jūliju un krāsas, un mūziku.
Spoguļzāles saplīsa miljonos slapju lausku, un pāri tīrumiem aizslīdēja izmirkušās burvju mājas gaiši sārtās papīra rozes. Visā novadā skanēja mazuļu vaimanas.
Viņu tēvus un māmuļas pārņēma izmisums, jo mazuļiem vairs nebija ko darīt un viņi tikai sērot sēroja par zaudēto izpriecas laukumu.
Kokos saplaka karodziņi un tukšie baloni, jautrā māja bija dubļu pilna, un trejgalvainais krokodils devās uz jūru. Divas galvas viņš pameta, jo tās, izrādījās, bijušas pielīmētas.
Murmulēni par visu to gauži priecājās. Viņi stāvēja pie loga, smējās, rādīja ar pirkstiem, cits citu iedunckāja un sauca:
— Skaties! Tur aizslīd Arābijas Noslēpumu aizkars! Tur aizslīd dejas grīda! Tur plīvo Svilpastes šausmu mājas jumta piecas ādas lupatas! Vai tas nav lieliski!
Viņi nolēma ierīkot slidotavu, protams, kad ūdens būs sasalis, un mierināja murmuli, ka arī slidotavā viņš varēšot kontrolēt biļetes.
— Nē, — murmulis piepeši atcirta. — Nē, nē, nē! Es negribu. Es gribu kļūt pensionārs. Gribu darīt to, kas man tīk, un būt pilnīgi vientuļš kaut kur, kur valda klusums.
— Bet mīļais, vai tiešām tā ir tava nopietnība? — murmuļa brāļadēls vaicāja ārkārtīgi pārsteigts.
— Jā, vārds vārdā, — murmulis atbildēja.
— Bet kāpēc tu to neteici agrāk? — radinieki vaicāja. — Mēs domājām, ka tev ir jautri.
— Es neuzdrīkstējos, — murmulis- viņiem atbildēja.
Tad viņi atkal sāka smieties un atzina, cik tas briesmīgi jocīgi, ka murmulis visu mūžu darījis to, kas viņam nepatīk tikai tāpēc, ka nav varējis atteikties.
— Nu, uz ko tad tev nesas prāts? — uzmundrinoši vaicāja viņa mātesmāsa.
— Es gribu darināt leļļu skapi, — murmulis čukstēja. — Skaistāko leļļu skapi pasaulē, ar daudziem stāviem. Māju ar daudzām istabām — nopietnām, tukšām un klusām istabām.
Tad murmuļi smējās locīdamies un vēderus turēdami. Viņi piegrūda cits citam pie sāniem un sauca: — Leļļu skapi! Vai dzirdat!
Viņš teica leļļu skapi! — Un viņi aiz smiekliem pat apraudājās un sacīja: «Mīļais, dari tieši to, kas tev patīk! Mēs tev atdosim vecmāmuļas veco parku, tagad tur laikam būs kluss kā kapā. Tur tu varēsi noņemties un darīt visu, kas tev tīk. Labas sekmes, un lai tev būtu jautri!
— Tencinu, — murmulis atbildēja un satrūkās. — Zinu, ka jūs vienmēr esat domājuši par mani labi.
Sapnis par leļļu skapi ar klusajām, skaistajām istabām izgaisa, murmuļi ar saviem smiekliem to bija iznīcinājuši. Bet īstenībā tā nebija viņu vainu. Viņi nudien justos apbēdināti, ja kāds teiktu, ka viņi murmulim kaut ko sagrāvuši. Ir taču šausmīgi bīstami stāstīt par saviem slepenajiem sapņiem mazliet par agru.
Murmulis gāja uz tēvamātes veco parku, kas tagad piederēja viņam. Atslēgu viņš nesa sev līdzi.
Parks bija slēgts kopš tās dienas, kad tēvamāte ar uguņošanu bija nodedzinājusi māju un ar visu ģimeni no turienes aizvākusies.
Tas bija noticis kopš senām dienām, un murmulim bija mazliet pagrūti atrast ceļu.
Mežs bija kļuvis biezs, un ceļi gulēja zem ūdens. Kamēr viņš tā soļoja, lietus norima tikpat pēkšņi, kā bija uznācis pirms astoņām nedēļām. Bet murmulis to nemanīja. Viņu nodarbināja sēras par zaudēto sapni: nu viņš vairs nevar darināt leļļu skapi.
Tad viņš starp kokiem pamanīja mūri. Vietvietām tas bija sagāzies, tomēr vēl ar-
vien ļoti augsts. Režģu vārti sarūsējuši, un grūti bija tos atslēgt.
Murmulis iegāja parkā un aizslēdza aiz sevis vārtus. Pēkšņi viņš bija aizmirsis leļļu skapi. Pirmo reizi mūžā viņš bija atvēris sava paša durvis un tās aiz sevis aizslēdzis. Viņš bija mājās. Viņš vairs nedzīvoja pie citiem.
Lietus mākoņi pamazām pašķīrās, un parādījās saule. Slapjais parks ap murmuli garoja un zaigoja. Tas bija zaļš un bezrūpīgs. Briesmīgi ilgi to neviens nebija kopis un apgriezis kokus. Koku zari slīga līdz pašai zemei, un krūmāji pārgalvīgi kāpa augšup līdz koku galotnēm, un visapkārt krustām šķērsām burbuļoja strautiņi, kurus savā laikā vecmāmuļa bija likusi izrakt. Nu tie vairs nerūpējās par apūdeņošanu, bet tikai paši par sevi, taču daudzi mazie tiltiņi vēl turējās, lai gan ceļi jau sen aizauguši.
Murmulis metās šajā zaļajā, vēlīgajā klu-
sumā, ievīstījās tajā, kūleņoja pa to un jutās jaunāks nekā jebkad agrāk.
«Ai, cik jauki beidzot būt vecam un pensionētam,» viņš domāja. «Ai, cik ļoti es mīlu savus radiņus! Un nu man vairs par tiem nav jādomā.»
Viņš brida pa augsto, spīdīgo zāli, viņš apskāva kokus un beidzot aizmiga kādā saulainā mauriņā parka vidū. Tur agrāk bija atradusies vecmāmuļas māja. Tagad lielā uguņošana bija beigusies. Nu te bija izauguši jauni koki, un tieši vecmāmuļas guļamistabas vietā auga varens mežrožu krūms ar tūkstošiem sārtu paaugļu.
Iestājās nakts ar daudzām lielām zvaigznēm, un murmulis joprojām mīlēja savu parku. Tas bija liels un noslēpumains, tajā varēja apmaldīties, taču tas nekā nenozīmēja, jo visu laiku tu tomēr esi savās mājās.
Murmulis klaiņāja un klaiņāja.
Viņš atrada tēvamātes veco augļu dārzu, kur juku jukām bija sakrituši āboli un bumbieri, un vienu mirkli murmulis iedomājās: «Žēl gan. Es pat pusi nevarēšu apēst. Vajadzētu …» Un tad, vientulības un klusuma apburts, viņš aizmirsa, ko bija domājis.
Viņam piederēja mēness mirdzums starp koku stumbriem, viņš iemīlējās skaistajos kokos, viņš vija vainagus no koku lapām un greznoja ar tiem savu galvu, un pirmajā naktī tikko uzdrīkstējās aizmigt.
Rītā iešķindējās vecais zvans, kas joprojām karājās pie režģu vārtiem. Murmulis kļuva nemierīgs. Tur ārā kāds bija un gribēja
tikt iekšā, laikam kaut ko no viņa vēlējās. Piesardzīgi viņš līda pa krūmiem gar mūri un izturējās gauži klusi. Viņš pastiepa kaklu un ieraudzīja gluži mazītiņu cirslīti, kas stāvēja aiz vārtiem un gaidīja.
— Ej prom! — murmulis izbijies kliedza. — Te ir privātīpašums. Te dzīvoju es.
— To es zinu, — cirslītis atbildēja. — Mani sūta murmuļi, atnesu tev pusdienas.
— Ak tāā, laipni gan, — murmulis pārsteigts izsaucās. Viņš atslēdza vārtus un pa spraugu paņēma pretī grozu. Tad viņš vārtus atkal aizslēdza. Cirslītis palika stāvam un raudzījās parkā, laiciņu valdīja klusums.
— Un kā tu vispār jūties? — murmulis nepacietīgi vaicāja. Viņš stāvēja, mīdījās — un ilgojās atgriezties parkā.
— Nelāgi, — cirslītis vaļsirdīgi atbildēja. — Mēs visi jūtamies nelāgi. Mēs, kas esam maziņi. Mums vairs nav izpriecu laukuma. Mēs tikai sērojam.
— Ak vai, — murmulis bilda un raudzījās zemē. Viņš nevēlējās, ka viņu piespiež domāt par kaut ko skumīgu, tomēr bija paradis allaž paklausīt un tāpēc nevarēja aiziet.
— Tu, protams, arī bēdājies, — cirslītis līdzjūtīgi ierunājās. — Tu biji ieradis kontrolēt biļetes. Bet, redzēdams mazītiņu, skrandainu, netīru radībiņu, tu noknikšķināji tukšas knaibles. Tu ļāvi mums diviem, reizēm pat trim ieiet ar vienu biļeti.
— Tas notika tāpēc, ka es slikti redzu, — murmulis skaidroja. — Vai tad tu neiesi uz mājām?
Cirslītis pamāja, bet joprojām stāvēja. Viņš pat pienāca pie vārtiņiem un iebāza purniņu pa režģiem. — Tēvocīt, — viņš čukstēja. — Mums ir noslēpums.
Murmulis izbijies atvairījās, jo viņam nepatika ne citu noslēpumi, ne paļāvība. Taču cirslītis satraukts runāja tālāk:
— Mēs gandrīz visu esam izglābuši. Tas viss atrodas Svilpastes lādē. Tu nemaz nevari iedomāties, kā mēs rāvāmies — glābām un glābām, izlavījāmies nakti ārā un izvilkām visu no ūdens un no kokiem un susinājām, un rosījāmies, un sakārtojām, cik labi vien varējām.
— Ko tu ar to domā? — murmulis vaicāja.
— Izpriecu laukumu, protams! — cirslītis izsaucās. — Cik vien varējām atrast, pievācām visus atlikušos gabalus, un nu tu atkal varēsi kontrolēt biļetes.
— Ak vai, — murmulis šļupstēja un nolika grozu zemē.
— Smalki, vai ne! Nu tu gan esi pārsteigts, — cirslītis teica, iesmējās, pamāja un nozuda.
Nākamajā rītā murmulis bailīgi gaidīja pie vārtiņiem, un, kad parādījās cirslītis ar pusdienu grozu, murmulis tūlīt sauca:
— Nu? Kā labi veicās?
— Viņi negrib, — cirslītis satriekts atteica. — Viņi grib izpriecu laukuma vietā ierīkot slidotavu. Bet vairums no mums ziemā taču guļ savā migā, un kas tad mums dos slidas…
— Bēdīgi gan! — murmulis atvieglots izsaucās.
Cirslītis neatbildēja, viņš jutās vīlies. Nolika grozu zemē un aizgāja savu ceļu. *
«Nabaga bērns,» murmulis nodomāja. «Jā- jā.» Un tad viņš sāka prātot par lapu telti, ko bija nolēmis sev uzcelt uz vecmāmuļas mājas drupām.
Murmulis visu dienu nopūlējās un jutās ārkārtīgi jauki. Viņš darbojās, līdz satumsa un nekā vairs nevarēja redzēt, tad nogņris un laimīgs aizmiga un nākamajā rītā pamodās vēlu.
Kad viņš atnāca pie vārtiem pēc ēdiena, cirslītis jau bija tur nolicis grozu. Uz groza vāka bija uzlikta vēstule, ko bija parakstījuši daudzi mazuļi. «Mīļais izpriecu tēvocīt,» murmulis lasīja. «Tu dabūsi itin visu, tāpēc ka esi tik labs, un varbūt mēs drīkstētu ieiet pie tevis un ar tevi parotaļāties, tāpēc ka tevi mīlam.»
Murmulis nesaprata nenieka, bet pakrūtē viņam sāka kņudēt baisma nojausma.
Un tad viņš redzēja. Pie režģu vārtiem mazuļi bija savākuši visu, ko bija izglābuši no sapostītā izpriecu laukuma. Tur bija krietni daudz mantu. Bet vairums saplēstas un nepareizi saliktas, tas viss izskatījās gauži ērmīgi — itin kā zaudējis jēgu. Pazaudēta, bet juceklīga koku, zīda gabalu, tērauda stiepļu, papīra un sarūsējušas dzelzs pasaule. Skumji un gaidu pilna tā raudzījās uz murmuli, un murmulis paniskās bailēs lūkojās uz to.
Tad viņš aizmuka parkā un noņēmās ar savu vientuļnieka būdiņu. Cēla un cēla, bet nekas labs nesanāca. Murmulis strādāja nepacietīgi, viņa domas bija citur, piepeši nogāzās jumts, un visa būdiņa saplaka.
— Ak nē, — murmulis teica. — Es negribu. Tieši tagad esmu iemācījies pateikt «nē». Esmu pensionārs. Daru to, kas man tīk. Un itin nekā cita.
Viņš to teica vairāk reižu un ik reizi draudošāk. Tad viņš piecēlās, izgāja cauri parkam, atslēdza vārtus un sāka vilkt iekšā visu šo svētīto drazgu.
Mazuļi sēdēja uz augstā, sadauzītā murmuļa parka mūra. Tieši kā pelēkie zvirbuļi, taču pavisam klusi.
Lāgiem kāds čukstēja: — Ko viņš dara tagad?
— Ššš, — cits atteica. — Viņš negrib tērzēt.
Murmulis bija sakāris laternītes un papīra rozes kokos un saplīsušās daļas iegrozījis starp koku stumbriem. Tagad viņš noņēmās ar to, kas kādreiz bijis karuselis. Nekādi nevarēja sadabūt kopā, jo puse daļu trūka.
— Te nekas nesanāks! — viņš pikti sauca. — Nu paraugieties! Lūžņas un grabažas! Nē! Jūs nedrīkstat nākt un palīdzēt.
Pār mūra vainagu nošalca uzmundrinājuma un simpātijas vēsma, bet neviens neteica ne pušplēsta vārdiņa.
Tagad murmulis mēģināja uzcelt karuseli. Zirgus viņš nostādīja zālē un gulbjus strautiņā, citas daļas grozīja gan šā, gan tā un strādāja tik dedzīgi, ka mati slējās stāvus. «Leļļu
skapis!» viņš sarūgtināts domāja. «Vientuļnieka būdiņa. Iznāks tikai tingeltangelis uz mēslu kaudzes un kņada, un kliedzieni, kā tas bijis visā manā mūžā . . .»
Tad viņš paraudzījās augšup un sauca:
— Nesēdiet un neglūniet! Aizjoziet pie murmuļiem un pasakiet, ka es negribu rītu nekādas pusdienas! Labāk lai viņi atsūta naglas un veserus, un sveces, un virves, un dažas divu sprīžu platuma plankas un lai to dara žigli.
Mazuļi sajūsmā smējās un cilpoja projām.
— Nu, ko mēs teicām? — sauca murmuļi un iedunckāja cits citu. — Viņam ir garlaicīgi. Nabadziņš — ilgojas pēc izpriecu laukuma!
Un viņi atsūtīja divreiz vairāk, nekā murmulis bija lūdzis, un bez tam ēdienu veselai nedēļai, un desmit metrus sarkana samta, un garas zelta un sudraba papīra strēmeles, un drošības labad leijerkasti arī.
— Tad nē, jel nē! — murmulis sauca. — Mūzikas kasti es neņemšu. Itin nekā tāda, kas taisa troksni.
— Protams, ka ne, — bērni paklausīgi teica un palika ar leijerkasti aiz vārtiem. Murmulis cēla un cēla. Un, tā noņemoties, viņam pret savu gribu sāka likties, ka tas ir jauki. Kokos, vējā šūpodamies, mirdzēja tūkstošiem spoguļa lausku. Koku galotnēs murmulis ierīkoja mazus soliņus un mīkstas ligzdiņas, kur varēja sēdēt un, nevienam neredzot, dzert sulu vai arī gulēt. Stiprākajos zaros karājās šūpuļtīkli.
Grūti bija sakārtot Kalnlejas sliežu ceļu. Tam vajadzēja būt trīs reizes mazākam nekā agrākajam, jo maz kas bija palicis pāri. Taču murmulis sevi mierināja ar to, ka tagad neviens vairs neizbīsies un nekliegs. Un, ja arī
r
nokritīs, tad ievelsies strautiņā, un tas jau tikai lielākoties uzjautrinās.
Viņš tusnīja un sēca. Kad vienu pusi bija uzcēlis, otra puse atkal nogāzās, un beidzot viņš nikni kliedza:
— Nāciet taču palīgā! Viens pats uzreiz nevar darīt desmit darbus!
Mazuļi nolēca no mūra un traucās, lai saturētu vajadzīgās daļas.
Tad viņi visi sāka celt un darboties, un murmuļi atsūtīja tik daudz ēdiena, ka bērni varēja palikt parkā visu dienu. Vakarā viņi atgriezās mājās, bet saullēktā visi jau stāvēja pie vārtiem un gaidīja. Kādā rītā viņi bija atvilkuši līdzi auklā piesietu krokodilu.
— Vai var būt drošs, ka viņš izturēsies klusi? — murmulis aizdomīgi vaicāja.
— Nu kā tad, — cirslītis attrauca. — Viņš neteiks ne pušplēsta vārdiņa. Tagad, kad viņš atbrīvots no divām citām galvām, viņš ir tik apmierināts un kluss.
Kādā dienā Svilpastes brāļadēls krāsnī at-
rada boačūsku. Tā kā čūska izturējās rāmi, viņš tūliņ aiznesa to uz tēvoča parku.
Visā apvidū vāca ērmīgas mantas murmuļa izpriecu parkam vai arī aizsūtīja kūkas, katlus, aizkarus, konfektes un ko nu varēja sadabūt. Bija tik parasts ik rītu ar bērniem nosūtīt kādu dāvanu, un murmulis ņēma pretī itin visu, kas tikai neradīja troksni.
Taču parkā drīkstēja ieiet vienīgi bērni.
Parks kļuva aizvien fantastiskāks. Pašā tā vidū atradās karuselis, raibs un greizs, tas bija līdzīgs milzīgai saburzītai, zālē iesviestai konfekšu turzai. Karuselī dzīvoja murmulis.
Bet pašā vidū auga mežrožu krūms ar saviem sārtajiem paaugļiem.
Un tad kādā skaistā, siltā vakarā viss bija gatavs.
Viss bija gatavs un negrozāms, un murmuli uz mirkli pārņēma piepildījuma skumjas.
Viņš bija aizdedzinājis laternītes un stāvēja, un aplūkoja savu darbu.
Lielajā, tumšajā kokā zaigoja spoguļstikls, sudrabs un zelts, viss bija pabeigts un gaidīja — aizsprosti un laivas, slidkalniņš, galds ar sulām, šūpoles, pīķi sviešanai, koks, kurā jārāpjas, ābele . . .
— Iedarbiniet, — murmulis teica. — Bet atcerieties, ka šeit nav izpriecu laukums, šeit ir klusuma parks.
Mazuļi klusi ienira burvībā, kuru paši bija palīdzējuši radīt.
Bet cirslītis pagriezās un vaicāja:
— Un tu nejūties apbēdināts, ka nevarēsi kontrolēt biļetes?
— Nepavisam, — murmulis atbildēja. — Es jau tik un tā knikšķinātu tukšas knaibles.
Viņš iegāja karuselī un aizdedzināja burvju mājas mēnesi. Tad viņš apgūlās Svilp- astes šūpuļtīklā un pa kādu caurumu noraudzījās zvaigznēs.
Arā valdīja klusums. Viņš dzirdēja tikai strauta čalas un nakts vēju.
Pēkšņi murmuli pārņēma bailes. Viņš apsēdās un klausījās. Nevienas pašas skaņas.
— Bet ja nu viņiem nav jautri, •— viņš noraizējies domāja. — Varbūt viņi var justies līksmi, tikai kliedzot līdz aizsmakumam .. . Varbūt viņi aizgājuši uz mājām.
Viņš uzlēca uz Lēnprātes kumodes un izbāza galvu ārā pa jumtu. Jā, bērni bija lejā. Visā parkā čaukstēja un mudžēja slepena un jūsmīga rosība. Kāds blīkšķis, apspiesti smiekli, viegli sitieni, it visur dipēja žigli soļi. Bērni jutās līksmi.
«Rītu,» murmulis izlēma, «rītu es viņiem teikšu, ka viņi var smieties un varbūt mazliet klusi padziedāt, ja vēlas. Bet vairāk gan ne. Noteikti ne.»
Viņš nokāpa no kumodes un apgūlās atkal šūpuļtīklā. Un diezgan ātri aizmiga, ne par ko neraizēdamies. Aiz slēgtajiem vārtiem stāvēja murmuļa tēvabrālis un mēģināja ielūkoties iekšā. «Neliekas, ka viņi tur justos sevišķi līksmi,» viņš domāja. «Bet līksme jau ir tāda, kādu tu pats to izjūti. Un mans nabaga radagabals allaž bijis maķenīt ērmīgs.»
Leijerkasti viņš paņēma līdzi uz mājām, jo viņam vienmēr patika mūzika.