Kādā tumšā un lietainā vakarā ģimene sēdēja pie galda verandā un tīrīja sēnes. Galds bija noklāts ar laikrakstiem, un galda vidū nolikta petrolejas lampa. Bet verandas kakti slīga tumsā.
— Mija salasījusi alksnenes, — tēvs ierunājās. — Pērngad viņa bija salasījusi mušmires.
— Cerēsim, ka nākamogad tās būs gailenītes vai vismaz ripenes.
— Dzīvot cerībās vienmēr ir labi, — mazā Mija bilda un guldzoši sevī nosmējās.
Viņi tīrīja joprojām rāmā klusumā.
Pēkšņi pie loga rūts viegli pieklauvēja, un tūliņ verandā ienāca Tuutika un nopurināja lietusmēteli. Tad viņa pavēra vēlreiz durvis un sauca: — Nāc vien, nāc!
— Ko tu atvedi? — trollītis Mumins vaicāja.
— Niniju, — Tuutika atbildēja. — Mazulīti sauc par Niniju. — Viņa joprojām turēja durvis vaļā un gaidīja. Neviens nenāca.
— Nu jā, — Tuutika sacīja un paraustīja plecus. — Viņa var palikt ārā, ja ir tik bikla.
— Bet vai viņa nesālīs? — troļļa Mumina māmuļa vaicāja.
— Nezinu, vai tam tik liela nozīme, ja cilvēks ir neredzams, — Tuutika teica un, pienākusi pie galda, apsēdās. Ģimene tikai tīrīja sēnes un gaidīja paskaidrojumu.
— Jums jau būs zināms, ka cilvēki viegli kļūst neredzami, ja viņus pārlieku bieži sabaida, — Tuutika skaidroja un apēda bērzlapju podiņu, kas izskatījās kā maza, jauka sniega bumbiņa. Šo Niniju pēkšņi sabiedēja kāda krustmāte, kas bija ņēmusi viņu savā gādībā, lai gan nemīlēja. Es to krustmāti satiku, viņa bija baiga. Ne jau nikna, to vēl varētu saprast. Bet salta kā ledus un ironiska.
— Ko nozīmē ironiska? — trollītis Mumins vaicāja.
— Redzi, iedomājies, ka tev paslīd kāja, jo esi uzkāpis uz sviesteni, un tu apsēdies uz notīrītajām sēnēm, — Tuutika skaidroja. — Dabiskākais būtu, ja tava māmuļa sadusmotos. Bet — ak nē! — viņa nesadusmojas, tikai saka: saprotu, tā tu iztēlojies deju, taču es būtu pateicīga, ja tu nedejotu pa ēdamlietām. Nu, aptuveni šitā.
— Pū, cik nejauki, — trollītis Mumins atteica.
— Jā, vai nav tiesa? — Tuutika piekrita. — Un tās krustmātes rīcība allaž bija tāda. Viņa ironizēja no rīta līdz vakaram, un tad beidzot mazulīte sāka bālēt un viņas apveidi kļuva neredzami. Piektdien viņu vispār vairs nevarēja saskatīt. Tā krustmāte tad viņu atdeva man, teikdama, ka viņa nudien nevarot rūpēties par tuviniekiem, kurus pat neredzot.
— Un ko tu darīji ar to krustmāti? — Mija jautāja, un viņas acis zvēroja. — Tu viņu pamatīgi iekaustīji?
— Tādiem ironizētājiem no tā ne silts, ne auksts nebūtu, — Tuutika atbildēja. — Es Niniju aizvedu pie sevis uz mājām. Un nu esmu viņu paņēmusi līdzi šurp, lai jūs viņu padarītu atkal redzamu.
Brītiņu valdīja klusums.
Tikai uz verandas jumta plakšķēja lietus. Visi blenza uz Tuutiku un prātoja.
— Vai viņa runā? — tēvs vaicāja.
— Nē. Bet krustmāte viņas kaklā pakārusi zvaniņu, lai zinātu, kur viņa atrodas.
Tuutika piecēlās un atkal atvēra durvis, — Ninij! — viņa sauca tumsā.
Verandā ieplūda dzedrais un valgais rudens gaiss, un gaismas trijstūris laukā apspīdēja slapjo zāli. Pēc brītiņa tur ārā sāka skanēt zvaniņš, kā šaubīdamies — skaņa nāca augšup pa kāpnēm un apklusa. Ne visai augstu no grīdas gaisā šūpojās mazs sudraba zvaniņš melnā lentē. Ninij ai laikam bija ļoti tievs kakls.
— Nu tā, te nu būtu tava jaunā ģimene, — Tuutika teica. — Viņi dažkārt ir mazliet ērmīgi, bet visumā gauži jauki.
— Padod mazulītei krēslu. Viņa taču prot tīrīt sēnes? — tēvs vaicāja.
— Es par Niniju nezinu nenieka, — Tuutika apgalvoja. — Tikai paņēmu viņu līdzi. Patlaban man citas darīšanas. Apmeklējiet mani kādreiz, tad pastāstīsiet, kā jums veicas. Pagaidām — sveiki!
Kad Tuutika bija aizgājusi, visi sēdēja klusi klusi un blenza uz tukšo krēslu un sudraba zvaniņu. Pēc kāda brītiņa gaisā lēnī- tiņām pacēlās viena gailenīte. Neredzamas ķepiņas notīrīja skujas un zemi un beidzot sagrieza sēni mazos gabaliņos un iemeta tos traukā. Gaisā pacēlās cita gailenīte.
— Aizraujoši! — Mija jūsmīgi izsaucās. — Pamēģiniet viņai iedot ko ēst. Gribētu redzēt, vai manāms, kad ēdiens noslīd vēderā.
— Vai jūs varat saprast, ko darīt, lai viņa kļūtu atkal redzama, — tēvs noraizējies izsaucās. — Varbūt vajadzētu griezties pie ārsta?
— Pēc manām domām, tas neder, — māmuļa iebilda. — Varbūt viņa kādu laiciņu grib palikt neredzama. Tuutika teica, ka viņa esot bikla. Man šķiet, būs labāk, ja mazulīti liksim mierā, kamēr izdomāsim ko prātīgāku.
Un tā notika.
Māmuļa uzklāja Ninijai gultu tukšajā augšistabā austrumu pusē. Kad mazulīte devās augšup pa kāpnēm, aiz viņas skanēja sudraba zvaniņš, nez kāpēc tas māmuļai atgādināja kaķi, kas reiz bija mitis viņu mājā. Blakus gultai māmuļa nolika ābolu, glāzi ar sulu un trīs raibas konfektes, kādas vakarā parasti izdalīja visiem. Tad viņa aizdedzināja sveci un sacīja: — Tagad Ninijai jāguļ. Guli, cik vien ilgi vari. Brokasta kafiju es nolikšu zem kafijas sildī-
tāja, un tā ilgi būs silta. Un, ja tevi pārņem bailes vai tu kaut ko vēlies, tad tikai nonāc lejā un pazvani.
Māmuļa redzēja, ka sega salocījās un mazliet pacēlās augšup. Spilvenā bija iespiesta bedrīte. Māmuļa nogāja lejā un uzmeklēja vecmāmiņas piezīmes «Nevainojama mājas dziedniecība: pret ļaunām acīm, līdzeklis pret grūtsirdību, pret saaukstēšanos». Nē, tas nederēja. Māmuļa šķirstīja un meklēja. Beidzot viņa atrada kādu piezīmi, ko vecmāmiņa bija ierakstījusi, kad viņas roka jau krietni vien trīsējusi: «Gadījumam, ja paziņas kļūst miglaini un grūti saredzami.» Nu jā. Paldies dievam. Māmuļa izlasīja recepti, kas bija diezgan sarežģīta. Tad viņa sāka maisīt Ninijai zāles.
Zvaniņš skanēdams slīdēja lejup pa kāpnēm, solīti pa solītim, un pēc katra solīša mazs starpbrīdis. Trollītis Mumins šo skaņu bija gaidījis visu rītu. Bet ne jau sudraba zvaniņš viņu šoreiz tā satrauca. Tās bija ķepiņas. Pa kāpnēm lejup slīdēja Ninijas ķepiņas, ļoti mazas un gauži bailīgas ķepiņas ar cieši saspiestiem pirkstiņiem. Redzamas bija tikai ķepiņas, un tas izskatījās baismi.
Trollītis Mumins paslēpās aiz krāsns un kā apburts raudzījās uz ķepiņām, kas tipināja pa verandu. Tagad viņa dzēra kafiju. Tasīte pacēlās un noslīdēja atpakaļ. Mazulīte ēda maizi ar marmelādi. Tasīte aizpeldēja pati uz virtuvi, nomazgājās un ierindojās bufetē. Ninija bija ļoti kārtīgs bērns.
Trollītis Mumins izšāvās dārzā un sauca: — Māmiņ! Viņa dabūjusi ķepiņas! Redzamas ķepiņas!
— Tā jau es domāju, — sēdēdama ābelē, māmuļa sacīja. — Vecmāmiņa bija gudra. Es darīju prātīgi, iemaisīdama Ninijas kafijā zāles.
— Lieliski! — tēvs izsaucās. — Un vēl jaukāk būs, kad viņa parādīs purniņu. Mani kaut kas nomāc, ja man jārunā ar neredzamām būtnēm. Un ar tādām, kas neatbild.
— Pst, — māmuļa brīdināja. Ninijas ķepiņas atradās zālē starp nokritušajiem āboliem.
— Dzi, Ninij! — sauca Mija. — Tu esi gulējusi kā murmulis. Kad tu parādīsi purniņu? Laikam tu izskaties briesmīgi neglīta, ja tev jāslēpjas.
— Ciet klusu, — trollītis Mumins brīdināja. — Viņa apvainosies. — Viņš aizklun- kuroja pie Ninijas un teica:
— Neliecies par Miju ne zinis. Viņa ir dul- bure. Pie mums tu esi drošībā. Tev pat vairs nav jādomā par to baigo krustmāti. Viņa nevar atnākt un tevi paņemt. . .
Tai mirklī Ninijas ķepiņas sāka bālēt, un zālē tās tik tikko varēja izšķirt.
— Mīlulīt, tu esi ēzelis, — māmuļa pikti teica. — Tik daudz tev taču jāsaprot, ka mazulītei nevar visu to būšanu atgādināt. Uzlasi ābolus un nerunā niekus.
Viņi lasīja ābolus.
Ninijas ķepiņas pamazām atkal kļuva redzamas, un tās kāpa kokā.
Bija jauks rudens rīts, ēnā purniņš mazliet
sala, bet saulē bija gluži kā vasarā. Pēc nakts lietus viss bija slapjš un krāsas mirdzošas un spilgtas. Kad visi āboli bija novākti vai nopurināti, tēvs atnesa pašas lielākās ābolu dzirnaviņas un viņi sāka malt biezeni.
Trollītis Mumins grieza dzirnaviņas, māmuļa pildīja burkas, un tēvs tās aiznesa uz verandu. Mazā Mija sēdēja ābelē un dziedāja Lielo ābolu dziesmu.
Pēkšņi noklinkstēja.
Pašā dārza celiņa vidū gulēja liela biezeņa kaudze, kurā kā rasa mirdzēja stikla lauskas. Un tām blakus Ninijas ķepiņas, kas aši izbālēja un nozuda.
— Re nu, — māmuļa teica. — Tieši šo burku mēs mēdzām dot lapsenēm. Tagad mums to vairs nevajadzēs nest lejā uz pļavu. Un vecmāmiņa allaž mēdza sacīt, ja kas izaug no zemes, tam uz rudens pusi jādod dāvana.
No jauna parādījās Ninijas ķepiņas un virs tām tievas kājiņas. Virs kājām neskaidri rēgojās brūna brunču mala.
— Es redzu viņas kājas! — trollītis Mumins kliedza.
— Apsveicu, — mazā Mija atbildēja un lūkojās no koka lejup. — Nudien. Bet kādēļ tu staigā tādos kafijas brūnos lindrakos?
Māmuļa pamāja pati sev un iedomājās savu gudro vecmāmiņu un viņas mājas dziedniecību.
Augu dienu Ninija tipināja viņiem iepakaļ. Viņi gan pagrieza galvu uz zvaniņa skaņas pusi, bet pati Ninija viņiem vairs nelikās kaut kas sevišķs.
Novakarē viņi mazuli gandrīz bija aizmirsuši. Bet, kad visi jau bija apgulušies, māmuļa savā lādē sameklēja sārtu šalli un uzšuva mazu kleitiņu. Kad tā bija pabeigta, viņa to uznesa augšistabā austrumu pusē. Istabā svece jau bija izdzēsta. Māmuļa piesardzīgi uzlika kleitiņu uz krēsla. Pēc tam no atlikušās drēbes vēl apvīlēja platu lenti matiem.
Māmuļa jutās ārkārtīgi līksma. Bija gluži tāpat, it kā viņa atkal šūtu kleitas lellēm. Un jaukākais bija tas, ka nevarēja zināt, vai lellei ir dzelteni vai melni mati.
Nākamajā dienā kleita bija Ninijai mugurā. Mazuli tagad varēja redzēt līdz kaklam, viņa nonāca pie rīta kafijas, palocīja celīšus un pīkstēja: — Lielais paldies.
Ģimene bija briesmīgi pārsteigta un samulsusi, jo nespēja uzreiz atbildēt. Un turklāt ne-
kad lāgā nevarēja zināt, uz kuru pusi lai skatās, runājot ar Niniju. Skatienu, protams, pavērsa virs zvaniņa, pieņemot, ka tur atradās Ninijas acis. Bet tad skatiens uzreiz noslīdēja lejup un apstājās pie kaut kā redzama. Radās jocīga sajūta.
Tēvs nokāsējās: — Tiešām jauki, — viņš uzņēma valodu, — ka Niniju šodien jau redzam vairāk. Jo vairāk mēs redzam, jo vairāk tas mūs iepriecina …
Mija skaļi smējās un dauzīja ar karoti pa galdu.
— Cik labi, ka tu esi sākusi runāt, — viņa teica. — Nez vai tu vari kaut ko pastāstīt. Vai proti kādu jauku rotaļu?
— Nē, — Ninija pīkstēja. — Bet esmu dzirdējusi, ka ir tādi bērni, kas rotaļājas.
Trollītis Mumins priecājās un līksmoja. Viņš nolēma iemācīt Ninijai visas tās rotaļas, kuras zināja pats.
Pēc kafijas visi trīs bērni nogāja lejā pie upes un uzsāka rotaļu. Taču ar Niniju nekas nesanāca. Viņa locīja celīšus un nopietni teica: «Jā, jā, protams, vai cik jauki, un es visu saprotu,» — bet bērni noteikti juta, ka viņa rotaļājās tikai aiz pieklājības un nemaz nav līksma.
— Paklau, skrien taču! Vai tu nemaz nevari palēkāt! — Mija kliedza.
Ninijas tievās kājiņas skraidīja un paklausīgi lēkāja, bet tad viņa atkal palika stāvam ar nolaistām rokām. Tukšais kakla izgriezums virs zvaniņa izskatījās dīvaini nevarīgs.
— Vai tad tu gaidi, lai tevi slavē, ko! —
Mija brēca. — Varbūt esi iedomīga! Vai gribi, lai es tevi iekaustu, ko?
— Labāk gan ne, — Ninija padevīgi pīkstēja.
— Viņa neprot rotaļāties, — trollītis Mu- mins pārsteigts murmināja.
— Viņa neprot dusmoties, — mazā Mija sacīja. — Un tur slēpjas visa nelaime. Paklau tu, — Mija turpināja un piegāja pie Ninijas un draudīgi viņā noraudzījās. — Tu nekad nedabūsi savu seju, ja neiemācīsies kauties. Tici man.
— Protams, — Ninija piekrita un piesardzīgi atkāpās.
Nekas labs neiznāca.
Beidzot bērni vairs nemācīja Ninijai rotaļas. Jautri stāsti viņai ari nepatika. Viņa nekad nesmējās īstajā vietā. Viņa vispār nesmējās. Un tas nomāca stāstītāju. Tad viņu lika mierā.
Dienas aizritēja, un Ninijai joprojām nebija sejas. Viņi pierada, ka gaiši sārtā kleitiņā viņa allaž tipināja aiz troļļa Mumina māmuļas. Tiklīdz viņa apstājās, arī sudraba zvaniņš vairs neskanēja, bet, ja māmuļa gāja tālāk, zvaniņš atkal skanēja. Gabaliņu virs kleitiņas gaisā šūpojās gaiši sārta lente. Tas izskatījās diezgan jocīgi.
Māmuļa joprojām Ninijai deva vecmāmuļas zāles, bet nekas nenotika. Tad viņa atmeta ar roku un domāja, ka cilvēki arī agrāk iztikuši bez galvas un varbūt Ninija nav visai glīta.
Tādējādi ikviens sevī iztēloja Ninijas izskatu, un dažreiz tas var uzjautrināt.
Kādā dienā visi devās cauri mežam uz krastmalu, lai, tuvojoties ziemai, izvilktu
malā laivu. Ninija, kā parasti, tipināja aiz viņiem, bet, kad viņi nonāca pie jūras, viņa pēkšņi apstājās. Tad viņa nometās smiltīs un sāka vaidēt.
— Kas Ninijai noticis? Vai tev bail? — tēvs vaicāja.
— Varbūt viņa nekad agrāk nav redzējusi jūru, — māmuļa atteica un, noliekusies pie Ninijas, ar to sačukstējās. Tad atkal saslējās un sacīja:
— Jā, jūru viņa redzot pirmo reizi. Pēc viņas domām, tā esot pārlieku liela.
— No visiem muļķa bērniem … — mazā Mija izsaucās, bet māmuļa palūkojās uz viņu stingri un teica: — Tu pati esi muļķe. Tagad mēs vilksim laivu.
Viņi aizgāja pa steķiem līdz peldmājai, kur dzīvoja Tuutika, un pieklauvēja.
— Hallo, — Tuutika atsaucās. — Kā iet ar neredzamo bērnu?
— Viņai trūkst tikai purniņa, — tēvs at-
bildēja. — Patlaban viņa ir mazliet satraukta, bet tas pāries.
— Skaidrs, — Tuutika atbildēja.
Kad laiva bija izvilkta un gulēja ar gaisā paceltu ķīli, Ninija bija aiztipinājusi līdz jūrai un stāvēja slapjajās smiltīs. Viņi mazuli neievēroja.
Māmuļa apsēdās uz steķiem un raudzījās ūdenī. — Pū, cik tas izskatās auksts! — viņa teica. Tad viņa mazliet nožāvājās un piebilda, ka sen neesot noticis nekas tāds satraucošs.
Tēvs pamirkšķināja trollītim Muminam, briesmīgi savaikstījās un lēnītiņām lavījās aiz māmuļas muguras.
Protams, ka viņš nedomāja māmuļu iegrūst jūrā, kā to bija darījis jaunībā. Varbūt pat sabaidīt ne, tikai uzjautrināt bērnus.
Bet viņš vēl nebija ticis uz priekšu, kad pār steķiem pazibēja sarkans zibens un atskanēja kliedziens, arī tēvs briesmīgi iekliedzās, un viņa cepure iekrita ūdenī. Ninija bija iecirtuši savus neredzamos zobus tēva astē, un viņas zobi bija asi.
— Bravo, bravo! — Mija sauca. — Es pati to nebūtu izdarījusi labāk.
Ninija stāvēja uz steķiem ar uzrautu de- gunteli un niknu sejiņu zem sarkanu matu ērkuļa. Gluži kā kaķis viņa uzšņāca tēvam:
— Neuzdrošinies viņu iesviest lielajā, baismīgajā jūrā! — viņa kliedza.
— Viņu var redzēt! Viņu var redzēt! — trollītis Mumins sauca. — Viņa taču ir jauka!
— Pietiekami jauka, — Mumina tēvs atcirta un paraudzījās uz asti. — Tik muļķīgu, slikti audzinātu bērnu nekad neesmu redzējis — ar vai bez galvas! -
Viņš nometās uz steķiem un ar spieķi mēģināja izzvejot savu cepuri.
Un, nez kā tas gadījās, viņš paslīdēja un uz galvas ievēlās ūdenī.
— Ai! Cik jauki! Nē, tas ir brīnišķīgi, — Ninija brēca.
Un viņa smējās tā, ka visi steķi notrīsēja.
— Agrāk viņa nekad nav smējusies, — ieminējās pārsteigtā Tuutika. — Pēc manām domām, jūs ta esat pārvērtuši mazuli, ka viņa ir izlaidīgāka par Miju. Tomēr galvenais, ka viņa kļuvusi redzama.
— Tas ir vienīgi vecmāmiņas nopelns, — māmuļa bilda.
#