Krodziņš «Pie jautrajiem sportistiem» atrodas tieši kalna pakājē, kur sākas tramvaja līnijas. Krodzinieks, atspiedies ar tuklajām rokām uz letes, runājās ar kādu bālu važoni par zirgiem, kamēr cilvēks pēlēkās drēbēs un melnu bārdu, pēc izrunas spriežot, amerikānis, iekoda cepumus un sieru, dzēra alu un tērzēja ar policistu, kas' pašlaik bija brīvs no pienākumiem.
— Kāpēc tā klaigā? — bālais važonis prasīja, pagājās sāņus un mēģināja pār netīro dzelteno aizkaru, kas sedza kroga loga apakšējās rūtis, saskatīt pakalnu. Laukā kāds skrēja,
— Laikam ugunsgrēks, — krodzinieks ieteicās.
Krogam tuvojās smagi soļi, strauji tika atgrūstas
vaļā durvis, un tajās, asarām noplūdis un izpūris, parādījās Marvels. Viņš bija pazaudējis cepuri, svārku apkakle viņam bija atrauta vaļā. Ieskrējis viņš aši apsviedās un mēģināja aiztaisīt durvis. Siksnas cilpa turēja tās pusviru.
— Nāk! — viņš spiedza baiļu pārvērstā balsi. — Viņš nāk! Neredzamais cilvēks! Man pakaļ. Palīdziet, dieva dēļ! Palīdziet! Palīdziet!
— Aiztaisiet durvis! — teica policists. — Kas nak? Kas te par troksni?
Viņš piegāja pie durvīm, atraisīja siksnu un durvis aizcirtās. Amerikānis aiztaisīja otras durvis.
— Laidiet mani iekšā! — Marvels grīļodamies un
Š- raudādams lūdzās un krampjaini spieda sev pie krūtīm klades. — Laidiet mani iekšā! Ieslēdziet mani kaut kur! Viņš dzenas man pakaļ. Viņš teica, ka nositīs mani, un viņš to izdarīs.
— Jūs esat drošībā, — sacīja vīrs ar melno bārdu. — Durvis ir ciet. Ko tas viss nozīmē?
— Laidiet mani dziļāk! — Marvels lūdzās un skaļi iekliedzās, jo durvis piepeši satricināja spēriens, kam sekoja ašs klauvējiens un klaigas ārpusē.
— Hallo! — policists iesaucās. — Kas tur ir?
Misters Marvels, kā prātu zaudējis, metās ar galvu
panelī, kas šur tur atgādināja durvis.
— Viņš mani nogalinās. Viņš ir dabūjis nazi vai ko citu. Dieva dēļ!
— Lūdzu! — krodzinieks sacīja. — Nāciet šurp! — Un viņš pacēla letes dēli.
Misters Marvels aizskrēja aiz letes, jo klauvējieni ārpusē atkārtojās.
— Netaisiet vaļā durvis! — viņš kliedza. — Lūdzu, netaisiet vaļā durvis! — Kur lai paslēpjos?
— Tad tas ir neredzamais cilvēks? — vīrs ar melno bārdu jautāja. — Man liekas, būtu laiks viņu redzēt.
Pēkšņi tika izsists kroga logs. Pa ielu skrēja un kliedza cilvēki. Policists bija nostājies uz dīvāniņa un snaigstoties skatījies laukā, lai redzētu, kas notiek pie durvīm. Sarauktu pieri viņš nokāpa zemē.
— Tā tas ir, — viņš sacīja.
Krodzinieks, stāvēdams pie viesistabas durvīm, kur tagad bija ieslēdzies misters Marvels, paskatījās uz izsisto logu un pienāca pie abiem vīriešiem.
Viss piepeši bija klusu.
— Kaut man būtu klāt rundziņa! — policists ieteicās un nedroši gāja uz durvīm. — Ja atvērsim, viņš tūljņ ienāks. Viņu nevar aizturēt.
— Nav nemaz tik pārāk jāsteidzas atvērt durvis, — bālais važonis bažīgi piebilda.
— Atvelciet bultas! — vīrs ar melno bārdu teica. —Un tiklīdz nāks… — viņš parādīja, ka rokā tur revolveri.
— Tas neiet, — policists protestēja. — Tā būs slepkavība.
— Es zinu, kādā zemē atrodos, — bārdainais vīrs atbildēja. — Tēmēšu viņam uz kājām. Atvelciet bultas!
— Lai tikai tas netrāpa man! — krodzinieks, pār aizkaru uz ielu šķielēdams, iesaucās.
— Labi, — vīrs ar melno bārdu sacīja un pieliecies, uzvilktu revolveri rokā, pats atšāva bultas. Krodzinieks, važonis un policists pagriezās uz durvīm.
— Nāc iekšā! — bārdainais vīrietis paklusu sacīja, atkāpās nostāk un, turēdams ieroci aiz muguras, skatījās uz atbultētajām durvīm. Durvis neatvērās, neviens neienāca. Kad pēc piecām minūtēm kāds cits važonis piesardzīgi ieskatījās krogā, viņi vēl arvien gaidīja, bet pa viesistabas durvīm glūnēja bailīga seja un ievāca ziņas.
— Vai visas durvis mājā aizslēgtas? — Marvels vaicāja.. — Viņš iet un ložņā apkārt. Viņš ir tik viltīgs kā velns.
— Ak žēlīgais dievs! — plecīgais krodzinieks iesaucās. — Virtuves durvis! Uzmaniet šitās! Klau!
Viņš nevarīgi pavērās visapkārt. Viesistabas durvis aizcirtās, un viņi dzirdēja, ka apgriezās slēdzene.
Tad vel ir sētas un dzīvokļa durvis. Sētas durvis …
Krodzinieks izskrēja no bufetes telpas.
Pēc mirkļa viņš atgriezās ar gaļas nazi rokā.
— Sētas durvis bija vaļā, — viņš teica, un viņa tuklā apakšlūpa drebēja.
— Tagad viņš varbūt ir iekšā, — pirmais važonis sacīja.
— Virtuvē viņa nav, — krodzinieks apgalvoja. — Tur ir divas sievietes, un es ar šito nazīti izbakstīju katru kaktiņu. Viņas domā, ka viņš nav ienācis. Viņas ievērojušas …
— Vai jūs aizslēdzāt durvis? — pirmais važonis jautāja.
— Neesmu mazais bērns, — krodzinieks atbildēja.
Bārdainais vīrietis iebāza revolveri kabatā. Tieši
tajā pašā brīdī nokrita lejā letes dēlis, noknakšķēja bulta, tad ar briesmīgu dārdu saliecās rokturis un atsprāga vaļā viesistabas durvis. Viņi dzirdēja Mar- veļu iespiedzamies kā notvertu zaķēnu un tūliņ rāpās pāri letei, lai viņu glābtu. Noklakšķēja bārdainā vīra revolveris, un pie viesistabas sienas plīstot un šķindot nogāzās spogulis.
' Kad krodzinieks iegāja istabā, viņš redzēja, ka Marvels, dīvaini saliecies, spārdījās pie durvīm, kas veda uz pagalmu un virtuvi. Kamēr krodzinieks vēl vilcinājās, durvis atdarījās un Marvels tika ievilkts virtuvē. Atskanēja kliedziens un pannu dārdoņa. Marvels, noliektu galvu, neatlaidīgi tika rauts līdz virtuves durvīm, un atsprāga bultas.
Beidzot krodziniekam garām aizspraucās policists, un viņam sekoja viens no važoņiem. Policists satvēra neredzamās rokas dūri, kas bija sagrābusi aiz apkakles Marvelu, bet dabūja belzienu pa seju un streipuļodams atkāpās. Durvis atvērās, un Marvels izmisis mēģināja atsperties aizdurvē. Tagad važonis kaut ko sagrāba.
— Es viņu noķēru! — viņš iesaucās.
Arī krodzinieka apsarkušās rokas sakampa kaut ko neredzamu.
— Te viņš ir! — krodzinieks iegavilējās.
Atbrīvotais misters Marvels piepeši nokrita zemē
un mēģināja četrrāpus izlīst starp cīnītāju kājām. Cīņa norisinājās ap durvju šķautni. Pirmo reizi visi izdzirda neredzamā cilvēka balsi, — spalgu bļāvienu, jo policists uzmina viņam uz kājas. Tad neredzamais sāka nikni kliegt un viņa dūres lidoja apkārt kā spriguļi. Važonis piepeši iebrēcās un saliecās, dabūjis spērienu pa vēderu. Durvis, kas veda no viesistabas uz virtuvi, aizcirtās, un misters Marvels pazuda aiz tām. Vīri virtuvē apķērās, ka cīnās ar tukšu gaisu.
— Kur viņš izmuka? — bārdainais vīrietis kliedza. — Vai laukā?
— Šeit! — policists iesaucās un, pagalmā izmeties, apstājās.
Gar galvu viņam nosvilpa jumta kārniņš un sašķīda starp podiem uz virtuves galda.
— Es viņam rādīšu! — cilvēks ar melno bārdu iesaucās. Virs policista pleca piepeši iemirdzējās tērauda stobrs, un tumsā, no kurienes bija nācis kārniņa sviediens, viena pēc otras aizlidoja piecas lodes. Šaujot bārdainais vīrs virzīja roku horizontālā lokā, tā ka šāvieni šaurajā pagalmā izlidoja no viena centra vēdekļveidīgi.
Iestājās klusums.
— Piecas patronas, — cilvēks ar melno bārdu sacīja. — Tas ir vislabākais. Četri dūži un džokers. Atnesiet kāds lukturi! Iesim un meklēsim viņa līķi!