Dzīve būtu bijusi daudz patīkamāka, ja manas ļaunās priekšnojautas nekad nepiepildītos. Nevar vainot Floti, ja viņi palaidīs Anželīnu — viņi nav ne pirmie, ne pēdējie, kas nenovērtēja to, kas slēpjas aiz šīm brīnišķīgajām acīm. Un arī es sevi nevainoju. Pēc manas pirmās kļūdas, kad atļāvu viņai aiziet, svarīgi ir nepieļaut otru. Es vēl nebiju līdz galam noticējis tam, ko Pepe par viņu stāstīja. Tas viss varēja izrādīties arī par veiklu izdomājumu, lai novērstu manu uzmanību no viņa sargāšanas.
Esmu ļoti neuzticīgs cilvēks. Manas pistoles stobrs bija nomērķēts viņam tieši starp acīm, pirksts vieglītēm turēja mēlīti. Tā tas turpinājās tik ilgi, kamēr kabīnē ienāca kosmonautu vienība.
Kad viņi savāca Pepi, es pievērsos Anžefīnas notveršanai. Ieslēdzu vispārējās traukses signālu, pievienojot speciālu brīdinājumu, lai tiktu ievērota vislielākā piesardzība. Vēl pirms visi kuģi saņēma manu signālu, lokatora attēlā parādījās viņas kuteris.
Skaļi noskanēja mana atvieglotā nopūta. Ja viņa patiesi ir visas šīs operācijas smadzenes, es gan negribētu viņu pazaudēt. Viņa kopā ar Pepi un linkoru būtu lieliska dāvana Inskinam. Starp citu, izredžu viņai nebija — kuģi traucās turp no visām pusēm. Viņiem tā ir pierasta lieta, un tagad viss ir tikai laika jautājums.
Nodevis visas lietas un linkoru Flotei, es atgriezos savā greznajā jahtā, piepildīju milzīgu kausu ar skotu viskiju — tāda nebija nevienam divsimt gaismas gadu rādiusā, un aizsmēķēju garu cigāru. Ērti un ar komfortu iekārtojies pie ekrāna, sāku vērot pakaļdzīšanos.
Anželīna droši vien locījās sāpēs, veicot asus pagriezienus, mēģinot izvairīties no sagūstīšanas. 15G lielas pārslodzes var likt zaudēt samaņu. Tas viss bija interesanti, kaut arī bezjēdzīgi, jo ķērāji tik un tā pēc neilga laika notvēra kuteri tīklā un Anželīnu arestēs. Neviens no mums pat nenojauta, cik svarīgs ir šis laiks, līdz abordāžas komanda ielauzās kuterī.
Tas, protams, bija tukšs.
Tikai pēc desmit dienām mēs līdz galam sapratām, kas bija noticis. Tas bija nežēlīgi un šausmīgi, un pat, ja psihiatri nebūtu apstiprinājuši Pepes vārdu patiesumu, es būtu viņam noticējis.
Anželīna visu laiku bija vienu soli mums priekšā. Pametot kuterī linkoru, viņa nemaz nemēģināja aizlidot. Tā vietā viņa ar pilnu ātrumu sasniedza tuvāko zvaigžņu kuģi, nelielu kreiseri ar divpadsmit cilvēku lielu ekipāžu.
Viņiem, protams, nebija nekādas nojausmas par to, kas notika uz linkora, jo es vēl nebiju devis vispārējās trauksmes signālu. Man vajadzēja to izdarīt tūlīt pēc viņas aizbēgšanas un divpadsmit labi cilvēki būtu palikuši dzīvi.
Mēs nekad neuzzināsim, ko viņa tiem bija sastāstījusi, taču viņiem nebija radušās ne šaubas, ne mazākās aizdomas. Varbūt kaut ko par bēgšanu no bandītiem. Katrā gadījumā viņa nokļuva uz kuģa. Pieci apkalpes vīri gāja bojā no indīgas gāzes, pārējie tika nošauti. Mēs par to uzzinājām, kad tika atrasts kreiseris: bez dzīvības dreifējot dažus parsekus no sava kursa. Pēc kreisera sagrābšanas, viņa pārveda kuteri uz tālvadību un sāka izpildīt ar to dažādus numurus.
Kamēr mēs dzināmies pakaļ, viņa aizvadīja kreiseri pakaļdzīšanās astē, bet pēc tam pazuda.
Tālāk pēdas izgaisa, lai arī bija skaidrs, ka viņai nācās ieņemt vēl kādu kuģi. Kas tas bija par kuģi un kur viņa to atrada, nebija zināms.
Atgriezies Korpusa štābā, es centos to visu izskaidrot visuvarenajam Inskinam. Viņš turpretim skatījās manī ledainām acīm un izskatījās, it kā es taisnotos.
— Es taču atvedu jums linkoru un Pepi, — teicu. — Varbūt pēc tīrīšanas viņa personība dzīvos saskaņā pati ar sevi. Anželīna piemānīja mani un aizbēga. Izlaidu no acīm. Bet viņa strādā simtkārt labāk, nekā tie muļķi no Flotes!
— Kādēļ tik daudz emociju? — Inskins mierīgi apvaicājās. — Neviens jūs neapvaino pienākumu nepildīšanā. Jūs uzvedaties tā, it kā būtu ar netīru sirdsapziņu. Jūs veicāt labu darbu. Brīnišķīgu darbu. Milzīgu darbu …priekš pirmā uzdevuma…
— Lūk, jūs atkal, — es iebildu. — Bakstiet manu sirdsapziņu. Labāk pieskatiet to… — es norādīju uz Pepi Pero, kas sēdēja netālu no mums restorānā, Viņš lēnām kaut ko gremoja, ar trulu izteiksmi sejā pie sevis kaut ko murminot. No viņa smadzenēm bija izdzēsta vecā un ierakstīta jauna personība. Iepriekšējais bija tikai Pepes ķermenis, kas mīlēja Anželīnu un nozaga linkoru.
— Psihologi strādā pie jaunas ķermeņa — personības teorijas, — maigi teica Inskins, — tad kāpēc gan nepaturēt viņu redzeslokā? Ja jaunajā personībā attīstīsies kriminālās novirzes, tas ļaus mums savervēt viņu Korpusā. Ko tu par viņu domā?
— Neko, — es atbildēju. — Pēc tās asinspirts, ko viņš sarīkoja par godu savai draudzenei, varat taisīt no viņa kaut vai kapātu bifšteksu. Bet viņš man atgādina, ka Anželīna vēl nav noķerta un atrodas brīvībā. Pastaigājas un plāno jaunus noziegumus. Es gribu viņu atrast.
— Nē, — Inskins iebilda. — Tu jau man prasīji, un es atteicu. Šis jautājums patreiz netiks apspriests.
— Bet es varu…
— Ko tu vari? — viņš nikni paskatījās manī. — Visiem virsniekiem Galaktikā ir iedoti viņas attēli un tie nodarbojas ar meklēšanu. Vai tu tagad varēsi izdarīt ko vairāk, nekā viņi?
— Nē, nevarēšu, — es norūcu. — Es atstūmu savu šķīvi, piecēlos un cik spēdams dabiski teicu: — Es ceru dabūt lielu karafi ar kaut ko stiprinošu, lešu, slīcināšu bēdas.
— Dabūsi tu karafi, lielu. Un aizmirsti Anželīnu. Atnāc pie manis 9.00 no rīta. Ar skaidrāku galvu.
— Vergturis, — es nobubināju, aizverot durvis un ejot pa gaiteni prom no Inskina rezidences. Aizejot tik tālu, fīdz mani vairs nevar redzēt, pagriezos uz kosmoostas pusi.
Un tā es jau sāku rīkoties, mācoties no Anželīnas. Ja jums ir plāns — realizējiet to nekavējoties. Neļaujiet tam pārāk ilgi gulēt, zaudēt aktualitāti, lai arī citi nevarētu par to iedomāties. Es tagad biju sacēlies pret vienu no pašiem vērīgākajiem cilvēkiem, un šī doma vien jau radīja manī apmierinājumu. Es pārkāpu Inskina pavēli, aizejot no Korpusa un viņa. Aizejot nevis tiešā nozīmē, bet vienīgi tādēļ, lai pabeigtu uzdevumu, kuru uzsāku priekš viņiem. Tikai tagad acīmredzot visu nāksies darīt vienam pašam.
Manā istabā atradās instrumenti, ierīces un pieklājīga naudas paciņa. Tas man tagad lieti noderētu. Nāksies iztikt. Līdz brīdim, kad Inskins sāks prātot, kāpēc tik pēkšņi viņam piekritu, es gribu būt jau kosmosā.
Mehāniķis ar robotu-krāvēju gatavoja startam zvaigžņu kuģi. Es nostājos blakus un oficiālā tonī noprasīju:
— Tas ir mans kuģis?
— Nē, ser. To gatavo aģentam Nilsenam. Bet, lūk, viņš pats jau arī nāk.
— Aizskrien veicīgi uz centrālo korpusu un pārbaudi vadību no turienes.
— Jauns darbs, Džimmij? — pavaicāja Nilsens, pienākdams pie manis.
Es pamāju, vērodams, kā viņš tuvojas.
— Jauns, varbūt arī vecs. Bet kā tavs teniss? — es pacēlu plaukstu, attēlodams raketi.
— O, ar katru dienu aizvien labāk, — viņš atbildēja, pagriežoties uz savu kuģi.
— Es iemācīšu tev jaunu sitienu, — teicu, nolaizdams delnu viņam uz kakla. Viņš bez skaņas nolaida degunu. Es viņu uztvēru un akurāti noliku aiz kaut kādu muciņu grēdas, neaizmirsdams izņemt no viņa rokām kastīti ar kursa lentām.
Kamēr mehāniķis nebija paguvis atgriezties, es ieslēdzos kuģī, uzstādīju vadības blokā kursa lentu un lūdzu atļauju izlidot. Pagāja vesela mūžība, līdz beidzot iedegās zaļā uguntiņa.
Un, lūk, es esmu lidojumā. Līdzko starta paātrinātāji beidza ieskrējienu, es ar mūķīzeri rokās uzbruku vadības pultij. Tajā noteikti vajadzēja būt tālvadības blokam, tādam, kas visos Korpusa kuģos dod iespēju vadīt tos no attāluma. To atklāju vienā no maniem pirmajiem treniņlidojumiem līdzīgā kuģī, jo viena no manām pozitīvajām īpašībām vienmēr ir bijusi ziņkārība. Es atvienoju ieejas uz izejas klemmes un devos uz mašīntelpu.
Iespējams jau, ka biju pārāk aizdomīgs. Man bija pārāk slikti priekšstati par cilvēci. Un par Inskinu, kuram visā bija savi uzskati. Vairāk uzticīgi cilvēki, nekā es droši vien būtu ignorējuši radiovadāmo pašlikvidācijas spridzekli, kas iemontēts dzinējā. To varēja izmantot gadījumos, ja kuģis tiek sagrābts. Es gan nedomāju, ka viņi to izmantos pret mani, ja nu vienīgi ārkārtējā gadijumā. Tomēr, neskatoties uz to, es nolēmu šo daiktu padarīt nekaitīgu.
Spridzeklis sastāvēja no īpaša, dzinēja korpusā iemontēta bloka. Vāku nocēlu viegli un ieraudzīju uz bloka dziļumā ieskrūvētā spridzekļa sešstūraino galviņu stiepjošos vadu mudžekli. Satvēru to ar pirkstiem, spiedu, līdz satumsa acīs. un mēģināju pagriezt. Ar pēdējiem plīstošas miesas un mežģošos locītavu spēkiem es to izkustināju, bet pēc tam arī izņēmu. Tas karājās vadu galā gluži kā no zoba izrauts nervs.
Un pēkšņi tas ar skaļu blīkšķi uzsprāga, radot biezu, melnu dūmu mākoni.
Ar pārdabisku mieru caur melno dūmu mākoni vēros uz caurumu blokā. Kuģim ar visu tā saturu vajadzēja pārvērsties pelnos.
— Inskin, — es teicu, bet kakls izžuva un balss aizlūza.
— Inskin, — es vēlreiz atkārtoju — es saņēmu tavu «sveicieniņu». Tu domāji, ka mani atstādini. Nē, es pats aizeju no Speciālā Korpusa!