Sajutu atvieglojumu. Atkal biju viens un atbildēju tikai par sevi. Kuģis jau pietiekami ilgi bija virzījies pa kursu no pilnīgi nejauši izraudzītas lentas. Pārtvert mani praktiski nebija iespējams, un es varēju sagatavot jauna kursa lentu.
Kursu kurp? Es vēl nezināju. Vajadzēja padomāt, lai gan nešaubījos par to, kas jādara. Meklēt Anželīnu! Šī doma sākumā likās muļķīga: uzņemties tā Korpusa darbu, kurš bija atteicies no manis. Tas bija viņu darbs. Tomēr pēc tam es sapratu, ka lietas būtība neslēpjas Korpusā. Anželīna priekš manis bija kā čempiona medaļa. Glumajā Džimā di Grīzā ir kas tāds, ko jūs nesaprotiet — vienkārša patmīlība.
Patmīlība — vienīgā lieta, kas vīrietī uztur gara spirgtumu un noskaņo darbam. Atņemiet to, un jums nepaliks nekas. Es pat īsti nezināju, ko darīšu ar viņu, kad atradīšu. Iespējams, nodošu policijai, tā kā viņai līdzīgus, manu bijušo profesiju apkaunojošus cilvēkus, jāizolē no mums pašiem. Bet zivtiņu dalīt tomēr labāk pēc tās noķeršanas.
Bija vajadzīgs, un pirmām kārtām, jāsagatavo viss tam nepieciešamais. Vispirms man likās, ka uz kuģa nav cigāru, tas bija drausmīgs brīdis. Tomēr pēc tam servisa bloks pēc neilgas skrapstēšanas no kāda tāla un tumša stūra izstūma kastīti. Cigāri jau, protams, nebija no lepnākajiem, tomēr labāki, nekā nekas. Taču brendijs gan Nilsenam vienmēr ir bijis tas labākais, te nu man nebija nekādu iebildumu. Izskalojis kaklu un aizsmēķējis, es liku savam smadzeņu podam ķerties pie projekta izstrādes.
Vispirms man vajadzēja iedomāties sevi bēgšanas brīdī Anželīnas vietā. Vislabāk jau, protams, būtu tur faktiski atrasties, bet tas bija nereāli. Vismaz viens Flotes kuģis jau nu tur noteikti dežūrē. Lai gan šādu problēmu risināšanai ir uzbūvēts kompjūters, un es ievadīju tajā notikuma vietas koordinātes. Nebija arī vajadzības šķirstīt rokasgrāmatas, šie skaitļi dega manās smadzenēs ugunīgiem cipariem. Kompjū- teram bija milzīga atmiņa un spēja ātri apstrādāt ievērojamu informācijas daudzumu. Tas svētlaimē hokrekšķējās, kad es pieprasīju visu notikuma vietai tuvumā esošo zvaigžņu koordinātes. Desmit sekunžu laikā tas jau bija caurskatījis visus savus katalogus un ziņoja par darba pabeigšanu ar melodiskām zvaniņa skaņām. Paņēmu pirmā zvaigžņu duča sarakstu un atzīmēju, ka attālumi līdz tām ir ļoti lieli.
Tagad man jādomā tieši tāpat kā Anželīnai. Man jākļūst par slepkavu, kuru medī, kuram dzen pēdas un kuram aiz muguras ir divdesmit svaigu līķu. Visos virzienos ienaidnieki.
Viņai vajadzēja turēt rokās tādu pat nolaupītā kreisera kompjūtera izdotu sarakstu. Kurp tagad? Milzīgs sasprindzinājums. Kaut kur noslēpties. Kaut kā, bet tikai prom no šejienes. Acu uzmetiens sarakstam
— un atbilde liekas acīm redzama. Divas tuvākās zvaigznes atrodas tajā pašā debess kvadrātā piecpadsmit grādus viena no otras, apmēram vienādā attālumā no kreisera. Ļoti svarīgi bija tas, ka trešā zvaigzne atradās citā sektorā un uz pusi tālāk.
Un tā, uz priekšu, uz pirmajām divām zvaigznēm. Tas bija uz ātru roku pieņemts lēmums, tomēr pilnīgi saprātīgs. Uz priekšu pie saulēm, pasaulēm un trasēm, kur var atrast citus kuģus.
Kreiseris jāpamet, pirms parādās kāda planēta, un, jo ātrāk, jo labāk, tā kā ikviens kuģis Galaktikā var to atpazīt. Jāsatiek cits kuģis
— kuģis IKSS — jāieņem tas, jāpamet kreiseris un …ko tālāk?
Te nu manas smadzenes sāka buksēt, un man nācās tās uzstiprināt ar grādiem un svaigu cigāru. Sēdot ar pusaizvērtām acīm, es centos iedomāties lidojumu. Ir sagrābts jauns kuģis, un jālido uz planētu. Kosmosā Anželīna atrodas pastāvīgās briesmās, viņai draud personības izmainīšana. Kad es atradu šīs divas zvaigznes planetārajā katalogā, izvēle bija acīm redzama. Vietai bija barbarisks nosaukums — Freiburga.
Tur ap divām saulēm bija vēl pusducis planētu, bet tās atkrita pašas no sevis. Vai nu tik maz apdzīvotas, ka katrs jaunatnācējs vai nepazīstamais tūlīt bija ieraugāms, vai arī tik labi organizētas, ka nebija iespējams ilgi palikt neievērotam. Freiburgai šie trūkumi nepiemita. Tā Līgā atradās mazāk par divsimts gadiem un dzīve tajā ritēja laimīga haosa apstākļos. Vecā un jaunā sajaukums, pirmskontakta un pēc- kontakta civilizācija. Brīnišķīga vietiņa, lai viņa pazustu, brītiņu tur uzkavētos un atkal parādītos jaunā izskatā.
Nonācis pie šāda secinājuma, es sajutu divkāršu gandarījumu. Tas nebija vienkārši prāta vingrinājums izdzīvošanai, jo arī es taču atrados tādā pat stāvoklī kā Anželīna: incidents ar spridzekli skaidri parādīja, kā Korpuss attiecas pret saviem dezertieriem. Freiburga — vieta, kas lieliski paslēps arī mani. Es laimīgi nopūtos un atslābinājos.
Kad atjēdzos, bija laiks iziet no hipertelpas un nospraust jaunu kursu. Tomēr bija kāda lieta, pie kuras jāķeras vispirms. Vēl Korpusā būdams, biju uzzinājis daudz sīku faktu.Viens no tiem, parasti interesi izraisīja vienīgi hiperpārejas tehnikas mācības laikā, t.i. — dīvains iz- starojuma izplatīšanās veids hipertelpā. īpaši radioviļņu. Ja jūs ko raidāt vienā frekvencē, tad saņemat atpakaļ varenus atbildes signālus visās frekvencēs, it kā radioviļņi tiktu saspiesti un atgriezti atpakaļ.
Parasti šis eksotiskais efekts nevienu neinteresē, taču ļauj novērot jūsu kuģi. Es nospriedu, ka Speciālā Korpusa gluži saprātīga piesardzība būtu novērot savus kuģus. Tādejādi ļoti prasmīgi noslēptais sīciņais raidītājs būs viņiem kā bāka.
To man arī vajadzēja atrast, pirms parādos kādas planētas tuvumā.
No iekšējā mikrofona reizi pa reizei atskanēja troksnis un rēkoņa, un es nolādēju raidītāja un pastiprinātāja izstrādātāju, taču, pirms meklēt raidītāju, man vajadzēja pārliecināties, vai tas vispār eksistē un vai tam ir pietiekami spēcīgs signāls lieliem attālumiem. Daži eksperimenti ar ekrāniem parādīja, ka mistiskie signāli nav nekas vairāk kā paša kuģa radītais izstarojums. Pēc ekranizēšanas ēterā iestājās klusums. Es atviegloti nopūtos un izgāju no hiperpārejas.
Ceļojums tuvojās beigām. Es izrakņāju visu kuģa īpašumu un galu galā atradu arī šo to tālākai izmantošanai. Rūpīgi izmeklēju visdažādākos bagus. Bet Glumā Džima izskata atjaunošana sagādāja man lielu apmierinājumu. Paplašinātāji nāsīs, spilventiņi zem vaigiem, krāsotājs galvā — un vecais kaujas zirgs atkal gatavs darbam.
Es paskatījos spogulī … izlamājos… un sāku novākt visu šo maskarādi tikpat rūpīgi, kā biju to uzlicis. Mans galvenais likums gan bija neatslābināties darba laikā. Šabloniska rīcība vienmēr noved pie nepatikšanām! Inskins lieliski zināja manu veco izskatu, un manas ārienes apraksts droši vien jau visur izsūtīts.
Tagad daudz rūpīgāk uzliku grimu un radīju kaut ko gluži jaunu. Radīju pavisam vienkārši — izmainot seju un matus. Sarežģītāks darbs arī turpmāk prasītu daudz vairāk laika kārtīgas ārienes uzturēšanai, bet Freiburga bija liela jautājuma zīme, un es tur nemaz negribēju domāt par šīm lietām. Es gribēju mierīgi staigāt, visu pārmeklēt un noskaidrot, vai tur nav Anželīnas pēdu.
Pēc kuģa laika atlika vēl divas dienas, un tās es aizvadīju, meistarojot visdažādākā veida ierīces, kas varētu noderēt: minigranātas, apslēptas pistoles. Tikko atskanēja reisa beigas vēstošs signāls, savācu visas atlikušās grabažas un iznīcināju.
Vienīgā pilsēta ar pieklājīgu kosmoostu uz Freiburgas bija Freibur- bada — milzīga ezera, lielas tīra ūdens krātuves krastā. Vērojot, saules zaķīšu mirguļošanu pa ūdens virsmu, sajutu pēkšņu vēlēšanos izpeldēties. Šo vēlēšanos acīmredzot radīja nepieciešamība noslēpt kuģi. Noslēpt ezera dziļākās daļas dibenā, kur tas vienmēr būs pa rokai, ja ievajadzēsies.
Lai nenokļūtu radara ekrānos, es piezemējos aiz robotu kalnu grēdas. Tumsā lidojot virs ezera, es ieraudzīju kosmoostas navigācijas radaru, bet mans kuģis bija pārāk tālu no krasta. Vētrainais laiks ierobežoja redzamību un ievērojami mazināja manu vēlmi izpeldēties. Tuvāk pie krasta es dziļi zem ūdens atklāju kanālu un, savācis visu nepieciešamo somā, piezemējos virs tā. Muļķīgi, protams, tā apkrau- ties, tomēr man roka necēlās atstāt visas šīs brīnišķīgās Korpusa lietiņas ezera dibenā.
Salicis visu ūdensnecaurlaidīgā sainī, uzvilku skafandru un pārgāju uz slūžu kameru. Kad sāku peldēt uz nesaskatāmā krasta pusi, pār mani gāzās lietus un melna tumsa. Es drīzāk iztēlojos, nekā dzirdēju sev aiz muguras ūdens burbuļošanu, kuģim aizejot dibenā.
Peldēt skafandrā ir tikpat neērti kā nodarboties ar mīlestību kosmosā, bezsvara telpā. Es aizkūlos līdz krastam stāvoklī, kas bija traģiski tuvs pilnīgam nespēkam. Izkļuvis no skafandra, ar lielu prieku vēroju, kā tas triju termīta gabaliņu ugunī pārvēršas izdedžos. Ar vēl lielāku prieku es ar kājas spērienu aizsūtīju šos izdedžus ezerā. Nepārtrauktais lietus aizskaloja visas ugunskura pēdas. Tādā lietū termīta gaismu droši vien no lielāka attāluma nav iespējams ievērot. Palīdis zem ūdensnecaurlaidīgas plēves, slapjš un nožēlojams, es gaidīju rītausmu.
Naktī es ik pa brīdim pamodos bez īpaša iemesla, bet pilnīgi pamosties spēju vienīgi tad, kad jau bija gaišs. Es nejutos īsti labi, un, kad izdzirdēju balsi, sapratu, kas mani visu nakti modināja.
— Ejat uz Freiburbadu? Protams, kur tad vēl var iet. Es arī turp taisos. Lieniet iekšā laivā. Laiva veca, bet laba gan. Pavizināsimies…
Balss bubināja un bubināja, bet es tajā neklausījos. Es lādēju sevi, ka negaidot un negribot nokļuvu šīs «ilgspēlējošās balss» īpašnieka redzeslokā. Viņš peldēja gar krastu mazā laiviņā: tā bija dziļi iegrimusi ūdenī, pārpildīta dažādiem baķiem un saiņiem, bet tam visam pāri rēgojās galva. Kamēr viņa žokļi turpināja kustēties, man bija visas iespējas viņu uzmanīgi nopētīt.
Viņam bija gara, sapinkājusies, uz visām pusēm izspūrusi bārda un mazas, tumšas, zem neiedomājami novalkātas cepures, kādu es vēl nekad nebiju redzējis, paslēptas ačeles. Mans sākotnējais izbīlis bija gandrīz pārgājis. Ja šis dīvainis nebija izmeklētājs, tad gluži nejaušā satikšanās varēja būt man ļoti nozīmīga un pat vēlama.
Kad šis mežonis uz brīdi apstājās, lai ievilktu elpu, es nolēmu pieņemt viņa uzaicinājumu un, satvēris laivas bortu, pievilku to tuvāk. Pārmetis pār plecu somu un turot kabatā roku ar pistoli, es ielēcu iekšā. Piesardzībai, kā izrādījās, nebija nekādu iemeslu.
Zugs, kā viņu sauca, (to ar lielām grūtībām izdevās noskaidrot viņa bezgalīgā monologa laikā), izlika aiz borta laivas pakaļgalā piestiprināto motoru, un iedarbināja. Tas bija ļoti parasts un efektīvs atomu siltumpārveidotājs. Tam nebija nekādu kustošu detaļu, ūdens tika gluži vienkārši iesūkts iekšā, uztvaicēts un izmests tvaiku veidā ārā jau pa citu atveri.
Kustības laikā praktiski nebija nekāda trokšņa, laiva slīdēja kā apburta.
Attiecībā uz Zugu viss izrādījās normāli, un, kaut gan es vēl nebiju par visiem simts procentiem ticis vaļā no aizdomām un turpināju turēt roku uz pistoles, satikšanās ar viņu, pēc visa spriežot, tomēr bija liela veiksme. Es sāku saprast, no kurienes rodas šī neapturamā vārdu straume. Viņš bija mednieks, kas veda uz veikalu kažokādas un bija izcietis daudzus vientulības un klusēšanas mēnešus, šo vārdu izvirdumu, kuru es nemaz necentos apturēt, tā kā viņš faktiski atbildēja uz daudziem maniem neuzdotajiem jautājumiem, bija izraisījusi cilvēka seja.
Daudz rūpju man radīja apģērbs. Galu galā es nolēmu palikt ceļojuma tērpā, kas bija ieturēts neitrālos toņos. Tādi kostīmi ar nelielām variācijām ir izplatīti visā Galaktikā, tā kā arī Zugs tam īpašu uzmanību nepievērsa. Dzīvē viņš droši vien nebija pļāpa, bet apģērbties gan noteikti mīlēja. Viņa jaka visticamāk bija taisīta no vietējām ādām — purpurs ar melnu, skaista, pat raugoties uz tai pielipušajiem netīrumiem un atkritumiem. Bikses no apstrādātas vadmalas, bet zābaki, gluži tāpat kā mani, no «mūžīgās» plastikas.
Zuga tehnika pastiprināja apģērba radīto iespaidu. Vecā un jaunā sajaukums. Pasaulē, kas līdzīgi Freiburgai tikai nesen iekļāvusies Līgā, ir grūti sagaidīt ko citu. Elektriskais ierocis, atbalstīts pret arbaleta tērauda bultu saini, radīja tipisku skatu. Neapšaubāmi, viņš vienādi veikli rīkojās gan ar vienu, gan otru. Es atlaidos mīkstajos baķos un nepārtraukta vārdu ūdenskrituma straumē sāku izbaudīt ceļojumu un austošo rītu.
Ap dienas vidu mēs tikām Freiburbadā. Zugs mani praktiski neiesaistīja sarunā, uzskatīdams par labāku runāt pats, tādēļ arī viņu pilnībā apmierināja daži mani nenoteiktie izteikumi.
Milzīgā labpatikā viņš uzcienājās ar koncentrātiem no manas somas un pretī pastiepa blašķi ar kaut kādu šķidrumu, kas bija pagatavots viņa kalnu miteklī. Tā garša bija neizsakāmi drausmīga, mutē palika sērskābē, izmērcētu metāla skaidiņu garša. Tomēr pēc dažiem malkiem viss nostājās savās vietās, un mēs, pavisam jautrini, piebraucām pēc zivīm smirdošā piepilsētas piestātnē. Pietauvojoties gandrīz noslīcinājām lielu laivu, kas mums likās šausmīgi jocīgi — un tas dod priekšstatu par mūsu stāvokli. Es aizgāju uz pilsētas parku un nosēdēju tur, līdz manas smadzenes nebija attīrījušās.
Vecais un jaunais te atradās blakus, ēkas no plastikas bija līdzās ar ķieģeļu un apmetuma būvēm. Nedalāmi savienoti bija tērauds, stikls, koks un akmens. Tāpat arī ļaudis, apģērbti dīvainā tipu un stilu sajaukumā. Es vairāk interesējos par viņiem, nekā viņi par mani. Kāds robots pievērsa man uzmanību. Viņš tik ilgi vicināja manā priekšā iespiestus virsrakstus un izkliedza tos man ausī, līdz paklausīju un paņēmu avīzi, lai viņš beidzot atsietos.
Līgas valūta šeit apgrozījās kopā ar vietējo naudu, un robots neprotestēja, kad ieslidināju viņa krūšu šķirbā monētu. Atlikumu, noteikti pēc mani izputinoša kursa, viņš izdeva freiburgiešu guldeņos.
Visi jaunumi bija absolūti triviāli, bet, lūk, sludinājumi un reklāma mani ieinteresēja. Es izskatīju lielo viesnīcu sarakstu, salīdzinot to komfortu un cenas.
Tas lika man nošausmināties. Cik ātri gan mēs zaudējam vecos ieradumus! Tikai mēnesis godīgas dzīves, un es jau spriežu kā kārtīgs cilvēks.
— Tu esi noziedznieks! — es izspiedu caur zobiem un uzspļāvu uzrakstam «NESPĻAUDĪTIES». — Tu nicini likumu un mierīgi iztiec bez tā. Tu esi likums pats par sevi un pats godīgākais cilvēks Galaktikā!
Tu nepārkāp nekādus noteikumus tik ilgi, kamēr tie tevi neskar un pārkāp tos katru reizi, kad redzi pēc tā vajadzību.
Tas viss bija taisnība, un es nicināju sevi par to, ka tik ātri spēju aizmirst. Šis nelielais godīguma periods Korpusā ietekmēja mani kā sērga, sagraujot visas manas labākās antisociālās tendences.
— Domā, kā nozagt! — es iekliedzos tik skaļi, ka nobiedēju pa celiņu pastaigājošos meiteni. Nojautis, ka viņa mani dzirdēja, uzmetu viņai ļaunu skatienu, pēc kura tā uzskatīja par labāku noslēpties. Arī es piecēlos un devos pretējā virzienā, meklējot iespēju kaut ko paveikt. Pirms sāku meklēt Anželīnu, nolēmu atjaunot savu veco dzīvesveidu.
Šāda iespēja radās viegli, pēc desmit minūtēm plāns bija gatavs. Visi nepieciešamie rīki bija man līdzi. To, kas man varēja noderēt darbā, saliku kabatās un aiz jostas, bet somu nodevu glabāšanas kamerā.
Freiburgas Galvenajā Bankā viss bija kā radīts aplaupīšanai. Trīs izejas, četri apsardzes vīri, ļaužu pūlis. Četri dzīvi sargi! Neviena banka nemaksās viņiem algu, ja tai ir elektroniskā aizsardzība. Es gandrīz dziedāju no prieka, stāvot rindā pie viena no dzīviem klerkiem. Pilnībā automatizētas bankas aplaupīt ir viegli, bet tam nepieciešama speciāla tehnika. Lūk, tāds cilvēku un mašīnu sajaukums bija vislabākais.
— Izmainiet Līgas desmitzvaigžņaino guldeņos, — es teicu, nolikdams klerka priekšā uz galda spīdošu monētu.
— Jā, ser, — teica klerks, uzmezdams acis monētai un ieslidinot to blakus esošajā skaitāmajā mašīnā. Viņa pirksti jau sāka atskaitīt man attiecīgo guldeņu skaitu, vēl pirms bija parādījušies apmaiņas kursa skaitļi. Tas tika darīts mehāniski. Nauda nošķindēja trauciņā manā priekšā, un es sāku to lēnām pārskaitīt, patiesībā manas domas bija pievērstas monētai, kura grozījās un vēlās mašīnas iekšās. Kad biju pārliecināts, ka tā savu ceļojumu ir beigusi un piezemējusies pagrabā, es nospiedu raidītāja podziņu jostā.
Tam nevar atrast citu vārdu kā «brīnišķīgi». Tādas lietas paliek atmiņā un raisa jaukas atmiņas vēl daudzus gadus pēc paša notikuma. Bija vajadzīgas daudzas stundas, lai radītu šo monētu, taču to nebija žēl.. Es pārvīlēju monētu uz pusēm, izņēmu iekšpusi, iemontēju tur radiouztvērēju, degli un spridzekli, un pielēju ar svinu, līdz tā atguva sākotnējo svaru.
Bet tagad tā uzsprāga! Dobjo triecienu bankas dzīlēs pavadīja brīkšķi un dārdoņa. Velvi balstošā aizmugurējā siena saplaisāja un izverda naudas un dūmu straumi. Bet pēdējā mirstošās skaitāmās mašīnas nopūta atnesa negaidītu pārsteigumu. Kasieru naudas aparāti pamodās, sākot drudžaini darboties. Pār apstulbušo apmeklētāju galvām gāzās lielu un mazu monētu lietus, jāsaka gan, ka viņi visai ātri attapās no izbrīna un sāka piestūķēt kabatas. Taču šie prieki bija īsi. Tas pats radiosignāls uzspridzināja gāzes un dūmu bumbas, kuras es tālredzīgi biju salicis visos papīrgrozos. Uzbudinātā publika pat neievēroja, kā es iemetu vēl dažas bumbas pie kasieriem. Šī gāze — pēc manas receptes ražots efektīvs vemšanu un asarošanu izraisošo komponentu sajaukums. Tās iedarbība bija acumirklīga un varena (bankā, protams, nebija bērnu, es nevarēju kļūt tik nežēlīgs pret aizsargāties nespēpgiem jaunajiem radījumiem). Pēc dažām sekundēm klienti un kalpotāji sāka zaudēt redzi, man, protams, uzmanību nepievērsa neviens.
Kad gāze bija tikusi līdz manīm, es pieliecos un uzliku aizsargbrilles, bet iztaisnojies ieraudzīju, ka esmu palicis vienīgais kaut ko saskatīt spējīgais cilvēks bankā. Pats par sevi saprotams, ka elpoju caur ļoti tālredzīgi degunā ieliktajiem filtriem, tā ka varēju izjust visus normālas kuņģa darbības jaukumus. Mans kasieris pazuda no redzeslauka, un es ar graciozu lēcienu caur lodziņu ieniru pie viņa.
Tagad vajadzēja izvēlēties un savākt. Nauda mētājās visur. Ignorējot dažādu sīknaudu, es sameklēju vietu, kur bija nolijis zelta lietus, varētu pat teikt — ūdenskritums. Divu minūšu laikā piepildīju līdzpaņemto somu un biju gatavs pazust. Durvju tuvumā dūmi sāka izklīst, un dažas granātas atgrieza dūmu aizsegu.
Viss gāja, kā ieplānots, izņemot vienu ēzeli no apsardzes, šausmīgi apnicīgu. Viņam likās, ka kaut kas nav kārtībā, un šis sāka šaut pa labi un kreisi. Laime, ka nevienu neievainoja. Es atņēmu viņam pistoli un iegāzu ar to pa galvu.
Durvju tuvumā dūmi kļuva ļoti biezi, tas no ielas neļāva redzēt, kas notiek bankas iekšienē. Viņi, protams, zināja — notiek kas ļauns: divi policisti, izrāvuši pistoles, metās iekšā…, tūlīt pat kļūdami tik pat bezpalīdzīgi kā pārējie. Es organizēju palīdzību cietušajiem un sāku tos lēnām stumt un grūst uz durvju pusi. Kad bija izveidojusies liela grupa, mēs kopā izrāpojām uz ielas. Brilles es noņēmu un iebāzu kabatā, tādejādi tikai mazliet ielaizdams acīs gāzi. Piesteigušies laipni cilvēki palīdzēja man piecelties, es tencināju viņus un, notrausis ar roku asaras, aizvilkos projām. Lūk, cik tas viss bija viegli. Viegli, ja plāns ir iepriekš izstrādāts un tu neriskē veltīgi. Mans gars bija mundrs, bet asinis jautri riņķoja dzīslās. Dzīve atkal bija kļuvusi brīnišķīga un interesanta. Tagad arī Anželīnas pēdas atrast nebūs grūti. Nav tagad nekā tāda, ko es nevarētu izdarīt.
Atrados uz emocionāla pacēluma viļņa. Noīrējis netālu no kosmo- ostas istabu kosmonautu viesnīcā, es sakārtojos un devos izlūkot vietējās dzīves jaukumus.
Apkārtnē bija daudz «jautru» iestāžu, un es nolēmu apstaigāt tās. Paēdis vienā, es katrā nākošajā iztukšoju pa glāzītei. Ja Anželīna ir Freiburgā, tad viņa, visticamākais, apmeklēs šīs vietas. Te ir jābūt viņas pēdām, es to jutu ar visām iekšām, tāpat, kā viens noziedznieks sajūt otru.
— Vai kāds nepiedāvās meitenei ko iedzert? — es izdzirdēju prostitūtas vienaldzīgo balsi un bez īpašas intereses pagriezu galvu. Meitenes, bālās nakts būtnes, jau bija devušās savā nakts peļņā. Biju saņēmis pietiekami daudz piedāvājumu — pēc izskata līdzinājos atpūtā esošam kosmonautam, bet tie vienmēr ir lielisks ienākumu avots tādām vistiņām.
Šī izskatījās labāk par citām, vismaz bija labāk veidota. Es ar interesi, bet vēlāk ar sajūsmu sāku viņu vērot. Viņas kleita bija īsa un cieši pieguloša, ar augstiem šķēlumiem malās. Augstpapēžu kurpes ejot radīja gurnu riņķveida kustību, un tam bija satriecošs efekts. Viņa aizgāja līdz bāram un pagriezās, atdodot sevi vispārējai novērtēšanai. Blūzīte sastāvēja vienīgi no augšā un apakšā sastiprinātām šaurām spīdošām strēmelītēm. Ejot strēmelītes pašķīrās, atklājot gludu un ie- degušu ādu. Mani sagrāba rupja dzīvnieciska kaisle.
Manas acis galu galā apstājās pie viņas sejas — pēc gara ceļojuma, ja ņem vērā, ka es sāku no ceļgaliem — tie bija ļoti pievilcīgi. Kaut kas pazīstams…
Un šai mirklī sirds man sakāpa kaklā, un es iekrampējos krēslā. Tas likās neticami, bet tomēr tā bija.
Tā bija ANŽELĪNA.