Viņas mati bija pārkrāsoti, bija arī citas vienkāršas un acīm redzamas izmaiņas. Kopumā ņemot, viņas āriene bija kļuvusi tāda, ka pēc fotogrāfijas vai apraksta viņu nebija iespējams atpazīt.
Izņemot, protams, mani. Es redzēju un sarunājos ar viņu nolaupītajā linkorā. Lieliski, es viņu pazinu, bet viņai nav pat jausmas, kas es tāds esmu. Viņa mani bija redzējusi vienīgi mirkli, ar paceltu gaismas filtru.
Šī bija manas laimīgās dienas augstākā virsotne. Apkārt viss likās tik brīnišīgs un jauks. Tomēr arī viņa jānovērtē pienācīgi, maskējās Anželīna lieliski. Lai gan biju centies paredzēt visas iespējas, tomēr nekādi nespēju iedomāties, ka ieraudzīšu viņu šeit un tādā izskatā. Viņai bija līdzi pieklājīga nozagtās naudas summa, tādēļ arī es nespēju viņu iedomāties kā klaidoni. Nē, meitenei viss ir kā nākas, tas jāatzīst. Arī savu lomu viņa spēlē absolūti dabiski. Kādu gan komandu mēs sastādītu, ja viņai nebūtu šīs pataloģiskās noslieces uz slepkavībām!
Un te mana sirds sastinga jau otru reizi šai vakarā. Lai paliek emocijas, bet visa galā skaidri sajūtama nāve. Viņa ir atnesusi nelaimi katram, kas bijis ar to kopā. Šai jaukajā galviņā ir augsti intelektuālas, bet drausmīgi izkropļotas smadzenes. Man būtu labāk domāt nevis par viņas figūru, bet gan par līķiem, ko viņa atstājusi visapkārt. Ir tikai viena izeja — aizvest viņu no šejienes un nodot Korpusam. Es nemaz nedomāju par savām attiecībām ar Korpusu. Viens otru neskāra. Tagad viss bija jādara ātri un tīri.
Piegāju pie bāra un pasūtīju divas vietējās sērskābes glāzes. Pazemināju balsi, izmainīju runas veidu un akcentu. Anželīna bija pietiekami ilgi mani dzirdējusi un varēja atpazīt pēc balss — tas bija vienīgais, no kā es baidījos.
— Iedzersim, lellīt, — es teicu, paceļot glāzi un dodot viņai otru.
— Bet pēc tam iesim uz tavu istabu. Vai tev ir istaba?
— Istaba atradīsies, ja tev būs desmitnieks pēc Līgas kursa.
— Protams, — es teicu, mēģinādams smaidīt. — Vai tad es pēc tāda neizskatos?
— Es neesmu no tām, kurām maksā pēc tam, — viņa teica ar lieliski notēlotu vienaldzību. — Vispirms samaksā, tad iesim.
Es uzmetu monētu uz bāra letes, viņa pameta to gaisā, noķēra, pasvārstīja rokā, pārbaudīja uz zoba un iebāza kaut kur aiz jostas. Es skatījos viņā ar atklātu izbrīnu, mani patiesi pārsteidza tas dabiskums, ar kādu viņa spēlēja savu lomu. Un tikai tad, kad viņa pagriezās uz iešanu, es atcerējos, ka šeit atrodos nevis izklaides dēļ, bet gan lai izpildītu pienākumu. Visas šaubas izgaisa, (īdzko atcerējos kosmosa dziļumos peldošos līķus. Iztukšojis savu glāzi, es sekoju viņas līgojošajiem gurniem prom no bāra kādā pretīgā šķērsieliņā. Šauro un netīro ieliņu tumsa saasināja manus refleksus. Anželīna savu lomu tēloja labi, bet es šaubījos, vai viņa dala gultu ar visiem ostā nokļuvušajiem kosmonautiem. Visticamāk, ka viņai ir līdzzinātājs, kurš noslēpies kaut kur tepat ar smagu milnu rokās. Bet varbūt esmu pārāk aizdomīgs? Es pastāvīgi turēju roku kabatā uz pistoles, bet to izmantot man nenācās.
Mēs šķērsojām vēl vienu ielu un ienirām garā gaitenī. Viņa klusējot gāja pa priekšu. Mēs nevienu nesatikām, un neviens mūs neredzēja. Kad viņa atslēdza durvis, es nedaudz nomierinājos. Tā bija tik maziņa, ka līdzzinātājam tur nebija kur noslēpties. Anželīna devās tieši uz gultu, bet es nolēmu pārliecināties, vai durvis ir aizslēgtas. Durvis bija aizslēgtas.
Kad pagriezos, uz mani bija nomērķēts 0,75 kalibra revolveris, tik milzīgs, ka viņa to turēja ar abām rokām.
— Kas tad tas, aplaupīšana? — es sašutu, saprotot, ka ar savu rīcību e§mu nogulējis kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Mana roka vēl aizvien žņaudza kabatā pistoli, taču izvilkt to nebija nekādas iespējas, tas būtu tas pats, kas pašnāvība.
— Es jūs nošaušu, pat nezinot vārdu, — viņa mīļi sacīja un pasmaidīja, atklājot brīnišķīgi baltu zobu rindu. — Jūs esat tas, kurš izjauca manu operāciju ar linkoru.
Smaids kļuva arvien platāks, bet pagaidām viņa vēl nešāva. Viņa tīksminājās par emocijām, kas nevadāmi atspoguļojās manā sejā. Mednieks iekritis lamatās, atvests tieši tur, kur gribējis nokļūt, un te nu neko vairāk izdarīt nevarēja.
Redzēdama, ka esmu visu sapratis, Anželīna skaļi iesmējās, tīri un skanīgi, gluži kā sidraba zvaniņš tajā pašā laikā stingrāk uzspiežot pistoles mēlītei. Viņa bija īsta aktrise. Pistoles mēlīte tika nospiesta tieši tad, kad mans izmisums bija sasniedzis maksimumu, bet situācijas bezcerība kļuva acīm redzama.
Un ne vienu reizi vien, bet vēl un vēl.
Četras miesu plosošas lodes tieši sirdī un pēdējais šāviens tieši starp acīm.