Pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ tā nakts un vēl vairākas dienas manā atmiņā nesaglabājās. Atgriezties atpakaļ savā istabā bija riskanti, tomēr šis risks bija pamatots. Anželīna gandrīz notekti neko nezināja par tās eksistenci, bet, ja arī zināja, tam nebija nozīmes. Esmu miris un viņu vairs neinteresēju. Mans pieņēmums attaisnojās, pēc atgriešanās neviens mani netraucēja. Lai radītu vientuļu dzīru iespaidu, es pavēlēju atnest ēdienu un pāris vīna pudeles. Ķermenis lēnām atjaunoja savas funkcijas, es tam palīdzēju ar antibiotikām un pretsāpju līdzekļiem.
Beidzot, lai arī vārgs, atkal sāku justies kā cilvēks. Rokas atguva jūtīgumu, sāka bālēt melnie un zilie pleķi uz krūtīm un arī galvassāpes bija gandrīz pārgājušas. Laiks sākt domāt par nākotni. Nedaudz iemalkojis no pudeles, piezvanīju, lai man atnes pēdējo triju dienu avīzes. Pneimocaurule iešņācās, nošķaudīja un izgāza tās uz galda. Uzmanīgi tās pārskatījis, sapratu, ka manis izstrādātais plāns būs ievērojamāki labāks, nekā biju gaidījis.
Nākošajā dienā pēc manas noslepkavošanas visas avīzes bija ievietojušas no slimnīcas dokumentiem ņemtus, slinku komentētāju, kuri pat nepacents apskatīt līķus, ziņojumus. Un tas bija viss. Un nekas par Lielo Slimnīcas Skandālu Ar Līķu Samainīšanu vai par Izmeklēšanu Sakarā Ar To, Ka Zārkā Neatrodas Tēvocis Frims. Ja jau nav nekas uzrakstīts par maniem jociņiem slimnīcā, tātad tie kļuvuši par slimnīcas noslēpumu, un par to runās vienīgi zem četrām acīm.
Anžerīnai, manai snaiperei — iemīļotajai, tagad vajadzētu domāt par mani kā par mironi, viņas nāvi nesošā pistoles gaiļa un to nospiedušā pirkstiņa upuri. Nekas nevarēja būt labāk. Pēc kāda laika es atkal sēdēšu viņai uz astes, bet strādāt kļūs vieglāk, jo viņa galu galā ir pārliecināta, ka vietējā krematorijā esmu pārvērties zilganos dūmi- ņos. Tagad ir pats īstākais laiks izstrādāt plānu, un pareizu plānu.
Nebija vairs jājautā, kurš kuru medī. Anžefīnas arestēšana sagādās man ne mazāku prieku, kā viņai, šaujot uz mani.
Vajadzēja atzīt, ka meiča visu laiku bija man priekšā. Viņa aizveda linkoru man no deguna priekšas, bet pēc tam aizšmauca, atrodoties pistoles stobra galā.
Un pavisam pārsteidzoši bija tas, ka viņa izlika man lamatas laikā, kad domāju, ka medīju viņu. Mans naivums kļuva sāpīgi skaidrs. Viņa nebūt nebija histērijā, kad ieplānoja pazušanu no linkora, Anželīna vienkārši nospēlēja šo lomu. Viņa izpētīja mani, katru redzamo manas sejas un ķermeņa daļiņu, katru manas balss intonāciju. Viņas atmiņā mans tēls iespiedās ļoti skaidri un pēc aizmukšanas viņa pastāvīgi pārdomāja manas turpmākās rīcības variantus. Sava lidojuma pēdējā punktā viņa apstājās un sāka gaidīt, zinot, ka nākšu, un viņa būs gatava ar mani tikties. Tāda bija realitāte. Nu bija pienākusi mana kārta izdalīt kārtis.
Apdomāju un apsvēru milzumu variantu un plānu. Lai varētu ko pasākt, man bija jāiziet pilns liziskās rekonstrukcijas kurss. Ja tiešām gribu noķert Anželīnu, tas bija nepieciešams. Tāpat tas nepieciešams, lai izvairītos no Korpusa garajām rokām. Mācību laikā netiku par to domājis, taču biju absolūti pārliecināts, ka vienīgā iespēja pamest Korpusu ir ar kājām pa priekšu. Lai gan fiziski vēl arvien biju ļoti vārgs, galviņa man strādāja pa vecam. Man pietrūka faktu, un es vietējā bibliotēkā dalībnaudas veidā izdarīju nelielu ziedojumu. Tur bija vietējo avīžu fotokopijas vairāku gadu garumā. Iepazinu indīgi dzeltenu žurnālu ar ļoti mīļu nosaukumu «JAUNĀKĀS ZIŅAS!!»». «JAUNĀKĀS ZIŅAS!!» — bija ļoti populārs žurnāls, tā vārdu krājums sastāvēja no apmēram divsimts vārdiem, un tajā ar baudu tika apskatīta cietsirdība visdažādākajās tās izpausmes formās. Lielākā daļa lapaspušu bija veltītas helikopteru avārijām, protams, kopā ar krāsainām fotogrāfijām. Pietiekami bieži bija aprakstīti arī huligānisma gadījumi, cietsirdīgi kautiņi un tamlīdzīgas lietas, ko galaktiskās civilizācijas stingrā roka Frei- burgā vēl nebija paguvusi apslāpēt. Šai pārpilnībā šur tur sastapu pa »tumša nozieguma" izklāstam, ko arī meklēju.
Cilvēce vienmēr ir bijusi ļoti kaprīza, ietverot likumdošanā tādus aizraujošus terminus kā «slepkavība bez iepriekšēja nodoma», «slepkavība vainu mīkstinošos apstākļos» utt. It kā mirušais nemaz nebūtu miris. Lai gan mode ir noziegumos, ir spriedumos mainās, pastāv tādi, kas vienmēr izraisa lielu riebumu. Tie ir ārstu izdarītie noziegumi. Esmu dzirdējis, ka dažas mežonīgas ciltis nogalina šamani, ja pacients nomirst — kārtība ne bez plusiem. Ir saprotams šis mērķtiecīgais naids pret miesnieku-šarlatānu. Mēs pilnībā nododam sevi ārsta rokās, kad esam slimi. Mēs atļaujam pilnīgi svešam cilvēkam uzjautrināties ar pašu dārgāko, kas mums ir. Ja šo uzticību neattaisno, liecinieku un dzīvu palikušo pacientu vidū rodas dabisks sašutums.
Pilsētas ārsts Volfs Sifternics tika dēvēts par Augsti Godājamo Dakteri Sifternicu. «Jaunākās Ziņas!!» visos sīkumos izklāstīja, kā viņš apvienoja Ķirurga un Pleiboja dzīvi tik ilgi, līdz nazis viņa trīsošajās rokās nenogrieza TO Šī vietā un nesaīsināja slavena politiska darbinieka dzīvi par vairākiem, nākotnei nozīmīgiem gadiem. Mums ir jānotic Voltam, ka tas stājies pie darba skaidrā prātā un fatālos pirkstu krampjus izsaucis baltais drudzis nevis kas cits. Viņa licenci anulēja; ietaupījumi acīmredzot izsīka un tā parādījās ziņojumi par viņa arvien nepieklājīgākajiem gājieniem. Dzīve Volfu bija smagi satriekusi, un tieši viņš bija cilvēks, ko es meklēju, jo gribēju nopirkt viņa profesionālo meistarību.
Atrast un izsekot puslegālu personu svešā pilsētā uz tālas planētas cilvēkam ar manām spējām nesagādāja nekādas problēmas. Tā bija tehnikas lieta, bet ar tehniku man viss ir kārtībā. Biju gatavs pirmajam solim jaunajā plānā, kad klauvēju pie netīrām koka durvīm ne labākajā no pilsētas daļām.
— Man pie jums ir kāda lieta, Volf, teicu durvis atvērušajam subjektam ar duļķainajām acīm.
— Vācieties pie velna, — viņš sacīja cenšoties tās aizvērt man deguna priekšā, bet to neļāva tālredzīgi uz priekšu izliktais zābaka purngals.
— Es nenodarbojos ar medicīnu, — viņš teica, skatoties uz manu apsaitēto roku. — Negribu sapīties ar policiju, tā kā vācieties pie velna.
— Nu, ko jūs bubināt vienu un to pašu! — teicu es viņam.
— Esmu šeit, lai piedāvātu pilnīgi likumīgu darījumu par attiecīgu samaksu. Ignorēju viņa protestus un ieskatījos istabā. — Saskaņā ar pilnīgi drošu informāciju jūs dzīvojat šeit nereģistrētos sakaros ar meiteni vārdā Zina. Tas, ko es gribu teikt, nav paredzēts viņas jaukajām austiņām. Kur viņa ir?
— Nav! — viņš ieķērcās. — Un jūs arī lasieties prom! — Viņš saķēra aiz kakliņa lieiu pudeli un draudoši to pacēla.
— Ko jūs teiksiet par šo? — es pavaicāju, uzmetot uz galda paciņu jaunu kredītbiļešu. — Un šo… un šo… — pieliku vēl divas paciņas.
Pudele izslīdēja no viņa atslābušajiem pirkstiem un nokrita uz grīdas, viņa acis izbolījāš, likās, ka tās tūlīt izsprāgs no pieres. Lai piebeigtu viņu galīgi, pieliku vēl vienu kredītbiļešu paciņu.
Volfu nevajadzēja ilgi pārliecināt, atlika vienīgi saskaņot detaļas. Nauda uz viņu iedarbojās nomierinoši, viņš vairs nedrebēja un netrīcēja, bet sprieda pilnīgi loģiski.
— Palikusi tikai viena problēma, — es beigās sacīju. — Vai jūs domājat par to stāstīt jaukajai Zinai?
— Jūs ko, sajucis esat? — ar neviltotu izbrīnu vaicāja Volts.
— Tātad jūs viņai nestāstīsiet un par šo operāciju zinām tikai mēs divi. Bet kā jūs viņai izskaidrosiet savu prombūtni un naudas parādīšanos?
Viņu pārņēma arvien lielāks izbrīns.
— Paskaidrot? VIŅAI? Viņa taču neredzēs ne mani, ne naudu, pēc desmit minūtēm es šo vietu atstāšu.
— Nu, ko — es noteicu un iedomājos, ka tā tomēr ir cietsirdība pret nelaimīgo meiteni, kas uztur viņu, pateicoties profesijai, no kuras izvairās vairums sieviešu. Es šajā sakarībā nolēmu kaut ko darīt. Nākotnē, protams. Vispirms vajadzēja pazust Džeimsam Bolivāram di Grīzam.
Nežēlojot izdevumus, sagādāju visas Volfa norādītās operāciju un ķirurģiskās iekārtas. Tā kā viņam būs jāstrādā vienam, centos iegādāties pēc iespējas vairāk ierīču-robotu. Iekrāvuši visu lielā treilerī, kopā devāmies uz kādu lauku māju. Par nožēlošanu jāsaka, mūsu attiecībās nebija uzticības, pats smagākais bija finansiālais jautājums, jo vaļsirdīgais ārsts Volfs bija pārliecināts, ka es ielauzīšu viņam galvaskausu un savākšu naudu atpakaļ, uzreiz pēc tam, kad darbs būs pabeigts. Jokanais, viņš nesaprot, ka man nebūs grūtību ar naudu, kamēr vien eksistēs bankas. Beigu beigās par lielu prieku viņam tika apspriestas visas garantijas, un mēs ķērāmies pie darba.
Māja, vientulīga un tukša, atradās uz paugura ezera tālākajā krastā. Svaigu ēdienu mēs saņēmām reizi nedēļā kopā ar pastu, ar to atveda arī zāles un citus medicīniskus preparātus. Operācija sākās. Mūsdienu ķirurģiskā tehnika, protams, ļauj pacientu atbrīvot no sāpēm un šoka. Es pastāvīgi atrados gultā un dažkārt tiku piedzīts ar tik lielu zāļu daudzumu, ka dienas pagāja miegainā miglā. Divu radikālu ķirurģisko periodu starplaikā nolēmu pārliecināties, vai Volfa vakara dzērienā ietilpst miega zāļu kapsulas. Dzēriens, protams, bija bezalkoholisks, tā kā viņa atturēšanās visu kontrakta laiku bija viens no obligātajiem mūsu darījuma nosacījumiem. Lai izvairītos no problēmām, atbalstīju šo viņa apņemšanos ar zināmu naudas summu. Sakarā ar to viņš atradās tuvu nervu sabrukumam un es nolēmu, ka viņam nepieciešams labs miegs. Bez tam gribēju veikt arī nelielu izmeklēšanu. Tikko biju pārliecinājies, ka viņš iegrimis dziļā miegā, atslēdzu durvis un pārmeklēju istabu.
Revolveris droši vien bija tikai drošības pēc, tomēr šie nervozie tipi bieži rīkojas neparedzēti. Šaujamais bija kabatas formāta, 0,50 kalibrs, kārtīgs, bet nāvīgs. Mehānisms darbojās lieliski, patronas jauniņas, tikai šaut ar to vairs nevarēs — es rūpīgi noslīpēju dzelksni.
Tā kā maz ticēju cilvēces pateicībai, atrastā fotokamera mani vairs nepārsteidza. Volfam izrādījās par maz, ka es biju viņa labdaris un finansētājs, viņš bija nolēmis sagatavot materiālus šantāžai. Tur bija filmiņa, bez šaubām, pilna ar manas ārienes kadriem PIRMS un PĒC. Es paliku visu kaseti zem rentgena un noturēju tur pietiekami ilgi.
Bet strādāja gan Volfs lieliski, ar viņu varēja sadzīvot, kamēr nesākās gaudošana sakarā ar dzeramā un meiteņu trūkumu. Viņš izlieca un sašaurināja manas gūžas, izmainot augumu un gaitu. Rokas, seja, galvaskauss, ausis — viss bija izmainīts jaunas personības radīšanai. Prasmīga attiecīgo hormonu izmantošana izraisīja pigmentācijas maiņu, tumšāka kļuva dabiskā ādas un matu krāsa, izmainījās pat paša apmatojuma struktūra. Pēdējais, ko Volfs izdarīja augstākajā iedvesmas brīdi, bija delikāta manu balssaišu operācija, un mana balss ieguva zemāku tembru.
Kad viss beidzās, Glumais Džims di Grīzs bija miris, bet piedzimis Hanss Šmits. Vārds gan ne īpaši skanīgs, taču to es izdomāju vienīgi kontaktēšanās laikam ar Volfu, līdz brīdim, kad ķeršos pie sava galvenā pasākuma.
— Lieliski, lieliski, — es aptaustīju seju, skatoties spogulī.
Ak, dievs, beidzot varēšu iedzert, — jau sēžot uz saviem sapakotajiem čemodāniem, man aiz muguras nočukstēja Volfs. Dažās pēdējās dienās viņš mēģināja spert medicīnisko spirtu, līdz es tajā neiepilināju savas mīļākās vemjamās zāles. Un tagad viņš jutās ļoti satraukts, ka nepieciešams izgrūst ārā visu iekšā dabūto. — Atdodiet man atlikušo naudas daļu un ar jūsu atļauju es aizbraukšu.
— Pacietību, dakter, — es teicu un iedevu viņam banknošu paciņu. Viņš norāva iepakojumu un, ņirbinot pirkstus, sāka to pārskaitīt. —
Netērējiet laiku, — laipni teicu, tomēr viņš turpināja skaitīšanu. — Es uz katras banknotes ar īpašu sastāvu uzrakstīju vārdu «ZAGTA», kas fluorescēs, kad bankā to paliks zem ultravioletajiem stariem.
Viņš pēkšņi apstājās un nobālēja, man vajadzēja atgādināt par tā slimo sirdi, kas no stiprā pārdzīvojuma varēja neizturēt.
— Ko nozīmē «zagta»? — viņš pēc brīža vaicāja.
— To arī nozīmē. Visa nauda, ko es jums samaksāju, ir zagta.
Viņa seja kļuva vēl bālāka, biju pārliecināts, ka ar tādu asinsriti viņš
nenodzīvos pat līdz piecdesmit. — Jūs tikai neuztraucieties, es šķīros no tās bez mazākās nožēlas.
— Bet… KĀPĒC? — viņš beidzot jautāja.
— Jautājums vietā, dok. Es tādu pat summu, protams, nesabojātās banknotēs aizsūtīšu jūsu draudzenei Zinai. Jūtu, ka esat viņai daudz parādā par visu, ko tā jūsu labā darījusi.
Viņš apveltīja mani ar mežonīgu skatienu, bet es sāku mest no kraujas visu aparatūru un ķirurģiskos instrumentus. Centos viņa tuvumā nepagriezties ar muguru, pārējie drošības pasākumi tika veikti agrāk. Garām ejot, viņa sejā ieraudzīju slēptu smīnu un sapratu, ka pienācis laiks atklāt visu līdz galam.
— Aeromobilis būs šeit pēc pāris minūtēm, aizlidosim mēs kopā. Ar nožēlu man jāinformē, ka pēc ierašanās Freiburbadā jums nebūs laika sameklēt Zinu, piekaut un atņemt viņai naudu. — Viņa sejas izteiksme skaidri liecināja, ka tieši tas bijis ieplānots. Turpināju, cerot, ka viņš būs man pateicīgs par tik sīku un atklātu šī kriminālā notikuma izklāstīšanu. — Esmu visu izplānojis pa minūtēm, šodien no kosmo- ostas ar vienas minūtes intervālu aizlido divi kuģi. Esmu pasūtījios biļeti uz vienu no tiem, bet otrs, lūk, ir jūsējais. Es par to samaksāju jau agrāk, necerot, dabiski, uz jūsu pateicību. — Viņš paņēma biļeti ar neviltotu vecmeitas interesi, kura pacēlusi nosprāgušu čūsku. — Steidzieties pasteigties, piedodiet par pliekanajām atskaņām, bet jums tas ir ārkārtīgi svarīgi. Dažas minūtes pēc jūsu aizlidošanas, policijā tiks nogādāts sainis ar jūsu izdarītās operācijas aprakstu.
Kamēr gaidījām aeromobīli, dārgais dakteris Volfs visu pārdomāja, un, spriežot pēc viņa skābās sejas izteiksmes, neatrada iespēju aizšmaukt. Visu lidojuma laiku viņš sabozies sēdēja savā krēslā un neteica ne vārda. Pēc atbraukšanas viņš bez lādēšanās un skandāla pārsēdās savā kuģī, turpretī es vienkārši devos uz savējā pusi, bet pēc kāda brīža, pagriezos atpakaļ. Es negrasījos pamest Freiburbadu vai ziņot policijai par nelegālo operāciju. Šie meli bija nepieciešami, lai aizdabūtu projām dakteri-alkoholiķi viņa vientuļajā ceļojumā pēc aknu cirozes. Man nebija ne mazākā iemesla braukt projām, gluži otrādi, man bija nopietns iemesls palikt.
Anželīna vēl aizvien bija uz šīs planētas, un es negribēju pieļaut nekādus traucējumus viņas meklēšanā.
Iespējams, tas izklausās pašpārliecināti, bet jutu, ka šajā laikā esmu labi iepazinis Anželīnu. Mūsu mazās nekrietnās smadzenītes daudzos gadījumos griezās sinhroni, un es biju absolūti pārliecināts, ka ar lielu iespējamības procentu varu paredzēt viņas rīcību. Pirmkārt, viņa ir sajūsmā par manu asiņaino noslepkavošanu. Viņa gūst tādu pat prieku no līķiem, kādu citas meitenes no jaunām kleitām. Viņa ir pārliecināta, ka esmu miris, un tafc man ļoti atvieglos izsekošanu.
Es, protams, nešaubījos, ka viņa spers dabiskus piesardzības soļus attiecībā uz policiju un citiem Korpusa aģentiem. Tomēr tie nezināja, ka viņa ir Freiburgā un manu nāvi nebija ne mazāko iemeslu saistīt ar viņas atrašanos šeit. Respektīvi, viņa neaizbēgs, bet paliks te ar izmainītu ārieni un kaut kādā jaunā kvalitātē. Par to, ka viņa gribēs te palikt, man neradās ne mazāko šaubu. Freiburga — tā ir planēta, kas, liekas, speciāli radīta nelikumīgām operācijām. Neko tādu es savos ilgajos klejojumos pa Galaktiku vēl nebiju sastapis. Rupjš vecā un jaunā sajaukums. Vecajā, feodālajā Freiburgā svešinieks tūlīt pat pievērstu sev īpašu uzmanību. Modernajās Līgas planētās kompjūteri, mehānismi, roboti un modra policija arī atstāja maz vietas nelikumīgām operācijām. Un tikai tur, kur šīs divas dažādās kultūras sajaucas, rodas lieliskas iespējas nelikumībām.
Šī planēta ir pietiekami mierīga, te mēs varam neskopoties ar uzslavām Līgas ekspertiem. Pirms antibiotiku un kompjūteru ieviešanas viņi pārliecinājās, ka likums un kārtība ir panākta. Tomēr, neskatoties uz to, kriminālās darbības iespējas paliek, ja vien zin, kur meklēt. Anželīna zināja, kur meklēt, es — arī.
Tomēr pēc vairāku nedēļu ilgiem neauglīgiem meklējumiem es nonācu acīm redzama fakta priekšā, ka mēs meklējam dažādas lietas. Nevarētu teikt, ka laiks pagāja bezjēdzīgi, tā kā es atradu neskaitāmas iespējas dažādiem ienesīgiem darbiem.
Droši vien visu mūžu būtu peldējies šai zagļu paradīzē, ja mani neuztrauktu Anžeiīnas meklēšana. Šie meklējumi mocīja mani pastāvīgi, gluži kā sāpošs zobs.
Metis pie malas intuīciju, es izmēģināju zinātniskas metodes. Noīrējis vislabāko kompjūteru, piebāzu to ar veselu bibliotēku un izvirzīju veselu problēmu kaudzi. Šīs enerģijas kilovatus rijošās lietas rezultātā kļuvu par Freiburgas ekonomikas speciālistu, tomēr AnžeHnas atrašanai nepietuvojos ne par soli. Man vairs nebija nekādu ideju par viņas darbības pēdu meklēšanu. Mašīna izsniedza veselu masu rekomendāciju ekonomikas vadīšanas uzlabošanai.
Pētījumi rādīja, ka šai nozarē Anžefīna nedarbojas. Likās acīm redzami, ka patiesais planētas vadības centrs tiešām ir karalis Villelms IX. Kompleksa Villa, viņa ģimenes un savstarpējo attiecību izpēte atklāja vienu skandāliņu, bet ne Anželīnu.
Šīs problēmas atrisinājums mani salauza, un es sāku slīcināt bēdas attīrīta spirta pudelē. Tai laikā es burtiski mirlai alkoholā, un laikam gan tieši manu nervu mezglu paralīze bija ideju avots. Tie, kuri apgalvo, ka iedzēruši domā labāk nekā skaidrā, ir ēzeļi. Bet te bija pavisam cita situācija. Jutu, ka niknums par viņas pazušanu atvēra mana augstākā intelekta trauku. Es ņurcīju spilvenu, atgriežot atmiņā viņas rīcību un galu galā iekliedzos: «Nenormālā, nenormālā, viņa ir vienkārši nenormāla!» — Kad atkritu gultā, viss griezās, griezās nebeidzamā karuselī, un es nomurmināju: «Nenormāla, nenoliedzami. Lai izskaitļotu viņas nākošo soli, man pašam jākļūst nenormālam». — Pēc tam manas acis aizvērās un es aizmigu. Bet pēdējie vārdi, nokrituši uz smadzeņu vielas, sāka grimt, un tiekot cauri alkohola piesātinātajam slānim, beidzot nokļuva līdz cietam pamatam.
Kad tie atdūrās pret dibenu, es pilnīgi pamodos un, drausmīgās patiesības satriekts, piecēlos gultā sēdus. Lai to izdarītu, būs vajadzīgs viss mans gribasspēks — un vēl drusku.
Ja es gribu viņu atrast, man jākļūst ārprātīgam.