Pirmā sajūta pēc pamošanās bija nožēla. Smadzeņu darbība ir pastāvīga izbrīna avots. Mana velnišķīgā dzēriena iedarbība sāka pāriet, ar atmiņu viss bija kārtībā, nelabums izzudis. Manas trakuma intermēdijas detaļas atklājās skaidri un precīzi. Lai arī man kļuva nelabi no visa, ko biju darījis un domājis, vienlaicīgi sajutu arī nožēlu, ka viss beidzies. Atraisītība pēc zāļu iedzeršanas pārtapa absolūtā brīvībā, kad citu cilvēku dzīvības šķiet mazāk nekā nenozīmīgas. Sajūta, neapšaubāmi, drausmīga, taču arī ārkārtīgi pievilcīga. Kaut manas smadzenes protestēja, jutu vēlēšanos visu atkal atkārtot.
Es jutos kā sadauzīts, pat neskatoties uz divpadsmit stundu ilgo miegu. Aizrāpošana līdz gultai atņēma man visu enerģiju. Skatiens apstājās pie tālredzīgi noslēptās spirta pudeles. Es izskaloju glāzi un, sūcot šķidrumu, centos savest kārtībā savu smadzeņu saimniecību, kas nemaz nenācās tik viegli. Daudz biju lasījis par mūsu zemapziņā gulošajiem turhšajiem instinktiem, bet, ka tie patiesi sāka uzpeldēt virspusē, es pieredzēju pirmo reizi.
Man beidzot bija jānoskaidro sava attieksme pret Anželīnu. Vajadzēja atzīt, ka noteikti nebiju pret viņu pilnīgi vienaldzīgs. Mīlestība? Sauciet to, kādā vārdā gribat, es neiebilstu, bet tā nebija kvēla jauneklīga kaisle. Viņas gājieni mani neapžilbināja, es lieliski sapratu, ka Anželīnas pretīgi amorālā dzīve ietekmē arī manu domāšanas veidu. Tomēr loģika un saprāts nevar pretoties emocijām, lenīstot viņas rīcību, nevarēju tikt vaļā no simpātijām pret šo man pašam tik līdzīgo personību. Nedeva mieru arī doma — kāds vienreizējs pāris mēs būtu! Tas, protams, nebija iespējams, bet gribēt jau neviens nevar aizliegt. Mīla un naids burtiski stāvēja plecu pie pleca. Es ieņēmu lielu malku.
Tagad viņu atrast vairs nebūs grūti. Šī pārliecība mani pat sakaitināja. Man nebija nekādas jaunas informācijas, tikai domu, fantāzijas un intuīcijas uzliesmojumi par to, kā griežas skrūvītes Anželīnas galvā. Nevarēja būt šaubu, ka viņa tiecās pēc varas, bet nez vai to izdotos panākt ar karaļa palīdzību. Drīzāk ar spēku, ar apvērsumu, iespējams, ar teroru, izmantojot zināma veida revolūciju un nekārtības. Tā Freiburgā notika agrākajos laikos, kad sadursmju cena bija augstākā vara. Varēja tikt kronēts jebkurš dižciltīgais, bet vecā karaļa vara ierobežota, tādēļ arī cīņa par monarha vietu bija ļoti nežēlīga. Protams, pēc tam, kad šeit bija strādājuši Līgas sociologi, šādas lietas izbeidzās.
Bet tagad atgriešanās pie vecā ir pilnīgi iespējama. Lai apmierinātu savas ambīcijas, Anželīna gribēja redzēt šo pasauli slīkstošu asinīs. Pagaidām viņa vēl neko nevarēja izdarīt, tomēr gatavoja kādu melnajam darbam. Vienu no šiem piemānītajiem Kņaziem, kuri realizēja dzīvē troņa politiku un bija apveltīti ar lielu ietekmi šajā pusfeodālajā valstī. Līdzīga pieeja jau tika izmantota, gribējās darīt to vēlreiz. Par to nebija šaubu.
Neskaidrs bija tikai viens sīkums. Kas viņš ir?
leniršana pašanalīzes dziļumos atstāja nepatīkamu piegaršu, ko nebija iespējams aizskalot ne ar kādu šķidruma daudzumu. Ja man kaut kas arī bija vajadzīgs, tad tikai manu nervu mezglu atdzīvināšana un sastingušo asiņu iekustināšana. Anželīnas uzticības personas izsekošana prasīja manu bateriju uzlādēšanu. Es paņēmu avīzi un sāku studēt Galma Jaunumus. Pēc divām dienām jānotiek Lielajai Ballei — ļoti izdevīgs aizsegs maniem meklējumiem.
Šīs divas dienas es pavadīju, noslīpējot iecerētās operācijas detaļas. Kā jau tas parasti notiek, jebkurš muļķis varēja sabojāt visu lietu. Tikai ar tādiem talantiem kā man bija iespējams nodrošināt simtprocentīgu personības apslēpšanu. Es izdomāju sev dzimteni — attālu Freiburgas provinci, nožēlojamu visādā ziņā, izņemot izrunas nianšu bagātību, kas kalpoja par pamatu daudziem jokiem un anekdotēm. Mesteldrossas iedzīvotāji savu iedzimto īpašību dēļ bija kauslīgi un attiecībās tieši. Mans augstmaņa stāvoklis deva iespēju maskēties ar grāfa Benta Dibstola vārdu. Vietējā dialektā mans uzvārds nozīmēja vai nu laupītāju, vai nodokļu iekasētāju, kas dod pilnīgu priekšstatu gan par nodokļu iekasētāja lomu, gan par ģimenes titula avotu. Armijas šuvējs piegrieza mundieri, un kamēr viņš to piemēroja manam augumam, es detalizēti iekalu savu viltoto biogrāfiju.
Neaizmiršu vēl kādu lietu — aizsūtīt traumētajam traktierniekam biezu naudas paciņu, jo viņam taču bija jāstrādā ar ieģipsētu roku. Viņš patiesi mani saniknoja, tomēr sods jau nu galīgi nebija proporcionāls pārkāpuma niecīgumam. Šī anonīmā dāvana attīrīja manu sirdsapziņu, un es jutos daudz labāk.
Pusnakts vizītē karaliskajā tipogrāfijā ieguvu man vajadzīgo ielūgumu uz svinībām. Mundieris bija man kā uzliets, zābaki izaicinoši spīdēja. Es ierados viens no pirmajiem, karaliskais galds kārdināja ar gardumiem, bet priekšā stāvošais darbs tikai uzkurināja apetīti. Freiburgā bija saglabājusies arhaiska tradīcija ballēs nēsāt piešus un zobenu. Šī smaguma apkrauts, dārdot kā tukšs kastrolis, es zemu paklanījos karalim. Viņa acis spīdēja un bija tik miglainas, ka pilnībā apstiprināja tenku patiesumu, ka karalis neuzsāk nevienu darbu, vispirms nepieskardamies pudelei. Viņš atklāti ienīda pūli un purnus, daudz labprātāk nodarbodamies ar savām vabolēm — viņš bija ama- tieris-entomologs, tiesa, bez mazākā talanta. Daudz patīkamāka savā divdesmitgadīgā skaistuma plaukumā bija karaliene. Baumas ziņoja, ka viņai līdz nāvei apnikušas vaboles un tā priekšroku dod homo sapienam. Lai pārbaudītu šo melšu patiesumu, skūpstot viņai roku, mazliet to saspiedu. Viņa paskatījās manī ar izbrīnu, kurā bija liela daļa intereses. Es devos pie galda.
Turpināja ierasties viesi. Viņu novērošana man netraucēja rīt ēdienus un baudīt vīnu. Galīgi pārēdies nolēmu ņemt pārtraukumu un iejuku pūlī. Visas sievietes bija manas ciešās uzmanības objekti, lielākoties tas viņām glaimoja, kā likās, manas jaunās, pievilcīgās sejas un satriecošā mundiera dēļ, ar ko es acīm redzami izcēlos starp vietējiem subjektiem. Es, protams, necerēju, ka tūdaļ atradīšu Anžerīnas pēdas, tomēr izredzes bija. Dažas sievietes viņu nedaudz atgādināja, tomēr pietika dažu vārdu no viņu mutes, lai taptu skaidrs, ka te rit patiesi zilas asinis, un tā nav mana mazā starpzvaigžņu slepkava. Uzdevumu nedaudz vienkāršoja tas, ka skaistuma izpratne Freiburgā ir saistīta ar miesas bagātību, bet Anželīna izskatījās pavisam citādi. Es devos atpakaļ pie bāra.
— Sekojiet man! Karaliskā pavēle! — man ausī iesēca aizsmakusi balss un rupja roka satvēra mani aiz piedurknes.
— Atlaid piedurkni, vai arī es izlīdzināšu tavu purnu, — es ierēcos mesteldrossiešu izrunā. Viņš atlaida to, gluži kā apdedzinājies, un, viss piesarcis, atkāpās. — Tā ir labāk, — es piemetināju, pārtraukdams viņu. — Kas grib mani redzēt? Karalis?
— Viņa augstība karaliene, — viņš nošņāca caur zobiem.
— Ļoti labi. Es arī gribu viņu redzēt. Rādi ceļu. — Es lauzos caur pūli, bet mans paziņa joza pakaļ, cenšoties mani apdzīt. Sasniedzis karalieni Helgu apstājušās cilvēku grupiņas, es palaidu viņu gluži aizelsušos pa priekšu.
— Jūsu augstība, tas ir Barons…
— Grāfs, nevis Barons, — es viņu pārtraucu. — Grāfs Bents Dib- stols no nabadzīgas provinces dzimtas, kuru pirms gadsimtiem no savām likumīgajām tiesībām atstūma zemiski krāpnieki, Kņazi. — Es bargi paskatījos uz savu pavadoni, it kā viņš būtu piedalījies senajā sazvērestībā, un viņš atkal izmisīgi nosarka.
— Kas tie jums, Grāf Bent, par apbalvojumiem, — jautāja karaliene zemā balsī, kas manī radīja miglainas rīta pļavas vīziju. Viņa norādīja uz manām, ar grabuļiem, kurus šorīt biju izracis pie antikvāra, apkārtajām vīrišķīgajām krūtīm.
— Galaktiskās medaļas, jūsu augstība. Vai gan provinciāla augstmaņa jaunākais dēls varēja cerēt uz kaut kādu augšupeju Freiburgā? Lūk, kādēļ izvēlējos dienestu ārpus planētas un savus labākos gadus pavadīju Zvaigžņu Gvardē, bet tur kaujas, sadursmes un, pats par sevi saprotams, zvaigžņu abordāžas. Bet ar šo te es patiesi varu lepoties… — es norādīju uz necilu lietiņu mirdzošu žvadzekļu vidū. — Tā ir Zvaigzne, augstākais Gvardes apbalvojums. — Es paņēmu Zvaigzni rokā un paskatījos tajā ar ilgu caururbjošu skatienu. Patiesībā es domāju, ka tā bija Gvardes virsdienesta zīme Vai kas tamlīdzīgs.
— Tas ir brīnišķīgi, — teica karaliene. — Viņa zināja par medaļām ne vairāk, kā par tērpiem, bet, ko gan citu varēja sagaidīt no šīm nomales planētām.
— Jā, — es piekritu. — Nemīlu stāstīt savu medaļu vēsturi, bet, ja tāda būs karaliskā pavēle… — tas tika pateikts kaunīgi. Samelojis viņiem par saviem varoņdarbiem, es radīju interesi un cerēju, ka runas par mani sasniegs Anželīnas ausis, lai arī kur viņa neslēptos. Jūtot, ka esmu sevi izsmēlis, atgriezos bārā.
Savus izdomātos piedzīvojumus stāstīju katram, ko tikai varēju noķert. Vairākums ar prieku klausījās manī, smējās kopā ar mani, bet smiekli galmā bija reta parādība. Vienīgais, kuram tas neradīja baudu, biju es pats. Ja sākumā plāns likās labs, tad, jo tālāk, jo mazāk man tas patika. Varēju mēnešiem riņķot ap šiem galma idiotiem bez mazākās cerības atrast Anželīnu. Lietu vajadzēja pasteidzināt. Manā galvā gan bija viena idejiņa, taču tā robežojās ar neprātu. Ja tā neizdosies, mani nogalinās, vai arī uz visiem laikiem izslēgs no sabiedrības. Ar pēdējo es samierinātos viegli, tomēr augstākā sabiedrība palīdz atrast manu mīļoto medījumu. Ja viss izdotos, mani meklējumi kļūtu krietni vien vieglāki. Es nolēmu mest monētu un, protams, uzvarēju, jo otru noslēpu plaukstā vēl pirms metiena. Biju gatavs darboties!
Vēl pirms došanās uz šejieni biju piebāzis kabatas ar visādiem niekiem, kas varēja noderēt vakara gaitā. Viens no tiem bija lielisks iemesls tuvināties karalim, ja es justu pēc tā nepieciešamību. Es ieliku to iekškabatā, piepildīju vislielāko glāzi, kādu vien spēju atrast, un devos cauri istabu anfilādei sava upura meklējumos.
Ja manas ierašanās brīdī karalis Villelms bija iedzēris, tad tagad viņš bija piedzēries nāvīgi. Zem mundiera viņam vajadzēja iešūt tērauda stieni, jo, es varēju apzvērēt, personīgais mugurkauls viņu vairs neturēja. Tomēr viņš vēl arvien dzēra, līgojoties uz priekšu un atpakaļ, galva klanījās kā salauztai lellei. Apkārt stāvēja vecīšu bariņš, kuri acīmredzot stāstīja viens otram anekdotes un, kad es pietuvojos, meta uz manu pusi aizdomīgus skatienus.
Tā kā biju garāks par pārējiem un košāk ģērbts, Villa acis uzdūrās man un galva lēnām pagriezās vēlamajā virzienā. Viens no astoņdesmit- gadīgajiem večiem šovakar bija man jau patrāpījies un stādīja priekšā.
— Esmu ļoti priecīgs tikties, jūsu augstība, — teicu, imitējot balsī piedzēruša notis. Karalis nepievērsa uzmanību, toties to ievēroja citi un saviebās. — Pats nedaudz nodarbojos ar entomoloģiju un ar jūsu atļauju gribētu sekot jūsu karaliskajās pēdās. Es ļoti gribu un jūtu, ka Freiburgā var pievērst lielu uzmanību un ir lielas iespējas forminisfētu, lepidopteru un citiem pētījumiem. Heraldika, kā arī karogi varētu saturēt vairāk kukaiņu attēlu…
Es turpināju pļāpāt vēl tādā pat garā un pūlis jau sāka izrādīt nepacietību. Karalis uztvēra labi, ja vienu vārdu no desmit, viņa uzmanība sāka zust, apkārtējie uztraucās, nezinot, kā atbrīvoties no piedzērušā. Kad kāds saņēma mani aiz elkoņa, izspēlēju savu galveno trumpi.
— Lūk, jūsu augstība, — es teicu, rakājoties pa kabatām. — Es rūpīgi sargāju šo eksemplāru, vedot to cauri daudziem gaismas gadiem, un nogādāju šurp, lai tas ieņemtu savu vietu jūsu lieliskajā kolekcijā. — Atvēris šauru plastmasas kastīti, es pagrūdu to viņam zem deguna. Karalis ar grūtībām fokusēja savas ūdeņainās acis un viņa elpa aizrāvās. Arī apkārtējie izrādīja interesi, un es ļāvu viņiem dažas sekundes patīksmināties par eksemplāru.
Jāsaka, ka tā bija lieliska vabole, tomēr nebija ceļojusi man līdzi daudzus gaismas gadus, bet gan uztaisīta šodien no rīta. Lielākā daļa elementu bija no citiem kukaiņiem, bet, kur dabai kaut kā pietrūka, es pievienoju pa plastmasas gabaliņam. Ķermenis bija plaukstas lielumā ar trīs rindām spārnu, katra rinda citā krāsā. Apakšā bija milzums vismaz no duča citu kukaiņu ņemtu kāju, tās visas, protams, neizdevās dabūt pa pāriem, tā kā daudzi tika sabojāti konstruēšanas laikā, bet dažas citas detaļas, kā, piemēram, masīvais dzelonis un korķu viļķim fīdzīgā aste neatstāja vienaldzīgu arī manu auditoriju. Kastīte tālredzīgi bija taisīta no krāsainas plastikas, kas detaļas vairāk apslēpa, nevis izcēla.
— Jums tas jāaplūko tuvāk, jūsu augstība, — es teicu, atverot plašāk kastīti un līgodamies pietuvojos. Bija pienācis ļoti atbildīgs brīdis. Vienā rokā turēju vīna glāzi un kastīti, otra bija brīva, lai varētu izņemt monstru. Es saņēmu to ar īkšķi un rādītājpirkstu un pieliecos karalim, kura glāzē vīns šļakstījās no neveiklajām kustībām. Šai mirklī nedaudz atslābināju īkšķi, pacēlu vaboli, izdarīju nemanāmu kustību un tā, veicot lielisku pirueti, ienira karaļa glāzē.
— Glābiet! Glābiet viņu! — es iekliedzos. — Retākais eksemplārs! — un iebāzu pirkstus glāzē, saceldams tur vētru. Daļa dzēriena izlija uz Villelma apzeltītajām manšetēm. Čuksti un ļaunas balsis kļuva skaļākas, kāds ar stingru roku saņēma manu plecu.
— Novāciet savas titulētās zagļa ķetnas! — es bļāvu un rupji nokratīju šo roku. Izmakšķerētais kukainis izslīdēja no pirkstiem, atsitās pret karaļa krūtīm un no turienes, pa ceļam zaudējot spārnus, kājas un citas daļas, lēni noslīdēja zemē. Es izmantoju ļoti vāju līmi. Noliecoties pār līķīti, izdarīju vēl vienu «neveiklu» kustību un vīns ar sarkanu šalti uzlija karalim. Pūlis ļauni iegaudojās.
Karalis pret visu izturējās mierīgi. Līgojoties gluži kā koks vētrā, viņš neizteica nekādus protestus, vienīgi vairākas reizes nomurmināja: «Es jums saku… es saku…». Bet, kad ar kabatas lakatiņu sāku slaucīt vīnu un tas lija pa viņa pirkstiem, pūlis man aizmugurē pietuvojās jo cieši. Kāds saķēra mani aiz rokas un sāka vilkt, es izrāvos un… iesitu pa karaļa Villelma dižciltīgajām krūtīm. No sitiena viņam izkrita augšžoklis un aizvēlās pa grīdu. Vecīši muka, kur nu katrs. Jaunatne metās aizstāvēt savu augstību, un man nācās parādīt viņiem dažus uz citām planētām apgūtus paņēmienus. Tehnikas trūkumu viņi aizvietoja ar enerģijas pārpilnību, sākās drūzmēšanās. Sievietes spiedza, vīrieši lamājās, karali burtiski iznesa uz rokām. Lai arī es devu viņiem vairāk, nekā saņēmu pats, mans stāvoklis kļuva pavisam slikts.
Pēc tam atcerējos, ka vairāki cilvēki mani turēja, bet viens sita. Pamanījos iesist viņam ar zābaku pa seju, bet mani sasēja un… gaisma dzisa.