>
Sitiens pa galvu mani tikai novājināja, bet, kad viens no viņiem pārlauza man zem deguna miegazāļu ampulu, es atslēdzos. Protams, man nebija ne mazākā priekšstata, cik tālu mēs aizbraucām un kur atradāmies. Viņi droši vien bija izdarījuši antinarkotisko injekciju, jo pirmais, ko ieraudzīju, bija kalsns tips ar šprici rokās. Viņš noliecās, bet es atsaucos.
— Gatavojaties mani mocīt, pirms nogaliniet, cūkas tādi! — teicu, atceroties lomu, ko spēlēju.
— Nenervozējiet, — teica zema balss aizmugurē, — jūs esat draugu vidū, kuri tāpat kā jūs ir sašutuši par pastāvošo režīmu.
Šī balss nebija [īdzīga Anželīnas balsij. Tas izrādījās tukls vīrietis ar nepatīkamu sejas izteiksmi. Mediķis izgāja, atstājot mūs divatā, un es sapratu, ka mans plāns sāk darboties. Mazas ačeles, smags žoklis un augstprātīgs skatiens — es viņā pazinu vienu no Freiburgas augstmaņiem. Raudzījos šajā kroplīgajā sejā un rakņājos savā bezdibenīgajā atmiņā.
— Rdenrants, Kņazs Rdenrants, — es teicu, cenšoties atcerēties, ko vēl biju par viņu lasījis. — Domāju, ka pateiksiet man taisnību, vai tik jūs neesat viņa augstības pirmais brālēns? Grūti iedomāties, ka jūs izzagāt no cietuma clvēku saviem personīgajiem mērķiem…
— Nav svarīgi, ko jūs domājat, — viņš nikni ierējās. Niknums atspoguļojās viņa sejā un pagāja zināms laiks, līdz viņš saņēma sevi rokās. — Villelms var būt mans brālēns, bet tas nenozīmē, ka es viņu uzskatu par ideālu planētas galvu. Jūs runājat par savām pretenzijām uz augstāku stāvokli un par to, ka tikāt piemānīts. Tas ir tā? Vai arī jūs esat tikai viens no galma pļāpām? Atradīsies arī citi cilvēki, kuri domā līdzīgi jums un alkst izmainīt kārtību.
Impulsivitāte, entuziasms — lūk, kas man bija jāparāda. Vai nu lojāls draugs, vai nāvīgs ienaidnieks — citu variantu nav. Es metos uz priekšu un cieši satvēru viņa roku.
— Ja jūs teicāt taisnību, tad esat ieguvis domubiedru, kurš ies kopā ar jums. Ja melojāt, un tie vienkārši ir karaļa slazdi, tad, Kņaz, esiet gatavs cīnīties.
— Nav nepieciešamības cīnīties, — viņš teica, ar grūtībām atbrīvojot roku. — Vismaz mūsu starpā. Priekšā ir grūts ceļš un mums savstarpēji jāuzticas. — Viņš nokrakšķināja pirkstu locītavas un drūmi paskatījās pa logu.
— Es patiesi ceru, ka varēšu jums pilnībā uzticēties. Mūsu senču laikā Freiburga bija pavisam citāda. Līga nosmacēja cīņas instinktu mūsu tautā. Nav gandrīz neviena cilvēka, uz kuru es varētu paļauties. — Bet tie, kuri izvilka mani no kameras? Viņi, šķiet, darbojās pietiekami labi.
— Rupjš spēks! — viņš izsaucās. — Cietpaura muļķi. Tādus es varu nolīgt, cik tik vajag. Man nepieciešami cilvēki, kuri var vadīt, palīdzēt man vest Freiburgu uz gaišāku nākotni.
Es nesāku taujāt par cilvēku, kurš stāvēja gaitenī un vadīja visu nakts operāciju. Ja Rdenrants negrib runāt par Anželīnu, es arī šo jautājumu neskaršu, bet, ja jau viņam gribas manī redzēt gudru kolēģi, nevajadzētu liegt viņam šo prieku.
— Sakiet, vai jūs ar nodomu atstājāt sarga rokās sarkana mundiera gabaliņu? Tas krīt acīs.
Kņaza acis samiedzās, kad viņš pagriezās, lai paskatītos uz mani.
— Jūs esat ļoti vērīgs, Bent, — viņš teica.
— Prakses jautājums, — es atbildēju. — Šis sarkanā auduma gabals sarga rokā izskatījās tā, it kā būtu atrauts cīņā. Tai pat laikā, cik es redzēju, visi bija ģērbti tikai melnā. Varbūt tam ir kāda cita jēga…
— Jo tālāk, jo vairāk es priecājos, ka esmu saticies ar tevi, — viņš teica, atsedzot savus greizos zobus izteiksmē, kuru droši vien uzskatīja par smaidu. — Kā jūs zināt, Vecā Djuka ļaudīm ir sarkanas livrejas…
— Bet Vecais Djuks ir STIPRĀKAIS Villelma IX balsts, — es nobeidzu viņa vietā. — Un VĀJĀKAJIEM nenāks par ļaunu, ja viņš sastrīdēsies ar karali. — Ne vājākajiem — atkārtoja Rdenrants, atkal parādot man savus greizos zobus. Viņš sāka kļūt man pretīgs. Lai gan, ja tā bija Anželīnas uzticības persona, tad viņa neapšaubāmi bija izdarījusi vislabāko izvēli. Bet viņam nezin vai pietiks iztēles, lai aptvertu Anželīnas idejas visā pilnībā. Es domāju, ka gan tituls un nauda, gan arī ambīcijas bija tieši tās Kņaza īpašības, kuras iekārdināja Anželīnu. Neskaidrs bija vienīgi tas, kur ir viņa pati.
Kāds ienāca pa durvīm, un es saspringu, gatavodamies cīņai. Tas izrādījās tikai robots, kas radīja tādu žvadzoņu un troksni, ka patiesi varēja izbīties. Kņazs pavēlēja šim briesmonim atnest dzeramo, un, kad tas pagriezās, ieraudzīju, ka no pleca otras puses viņam rēgojas caurule. Gaisā bija skaidri sajūtama akmeņogļu dūmu smaka.
— Tas robots, ko, strādā ar oglēm? — es ieķiķinājos.
— Jā, — teica Kņazs, ielejot glāzēs. — Tas ir lielisks piemērs Villelma Nekompetentā gudri vadītās Freiburgas ekonomikas sabrukumam. Vai tad esat redzējis tamlīdzīgus kropļus galvaspilsētā?
— Šķiet, ka ne, — es teicu, bolot acis uz dūmu mutuļus izverdošo robotu un uz rūsas un ogļu putekļu pēdām tā korpusā. — Protams, manis te ilgi nebija… viss mainās…
— Bet ne jau tik ātri! Un nedemonstrējiet man te, Dibstol, galaktiskās manieres. Esmu bijis Mesteldrossā un redzējis, kā tur dzīvo. Jums vispār nav robotu, pat tādu draņķu. — Viņš bezspēcīgā niknumā iespēra monstram, tas viegli salīgojās un fidzsvara noturēšanai no- klakšķināja vārstu, ielaižot tvaiku kājas virzulī.
— Divsimt gadu pagājuši kopš dienas, kad iestājāmies Līgā, kura dzirda mūs ar pieniņu un mierina — lai karalis peldas bagātībā, kamēr mēs šeit saņemam tikai dažus robotus ar vistas smadzenēm un visprimitīvāko vadības sistēmu. Un mums pašiem jābūvē mazefektīvi roboti. Ierīces, kuras jūs uzskatīsiet par automātiskām, patiesībā ir aizvēsturiski manipulatori.
Viņš iztukšoja glāzi, un es nesāku skaidrot viņam galaktiskās komercijas ekonomiku, planētu prestižu un daudzos starpkomunikāciju līmeņus. Šī aizmirstā planēta bija nošķirta no galaktiskās kultūras galvenajiem ceļiem iespējams, tūkstoš gadu, līdz pēc sabrukuma atkal stājās kontaktos. Viņiem jāatdzimst pakāpeniski, bez kataklizmām, kuras var izjaukt visu procesu. Protams, te jau rīt var tikt atsūtīti kaut miljards robotu. Bet, ko gan labu tas atnesīs ekonomikai? Daudz labāk droši vien ir ievest šai planētā vadības blokus, lai vietējie paši būvē priekš sevis, ko vien grib. Ja viņiem nepatīk galarezultāts, viņi tā vietā, lai žēlotos, var uzlabot shēmu. Kņazs, protams, šai virzienā nebija domājis. Anželīna ļoti smalki bija nospēlējusi uz viņa aizspriedumiem un personīgo patmīlību. Piepeši Kņazs paliecās uz priekšu un padauzīja ar pirkstu pa skalu robota sānos.
— Paskatieties uz viņu! — iesaucās Rdenrants. — Spiediens no- krities par astoņdesmit pēdām! Bet drīz vien, kā jūs saprotiet, viņš vispār pārstās saprast un sabruks uz grīdas. Uzturi spiedienu, idiot, uzturi spiedienu!!!
Robota iekšās kaut kas noklakšķēja, viņš nolika paplāti ar glāzēm uz galda. Es ievilku lielu malku un sāku ar baudu vērot notikumu attīstību. Tracinoši lēni pieripojis pie kamīna, viņš atvēra mazas durtiņas sev vēderā, no kurienes izlauzās liesma. Iegrābis ogļu lāpstiņā krietnu porciju antracīta, viņš iesvieda to sevī un atkal aizcirta durtiņas. Biezi melni dūmi izverda no caurules. Slēgtām telpām viņš, protams, nebija visai piemērots.
— Lasies, muļķadesa, lasies! — bļāva Kņazs, smakdams dūmos. Pēc kāda laika tie izklīda. Es ielēju sev vēl un nolēmu iesākumā noskaidrot visu iespējamo par Rdenrantu.
Ja gribu notvert Anželīnu, man jārīkojas aktīvāk. Visa darba organizācija skaidri norādīja uz viņas klātbūtni, bet pati viņa nekur nebija redzama. Viesistabā mēs ar Kņazu sastapām dažus cilvēkus. Viens no viņiem, Kurts, jauns, ne īpaši bagāts galminieks, parādīja man no torņiem un nelielas priekšpilsētas sastāvošu, ar augstu sienu no pašas pilsētas atdalītu pili.
Nevarēja ievērot nekādus atklātus priekšdarbus Kņaza plānu realizēšanai, netālu daži .apbruņoti brīvprātīgie noslīpēja kaut kādus garlaicīgus paņēmienus. Tas viss izskatījās pārāk mierīgi, lai būtu patiesība, tomēr es biju šeit nogādāts. Tā nebija nejaušība. Es delikāti uzdevu dažus jautājumus Kurtam, un viņš laipni uz tiem atbildēja. Kā jau vairums sīko augstmaņu, viņš jutās neapmierināts ar centrālo varu, lai gan pats, protams, darīt neko netaisījās. Viņu savervēja, viņš bija gatavs atbalstīt šos plānus, lai gan pati ideja viņam nebija īpaši skaidra. Tas, ka viņš neteica man visu taisnību, kļuva skaidrs sarunas noslēgumā.
Mums garām pagāja sievietes un Kurts teica, ka tās esot divu citu virsnieku sievas.
— Jūs arī esat precējies? — es jautāju.
— Nē. Visu laiku nav bijusi izdevība. Bet tagad es domāju, tam arī nav nozīmes. Kad viss beigsies un dzīve atkal ieies savās sliedēs, varēs padomāt arī par to.
— Tas tiesa, — es piekritu. — Bet ko Kņazs? Viņš ir precējies? Es tik daudz gadu šeit neesmu bijis, ka esmu no visa atslēdzies. Sievas, bērni un tamlīdzīgas lietas. — Man likās, ka atbildot viņš nedaudz saminstinājās.
— Nu… varētu teikt… Es zinu, ka Kņazs bija precējies, bet tad tur kaut kas notika un tagad viņš vairs nav precējies… — Viņš sastomījās un pievērsa manu uzmanību kam citam, izvairoties no šī sarunu temata.
Anželīnas ceļā vienmēr bijuši līķi, arī tagad droši vien ir kāds pārītis. Pilnīgi ticams liekas viņas sakars ar Kņaza sievas «nejaušo nāvi». Ja vien nāve būtu bijusi dabiska, Kurts tā nevairītos no šī temata. Viņš apklusa, bet es nemaz necentos visu izdibināt. Lai arī Anželīnas manā priekšā nav, viņas pēdas ir visapkārt. Tagad tas bija tikai laika jautājums. Es varu piespiest Kurtu vai arī sameklēt tos kramplaužus, kuri izvilka mani no cietuma. Uzlikt viņiem dzeramo, iesaistīt sarunā, radīt sev labvēlīgu noskaņu, pēc tam izvilkt visu, ko vien var par cilvēku, kurš viņus komandēja.
Pirmo soli tomēr izdarīja Anželīna pati. Viens no ogļu robotiem, dārdinot un šņācot, atnesa man zīmīti. Kņazs gribēja mani redzēt. Es pieķemmēju matus, uzvilku kreklu un devos pie viņa.
Kad ienācu, Kņazs jau bija pilnīgi un galīgi piedzēries, viņa istaba pie tam vēl bija piepildīta ar saldeniem dūmiem — viņa cigaretēs acīmredzot nebija tikai tabaka vien. Tas nozīmēja, ka viņš jau no rīta bija nomāktā garastāvoklī, tomēr es negrasījos būt viņa mierinātāju skaitā. Notēloju ārkārtīgu uzmanību.
— Laiks ķerties pie darba, ser? Jūs tādēļ sūtījāt man pakaļ? — es jautāju.
— Sēdieties, sēdieties, — viņš nomurmināja, norādot uz krēslu.
— Nomierinieties. Gribat cigareti? — Viņš pastūma uz manu pusi ar brūnganiem cilindriem pilditu kastīti.
— Nē, ser, patreiz es nepīpēju. Tas saasina redzi un reakciju, pirkstiem, nospiežot ieroča mēlīti, jādarbojas precīzi.
Ķņaza domas lidinājās kaut kur tālu, man likās, ka viņš mani pat nedzird. Berzējot vaigu, viņš skatījās manī no augšas. Pēc iekšējas cīņas viņa sejā beidzot atspoguļojās kaut kāds lēmums.
— Ko jūs ziniet par Redebrehenu ģimeni? — viņš vaicāja. Jautājums bija tik neparasts, ka mani pat apstulbināja.
— Pilnīgi neko, — es godīgi atbildēju. — Bet, kas ir?
— Nē… nē… — viņš ātri atsaucās, atkal berzējot vaigu. Man galvā sāka migloties no istabas gaisa. Interesanti, kā vajadzēja justies viņam?
— Nāciet man līdzi, — viņš teica, tiekot ārā no krēsla. Izgājuši cauri daudzām zālēm ēkas iekšienē, mēs apstājāmies pie durvīm, kas bija līdzīgas visām citām un kuru priekšā stāvēja sargs — baiga izskata muskuļots tips uz krūtīm sakrustotām rokām. Vienā no tām viņš bija sažņaudzis revolvera spalu. Mums tuvojoties, viņš pat nepakustējās.
— Viņš ir kopā ar mani, — Rdenrants teica īdzīgā tonī.
— Man viņš jāpārmeklē, — teica sargkareivis. — Pavēle.
Kļuva arvien interesantāk. Kāds dod pavēles, kuras Kņazs nevar pārkāpt — un tas viss viņa pilī! It kā es nezinātu. Bez tam pazinu arī sarga balsi, viņš bija viens no tiem, kuri savāca mani no cietuma kameras. Viņš ātri un rūpīgi mani pārmeklēja un soli atkāpās. Kņazs atvēra durvis un es, cenzdamies nemīt viņam uz papēžiem, sekoju.
Lai paliek teorija, bet praksē biju gandrīz pārliecināts, ka sastapšu Anželīnu, un tomēr ieraudzīt viņu sēžam pie rakstāmgalda bija kas šokam līdzīgs. Gluži kā elektriskā strāva izskrēja man caur muguras smadzenēm. Bija klāt brīdis, ko gaidiju ilgu laiku. Vajag saņemt sevi rokās un uzlikt vienaldzības masku, dabiski, ar labojumiem tai ziņā, ka jauna, vesela vīrieša priekšā atradās pievilcīga, kārdinoša sieviete.
Protams, šī meitene bija maz līdzīga Anželīnai, tomēr šaubas neradās. Izmainīta seja un matu krāsa, bet arī jaunajā sejā bija saglabājusies tā pati eņģeliskā izteiksme, kas agrāk. Figūra bija palikusi apmēram tāda pati, izņemot, iespējams, nelielus Uzlabojumus. Viņas transformācija bija virspusēja, ne tāda kā man.
— šis ir Grāfs Dibstols, — teica Kņazs, pievēršot savu miglaino acu skatienu viņai. — Cilvēks, kuru jūs gribējāt redzēt, Angela. — Tātad viņa bija palikusi par Angelu, tikai ar citu vārdu. Tas ir slikts paradums. Es pazinu vairākus cilvēkus, kuri bija iekrituši tikai tādēļ, ja savu jauno vārdu izvēlējās līdzīgu vecajam.
— Paldies jums, Kassitor, — viņa teica. — Ļoti mīļi no jūsu puses atvest pie manis Grāfu Dibstolu, — viņa piemetināja tajā pašā klusajā tukšajā balsī.
Kassijs droši vien bija gaidījis daudz siltāku uzņemšanu. Mīņājoties no vienas kājas uz otru, viņš kaut ko murmināja sev zem deguna. Tomēr Anželīna-Angela pieņemšanas temperatūru atstāja veco, bet varbūt pat nolaida to vēl par pāris grādiem zemāk, sākot pārkārtot kaut kādus papīrus uz galda. Kņazs visu saprata, neskatoties pat uz savu stāvokli. Viņš izgāja, atkal kaut ko murminot, un šoreiz es sapratu, ka tas bija pats īsākais un rupjākais vārds vietējā dialektā. Mēs palikām vieni.
— Kādēļ jūs melojāt, ka esat dienējis Zvaigžņu Gvardē? — viņa pilnīgi mierīgi pavaicāja, turpinot rakties papīros. Izlikos, ka sarkastiski pasmaidu, un notraucu no piedurknes neesošus putekļus.
— Es taču nevarēju stāstīt šiem brīnišķīgajiem ļaudīm, ar ko nodarbojos visus šos gadus, — manās acīs staroja vaļsirdība.
— Un ar ko tad jūs nodarbojāties, Bent? — viņa painteresējās tai pat mierīgajā bezemociju balsī.
— Bet tā jau nu ir mana darīšana, — es atteicu viņas tonī. — Un vispirms es gribētu uzzināt, kas jūs esat, un kādēļ ir noticis tā, ka jums ir lielāka ietekme nekā varenajam Kņazam? — es nolēmu ne ar ko nerēķināties, tomēr viņu tas nesamulsināja un Anželīna atkal pārņēma iniciatīvu.
— Nu, tā kā man te ir liela ietekme,'es domāju, ka jums radīsies vēlme atbildēt uz maniem jautājumiem. Nebaidieties mani šokēt, jūs pārsteigs, cik daudz es zinu par jums.
Nē, mīļā Anželīna, nemaz nepārsteigs. Bet es taču nevarēju visu izklāstīt bez jelkādas pretošanās.
— Aiz visas šīs revolūcijas taču stāviet jūs, vai tā nav? — es teicu apstiprinošā, nevis jautājošā formā.
— Jā, — viņa teica, beidzot noliekot savus papīrus malā, lai pievērstos man.
— Tad jums tas jāzin. Es nodarbojos ar kotrabandu. Tā ir ļoti interesanta nodarbošanās, ja vien zin, kur ko ņemt. Pēc dažiem gadiem sapratu, ka tas ir visizdevīgākais bizness. Tomēr galu galā dažas valdības saskatīja manī konkurentu, turklāt bīstamu. Viņi gribēja apzagt tautu vienpersonīgi. Apstākļu spiests, atgriezos savā klusajā dzimtenē, lai nedaudz atpūstos.
Mans eņģelis neapmierinājās ar paskaidrojumu vien un uzdeva man veselu virkni jautājumu, kas parādīja viņas pilnīgu informētību šais lietās. Es nebaidījos, jo savulaik šādā veidā biju izlaidis cauri savām rokām megasummas. Uztraucos vienīgi par detaļām, jo ar to biju nodarbojies jaunībā, vēl īsti nesasniedzis profesionālisma virsotnes. Ieejot lomā, es centos iegaumēt visu, ko runāju. Tas bija izšķirošais brīdis, kad nebija pieļaujams ne mājiens, ne žests, kas spētu atsaukt viņas atmiņā Glumo Džimu di Grīzu. Man vajadzēja-izlikties par vietējo, vēl arvien visuma mākoņos lidojošu darboni.
Mūsu sarunas atmosfēra ar dzeramo un kūpošiem cigāriem, protams, bija radīta, lai atslābinātu kontroli pār sevi un dotu man iespēju pieļaut kļūdas. Es patiešām pāris reizes samelojos, bet tā, lai viņa to uztvertu kā puicisku nieku melšanu. Kad sasprindzinājums bija atslā- bis, mēģināju pats uzdot jautājumu.
— Sakiet, vai ar jums nekādi nav saistīta vietējā Radebrehenu
ģimene?
— Kādēļ jūs jautājat? — viņa asi un auksti noprasīja.
— Jūsu smaidīgais draugs Kassitors Rdenrants prasīja man par to, pirms nācu šurp. Es viņam atbildēju, ka neko nezinu. Vai tas ir kaut kā saistīts ar jums?
— Tas… viņi grib mani nogalināt, — viņa atteica.
— Bet tas taču ir muļķīgi un pretīgi, — es sacīju, pieņemot efektīvu pozu. Viņa to ignorēja. — Kā es varu palīdzēt? — jautāju, atgriezdamies pie lietas, ja jau mana vīrišķīgā pievilcība viņu nekādi neietekmēja.
— Es gribu, lai jūs būtu mans miesassargs, — viņa teica, un, kad es pasmaidīju un atvēru muti, lai atbildētu, pārtrauca. — Un, lūdzu, atbrīvojiet mani no nepieciešamības uzklausīt visādus komplimentus par mana ķermeņa tēmu, kuru jūs aizsargāsiet ar lielu prieku. Esmu jau pietiekami to klausījusies.
— Es vienīgi gribēju pateikt, ka pieņemu jūsu priekšlikumu. — Tie bija meli, jo frāze, visai fīdzīga atzīmētajai, jau atradās man mēles galā. Atgādināju sev, ka man, lai cik arī tas nebūtu grūti, nav tiesību atslābināties Anželīnas klātbūtnē. — Tikai pastāstiet man kaut ko par cilvēkiem, kuri grib jūs nogalināt.
— Ir zināms, ka Kņazs Rdenrants bija precējies, —teica Anželīna, gluži kā meitenīte spēlēdamās ar glāzi. — Viņa sieva visstulbākajā veidā izdarīja pašnāvību. Viņas ģimene — tie paši Radebreheni — domā, ka viņu nogalināju es un grib atriebties, nogalinot mani. šai pamestajā Freiburgas nostūrī vēl aizvien ir saglabājusies vendeta, un šie bagātie idioti to arī dara.
Lūk, tagad situācija noskaidrojās. Kņazs Rdenrants, dzimis opor- tūnists, lai palielinātu savu bagātību, apprecēja šīs ģimenes meitu. Viss bija brīnišķīgi, kamēr nebija parādījusies Anželīna. Nezinot vietējās, ar atriebību saistītās paražas, viņa novāca no ceļa šķērsli. Taču kaut kas nebija izdarīts kā nākās vai arī Kņazs bija ko nelabu paveicis, un radās vendeta. Un tagad Angela grib iebāzt manu maigo miesu starp sevi un slepkavām. Es uzdevu vēl vienu jautājumu.
— Tā bija slepkavība vai pašnāvība? — prasīju.
— Jā, es to nogalināju, — viņa teica. Visas mūsu kārtis bija galdā. Man atlika pieņemt lēmumu.